Pēdējā cīņa

Divpadsmitā nodaļa Iekša pa staļļa durvīm

Džilai jau sen būtu vajadzējis atgriezties pie baltās klints, taču viņa, uztraukumā vērojot kauju, šo rīkojuma daļu bija galīgi piemirsusi. Nu viņa to atcerējās. Meitene steigšus pagriezās, metās skriet un nonāca tur tikai īsu mirkli pirms citiem. Notika tā, ka viņi visi uz īsu bridi bija uzgriezuši muguru ienaidniekam. Sasnieguši klinti, visi apsvie­dās apkārt. Skatienam pavērās drausmīga aina. Kāds kalormens joņoja uz staļļa durvīm, nesdams kaut ko tādu, kas spārdījās un rāvās ārā. Kad skrējējs nonāca starp nārniešu pulciņu un ugunsku­ru, viņiem radās iespēja gan skaidri saskatīt nesēju, gan arī to, kuru vīrs nes. Tas bija Jūstess.

Tiriāns ar vienradzi metās zēnu glābt. Tomēr kalormens tagad atradās krietni tuvāk durvīm nekā viņi. Pirms glābēji noskrēja pusi ceļa, neģēlis jau bija iemetis Jūstesu stallī un aizcirtis aiz viņa durvis. Pusducis kalormenu arī tūdaļ aiz viņiem pieskrēja pie staļļa. Viņi nostājās rindā brīvajā laukumā staļļa priekšā. Tagad tam vairs nevarēja tikt klāt.

Džila pat tajā brīdī atcerējās, ka galva jāpagriež uz sāniem un nedrīkst to pārāk tuvināt lokam.

- Ja arī es nespēju nepinkšķēt, stiegrai kļūt slapjai es neļaušu, viņa teica.

- Sargies no bultām! Pogins pēkšņi brīdināja.

Visi pieliecās un pavilka bruņucepuru priekšējās

plātnes pār degunu. Suņi aizmugurē pieplaka pie zemes, tomēr, kaut arī nedaudzas bultas atlidoja uz viņu pusi, kļuva skaidrs, ka uz viņiem nešauj. Grifls ar saviem punduriem atkal lika lietā savus stopus. Šoreiz tie vienā mierā mērķēja uz kalormeniem.

- Šaujiet rakstā, zēni! auroja Grifls. Visi kopā! Uzmanieties! Melnģīmji mums vajadzīgi tikpat maz, cik pērtiķi vai lauvas, vai karaļi! Punduri ir par punduriem!

Lai kas būtu sakāms par punduriem, neviens ne­varētu teikt, ka tie neuzvedas drosmīgi. Viņi viegli būtu varējuši aizmukt uz kādu drošāku vietu. Tomēr tie uzskatīja, ka pareizāk ir palikt, nomaitā­jot abās pusēs tik daudz karotāju, cik vien iespē­jams; izņēmums bija gadījumi, kad abas puses bija tik laipnas, ka aiztaupīja pūles punduriem, žmiegdamas viena otru. Punduri vēlējās Nārniju sev.

Vienu gan viņi varbūt nebija ņēmuši vērā, proti, ka zirgiem nebija nekāda pārsega, turpretī kalormenus sargāja bruņas. Kalormeniem bija ari vadonis.

Atskanēja tārkāna Riždas skaļā balss:

- Trīsdesmit no jums lai uzmana tos muļķus pie baltās klints! Pārējie sekos man. Mēs pārmācīsim tos zemes urķus.

Tiriāns ar saviem draugiem pēc kaujas joprojām nebija atvilkuši elpu un, pateicīgi par nedaudzajām atpūtas minūtēm, stāvēja un noskatījās, kā tārkāns ved savus vīrus pret punduriem. Tā bija savāda aina. Ugunskurs vairs nedega tik gaiši tā liesmas bija noplakušas, un ogles kvēloja tumšākā sārtumā. Ciktāl bija saskatāms, visā sanāksmes laukumā šobrīd atradās vienīgi punduri un kalormeni. Tādā apgaismojumā lāgā nevarēja izšķirt, kas notiek. Pēc skaņas it kā varēja nojaust, ka punduri drosmīgi aizstāvas. Tiriāns dzirdēja Griflu bezdievīgi lāda­mies, savukārt tārkāns reizēm uzkliedza:

- Saņemiet viņus pēc iespējas vairāk dzīvus! Sa­ņemiet dzīvus!

