Pēdējā cīņa

Treša nodaļa Pērtiķis visa sava spožumā

Zirga kungs, zirga kungs! aši pārgriezdams / jsakas, uzsauca Tiriāns. Kā šiem svešinie­kiem izdevās jūs iesaistīt vergu darbā? Vai Nārnija nokļuvusi ienaidnieku varā? Vai bijusi kauja?

- Nē, kungs, izdvesa zirgs. Ieradies Aslans. Viss notiek pēc Viņa pavēles. Viņš licis tā rīkoties.

- Draud briesmas, karali! noteica Dārgums. Tiriāns pacēla acis un ieraudzīja kalormenus

(līdz ar dažiem runājošajiem dzīvniekiem) no visām malām skrējām uz viņu pusi. Abi nonāvētie bija izlaiduši garu, pat neiepīkstējušies, tāpēc par noti­kušo pārējais pūlis bija uzzinājis tikai pirms brīža. Taču tagad viņi to zināja. Vairākumam rokās bija kaili, līki zobeni.

- Ātri! Leciet man mugurā! uzsauca Dārgums. Karalis ielidoja senā drauga seglos, un tas ap­sviedās un aizauļoja projām. Tiklīdz viņi izkļuva no ienaidnieku redzesloka, Dārgums trīs reizes mainīja

virzienu, šķērsoja straumi, tad, nepalēninot gaitu, pajautāja:

- Vai tālāk prom, kungs? Uz Ķēru Paravelu?

- Pieturi, draugs! teica Tiriāns. Ļauj man no­kāpt!

Viņš izslīdēja no vienradža segliem un nostājās tam pretī.

- Dārgum, karalis sacīja. Esam izdarījuši kaut ko briesmīgu.

- Mēs sadūrāmies ar sāpīgu izaicinājumu, skaidroja Dārgums.

- Tomēr mesties virsū bez brīdinājuma, iepriekš nepiedraudot… Turklāt viņiem nebija ieroču kauns! Mēs esam divi slepkavas, Dārgum! Esmu kritis negodā uz mūžīgiem laikiem.

Dārgums nokāra galvu. Arī viņš jutās nokaunē­jies.

- Turklāt, karalis turpināja, zirgs sacīja, ka lā esot Aslana pavēle. Ūdensžurka teica to pašu. Viņi visi runāja, ka Aslans atrodas šeit. Ja nu tā ir laisnība?

- Ak, valdniek, kā gan Aslans būtu spējis pavēlēt kaut ko tik pretīgu?

- Viņš nav pieradināts lauva, iebilda Tiriāns.

Kā lai mēs zinām, ko Viņš darīs? Mēs, kas esam

slepkavas. Dārgum, es došos atpakaļ. Es atdošu savu

zobenu, ļaušu, lai šie kalormeni mani apcietina, un lūgšu, lai tie aizved mani pie Aslana. Lai Viņš spriež par mani taisnīgu tiesu!

-Tādā gadījumā jūs ieskriesiet tieši nāvei zobos, izsaucās Dārgums.

- Vai tev šķiet, ka man būs kāda bēda, ja Aslans lems mani nāvei? atcirta karalis. Tas nebūtu nekas, itin nekas. Vai labāk nav būt beigtam, nevis mocīties drausmīgajās bailēs, ka Aslans gan ir atnā­cis, taču nav tas Aslans, kuram mēs ticējām un pēc kura ilgojāmies? Pašlaik šķiet, ka atnākusi diena, kad saule gan lēkusi, bet šī saule ir melna.

- es zinu, teica Dārgums. To var pielīdzināt arī tam, itin ka mēs dzertu ūdeni, bet tas būtu sauss. Jums pilnīga taisnība, kungs! Tas ir visa gals. Iesim un padosimies viņiem!

- Nav nekādas jēgas iet abiem.

- Ja mūsu starpā jebkad ir valdījusi mīlestība, ļaujiet man tagad iet jums līdzi! lūdzās vienradzis. Ja jūs būsiet miris un šis Aslans nav Aslans, kāda tad man būs turpmākā dzīve?

Viņi pagriezās un, rūgti raudādami, kopā devās atpakaļ.

