Pēdējā cīņa

Devītā nodaļa liela sanaksme staļļa pakalnā

Ilgu laiku viņi nespēja nedz runāt, nedz raudāt.

Tad vienradzis ar nagu iespēra pa zemi, sapuri­nāja krēpes un sacīja:

Kungs, patlaban nav jēgas apspriesties. Mēs redzējām, viņš turpināja, ka pērtiķa plāni iesniegušies tālāk, nekā mēs nojautām. Bez šaubām, viņš bijis sācis slepenas sarunas ar Tišroku un, atradis lauvas ādu, aizsūtījis tam ziņu, lai gatavo savu floti Kēras Paravelas un Nārnijas ieņemšanai. Tagad mums septiņiem neatliek nekas cits kā atgriezties Staļļa pakalnā, pavēstīt patiesību un gaidīt kādu iespēju, ko Aslans varbūt atsūtīs. Ja mēs brīnumai­nā kārtā sakausim šos trīsdesmit kalormenus, kas atbalsta pērtiķi, pēc tam mēs no jauna mainīsim virzienu, pagriezīsimies atkal uz otru pusi un kritīsim kaujā ar daudz stiprāku karapulku, kas drīz vien atsoļos no Kēras Paravelas.

Tiriāns palocīja galvu. Taču, pagriezies pret bērniem, viņš teica:

- Tā, draugi, ir pienācis laiks jums doties pašiem uz savu pasauli. Jūs neapšaubāmi esat izdarījuši visu, kālab tikāt sūtīti šurp.

- Mēs taču neesam izdarījuši neko! sacīja Džila, notrīsēdama ne gluži aiz bailēm, bet tāpēc, ka viss izvēršas tik drausmīgi.

- Nē, attrauca karalis, jūs atraisījāt manas saites, kad biju piesiets pie koka, un Džila vakar­nakt slīdēja mežā līdzīgi čūskai man pa priekšu un noķēra Āmurgalvu, bet tu, Jūstes, nogalināji ienaid­nieku. Taču jūs esat pārāk jauni, lai piedalītos tik asiņainā pēdējā kaujā, kādā mums būs jācīnās vai nu šonakt, vai varbūt pēc dienām trim. Es jūs lūdzu, nē, es jums pavēlu atgriezties mājās! Ja es jautu jums, tik jauniem karotājiem, krist kaujā manā pusē, es pats sevi apkaunotu.

- Nē, nē, nē! pretojās Džila. (Viņa ļoti bāla, kad ierunājās, bet tad pēkšņi nosarka un pēc mirkļa atkal nobālēja.) Mēs tā nedarīsim, lai jūs sacītu ko sacīdams. Mēs jūs neatstāsim, lai notiek kas notikdams, vai ne, Jūstes?

- Jā, un nav nekādas vajadzības par to tā uztraukties, sacīja Jūstess, kas bija sabāzis rokas kabatās (piemirsdams, ka izskatās loti dīvaini, ja tā dara, kad cilvēkam mugurā ir bruņukrekls). Tāpēc ka, redziet, mums nav nekādas jzvēles. Kā­da jēga runāt par atgriešanos! Kā gan mēs to spētu? iMūsu rīcībā nav nekādu maģisku līdzekļu, lai to izdarītu.

Tas bija ļoti saprātīgi sacīts, tomēr šajā brīdi Džila Jūstesu par viņa teikto ienīda. Viņam patika iztēlot sevi par ārkārtīgi lietišķu, ja citi par kaut ko uztraucās.

Kad Tiriāns atskārta, ka abi svešinieki nespēj nokļūt mājās (ja vien Aslans negaidīti neaizraus viņus projām), viņš izteica vēlēšanos, lai abi dotos pāri Dienvidu vaļņiem uz Ārčenlendu, kur, iespē­jams, varētu atrasties drošībā. Taču bērni nezināja ceļu, un nebija neviena, kas ietu viņiem līdzi. Pogirts savukārt norādīja ja Nārnijā reiz nokļūs kalormenu varā, tie droši vien nākamajā nedēļā sagrābs Ārčenlendu. Tišroks allaž gribējis, lai ziemeļzemes pārietu viņa īpašumā. Galu galā Jūstess ar Džilu lūdzās tik sirsnīgi, ka Tiriāns piekrita, lai abi nāk līdzi un izmēģina laimi vai arī, kā viņš izteicās citiem vārdiem, izmanto Aslana sagādāto iespēju.

