Meistars un Margarita

11. NODAĻA IVANA APZIŅAS SAŠĶELŠANĀS

Sils, kas vēl pirms stundas bija mirdzējis maija saulē viņpus upes, pēkšņi nosūbēja, apmiglojās un izgaisa.

Aiz loga nepārtrauktā straumē gāzās ūdens. Debesīs ik pa brīdim uzliesmoja zibens pavedieni, debesis plīsa, un slimnieka istaba pielija ar drebelīgu, biedējošu gaismu.

Ivans sēdēja uz gultas, skatījās uz duļķaino, burbuļojošo upi un klusiņām raudāja. Pie katra pērkona grāviena viņš žēlabaini iekliedzās un aizklāja seju ar rokām. Ivana aprakstītās lapiņas mētājās pa grīdu; tās bija nopūtis vējš, kad sākās negaiss.

Dzejniekam tā ari nebija izdevies sacerēt iesniegumu par briesmīgo konsultantu. Tikko par Praskovju Fjodorovnu sauktā resnā feldšcriene iedeva zīmuļgalu un papnu, viņš lietišķi saberzēja rokas, sēdās pie galdiņa, un sākums iznāca tīri labs:

«Milicijai. MASLITASA biedra Ivana Nikolajeviča Bezpajumtnieka iesniegums. Vakar vakarā kopā ar nelaiķi M.A.Berliozu es ierados pie Patriarhu dīķiem…»

Te uzreiz dzejnieks saminstinājās, iemesls bija vārds «nelaiķis». Iznāk kaut kāda ačgārnība: kā tas izklausās — ierados kopā ar nelaiķi? Nelaiķi nestaigā apkārt! Patiešām — nodomās, ka esmu jucis.

Tā nospriedis, Ivans Nikolajevičs sāka labot uzrakstīto. Iznāca tā: «… kopā ar MABerliozu, kurš pēc tam kļuva nelaiķis…» Ari tas autoru neapmierināja. Vajadzēja dot trešo redakciju, bet tā iznāca vēl sliktāka par abām iepriekšējām: «.. ar Berliozu, kurš pakļuva zem tramvaja…» — un te vēl piesējās tas nevienam nepazīstamais komponists, uzvārda brālis, un vajadzēja papildināt: «… kurš nebija komponists…»

Ar abiem Berlioziem nomocījies, Ivans pārvilka visam strīpu un nolēma sākt ar kaut ko spēcīgu, lai uzreiz piesaistītu lasītāja uzmanību, un uzrakstīja, ka runcis sēdās tramvajā, bet pēc tam atgriezās pie epizodes ar nogriezto galvu. Galva un konsultanta pareģojums uzvedināja uz domām par Ponciju Pilātu, un, lai būtu pārliecinošāk, Ivans visu stāstījumu par prokuratoru nolēma sākt ar to bridi, kad viņš baltā, asinssarkani oderētā apmetnī iznāk Hēroda pils kolonādē.

Ivans strādāja cītīgi, strīpoja, rakstīja no jauna, mēģināja pat uzzīmēt Ponciju Pilātu, bet pēc tam runci uz pakaļkājām. Taču arī zīmējumi nelīdzēja — jo tālāk, jo juceklīgāks un nesaprotamāks iznāca.viss dzejnieka iesniegums.

Ap to laiku, kad parādījās draudīgais mākonis ar verdošām malām, aizsegdams silu, un sāka pūst vējš, Ivans juta, ka spēki ir galā un ka no iesnieguma nekas neiznāks, viņš nemaz necentās savākt kopā pa grīdu izkaisītās lapas, bet klusi un rūgti noraudājās.

Labsirdīgā feldšeriene Praskovja Fjodorovna negaisa laikā atnāca pie dzejnieka, uztraucās, ieraudzījusi viņu raudam, aizvilka aizkaru, lai zibens slimnieku nenobaida, salasīja lapiņas un aizskrēja pie ārsta.

Tas atskrēja, iešļircināja Ivanam rokā, apgalvoja, ka tagad viņš vairs neraudās, ka viss pāries, viss būs savādāk un viss aizmirsīsies.

Ārstam bija taisnība. Pārupes sils drīz vien kļuva tāds, kāds bijis. Katrs kociņš izzīmējās pret atzilgušo debesi, upe atkal plūda mierīgi. Tūlīt pēc iešļircinājuma pierima Ivana satraukums, tagad dzejnieks gulēja mierīgi, skatīdamies uz varavīksni, kas stiepās pāri debesij.

Tā tas turpinājās līdz vakaram, un viņš pat nepamanīja, kā izgaisa varavīksne, debesis kļuva skumīgas un izbalēja, kā satumsa priedulājs.