Lai būtu kāda būdama, kauja ilgi tā nevilkās. Troksnis norima. Džila ieraudzīja tārkānu atgrieža­mies pie staļļa; viņam sekoja vienpadsmit vīru, vilkdami līdzi vienpadsmit sasaistītu punduru. (Vai pārējie nogalināti, vai daži, iespējams, izmukuši, tā arī palika nezināms.)

- Iemetiet viņus Taša svētnīcā! tārkāns Rižda pavēlēja.

Un, kad vienpadsmit punduru cits pēc cita bija vai nu iemesti, vai ar kāju spērieniem iegrūsti tum­šajā durvju ejā un durvis atkal aizcirstas, viņš zemu paklanījās staļļa priekšā un sacīja:

- Šie arī ir upuri tava altāra liesmām, valdniek Taš!

Visi kalormeni, pagriezuši zobenus plakaniski, klaudzināja ar tiem pa vairogiem un klaigāja:

- Taš! Taš! Lielais dievs Taš! Nepielūdzamais Taš! (Tobrīd vairs neviens nepieminēja muļķīgo salikteni "Tašlans".)

Mazais pulciņš pie baltās klints vēroja šīs izdarī­bas un sačukstējās savā starpā. Viņi bija atraduši ūdens strūkliņu, kas ritēja pa klinti, un visi kāri padzērušies Džila, Pogins un karalis, satecinājuši valgmi riekšavās, turpretī četrkājainie laka no nelie­las peļķītes, kas bija izveidojusies klints pakājē. Viņi bija tik izslāpuši, ka tas šķita visgardākais dzēriens, kāds jebkad mūžā baudīts, un, kamēr tas tika dzerts, visi jutās bezgala laimīgi un ne par ko citu nemaz nespēja domāt.

- Man ir tāda nojauta, sacīja Pogins, ka mēs visi cits pēc cita pirms rītausmas ieiesim pa šīm tumšajām durvīm. Varu nosaukt simt citu nāves ceļu, pa kuriem ietu ar lielāku prieku nekā šis.

- Tās patiešām ir nežēlīgas durvis, piekrita

Tiriāns. Izskatās vairāk pēc rīkles.

- Vai dieniņ, vai mēs nevaram darīt kaut jel ko, lai tā nenotiktu? satriekta vaicāja Džila.

- Ne, jauko draudzenīt! atteica Dārgums, maigi pieskardamies meitenei ar purnu. Mums rās var izrādīties durvis uz Aslana valstību, un šovakar mēs ēdīsim pie Viņa galda.

Tārkāns Rižda uzgrieza muguru stallim un lēni piegāja un nostājās baltās klints priekšā.

- Klausieties! viņš sacīja. Ja mežakuilis, suņi un vienradzis pārnāks manā pusē un padosies manā žēlastībā, es dāvāšu viņiem dzīvību. Mežakuilis dosies uz krātiņu Tišroka dārzā, suņi uz Tišroka suņukūtīm, bet vienradzis pēc tam, kad es būšu nozāģējis viņa ragu, vilks divričus. Turpretī ērglis, bērni un tas, kas bija karalis, šonakt taps upurēti Tašam.

Vienīgā atbilde bija rūcieni.

- Ķerieties klāt, karavīri! tārkāns mudināja. Nomaitājiet lopus, taču divkājainos saņemiet gūstā dzīvus!

Un tad sākās pēdējā Nārnijas karaļa pēdējā kauja.

