Pēdējā cīņa

Otra nodaļa karaļa pārsteidzīgā rīcība

Nedēļas trīs vēlāk pēdējais Nārnijas karalis sēdēja zem lielā ozola, kas auga līdzās viņa mazā medību namiņa durvīm. Jaukajā pavasara laikā viņš mēdza tur pavadīt kādas desmit dienas. Tā bija zema ēciņa ar niedru jumtu, kas atradās netālu no Laternas klajuma austrumu gala un slējās mazliet augstāk par abu upju satekas vietu. Viņam patika te vadīt dienas brīvi un vienkārši prom no karaļvalsts galvaspilsētas greznības un krāšņumiem. Viņa vārds bija Tiriāns, un viņš bija divdesmit, div­desmit piecus gadus vecs, viņa pleci jau bija plati un spēcīgi, tvirtie locekļu muskuļi bija cieti, tikai bārda joprojām paplāna. Jauneklim bija zilas acis un godīga, drosmīga seja.

Šajā pavasara rītā pie Tiriāna atradās vienīgi viņa labākais draugs vienradzis, vārdā Dārgums. Abi mīlēja viens otru kā brāļi un karos sargāja viens otra dzīvību. Karaliskais dzīvnieks stāvēja

cieši līdzās karaļa krēslam un, atliecis kaklu atpa­kaļ, spodrināja savu zilo ragu pret saviem krējumkrāsas spalvas klātajiem sāniem.

- Šodien man trūkst spēka ķerties pie kāda darba vai muskuļu vingrināšanas, sacīja karalis. Man nemitīgi jādomā par šīm lieliskajām vēstīm. Kā tev šķiet, vai mēs šodien uzzināsim vēl kaut ko?

- Tās ir visbrīnišķīgākās ziņas, kādas vien dzir­dētas gan mūsu, gan mūsu tēvu, gan arī vectēvu laikos, valdniek, sacīja Dārgums. Ja vien tās ir patiesas.

- Kāpēc gan lai tās nebūtu patiesas? vaicāja karalis. Pagājis vairāk par nedēļu, kopš mēs pirmoreiz no atlidojušiem putniem dzirdējām, ka Aslans atkal ieradies Nārnijā. Un pēc tam to atkār­toja vāverītes. Viņas Aslanu nebija redzējušas, bet sacīja, ka Aslans noteikti esot mežā. Tad atskrēja briedis, kas apgalvoja, ka notālēm redzējis Aslanu paša acīm, mēnessgaismā Laternas klajumā. Tad ieradās tumsnējais, bārdainais vīrs, tirgonis no Kalormenas. Kalormenu acīs Aslans nebūt nav tik svarīgs kā mūsējās, taču šis vīrs runāja par to kā par kaut ko neapšaubāmu. Un vakar vakarā atnāca āpsis, viņš arī bija redzējis Aslanu.

- Jā gan, kungs, atteica Dārgums. Es tam visam ticu. Ja šķiet, ka tā nav, tad tikai tāpēc, ka mans prieks ir pārāk liels, lai ar šo domu aprastu. Viss šķiet pārāk skaisti, lai būtu ticami.

- Jā, teica karalis, skaļi nopūzdamies, līksmē it kā nodrebot. Tas pārspēj gandrīz visu, ko es savā mūžā esmu cerējis sasniegt.

- Ieklausieties! iesaucās Dārgums, noliekdams galvu uz vienu pusi un sasmailinādams uz priekšu ausis.

- Kas noticis? vaicāja karalis.

- Pakavu dimdoņa, atteica Dārgums. Zirga auļi. Ļoti smagnēja zirga. Droši vien tas būs kāds no kentauriem. Re, klāt ir!

Liels kentaurs ar zeltainu bārdu (pieri viņam klāja cilvēciski sviedri, brūnie sāni bija norasojuši ar zirga sviedriem) apstājās un zemu palocījās.

- Lai dzīvo karalis! viņš iebaurojās dobjā vērša balsī.

