Meistars un Margarita

17. NODAĻA NEMIERĪGĀ DIENA

Piektdienas rītā, tas ir, nākamajā dienā pēc nolādētā seansa, viss pašreizējais Varietē kalpotāju sastāvs — grāmatvedis Vasilijs Lastočkins, divi rēķinveži, tris mašīnrakstītājas, abas kasieres, kurjeri, vietu ierādītāji un apkalpotājas —, vārdu sakot, visi, kas pašreiz te bija, neatradās vis savās parastajās darbavietās, bet sēdēja uz palodzēm Dārza ielas pusē un skatījās, kas notiek pie Varietē sienas. Pie šīs sienas divās rindās stāvēja vairāki tūkstoši cilvēku, un rindas gals bija kaut kur pie Kudrinas laukuma. Rindas galvgalā stāvēja pārdesmit Maskavas teātra publikai labi pazīstamu spekulantu.

Rinda bija ļoti satraukta, pievērsdama daudzu garāmgājēju uzmanību, tā iztirzāja kaislīgos nostāstus par vakardienas neredzēto melnās maģijas seansu. Šie nostāsti bija padarījuši ļoti nemierīgu grāmatvedi Vasiliju Stepanoviču, kurš pašu vakardienas izrādi nebija redzējis. Vietu ierādītāji stāstīja visādus Dieva brīnumus, tajā skaitā ari to, ka pēc slavenā seansa dažas pilsones esot skraidījušas pa ielu nepieklājīgā izskatā un tā tālāk, un tamlīdzīgi. Rāmais un klusais Vasilijs Stepanovičs tikai blisināja acis, visus šos brīnumus uzklausīdams, un nekādi nevarēja iedomāties, ko tagad lai iesāk, taču kaut kas bija jāiesāk, un tieši viņš tagad bija palicis galvenais visā Varietē komandā.

Ap pulksten desmitiem no rīta biļešu kārotāju rinda bija sasniegusi tādus apmērus, ka ziņas par to bija nonākušas līdz milicijai, ārkārtīgi ātri ieradās miliču patruļas gan kājām, gan jāšus un saveda rindu daudzmaz ciešamā kārtībā. Bet arī kārtībā stāvošā kilometru garā rinda pati par sevi piesaistīja uzmanību un neizsakāmi mulsināja visus, kam gadījās būt Dārza ielā.

Tā tas bija ārpusē, bet arī pašā Varietē gāja gaužām bēdīgi. No auga rīta sākās zvanīšana, nepārtraukti zvanīja Ļihodejeva kabineta telefoni, zvanīja Rimska kabinetā, grāmatvedībā, kasē, zvanīja Varenuhas telefons. Vasilijs Stepanoničs sākumā vēl mēģināja kaut ko atbildēt, kasiere ari mēģināja, kaut ko pa telefonu atpurpināja ari vietu ierādītāji, bet pēc tam visi atmeta ar roku, jo par Ļihodejeva, Varenuhas un Rimska atrašanās vietu nevienam nebija ne mazākās jausmas. Sākumā mēģināja atkratīties — «zvaniet uz mājām», bet zvanītāji atbildēja, ka ir jau zvanījuši un ka dzīvokli atbildēts, ka Ļihodejevs ir Varietē.

Piezvanīja kāda uztraukta dāma, prasīja Rimski, viņai tika ieteikts piezvanīt Rimska sievai, bet tad klausule sāka skaļā balsī raudat un atbildēja, ka viņa jau ir tā sieva, bet paša Rimska nekur nav. Sākās kaut kādas galīgas aplamības. Apkalpotāja jau bija paspējusi visiem izstāstīt, ka tad, kad viņa gājusi uzkopt finansu direktora kabinetu, durvis bijušas līdz kājai vaļā, lampa degusi, logs uz dārza pusi bijis izdauzīts, krēsls vāļājies uz gridas, bet iekšā neviena paša nav bijis.

Pēc pulksten desmitiem Varietē iedrāzusies Rimska madāma. Viņa raudājusi visā galvā un lauzījusi rokas. Vasilijs Stepanovičs galīgi apjucis un nav varējis viņai dot nekādu padomu. Bet pusvienpadsmitos ieradās milicija. Pirmais jautājums, dabiski, bija:

— Pilsoņi, kas pie jums šeit notiek? Kas par lietu?

