Pēdējā cīņa

Trīspadsmitā nodaļa Ka punduri neļava sevi apmānīt

Tiriāns bija domājis vai ari būtu domājis, ja viņam vispār izgadītos laiks domāšanai, ka viņi atrodas salmiem apjumtā stalli, apmēram divpadsmit pēdu garā un sešas pēdas platā. Patiesī­bā viņi stāvēja zaļā pļavā, virs galvas liecās tumši zilas debesis, un gaiss, kas maigi glāstīja viņu vaigus, šķita tāds kā agrās vasaras dienās. Netālu auga platlapainu koku birzs, un tajā no katras lapas apakšas lūkojās zeltains, gaišdzeltens, purpursārts vai spilgti sarkans auglis, kāds mūsu pasaulē nemaz nav redzēts. Augļi Tiriānam šķita apliecinām, ka jābūt rudenim, tomēr gaisā jautās kaut kas tāds, kas itin kā čukstēja, ka nevar būt vēlāks par jūniju. Viņi visi devās pie kokiem.

Ikviens pastiepa roku, lai norautu augli, kas pēc skata šķita acij tīkamākais, tomēr katrs arī mirkli saminstinājās. Šie augli bija tik skaisti, ka visiem klusībā uzmācās šaubas: "Tas nevar būt domāts

man… Droši vien mēs nemaz nedrīkstam tos plūkt."

- Viss kārtībā! teica Pīters. Es zinu, ko mēs visi domājam. Taču esmu pārliecināts, pavisam pārliecināts, ka šaubīties nevajadzētu. Man ir sajū­ta, ka mēs esam nonākuši zemē, kur atļauts viss.

- Nu tad ķersimies klāt! iesaucās Jūstess.

Un visi sāka ēst.

Kādi bija augļi? Diemžēl neviens nespētu rakstu­rot to garšu. Viss, ko es varu apgalvot salīdzināju­mā ar šiem augļiem vissvaigākais greipfrūts, ko jūs jebkad esat ēduši, bijis bez garšas, bet sulīgākais apelsīns sauss, un bumbieris, kas kusis mutē, bijis ciets kā koks, un vissaldākās meža zemenes skābas. Un Nārnijas augļiem nebija ne sēklu, ne kauliņu, un arī lapsenes tajos negrauzās. Ja jūs kaut reizi būtu ēduši šos augļus, pēc to nobaudīšanas vislielākie šīspasaules gardumi jums garšotu kā daktera parakstītas zāles. Taču raksturot es tos neprotu. Nav iespējams uzzināt, kādi tie ir, ja neno­kļūst tajā zemē un pats tos neliek uz zoba.

Kad vēderi bija pilni, Jūstess sacīja karalim Pīteram:

- Tu vēl neesi mums pastāstījis, kā jūs te nokļu­vāt. Jūs grasījāties to darīt, bet tad uzradās Tiriāns.

- Nav daudz, ko stāstīt, atteica Pīters. Mēs ar Edmundu stāvējām uz perona un redzējām pienākam jūsu vilcienu. Cik atceros, nodomāju, ka tas pārāk ātri iegriežas līkumā. Un, manuprāt, vēl es nodomāju cik savādi, ka mūsējie arī laikam sēž tajā pašā vilcienā, kaut ari Lūsija par mūsu plānu neko nezināja…

- Jūsējie, Visaugstākais karali? pārvaicāja Tiriāns.

- Ar to es domāju tēvu un māti Edmunda un Lūsijas, un manus vecākus.

- Kāpēc viņi bija tur? jautāja Džila. Tu taču negribi sacīt, ka viņi zina par Nārniju?

- Ak nē, tam nebija nekāda sakara ar Nārniju. Viņi brauca uz Bristoli. Es uzzināju par viņu brau­cienu tikai torīt. Un Edmunds sacīja, ka viņi iecerē­juši braukt ar to pašu vilcienu. (Edmunds bija no tiem, kas zina visu par dzelzceļiem.)

- Un kas notika tad? vaicāja Džila.

