Pēdējā cīņa

Sešpadsmita nodaļa ardievas no enu zemes

Ja būtu iespējams skriet, nepazīstot nogurumu,

tad, manuprāt, ikviens dzīvs radījums reti gribē­tu darīt ko citu. Taču varētu rasties īpaši iemesli, kāpēc jāapstājas, un tāds īpašs iemesls Jūstesam drīz vien lika iesaukties:

- Paklausieties! Apstājieties! Paskatieties, kam mēs tuvojamies!

Un ne velti viņš bija sācis klaigāt. Jo tagad viņi savā priekšā ieraudzīja Katlezeru un aiz ezera augstās klintis, kurās uzrāpties nebija iespējams, un pār šīm klintīm ik mirkli lejā gāzās tūkstošiem tonnu ūdens, kas dažviet dzirkstīja kā dimants, bet citviet spīdēja kā tumši zaļi stikli, jo tas bija Lielais ūdenskritums. Ausīs jau dārdēja tā pērkonīgā balss.

- Neapstājieties! Tālāk augšup un tālāk iekšā! sauca Tāluredzētājs, slīpi paceldamies nedaudz augstāk.

- Viņam jau viegli runāt, teica Jūstess.

Taču arī Dārgums iesaucās:

- Neapstājieties! Tālāk augšup un tālāk iekšā! Dariet to bez piepūles!

Ūdens rūkoņā viņa balss bija tikko sadzirdama, taču nākamajā mirkli visi redzēja, ka viņš ielēcis eze­rā. Un pa galvu pa kaklu visi pārējie darīja tāpat pēc kārtas ieplunkšķināja ūdenī. Tas nebija ledusauksts kā viņi (un Āmurgalviņš it īpaši) bija gaidīju­ši, bet gan sakults tīkami dzestrās putās. Un viņi apzinājās, ka tiešā ceļā peld uz pašu Ūdenskritumu.

- Tas nu ir trakums, Jūstess sacīja Edmundam.

- Es zinu. Tomēr… Edmunds nepabeidza.

- Vai tas nav brīnišķīgi? Lūsija jūsmoja. Vai ievērojāt, ka nevienam nav bail, pat ja viņš gribētu, lai tā būtu? Izmēģiniet!

- Nudien, nekādi nevaru sevi iebaidīt, pamēģi­nājis to izdarīt, noteica Jūstess.

Pirmais Ūdenskrituma pakāji sasniedza Dār­gums, taču tieši aiz viņa sekoja vienīgi Tiriāns. Džila bija pēdējā, tāpēc viņa visu redzēja labāk par citiem. Kaut kas balts vienmērīgā kustībā virzījās pa Ūdens­krituma priekšpusi. Baltums bija vienradzis. Neva­rēja saprast, vai viņš peld vai kāpj augšup, taču viņš kustējās arvien augstāk un augstāk. Raga smaile šķēla ūdeni tieši viņam virs galvas, un tas, sadalījies divās varavīksnes krāsu straumēs, šļācās tam uz pleciem. Tūlīt aiz zirga sekoja karalis Tiriāns. Kājas un rokas viņš kustināja, it kā peldētu, taču patiesībā virzījās tieši augšup, tāpēc izskatījās, it kā tā būtu iespējams peldēt augšup arī pa mājas sienu.

Visjocīgākie šķita suņi. Aulekšojot viņiem ne­maz nebija trūcis elpas, turpretī tagad, drūzmēda­mies un grozīdamies augšup, viņi sprauslāja un šķaudīja. Tas notika tāpēc, ka šie dzīvnieki nebei­dza riet un ik rējienā mutes pildījās ar ūdeni.