Komanda atkāpās, izbīdīdama uz priekšu bālo un uztraukto Vasiliju Stepanoviču. Vajadzēja saukt lietas īstajā vārdā un atzīt, ka Varietē administrācija direktora, finansu direktora un administratora personā ir nozudusi un tās atrašanās vieta nav zināma, ka konferansjē pēc vakardienas seansa ir aizvests uz psihiatrisko klīniku un ka, īsi sakot, vakardienas seanss bijis viens skandalozs seanss.

Raudošo Rimska madāmu nomierināja, cik spēja, un aizsūtīja uz mājām, bet sevišķu interesi izrādīja par apkalpotājas teikto — kādā stāvoklī tā ieraudzījusi finansu direktora kabinetu. Kalpotājus lūdza izklīst pa savām vietām un ķerties pie darba, bet pēc īsa laiciņa Varietē telpās ieradās izmeklētāji ar smailausainu muskuļotu suni, kurš bija papirosu pelnu krāsā un kuram bija ārkārtigi gudras acis. Varietē kalpotāju vidū tūdaļ čukstus izplatījās ziņa, ka suns nav neviens cits kā slavenais Kāravdūzis. Tā tas ari bija. Suņa uzvešanās visus pārsteidza. Ieskrējis finansu direktora kabinetā, Kāravdūzis ierūcās, atņirdza briesmīgus, dzeltenīgus ilkņus, tad nometās uz vēdera un ar tādu kā skumju un traka niknuma izteiksmi acīs sāka līst uz izdauzītā loga pusi. Pārvarējis bailes, suns pēkšņi uzlēca uz palodzes un, paslējis augšup savu smailo purnu, iegaudojās mežonīgi un draudīgi. No palodzes tas prom negāja, rūca, trīsēja un grasījās lēkt lejā.

Suni izveda no kabineta un ielaida vestibilā, no turienes tas pa parādes durvīm izgāja uz ielas un aizveda viņam sekojošos līdz taksometru stāvvietai. Tā pēdas, pa kurām viņš gāja, pazuda. Pēc tam Kāravdūzi aizveda prom.

Izmeklēšana turpinājās Varenuhas kabinetā, uz kurieni pēc kārtas tika izsaukti visi tie Varietē kalpotāji, kas bijuši klāt vakardienas seansā. Jāpiebilst, ka izmeklēšanai uz katra soļa bija jāsastopas ar neparedzētām grūtībām. Pavediens visu laiku trūka pušu.

Afišas taču bija? Bija. Bet pa nakti tās aizlīmētas ar jaunām, un, dziedi vai raudi, nav saglabājusies neviena pati. Un pats mags —

no kurienes tas uzradies? Kas to lai zina! Bet ar vinu taču noslēdza līgumu?

— Jādomā gan, — satrauktais Vasilijs Stepanovičs atbildēja.

— Bet, ja noslēdza, tad tam noteikti bija jāiet caur grāmatvedību?

— Visādā ziņā, — Vasilijs Stepanovičs uztraukti atbildēja.

— Kur tad tas ir?

— Nava, — atbildēja grāmatvedis, rokas plātīdams un vēl vairāk uztraukdamies. Patiesi — ne grāmatvedības, ne finansu direktora, ne Ļihodejeva, ne Varenuhas papīros nav ne vēsts no tamlīdzīga līguma.

Kā sauc to magu? Vasilijs Stepanovičs seansā nav bijis un nezina. Vietu ierādītāji nezina, vienīgi kasiere rauca un rauca pieri, domāja un domāja, līdz beidzot noteica:

— Vo… Laikam gan Volands.

Bet var gadīties, ka nebija Volands? Var gadīties, ka nebija Volands. Var gadīties, ka bija Falands.

Noskaidrojās, ka ārzemnieku birojā ne par tādu Volandu, ne par Falandu, magu, itin nekas nav dzirdēts.

Kurjers Karpovs ieminējās, ka šis pats mags it kā esot apmeties Ļihodejeva dzīvoklī. Dzīvoklis, protams, tika nekavējoties pārbaudīts. Nekāda maga tur nebija. Paša Ļihodejeva ari tur nav. Mājkalpotājas Gruņas arī nav, un neviens nezina, kur viņa palikusi. Valdes priekšsēdētāja Nikanora Ivanoviča nav, Proļežņeva nav!