Kolīdz abi nonāca vietā, kur turpinājās darbs, kalormeni sāka skaļi kliegt un, satvēruši rokās iero­čus, nāca uz viņu pusi. Karalis pastiepa pretī ieroča

rokturi un sacīja:

- Es, kas biju Nārnijas karalis un tagad esmu negoda aptraipīts bruņinieks, nododu sevi Aslana tiesai. Aizvediet mani pie viņa!

- Arī es nododu sevi tiesai, Dārgums piebalsoja.

Tad melnīgsnējie vīri, kas smirdēja pēc ķiplo­kiem un sīpoliem un kuru brūnajās sejās zibinājās draudīgas acis, ielenca viņus ciešā lokā. Dārgumam ap kaklu viņi apmeta virvi, bet karalim atņēma zobenu un sasēja rokas aiz muguras. Viens no kalormeniem, kam galvā bija nevis turbāns, bet bruņucepure un kas, šķiet, bija šo ļaužu pavēlnieks, norāva Tiriānam no galvas zelta stīpiņu un žigli pacentās pabāzt to zem savām drēbēm. Tad abus gūstekņus aizveda uz pakalna virsotni, kur pletās izcirtums. Un, rau, ko gūstekņi tur redzēja.

Pakalna augstākajā punktā, izcirtuma vidū, atra­dās maza būdiņa ar salmu jumtu, kas izskatījās pēc staļļa. Tās durvis bija aizvērtas. Zālē durvju priekšā sēdēja kāds pērtiķis. Tiriāns un Dārgums, kuri bija gaidījuši, ka ieraudzīs Aslanu, un nenieka vēl nebija dzirdējuši par pērtiķi, to ieraudzīdami, jutās nepatī­kami pārsteigti. Pērtiķis, protams, bija tas pats Viltnieks, taču izskatījās desmitreiz neglītāks nekā tad, kad mita pie Katlezera, jo bija uzcirties. Viņš bija tērpies sarkanos svārkos, kas lāgā nepiegulēja, jo bija šūti pundurim. Pakaļkājās bija uzstieptas dārgakmeņiem apšūtas tupeles, kas visu laiku muka nost, jo, kā jūs zināt, pērtiķa ķepas patiesībā līdzi­nās rokām. Galvu greznoja kaut kas līdzīgs papīra kronim. Viņam līdzās slējās liela riekstu kaudze, un viņš nepārstāja tos grauzt un spļaut zemē čaumalas. Tāpat viņš ik mīļu brīdi raustīja uz augšu sarkanos svārkus, lai pakasītos. Viņa priekšā stāvēja liels bars runājošo dzīvnieku, un gandrīz ikviena sejā atspoguļojās raizes un mulsums. Ieraudzījuši, kas ir gūstekņi, visi novaidējās un sāka šņukstēt.

- Ak, Viltnieka kungs, Aslana domu paudēj! viņu uzrunāja kalormenu vadonis. Mēs vedam jums gūstekņus. Varam pateikties savai veiklībai, drosmei un varenā dieva Taša atļaujai, ka esam noķēruši dzīvus šos drausmīgos slepkavas.

- Iedodiet man tā vīra zobenu! pavēlēja pērtiķis.

Tā nu kalormeni atņēma karalim zobenu un

kopā ar vidusjostu un visu pārējo aizstiepa pērtiķim. Viņš to uzkāra sev kaklā, un tas padarīja viņa izska­tu vēl muļķīgāku.

- Par šiem diviem mēs lemsim vēlāk, pērtiķis pavēstīja, izspļaudams čaumalas uz abiem gūstek­ņiem. Man pirms tam jānokārto šis tas cits. Viņi var pagaidīt. Vispirms es gribu runāt par riekstiem. Kur tā galvenā vāvere palika?

- Esmu šeit, kungs, atsaucās sarkanbrūna vāverīte, iznākdama priekšā, un satraukta viegli palocījās.

- Ak te tu esi! iesaucās pērtiķis, uzmezdams vāverltei ļaunu skatienu. Tad klausies! Man vajag, tas ir, Aslanam vajag vēl riekstus. Ar tiem, kurus tu esi atnesusi, nepavisam nepietiek. Tev jāatnes man vēl, vai dzirdi? Divreiz vairāk! Un tiem jābūt te rīt līdz saulrietam, un lai neviens nebūtu bojāts vai mazs!