Sākumā Tiriānam šķita, ka līdz tumsai Staļļa pakalnā nevajadzētu atgriezties (viņiem šis vārds bija galīgi noriebies). Taču punduris sacīja iero­doties, kamēr vēl gaišs, kalns varētu būt tukšs;

iespējams, ka viņi sastaptu tikai kādu kalormenu sargkareivi. Dzīvniekus mokot pārāk lielas bailes no pērtiķa (un kaķa) un no jaunā, niknā Aslana jeb Tašlana -, lai spertu kāju tā tuvumā. Viņi pul­cēšoties tur tikai tad, kad tapšot aicināti uz briesmu pilno pusnakts sapulci. Un kalormeniem nekad neesot patikuši meži. Tāpēc, pēc Pogina domām, viņi, neviena nepamanīti, pat gaišā dienas laikā viegli varētu aizzagties līdz pat staļļa aizmugurei. Turpretī, satumstot naktij, to izdarīt būtu daudz grūtāk, jo pērtiķis varētu sasaukt kopā dzīvniekus un visi kalormenu sargi atrastos savos posteņos. No Pogina plāna izrietēja, ka, sapulcei sākoties, viņi varētu atstāt Amurgalvu aiz staļļa, kur neviens viņu neredzētu, līdz brīdim, kad paši uzskatītu par vēlamu ēzeli parādīt. Tā neapšaubāmi bija saprātī­ga doma, jo viņu vienīgā iespēja bija sagādāt nārniešiem pilnīgi negaidītu pārsteigumu.

Visi Poginam piekrita, un pulciņš sāka iet pa citu ceļu uz ziemeļrietumiem uz ienīstā pakalna pusi. Reizēm viņiem pāri, šaudoties gan turp, gan atpakaļ, pārlidoja ērglis, bet dažkārt viņš sēdēja, uzmeties Āmurgalvam mugurā. Neviens, pat ne karalis, neiedomājās, ka varētu jāt ar vienradzi, ja vien negadītos kāda īpaša vajadzība.

Šoreiz Džila gāja kopā ar Jūstesu. Lūdzot, lai viņiem ļauj palikt kopā ar pārējiem, bērni bija jutu­šies ļoti drosmīgi, turpretī tagad viņi ,tādi nebūt nejutās.

- Poula, Jūstess čukstēja, es tev atzīstos, ka esmu nobijies.

- Nu-ū, ar tevi viss ir kārtībā, Skrab, atteica Džila. Tu proti kauties. Turpretī es, ja gribi zināt patiesību, drebu kā apšu lapa.

- Drebēšana nav nekāda nelaime, bilda Jūs­tess. Es manu, ka sākšu vemt.

- Dieva dēļ, nerunā par to! Džila šausminājās.

īsu brīdi viņi turpināja ceļu klusēdami.

- Poula, Jūstess drīz vien ierunājās vēlreiz.

- Kas ir? viņa jautāja.

- Kas notiks, ja mūs te nobendēs?

- Nu, manuprāt, mēs tad būsim beigti.

- Es gribēju jautāt kas notiks mūsu pašu pa­saulē? Vai mēs pamodīsimies un atkal atrādīsimies tajā vilcienā? Vai arī mēs gluži vienkārši pazudīsim un par mums vairs neviens neko nedzirdēs? Vai mēs būsim beigti Anglijā?

- Vai traks, es par to nemaz nebiju iedomājusies!

- Tas būs tīrais posts Pīteram un citiem, ja viņi būs redzējuši mūs mājam pa logu un tad, kad vilciens pienāks stacijā, mūs nekur nevarēs atrast. Vai ja atra­dīs divus… tas ir, ja mēs tur, Anglijā, būsim beigti?

- Vai dieniņ! izsaucās Džila. Tā nu gan ir drausmīga doma.

- Mums tas nebūtu drausmīgi, Jūstess iebilda. Mūsu tur nebūtu.

- Es gandrīz vēlos… nē, tomēr nevēlos, Džila sacīja.

