Meistars un Margarita

13. NODAĻA VAROŅA PARĀDĪŠANĀS

Tātad nepazīstamais padraudēja Ivanam ar pirkstu un nočukstēja:

«Csst!»

Ivans nolaida kājas no gultas uz grīdas un vērīgi skatījās. No balkona istabā uzmanīgi raudzījās noskuvies cilvēks ar tumšiem matiem, smailu degunu, nemierīgām acīm un matu cirtu pār pieri. Viņam varēja būt kādi trīsdesmit astoņi gadi.

Pārliecinājies, ka Ivans ir viens pats, un ieklausījies visapkārt, dīvainais apmeklētājs kļuva drošāks un ienāca istabā. Tad ari Ivans ieraudzīja, ka atnācējs ir slimnīcas drēbēs. Viņš bija apakšveļā, basajās kājās kurpes, uz pleciem uzmests brūns halāts.

Atnākušais pamirkšķināja Ivanam ar aci, iebāza atslēgu saišķi kabatā, čukstus apvaicājās: «Drīkst piesēsties?» — un, saņēmis piekrītošu atbildi, apsēdās atzveltnes krēslā.

— Kā jūs te nokļuvāt? — paklausīdams kalsnajam, draudošajam pirkstam, čukstus jautāja Ivans. — Balkona restes taču ir noslēgtas?

— Restes tiešām ir aiz atslēgas, — ciemiņš piekrita, — bet Praskovja Fjodorovna ir ārkārtīgi laba un tomēr izklaidīga. Pirms mēneša es nospēru viņai atslēgu saišķi, un nu man ir iespēja nokļūt uz kopējā balkona, kas stiepjas visapkārt mājai, un dažreiz apciemot kaimiņu.

— Ja reiz jūs tiekat uz balkona, tad taču jūs varat aizmukt. Vai varbūt ir pārāk augstu? — Ivans interesējās.

— Nē, — pārliecinoši atbildēja viesis, — es nevaru aizmukt ne augstuma pēc, bet tāpēc, ka man nav kur mukt. — Un piebilda pēc brītiņa: — Tātad tupam?

— Tupam, — piekrita Ivans, skatīdamies atnācēja brūnajās, nemiera pilnajās acīs.

— Jā… — viesis pēkšņi sāka uztraukties, — bet jūs, es ceru, neesat no nevaldāmajiem? Es, zināt, nevaru paciest troksni, kņadu, varas darbus un visu, kas uz to pusi. Sevišķi nevaru ciest, kad cilvēks kliedz, vienalga, aiz sāpēm, naida vai aiz kāda cita iemesla. Nomieriniet mani un sakiet, ka neesat nevaldāms!

— Vakar restorānā es vienam iejaucu pa mūli, — dzejnieks vīrišķīgi atzinās.

— Par ko? — viesis stingri noprasīja.

— Jāatzīstas, ne par ko, — sakaunējies Ivans atbildēja.

— Nejēdzība, — viesis nosodīja Ivana rīcību un piemetināja: — Bez tam kas jums tie par izteicieniem — iejaucu pa mūli? Nav taču zināms, kas īsti katram cilvēkam ir — mūlis vai seja. Un tomēr laikam gan seja. Tā ka, zināt, ar dūrēm… Nē, to nu jūs uz visiem laikiem metiet pie malas!

Nostrostējis Ivanu tādā veidā, viesis painteresējās:

— Profesija?

— Dzejnieks, — nezin kāpēc negribīgi atzinās Ivans.

Atnācējs sadrūma.

— Ak, kā man neveicas! — viņš iesaucās, bet tūlīt apķērās, atvainojās un jautāja: — Bet kā jūs sauc?

— Bezpajumtnieks.

— Eh, eh… — viesis noteica viebdamies.

— Bet kas tad īsti ir, jums mani dzejoļi nepatīk? — Ivans ziņkārigi jautāja.

— Šausmīgi nepatīk.

— Bet kurus jūs esat lasījis?

— Nevienu jūsu dzejoli es neesmu lasījis! — apmeklētājs nervozi iesaucās.

— Bet kā tad jus tā varat teikt?

— Kāpēc ne? — viesis atbildēja. — It kā es citus nebūtu lasījis! Vispār… ja nu vienīgi notiek brīnums? Labi, es esmu gatavs noticēt jums uz vārda. Sakiet pats — vai jūsu dzejoļi ir labi?

— Baismīgi! — Ivans pēkšņi atzinās droši un vaļsirdīgi.

— Nerakstiet vairs! — lūdzoši sacīja svešais.

— Apsolu un apzvēru! — svinīgi teica Ivans.

Zvērests tika apstiprināts ar rokas spiedienu, bet tad koridorā kļuva dzirdami klusināti soļi un balsis.

— Csst! — nočukstēja svešais, izmetās uz balkona un aiztaisīja režģi.

Uz brītiņu ienāca Praskovja Fjodorovna, pajautāja, kā Ivans jūtas, vai viņš gulēs ar gaismu vai bez. Ivans lūdza gaismu atstāt, Praskovja Fjodorovna novēlēja labunakti un aizgāja. Un, kad viss bija noklusis, atkal atgriezās viesis.

Viņš čukstus pastāstīja Ivanam, ka 119. istabā ievests jauns slimnieks, kaut kāds resnis ar zili sarkanu fizionomiju, un viņš visu laiku murkšķot par kaut kādu valūtu, ventilāciju un zvērot, ka pie viņiem Dārza ielā iemitinājies nelabais.

— Puškinu lamā no panckām ārā un visu laiku bļauj: «Kuroļesov, bis, bis!» — viesis stāstīja, nervozi raustīdamies. Nomierinājies viņš apsēdās un tcica: — Vispāribā Dievs ar viņu, — un pievērsās Ivanam. — Par ko tad esat nokļuvis šeit?

— Par Ponciju Pilātu, — drūmi grīdā skatīdamies, Ivans atbildēja.

— Ko?! — katru piesardzību aizmirsis, viesis iekliedzās un pats ar roku sev aizspieda muti. — Satriecoša sakrišana! Lūdzu, lūdzu, stāstiet!

Nezin kāpēc juzdams uzticību pret nepazīstamo, Ivans, sākumā stomīdamies un kaunēdamies, pēc tam jau pavisam droši sāka stāstīt par visu to, kas bija noticis vakar pie Patriarhu dīķiem. Jā, noslēpumainā atslēgu zagļa personā Ivans Nikolajevičs bija ieguvis ļoti labu klausītāju. Ciemiņš nesauca Ivanu par vājprātīgu, par stāstīto izrādīja ārkārtīgu interesi, stāstījuma gaitā beigu beigās nonāca pilnīgā sajūsmā. Lāgu lāgiem viņš pārtrauca Ivanu ar starpsaucieniem:

— Ej nu ej! Tālāk, tālāk, es jūs lūdzu! Tikai, visu svēto vārdā, neko neizlaidiet!

