Meistars un Margarita

7. NODAĻA NELABS DZĪVOKLIS

Ja nākošās dienas rītā Stjopam Ļihodejevam kāds būtu teicis: «Stjopa! Tevi nošaus, ja tu šajā pašā mirkli necelsies augšā!» — gurdā un klusā balsi Stjopa būtu atbildējis: «Šaujiet, dariet ar mani, ko gribat, bet es necelšos!»

Ko nu par celšanos — viņam likās, ka viņš nevar ne aci pavērt, tiklidz viņš to mēģinās darīt, noplaiksnīs zibens un viņa galva sašķīdīs gabalos. Galvā zvanīja dobjš zvans, starp acu āboliem un aizvērtajiem plakstiņiem peldēja brūngani plankumi ar ugunīgi zaļām malām, kronis visam bija nelabuma sajūta, turklāt šķita, ka tā saistīta ar kaut kādām uzmācīga patafona skaņām.

Stjopa pūlējās kaut ko atcerēties, bet atcerējās tikai vienu — ka, šķiet, vakar, ej nu sazini, kur, viņš bija stāvējis ar salveti rokā, mēģinājis noskūpstīt kaut kādu dāmu, pie reizes apsolījis, ka nākošajā dienā, akurāt pusdienlaikā, ieradīsies pie viņas ciemos. Dāma nebija ar mieru: «Nē, nē, es nebūšu mājās!» — bet Stjopa spītīgi palika pie sava: «Toties es būšu klāt kā likts!»

Kas tā par dāmu, cik pašreiz pulkstenis, kāds datums un kurš mēnesis — par to Stjopam nebija ne jausmas, bet pats trakākajs — viņš nevarēja apjēgt, kur pašlaik atrodas. Viņam gribējās noskaidrot kaut vai to, un viņš pavēra kreisās acs smago plakstiņu. Pustumsā kaut kas blāvi spīdēja. Tas izrādījās trimo, un Stjopa saprata, ka ir mājās, ka augšpēdus guļ pats savā, tas ir, bijušajā juvelicricncs gultā, guļamistabā. Tobrīd viņam tā iesāpējās galva, ka viņš pievēra aci un nostenējās.

Paskaidrosim: Varietē teātra direktors Stjopa Ļihodejevs atjēdzās Dārza ielā savās mājās tajā pašā lielās sešstāvu ēkas dzīvoklī, kuru viņi īrēja uz pusēm ar nelaiķi Berliozu.

Jāpiebilst, ka šim dzīvoklim — nr. 50 — jau sen bija ja ne gluži slikta, tad katrā ziņā dīvaina slava. Vēl pirms diviem gadiem šis nams bija piederējis juveliera de Fužerē atraitnei. Piecdesmitgadīgā, cienījamā un komercijā ļoti veiklā Anna Francevna de Fužerē trīs istabas no piecām izdeva īrniekiem: vienam, kura uzvārds bija, šķiet, Belomuts, un otram, kura uzvārds ir piemirsts.

Un tad, pirms diviem gadiem, dzīvokli bija sākušās neizskaidrojamas lietas: no šī dzīvokļa sāka pazust cilvēki. Bez pēdām.

Kādā izejamā dienā dzīvoklī ieradās milicis, izsauca īrnieku (to, kura uzvārds piemirsts) priekšnamā un teica, ka viņu lūdz ierasties milicijā, lai par kaut ko tur parakstītos. īrnieks pieteica Anfisai, ilggadīgajai un uzticamajai Annas Francevnas mājkalpotājai, visiem, kas zvanīs pa telefonu, atbildēt, ka viņš atgriezīsies pēc desmit minūtēm, un aizgāja kopā ar korekto, baltus cimdus uzvilkušo milici. Taču viņš neatgriezās ne tikai pēc desmit minūtēm, bet vispār neatgriezās. Visdīvainākais, ka acīmredzot kopā ar viņu bija pazudis ari milicis.