- To nu nav tik viegli izstāstīt, vai ne, Edmund? attrauca Visaugstākais karalis.

- Nav gan, Edmunds piekrita. Tas nebūt nelīdzinājās iepriekšējai reizei, kad mūs aizgādāja no mūsu pašu pasaules ar maģijas palīdzību. Atska­nēja drausmīgs rībiens, man kaut kas ar joni uztrie­cās virsū, taču trieciens nebija sāpīgs, un es sajutos nevis nobijies, bet uztraukts. A, un kas bija ļoti dīvaini man stipri iesāpējās ceļgals kā no sitiena ar beisbola nūju. Ievēroju, ka mana kāja pēkšņi pazudusi. Un jutos ļoti viegls. Un tad… tad mēs atradāmies šeit.

- Ar mums vagonā notika gandrīz tas pats, teica lords Digorijs, izslaucīdams no savas zeltainās bārdas pēdējās augļu paliekas. Tikai man šķiet, ka mēs ar tevi, Pollij, galvenokārt nejūtām vairs stīvumu. Jūs, jaunie, to nesapratīsiet. Bet mēs vairs nejutāmies veci.

- Mēs, jaunie! Ko tu neteiksi! Džila pasmējās. Nešķiet, ka jūs patiesībā būtu daudz vecāki par mums.

- Varbūt neesam, bet bijām gan, sacīja lēdija Pollija.

- Un kas tad ir noticis, kopš jūs esat šeit? no­prasīja Jūstess.

- Hmm, Pīters atsāka stāstu, ilgu laiku (vismaz man liekas, ka tas bija ilgs laiks) nenotika nekas. Tad atvērās durvis…

- Durvis? Tiriāns pārvaicāja.

- Jā, Pīters apstiprināja. Durvis, pa kurām jūs ienācāt vai izgājāt. Vai esat piemirsuši?

- Kur tad tās ir?

- Paskaties! sacīja Pīters, norādīdams ar pirkstu.

Tiriāns palūkojās un ieraudzīja vissavādāko un

vissmieklīgāko ainu, kādu vien varat iedomāties.

Tikai dažu jardu attālumā, skaidri saredzamas, saulē slējās rupji tēstas koka durvis un ap tām ielogs; nekā cita nebija ne sienu, ne jumta. Viņš apjucis devās tām klāt, un pārējie sekoja, vērodami, ko Tiriāns darīs. Viņš apgāja apkārt uz durvju otru pusi. Taču tur izskatījās gluži tāpat viņš joprojām atradās ārpusē, un bija vasaras rīts. Durvis gluži vienkārši stāvēja pašas no sevis, it kā būtu ieaugu­šas zālienā tāpat kā koks.

- Dārgais kungs, Tiriāns sacīja Visaugstāka­jam karalim. Tas nu ir neredzēts brīnums!

- Tās ir durvis, pa kurām jūs ar to kalormenu pirms piecām minūtēm ienācāt, smaidīdams teica Pīters.

- Tomēr es neienācu stallī no meža. Turpretī šīs, šķiet, ir durvis, kas ved no nekurienes uz nekurieni.

- Tās tādas izskatās, ja tām iet apkārt, skaid­roja Pīters. Pieliec aci pie tās vietas, kur starp diviem dēļiem ir sprauga, un skaties pa to!

Tiriāns piebāza aci pie plaisas. Sākumā viņš nere­dzēja neko vairāk par tumsu. Pēc tam, kad acs aprada, viņš ieraudzīja ugunskura blāvi sārto kvēli, kas bija jau gandrīz apdzisusi, un virs tās melnās debesis un zvaigznes. Tad viņš starp sevi un uguns­kuru saskatīja kustamies vai stāvam kaut kādus radījumus; varēja sadzirdēt, ka tie sarunājas. Balsu skaņas lika domāt, ka tie ir kalormeni. Tā nu viņš saprata, ka skatās ārā pa staļļa durvīm tumšajā La­ternas klajumā, kur bija izcīnījis pēdējo kauju. Vīri apspriedās, vai iet iekšā meklēt tārkānu Riždu (taču neviens to negribēja darīt) vai arī pielaist stallim uguni.