Tas, kas to lēma bezcerīgam galam, nemaz nerunājot par ienaidnieku skaitu, bija šķēpi. Kalor­meniem, kas gandrīz kopš sākta gala bija turējušies kopā ar pērriķi, cīņas sākumā to nebija, jo viņi bija ieradušies Nārnijā pa vienam vai divatā, izlikda­mies par miermīlīgiem tirgoņiem, tāpēc, protams, šķēpus sev līdzi nenesa, jo šķēps nav lieta, ko var paslēpt. Jaunpienācēji droši vien ieradās vēlāk pēc tam, kad pērtiķis jau bija nostiprinājies un kalormenu karakalpi varēja staigāt neslēpdamies. Tieši šķēpi izrādījās izšķirīgie. Ar garu šķēpu var nodurt mežakuili, pirms cilvēks nokļūst zvēra ilkņos, un vienradzi, pirms uzbrucēju sasniedz zirga rags, ja divkājainais rīkojas ļoti ātri un nezaudē galvu. Tagad vienā augstumā notēmētie šķēpi ielen­ca Tiriānu un viņa pēdējos draugus. Nākamajā mirklī visi kāvās uz dzīvību un nāvi.

Vienā ziņā nebija tik briesmīgi, kā jūs varētu iztēloties. Kad jūs līdz pēdējai iespējai liekat lietā visus savus muskuļus te notupdamies, lai jūs neķertu šķēpa uzgalis, te pārlecot tam pāri, te palecoties uz priekšu, atvelkoties atpakaļ, ātri pagriezdamies apkārt, jums nav daudz laika just bailes vai skumjas. Tiriāns apzinājās, ka patlaban citiem nekādi nevar palīdzēt, ka viņiem lemts mirt reizē. Viņš neskaidri manīja, kā vienā pusē nokrīt mežakuilis, bet otrā, spēkus nežēlodams, cīnās Dār­gums. Pašķielējis ar vienu acs kaktiņu, viņš pama­nīja bet tikai pamanīja -, kā milzīgs kalormens kaut kur aizvelk aiz matiem satverto Džilu. Taču domāt viņš par to gandrīz vai nedomāja. Vienīgā doma bija, kā pārdot savu dzīvību par visdārgāko cenu. Ļaunākais bija nespēja noturēties vietā, no kuras viņš bija sācis, pie baltās klints. Vīrs, kurš cīnās pret duci ienaidnieku vienlaikus, ir spiests izmantot iespējas, kad vien tās pagadās, viņam jāmetas uz priekšu, kad vien viņš ierauga, ka nav aizsargāts ienaidnieka kakls vai krūtis. Ļoti nedau­dzi cirtieni var jūs aizvirzīt krietni tālu no vietas, kur esat atradies sākumā. Tiriāns drīz manīja, ka nokļūst arvien tālāk un tālāk pa labi tuvāk stallim. Prātā pazibēja neskaidra doma, ka labāk būtu turēties no tā tālāk. Taču šajā mirklī viņš nespēja atcerēties, kāpēc īsti tā jādara. Un, lai kā arī būtu, viss tik un tā ritēja savā gaitā.

Pēkšņi viss kļuva pilnīgi skaidrs. Viņš redzēja, ka cīkstās ar pašu tārkānu. Ugunskurs (kas nu no tā bija atlicis) atradās tieši priekšā. Tiriāns kāvās pašā staļļa durvju ejā, jo durvis bija atrautas vaļā un divi kalormeni tās turēja, gatavi aizcirst brīdī, kad Tiriāns būs ievilkts iekšā. Nu viņš atcerējās itin visu un aptvēra, ka ienaidnieks tīšām no paša kaujas sākuma viņu virzījis uz staļļa pusi. Tagad, par to domādams, viņš joprojām cīnījās no visa spēka.

Galvā iešāvās jauna doma. Tiriāns nometa zobenu, brāzās uz priekšu, notupās zem tārkāna vēzētā līkā zobena un atlēca atpakaļ stallī, sauk­dams:

Nāc iekšā un tiecies ar Tašu pats!

Atskanēja apdullinošs troksnis. Tāpat kā ieme­tot pērtiķi, nodrebēja zeme un uzplaiksnīja tik žilba gaisma, ka no tās acīs viss satumsa.

Ārpusē kalormenu karavīri ievaimanājās: Taš! Taš! un aizcirta durvis. Ja Tašs vēlas viņu kaptei­ni, tad Tašam viņš arī jādabū. Viņi paši nekādā ziņā ar Tašu sastapties negribēja.