Dievticīgā un, runāsim atklāti, māņticigā Anfisa ļoti satrauktajai Annai Francevnai skaidri un gaiši paziņoja, ka tā ir burvestība, ka viņa labi zina, kas aizrāvis prom īrnieku un milici, tikai vēlā nakts stundā negrib par to runāt. Bet burvestībām, kā zināms, vajag tikai iesākties, lai tām vairs nebūtu gala. Otrs īrnieks p.t/uda, liekas, pirmdien, bet trešdien kā ūdenī iekrita Belomuts, tikai citādos apstākļos. No rīta, kā parasti, atbrauca mašīna, lai aizvestu viņu uz darbu, un aizveda arī, bet atpakaļ neviens netika atvests, un arī pati mašīna vairs neparādījās.

Belomuta kundzes sēras un šausmas nav aprakstāmas. Bet tas neturpinājās ilgi. Tajā pašā naktī, atgriezusies kopā ar Anfisu no vasarnīcas, uz kuru Anna Franccvna bija aizdrāzusics ar nesaprotamu steigu, viņa pilsoni Belomutu dzīvoklī vairs nesastapa. Vēl vairāk: to divu istabu durvis, kurās dzīvoja Belomutu pāris, bija aizzīmogotas.

Divas dienas pagāja šā tā. Trešajā dienā bezmiega nomocītā Anna Franccvna atkal aizsteidzās uz vasarnīcu… Lieki teikt, ka viņa vairs neatgriezās.

Palikusi viena pati, Anfisa pēc sirds patikas izraudājās un ap diviem nakti aizgāja gulēt. Kas ar viņu notika pēc tam, nav zināms, tikai citu dzīvokļu īrnieki teica, ka 50. dzīvoklī visu nakti kaut kas klaudzējis un ka elektrība degusi līdz pašam rītam. Bet no rita izrādījās, ka arī Anfisa ir pazudusi.

Visa māja par šī nolādētā dzīvokļa pazudušajiem iemītniekiem ilgi stāstīja dažnedažādas leģendas, piemēram, ka tā pati izkaltusi un dievticīgā Anfisa uz savām izžuvušajām krūtīm zamša maisiņā nēsājusi Annai Francevnai piederošus divdesmit piecus lielus briljantus. It kā tās pašas vasarnīcas malkas šķūni, kurp Anna Franccvna devās ar tādu skubu, atrastas pasakainas vērtības to pašu briljantu un cara laika monētu veidā… tJn tā joprojām. Taču mēs neapgalvosim to, kas mums nav droši zināms.

Lai nu būtu kā būdams, tukšs un aizzīmogots dzīvoklis nostāvēja tikai vienu nedēļu, pēc tam tajā ievācās nelaiķis Berliozs ar dzīvesbiedri un tas pats Stjopa — arī ar dzīvesbiedri. Dabiski, tikko viņi bija apmetušies sasodītajā dzīvoklī, tūlīt sākās velns viņu zina kas. Tiešāk — viena mēneša laikā pazuda abas dzīvesbiedres. Taču ne bez pēdām. Par Berlioza dzīvesbiedri teica, ka viņa redzēta Harkovā kopā ar kaut kādu baletmeistaru, bet Stjopas dzīvesbiedre manīta Božedumkā, kur, kā melsa, izmantodams savu plašo pazīšanos, Varietē direktors izgādājis viņai istabu ar vienu nosacījumu — uz Dārza ielas pusi savu kāju nespert…

Tātad Stjopa nostenējās. Viņš jau gribēja saukt mājkalpotāju Gruņu un pieprasīt piramidonu, bet tik daudz tomēr apjēdza, ka tās ir muļķības… ka Gruņai, saprotams, nekāda piramidona nav. Mēģināja sasaukt Berliozu, divreiz nostenēja: «Miša.. Miša…» — bet, kā jau saprotat, atbildi nesaņēma. Dzīvoklī valdīja pilnīgs klusums.

Pakustinājis kāju pirkstus, Stjopa izsecināja, ka guļ ar visām zeķēm, ar trīcošu roku pārvilka pār gurnu, lai konstatētu, vai ir ar biksēm vai bez, taču neko nekonstatēja.

Beigu beigās, redzēdams, ka ir vientuļš un visu pamests, ka neviens negrib viņam palīdzēt, Stjopa nolēma celties augšā, lai kādas necilvēcīgas pūles tas viņam prasītu.