Tiriāns vēlreiz palūkojās apkārt un nespēja lāgā noticēt savām acīm. Pāri viņu galvām liecās zilas debesis, un zālainā pļava stiepās uz visām pusēm tik tālu, cik vien viņš varēja saskatīt, un jauniegūtie draugi, kas stāvēja ap viņu, smējās.

- Liekas, arī pasmaidīdams klusi noteica Tiriāns, ka stallis, uz kuru skatās no iekšienes, un stallis, uz kuru lūkojas no ārienes, ir divas dažādas vietas.

-Jā, sacīja lords Digorijs. Tā iekšpuse ir lielā ka nelcā tā ārpuse.

- Jā, apstiprināja karaliene Lūsija. Ari mūsu pasaulē kāda staļļa iekšpuse reiz bija kaut kas lie­lāks nekā visa mūsu pasaule.

Tā bija pirmā reize, kad viņa ierunājās, un pēc trīsošās balss Tiriāns noskārta, kāpēc. Viņu viss notiekošais bija ietekmējis stiprāk nekā pārējos. Viņa bija jutusies pārāk laimīga, lai runātu. Tiriānam gribējās atkal dzirdēt Lūsijas balsi, tāpēc viņš ierunājās vēlreiz, teikdams:

- Esiet tik laipna, kundze, runājiet vēl! Pastāstiet visu par savu piedzīvojumu!

- Pēc trieciena un trokšņa, sacīja Lūsija, mēs sapratām, ka esam šeit. Un, piegājuši pie durvīm, nobrīnījāmies tāpat kā jūs. Tad durvis atvērās pir­mo reizi (kad tā notika, mēs ejā redzējām tumsu), un parādījās liela auguma vīrs ar kailu zobenu. Pēc ieročiem nopratām, ka tas ir kalormens. Pacēlis zobenu un atbalstījis to pret plecu, viņš nostājās pie durvīm, gatavs sacirst gabalos ikvienu, kas dotos tām cauri. Mēs piegājām viņam klāt un sākām ru­nāt, taču likās, ka viņš mūs nedz redz, nedz dzird. Un viņš ne reizes nepalūkojās apkārt uz debesīm un saules apspīdēto mauru. Manuprāt, viņš ari tos nespēja saskatīt. Tā nu mēs ilgu laiku gaidījām. Tad izdzirdām, ka durvju otrā pusē tiek atvilkts aizbīd­nis. Taču vīrs negatavojās cirst ar zobenu, pirms nebija saskatījis, kas nāk iekšā. Nodomājām, ka viņam pavēlēts vieniem cirst, bet otrus saudzēt. Tieši tajā brīdī, kad durvis atvērās līdz galam, pēkšņi uzradās Tašs šaipus durvīm; neviens no mums nebija manījis, no kurienes viņš ierodas. Un pa dur­vīm iesoļoja liels kaķis. Tas pašķielēja uz Tašu un kā plēsts metās bēgt; bija arī pēdējais laiks, jo Tašs jau bija izklupis uz priekšu durvis atsitās pret viņa knābi. Vīram Tašs bija redzams. Viņš stipri nobāla un paklanījās briesmonim, taču tas pazuda.

Tad mēs atkal ilgi gaidījām. Beidzot durvis at­vērās trešoreiz un ienāca jauns kalormens. Man viņš patika. Sargs, kas stāvēja pie durvīm, sarāvās un izskatījās ļoti pārsteigts, kad ieraudzīja nācēju. Manuprāt, viņš bija gaidījis pavisam citu…

Tagad es visu saprotu, sacīja Jūstess (viņam bija slikts paradums pārtraukt runātāju). Kaķim vajadzēja ieiet pirmajam, un sargam bija pavēlēts tam radījumam neko nedarīt. Tad kaķim bija pare­dzēts iziet ārā un sacīt, ka viņš redzējis zvērīgo Tašlanu, un izlikties, ka viņš, proti, kaķis, ir nobijies pēc traka, tādējādi nobiedējot pārējos dzīvniekus. Bet Viltniekam nebija ne jausmas, ka uzradīsies īstais Tašs, tāpēc Rudais, pagalam nobijies, izmetās ārā. Un pēc tam Viltnieks būtu sūtījis iekšā visus, no kuriem gribēja tikt vaļā, un sargs tos visus nokautu. Un…

- Draugs, Tiriāns rāmi pārmeta, tu neļauj dāmai stāstīt.