Sadzēries karstu pienu, Ivans atkal atgūlās un pats nobrīnījās, kā mainījušās viņa domas. Atmiņu mazāk urdīja nolādētais sātana runcis, ari nogrieztā galva vairs tik stipri nebaidīja, un, atbrīvojies no šīm domām, Ivans sāka filozofēt par to, ka klīnikā ir tīri labi, ka Stravinskis ir godavīrs un slavenība un ka saskare ar viņu ir ārkārtīgi patīkama. Turklāt vakara gaiss pēc negaisa ir spirgts un tīkams.

Bēdu nams posās uz dusu. Klusajos koridoros apdzisa matētās, baltās lampas un atbilstoši noteikumiem aizdegās nespodrās, zilās naktslampiņas, un arvien retāk bija dzirdami piesardzīgie feldšeru soļi uz koridora gumijas gridceliņiem.

Ivans tagad gulēja saldā gurdumā un skatījās te uz maigu gaismu izstarojošo griestu lampu, te atkal uz mēnesi, kas cēlās pāri melnajam priedulājam, un runājās pats ar sevi.

— Vispār kādēļ es tā uztraucos par to, ka Berliozs pakļuva zem tramvaja? — dzejnieks sprieda. — Galu galā, lai viņš iet ratā! Es taču viņam neesmu ne šķūte, ne brūte! Ja tā labi paskatās, tad iznāk, ka es nelaiķi nemaz neesmu tik labi pazinis. Vispār ko es īsti par viņu zinu? Vienīgi to, ka viņam bija pliks pauris un ka viņš baigi skaisti muldēja. Un tālāk, pilsoņi, — dzejnieks runāja, it kā vērsdamies pie kāda, — paanalizēsim, lūk, ko: kālab es tā satracinājos uz to mīklaino konsultantu, magu, profesoru, ar visu viņa aklo un melno aci? Un kam tas bija vajadzīgs, lai es apakšbiksēs, ar sveci rokās dzītos viņam pakaļ; un pēc tam vēl tas šausmīgais trādiridi restorānā!

— Pagpag-pag, — pēkšņi vai nu iekšā krūtīs, vai pie auss tagadējo Ivanu bargi uzrunāja iepriekšējais Ivans, — bet to, ka Berliozam galvu nogriezīs, viņš tomēr iepriekš zināja. Kā tad lai neuztraucas?

— Kas tur ko runāt, biedri! — tagadējais Ivans atbildēja iepriekšējam Ivanam. — Ka lieta nav īsti tīra, tas skaidrs pat zīdainim. Viņš ir izcila un noslēpumaina personība kā likts. Bet tas taču ari ir pats interesantākais! Cilvēks bijis personiski pazīstams ar Ponciju Pilātu — ko jūs vēl interesantāku gribēsit? Un vai nebūtu bijis prātīgāk nevis celt traci pie Patriarhu dīķiem, bet pieklājīgi painteresēties, kas notika tālāk ar Pilātu un to arestēto HaNocri?

Bet es tur velns zin ar ko noņēmos! Ir nu gan notikums — sabraukuši žurnāla redaktoru! Vai tad tāpēc žurnālu taisīs cict, vai? Ko tur var darīt: cilvēks ir mirstīgs, un pareizi teikts — mirst negaidīti. Un — miers viņa pīšļiem! Būs jauns redaktors, varbūt vēl daiļrunīgāks par iepriekšējo.

Mazlietiņ pasnaudis, jaunais Ivans dzēlīgi pajautāja vecajam Ivanam:

— Bet kas es tādā gadījumā būtu?

— Stulbenis! — skaidri noteica nevienam no Ivaniem nepiederošs bass, dikti līdzīgs konsultanta basam.

Ivans, nez kāpēc par to «stulbeni» nemaz neapvainojies, labsirdīgi nobrīnījās, pasmīnēja un pusmiegā apklusa. Miegs lavījās Ivanam klāt, un viņam jau rādījās palma uz ziloņkājaina stumbra, garām pagāja runcis — nevis briesmīgs, bet pavisam priecīgs, un nupat, nupat miegs velsies Ivanam virsū, kad pēkšņi loga režģis bez trokšņa aizslīdēja sānis un uz balkona parādījās noslēpumaina figūra, kas slēpās no mēnesnīcas un draudēja Ivanam ar pirkstu.

Ivans bez kādām bailēm piecēlās gultā sēdus un ieraudzīja, ka uz balkona stāv vīrietis. Un šis vīrietis, pielicis pirkstu pie lūpām, nočukstēja:

— Csst!