Izveidojās traki nejēdzīga aina: pazudusi visa teātra galvenā vadība, vakar noticis skandalozs seanss, bet, kurš to rīkojis un kā samusināts, — nav zināms.

Bet pa to laiku pusdienlaiks jau bija gandrīz klāt, un kase būtu jāver vaļā. Taču par to nevarēja būt ne runas. Uz Varietē durvīm tūlīt tika uzkārts kartona gabals ar uzrakstu: «Šodienas izrāde atcelta.» Rindā, sākot ar tās galvgalu, sākās uztraukums, bet drīz vien rinda tomēr pajuka, un pēc kādas stundas Dārza ielā no tās vairs nebija ne vēsts. Izmeklētāji aizbrauca, lai turpinātu savu darbu citā vietā, kalpotājus atlaida mājās, atstāja tikai dežurantu, bet Varietē durvis noslēdza.

Grāmatvedi Vasiliju Stepanoviču gaidīja divi neatliekami uzdevumi. Pirmkārt, vajadzēja ierasties Izrāžu un vieglā žanra sarīkojumu komisijā, lai paziņotu par vakardienas notikumiem, otrkārt, iegriezties finansu sektorā un nodot vakardienas ieņēmumu — 21 711 rubļus.

Akurātais un izdarīgais Vasilijs Stepanovičs iesaiņoja naudu avīzē, pārsēja sainīti ar auklu, ielika portfelī un, labi zinādams instrukciju, negāja, protams, uz autobusu vai tramvaju, bet devās uz taksometru stāvvietu.

Tiklīdz tris mašīnu šoferi ieraudzīja, ka pie viņiem steidzas cilvēks ar stipri piebāztu portfeli, tie uzdeva gāzi un no deguna priekšas aizbrauca tukšā, nez kāpēc nikni atskatīdamies.

Pārsteigts par tādu rīcību, grāmatvedis ilgi stāvēja kā stabs un gudroja, ko tas varētu nozīmēt.

Pēc minūtēm trim pienāca tukša mašīna, bet, tiklīdz šoferis ieraudzīja pasažieri, viņa seja uzreiz saviebās dusmās.

— Mašīna brīva? — jautāja Vasilijs Stepanovičs, aiz brīnumiem nokrekškinādamies.

— Rādiet, kas jums par naudu, — nikni atcirta šoferis, uz pasažieri pat nepaskatījies.

Vēl vairāk brīnīdamies, grāmatvedis iežmiedza savu vērtīgo portfeli ciešāk padusē, izņēma no kabatas portfeļa desmitnieku un parādīja šoferim.

— Es nebraucu! — viņš īsi noteica.

— Es atvainojos… — grāmatvedis taisījās iebilst, bet šoferis viņu pārtrauca:

— Trijnieka nav?

Pilnīgi nekā vairs nesaprazdams, gramatvedis izvilka no kabatas portfelīša divus trijniekus un parādīja šoferim.

— Sēdieties, — viņš uzsauca un uzbelza pa skaitītāju tā, ka brīnums, ja ar to nekas nenotika. — Braucam!

— Sīknaudas, vai, nav? — nedroši pajautāja grāmatvedis.

— Pilna kabata! — šoferis iebļāvās, un spogulitī varēja redzēt, ka acis viņam kļūst sarkanas aiz dusmām. — Šis man jau trešais gadījums šodien. Citiem ari tāpat. Iegrūž, lops tāds, červoncu, es viņam atpakaļ četri piecdesmit, tas smerdelis izkāpj, cs pēc laiciņa skatos — nav nekāda červonca, bet… narzāna etiķete! — Te šoferis teica dažus nedrukājamus vārdus. — Vēl viens — aiz Zubova ielas. Atkal červoncs. Izdodu viņam tris. Šis aizlaižas. Es bāžu roku makā, bet tur bite un — šņākt! — pirkstā. Ak tu!.. — šoferis atkal noteica nedrukājamu vārdu. — Bet červoncs pagalam. Vakar (nedrukājami vārdi) Varietē kaut kāds maita kumēdiņu rādītājs taisījis trikus ar čcrvonciem (nedrukājami vārdi).

