Pēdējā cīņa

Ceturta nodaļa Kas tonakt notika

Karalis bija tik apdullis no sitieniem, kas nogāza viņu zemē, ka lāgā neapzinājās, kas notiek, līdz kalormeni atsēja viņa locītavas, nostiepa del111 līs cieši gar sāniem un piespieda muguru pie kāda oša. Pēc tam viņi tam aptina virves ap potītēm, ceļgaliem, vidukli un krūtīm un, tā piesietu, viņu tur atstāja. Tajā brīdī Tiriānam visnepatīkamākais šķita tas, ka viņam asiņo lūpa, bija jācieš no sīkumiem; lūpu viņam bija pārsituši, un Tiriāns nevarēja noslaucīt mazo asins strūkliņu, kas nepatī­kami kutināja.

No vietas, kur Tiriāns atradās, joprojām varēja saskatīt mazo stalli pakalna virsotnē un pērtiķi, kas sēdēja tā priekšā. Viņš saklausīja arī pērtiķa balsi (Viltnieks joprojām kaut ko ķērca) un reizēm pat kādu atbildi no ļaužu bara, taču vārdus nevarēja saprast.

Nez ko viņi izdarījuši ar Dārgumu? karalis prātoja.

Drīz vien dzīvnieku pulks izklīda un devās pro­jām dažādos virzienos. Vairāki pagāja pavisam tuvu garām Tiriānam. Tie skatījās uz viņu, it kā būtu ga ~ nobijušies, gan, redzot savu karali piesietu, izjustu arī žēlumu, tomēr neviens neteica ne vārda. Pēc brīža visi bija aizgājuši, un mežā iestājās klusums. Stundas aizritēja cita pēc citas, un Tiriānu sāka mocīt slāpes un pēc kāda laika arī neizsakāms izsalkums. Beidzoties pēcpusdienai un pienākot vakaram, viņam sāka arī salt. Mugura sūrstēja. Norietēja saule, un viss iegrima krēslā.

Kad bija jau gandrīz satumsis, Tiriāns izdzirda klusu kāju dipoņu un ieraudzīja tuvojamies vairā­kus mazus radījumus. Rindas kreisajā pusē tipināja trīs peles, vidū trusis, un pa labi divi kurmji. Tie abi nesa uz muguras nelielas somiņas. Tumsā dzīv­nieki izskatījās tik neparasti, ka Tiriāns prātoja, kas īsti tie varētu būt. Tad pēkšņi viņi pacēlās pakaļkā­jās, paslējās augšup, uzlikdami vēsās ķepiņas jauneklim uz ceļgaliem un uzspiezdami uz tiem šmaukstošas dzīvnieku bučiņas. (Tiriāna ceļgalus viņi varēja aizsniegt tāpēc, ka Nārnijas runājošie dzīvnieki ir lielāki par atbilstošu sugu mēmajiem dzīvnieciņiem Anglijā.)

Mūsu kungs karali! Mūsu kungs karali! viņi sauca spalgās balstiņās. Mums jūsu ir žēl! Mēs

baidāmies jūs atraisīt, jo tad Aslans varētu uz mums dusmoties. Taču mēs atnesām vakariņas.

Pirmā pele tūdaļ veikli ņēmās rāpties augšup, līdz notupās uz virves, kas bija apsieta Tiriānam ap krūtīm. Tā rauca savu mīksto degunteli tieši Tiriāna sejas priekšā. Tad uzdrāzās otra pele un novietojās cieši zem pirmās. Citi dzīvnieciņi palika stāvam lejā un sniedza augšup atnesto.

- Dzeriet, kungs, un tad jutīsiet, ka varat norīt arī ēdamo, teica augšējā pele, un Tiriāns juta, ka viņa lūpām piespiežas maza koka krūzīte. Tā nebija lielāka par olu trauciņu, tāpēc viņš gandrīz nepaspē­ja vīnu pat lāgā izgaršot, kad trauciņš jau bija tukšs. Tomēr pele padeva trauciņu lejup, citas atkal to pie­pildīja, un tad tas otrreiz tika padots augšup, un Tiriāns iztukšoja to vēlreiz. Tā krū­zīte ceļoja atkal un atkal ar mazām devām, jo tā var labāk remdi­nāt slāpes, nekā izdzerot šķidrumu vienā lielā malkā.

- Te būs siers, kungs, sacīja pirmā pele. Daudz gan nav, jo, redziet, ( mēs baidījāmies, ka no tā varētu atkal slāpt.

Pēc siera dzīvnieciņi deva karalim auzu plācenīšus ar svaigu sviestu un beigās vēl pacienāja ar vīnu.

- Tagad padodiet uz augšu ūdeni! sacīja pirmā pele. Nomazgāsim karalim seju, tā ir notraipīta ar asinīm.

Tiriāns juta, ka seju slauka ar tādu kā mazu j sūklīti, un tas viņu ļoti atsvaidzināja.