Taču, pirms Džila paspēja to visu ietvert skatie­nā, arī viņa pati jau slīdēja augšup pa Ūdenskritu­mu. Tas nu bija kaut kas tāds, kas mūsu pasaulē nekādi nevarētu notikt. Pat ja cilvēks nenoslīktu, viņš zem ūdens drausmīgi lielā svara tiktu satriekts gabalos pret neskaitāmajām klinšu radzēm. Taču tajā pasaulē tas bija paveicams. Visi virzījās augstāk un augstāk, daudzveidīgiem gaismas atspulgiem caur ūdens šļakatām atvizot sejās, dažādiem krā­sainiem akmeņiem škelot dzirkstis caur straumēm, līdz sāka likties, ka viņi kāpj augšup pa gaismas stariem nepārtraukti augstāk un augstāk, līdz augstuma apjauta būtu nobiedējusi, ja kāds spētu notiekošo apjēgt. Vēlāk gan visi to atcerējās kā kaut ko brīnišķīgi satraucošu. Un tad beidzot viņi sasniedza jauku, līdzenu, zaļu iedobi, kur ūdens lējās pāri malai, un saprata, ka ir izkļuvuši mierīgā upē, kas plūst virs Ūdenskrituma. Aiz viņiem brāzās straume, taču visi izrādījās tik lieliski peldētāji, ka pa rāmo straumi spēja pagriezties pretējā virzienā. Drīz visi izkāpa krastā samirkuši, bet laimīgi.

Priekšā pavērās gara ieleja, un pret debesīm pacēlās augsti, sniegoti kalni, kas tagad likās daudz tuvāki.

- Tālāk augšup un tālāk iekšā! iesaucās Dār­gums, un viņi atkal joņoja tālāk.

Nu viņi atradās aiz Nārnijas robežām un devās augšup uz neapdzīvotajiem rietumu apgabaliem, kurus ne Tiriāns, ne Pīters un pat ne ērglis Tāluredzētājs nekad nebija apmeklējuši. Turpretī lords Digorijs un lēdija Pollija gan bija.

- Vai atceries? Vai atceries? abi vaicāja viens otram, un viņu balsis skanēja rāmi, viņi neelsoja, kaut gan viss pulciņš atkal skrēja ātrāk par bultām.

- Ko jūs sakāt, lord? noprasīja Tiriāns. Vai tad stāsti par to, kā jūs abi esot ceļojuši pa šīm vietām pasaules radīšanas pašās pirmajās dienās, patiešām ir taisnība?

- Jā, apliecināja Digorijs, un man šķiet, it kā tas būtu noticis tikai vakar.

- Un lidojoša zirga mugurā? Tiriāns nerimās. Vai arī šī stāsta daļa ir patiesība?

- Protams, atteica Digorijs.

Taču suņi ierējās:

- Ātrāk, ātrāk!

Tā nu viņi traucās aizvien ātrāk un ātrāk, līdz skrējiens sāka atgādināt lidojumu, un pat ērglis virs viņu galvām nepārvietojās ātrāk par viņiem. Viņi citu pēc citas aiz muguras atstāja līkumotas ielejas, steidzās augšup pa stāvu kalnu korēm un otrpus tām metās lejup vēl ātrāk, sekodami ūdens plūdu­mam, dažreiz to šķērsodami un līdzīgi motorlaivām slīdēdami pāri kalnu ezeriem, līdz beidzot kāda gara, tirkīzzila ezera viņā galā ieraudzīja ar gludu, zaļu zāli apaugušu pakalnu. Tā sāni bija tik stāvi kā piramīdām un virsotni lokā ieskāva zaļš mūris, un pāri mūrim augšup sniedzās koku zari, kuru lapas šķita esam no sudraba un augļi no zelta.

Tālāk augšup un tālāk iekšā! skaļi iezviedzās Dārgums, un neviens nepalēnināja soli.