Stjopa ar mokām atlipināja plakstiņus un redzēja, ka trimo atspoguļo viņu tāda cilvēka izskatā, kuram mati izpūruši uz visām pusēm, fizionomija uztūkuši un apaugusi melniem sariem, acis aizpampušas, mugurā netīrs virskrekls ar kaklasaiti, kājās apakšbikses un zeķes.

Tādu viņš sevi ieraudzīja spogulī, bet blakus spogulim sēdēja nepazīstams cilvēks melnā tērpā, ar melnu bereti galvā.

Stjopa apsēdās uz gultas un izvalbīja sarkanīgās acis uz nepazīstamo.

Klusumu pārtrauca nepazīstamais, zemā, smagnējā balsī, ar ārzemnieka akcentu sacīdams:

— Labdien, manu simpātisko Stepan Bogdanovič!

Iestājās pauze, pēc kuras, visus savus spēkus saņemdams, Stjopa izmocīja:

— Kas jums vajadzīgs? — un pats nobrīnījās par savu svešādo balsi. Vārdu «kas» viņš izrunāja diskantā, «jums» — basā, bet ar «vajadzīgs» vispār nekas nesanāca.

Svešais draudzīgi pasmaidīja un izvilka lielu zelta pulksteni ar dimanta trisstūrīti uz vāka; kad pulkstenis bija vienpadsmit reizes nositis, svešais noteica:

— Vienpadsmit! Tieši stundu es gaidu jūsu pamošanos, jo mūsu satikšanos jūs nolikāt uz desmitiem. Te nu es esmu!

Stjopa sagrābstīja bikses, kas atradās uz krēsla pie gultas, un nočukstēja:

— Atvainojiet… — uzvilka bikses un aizsmakušā balsī noprasīja: — Lūdzu, sakiet — kāds ir jūsu uzvārds?

Runāt viņam bija grūti. Pie katra vārda kāds dūra viņam smadzenēs adatu, un tas bija ellišķīgi sāpīgi.

— Kā? Jūs arī manu uzvārdu esat aizmirsis? — Svešais iesmējās.

— Piedodiet… — nosvepšķēja Stjopa, juzdams, ka paģirām rodas vēl viens simptoms, ka grīda aizpeld no kājapakšas un ka nākošajā mirkli viņš žausies uz galvas pie visiem velniem.

— Dārgais Stepan Bogdanovič, — saprotoši smaidīdams, svešais ierunājās, — nekāds piramidons jums nepalīdzēs! Rīkojieties pēc vecā un gudrā principa — velnu izdzen ar belcebulu. Vienīgais, kas jums atgriezis dzīvību, ir — divas glāzītes šņabja ar asu un karstu uzkožamo.

Stjopa bija viltīgs cilvēks, bet, lai cik vārgs jutās, apjēdza — ja reiz esi tādā izskatā notverts, jāatzīstas vien ir.

— Atklāti runājot, — viņš iesāka, ar grūtībām mēli valdīdams, — vakar es mazdrusciņ….

— Neturpiniet! — pārtrauca apmeklētājs un atvirzījās ar krēslu sānis.

Izbolījis acis, Stjopa ieraudzīja, ka uz mazā galdiņa ir paplāte, uz tās sagriezta baltmaize, trauciņš ar melno kaviāru, šķīvītis ar marinētām baravikām, kastrolītis ar vēl kaut ko un, visbeidzot, degvīns juvelierienes paprāvajā karafē. Visvairāk Stjopu pārsteidza tas, ka karafe bija norasojusi no aukstuma. Vispār tas bija saprotams — karafe stāvēja bļodā ar ledu. Vārdu sakot, galds bija servēts godam un prasmīgi.

Nepazīstamais neļāva Stjopas izbrīnam sasniegt slimīgu pakāpi, bet veicīgi ielēja viņam pusglāzīti.

— Bet jūs pats? — Stjopa nopīkstēja.

— Ar lielāko prieku!

Ar trīcošu roku Stjopa cēla glāzīti pie lūpām, bet svešais savu iztukšoja vienā rāvienā. Kaviāru zelēdams, Stjopa izmocīja:

— Kā tad jūs…. neko neuzkožat?