- Jā, Lūsija turpināja, sargs bija pārsteigts. Viņš ļāva ienākušajam jauneklim apjaust, ka ne­drīkst zaudēt modrību. Viņi cīnījās. Jauneklis sargu nogalināja un izmeta pa durvīm. Tad viņš lēni nāca tuvāk vietai, kur stāvējām mēs. Viņš varēja redzēt gan mūs, gan visu citu. Mēs mēģinājām uzsākt ar viņu sarunu, taču viņš izturējās tā, it kā būtu iegri­mis bezapziņā. Viņš visu laiku skaitīja: Tašs, Tašs, kur ir Tašs? Es eju pie Taša. Tā nu mēs likāmies mierā, un viņš kaut kur aizgāja tur tālāk. Man viņš patika. Un pēc tam… ai! Lūsija saviebās.

- Pēc tam, teica Edmunds, kāds pa durvīm iesvieda pērtiķi. Un Tašs atkal bija klāt. Manai māsai ir mīksta sirds, viņai negribas jums stāstīt, ka Tašs vienreiz ieknāba un no pērtiķa vairs nebija ne miņas!

- To viņš arī bija pelnījis! izsaucās Jūstess. To­mēr es ceru, ka viņš Taša vēderam neko labu nenesīs.

- Un pēc tam, Edmunds turpināja, ieradās apmēram ducis punduru un tad Džila, un Jūstess, un beigās jūs pats.

- Ceru, ka Tašs apēda ari pundurus, Jūstess piebilda. Tos mazos cūkcepures.

- Nē, viņš to neizdarīja, teica Lūsija. Un neesi tik nejauks! Viņi joprojām ir te. Īstenībā tu no šejienes vari viņus saskatīt. Es nemitīgi pūlos ar viņiem sadraudzēties, bet velti.

- Sadraudzēties! Ar viņiem! iebrēcās Jūstess. Ja jūs zinātu, kā šie punduri uzvedās!

- Ak, beidz jel, Jūstes! sacīja Lūsija. Nāc un paskaties uz viņiem! Karali Tiriān, varbūt jūs varē­tu ar viņiem kaut ko iesākt.

- Patlaban nu gan man pret punduriem nav siltu jūtu, sacīja Tiriāns. Taču, tā kā par viņiem aiz­lūdzat jūs, augstā dāma, es būtu ar mieru darīt pat vēl vairāk, nekā jūs lūdzat.

Lūsija devās pa priekšu, un drīz viņi visi ieraudzīja pundurus. Tie izskatījās dīvaini. Viņi neklaiņāja apkārt un nebaudīja skaisto apkārtni (kaut arī virves, ar kurām viņi sākotnēji bija sasieti, šķita pazudušas). Punduri arī negulšņāja un neatpūtās, bet sēdēja pavisam cieši kopā mazā pulciņā cits citam pretī. Viņiem nenāca ne prātā palūkoties apkārt, un viņi neveltīja ne mazāko uzmanību cil­vēkiem, līdz Lūsija ar Tiriānu piegāja tiem klāt tik tuvu, ka varēja tos ar roku aizsniegt. Tad visi punduri pacēla galvas un palieca tās sāņus, it kā nevarētu nevienu saredzēt, bet sasprindzināti klau­sītos un pūlētos pēc skaņas uzminēt, kas notiek.

- Uzmanieties! viens no viņiem īgnā balsi uz­kliedza. Skatieties, kur liekat kāju! Nelāčojiet pa mūsu ģīmjiem!

- Būs jau labi! nicīgi noteica Jūstess. Neesam jau akli! Mums ir acis pierē.