- Mazie draugi, Tiriāns ierunājās, kā lai es jums par to visu pateicos?

- Tas nav vajadzīgs, nav vajadzīgs, skanēja smal­kās balstiņas. Ko tad citu mēs lai būtu darījuši? Citu karali mēs negribam. Mēs esam jūsu ļaudis. Ja tie būtu tikai pērtiķis un kalormeni, kas rīkotos pret jums, mēs ļ cīnītos, kaut vai mūs saplosītu gabalos, nevis ļautu jūs piesiet pie koka. Mēs to darītu, nudien darītu. Bet mēs taču nedrīkstam sacelties pret Aslanu!

- Vai jūs esat pārliecināti, ka tas tiešām ir Aslans? noprasīja karalis.

- Kā tad! sacīja trusis. Vakar vakarā Viņš iznāca no staļļa. Mēs visi Viņu redzējām.

- Kāds Viņš izskatījās? karalis pavaicāja.

- Kā jau liels, draudīgs lauva, nopīkstēja viena no pelēm.

- Un jūs ticat, ka tas patiesi ir Aslans, kas noga­lina meža laumas un padara jūs par Kalormenas karaļa vergiem?

- Jā, tas, bez šaubām, ir slikti, vai ne? teica otrā pele. Labāk lai mēs būtu izlaiduši garu, pirms viss šitas te sākās. Diemžēl nevar par to šaubīties. Visi runā, ka tās noteikti ir Aslana pavē­les. Un mēs Viņu redzējām. Mēs nedomājām, ka Aslans tā rīkosies. Mēs taču paši gribējām, lai Viņš atgrieztos Nārnijā.

- Liekas, ka Viņš šoreiz pārnācis ļoti dusmīgs, teica pirmā pele. Droši vien mēs visi, paši to neapzinādamies, esam sastrādājuši kaut ko traki nepareizu. Laikam taču Viņš mūs par kaut ko soda. Tikai man nudien šķiet, ka labāk būtu, ja Viņš mums pateiktu, kas īsti par vainu.

- Manuprāt, nepareizi varbūt ir tas, ko mēs darām pašlaik, sacīja trusis.

- Ja arī tā būtu, es par to nebēdāju, nočāpstināja viens no kurmjiem. Es tāpat rīkotos vēlreiz.

Taču citi viņu apsauca.

- Kuš, klusu! Esi piesardzīgs!

Un tad visi piebilda: Dārgo karali, ļoti žēl, bet mums jātaisās, ka tiekam. Nedrīkstam ļaut, lai mūs te pieķer.

- Mīļie dzīvnieki, sacīja Tiriāns. Es labāk zaudētu pat visu Nārniju nekā pakļautu kādu no jums briesmām.

- Ar labu nakti, ar labu nakti! atvadījās dzīvnieki, paberzēdami purniņus gar karaļa kājām. Mēs atgriezīsimies, ja varēsim.

Tad viņi aiztipināja projām, un mežs šķita kļuvis tumšāks, aukstāks un vientulīgāks nekā pirms viņu ierašanās.

Iezvīļojās zvaigznes, un laiks lēni ritēja savu gaitu ak, cik lēni tas ritēja! Un pēdējais Nārnijas karalis, piesaistīts pie koka, stāvēja sastindzis, sāpo­šiem locekļiem un taisns kā stīga. Tomēr beidzot kaut kas atgadījās kaut kur tālumā atspīdēja gaisma. Tad tā uz brīdi pazuda un atkal atplaiksnīja lielāka un spožāka.

Tad viņš šaipus gaismas saredzēja šurpu turpu kustamies tumšus stāvus. Tic kaut ko nesa, saņēmu­ši klēpī, un meta zemē. Beidzot Tiriāns aptvēra, ko redz. Tur liesmoja tikko sakrauts sārts, un ļaudis meta tajā žagarus. Drīz vien liesmas uzšāvās augstu, un Tiriāns saskatīja, ka sārts sakurts pašā uzkalna virsotnē. Viņš pavisam skaidri redzēja stalli uguns­kurs meta uz to sārtu atblāzmu. Starp Tiriānu un sārtu čumēja un mudžēja lieli dzīvnieku un cilvēku pūļi. Mazais stāvs, sakucis pie ugunskura, droši vien bija pērtiķis. Tas pūlim kaut ko sacīja, taču Tiriāns nedzirdēja, ko. Tad sēdētājs piecēlās un nostājās staļļa durvju priekšā, un trīs reizes paklanījās līdz zemei. Pēc tam izslējās un atvēra durvis. Un kaut kāds četrkājainis, visai stīvi cilādams kājas, iznāca no staļļa un pasvempās pret pūli. Uzbrāzmoja ska­ļas gaudas un vaimanas tik skaļas, ka Tiriāns varēja saklausīt dažus vārdus.

Aslan! Aslan! Aslan! klaigāja dzīvnieki. Runā ar mums, mierini mūs! Nedusmojies vairs uz mums!