— Lielais paldies, es nekad neuzkožu, — nepazīstamais atbildēja un ielēja otrreiz. Attaisīja kastrolīti — tur bija cīsiņi tomātu mērcē.

Beidzot nolādētais zaļganums acu priekšā izgaisa, vārdus jau varēja izrunāt, bet pats galvenais — Stjopa sāka šo to atcerēties. To, ka vakar viss bija noticis Shodņā, skeču autora Hustova vasarnīcā, kurp Hustovs Stjopu bija aizvedis ar taksometru. Atmiņā atausa pat tas, ka taksometru viņi ņēma pie «Metropoles» un tur bija vēl kaut kāds aktieris vai kas tamlīdzīgs… ar patafonu čemodāniņā. Jā, jā, jā, tas notika vasarnīcā! Nāk prātā, ka suņi gaudoja tā paša patafona dēļ. Nenoskaidrota palika tikai tā dāma, kuru Stjopa bija grasījies noskūpstīt… velns viņu sazin kas viņa tāda… šķiet, radiofonā strādājot, bet varbūt arī ne.

Vakardiena tādējādi maz pamazām izgaismojās, taču Stjopu patlaban daudz vairāk interesēja tieši šodiena, piemēram, svešā parādīšanās guļamistabā, turklāt ar šņabi un uzkožamo. Tieši to derētu noskaidrot!

— Ceru, tagad jūs atcerējāties manu uzvārdu?

Bet Stjopa tikai kaunīgi pasmaidīja un noplātīja rokas.

— Es jūtu, ka jūs pēc šņabja esat dzēruši portvīnu. Apžēliņ, vai tad tā var darīt!

— Es gribu jūs lūgt,lai tas paliktu starp mums, — Stjopa picglaimigi sacīja.

— O, protams, protams! Bet par Hustovu, dabiski, es galvot nevaru.

— Vai tad jūs pazīstat Hustovu?

— Vakar jūsu kabinetā pa acu galam redzēju šo indivīdu, bet pietiek viņa ģīmim uzmest aci, lai saprastu, ka viņš ir draņķis, tenku vācele, hameleons un pielīdējs.

«Pilnīgi pareizi!» nodomāja Stjopa, pārsteigts par tik patiesu, precīzu un īsu Hustova raksturojumu.

Jā, vakardiena konstruējās no gabaliņiem, bet Varietē direktors joprojām palika satraukts. Tas bija tāpēc, ka tajā pašā vakardienā rēgojās milzumliels, melns caurums. Lūk, šo pašu svešo ar bereti, vai nu jums tas patīk, vai nepatīk, Stjopa savā kabinetā nav redzējis, kas nu nav, tas nav.

— Melnās maģijas profesors Volands, — uzsvērti svarīgi sacīja apmeklētājs un, Stjopas neizpratni redzēdams, izstāstīja visu pēc kārtas.

Vakar dienā viņš no ārzemēm ieradies Maskavā, tūliņ devies pie Stjopas un piedāvājies uzstāties Varietē ar viesizrādēm. Stjopa piezvanījis uz Maskavas apgabala izrāžu komisiju un šo jautājumu saskaņojis (Stjopa nobālēja un sāka mirkšķināt acis), noslēdzis ar profesoru Volandu kontraktu par septiņām izrādēm (Stjopam palika mute vaļā), un viņi norunājuši, ka Volands šodien pulksten desmitos atnāks, lai precizētu visus sīkumus… Nu, un Volands ir atnācis!

Viņu sagaidījusi mājkalpotāja Gruņa, kas paskaidrojusi, ka pati tikko ir ieradusies, ka viņa nedzīvo šeit, ka Berlioza nav mājās un, ja apmeklētājs grib satikt Stepanu Bogdanovicu, tad lai iet pie viņa uz guļamistabu pats. Stepans Bogdanovičs guļot tik cieši, ka uzmodināt viņa neņemoties. Redzēdams, kādā stāvoklī atrodas Stepans Bogdanovičs, mākslinieks aizsūtījis Gruņu uz tuvāko gastronomijas veikalu pēc degvīna un uzkožamiem, uz aptieku pēc ledus un…

— Atļausit ar jums norēķināties, — nočinkstēja Stjopa un sāka meklēt kabatas portfeli.