- Ei, jūs tur! palūkodamies pār plecu uz mednie­ka namina durvīm, iesaucās karalis. Vīna kausu cildenajam kentauram! Esi sveicināts, Rūnvit! Kad būsi atvilcis elpu, tev jāpastāsta, kas tevi šurp atvedis.

No namiņa iznāca pāžs, nesdams lielu, māksli­nieciski izgrebtu kausu, un pasniedza to kentauram. Kentaurs to pacēla pie lūpām un uzsauca:

- Es dzeru, pirmkārt, par Aslanu un taisnību, kungs, un, otrkārt, par Jūsu Majestāti!

Viņš izdzēra vīnu (ar kuru pietiktu sešiem stip­riem vīriem) vienā paņēmienā un atdeva tukšo kausu pāžam.

- Nu, Rūnvit, mudināja karalis. Vai tu nes vēl kādas vēstis par Aslanu?

Rūnvits mazliet sarauca pieri un izskatījās ļoti nopietns.

- Valdniek, viņš sacīja. Jūs zināt, cik ilgi esmu dzīvojis un pētījis zvaigznes, jo mēs, kentauri, dzīvojam ilgāk par jums, cilvēkiem, un pat ilgāk par tavu cilti, vienradzi. Visā savā mūžā neesmu redzējis debesīs rakstītas tādas briesmu lietas, kādas kopš šā gada sākumā naktīs tur redzētas. Zvaigznes

nevēstī neko nedz par Aslana atnākšanu, nedz par mieru, nedz prieku. Mana zvaigžņu pētniecības māksla apliecina, ka piecu gadsimtu garumā nav bijis tādas nelaimi vēstījošas planētu stāvokļu sakritības. Es jau gribēju steigties šurp un brīdināt Jūsu Majestāti, ka Nārnijai draud kāds liels ļau­nums. Taču vakar vakarā mani sasniedza runas par Aslana ierašanos Nārnijā. Valdniek, neticiet šīm pasakām! Tas nevar būt. Zvaigznes nekad nemelo, turpretī cilvēki un dzīvnieki to dara. Ja Aslans pa­tiešām nāktu uz Nārniju, debesis būtu to vēstījušas. Ja viņš patiešām būtu ieradies, viss lielais zvaigžņu pulks savā žēlastībā viņam par godu būtu sanācis vienkop. Tas viss ir meli.

- Meli! karalis nikni atkārtoja. Kurš radījums Nārnijā vai visā pasaulē iedrošinātos tik svarīgā jautājumā melot?

Un karalis neapzināti uzlika roku uz zobena spala.

- To es nezinu, Jūsu Majestāte, atteica kentaurs. Taču es zinu, ka pasaulē ir mēlneši; zvaigžņu vidū tādu nav.

- Diez vai Aslans tomēr nevarētu būt atnācis, šaubīdamies ierunājās Dārgums. Kaut arī visas zvaigznes pareģotu ko citu. Viņš nav zvaigžņu kalps, viņš ir to Radītājs. Vai visās senās teiksmās nav sacīts, ka viņš nav pieradināts Lauva?

- Tev taisnība, tev taisnība, Dārgumiņ, iesau­cās karalis. Tieši tā tas ir viņš nav pieradināts Lauva! Tas lasāms daudzos stāstos.

Rūnvits tikko bija pacēlis roku un paliecies uz priekšu, lai ļoti nopietni kaut ko sacītu karalim, kad visi trīs pagrieza galvu, lai ieklausītos žēlabai­nā skaņā, kas ātri tuvojās. Rietumu pusē kuploja biezs mežs, tāpēc jaunpienācēju vēl nevarēja redzēt. Taču vārdi drīz kļuva saprotami.

- Bēda, bēda, bēda! balss sauca. Manus brā­ļus un māsas piemeklējusi liela bēda! Vai svēta­jiem kokiem! Posts nācis pār mežiem. Pret mums pacelts cirvis. Mūs cērt nost. Diži koki krīt un krīt, un krīt!