Ivans arī neko neizlaida, viņam pašam tā bija vieglāk stāstīt, un pamazām bija klāt tā vieta, kur Poncijs Pilāts baltā, asinssarkani oderētā mantijā iziet uz balkona.

Te viesis salika rokas kā lūgšanā un nočukstēja:

— o, kā es esmu uzminējis! o, kā es visu esmu uzminējis!

Berlioza briesmīgās nāves aprakstu viņš uzņēma ar mīklainu piezīmi, turklāt viņa acis aizkvēlojās dusmās:

— Žēl gan, ka šī Berlioza vietā nebija kritiķis Latunskis vai literāts Mstislavs Lavrovičs, — un izmisīgi, taču bez skaņas iekliedzās: — Tālāk!

Runcis, kurš maksā konduktorei, viesi ārkārtīgi uzjautrināja, viņš rīstījās no aizturētiem smiekliem, skatīdamies, kā, sava stāstījuma panākumu iekveldēts, Ivans klusiņām tupus lēkāja un tēloja runci ar desmitkapeiku ūsās.

— Un tā, — izstāstījis visu, kas notika Gribojedovā, saskumdinājies un sadrūvējies Ivans nobeidza, — es nokļuvu šeit.

Viesis līdzjūtīgi uzlika roku nelaimīgajam dzejniekam uz pleca un teica:

— Nabaga dzejnieki Bet, mīlulīt, jūs pats vien esat pie visa vainīgs! Ar viņu nevajadzēja būt tik familiāram un pat bezkaunīgam. Ar to jūs arī iekritāt. Sakiet vēl paldies, ka esat ticis cauri ar samērā veselu ādu. 1

— Bet kas viņš galu galā tāds ir? — satraukumā dūres žņaudzīdams, Ivans noprasīja.

Viesis vērīgi palūkojās Ivanā un atbildēja ar pretjautājumu:

— Bet vai jūs pārlieku neuztrauksieties? Šinī iestādījumā ne uz vienu nevar pilnīgi paļauties… Ārsta izsaukšanas, šļircināšanas un visādu citādu nepatikšanu nebūs?

— Nē, nē! — Ivans iesaucās. — Sakiet — kas viņš ir?

— sātans ir, — viesis atbildēja un uzsvērti, vārdu no vārda atdalīdams, teica: — Vakar pie Patriarhu dīķiem jūs satikāt sātanu.

Ivans, kā bija solījis, pārlieku neuztraucās, bet apstulbināts gan bija.

— Tas nevar būt! Vina nemaz nav.

— Apžēlojieties! Lai nu kurš to teiktu, tikai jūs gan ne! Jūs bijāt acīmredzot viens no pirmajiem, kas no viņa dabūja ciest. Jūs tupat, kā pats saprotat, psihiatriskajā klīnikā, bet vēl apgalvojat, ka viņa nav. Jocīgi gan!

Galīgi samulsināts, Ivans apklusa.

— Tikko jūs sākat stāstīt, kāds viņš izskatījās, — viesis turpināja, — es uzreiz nojautu, ar ko jums vakar bijis tas prieks sarunāties. Un, godavārds, es brinos par Berliozu! Jūs, protams, vēl esat pavisam zaļš, — te viesis atkal atvainojās, — bet tas, cik es esmu par viņu dzirdējis, tomēr šo to ir lasījis. Jau pirmie profesora vārdi izgaisināja visas manas šaubas. Mans draugs, viņu nav iespējams nepazīt! Vispār lūdzu… vēlreiz mani atvainot; bet es taču nemaldos, ka jūs vispār maz ko sajēdzat?

— Bez šaubām, — piekrita līdz nepazīšanai pārvērties Ivans.

— Nu redzat… pat seja, kā jūs stāstījāt… dažādas acis, uzacis. Piedodiet — starp citu, varbūt jūs pat operu «Fausts» neesat dzirdējis?

Ivans nezin kāpēc nokaunējās vissulīgākajā kārtā un, pilnīgi nosarcis, sāka murmināt par kaut kādu braucienu uz Jaltas sanatoriju…

— Redzat nu… tas nav nekāds brīnums! Bet Berliozs, atkārtoju, mani pārsteidz. Viņš ir ne tikai erudīts cilvēks, bet ari ļoti viltīgs. Kaut gan viņam par labu jāsaka, ka Volands, bez šaubām, var apvest ap stūri ari vēl viltīgākus vīrus.

— Kā jūs teicāt?! — šoreiz iekliedzās Ivans.

— Klusu!

Ivans ar plīkšķi uzšāva sev ar plaukstu pa pieri un iešņācās:

— Skaidrs, skaidrs! Viņa vizītkartē bija burts «V». Aijaijai, tie tik ir pigori! — Viņš apjukumā brītiņu klusēja un pētīja aiz restēm peldošo mēnesi, pēc tam ierunājās: — Tātad viņš patiešām varēja būt bijis pie Poncija Pilāta. Viņš taču tad jau bija piedzimis. Un mani vēl saukā par vājprātīgu! — Ivans sašutumā parādīja uz durvju pusi.

Rūgta rieva ievilkās viesa lūpu kaktiņos.

— Jāskatās patiesībai acīs, — un viesis pagrieza seju uz to pusi, kur caur naksnīgiem mākoņiem auļoja debesu spīdeklis. — Kā jūs, tā es — mēs abi esam vājprātīgi, tur nav ko liegties! Redzat, viņš jūs satricināja līdz sirds dziļumiem, un jūs sajukāt, jūsos acīmredzot bija tam piemērota augsne. Tas, ko jūs stāstāt, bez šaubām, ir īstenībā noticis. Bet tas ir tik neparasti, ka pat tik ģeniāls psihiatrs kā Stravinskis jums, protams, nenoticēja. Vai viņš jūs izmeklēja? (Ivans pamāja ar galvu.) Jūsu sarunu biedrs ir bijis gan pie Pilāta, gan brokastojis pie Kanta, un tagad viņš ir ieradies Maskavā.

— Bet viņš taču velns zin ko šeit var pastrādāt! Kaut kādā veidā viņš ir jānoķer! — Jaunajā Ivanā gan ne sevišķi droši, tomēr pacēla galvu iepriekšējais — vēl galīgi visu nepaspēlējušais Ivans.

— Jūs jau pamēģinājāt, un pietiek, — ironiski sacīja viesis, — ari citiem mēģināt neieteicu. Par to, ka pastrādās, varat būt pilnīgi drošs. Aijaijai! Cik žēl, ka ar viņu satikāties jūs, nevis es! Kaut viss jau ir sadedzis un ogles klāj pelni, es tomēr zvēru, ka par tādu tikšanos atdotu Praskovjas Fjodorovnas atslēgu saišķi, jo cita nekā man nav ko dot. Es esmu nabags!

— Bet kāpēc viņš jums vajadzīgs?

Viesis ilgi klusēja un svārstījās, taču beidzot ierunājās:

— Redzat, cik dīvaina sagadīšanās — es tupu šeit par to pašu, par ko jūs, tas ir, Poncija Pilāta dēļ, — viesis bailīgi paskatījās visapkārt un teica: — Lieta tāda, ka es pirms gada uzrakstīju romānu par Pilātu.