— O, kas par blēņām! — iesaucās apmeklētājs un vairs neko negribēja dzirdēt.

Tātad par šņabi un uzkožamiem kļuva skaidrs, bet uz Stjopu tik un tā bija žēl skatīties: viņš neko neatcerējās par kontraktu un, sitiet vai nost, nekādu Volandu vakar nebija redzējis. Hustovs — jā, bet Volanda nebija.

— Atļaujiet uzmest aci kontraktam, — Stjopa klusā balsī lūdza.

— Lūdzu, lūdzu…

Stjopa paskatījās papīrā un sastinga. Viss bija, kā nākas. Pirmkārt Stjopas bravūrīgais pašrocīgais paraksts. Finansu direktora Rimska slīpais pieraksts uz malas, ka māksliniekam Volandam par septiņām izrādēm pienakas trīsdesmit pieci tūkstoši rubļu, no kuriem desmit tūkstošus viņam atļauts saņemt uzreiz. Vēl vairāk:

Volands ar parakstu apliecina, ka desmit tūkstošus viņš ir jau saņēmis.

«Ko tas viss nozīmē?!» nelaimīgais Stjopa nodomāja, un viņam noreiba galva. Sākas draudīgi atmiņas zudumi?! Bet, pats par sevi saprotams, tagad, kad kontrakts ir uzrādīts, tālāka brīnīšanās būtu vienkārši nepieklājīga. Palūdzis viesi palikt brītiņu vienatnē, Stjopa vienās zeķēs aizdrāzās uz priekšistabu pie telefona. Pa ceļam viņš pakliedza uz virtuves pusi:

— Gruņa!

Bet neviens neatsaucās. Tad viņš paskatījās uz Berlioza kabineta durvīm, kas atradās turpat blakus priekšistabā, un, kā mēdz teikt, apstulba. Pie durvju roktura uz auklas rēgojās milzīgs zīmoglakas zīmogs. «Redz, ko!» Stjopas galvā kāds ierēcās. «Tā tikai vēl trūka!» Nu Stjopas domas sāka joņot pa dubultsliežu ceļu, bet, kā tas vienmēr notiek katastrofu brižos, tikai vienā virzienā un velns viņu zin uz kurieni. To sajukumu, kas bija Stjopas galvā, nemaz nevar aprakstīt. Vispirms tas sātans ar melno bereti, auksto šņabi un neticamo kontraktu, bet te vēl klāt, kā jums tas patīk, — zīmogs uz durvīm! Un stāstiet, kam gribat, ka Berliozs kaut ko ievārījis, — neticēs, uz galvošanu neticēs! Taču zīmogs ir, lūdzu! Jā-a…

Te nu Stjopas smadzenēs sāka urdīties kaut kādas nelāga domiņas par to rakstu, kuru, kā par nelaimi, viņš nesen bija iegrūdis Mihailam Aleksandrovičam, lai tas nodrukā žurnālā. Raksts, starp mums runājot, bija dumjš. Pavisam tukšs raksts, un cik tad nu ari par tādu maksā…

Pēc tam kad viņš bija atcerējies rakstu, atmiņā uzausa arī viena šaubīga saruna, kas notika, liekas, divdesmit ceturtā aprīļa vakarā tepat ēdamistabā, kad Stjopa kopā ar Mihailu Aleksandroviču vakariņoja. Protams, šo sarunu nevar uzskatīt par šaubīgu šī vārda īstā nozīmē (Stjopa tādā sarunā neielaistos), bet tā bija saruna par kādu nevajadzīgu tēmu. Pilnīgi micrigi, biedri, šī saruna varēja izpalikt. Līdz zīmogam, tur nav nekādu šaubu, saruna tiktu uzskatīta par galīgu sīkumu, bet tagad pēc šī zīmoga…

«Ak, Berlioz, Berlioz!» virmoja Stjopas galvā. «Kas to būtu varējis iedomāties!»