Grāmatvedis sabijās, sarāvās melns un maziņš un izlikās, ka vārdu «Varietē» dzird pirmo reizi, bet pats pie sevis nodomāja: «Nu, nu!..»

Aizbraucis, kur vajag, un norēķinājies grāmatvedis iegāja namā un devās pa koridoru uz vadītāja kabinetu, bet jau pa ceļam pamanīja, ka atnācis nereizē. Izrāžu komisijas kancelejā valdīja kaut kāds jampadracis. Grāmatvedim garām aizdrāzās kuijere ar pakausī noslīdējušu lakatiņu un izvalbītām acīm.

— Nava, nava, nava, mīļie cilvēki! — viņa kliedza nezin kam. — Žakete un bikses šeitan, bet žaketē nekā nav iekša!

Vina iedrāzās kaut kādās durvīs, un tūlīt aiz tām saka šķindēt plīstoši trauki. No sekretāra istabas izskrēja grāmatvedim pazīstamais komisijas pirmā sektora vadītājs, bet bija tādā stāvoklī, ka nepazina grāmatvedi un aizdrāzās tam garām.

Pārsteigts par visu redzēto, grāmatvedis aizgāja līdz sekretāres istabai, kas reizē bija arī komisijas priekšsēdētāja kabineta priekštelpa, un tur apjuka galīgi.

Aiz kabineta aizvērtām durvīm bija dzirdama barga balss, bez šaubām, runātājs bija Prohors Pctrovičs, komisijas priekšsēdētājs. «Droši vien kādam sadod sutu,» samulsušais grāmatvedis prātoja, bet, apskatījies visapkārt, ieraudzīja citu ainu: atkritusi ādas krēslā, galvu pret krēsla atzveltni atmetusi un izstiepusi kājas gandrīz līdz pašam istabas vidum, ar slapju lakatiņu rokā, gauži raudādama, zvilnēja Prohora Petroviča personiskā sekretāre — skaista Anna Ričardovna.

Annas Ričardovnas zods bija galīgi nozieķēts ar lūpu krāsu, bet pār viņas persiku vaigiem aumaļām plūda no skropstām noskalotas krāsas strauti.

Pamanījusi, ka ienācis kāds, Anna Ričardovna uzlēca kājās, pieskrēja pie grāmatveža, sagrāba to aiz žaketes atlokiem, sāka purināt grāmatvedi un kliegt:

— Paldies Dievam! Vismaz viens drosmīgais atradies! Ejam. ejam pie viņa, es nezinu, ko lai iesāk! Visi pamet, visi bēg projām! — Un, joprojām raudādama, viņa vilka grāmatvedi kabinetā.

Kad grāmatvedis iegāja kabinetā, viņam vispirms izkrita no rokām portfelis, pēc tam visas domas sagāzās augšpēdu. Un taisnības labad jāsaka, ka tam bija ari iemesls.

Aiz milzīga rakstāmgalda ar masīvu tintnīcu uz tā sēdēja tukšs uzvalks un ar sausu, tintē neiemērktu spalvu švīkājās pa papīru.

Uzvalks bija ar kaklasaiti, no kabatiņas rēgojās pildspalva, bet virs apkakles nebija ne kakla, ne galvas, ari aproces bija, bet roku neredzēja. Uzvalks bija iegrimis darbā un nemaz nepievērsa uzmanību tam jandāliņam, kas notika ap viņu. Izdzirdis, ka pie viņa ienāk, uzvalks atzvēlās krēslā, un virs apkakles noskanēja grāmatvedim labi pazīstamā Prohora Petroviča balss:

— Kas par lietu? Uz durvīm taču rakstīts, ka es pieņemu.

Skaistā sekretāre iespiedzās un, rokas lauzīdama, sāka klaigāt:

— Jūs redzat? Redzat?! Viņa nava! Nava! Atdodiet viņu, atdodiet!