Līdz ar pēdējo "krīt" vaimanātāja kļuva redzama. Tā bija līdzīga sievietei, taču tik gara, ka viņas galva atradās vienā līmenī ar kentaura galvu, turklāt viņa atgādināja vēl kaut ko citu. Ir grūti izskaidrot, ja cilvēks ne­kad nav redzējis driādu, toties zinātājs noteikti to pazīs pēc ādas krāsas un

balss skaņas, turklāt tai ir citādāki mati nekā cilvē­kiem. Karalis Tiriāns un abi dzīvnieki tūdaļ zināja, ka tā ir dižskābarža nimfa.

- Esiet taisnīgs, Jūsu Majestāte! viņa kliedza. Nāciet palīgā! Aizstāviet savu tautu! Laternas klajumā viņi mūs cērt nost! Četrdesmit manu brāļu un māsu stumbru jau gul zemē.

- Ko jūs sakāt, kundze! Cērt Laternas klajumā? Vai tur slepkavo runājošos kokus? iekliedzās ka­ralis, pielēkdams kājās un izraudams no maksts zobenu. Kā viņi iedrošinās? Un kas to iedrošinās? Pie Aslana krēpēm!

- Ai-ai-ai, izdvesa driāda, notrīsēdama it kā sāpēs, notrīsēdama atkal un atkal, it kā no atkārtotiem triecieniem. Tad viņa pēkšņi nokrita uz sāniem varēja likties, ka viņai nocirstas abas kā­jas. Kādu mirkli viņi redzēja driādu mirušu guļam zālē, un tad viņa izgaisa. Visi trīs zināja, kas noticis. Viņas koks jūdzēm tālu bija nocirsts.

Kādu mirkli karaļa ciešanas un dusmas bija tik lielas, ka viņš nespēja parunāt. Tad viņš sacīja:

- Nāciet, draugi! Mums jādodas augšup gar upi pēc iespējas ātrāk un jāatrod nelieši, kas to izdarīju­ši! Es nevienu no viņiem neatstāšu dzīvu!

- Lai mums sokas, valdniek! teica Dārgums.

Rūnvits turpretī iebilda:

- Kungs, savās taisnīgajās dusmās esiet piesar­dzīgs. Briest kādi dīvaini notikumi. Ja kaut kur lalāk ielejā atrodas bruņoti dumpinieki, ar mums n ijiem nepietiks, lai stātos viņiem pretī. Ja jūs būtu ar mieru mazliet pagaidīt…

- Es negaidīšu pat sekundes desmitdaļu, sacīja karalis. Turpretī tu, kamēr mēs ar Dārgumu lasim uz priekšu, auļosi tik ātri, cik vien spēsi,, uz Ķēru Paravelu. Tev par apliecinājuma zīmi es dodu savu gredzenu. Sadabū man apmēram divdesmit bruņnešu, visus ar labiem zirgiem, un divdesmit runājošo suņu, un desmit punduru, kas būtu nekļū­dīgi šāvēji. Atved tos pie mums, cik ātri vien vari!

- Centīšos pēc labākās sirdsapziņas, valdniek, apstiprināja Rūnvits un tūdaļ aizjoņoja pa ieleju uz austrumiem.

Karalis ātri soļoja, reizēm kaut ko tikko dzirda­mi purpinādams, reizēm sažņaugdams rokas dūrēs.

Dārgums soļoja viņam līdzās, neteikdams neko; tā nu viņi gāja gandrīz pilnīgā klusumā, viegli džin­kstēja vienīgi krāšņā zelta važa ap vienradža kaklu, un nelielu troksni sacēla divas vīrieša kājas un četri zirga nagi.