— Jūs esat rakstnieks? — dzejnieks ieinteresējās.

Viesim satumsa seja, viņš piedraudēja Ivanam ar dūri un pēc tam teica:

— Es esmu meistars. — Viņš kļuva skarbs un nopietns un izvilka no kabatas galīgi sataukotu melnu cepurīti, uz kuras ar dzeltenu zīdu bija uzšūts burts «M». Viņš šo cepurīti uzlika galvā un pagriezās pret Ivanu gan no priekšas, gan profilā, lai parādītu, ka viņš ir meistars. — Viņa pati ar savām rokām man to uzšuva, — viņš noslēpumaini piebilda.

— Bet kā jūs sauc?

— Man vairs nav vārda, — ar drūmu nicību atbildēja savādais viesis, — es atteicos no tā, tāpat kā no visa šai dzīvē. Nerunāsim vairs par to!

— Kaut vai par romānu pastāstiet, — delikāti palūdza Ivans.

— Lai notiek! Tas, kas ar mani ir noticis, gluži parasti neizklausās, — iesāka viesis.

…Pēc izglītības viņš ir vēsturnieks, vēl pirms diviem gadiem strādājis vienā no Maskavas muzejiem un turklāt ari tulkojis.

— No kādas valodas? — Ivans painteresējās.

— Es protu piecas valodas, neskaitot dzimto valodu, — viesis atbildēja, — angļu, franču, vācu, latīņu un grieķu. Nu, un tā pa vidām lasu arī itāliski.

— Oho! — ar skaudību nočukstēja Ivans.

Vēsturnieks dzīvojis vientuļi, radinieku viņam vispār nav bijis un Maskavā ari paziņu tikpat kā nebijis. Un, iedomājieties, vienā jaukā dienā viņš vinnējis simttūkstoš rubļu.

— Iedomājieties, cik es biju pārsteigts, — čukstēja viesis ar melno cepurīti, — kad iebāzu roku netīrās veļas grozā un skatos: tāds pats numurs kā avīzē! Obligāciju, — viņš paskaidroja, — man muzejā iedeva.

Simt tūkstošus vinnējis, Ivana noslēpumainais viesis bija darījis tā: sapircis grāmatas, pametis savu istabu Miesnieku ielā…

— Ū-h, drausmīgs ūķis! — viesis norūcās.

…un aizgāja par īrnieku pie individuāla būvētāja netālu no Arbata…

— Vai jūs zināt, kas tas ir — individuāls būvētājs? — viesis pajautāja Ivanam un tūlīt pats atbildēja: — Tā ir samērā neliela blēžu grupa, kura kaut kādā veidā Maskavā saglabājusies…

Noīrējis no būvētāja divas pagrabistabas dārza mājiņā. Darbu muzejā pametis un sācis rakstīt romānu par Ponciju Pilātu.

— Ai, tas bija viens zelta laiks, — stāstītājam mirdzēja acis, — pilnīgi atsevišķs dzīvoklītis ar priekšnamu — un tajā izlietne ar ūdens krānu, — nez kāpēc viņš to īpaši uzsvēra, — mazi lodziņi virs paša trotuāra, kurš ved iekšā no vārtiņiem. Tieši pretī, četru soļu atstatumā, pie sētas — ceriņi, liepa un kļava. Aijaijai! Ziemā es pavisam reti redzēju gājēju melnās kājas aiz loga un dzirdēju sniega gurkstēšanu. Krāsniņā man mūžīgi kurējās uguns. Bet pēkšņi bija klāt pavasaris — un caur nespodrajiem logu stikliem es ieraudzīju sākumā kailus, bet vēlāk jau zaļojošus ceriņkrūmus. Un taisni tad, pagājušajā pavasari, notika kaut kas vēl brīnumaināks nekā simt tūkstošu vinnēšana. Bet simt tūkstoši teču ir milzīga summa, vai ne?

— Kā nu ne, — atzina Ivans, kurš klausījās ar lielu uzmanību.

— Es atvēru logu un pats sēdēju otrā — pavisam maziņā istabiņā, — viesis sāka rādīt ar rokām, — tā… šeit būtu dīvāns, pretī — otrs dīvāns, starp tiem galdiņš un uz tā brīnišķīga naktslampiņa, tuvāk pie loga — grāmatas, un te — mazs rakstāmgalds, bet pirmajā istabā — tā bija ārkārtīgi liela, četrpadsmit kvadrātmetru, — tikai grāmatas, grāmatas, grāmatas un krāsniņa. Cik man bija brīnišķīgi dzīves apstākļi!

Ceriņi smaržoja neparasti! Galva no paguruma kļuva viegla, un Pilāts ar joni tuvojās beigām…

— Baltā mantija, sarkanā odere. Skaidrs! — iesaucās Ivans.

— Tieši tā! Pilāts joņoja uz beigām, uz pašām beigām, un es jau zināju, ka romāns beigsies ar vārdiem: «…Jūdu zemes piektais prokurators jātnieks Poncijs Pilāts.» Nu, dabiski, es gāju pastaigāties. Simt tūkstoši — tā ir milzīga summa, un man bija ļoti labs pelēks uzvalks. Vai ari devos uz kādu lētu restorānu pusdienās. Arbatā bija brīnumains restorāns, nezinu, vai tas pastāv vēl tagad.

Tp viesa acis plaši ieplētās, un viņš, skatīdamies uz mēnesi, turpināja čukstēt:

— Viņai rokās bija riebīgas, uzbudinošas, dzeltenas puķes. Velns viņu sazin kā tās sauc, bet tās pašas pirmās parādās Maskavā. Un šīs puķes īpaši izcēlās uz viņas melnā pavasara mēteļa. Viņai rokās bija dzeltenas puķes! Nelaba krāsa. Viņa nogriezās no Tveras ielas šķērsielā un atskatījās. Nu, jūs taču zināt, kāda ir Tveras iela? Pa to virzījās tūkstošiem cilvēku, bet es jums galvoju, ka viņa redzēja tikai mani un paskatījās ne vien ar satraukumu, bet pat ar tādām kā sāpēm. Mani satrieca ne tik daudz viņas skaistums, cik neparastā, neredzētā vientulība viņas acīs.

Dzeltenajām puķēm pakļaudamies, es ari iegriezos šķērsielā un sāku viņai sekot. Mēs gājām pa līko, pelēcīgo šķērsielu klusēdami, es pa vienu pusi, viņa — pa otru. Un, vai jūs varat iedomāties, šķērsielā nebija nevienas dzīvas dvēseles! Es mocījos, jo man šķita, ka ar viņu ir jāparunā, un uztraucos, ka nespēšu ne vārda pateikt, viņa aizies un es viņu vairs nekad neredzēšu.

Un, iedomājieties, viņa ierunājās pirmā:

«Vai jums manas puķes patīk?»