Kāds pabāza galvu pa kabineta durvīm, novaidējās un atsprāga atpakaļ. Grāmatvedis juta, ka viņam sāk trīcēt kājas, un apsēdās uz krēsla maliņas, taču portfeli pacelt neaizmirsa. Anna Ričardovna lēkāja ap grāmatvedi, raustīja viņu aiz piedurknes un klaigāja:

— Es vienmēr, vienmēr viņam aizrādīju, kad viņš lamājās, piesaukdams velnu. Nu reiz velns viņam atspēlējies! — Te skaistule pieskrēja pie galda un maigā, melodiskā, no raudāšanas drusciņ piesmakušā balsī iesaucās: — Proša! Kur jūs esat?

— Kurš, pēc jūsu domām, te būtu Proša? — augstprātīgi jautāja uzvalks, vēl dziļāk atzveldamies krēslā.

— Nepazīst! Mani nepazīst! Vai jūs to saprotat? — Sekretāre raudāja.

— Palūgšu kabinetā neraudāt! — jau dusmīgā balsī teica svītrainais uzvalks un ar piedurkni pierausa sev klāt jaunu papīra čupu, acīmredzot grasīdamies rakstīt rezolūcijas.

— Nē, es nevaru, es nevaru visu to noskatīties, es nevaru! — Anna Ričardovna iekliedzās un izskrēja priekštelpā, bet tūlīt aiz viņas kā korķis izlidoja ari grāmatvedis. — Iedomājieties, es sēžu, — no uztraukuma drebēdama, stāstīja Anna Ričardovna, no jauna ieķerdamās grāmatvedim piedurknē, — un uzreiz ienāk runcis. Melns, pamatīgs, kā begemots. Es, protams, uz viņu — «bric!». Šis pa durvīm laukā, bet tūlīt nāk iekšā viens resnītis, ari ar tādu kā kaķa pumu, un saka man: «Kā jūs, pilsone, drīkstat uz apmeklētājiem kliegt «bric!»?» Un taisnā ceļā — šprakt! — pie Prohora Petroviča, es, protams, viņam pakaļ un saucu: «Vai jūs esat prātu zaudējis?» Bet viņš, neģēlis tāds, taisnā ceļā pie Prohora Petroviča un nosēžas uz krēsla tieši viņam pretī. Nu, bet Prohors Petrovičs… viņš ir sirds cilvēks, tikai nervozs. Pārskaitās! Kas nu bija, tas bija. Nervozs cilvēks, strādā kā zirgs, nu un pārskaitās. «Kājās drīkstat līst iekšā bez pieteikšanas?» Bet tas bezkauņa, iedomājieties, atzveļas krēslā un smaidīdams laiž vaļā. «Es,» šis paziņo, «par vienu lietiņu atnācu ar jums aprunāties.» Prohors Petrovičs pārskaitās vēl vairāk. «Es esmu aizņemts!» Bet tas, vai jūs to varat iedomāties, atbild: «Jūs nepavisam neesat aizņemts…» Ko jūs par to teiktu? Te nu, saprotams, Prohora Petroviča pacietība bija galā, un viņš uzbļāva: «Kas vēl nebūs? Sviediet vinu ārā, velns lai parauj!» Bet tas, iedomājieties, pasmīn un saka: «Velns lai parauj? Bet kāpēc gan ne, var jau!» Un, blākš, es nc iekliegties nepaguvu, skatos: tā ar kaķa purnu vairs nav, un sē… sēž uzvalks… Ēēēē! — Anna Ričardovna iekaucās, mutei bezveidīgi ieplcšoties.

Aizrijusies ar asarām, viņa atvilka elpu un sāka tērgāt kaut ko pavisam neaptveramu:

— Un raksta, raksta, raksta! Ārprāts! Runā pa telefonu! Uzvalks! Visi aizlaidās lapās kā zaķi!

Grāmatvedis tikai stāvēja un drebēja. Bet tad viņam talkā nāca liktenis. Mierīgā, lietišķā gaitā sekretāres istabā ienāca milicija divu cilvēku sastāvā. Ieraudzījusi tos, skaistule sāka raudāt vēl skaļāk, ar roku rādīdama uz kabineta durvju pusi.