Drīz viņi sasniedza upi un pagriezās augšup, kur vīdēja zālains ceļš. Ūdens atradās no viņiem pa kreisi, mežs pa labi. Pēc neilga laika abi nonāca vietā, kur pamats kļuva nelīdzenāks un meža biežņa sasniedza upes krastu. Ceļš, ciktāl to varēja dēvēt par ceļu, tagad izvijās pa dienvidu krastu, un, lai nokļūtu uz tā, viņiem vajadzēja braslā pārbrist upi. Ūdens sniedzās Tiriānam līdz padusēm, taču Dārgums (kam bija četras kājas, un tāpēc tas spēja likt stingrāku soli) joprojām gāja viņam labajā pusē, lai atturētu straumes spiedienu; Tiriāns ar savu stipro roku apskāva vienradža spēcīgo kaklu, un tādējādi abi veiksmīgi tika pāri. Karalis joprojām bija tik dusmīgs, ka lāgā nemanīja, cik ūdens salts. Taču, iznākot krastā, viņš, protams, rūpīgi apslaucīja savu zobenu pret apmetņa klāto plecu, kas bija vienīgā sausā vieta viņa apģērbā. Tad viņi devās uz rietumiem upe atradās labajā pusē, un tieši priekšā pletās Laternas klajums. Nebija viņi nogājuši tālāk par jūdzi, kad abi apstājās un reizē ierunājās.

Karalis izsaucās:

- Kas tad mums te ir?

Un Dārgums attrauca:

- Skatieties!

-Tas ir plosts! karalis Tiriāns secināja.

Tā arī bija. Pusducis lielisku koku stumbru, tik­ko cirsti un apdarināti, bija sasieti kopā, izveidojot plostu. Tas ātri slīdēja lejup pa upi. Plosta priekšga­la stāvēja ūdensžurka un turēja stūres kārti.

- Ei! Ūdensžurka! Ko tu dari? karalis ieklie­dzās.

- Vedu baļķus, ko pārdot kalormeniem, kungs, atsaucās žurka, piesviezdama pirkstus pie auss kā pie cepures, kuras tai galvā nemaz nebija.

- Kalormeniem! pērkondimdošā balsī ieaurojās Tiriāns. Ko tu ar to gribi sacīt? Kas tev pavēlēja nocirst šos kokus?

Upe šajā gadalaikā plūst tik strauji, ka plosts jau bija aizslīdējis garām karalim un Dārgumam. Taču udensžurka paskatījās atpakaļ pār plecu un nobļāvās:

- Lauvas pavēle, kungs! Pats Aslans liek!

Viņa piebilda vēl kaut ko, bet to Tiriāns ar Dār­gumu vairs nesadzirdēja.

Karalis un vienradzis platām acīm pavērās viens otrā, un abi izskatījās vairāk nobijušies nekā jebkad pirms kaujas.

- Aslans, karalis beidzot noteica pavisam klusā balsī. Aslans. Vai tā varētu būt taisnība? Vai varētu būt, ka viņš gāž svētos kokus un nonāvē driādas?

-Ja nu vienīgi visas driādas izdarījušas kaut ko ļoti nosodāmu… nomurmināja Dārgums.

- Bet pārdot kokus kalormeniem! šaubījās karalis. Vai tas ir iespējams?

- Es nezinu, juzdamies nelaimīgs, teica Dār­gums. Viņš nav pieradināts lauva.

- Hm, karalis beidzot norūca, mums jāturpi­na ceļš un jāuzņemas jebkurš risks, kas mūs sagaida.

- Cits nekas neatliek, kungs, piebalsoja vienra­dzis.

Tobrīd viņš neaptvēra, cik muļķīgi ir doties tālāk tikai divatā, to neaptvēra arī karalis. Viņi bija pārāk sašutuši, lai spētu skaidri domāt. Tomēr šī pārsteidzīgā rīcība izraisīja lielu ļaunumu.

Karalis pēkšņi smagi piekļāvās drauga kaklam un nokāra galvu. ,

- Dārgum, viņš sacīja, kas mūs sagaida? Man galvā rosās drausmīgas domas. Mēs justos laimīgi, ja šodien jau būtu miruši.

-Jā, piekrita Dārgums. Esam nodzīvojuši pā­rāk ilgi. Mūs piemeklējis ļaunākais, kas vien pasaulē var notikt.