Es skaidri atceros, kā noskanēja viņas balss, diezgan pazema, bet nelīdzena, un, lai cik dumji tas būtu, man izlikās, ka atbalss aizplūst pa šķērsielu un atduras pret dzeltenu un netīru sienu. Es ātri pārgāju ielas otrajā pusē, piegāju klāt viņai un atbildēju:

«Nē.»

Viņa paskatījās uz mani ar izbrīnu, bet es pēkšņi pavisam negaidīti sapratu, ka visu mūžu esmu mīlējis tieši šo sievieti. Tas tik ir numurs, vai ne, ko? Jūs, protams, teiksit, ka esmu jucis.

— Neko es neteikšu, — Ivans iesaucās un mudināja, — lūdzu, tālāk!

Un viesis turpināja:

— Jā, viņa izbrinijusics paskatījās uz mani un pēc tam jautāja:

«Jums vispār nepatīk puķes?»

Viņas balsī, kā man toreiz likās, bija saklausāms naidīgums. Es gāju viņai blakus, centos iet soli solī un, pašam par brīnumu, itin nemaz nejutos neveikli.

«Nē, man patīk puķes, tikai ne tādas,» es teicu.

«Bet kādas tad?»

«Man patīk rozes.»

Un tūlīt es savus vārdus nožēloju, jo viņa vainīgi pasmaidīja un iesvieda savas puķes renstelē. Drusku apjucis, es tomēr pacēlu tās un pasniedzu viņai, bet viņa pavīpsnājusi atgrūda puķes, un tālāk tās bija jānes man.

Kādu laiku gājām klusēdami, līdz beidzot viņa man puķes atņēma un nosvieda uz bruģa, pēc tam ar savu melnā, garā cimdā tērpto roku paņēma mani zem rokas un mēs gājām blakus.

— Tālāk, — teica Ivans, — un neizlaidiet, lūdzu, neko!

— Tālāk? — viesis pārjautāja. — Tālāko jūs pats varat iedomāties. — Viņš pēkšņi ar labo piedurkni noslaucīja negaidīti parādījušos asaru un turpināja: — Mīlestība izlēca mūsu priekšā, tāpat kā no zemes apakšas šķērsielā iznirst slepkava, un trāpīja mūs abus uzreiz.

Tā ķer zibens, tā trāpa somū duncis!

Viņa gan vēlāk apgalvoja, ka tas tā nav bijis, ka mēs, protams, viens otru esam mīlējuši jau sen, sen, vēl neredzējuši un neiepazinuši viens otru, un ka viņa dzīvojusi ar citu cilvēku, un es toreiz…

ar to, kā vinu…

— Ar ko? — jautāja Bezpajumtnieks.

— Ar to… nu, ar to… nu, ar šito… — viesis atbildēja un sāka knikšķināt pirkstus.

— Jūs bijāt precējies?

— Nu kā tad, tāpēc jau es knikšķinu pirkstus… Ar šito… Vareņku, Maņečku… nē, Vareņku… viņai vēl strīpaina kleita bija… muzejā… es tiešām nevaru atcerēties.

Viņa teica, ka todien iznākusi ar dzeltenām puķēm rokā, lai es viņu beidzot atrastu, un, ja tas nebūtu noticis, viņa būtu noindējusies, jo viņas dzīve bijusi tukša.

Jā, mīlestība trāpīja mūs acumirklīgi. Es to sapratu jau tajā pašā dienā, kad, pilsētu sev apkārt nemanīdami, pēc kādas stundas bijām iznākuši krastmalā pie Kremļa sienas.

Mēs sarunājāmies tā, it kā tikai vakar būtu šķīrušies, it kā daudzus gadus būtu pazīstami. Mēs norunājām, ka nākošajā dienā satiksimies turpat, pie Maskavas upes, un satikāmies. Pāri mums spīdēja maija saule. Un drīz, pavisam drīz šī sieviete kļuva par manu slepeno sievu.

Viņa nāca pie manis katru dienu, bet gaidīt viņu es sāku no paša rīta. Šī gaidīšana izpaudās tā, ka pārvietoju priekšmetus uz galda. Desmit minūtes pirms viņas atnākšanas es sēdos pie lodziņa un klausījos, vai nenoklaudzēs vecie vārtiņi. Un jocīgi: kamēr mēs vēl nebijām satikušies, musu mazajā pagalmiņā reti kāds iemaldījās, jāsaka skaidri un gaiši, neviens, bet tagad man šķita, ka visa pilsēta gāžas šurp. Noklaudz vārtiņi, sirds salecas, un, iedomājieties, aiz loga manas sejas augstumā atkal kaut kādi netīri zābaki. Nažu trinējs. Kam gan mūsu mājā vajadzīgs nažu trinējs? Ko trīt? Kādus nažus?

Vina vārtiņus vēra vienreiz, bet mana sirds līdz tam salēcās ne mazāk kā desmit reižu. Es nemeloju. Vēlāk, kad viņai vajadzēja būt klāt un pulkstenis rādīja pusdienlaiku, sirds nemitējās dauzīties tik ilgi, kamēr bez trokšņa, gandriz pavisam nedzirdami lodziņa līmenī neparādījās melnas kurpes ar zamšādas lenti un tērauda sprādzēm.

Reizēm viņa aušojās un, apstājusies pie otrā lodziņa, bungoja ar kurpes purngalu pa stiklu. Tajā pašā brīdī biju pie šī loga, bet kurpe jau devās projām, melnais, gaismu aizsedzošais zīds ari — un es gāju vērt durvis.

Neviens nezināja par mūsu sakaru, par to es varu galvot, kaut gan parasti tā nemēdz būt. Nezināja ne viņas vīrs, ne paziņas. Vecajā savrupmājiņā, kur man piederēja šis pagrabstāvs, protams, zināja un redzēja, ka pie manis nāk kaut kāda sieviete, bet viņas vārdu nezināja.

— Bet kas viņa tāda ir? — iejautājās Ivans, kuru bija ļoti ieinteresējusi mīlestības dēka.

Viesis atbildēja ar tādu žestu, kas nozīmēja, ka viņš nekad un nekam to neteiks, un viņš turpināja savu stāstu.

Ivans uzzināja, ka meistars un nepazīstamā iemīlējuši viens otru tik stipri, ka kļuvuši pilnīgi nešķirami. Ivans jau skaidri savu acu priekšā redzēja abas istabiņas savrupmājas pagrabstāvā, kur vienmēr bija krēsla ceriņu un sētas dēļ. Sarkanas, apbružātas mēbeles, rakstāmgaldu, uz kura ik pa pusstundai sita pulkstenis, un grāmatas, grāmatas no krāsotās grīdas līdz apkvēpušajiem griestiem, un krāsninu.

Ivanam kļuva zināms, ka viesis un viņa slepenā sieva jau pirmajās savas pazīšanās dienās bija nosprieduši, ka Tveras ielas un šķērsieliņas stūri viņus savedis kopā pats liktenis un ka viņi ir radīti viens otram uz mūžīgiem laikiem.