— Pilsone, izbeigsim raudāšanu, — mierīgi teica viens no viņiem, bet grāmatvedis, juzdams, ka viņš te ir pilnīgi lieks, izlavījās no sekretāres istabas un pēc brīža jau bija svaigā gaisā. Galvā viņam šalca un dūca kā skurstenī un cauri dūkoņai skanēja atsevišķas vietu ierādītāju frāzes par vakardienas runci, kurš piedalījies seansā. «Ehē! Vai tikai tas nav mūsu runčukiņš?»

Komisijā neko neizdarījis, apzinīgais Vasilijs Stepanovičs nolēma aiziet uz komisijas filiāli Vagaņkovskas šķērsielā. Lai mazliet nomierinātos, viņš devās uz turieni kājām.

Pilsētas izrāžu filiāle mitinājās vecā, appluskātā savrupmājā sētas galā, un tās vestibils bija slavens ar savām porfīra kolonnām.

Taču šajā dienā filiāles apmeklētājus interesēja nevis kolonnas, bet tas, kas notika pie kolonnām.

Vairāki apmeklētāji stāvēja neziņā un noraudzījās uz raudošo jaunkundzi, kura sēdēja pie galdiņa, apkrauta ar speciālu teātra literatūru, kuru viņa pārdeva. Šinī mirklī pārdevēja nevienam neko nepiedāvāja no šīs literatūras un, ja kāds piesardzīgi un līdzjūtīgi par kaut ko iejautājās, viņa atkal atgaiņājās, bet tajā pašā laikā gan no augšas, gan no apakšas, gan no blakustelpām — no visām filiāles nodaļām bez mitas skanēja vismaz kādu divdesmit telefona aparātu zvani.

Ieraudājusies jaunkundze notrīsēja un, histēriski iekliegušies:

— Atkal! — pēkšņi drebošā soprānā iesāka:

Varena jūra— mans Baikāls te šalc…

Uz trepēm iznākušais kurjers piedraudēja kaut kam ar dūri un nespodrā baritonā neskanīgi vilka pārdevējai līdzi:

Omuļu muca — mans kuģis, un tāpēc…

Kurjeram piebiedrojās citas tālas balsis, koris pieņēmās spēkā, un beigu beigās dziesma dārdēja pa visu filiāli. Sevišķi izcēlās varena, mazliet piesmakusi oktāva no tuvākās 6.istabas, kur atradās rēķinu pārbaudes nodaļa. Korim akomponēja arvien pieaugošie telefona tarkšķi.

Hei, Barguzin… vētrā sakulies balts!.. — kurjers uz trepēm auroja.

Asaras tecēja jaunkundzei pa vaigiem, viņa mēģināja sakost zobus, bet mute vērās pati no sevis un oktāvu augstāk nekā kurjers nodziedāja:

Drošulim tālu nav jāpeld!

Klusējošos filiāles apmeklētājus pārsteidza tas, ka dažnedažādās istabās izkaisītie koristi dziedāja tik saskaņoti, it kā viss koris stāvētu un nenolaistu acis no viena — visiem kopīga, neredzama diriģenta.

Tie, kas gāja pa Vagaņkovskas šķērsielu, apstājās pie sētas režģiem un brīnījās par filiālē valdošo līksmību.

Tiklīdz pirmais pants beidzās, dziedāšana aprāvās — atkal it kā pēc diriģenta zižļa mājiena. Kurjers klusām nolamājās un nozuda. Tad vērās parādes durvis un tajās parādījās cilvēks vasaras mētelī, kam no apakšas nāca redzama balta halāta stērbele, un viņam līdzi milicis.

— Dariet kaut ko, dakter, es jūs lūdzu! — jaunava histēriski iekliedzās.

Uz trepēm izskrēja filiāles sekretārs un gan no kauna, gan no uztraukuma stostīdamies ierunājās:

— Redzat, dakter, mēs esam krituši par upuri masveida hipnozei… Būtu labi, ja… — viņš nepabeidza frāzi, sāka velt vārdus pa muti un pēkšņi tenorā iedziedājās:

Silka un Ņerčinska tagad ir nieks…

— Stulbenis! — jaunava paspēja uzkliegt, bet nepaspēja pateikt, kurš tas būtu, jo tūlīt laida vaļā skanīgu rulādi un pati sāka dziedāt par Šilku un Ņerčinsku.

— Savaldieties! Izbcidziet dziedāšanu! — ārsts teica sekretāram.