īsu brītiņu Tiriāns nezināja nedz to, kur atrodas, nedz to, kas viņš ir. Tad viņš piespieda sevi nomie­rināties, samirkšķināja acis un palūkojās apkārt. Stallī nebija tik tumšs, kā viņš bija gaidījis. Karalis stāvēja žilbinošā gaismā tāpēc bija nācies mirkšķi­nāt acis.

Viņš pagriezās, lai palūkotos uz tārkānu Riždu, taču Rižda uz viņu neskatījās. Rižda skaļi gaudoja un rādīja kaut kur ar pirkstu, tad apklāja seju ar plaukstām un nokrita knūpus zemē. Tiriāns parau­dzījās tārkāna norādītajā virzienā. Un tad visu saprata.

Viņiem tuvojās drausmīgs stāvs. Tas gan bija daudz mazāks par briesmoni, ko viņi bija redzējuši

no torņa, tomēr daudz lielāks par cilvēku un pēc izskata tāds pats kā no rīta manītais. Tam bija maitasputna galva un četras rokas, atplests knābis un liesmainas acis. No knābja atskanēja ķērcoša balss:

-Tārkān Rižda, tu mani aicināji uz Nārniju! Te es esmu. Kas tev sakāms?

Tomēr tārkāns tā arī nepacēla seju no zemes un nepateica ne vārda. Viņš raustījās kā cilvēks, kuru moka krampjainas žagas. Kaujā viņam drosmes netrūka, taču puse no šīs drosmes bija viņu pame­tusi jau šīs nakts agrajās stundās, kad viņš pirmo­reiz sāka jaust, ka varētu pastāvēt arī īsts Tašs. Otra puse šīs drosmes viņu pameta tagad.

Pēkšņā kustībā kā vista, kas noliecas, lai uzknābātu tārpu, Tašs uzklupa nelaimīgajam Riždam un pabāza to zem virsējā no diviem labās puses delmiem. Tad briesmonis pagrieza galvu sāniski, lai pievērstu vienu no briesmīgajiem redzokļiem Tiriānam, jo, protams, ar savu putna galvu nespēja lūkoties taisni.

Tieši tajā brīdī Tašam aiz muguras atskanēja skaidra un mierīga balss kā vasarā jūra:

Pazudi, briesmoni, un nes savu likumīgo laupī­jumu uz savu ligzdu! Tas tiek teikts Aslana un Aslana diženā tēva, Aizjūru valdnieka, vārdā!

Ar tārkānu padusē pretīgais radījums pazuda, , un Tiriāns pagriezās, lai redzētu, kas runājis. Un tas, ko jaunais karalis ieraudzīja, lika viņa sirdij iepukstēties stiprāk nekā jebkad kādā kaujā.

Viņa priekšā stāvēja septiņi karaļi un karalienes visi ar kroņiem galvā, ģērbušies mirdzošās drānās, tomēr karaļiem virs tām bija apliktas vieglas bruņas, un rokās viņi turēja kailus zobenus. Tiriāns pieklājīgi paklanījās un grasījās runāt, kad jaunākā karaliene iesmējās. Viņš cieši ieskatījās dāmas sejā un tad izbrīnā noelsās, jo pazina to. Tā bija Džila, tomēr ne tāda Džila, kādu viņš bija redzējis pēdējo reizi ar netīru, saraudātu seju, ģērbtu vecā, no viena pleca noslīdējušā treniņtērpā. Tagad viņa izskatījās mierī­ga un saprātīga, tik spirgta, it kā nupat būtu iznākusi ļ no dušas. Sākumā Tiriānam šķita, ka viņa izskatās vecāka, bet tad atkal ka ne, un šajā ziņā viņš tā arī nespēja nonākt pie skaidrības. Tad viņš ieraudzīja, ka jaunākais karalis ir Jūstess, taču arī viņš, tāpat kā Džila, bija mainījies.