Ivans no viesa stāsta uzzināja, kā iemīlējušies bija pavadījuši savas dienas. Viņa atnākusi un, pirmām kārtām apsējusi priekšautu, šaurajā priekšnamā, kur stāvēja tā pati izlietne, ar kuru nabaga slimais nez kāpēc lepojās, aizdedzinājusi petrolejas plītiņu, gatavojusi brokastis un klājusi ovālo galdu pirmajā istabā. Kad sākušies maija negaisi un gar pusaklajiem lodziņiem pavārtē gāzušās ūdens straumes, draudēdamas applūdināt viņu mitekli, iemīlējušies kurinājuši krāsniņu un cepuši tur kartupeļus. No kartupeļiem cēlies tvaiks, un melnā kartupeļu miza smērējusi pirkstus. Pagrabtelpā skanējuši smiekli, dārza koki metuši lejup negaisa nolauztos zariņus un baltu ziedu ķekarus. Kad negaisi beigušies un pienākusi spiedīgā vasara, vāzē parādījušās sengaidītās rozes, kas patikušas abiem.

Tas, kurš sevi dēvēja par meistaru, strādājis, bet viņa, iegremdējusi matos savus slaidos pirkstus ar smailajiem nagiem, pārlasījusi uzrakstīto, bet, beigusi lasīt, šuvusi šo pašu cepurīti. Dažkārt viņa tupējusi pie apakšējiem plauktiem vai stāvējusi uz krēsla pie augšējiem un ar lupatu slaucījusi putekļus no grāmatu sējumiem. Viņa pareģojusi slavu, skubinājusi viņu pasteigties un taisni tad ari sākusi saukt par meistaru. Viņa gaidījusi tos sen apsolītos beigu vārdus par piekto Jūdu zemes prokuratoru, dziedoši un skaļi atkārtojusi atsevišķas iepatikušās frāzes un teikusi, ka šajā romānā ir visa viņas dzīve.

Romāns tika pabeigts augustā un atdots kaut kādai mazpazīstamai mašīnrakstītājai, kura to pārrakstījusi piecos eksemplāros. Beidzot pienāca stunda, kad vajadzēja atstāt slepeno mitekli un doties dzīvē.

— Es izgāju dzīvē, turēdams to rokās, un tad ari mana dzīve beidzās, — meistars nočukstēja un nodūra galvu, un ilgi drebēja skumīgā, melnā ccpurite ar dzelteno burtu «M». Viņš turpināja savu stāstu, bet tas tagad bija diezgan nesakarīgs. Varēja noprast tikai to, ka ar Ivana viesi toreiz notikusi kaut kāda katastrofa. — Es pirmoreiz saskāros ar literatūras pasauli, bet tagad, kad viss ir cauri un mana bojāeja ir neizbēgama, es atceros to ar šausmām, — meistars nočukstēja svinīgi un pacēla roku. — Jā, viņš mani ārkārtīgi pārsteidza, vai, kā pārsteidza!

— Kas? — tik tikko dzirdami nočukstēja Ivans, baidīdamies pārtraukt stipri saviļņoto stāstītāju.

— Redaktors, es taču saku, redaktors. Jā, viņš tātad bija izlasījis. Viņš skatījās uz mani ar tādām acīm, it kā es būtu spitālīgs, šķielēja uz kaktiem un pat neveikli iesmējās. Viņš bez kādas vajadzības ņurcīja manuskriptu un krekšķēja. Tie jautājumi, kurus viņš uzdeva, man likās vājprātīgi. Neko nepateicis par romāna būtību, viņš jautāja, kas es tāds esmu, no kurienes uzradies, vai sen jau rakstu un kāpēc par mani agrāk nekas nav bijis dzirdams, un pat uzdeva, pēc manām domām, galīgi idiotisku jautājumu: kurš mani pavedinājis sacerēt romānu par tik savādu tēmu?

Beigu beigās viņš man bija apnicis — un es jautāju viņam bez aplinkiem, vai viņš drukās manu romānu vai ne.

Tad viņš sarosījās, sāka kaut ko burkšķēt un paziņoja, ka vienpersoniski viņš šo jautājumu izlemt nevar, ka ar manu darbu jāiepazīstas citiem redkolēģijas locekļiem, tie būtu kritiķi Latunskis un Arimans un literāts Mstislavs Lavrovičs. Viņš lūdza mani pienākt pēc divām nedēļām.

Es atnācu pēc divām nedēļām, un mani pieņēma meiča, kurai no nepārtrauktas melošanas abas acis šķielēja uz deguna pusi.

— Tā ir Šapšoņņikova, redakcijas sekretāre, — smīnēdams sacīja Ivans, jo labi pazina to pasauli, kuru ar tādu naidu aprakstīja viņa viesis.

— Varbūt, — viesis atcirta, — redzat, taisni no viņas es saņēmu savu jau krietni vien nozieķēto un apdriskāto romānu. Cenzdamās neskatīties man acīs, Lapšoņņikova paziņoja, ka redakcija esot ar materiāliem nodrošināta divus gadus uz priekšu un tāpēc jautājums par mana romāna iespiešanu, kā viņa izsacījās, atkrīt.

Ko es atceros no visa, kas bija pēc tam? — murmināja meistars, berzēdams deniņus. — Uz titullapas nobirušās sarkanās ziedlapiņas un savas draudzenes acis. Jā, šīs acis es atceros.

Ivana viesa stāstījums kļuva arvien juceklīgāks, arvien biežāk viņš palika pusvārdā. Viņš ieminējās par brāzmu lietu un izmisumu, kas valdījis pagrabstāva miteklī, un par to, ka viņš gājis vēl kaut kur. Čukstus iekliedzās, ka nevaino viņu par to, ka viņa mudinājusi uz cīņu, nē, it nemaz nevaino.

— Jā, jā, es atceros to nolādēto avīzes viduslapu, — viesis murmināja, ar diviem pirkstiem gaisā zīmēdams avīzes lapu, un Ivans no tālākajām, saraustītajām frāzēm noprata, ka cits redaktors ir nopublicējis lielu fragmentu no romāna, kura autors sevi sauca par meistaru.

Nepagājušas ne divas dienas, kad citā avīzē parādījies kritiķa Arimana raksts, kurš saucies «Ienaidnieks redaktora paspārnē» un kurā bijis teikts, ka Ivana viesis, izmantodams redaktora bezrūpību un analfabētismu, mēģinājis ievazāt presē Jēzus Kristus apoloģiju.

— Ā, es atceros! — iekliedzās Ivans. — Bet es esmu aizmirsis jūsu uzvārdu!

— Liksim manam uzvārdam mieru, vēlreiz atkārtoju, ka man vairs nav uzvārda, — viesis atbildēja. — Bet tas jau nav galvenais. Dienu vēlāk citā avīzē ar Mstislava Lavroviča parakstu parādījās cits raksts, kura autors aicināja vērsties un vērsties ar visu bardzību pret pilātismu un pret to svētbilžu mālderi, kurš iedomājies visu to ievazāt (atkal tas pats nolādētais vārds!) presē.