- Tām nu jābūt trakoti redzīgām, ja jūs šajā caurumā varat kaut ko saskatīt, teica tas pats punduris, kura vārds bija Digls.

- Kādā caurumā? noprasīja Edmunds.

- Nu tak šitenajā, tu stulbeni, atcirta Digls. Šitenajā piķa melnajā, šaurajā, smirdīgajā, maza­jā kūts caurumā.

- Vai jūs esat akli? vaicāja Tiriāns.

- Vai tad mēs visi šitanī tumsā neesam akli? noprasīja Digls.

- Te nemaz nav tumšs, jūs nabaga nelgas pun­duri, teica Lūsija. Vai tad jūs neredzat? Paceliet acis! Paskatieties apkārt! Vai jūs neredzat debesis, kokus un puķes? Vai mani arī neredzat?

- Visu blēņu vārdā! Kā es varu redzēt to, kā te nav? Un kā es varu redzēt jūs, tāpat kā jūs nevarat redzēt šajā piķa melnumā?

- Bet es varu jūs saredzēt, attrauca Lūsija. Es pierādīšu, ka varu jūs redzēt. Jums mutē ir pīpes kāts.

- Ikviens, kas pazīst tabakas smārdu, var pateikt to pašu, tiepās Digls.

- Ak jūs, nabadziņi! Tas ir briesmīgi! Lūsija viņus žēloja. Tad meitenei iešāvās prātā kāda doma. Viņa apstājās un noplūca dažas meža vijolītes. Klausieties, punduri, viņa sacīja. Pat ja jūsu acis rāda nepareizi, varbūt ar jūsu deguniem viss ir kārtībā! Vai jūs varat saost šīs te?

Viņa pieliecās tuvāk un turēja svaigos, miklos ziediņus Diglam pie paša neglītā deguna, taču bija spiesta žigli atlēkt atpakaļ, lai izvairītos no mazās, cietās dūres trieciena.

- Aizvāciet! viņš kliedza. Kā jūs uzdrošinā­ties! Kā jūs uzdrošināties bāzt man degunā netīrus staļļa gružus? Tajos bija pat dzelksnis. Jūsu slakai nekaunības nekad nav trūcis! Kas jūs galu galā esat?

- Zemesurķi, sacīja Tiriāns, viņa ir karaliene Lūsija, kuru Aslans atsūtījis šurp no tālas pagātnes. Un tikai viņas dēļ es, Tiriāns, jūsu likumīgais kara­lis, nelieku visu jūsu galvām ripot no pleciem, jūs divkāršie nodevēji!

- Te nu jūs pārlieku šaujat pār strīpu! iesaucās Digls. Kā jūs drīkstat atkal un atkal gvelzt visas šīs muļķības? Jūsu brīnišķīgais Lauva neatnāca un jums nepalīdzēja, vai tā nav? Šķiet, ka ir gan! Un pat tagad, kad jūs esat sakauts un iegrūsts šajā melnajā caurumā gluži tāpat kā mēs pārējie, jūs atkal čīgājat veco meldiņu un sagudrojat arvien jaunus melus! Mēģināt piedabūt, lai mēs noticam, ka neviens nav iegrūsts ķurķī, ka nav tumšs, un sazin vēl ko!

- Nav nekāda melnā cauruma, tāds pastāv vienīgi jūsu iedomās! uzkliedza Tiriāns. Lieniet jel no tā ārā! Un, paliecies uz priekšu, viņš satvēra Diglu aiz jostas un kapuces un izrāva no punduru loka. Taču, tiklīdz Tiriāns nolaida Diglu zemē, tas aizšāvās atpakaļ uz savu vietu pārējo lokā, berzē­dams degunu un gaudodams:

- Va-ī! Va-ī! Kāpēc jūs vēl šitā izrīkojaties? Triecāt mani ar seju pret sienu! Jūs gandrīz pārlau­zāt man degunu.

- Ak kungs! Lūsija nočukstēja. Ko lai mēs viņu labā darām?

- Nepievērsiet viņiem uzmanību! sacīja Jūstess.