Varēja redzēt, ka sekretārs pats būtu ar mieru nezin ko darīt, lai tikai varētu izbeigt dziedāšanu, bet viņš to nekādi nevarēja un kopā ar kori darīja zināmu visai šķērsielai, ka taigā nav skāris to rijīgais zvērs un lodes ir gājušas secen.

Tiklīdz pants bija nodziedāts, jaunavai pirmajai ārsts iedeva baldriāna devu, pēc tam viņš aizskrēja pakaļ sekretāram pie pārējiem, lai ari tiem iedotu zāles.

— Piedodiet, pilsonīt, — Vasilijs Stepanovičs pēkšņi griezās pie jaunavas, — vai melns runcis pie jums nav iegriezies?

— Kāds melns runcis? — Jaunava saniknojās. — Ēzelis mūsu filiālē sēž, īsts ēzelis! — viņa turpināja. — Lai viņš klausās! Es izstāstīšu visu! — Un tiešām izstāstīja visu, kas pie viņiem noticis.

Izrādījās, ka pilsētas filiāles vadītājs, kas (ar jaunavas vārdiem runājot) «izklaidēšanās sarīkojumus galīgi dibenā nolaidis», sirgst ar visādu pulciņu organizēšanas māniju.

— Priekšniecībai pūš miglu acīs! — viņa kliedza.

Gada laikā vadītājs paspējis noorganizēt Ļermontova studēšanas, šaha un dambretes, pingponga un jāšanas sporta pulciņus. Uz vasaras pusi piedraudējis organizēt vēl saldūdens airēšanas un alpīnisma pulciņus.

Šodien pusdienas pārtraukumā ienāk viņš, šis pats vadītājs…

— Un ved zem rokas vienu smerdeli, — jaunaVa stāstīja, — nezin no kurienes izrautu, rūtainās bikšelēs, ar ieplaisājušu pensneju un… tādu mūli, ka labāk nemaz nepieminēt!

Un tūdaļ pats, kā stāstīja jaunava, visiem, kas filiāles ēdnīcā pusdienoja, svešo stādīja priekšā kā ievērojamu kora dziedāšanas pulciņu organizēšanas speciālistu.

Nākamo alpīnistu sejas sadrūmušas, taču vadītājs aicinājis visus nezaudēt možumu, bet speciālists pat pajokojis, izmetis dažu labu asprātību un apzvērējis, ka dziedāšana aizņemot tikai mazumiņu laika, toties labuma no tās vesels lērums.

Nu protams, kā jaunava sacīja, pirmie lēkuši kājās Fanovs ar Kosarčuku, filiāles pazīstamākie pielīdēji, un paziņojuši, ka iestājas. Pārējiem darbiniekiem nācies saprast, ka no dziedāšanas nekur nevarēs sprukt, un ari vajadzējis iestāties pulciņā. Nolēmuši dziedāt pusdienas pārtraukumos, jo visu pārējo laiku aizņēma Ļermontovs un dambrete. Vadītājs, pats rādīdams piemēru, paziņojis, ka viņam ir tenors, un tālāk viss norisinājies kā nelāgā sapnī. Rūtainais kora speciālists nokliedzis:

— Do-mi-sol-do! — izrāvis ārā aiz skapjiem paslēpušos kautrīgos, kuri bija cerējuši tur paglābties no dziedāšanas, pateicis Kosarčukam, ka tam ir absolūtā dzirde, pačinkstējis, papinkšķējis, lūdzis, lai nu ar cienīšanu izturoties pret vecu dziedoni un reģentu, klabinājis ar kamertoni pa pirkstiem, pierunādams uzraut «Vareno jūru».

Rāvuši ari. Un kā vēl rāvuši. Rūtainais patiešām pratis savu amatu. Nodziedājuši pirmo pantu. Tad reģents atvainojies, pateicis: «Vienu mirklīti!» — un… pazudis. Domājuši, ka tiešām pēc mirkļa atgriezīsies. Bet pagājušas desmit minūtes, un, kā nav, tā nav. Filiālieši sākuši jau priecāties, ka būs aizmucis.