Apstulbis no vārda «pilātisms», cs atšķiru trešo avīzi. Te bija divi raksti: viens — Latunska, otrs — parakstīts ar iniciāļiem «N.E.». Varu jums apgalvot, ka Arimaha un Lavroviča sacerējumi bija tīrais nieks salīdzinājumā ar Latunska uzrakstīto. Jums viss kļūs skaidrs jau no Latunska raksta nosaukuma vien — «Karojošais vecticībnieks». Es tā biju aizrāvies ar rakstiem par mani pašu, ka nepamanīju, kā viņa (es biju aizmirsis aizvērt durvis) ienāca un nostājās manā priekšā ar slapju lietussargu un slapjām avīzēm rokā. Viņas acis uguņoja, rokas trīcēja un bija aukstas. Vispirms viņa metās mani skūpstīt, pēc tam aizsmakušā balsī, ar roku pa galdu dauzīdama, teica, ka vina noindēs Latunski.

Ivans mulsi nokrekšķinājās, bet neko neteica.

— Iestājās pavisam skumīgs laiks. Romāns bija uzrakstīts, cita nekā nebija ko darīt, un mūsu dienas pagāja, sēžot uz paklājiņa pie krāsns un skatoties ugunī. Starp citu, tagad mēs bijām mazāk kopā nekā agrāk. Viņa bija sākusi iet pastaigās. Bet ar mani atgadījās kaut kas oriģināls, kā bieži bijis manā dzīvē… Man negaidīti uzradās draugs. Jā, jā, man jums jāsaka, ka es vispār netiecos pēc cilvēkiem, man piemīt velnišķīga dīvainība: nevaru pierast pie svešiem, esmu pilns neuzticības, aizdomu. Un, iedomājieties, neskatoties uz visu to, uzradīsies viens tāds neparedzēts, negaidīts un ārēji velns viņu sazin kam līdzīgs, kas atradīs manas dvēseles atslēgu un iepatiksies man vairāk par visiem.

Tieši tajā nolādētajā laikā viendien atvērās mūsu dārza vārtiņi, diena, es atminos, bija tāda rudenīga un jauka. Viņas nebija mājās. Pa vārtiņiem ienāca cilvēks, iegāja kaut kādās darīšanās pie mana individuālā būvētāja, pēc tam iznāca dārziņā un kaut kā ļoti ātri ar mani sapazinās. Viņš pateica, ka ir žurnālists. Man viņš tik ļoti iepatikās, ka pieminu viņu vēl tagad un skumstu pēc viņa. Jo tālāk, jo biežāk viņš sāka nākt pie manis. Uzzināju, ka viņš ir neprecējis, ka dzīvo netālu no manis apmēram tādā pašā dzīvoklītī, bet ka viņam tur par šauru un tā tālāk. Pie sevis ciemos gan netika aicinājis. Manai sievai viņš ārkārtīgi nepatika. Bet es ņēmos viņu aizstāvēt. Viņa pateica:

«Dari, kā zini, bet es tev saku, ka uz mani viņš atstāj atbaidošu iespaidu!»

Es iesmējos. Jā, bet kas tad īsti mani pie viņa saistīja? Cilvēks, kurā neslēpjas pārsteigums, nav interesants. Aloīzijā (jā, es piemirsu pateikt, ka mana jaunā paziņas vārds bija Aloīzijs Mogaričs) tāds pārsteigums slēpās. Konkrēti — nekur līdz tam nebiju sastapis, un esmu pārliecināts, ka nekad ari nesastapšu, cilvēku, kurš būtu apveltīts ar tādām prāta spējām kā Aloīzijs. Ja es nesapratu kāda avīzes rakstiņa jēgu, Aloīzijs man to izskaidroja, burtiski, vienā mirklī, turklāt bija redzams, ka tas viņam ir tīrais sīkums. Tas pats bija attiecībā uz dažādiem jautājumiem un dzīves parādībām. Taču tas nebija viss. Aloīzijs mani galīgi savaldzināja ar savu kaislību uz literatūru. Viņš nelikās mierā līdz tam laikam, kamēr neizlūdzās, ka nolasu viņam visu romānu no viena gala līdz otram, turklāt atsaucās par romānu ļoti cildinoši, ar satriecošu precizitāti, it kā pats būtu bijis tur klāt, vārds vārdā atkārtoja visas par romānu izteiktās redaktora piezīmes. Viņa trāpījums bija simts no simta. Turklāt viņš precīzi paskaidroja man, un es nojautu, ka tas ir nekļūdīgi, kāpēc mans romāns nav publicējams. Viņš teica skaidri un gaiši: tāda un tāda nodaļa neies cauri…

Raksti avīzēs neapsīka. Par pirmajiem es smējos. Bet jo vairāk to saradās, jo vairāk mainījās ari mana attieksme pret tiem. Otrā stadija bija brinīšanās. Kaut kas neiedomājami neīsts un nedrošs bija jūtams katrā šo rakstu rindiņā, neskatoties uz bargo un pārliecināto toni. Man visu laiku likās — un es nevarēju no šīs sajūtas atbrīvoties —, ka šo rakstu autori nerunā to, ko viņiem gribas teikt, un ka tieši tas viņus tā satracina. Bet pēc tam, vai varat iedomāties, iestājās trešā — baiļu stadija. Nē, saprotiet mani pareizi, ne jau bailes no šiem rakstiem, bet bailes no pavisam citādām — ar romānu nekādā sakarā neesošām lietām. Tā, piemēram, es sāku baidīties no tumsas. Ar vienu vārdu sakot, sākās psihiskas saslimšanas stadija. Tiklīdz es pirms aizmigšanas nodzēsu lampu mazajā istabiņā, man uzreiz likās, ka pa logu, kaut ari tas bija ciet, istabā lien kaut kāds astoņkājis ar milzīgi gariem un aukstiem taustekļiem. Un nācās gulēt pie gaismas.

Mana iemīļotā stipri pārvērtās (Par astoņkāji es viņai, protams, neko neteicu. Bet viņa redzēja, ka ar mani notiek kaut kas nelabs.), kļuva vājāka un bālāka, viņa vairs nesmējās, tikai visu laiku lūdza piedošanu par to, ka pierunājusi mani nodrukāt fragmentu. Viņa teica, lai es metu visu pie malas un braucu uz dienvidiem, uz Melno jūru, un lai iztērēju šim braucienam visu, kas no simt tūkstošiem palicis pāri.

Viņa bija ļoti uzstājīga, un es, lai nevajadzētu strīdēties (man bija kaut kāda nojauta, ka uz Melno jūru braukt nenāksies), apsolīju, ka pēc dažām dienām to izdarīšu. Bet viņa teica, ka pati man nopirks biļeti. Tad es izņēmu visu savu naudu, apmēram desmit tūkstošus, un atdevu viņai.

«Kāpēc tik daudz?» viņa brīnījās.