Viņi taisnā ceļā devās uz kalna pakāji un tad skriešus augšup, atgādinot to, kā ūdens, vilnim plīs­tot, šļācas augšup pa kāda zemesraga klints smaili. Lai gan nogāze bija gandrīz tikpat stāva kā mājas jumts un zāle tik gluda kā golfa laukums, neviens nepaslīdēja. Soli viņi palēnināja tikai tad, kad sasniedza pašu pakalna virsotni. Tas notika tāpēc, ka viņiem pretī slējās lieli zelta vārti. Un kādu mirkli neviens no viņiem nejutās pietiekami dros­mīgs, lai pamēģinātu, vai vārti veras vaļā. Visi jutās tieši tā, kā bija jutušies, ieraudzīdami augļus:

"Vai mēs drīkstam? Vai tā drīkst darīt? Vai tas domāts man?"

Kamēr viņi tā stāvēja, no kaut kurienes mūra apjoztajā dārzā brīnumaini skaļš un melodisks atskanēja liela raga dūciens, un vārti atvērās.

Tiriāns stāvēja, elpu aizturējis, un prātoja, kas pa tiem iznāks. Un tas, kas iznāca, bija pavisam citāds, nekā viņš bija gaidījis, proti, mazs runājo­šais pelēns ar spīdīgu spalvu un spožām ačelēm. Galvu viņam rotāja zelta stīpiņa, aiz kuras aiz­sprausta sarkana spalva. Kreisā ķepa bija uzlikta uz gara zobena. Viņš paklanījās, turklāt darīdams to ļoti graciozi, un savā spalgajā balstiņā iepīkstējās: Lauvas vārdā esiet sveicināti! Nāciet tālāk augšup un tālāk iekšā!

Tad Tiriāns ieraudzīja karali Pīteru, karali Edmundu un karalieni Lūsiju skrienam uz priekšu, nometamies uz ceļiem zemē un dzirdēja viņus ar skaļu saucienu apsveicam pelēnu:

- Rīpičīp!

Un viņš aiz tīriem brīnumiem sāka drudžaini elpot, jo tagad saprata, ka lūkojas uz vienu no Nārnijas lielajiem varoņiem uz peli Rīpičīpu, kas cīnījās lielajā Berunas kaujā un vēlāk kopā ar princi Kaspiānu Jūrasbraucēju devās uz pasaules gala robežu. Taču, pirms jaunais karalis paspēja tā īsti par to padomāt, viņš manīja, ka viņu apskauj divas stipras rokas, un juta kādu bārdaini uzspiežam skūpstu uz vaigiem, un izdzirda labi pazīstamu bal­si sakām:

- Nu, dēliņ! Tu esi kļuvis druknāks un garāks, kopš pēdējo reizi tevi apskāvu!

Tas bija viņa paša tēvs, labais karalis Erlians, bet ne tāds, kādu Tiriāns viņu bija skatījis pēdējo­reiz, kad vīri viņu bālu un ievainotu atnesa mājās no cīņas ar milzi, un arī ne tāds, kādu Tiriāns viņu bija saglabājis atmiņā no vēlākajiem gadiem, kad tas jau bija sirms karavīrs. Šis viņa tēvs bija jauns un jautrs kā tad, kad Tiriāns vēl bija mazs zēns, kas rotaļājās ar tēvu Kēras Paravelas pils dārzā vasaras vakaros īsi pirms gulētiešanas. Atmiņā atausa, kā smaržojusi maize un piens, ko viņš toreiz mēdza ēst vakariņās.

Dārgums klusībā nodomāja: "Ļaušu viņiem mazliet parunāties un tad iešu un apsveicināšos ar labo karali Ērlianu. Cik daudz skaistu ābolu viņš man deva toreiz, kad es vēl biju kumeļš!" Tomēr nākamajā mirklī viņam bija jādomā par kaut ko citu, jo pa vārtiem iznāca tik varens un cēls zirgs, ka pat vienradzis viņa klātbūtnē sakautrējās, jo nācējs bija spārnotais zirgs. Kādu brīdi tas nolūkojās uz lordu Digoriju un lēdiju Polliju un tad iezviedzās:

Ko es redzu? Radinieki!