Piepeši kaut kā paši no sevis sākuši dziedāt otro pantu, galvenais bijis Kosarčuks, kuram varbūt nemaz nebija absolūtās dzirdes, taču diezgan patīkams augstais tenors bija gan. Nodziedājuši. Reģenta nav! Atgriezušies darbavietās, bet nepaguvuši ne apsēsties, kad paši pret savu gribu atkal sākuši dziedāt. Mēģinājuši mest mieru — nekā! Divas tris minūtes paklusē un atkal rauj vaļā. Paklusē — un rauj vaļā! Tad ari sapratuši, ka nu vairs labi nav. Vadītājs no kauna ieslēdzies savā kabinetā.

Te jaunavas stāsts pārtrūka. Baldriāni nebija līdzējuši.

Pēc ceturtdaļstundas pie Vagaņkovskas šķērsielas režģu sētas piebrauca tris smagās mašīnas — un tajās sakāpa viss filiāles personāls ar vadītāju priekšgalā.

Tikko pirmā mašīna, vārtos pagāzelējusies, izbrauca uz ielas, kravas kastē stāvošie, cits citu balstošie filiālieši uzreiz pavēra mutes, un pa visu šķērsielu noskanēja populārā dziesma. Dziesmu uztvēra otrā, pēc tam ari trešā mašīna. Tā viņi arī aizbrauca. Dienas gaitās skrejošie garāmgājēji mašīnām tikai uzmeta skatu, nemaz nebrīnīdamies, jo domāja, ka tur ekskursija dodas ārā no pilsētas. Patiešām viņi devās ārā no pilsētas, taču ne ekskursijā, bet uz profesora Stravinska klīniku.

Pēc pusdienas galīgi apdullušais grāmatvedis bija finansu sektorā, kur viņš cerēja beidzot tikt vaļā no valsts naudas. Tagad, jau gudrāks būdams, viņš vispirms uzmanīgi palūrēja garajā zālē, kur aiz matētiem stikliem un zeltītiem uzrakstiem sēdēja sektora darbinieki. Nekādu satraukuma pazīmju vai nekārtību šeit nemanīja. Viss bija klusu, kā pienākas solīdā iestādē.

Vasilijs Stepanovičs pabāza galvu tajā lodziņā, virs kura bija rakstīts: «Summu pieņemšana,» — sasveicinājās ar kādu viņam nepazīstamu ierēdni un laipni palūdza iemaksas orderīti.

— Bet kādiem nolūkiem? — darbinieks pa lodziņu atjautāja.

Grāmatvedis pabrīnījās.

— Man jānodod nauda. No Varietē.

— Acumirkli, — ierēdnis atbildēja un ātri nolaida režģi lodziņam priekšā.

«Jocīgi gan!» grāmatvedis nodomāja. Viņa izbrīns bija pilnīgi pamatots. Pirmoreiz mūžā viņš sastapās ar kaut ko tamlīdzīgu. Visi zina, cik grūti pie naudas tikt, tc vienmēr var rasties visvisādi sarežģījumi. Bet sava trīsdesmit gadu ilgajā praksē grāmatvedis neatcerējās tādu gadījumu, kad juridiska vai privāta persona kavētos naudu saņemt, ja to dod.

Bet režģis drīz vien pavērās, un grāmatvedis atkal pieliecās pie lodziņa.

— Vai jums daudz ir? — ierēdnis jautāja.

— Divdesmit viens tūkstotis septiņi simti vienpadsmit rubļu.

— Oho! — nez kāpēc ironiski noteica ierēdnis un pasniedza grāmatvedim zaļo veidlapu.

Formulārs bija pazīstams, grāmatvedis vienā mirklī to aizpildīja un sāka siet aukliņu vaļā. Kad nesamais bija attīts, viņam raibs sametās gar acīm un viņš kaut ko sāpīgi noīdēja.

Viņa acu priekšā ņudzēja tikai ārzemju nauda. Tur bija Kanādas dolāru, angļu mārciņu, Holandes guldeņu, I.atvijas latu, Igaunijas kronu paciņas…

— Tātad vēl viens no Varietē jokupēteriem! — barga balss nodārdēja pār grāmatvedi, kas bija kļuvis mēms aiz brīnumiem. Un tūdaļ pat Vasiliju Stepanoviču arestēja.