Es teicu, ka baidos no zagļiem un tāpēc lūdzu paglabāt naudu līdz manai aizbraukšanai. Viņa paņēma to, ielika somiņā, skūpstīja mani un teica, ka viņai vieglāk nomirt nekā atstāt mani tādā stāvoklī vienu pašu, taču viņu gaida un viņa pakļaujas nepieciešamībai un rit atkal atnāks. Viņa lūdza, lai es ne no kā nebaidos.

Tas bija vakara krēslā ap oktobra vidu. Un viņa aizgāja. Neaizdedzis lampu, es apgūlos uz dīvāna un aizmigu. Mani pamodināja sajūta, ka astoņkājis ir klāt. Taustīdamies pa tumsu, tik tikko spēju aizdegt lampu. Kabatas pulkstenis rādīja divi naktī. Es biju apgūlies nevesels, bet pamodos pavisam slims. Man pēkšņi likās, ka rudens tumsa izspiedīs stiklus, iešļāksics istabā un es noslīkšu tajā kā tintē. Pēc pamošanās biju kļuvis par cilvēku, kas vairs nevalda pār sevi. Es iekliedzos, un mani pārņēma doma, ka jāskrien pie kāda, kaut vai augšā pie mana būvētāja. Es cīnījos ar sevi kā neprātīgs. Man pietika spēka aizvilkties līdz krāsniņai un iekurināt to. Kad malka sāka sprakšķēt un durtiņas ieklabējās, man kļuva it kā drusciņ labāk. Es metos priekšnamā un aizdedzu tur uguni, atradu pudeli baltvīna, atkorķēju to un sāku no kakliņa dzert vīnu. Tas mazliet notrulināja bailes, vismaz tik daudz, lai nebūtu jāskrien pie būvētāja, un es atgriezos pie krāsns. Attaisīju durtiņas, karstums sāka man svilināt seju un rokas, un es čukstēju:

«Sajūti, ka ar mani notikusi nelaime! Atnāc, atnāc, atnāc!»

Bet neviens nenāca. Krāsniņā rēca uguns, logā dauzījās lietus. Tad notika pats pēdējais. Es izņēmu no atvilktnes smagās romāna pakas un melnrakstu burtnīcas un sāku tās dedzināt. Tas ir briesmīgi grūti, jo aprakstīts papīrs nelabprāt deg. Aplauzīdams nagus, es plēsu burtnīcas, liku tās stāvus starp pagalēm un ar kruķi rušināju lapas. Pelni pa reizei ņēma pār mani virsroku, smacēja liesmu, bet es cīnījos ar tiem, un romāns, sīksti pretodamies, tomēr palēnām gāja bojā. Acu priekšā vīdēja pazīstami vārdi, dzeltenīgums neapturami līda pa lappusēm uz augšu, bet vārdi palika ari uz tā. Tie pazuda vienīgi tad, kad papīrs nomelnēja un es ar kruķi tos nikni piebeidzu.

Šinī brīdī kaut kas klusiņām sāka skrāpēties pie loga. Sirds sāka dauzīties, un es, iegrūdis pēdējo burtnīcu ugunī, steidzos atvērt durvis. No mana pagraba uz durvīm veda ķieģeļu pakāpieni. Klupdams pār tiem, es metos pie durvīm un klusu pajautāju:

«Kas tur ir?»

Un balss, viņas balss man atbildēja:

«Tā esmu es.»

Neatceros, kā es tiku galā ar ķēdi un atslēgu. Tikko pārkāpusi pār slieksni, viņa piekļāvās man — galīgi slapja, slapjiem vaigiem un atrisušiem matiem, dreboša. Es spēju pateikt tikai vienu vārdu:

«Tu… tu?» — un man aprāvās balss, un mēs skrējām lejā. Priekšnamā viņa nosvieda mēteli, un mēs ātri iegājām pirmajā istabā. Klusu iekliegušies, viņa ar kailām rokām izgrāba no krāsns pēdējo, kas tur bija palicis, paciņu, kas no apakšas jau gruzdēja. Istaba uzreiz piepildījās ar dūmiem. Es ar kājām samīdīju uguni, bet viņa nokrita uz dīvāna un sāka raudāt drudžaini un nevaldāmi.

Kad viņa pieklusa, es teicu:

«Es ienīstu šo romānu, un man ir bail. Es esmu slims. Man ir baigi.»

Viņa piecēlās kājās un ierunājās:

«Ak Dievs, cik tu esi slims! Par ko tas viss, par ko? Bet es tevi izglābšu, es izglābšu tevi! Ko tas viss nozīmē?»

Es redzēju viņas acis, pietūkušas no dūmiem un asarām, un jutu, ka aukstas rokas glauda manu pieri.

«Es izārstēšu tevi, es izārstēšu,» viņa murmināja, iekrampējušies man plecos, «tu viņu restaurēsi! Kāpēc, kāpēc es neatstāju pie sevis vienu eksemplāru?»

Niknumā nozibinājusi zobus, viņa vēl kaut ko neskaidri noteica. Pēc tam, sakniebusi lūpas, lasīja kopā un gludināja apdegušās lapiņas. Tā bija kāda nodaļa no romāna vidus, neatceros, kura. Viņa akurāti salika visas apdegušās lapas, ietina tās papīrā un pārsēja ar lentīti. Visa viņas rīcība pauda apņēmību un savaldību. Viņa paprasīja vīnu un, iedzērusi to, ierunājās mierīgāk.

«Redz, kā ir jāsamaksā par meliem,» viņa teica, «un es vairāk negribu melot! Es paliktu pie tevis tūlīt, bet man negribas, lai tas notiktu tādā veidā. Es negribu, lai viņš visu mūžu atcerētos, ka esmu no viņa aizbēgusi naktī. Viņš man neko ļaunu nav nodalījis. Viņu izsauca pēkšņi, viņu fabrikā izcēlies ugunsgrēks. Bet viņš drīz atgriezīsies. Es izskaidrošos ar viņu rit no rīta, pateikšu, ka mīlu citu, un atgriezīšos pie tevis uz visiem laikiem. Saki — bet varbūt tu to nemaz negribi?»

«Nabadzīte mana,» es teicu viņai, «es neļaušu tev tā darīt! Ar mani būs slikti, un cs negribu, lai tu ietu bojā kopā ar mani.»

«Tas ir vienīgais iemesls?» viņa jautāja, un viņas acis pieliecās tuvu, tuvu pie manām.

«Vienīgais.»

Viņa spēji atplauka, piekļāvās man, apvija rokas ap kaklu un teica:

«Es eju bojā kopā ar tevi. No rīta es būšu pie tevis.»

Un te nu ir pēdējais, ko atceros no savas dzīves, — gaismas strēmelīte no mana priekšnama, atrisusi matu cirta šajā strēmelītē, viņas berete un apņēmības pilnās acis. Vēl es atceros tumšu siluetu uz ārdurvju sliekšņa un baltu vīstoklīti.