Un pēc tam abi iesaucās: Lidoni! Mīļais, vecais Lidoni! un metās viņu skūpstīt.

Taču nu pele atkal mudināja viņus nākt iekšā. Tāpēc visi iegāja pa zelta vārtiem reibīgajā smaržā, kas vēsmoja viņiem pretī no dārza, un iesoļoja spirgtajā saulstaru un ēnu mijkrēslī zem kokiem, iedami pa mīksti atsperīgo velēnu, ko no vienas vietas izraibināja balti ziedi. Pirmais, kas visus atnācējus pārsteidza, bija atziņa, ka dārzs ir daudz lielāks, nekā šķitis, lūkojoties no ārpuses. Taču nevienam nebija laika to pārdomāt, jo no visām pusēm ieradās dārza iemītnieki, lai apsveiktu jaun­atnācējus.

Likās, ka šeit ir ikviens, par ko jūs esat dzirdējuši (ja zināt šo zemju vēsturi): te bija pūce Gaišspalvis un Purvaspldonis no tīreļa zvalstoņiem, un no burvības atpestītais karalis Riliāns, un viņa māte Zvaigznes meita, un viņa diženais tēvs, pats Kaspiāns. Un tuvu līdzās viņam stāvēja lords Driniāns un lords Bērns, un rūķis Trampkins, un lāga āpsis Trifeļracis ar kentauru Glenstormu, un simt citu varoņu no lielā Atbrīvošanās kara.

Un tad no otras puses nāca Ārčenlendas karalis Kors ar savu tēvu karali Lūnu, kā arī sievu karalieni Aravisu un drosmīgo princi Korinti Pērkondūri, viņa brāli, un tur bija arī zirgs Brī un ķēve Hvina. Un tad un tas Triniānam šķita visbrīnišķīgākais no brīnumiem no senākas pagātnes atnāca abi baltie bebri un fauns Tamnuss. Un visi sveicinājās, skūp­stījās un spieda cits citam rokas, atmiņā tika atsaukti veci joki (jums nav ne mazākās nojautas, cik labi skan sens joks, ja jūs to pēc pieciem vai sešiem simtiem gadu atkal izvelkat no pūra), un viss pulks devās uz priekšu, uz augļu dārza vidu, kur kādā kokā sēdēja Fēnikss un nolūkojās uz visiem, un šā koka pakājē atradās divi troņi, un šajos troņos sēdēja kāds karalis un karaliene tik diženi un daiļi, ka ikviens paklanījās viņu priekšā. Un tas bija labi darīts, jo tie bija karalis Frenks un karalie­ne Helēna, kuru pēcnācēji ir lielākā daļa vissenāko

Nārnijas un Ārčenlendas karaļu. Un Tiriāns jutās tā, kā justos jūs, ja jūs aizvestu un nostādītu slavas apmirdzēto Ādama un Ievas priekšā.

Apmēram pēc pusstundas iespējams, tas varēja būt noticis pēc pussimt gadiem, jo laiks tur nelīdzinās laikam mūsu pasaulē, Lūsija stāvēja blakus savam dārgajam draugam, savam visvecā­kajam Nārnijas draugam faunam Tamnusam, skatīdamās lejup pār šā dārza mūri. Lejā bija redzama visa plašā Nārnija. Skatoties uz to, likās, ka šis kalns ir daudz augstāks, nekā iepriekš domāts, tā vizošās klintis slīga tūkstošiem pēdu zemāk. Koki šajā zemākajā pasaulē neizskatījās lielāki par zaļās sāls graudiņiem. Tad Lūsija pagriezās atkal pret iekšpusi un stāvēja ar muguru pret mūri, skatīdamās dārzā.

- Es redzu, viņa beidzot domīgi noteica. Ta­gad es redzu. Šis dārzs ir līdzīgs stallim. Iekšpusē tas ir daudz lielāks, nekā izskatījās no ārpuses.