- Ko tu gribēji teikt?

- Es grasījos teikt, ka vēlos, kaut mēs nekad ne­būtu te nonākuši. Bet es to neteikšu, neteikšu, neteikšu! Pat ja mūs patiešām nogalēs. Es labāk gribu krist kaujā par Nārniju nekā kļūt veca muļķe mājās un varbūt pārvietoties invalīdu ratiņos, un visbeidzot tik un tā atdot galus.

- Vai arī pakļūt zem britu dzelzceļa vilciena rite­ņiem.

- Kāpēc tu tā saki?

- Nu, kad nāca tas trakais grūdiens tas, ar ku­ru mūs, šķiet, iemeta Nārnijā, es nodomāju, ka tas ir sākums dzelzceļa katastrofai. Tāpēc biju traki priecīgs, kad atradāmies te.

Kamēr Džila un Jūstess runāja par šo tematu, citi apsprieda savus plānus un pēc brīža vairs neju­tās tik nelaimīgi. Tas notika tāpēc, ka tagad viņi gudroja, kas jādara jau šajā vakarā; doma par to, kāds liktenis piemeklējis Nārniju, doma, ka viss tās diženums un prieki beigušies, tika atbīdīta krietni tālākā smadzeņu stūrītī. Mirklī, kad viņi pārstās runāt, šī doma atkal uzpeldēs un viņi atkal jutīsies nelaimīgi, tāpēc viņi spriešanu turpināja.

Pogins īstenībā bija gluži priecīgs par gaidāmo nakts darbu. Viņš bija pārliecināts, ka mežakuilis un lācis, un droši vien visi suņi tūdaļ pārnāks viņu pusē, un nespēja noticēt, ka visi citi punduri turēsies pie Grifla. Turklāt cīņa ugunskura gaismā gan koku skupsnās, gan ārpus tām sniegs priekšrocības vājā­kajai pusei. Un, ja viņi šovakar spēs uzvarēt, vai arī tad savas dzīvības vajadzēs ziedot, pēc nedaudzām dienām stājoties pretī īstajai kalormenu armijai?

Kāpēc nepaslēpties mežos vai pat nedoties augšup uz rietumu tīreli aiz lielā ūdenskrituma un nedzīvot tur kā tādiem, kas ir ārpus likuma? Tad viņi pamazām varētu kļūt stiprāki un stiprāki, un dienu pēc dienas viņu rindas noteikti papildinās runājošie dzīvnieki un ārčenlendieši. Un beidzot viņi iznāks no slēptuves un padzīs kalormenus (kas tad jau būs zaudējuši modrību) no Nārnijas, un tā atdzims. Galu galā kaut kas ļoti līdzīgs bija noticis karaļa Miraza valdīšanas laikā.

Un Tiriāns to visu dzirdēja un nodomāja: "Bet kā ar Tašu?" Un ar sesto prātu sajuta, ka nekas tamlīdzīgs nenotiks. Tomēr skaļi viņš to neteica.

Kad viņi nokļuva tuvāk Staļļa pakalnam, visi,

protams, apklusa. Tad sākās īstās paslēpes mežā. No mirkļa, kad viņi pirmoreiz ieraudzīja pakalnu, līdz brīdim, kad visi stāvēja staļļa aizmugurē, bija pagājis vairāk par divām stundām. Slapstīšanos mežā nevar pietiekami labi attēlot, ja tam nevelta milzumdaudz rindu. Pārgājiens no katra slēpņa uz

nākamo bija īpašs piedzīvojums, ko pārtrauca ļoti ilgi nogaidīšanas brīži, kā arī vairākas viltus trauksmes. Ja esi labs skauts vai laba gaida, tu droši vien zināsi, kā tas notiek. Apmēram saulrieta laikā visi sveiki un veseli atradās aslapu palmu biezoknī, jardus piecdesmit aiz staļļa. Visi uzkoda pa grauzdiņam un nolikās guļus.