Bet ilgi bēdāties nebija laika, un Stjopa uzgrieza Varietē finansu direktora Rimska kabineta numuru. Stjopa bija kutelīgā situācijā: pirmkārt, ārzemnieks varēja apvainoties par to, ka kontrakts tika uzrādīts, bet Stjopa tomēr pārbauda, arī ar finansu direktoru runāt nemaz nebija tik vienkārši. Patiešām — neies taču jautāt viņam: «Sakiet — vai es vakar ar melnās maģijas profesoru noslēdzu kontraktu par trīsdesmit pieciem tūkstošiem rubļu?» Tā jautāt nevar!

— Jā, — klausulē atskanēja asā, nepatīkama Rimska balss.

— Grigorij Daņilovič, sveicināti, — klusu runāja Stjopa, — te Ļihodejevs. Redzat, kas par lietu., hm… hm… pie manis sēd tas tur… ē… mākslinieks Volands… Es… es gribēju pajautāt, kā ir ar šovakaru…

— Ā, melnais mags? — Rimskis klausulē atsaucās. — Afišas tūlīt būs.

— Ahā, — vārgā balsī atsaucās Stjopa, — nu tad pagaidām.

— Vai jūs drīz būsit? — jautāja Rimskis.

— Pēc pusstundas, — atbildēja Stjopa, nolika klausuli un saspieda karsto galvu ar rokām. Ak, cik neglīta padarīšana! Kas notiek ar manu atmiņu, pilsoņi? Kas?

Ilgāk aizkavēties priekšistabā bija neērti, un Stjopa aši izstrādāja plānu: ar visiem iespējamiem līdzekļiem jānoslēpj sava neiedomājamā aizmāršība un tūdaļ pilinām kārtām jāuzzina no ārzemnieka, ko īsti viņš paredzējis šodien rādīt Stjopam uzticētajā Varietē.

Stjopa novērsās no aparāta un spogulī, kas priekšistabā stāv slinkās Gruņas gadiem neslaucīts, skaidri saskatīja kaut kādu dīvainu subjektu, garu kā kārts un ar pensneju uz deguna. (Ak, ja šeit būtu bijis Ivans Nikolajevičs! Viņš šo subjektu būtu pazinis uzreiz! Subjekts atspoguļojās un tūliņ pazuda, Stjopa apskatīja priekšistabu uzmanīgāk un nodrebēja vēlreiz, jo spoguli aizsoļoja milzīgs, melns runcis un ari tas nozuda.

Stjopam pamira sirds, un viņš sagrīļojās.

«Ko tas nozīmē?» viņš nodomāja. «Vai tikai es nejūku prātā? No kurienes tādi atspīdumi?!» Viņš paskatījās priekšistabā un izbailēs iekliedzās:

— Gruņa! Kas tas par runci, kas tc pie mums vazājas? Kur tāds uzradies? Un kas tas otrs ir?

— Neuztraucieties, Stcpan Bogdanovič, — atbildēja nevis Gruņas, bet ciemiņa balss no guļamistabas, — tas ir mans runcis. Nenervozējiet! Bet Gruņas nav, es aizsūtīju viņu uz Voroņežu, viņas dzimto pusi, jo viņa sūdzējās, ka jūs jau sen neesat laidis viņu atvaļinājumā.

Šie vārdi bija tik negaidīti un tik bezjēdzīgi, ka Stjopa nosprieda, ka ir pārklausījies. Galīgi samulsis, viņš rikšiem devās uz guļamistabu un sastinga uz sliekšņa. Mati viņam sakustējās un uz pieres parādījās sīkas sviedru pērlītes.

Viesis guļamistabā vairs nebija viens pats, tur bija vesela kompānija. Uz otra krēsla sēdēja tas pats tips, kas norēgojās priekšistabā. Tagad tas bija labi redzams: ūsas kā spalvas, viens pensneja stikliņš spīd, otra nemaz nav. Bet guļamistabā bija vēl trakākas lietas: uz juvelierienes pufa izlaidīgā pozā bija nozvēlies trešais, proti, šaušalīga lieluma melns runcis ar šņabja glāzīti vienā ķepā un ar dakšiņu, kurā uzdurta marinēta baravika, otrā.