- Protams, Ievas meita, piekrita fauns. Jo tālāk augšup un jo tālāk iekšā tu ej, jo viss kļūst lielāks. Iekšpuse ir lielāka par ārpusi.

Lūsija vērīgi palūkojās uz dārzu un redzēja, ka tas īstenībā nav dārzs, bet gan vesela pasaule ar upēm un mežiem, un kalniem. Tomēr tie nebija sveši viņa tos visus pazina.

- Es redzu, viņa sacīja, tā joprojām ir Nārni­ja, turklāt patiesāka un skaistāka par Nārniju ārpus staļļa durvīm. Es redzu… pasauli pasaulē, Nārniju Nārnijā…

- Jā, sacīja Tamnusa kungs, tā ir kā sīpols, tikai ar vienu atšķirību jo tālāk iekšā tu ej, jo ik aplis kļūst lielāks par iepriekšējo.

Un Lūsija palūkojās gan uz vienu, gan otru pusi. Un drīz secināja, ka ar viņu noticis kaut kas jauns un brīnišķīgs. Kam vien viņa uzmeta acis, lai cik tālu tas būtu (skatiens tikai nedrīkstēja kļūt izklai­dīgs, bija jālūkojas cieši), redzamais kļuva pavisam skaidrs un it kā pienāca tuvāk, kā notiktu, ja viņa lūkotos teleskopā. Lūsija spēja redzēt visu dienvidu tuksnesi un aiz tā lielo Tašbānas pilsētu. Uz austrumiem viņa varēja nolūkoties gan pašā Kērā Paravelā, kas slējās jūras krastā, gan tās istabas logā, kura reiz bijusi viņas rīcībā. Un tālu prom, jūrā, viņa atklāja salas citu pēc citas līdz pat pasaules galam un aiz šā gala augsto kalnu, ko viņi tika dēvējuši par Aslana zemi. Taču patlaban viņa skatīja to kā daļu no lielās kalnu grēdas, kas savā lokā ieslēdza visu pasauli. Tepat priekšā tā šķita pienākam pavisam tuvu. Tad viņa paraudzījās pa kreisi un redzēja to, kas šķita liels daudzkrāsai­nu mākoņu vāls, kuru no viņiem šķīra plaisa.

Tomēr, palūkojoties ciešāk, viņa saprata, ka tie nebūt nav mākoņi, bet gan īsta zeme. Un, kad viņa pievērsa skatu kādam īpašam punktam, steidzīgi iesaucās:

- Pīter! Edmund! Nāciet, paskatieties! Steidzieties!

Un brāļi atnāca un skatījās, jo viņu acis tagad

bija kļuvušas tādas pašas kā māsai.

- Paklau! iesaucās Pīters. Tā ir Anglija. Un tā ir tieši tā māja, profesora Kērka vecā lauku māja, kur sākās visas mūsu dēkas.

- Man likās, ka māja ir nojaukta, piebilda Ed­munds.

- Tā notika, teica fauns. Bet tagad jūs skatā­ties uz Angliju Anglijā, uz īsto Angliju, tāpat kā šī ir īstā Nārnija. Un šajā iekšējā Anglijā nekas tāds, kas ir labs, nav iznīcināts.

Pēkšņi viņi pievērsa skatu citam punktam, un tad visi trīs Pīters, Emunds un L.ūsija izbrīnā noelsās, iesaucās un ņēmās māt ar rokām, jo tur viņi bija ieraudzījuši savus vecākus tēvu un māti, kuri savukārt māja viņiem pretī no lielas, dziļas ielejas. Notika tāpat kā tad, kad jūs redzat cilvēkus mājam jums no liela kuģa klāja, kad jūs esat atnākuši krastmalā viņus sagaidīt.

- Kā lai mēs pie viņiem nokļūstam? vaicāja l.ūsija.