Tad iestājās visnepatīkamākais posms gaidīša­na. Sev par laimi, bērni vairākas stundas nogulēja miegā, taču viņi, protams, pamodās, kad nakts kļuva salta, un, kas bija pats ļaunākais, viņiem gri­bējās dzert, bet nebija ne mazākās iespējas kaut ko dzeramu dabūt. Āmurgalva gluži vienkārši stāvēja, sīki drebuļodams aiz uztraukuma, un neteica ne vārda. Tiriāns gan, pieglaudis galvu Dārguma sāniem, gulēja tik cieši, ka šķita viņš atrodas savā karaliskajā guļvietā Kērā Paravelā. Tad gonga skaņa viņu pamodināja. Viņš piecēlās sēdus un ieraudzīja, ka staļļa otrā pusē liesmo ugunskurs, un atģidās, ka liktenīgā stunda ir situsi.

- Dārgum, nobučo mani! viņš sacīja. Droši vien šī būs mūsu pēdējā nakts zemes virsū. Un, ja es kādreiz tevi lielākā vai mazākā mērā esmu aizvai­nojis, tagad, lūdzu, piedod man to!

- Mīļo karali, atteica vienradzis, es gandrīz varētu vēlēties, lai jūs to būtu darījis un es jums patiešām varētu piedot. Ardievu! Mēs kopā esam pieredzējuši daudz prieka. Ja Aslans man ļautu izvēlēties, es izraudzītos tādu pašu dzīvi, kāda man bijusi, un arī tādu nāvi, kurai mēs tagad ejam pretī.

Tad viņi pamodināja Tāluredzētāju, kas gulēja, pabāzis knābi zem spārna (izskatījās tā, it kā viņam nemaz nebūtu galvas), un zagšus tuvojās stallim. Āmurgalvu viņi pameta turpat aizmugurē, stallim pavisam tuvu (apveltījuši viņu ar laipniem vārdiem, jo tagad neviens vairs uz viņu nedusmojās), un piekodināja nekur neiet, līdz kāds atnāks viņam pakaļ. Pēc tam viņi ieņēma vietu staļļa vienā galā.

Ugunskurs, kas nesen bija iedegts, tikai tagad sāka palēnām liesmot. Tas atradās nedaudzu pēdu atstatumā no viņiem, un Nārnijas iemītnieku lielais pulks bija nometušies otrā pusē, tāpēc Tiriāns sāku­mā nevarēja savus pavalstniekus skaidri saskatīt, kaut arī, protams, redzēja daudzās acīs atspīdam uguns liesmas tāpat kā jūs redzat truša vai kaķa acīs atblāzmojam automašīnas priekšējo starmešu gaismas. Un tieši tad, kad Tiriāns atslīga savā vietā, gongs apklusa un kaut kur pa kreisi no karaļa parādījās trīs stāvi. Viens bija tārkāns Rižda, kalor­menu kapteinis. Otrs bija pērtiķis. Ar vienu ķetnu viņš turējās pie tārkāna rokas un, nepārtraukti činkstēdams, purpināja:

Ne tik ātri, neejiet tik ātri, es nebūt neesmu vesels. Ak, mana nabaga galva! Šīs pusnakts sanāksmes vairs nav man pa spēkam. Pērtiķiem nav paredzēts naktīs palikt nomodā. Es taču neesmu ne žurka, ne sikspārnis ak, mana nabaga galva!

Pērtiķim otrā pusē, soļodams visai klusu un cienīgi, asti augstu izslējis, virzījās rudais-kaķis. Šis bariņš devās uz ugunskura pusi un bija tik tuvu Tiriānam, ka vienā mirklī būtu varējis viņu saska­tīt, ja vien raudzītos pareizajā virzienā, tas ir, pa labi. Par laimi, viņi to nedarīja. Taču Tiriāns dzirdēja Riždu klusā balsī sakām Rudajam:

- Nu, kaķi, ieņem savu vietu! Pielūko, notēlo savu lomu labi!

- Mjau, mjau! Paļaujieties uz mani! atsaucās Rudais.

Tad viņi aizgāja otrpus ugunskuram un apsēdās kopā sanākušo dzīvnieku pirmajā rindā, tā sakot, publikā.