«Es tevi pavadītu, bet man vairs nav spēka vienam nākt atpakaļ, es baidos.»

«Nebaidies! Pacieties dažas stundas! Rīt no rīta es būšu pie tevis!» Tie ari bija viņas pēdējie vārdi manā dzīvē.

Csst! — pēkšņi slimais pārtrauca pats sevi un pacēla pirkstu. — Ši mēness nakts ir nemierīga.

Viņš nozuda uz balkona. Ivans dzirdēja, ka ritentiņi aizbrauc pa koridoru, kaut kas iešņukstas vai vārgi iekliedzas.

Kad viss noklusa, viesis atgriezās un paziņoja, ka 120. istaba dabūjusi iemītnieku. Atveduši vienu, kurš lūdz, lai tam atdod galvu. Abi runātāji satraukti paklusēja, bet nomierinājušies atgriezās pie pārtrauktās sarunas. Viesis jau pavēra muti, bet šī naksniņa patiešām nebija no mierīgajām. Koridorā vēl bija dzirdamas balsis, un viesis sāka čukstēt Ivanam ausī tik klusu, ka tas, ko viņš stāstīja, kļuva zināms tikai vienam pašam dzejniekam, atskaitot pirmo frāzi:

— Piecpadsmit minūtes pēc tam, kad viņa no manis aizgāja, pie maniem logiem sāka dauzīties…

Tas, par ko slimais čukstēja ausī, acīmredzot viņu stipri satrauca. Šad un tad viņa seja noraustījās krampjos. Viņa acīs plāvoja un svaidījās te bailes, te nevaldāmas dusmas. Stāstītājs rādīja uz mēnesi, kura sen vairs nebija uz balkona. Tikai tad, kad ārpusē vairs nebija dzirdams ne mazākais troksnītis, viesis atvirzījās no Ivana un ierunājās skaļāk:

— Jā, tā es ap janvāra vidu tajā pašā mētelī, tikai bez pogām, stāvēju savā pagalmiņā un rāvos čokurā no aukstuma. Aiz manis bija kupenās ieputināti ceriņkrūmi, bet priekšā, lejā, — vāji apgaismoti un ar aizkariem aizvilkti mani logi; cs pieplaku pie viena no tiem un ieklausījos — manās istabās spēlēja patafons. Tas bija viss, ko sadzirdēju. Bet saskatīt nevarēja nekā. Mazliet pastāvējis, es devos pa vārtiņiem ārā uz šķērsielu. Tur griezās putenis. Man gar kājām aizšāvās suns, nobaidīdams mani, un es aizbēgu no tā uz ielas otru pusi. Aukstums un bailes, kuras bija kļuvušas par manu pastāvīgo pavadoni, dzina mani izmisumā. Man nebija kurp iet, un visvienkāršākais, protams, būtu mesties zem tramvaja tajā pašā ielā, uz kuru izgāja mana šķērsiela. Iztālēm es redzēju šīs apgaismotās, apledojušās kastes un dzirdēju, cik derdzīgi tās šņirkst no aukstuma. Bet, manu mīļo kaimiņ, tur jau tas joks, ka bailes bija katrā manā šūniņā. Un, tāpat kā no suņa, man bija bailes ari no tramvaja. Jā, ticiet man, ka ļaunākas slimības par manējo šinī iestādē nav.

— Bet jūs taču varējāt paziņot viņai, — Ivans teica, juzdams līdzi nabaga slimniekam, — bez tam pie viņas bija jūsu nauda. To taču viņa droši vien būs saglabājusi?

— Par to varat nešaubīties, skaidrs, ka ir saglabājusi. Bet jūs acīmredzot neesat mani sapratis. Vai, pareizāk sakot, es būšu zaudējis savas kādreizējās spējas kaut ko aprakstīt. Man, starp citu, to nemaz nav sevišķi žēl, jo man tās vairs nebūs vajadzīgas. Bet viņa, — viesis godbijīgi paskatījās nakts melnumā, — saņemtu vēstuli no trako nama. Vai tad var rakstīt vēstules, ja tev ir tāda atpakaļadrese? Garīgi slimais? Mans draugs, jūs jokojat! Padarit viņu nelaimīgu? Nē, uz to es neesmu spējīgs!

Ivans neko nevarēja iebilst, kaut ari juta pret viesi līdzjūtību un līdzcietību. Bet tas šūpoja sāpīgo atmiņu pilno galvu ar melno cepurīti un noteica tā:

— Nabaga sieviete! Starp citu, es ceru, ka viņa mani ir aizmirsusi.

— Bet jūs varat izveseļoties… — nedroši ierunājās Ivans.

— Es esmu neizārstējams, — viesis mierīgi atbildēja. — Kad Stravinskis saka, ka es atgriezīšoties dzīvē, es viņam neticu. Viņš ir humāns un gluži vienkārši mierina mani. Starp citu, es nemaz nenoliedzu, ka man tagad ir daudz labāk. Jā, bet pie kā mēs palikām? Sals, joņojoši tramvaji. Es zināju, ka šī klīnika jau ir atvērta, un cauri visai pilsētai kājām nācu šurp. Neprāts! Aiz pilsētas es droši vien būtu nosalis, bet mani izglāba gadījums. Smagajai mašīnai kaut kas bija salūzis, es piegāju pie šofera, tas bija kādus kilometrus četrus aiz pilsētas robežas, un, man par lielu brīnumu, šoferis apžēlojās. Mašīna brauca uz šejieni. Un viņš mani atveda. Es tiku cauri tikai ar apsaldētiem kreisās kājas pirkstiem. Bet to izārstēja. Un tā es esmu šeit jau ceturto mēnesi. Un, zināt, man liekas, ka te ir pavisam labi. Nevajag kalt milzīgus plānus, mīļo kaimiņ, patiešām nevajag! Es, piemēram, gribēju apbraukāt visu zemeslodi. Ko lai dara, izrādās, ka nav lemts. Es redzu tikai mazu daļiņu no šīs lodes. Domāju, ka tas nav labākais no visa, kas uz tās atrodas, bet, vēlreiz atkārtoju, tas nav ari nemaz tik slikti. Nāk vasara, balkoni apvīsies ar vīnstīgām, kā Praskovja Fjodorovna apsolīja. Atslēgas ir paplašinājušas manas iespējas. Naktī būs mēness. Ā, tas jau ir projām! Kļūst vēsāks. Iet uz rīta pusi. Man ari laiks doties prom.

— Sakiet, kas notika tālāk ar Ješuu un Pilātu, — Ivans lūdza, — Dieva dēļ, man gribas zināt!

— Ai nē, nē, — sāpīgi saraudamies, viesis atbildēja, — tiklīdz es atceros savu romānu, man uzreiz pārskrien šermuļi. Bet tas jūsu paziņa no Patriarhu dīķiem būtu izstāstījis labāk par mani. Paldies par sabiedrību! Uz redzēšanos!

Un Ivans nepaspēja ne atjēgties, kad restes ar klusu šķindoņu aizvērās un viesis nozuda.