Tas nav grūti, teica Tamnusa kungs. Tā zeme un šī zeme abas patiesās zemes ir tikai atzares no Aslana lielā kalna. Mums tikai jāiet gar grēdu augšup un iekšā, līdz tās savienosies. Bet, klau! Tur skan karaļa Drenka rags mums visiem jādodas augšup.

Un drīz vien viņi visi soļoja kopā, un tā bija gara, spilgta procesija augšup uz kalniem, augstākiem, nekā redzami šai pasaulē, pat ja tos visus varētu saskatīt. Taču šos kalnus neklāja sniegs, tie bija apauguši ar mežiem, starp kuriem pletās zaļas nogāzes un smaržīgi augļu dārzi, un dzirkstoši ūdenskritumi cits pār citu, arvien augstāk, bez gala un malas. Un zemes svēdra, pa kuru viņi gāja, kļuva arvien šaurāka, abās pusēs to iežogoja dziļas ielejas, un vienā ielejā atradās zeme, kas bija Anglija, un tā nāca arvien tuvāk un tuvāk.

Gaisma, kas spīdēja priekšā, kļuva spožāka. Lūsija tajā saredzēja lielu rindu daudzkrāsainu klintsbluķu, kas bija līdzīgi kāda milža kāpnēm, kuras ved augšup.

Un tad viņai piemirsās viss cits, jo, lēkdams pa klintsbluķu rindu, atgādinādams dzīvu spēka un skaistuma iemiesojumu, pretī nāca pats Aslans.

Un pats pirmais, ko Aslans piesauca sev klāt, bija ēzelītis Āmurgalva. Jūs nekad nebūsit redzējuši ēzeli, kas izskatījies vārgāks un muļķīgāks par Amurgalvu, kad tas piegāja pie Aslana. Tam līdzās viņš izskatījās tik maziņš kā kaķēns līdzās sanber­nāram. Lauva nolieca galvu un iečukstēja kaut ko ēzelītim ausī. To dzirdot, ēzelītis nokāra garās ausis, bet tad Lauva iečukstēja vēl kaut ko, un ēzelīša ausis atkal saslējās. Cilvēkveidīgie nespēja saklausīt, ko Aslans ikreiz saka. Tad viņš pagriezās pret ļaudīm un noteica:

- Jūs vēl neizskatāties tik laimīgi, kādus es vēlē­tos jūs redzēt.

Lūsija atzinās:

- Mēs tik ļoti baiļojamies, ka tu sūtīsi mūs pro­jām, Aslan. Tu tik bieži esi sūtījis mūs atpakaļ uz mūsu pašu pasauli.

- Par to nebēdājiet! Aslans pavēstīja. Vai neesat uzminējuši?

Viņiem notrīsēja sirds un krūtīs modās pārdrošas cerības.

- Dzelzceļa katastrofa patiešām notika, klusu pavēstīja Aslans. Jūsu tēvs, māte un jūs visi esat, kā jūs mēdzat teikt, Ēnu zemē, miruši. Semestris beidzies. Sākušās brīvdienas. Sapnis ir galā tagad ataust rīts.

Un, tā runājot, kopā sanākušo acīs Aslans vairs neizskatījās pēc lauvas, bet tas, kas norisinājās vēlāk, bija tik dižens un skaists, ka es neprotu to attēlot. Un visi mūsu stāsti līdz ar to ir galā, un mēs ļoti pamatoti varam teikt, ka viņi mūžu mūžos dzīvoja laimīgi. Turpretī viņiem tas bija tikai īstā stāsta sākums. Visu viņu dzīvi šajā pasaulē un visus viņu piedzīvojumus Nārnijā var uzskatīt tikai par grāmatas apvāku un titullapu tagad beidzot sākās Pirmā Nodaļa Varenākajā Stāstā, kādu uz mūsu zemes nav lasījis neviens. Tas turpinās mūžu mū­žos, un ik nodaļa tajā ir skaistāka par iepriekšējo.