Patiesībā viss notiekošais stipri vien atgādināja teātri. Nārniešu pūlis bija līdzīgs skatītājiem, kas sēž savās vietās; nelielais zālainais klajums pašā staļļa priekšā izskatījās pēc dekorācijām skatuves dibenplānā, un Tiriāns ar saviem draugiem pārstā­vēja ļaudis, kas lūr gar dekorāciju malu. Tas bija lielisks novērošanas punkts. Ja kāds no viņiem paspertu soli uz priekšu pilnajā gaismas lokā, visu acis nekavējoties pievērstos viņiem. Taču, kamēr viņi nekustīgi stāvēja staļļa gala sienas ēnā, varēja derēt simtu pret vienu, ka viņu klātbūtni nepama­nīs.

Tārkāns Rižda aizvilka pērtiķi tuvāk ugunsku­ram. Abi pagriezās ar seju pret pūli, un tas, pro­tams, nozīmēja, ka Tiriānam un viņa draugiem tika pagrieztas muguras.

- Nu, mērkaķi, klusā balsī ierunājās tārkāns Rižda, saki nu vārdus, ko tev mutē ielikušas gudrākas galvas! Un turi galvu augšā, to teik­dams, viņš ar īkšķa galu viegli iebukņīja viņam mugurā.

- Lūdzu, liec mani mierā! Viltnieks nopurpi­nāja. Tomēr viņš izslējās taisnāk un sāka runāt skaļākā balsī:

- Tagad visi klausieties! Noticis kaut kas briesmonīgs. Ļauns. Tas ir visļaunākais nodarījums, kas Nārnijā jebkad dzirdēts. Un Aslans…

- Muļķi! Tašlans, viņam pačukstēja tārkāns Rižda.

- Protams, es gribēju teikt "Tašlans", pērtiķis pārlaboja teikto, par to ārkārtīgi dusmojas.

Iestājās baismīgs klusums. Dzīvnieki gaidīja, kad izdzirdēs par jauno nelaimi, kas viņus gaida. Mazais bariņš pie staļļa gala sienas arī aizturēja elpu ak vai, kas tagad sekos?

- Jā, teica pērtiķis, šajā pašā brīdī, kad pats šausmonis ir mūsu vidū stallī, tieši man aiz mugu­ras, kādam nelietīgam dzīvniekam labpaticies izrīkoties tā, kā, pēc jūsu domām, neviens nemū­žam nebūtu iedrošinājies izrīkoties, pat ja VIŅŠ atrastos tūkstoš jūdžu attālumā. Šis dzīvnieks ietērpies lauvas ādā un klīst pa mežiem, izlikdamies par Aslanu.

Džila uz brītiņu iedomājās, vai pērtiķis nav saju­cis prātā. Vai viņš grasās pastāstīt visu patiesību?

Dzīvnieku pulku pāršalca šausmu un dusmu kliedzieni:

- Grrr! atskanēja rūcieni. Kas viņš ir? Kur viņš ir? Ļaujiet, es iecirtīšu viņā zobus!

- Viņš redzēts vakarnakt, brēca pērtiķis, taču izbēga. Tas ir ēzelis! Parasts, nožēlojams ēzelis! Ja kāds no jums to ēzeli satiek…

- Grrr! dzīvnieki rūca. Mēs to darīsim, mēs to darīsim! Viņš darīs prātīgi, ja negadīsies mums ceļā!

Džila palūkojās uz karali. Viņš stāvēja ar vaļēju muti, un viņa sejas vaibsti pauda riebumu. Un tad viņa aptvēra ienaidnieku plāna velnišķīgo viltību. Iepinot tajā mazliet patiesības, viņi piešķīruši sa­viem meliem daudz lielāku spēku. Ko gan labu var gaidīt, tagad pastāstot dzīvniekiem, ka ēzelis pār­ģērbts par lauvu, lai viņus apkrāptu? Pērtiķis tikai

noburkškēs:

>

- Tieši to es tikko gribēju teikt.

Kāds labums būs, ja Tiriāna piekritēji parādīs Āmurgalvu lauvas ādā? Pretinieki to saplosīs gabalos.

- Tas nostāda mūs bezizejas situācijā, nočukstēja Jūstess.

- Viņi izsituši mums pamatu zem kājām, secināja Tiriāns.

- Nolādēti, nolādēti gudri! piebalsoja Pogins. Lieku galvu ķīlā, ka šie jaunie meli ir Rudā darbs.