- Lūdzu, vai to mums varētu pateikt pats Aslans? Ja mums atļautu ar Viņu tikties…

- Nekā nebija! atcirta pērtiķis. Iespējams, ka viņš būs tik laipns (kaut arī jūs to nebūt neesat pelnījušas) un šovakar uz īsu brīdi te iznāks. Tad jūs visas varēsit uz Viņu pabolīt acis. Tomēr Viņš nekā­dā ziņā necietīs, ja jūs grūstīsieties un apgrūtināsiet

viņu ar jautājumiem. Viss, ko gribēsit teikt Viņam, laps pateikts ar manu muti ja man šķitīs, ka ar to ir vērts Viņu traucēt. Līdz tam jūs, sušķes, darītu prātīgāk, ja dotos meklēt riekstus. Un pielūkojiet, ka atvilktos līdz vakaram, vai arī es nejokoju dabūsit pa mizu.

Nabaga vāveres pa galvu pa kaklu aizdrāzās projām, it kā viņām dzītos pakaļ suns. Jaunā pavēle iedvesa nabadzītēm šausmas. Rieksti, ko viņas rū­pīgi bija vākušas ziemai, nu izrādījās jau gandrīz apēsti, un no nelielā krājuma, kas atlicis, pērtiķim ļ.ui atdots daudz vairāk, nekā nepieciešams pašu iztikai.

Tad no bara pretējās puses atskanēja dobja balss tur ierunājās liels, sarains mežakuilis ar mil­zīgiem ilkņiem.

- Bet kāpēc mēs nevaram Aslanu skatīt vaigā un ar Viņu aprunāties? zvērs noprasīja. Senos lai­kos, kad Viņš ieradās Nārnijā, ikviens varēja runāt, liekoties ar Viņu vaigu vaigā.

- Nav ko sevi mānīt! attrauca pērtiķis. Ja arī la bijusi taisnība, laiki mainījušies. Aslans teica, ka agrāk Viņš pret jums bijis krietni par maigu, vai saprotat? Un tagad Viņš vairs nebūs tik maigs. Šo­reiz Viņš sauks jūs pie kārtības. Viņš jums iekals paurī, ka zina, ko nozīmē būt dresētam lauvam!

Dzīvnieku vidū atskanēja vaidi un šņuksti, bet pēc brīža iestājās mēms klusums, kas liecināja par vēl bēdīgāku noskaņojumu.

- Piedevām jums jāiesit pauri vēl kaut kas, -| pērtiķis turpināja. Es dzirdēju daži no jums apļ galvo, ka es esot pērtiķis. Neesmu vis! Esmu cilvēkveidīgais. Ja ari varbūt izskatos pēc pērtiķa, tad tas ir tāpēc, ka esmu ļoti vecs, simtiem un vēl­reiz simtiem gadu vecs. Un tāpēc, ka esmu tik vecs, es esmu arī tik gudrs. Un tik gudrs es esmu arī tāpēc, ka esmu vienīgais, ar kuru Aslans jebkad grasās runāt. Viņu nevar apgrūtināt, liekot runāt ar veselu baru muļķīgu lopu. Viņš man pateiks, kas jums jādara, un es pateikšu to visiem pārējiem. Klausiet manam padomam un pieraugiet, lai izdarī­tu to divtik ātri, jo Viņš negrasās paciest visādas ampelēšanās.

Iestājās nāves klusums, varēja dzirdēt tikai rau­dam pavisam jauniņu āpsīti un viņa māti pūlamies mazo mierināt.