Tā viņi bridi pastāvēja uz vietas un tad devās lalāk. Drīz abi izdzirdēja pret kokiem klaudzam cirvjus, kaut arī vēl neko nespēja saredzēt, jo prieksa, aizsegdams skatu, pacēlās pakalns. Sasniedzot virsotni, viņiem radās iespēja pārredzēt visu Later­nas klajumu. Un, to skatot, karaļa vaigs nobālēja.

Tieši pa vidu šim senajam silam silam, kurā reiz bija auguši zelta un sudraba koki un kur reiz kāds bērns no mūsu pasaules bija iedēstījis Aizstā­vības koku, tātad tieši šim silam pa vidu jau bija i/.cirsts plats ceļš. Tas bija atbaidošs ceļš, kas līdzinājās dziļai, vaļējai brūcei, un to vagoja neskaii.imas dubļainas grambas, pa kurām nogāztie koki bija vilkti lejup uz upi. Te strādāja liels pulks ļaužu, švīkstēja pātagas, un zirgi, sasprindzinājuši visus spēkus, vilka un rāva baļķus uz priekšu. Pirmā at­skārsme, kas pazibēja prātā vienradzim, bija atziņa, ka apmēram puse no lielā pulka ir nevis runājošie dzīvnieki, bet gan cilvēki. Nākamais novērojums liecināja, ka cilvēki nav gaišmatainie nārnieši, bet gan tumsnējie, bārdainie vīri no Kalormenas lie­las, cietsirdīgās zemes, kas plešas aiz Ārčenlendas, pari tuksnesim uz dienvidiem. Protams, nebija nekāda iemesla, kāpēc Nārnijā nevarētu sastapt dažus kalormcnus, piemēram, kādu tirgoni vai sūtni, jo tolaik starp Nārniju un Kalormenu valdīja miers, taču Tiriānam likās nesaprotami, kāpēc viņu ir tik daudz un kāpēc viņi cērt Nārnijas mežus. Viņš sažņaudza pirkstus ciešāk ap zobena rokturi un aptina apmetni ap kreiso roku. Ļaudīm pa vidu viņi abi ar vienradzi ātri kāpa lejup uz upi.

Divi kalormeni dzina zirgu, kas vilka aizmugurē piesietu baļķi. Brīdī, kad karalis viņus panāca, baļķis aizķērās dziļajos dubļos.

- Velc, sliņķi! iebrēcās viens no kalormeniem un vienlaikus nežēlīgi iezvēla zirgam ar pātagu.

Tieši šajā brīdī notika kaut kas patiešām šaus­mīgs.

Līdz šim Tiriāns bija uzskatījis pašu par sevi saprotamu, ka šie kalormenu dzītie zirgi pieder viņiem pašiem un ir dumji, nesaprātīgi dzīvnieki tādi kā mūsu pašu pasaulē. Un, kaut arī viņam šķita sāpīgi redzēt pat nesaprātīgu lopiņu pārguru­šu, viņš, protams, vairāk lauzīja galvu par koku iznīcināšanu. Viņš nekad nebija pieļāvis domu, ka atrastos kāds, kas iedrošinātos iejūgt kādu no brīvajiem runājošajiem Nārnijas zirgiem, kur nu vēl slānīt tos ar pātagu. Bet, kad zirgu ķēra mežonī­gais sitiens, tas saslējās pakaļkājās un, pa pusei kliegdams, izgrūda:

- Muļķis un tirāns! Vai tu neredzi, ka es daru visu, ko spēju?

Kad Tiriāns aptvēra, ka šis ir viens no viņa Nār­nijas vecajiem iedzīvotājiem, kā viņu, tā Dārgumu sagrāba tādas dusmas, ka viņi vairs neapzinājās, ko dara. Karaļa zobens pacēlās augšup, vienradža rags noliecās lejup. Abi draugi metās uz priekšu. Nākamajā mirklī abi kalormeni gulēja zemē miruši: vienam galvu bija nocirtis Tiriāna zobens, otra sirdij cauri bija izurbies Dārguma rags.