Guļamistabā jau tā trūcīgā gaisma Stjopas acīs sāka apdzist pavisam. «Tad redz, kā sajūk prātā!» viņš nodomāja un pieķērās pie durvju stenderes.

— Es redzu, jūs esat mazliet izbrīnījies, dārgais Stepan Bogdanovič? — Volands apvaicājās Stjopam, kas klabināja zobus. — Taču te nav par ko brīnīties. Tā ir mana svīta.

Tajā brīdī runcis izdzēra šņabi un Stjopas roka sāka slīdēt pa stenderi lejup.

— Svītai vajadzīgas telpas, — turpināja Volands, — tā ka dažs labs no mums šajā dzīvoklī ir lieks. Un man šķiet, ka liekais esat tieši jūs!

— Viņi, viņi! — āža balsī iedziedājās garais rūtainais, izteikdamies par Stjopu daudzskaitli. — Vispār pēdējā laikā viņi baismīgi cūkojas. Pļēguro, stājas sakaros ar sievietēm, izmantodami dienesta stāvokli, ne velna nestrādā, neko ari nevar padarīt, jo viņiem nav ne mazākās sajēgas par to, kas viņiem uzticēts. Priekšniecībai pūš miglu acīs.

— Bez vajadzības izmanto dienesta mašīnu, — piebalsoja arī runcis, zelēdams baraviku.

Kad Stjopa, jau pavisam uz grīdas sabrucis, ar bezspēcīgu roku skrāpēja stenderi, dzīvoklī uzradās ceturtā un pēdējā parādība.

Tieši no trimo spoguļa iznāca mazais, bet neparasti platplecīgais ar katliņu galvā. No mutes tam rēgojās ilknis un padarīja vēl pretīgāku viņa jau tā riebīgo fizionomiju. Turklāt viņam bija ugunīgi rudi mati.

— Es, — jaunatnākušais iejaucās sarunā, — vispār nesaprotu, kā viņš ir ticis par direktoru, — sarkanmatainis arvien vairāk un vairāk runāja caur degunu, — viņš ir tāds pats direktors kā es arhierejs!

— Tu, Azazello, neizskaties pēc arhiereja, — noteica runcis, likdams cīsiņus sev uz šķīvja.

— To jau es ari gribu teikt, — caur degunu novilka sarkanmatainais un ar cieņu griezās pie Volanda. — Atļaujiet, messire, izlingot viņu no Maskavas pie visiem velniem!

— Bric! — pēkšņi ieaurojās runcis, un spalva viņam sacēlās stāvus.

Un tad guļamistaba ap Stjopu sāka griezties, viņš atsitās ar galvu pret stenderi un, samaņu zaudēdams, nodomāja: «Es mirstu…»

Bet viņš nenomira. Pavēris mazlietiņ acis, viņš ieraudzīja, ka sēž uz kaut kā akmeņaina. Apkārt viņam kaut kas šalca. Kad viņš atvēra acis pavisam, bija redzams, ka šalcēja ir jūra, pat vēl vairāk — tās viļņi skalojas viņam pie pašām kājām, īsi sakot, ka viņš sēd pašā mola galā, viņa priekšā ir debeszili mirgojoša jūra, bet aiz muguras — skaista kalnu pilsēta.

Nezinādams, ko tādās reizēs lai dara, Stjopa piecēlās un ar trīcošām kājām devās pa molu uz krasta pusi.

Uz mola stāvēja kāds cilvēks, smēķēja un spļāva jūrā. Viņš paskatījās uz Stjopu ar mežoņa acīm un pārstāja spļaudīties. Tad Stjopa izstrādāja tādu numuru: nometās uz ceļiem nepazīstamā pīpmaņa priekšā un sacīja:

— Es jūs lūdzu, pasakiet — kas šī ir par pilsētu?

— Tas nu gan ir! — sacīja cietsirdīgais pīpmanis.

— Es neesmu piedzēries, — sēcoši atbildēja Stjopa, — es esmu slims, ar mani kaut kas ir noticis, es esmu slims… Kur es atrodos? Kas šī ir par pilsētu?..

— Jalta, nu un…

vStjopa klusu nopūtās, nogāzās uz sāniem un atsitās ar galvu pret mola sasilušajiem akmeņiem.