Viņam runājot, sadrebēja zeme. Smaržīgais gaiss

pēkšņi kļuva vēl smaržīgāks. Stāvētājiem aiz mugu­ras ieplaiksnījās gaisma. Visi pagriezās. Tiriāns pēdējais, jo jutās nobijies. Milzīgs un īsts tur stāvēja viņu sirds ilgotais zeltkrēpju Lauva, pats Aslans, un pārējie jau bija nometušies ceļos lokā ap viņa priekšķepām, iespieduši rokas un sejas viņa krēpēs, un Lauva nolieca lielo galvu, lai viņus nolaizītu ar mēli. Tad viņš pievērsa skatienu Tiriānam, un Tiriāns drebēdams pienāca viņam klāt un nometās zemē Lauvam pie kājām, un Lauva viņu noskūpstī­ja un sacīja:

- Labi darīts, pēdējais no Nārnijas karaļiem, kas pastāvēja stingri vistumšākajā stundā.

- Aslan, raudot teica Lūsija, vai tu varētu, vai tu kaut ko varētu darīt šo nabaga punduru labā?

- Dārgā, atteica Aslans, es jums abiem parā­dīšu, ko es varu un ko nevaru izdarīt.

Viņš piegāja punduriem gluži klāt un izgrūda klusu rūcienu klusu, taču no tā sāka trīsēt gaiss. Turpretī punduri cits citam sacīja:

- Vai dzirdat? Tā ir tā banda staļļa otrā galā. Mēģina mūs iebiedēt. Viņi to dara ar kaut kādu uzrikti. Neliecieties ne zinis! Mūs viņi vairs nepie­mānīs.

Aslans pacēla galvu un sapurināja krēpes. Nāka­majā mirklī punduriem uz ceļgaliem parādījās lielisks cienasts: pīrāgi un mēles, un cepti baloži, un trifeles, un saldējums, un katrs punduris labajā ro­kā turēja kausu laba vīna. Tomēr no tā nebija liela labuma. Viņi diezgan kāri sāka ēst un dzert, taču bija skaidrs, ka tie nespēj ēdienus pienācīgi izgar­šot. Viņiem likās, ka ēd un dzer tikai to, ko var atrast stallī. Viens sacīja, ka mēģinot gremot sienu,

un cits teica, ka iekodis vecā rāceni, un trešais pazi­ņoja, ka atradis zaļu kāpostlapu. Un viņi pacēla pie lūpām kausus ar stipru sarkanvīnu un nievāja to, teikdami:

Pē! Iedomājieties mums jādzer netīrs ūdens no siles, pie kuras stāvējis ēzelis! Nekad negaidī­jām, ka nonāksim tik tālu!

Taču ļoti drīz katru no punduriem pārņēma aizdomas, ka citiem punduriem ticis kas garšīgāks nekā viņam, un viņi sāka ķert un grābt, un sāka strīdu, līdz dažu minūšu laikā sākās īsts kautiņš, un viņi apķepināja ar labajiem ēdieniem cits cita mūli un drēbes vai sabradāja gardumus ar kājām. Kad beidzot ķildnieki apsēdās, lai sakoptu zilumus zem acīm un asiņojošos degunus, visi nosprieda:

- Nekādu blēņu te nav! Mēs nevienam neesam ļāvuši mūs apmānīt. Punduri ir par punduriem.

- Vai redzat? sacīja Aslans. Viņi nepieņems mūsu palīdzību. Ticības vietā viņi izvēlējušies aizdomu pilnu viltību. Viņu cietums ir tikai pašu prātos, bet viņi šajā cietumā patiesi arī atrodas un tik ļoti baidās tapt apmānīti, ka neviens viņus no šā cietuma neizmānīs. Taču iesim, bērni, man darāms cits darbs!

Viņš piegāja pie durvīm, un visi tam sekoja. Lauva pacēla galvu un ierēcās:

- Patlaban pienācis laiks! tad skaļāk: Laiks! un pēc tam tik skaļi, ka sauciens varēja likt zvaigznēm nodrebēt: LAIKS!

Durvis atsprāga vaļā.