- Tagad uzklausiet vēl kaut ko! pērtiķis turpi­nāja, atkal aizbāzdams aiz vaiga riekstu. Dzirdu dažus zirgus runājam: "Pasteigsimies, tiksim galā ar šo koku nogādes darbu, cik ātri spēsim, un tad būsim atkal brīvi." Sito domu jūs varat uz karstām pēdām izmest no galvas. Un ne jau zirgi vien. Visus,

kas ir darba spējīgi, turpmāk piespiedīs strādāt. Aslans itin visu smalki pārrunājis ar kalormenu ka­rali mūsu melnie draugi kalormeni godā viņu par I išroku. Jūs visi zirgi un vērši, un ēzeļi tapsit sūtīti uz Kalormenu pelnīt sev iztiku. Jūs vilksiet un stiepsiet, tāpat kā zirgi un tamlīdzīgi radījumi dara citās zemēs. Un jūs, visi lopi, kas rokaties pa zemi, tādi kā kurmji un truši, un punduri, dosieties darbos Tišroka raktuvēs. Un…

- Nē, nē, nē! dzīvnieki iekaucās. Tā nevar būt taisnība. Aslans nemūžam nepārdotu mūs kalormenu verdzībā.

- Lai es to nedzirdētu! Beidziet trokšņot! ņur­dēdams nosēcās pērtiķis. Kurš te iebrēcās par verdzību? Jūs nebūsiet vergi. Jums maksās. Turklāt labi maksās. Tas ir, jūsu algu iemaksās Aslana kasē, un Viņš to izlietos visu labā.

Tad viņš palūkojās un it kā pamirkšķināja kalormenu vadonim. Tas paklanījās un kalormenu svinīgi uzpūstajā stilā atbildēja:

- Visvarenais Aslana domu paudēj, Tišroks (lai viņš dzīvo mūžīgi) par šo saprātīgo plānu ir pilnīgi vienisprātis ar Jūsu Godību.

- Nu lūk! Vai dzirdat? pērtiķis līksmoja. Viss nokārtots! Viss jūsu pašu labā. Ar jūsu nopelnīto naudu mēs spēsim padarīt Nārniju par valsti, kurā vērts dzīvot. Tajā ieplūdīs apelsīni un banāni, un radīsies ceļi un lielas pilsētas, un skolas, un iestādes, un netrūks pātagu un uzpurņu, un seglu, un būru, un suņu būdu, un cietumu o, viss būs pieejams!

- Bet mēs neko tādu negribam, sacīja kāds vecs lācis. Mēs gribam būt brīvi. Un mēs gribam dzirdēt runājam Aslanu pašu.

- Nesāciet gvelzt pretī! uzbļāva pērtiķis. Kaut ko tādu es necietīšu. Esmu cilvēkveidīgais, bet tu esi tikai resns, dumjš, vecs lācis. Ko tu sajēdz no brīvības? Tu domā, ka brīvība nozīmē to, ka var darīt, ko tīk. Nu tu alojies! Tā nav patiesā brīvība. Patiesā brīvība nozīmē darīt to, ko es likšu.

- Hmm-m-m-m, norūca lācis un pakasīja galvu. Tas viņam bija grūti saprotams.

- Lūdzu, lūdzu! smalkā balsī ierunājās jēriņš ar biezu, mīkstu vilnu; viņš bija tik jauns, un visi ļiitās pārsteigti, ka viņš vispār uzdrīkstas runāt.

- Kas tad nu? noķērca pērtiķis. Saki aši!

- Lūdzu! atkārtoja jēriņš. Es nespēju saprast, kāds mums sakars ar kalormeniem? Mēs piederam Aslanam. Viņi pieder Tašam. Viņiem ir dievs, ko sauc par Tašu. Viņi stāsta, ka tam esot četras rokas un galva kā maitu lijai. Viņi uz Taša altāra nogali­not cilvēkus. Es neticu, ka ir tāds radījums kā Tašs. Bet, ja būtu, kā Aslans spētu ar tādu draudzēties?

Visi dzīvnieki palieca galvas sānis, un viņu spo­žās acis ieurbās pērtiķī. Viņi apzinājās, ka tas ir vislabākais jautājums, kas līdz šim izteikts.

Pērtiķis pielēca kājās un uzspļāva jēram.