Tiriāns pēkšņi sajutās neveikli, ka nonācis tādu cilvēku vidū, pats no cīniņa vienās asinīs, putekļos, sviedros. Tomēr nākamajā mirklī viņš atjauta, ka arī pats vairs nebūt nav iepriekšējā izskatā. Viņš bija spirgts, mierīgs un tīrs, un apģērbts tādās drānās, kādas būtu valkājis Kērā Paravelā lielos svētkos.

(Taču Nārnijā goda drēbes nekad nav neērtas. Nārnijā zina, kā panākt, lai tajās justos jauki un lai jauki ari izskatītos; te nevalkā iecietinātus audumus, flaneli vai sintētiku tos nevarētu ieraudzīt, pat nosoļojot no viena valsts gala līdz otram.)

- Kungs, sacīja Džila, panākdamās uz priekšu un pietupdamās skaistā reveransā, ļaujiet man jūs iepazīstināt ar Pīteru, Visaugstāko karali pār visiem Nārnijas karaļiem!

Tiriāns lieki nevaicāja, kurš ir šis Visaugstākais karalis, jo no sava sapņa atcerējās viņa seju (lai gan tagad tā izskatījās krietni cildenāka). Viņš paspēra soli uz priekšu, noslīga uz viena ceļgala un noskūp­stīja Pītera roku.

- Visaugstākais karali, viņš teica. Es tevi sveicu savā zemē.

Un Visaugstākais karalis piecēla viņu kājās un noskūpstīja uz abiem vaigiem kā Visaugstākajam karalim piedien darīt. Tad viņš pieveda Tiriānu pie vecākās karalienes tomēr pat viņa nebija veca, viņas mati nebija sirmi un vaigi nebija grumbaini un sacīja:

- Kungs, tā ir lēdija Pollija, kas ieradās Nārnijā pirmajā dienā, kad Aslans pavēlēja kokiem augt un dzīvniekiem runāt.

Nākamais, pie kā Tiriānu pieveda, bija vīrietis, kuram zeltainā bārda slīga pār krūtīm un sejas vaibsti pauda gudrību.

- Un šis, Visaugstākais karalis sacīja, ir lords Digorijs, kas todien bija viņai līdzi. Bet šis ir mans brālis karalis Edmunds, un tā mana māsa karalie­ne Lūsija.

- Kungs, teica Tiriāns, kad bija visus šos cilvē­kus apsveicis, ja pareizi atceros hronikā lasīto, te vajadzētu būt vēl vienai personai. Vai jūsu majestā­tei nav divas māsas? Kur ir karaliene Sjūzena?

- Manas māsas Sjūzenas, sadrūmušu vaigu strupi noteica Pīters, vairs nav Nārnijas draugu pulkā.

- Jā, piebalsoja Jūstess, kad viņu mēģina pierunāt, lai atnāk šurp un parunā par Nārniju vai kaut ko padara Nārnijas labā, viņa saka: "Kādas tev burvīgas atmiņas! Kam varētu ienākt prātā, ka tu joprojām domā par tām jocīgajām rotaļām, ku­rām mēs nodevāmies bērnībā!"

- Ā, Sjūzena! ierunājās Džila. Šobrīd viņu neinteresē nekas cits kā vienīgi neilons, lūpu zīmulis un ielūgumi izklaidēties. Viņai vienmēr gaužām gribējās būt pieaugušai.

- Kā tad, pieaugušai gan, piebilda lēdija Pollija. Man gribētos, lai viņa reiz arī kļūtu pieaugusi. Visu skolas laiku izniekoja, gribēdama būt tādā vecumā, kādā ir tagad, un visu pārējo mūžu iznie­kos, pūlēdamās tādā vecumā arī palikt. Viss, ko viņa grib, ir sasniegt vismuļķīgāko laiku cilvēka mūžā tik ātri, cik vien iespējams, un tad palikt tajā tik ilgi, cik vien iespējams.

- Par to tagad nerunāsim, sacīja Pīters. Palū­kojieties! Te ir brīnišķīgi augļu koki. Nogaršosim to ražu!

Un tad Tiriāns pirmo reizi palūkojās apkārt un noprata, cik šis piedzīvojums ir dīvains.