- Zīdaini! viņš šņāca. Stulbais, mazais blējējs! I; .j mājās pie mammas un loc pienu! Ko tu sajēdz no tādām būšanām? Turpretī jūs, citi, klausieties! Tašs ir tikai cits vārds tam pašam Aslanam. Visa tā muļķīgā doma, ka mums ir taisnība un kalorme­niem ne, ir bezjēdzīga. Tagad mēs to apzināmies labāk. Kalormeni lieto citus vārdus, bet mēs visi domājam vienu un to pašu. Tieši tāpēc mēs nekad nedrīkstam ķildoties. Iekaliet to savos pauros,

āmurgalvas! Tašs ir Aslans. Un Aslans ir Tašs.

Jūs zināt, cik bēdīgs reizēm var izskatīties jūsu pašu suns. Atcerieties to un tad padomājiet par visiem šiem runājošajiem dzīvniekiem godīgajiem, pazemīgajiem un apjukušajiem putniem, lāčiem, āpšiem, trušiem, kurmjiem un pelēm! Viņi visi iz­skatījās vēl krietni bēdīgāki. Visiem astes iežmiegtaS kājstarpi, ūsas nokārušās. Jums sirds lūztu bezgalī­gā līdzjūtībā, redzot viņu sejas! Bija tikai viens, kurš nemaz neizskatījās nelaimīgs.

Tas bija ruds kaķis liels, brangs runcis labāka­jos gados. Viņš sēdēja, stalti izslējies, apvijis asti ap kājām, visam dzīvnieku baram pašā priekšā. Viņš nenovērsdamies spīvu skatienu vērās uz kalormenu vadoni, acis ne reizi pat nepamirkšķinot.

- Piedodiet! kaķis ļoti pieklājīgi ierunājās. Taču tas mani ārkārtīgi interesē. Vai jūsu draugs no Kalormenas saka to pašu?

- Bez šaubām, apstiprināja kalormens. Izglī­totajam pērtiķim, tas ir, cilvēkveidīgajam, pilnīga taisnība Aslans nozīmē ne vairāk, ne mazāk kā Tašs.

- It īpaši Aslans nenozīmē neko vairāk par Tašu, piebilda kaķis.

- Nebūt ne vairāk, sacīja kalormens runcim tieši ģīmī.

- Vai tu ar atbildi esi apmierināts, Rudspalvi? pērtiķis noprasīja.

-Jā, protams, mierīgi noteica Rudais. Sirsnīgi pateicos. Es rikai gribēju, lai viss būtu pilnīgi skaidrs. Liekas, ka sāku saprast.

Līdz šim karalis un Dārgums nebija teikuši ne vārda. Viņi gaidīja, līdz pērtiķis pavēlēs runāt šķi­la, ka pārtraukt pašreizējo tērgāšanu nav nozīmes. I'aču tagad, kad Tiriāns palūkojās apkārt uz nārniešu nelaimīgajām sejām un redzēja, ka viņi pamazām sāk noticēt apgalvojumam, ka Aslans un Tašs ir viena un tā pati persona, viņš vairs ilgāk nespēja to paciest.

- Pērtiķi, viņš skaļā balsī nogranda, tu ne­kaunīgi melo! Tu melo kā īsts kalormens. Tu melo gluži tā, kā to dara pērtiķis.

Viņš dzīrās turpināt un pajautāt, kā necilvēcīgo dievu Tašu, kas barojas no savu ļaužu asinīm, būtu iespējams pielīdzināt labajam Lauvam, kas izlējis savas asinis, lai izglābtu visu Nārniju. Jā Tiriānam būtu ļauts runāt, pērtiķa valdīšanas laikam varbūt todien arī pienāktu gals; iespējams, ka dzīvnieki noprastu patiesību un aiztriektu pērtiķi projām. Taču, pirms karalis paspēja bilst kādu vārdu, divi kalormeni no visa spēka iesita viņam pa muti un trešais, no aizmugures iespēris viņam pa kājām, nogāza Tiriānu zemē. Kad viņš nokrita, pērtiķis ga aiz niknuma, gan bailēm iespiedzās:

Vediet viņu prom! Vediet viņu prom! Aizgā­dājiet tādā vietā, kur viņš nevarētu dzirdēt mūs un mēs dzirdēt viņu! Piesieniet viņu pie koka! Es vēlos, tas ir, Aslans vēlas, spriest tiesu par viņu vēlāk.