Tiriāns no savas vietas nespēja skaidri saskatīt, kas īsti iznācis no staļļa, taču redzēja, ka dzīvnieka vilna ir dzeltena. Dižo Lauvu viņš nekad vaigā nebija skatījis. Viņam pat nebija gadījies sastapt parastu lauvu. Viņš nevarēja apzvērēt, ka tas, ko viņš redz, nav īstais Aslans. Tiriāns gan nebija gai­dījis, ka Aslans varētu būt līdzīgs tam gaudenajam kraķim, kas nu tur stāvēja un neteica ne vārda. Bet vai tad varēja būt par to drošs? Uz mirkli viņam galvā iešāvās drausmīgas domas. Taču tad viņš atcerējās dzirdētās muļķības par Tašu un Aslanu ka tie esot viens un tas pats un saprata, ka viss notiekošais ir krāpšana.

Pērtiķis piebāza galvu dzeltenā dzīvnieka galvai, itin kā klausītos kaut ko tādu, ko tas čukst viņam ausī. Tad viņš pagriezās un uzrunāja baru, un bars atkal ievaimanājās. Pēc tam dzeltenais kraķis neveik­li apgriezās un slāja varētu pat teikt, klamzāja atpakaļ uz stalli, un pērtiķis aizvēra aiz viņa durvis. Pēc tam ugunskurs acīmredzot tika apdzēsts, jo uguns pēkšņi pazuda un Tiriāns atkal palika viens saltajā tumsā.

Viņš domāja par citiem karaļiem, kas Nārnijā bija dzīvojuši un miruši senos laikos, un viņam likās, ka neviens no tiem nav bijis tik neveiksmīgs kā viņš pats. Jauneklis atcerējās vecvectēva vecvectē­vu karali Riliānu, kuru bija nolaupījusi kāda ragana, kad viņš vēl bijis jauns princis, un turējusi to gadiem ilgi tumšās alās zem Ziemeļu apgabala milžiem piederīgajiem īpašumiem. Taču galu galā taisnība uzvarēja, jo pēkšņi bija uzradušies divi noslēpumaini bērni no zemēm aiz pasaules gala un princi izglābuši, tā ka tas varējis atgriezties Nārnijā un valdījis ilgi un laimīgi. "Tas bija citādi nekā ar mani," Tiriāns pie sevis noteica. Tad, iegrimis tālā­kas pagātnes apcerē, viņš atcerējās Riliāna tēvu, Kaspiānu Jūrasbraucēju, kuru ļaunais tēvocis kara­lis Mirazs mēģinājis nogalināt, bet Kaspiāns aizbē­dzis uz mežiem un dzīvojis pie rūķiem. Taču ari šis stāsts beigās bija izvērties laimīgs, jo ari Kaspiānam palīdzējuši bērni, tikai toreiz četri. Viņi nākuši kaut kur no aizpasaules, izcīnījuši lielu kauju un atguvuši viņam tēva troni. "Tomēr tas bija sen," savā nodabā noteica Tiriāns. "Patlaban kaut kas tāds nenotiek." Un tad viņš atcerējās (jo zēna gados varēja lepoties ar labām zināšanām vēsturē), ka tie paši četri bērni, kas palīdzējuši Kaspiānam, dzīvojuši Nārnijā pirms vairāk nekā tūkstoš gadiem tieši tad viņi veikuši vislielāko varoņdarbu. Jo tad viņi uzvarējuši bries­mīgo Balto Raganu un panākuši, ka beidzas simt gadu garā ziema, un pēc tam viņi visi četri kopā valdījuši Kērā Paravelā, līdz pagājušas bērnu dienas un viņi kļuvuši par diženiem karaļiem un brīnišķī­gām karalienēm, un viņu valdīšanas gadi bijuši Nārnijas zelta laikmets. Un šajā stāstā tik bieži pavīdēja Aslans. Viņš parādījās ari visos citos stās­tos, kā tagad atcerējās Tiriāns. "Aslans un bērni no citas pasaules," viņš nodomāja. "Viņi parādās vien­mēr, kad pienāk pašas grūtākās dienas. Ak, kaut viņi to spētu arī šoreiz!"

Un viņš iesaucās: Aslan, Aslan, Aslan! Nāc man palīgā!

Taču viss palika tikpat tumšs, salts un kluss.

- Liec, lai viņi mani nogalina! izsaucās karalis. Es sev pašam nelūdzu neko. Tikai nāc un glāb Nārniju!

Joprojām nebija jūtamas nekādas pārmaiņas, nakts palika tikpat tumša un mežs tikpat kluss, tomēr kaut kas mainījās pašā Tiriānā. Neapzināda­mies, kāpēc, viņš sāka izjust nelielas cerības. Unlīdz ar tām spēku.

- Ai, Aslan, Aslan, viņš čukstēja. Ja tu nenāk­si pats, vismaz atsūti man palīgus no aizpasaules! Vai ļauj man viņus paaicināt. Ļauj manai balsij pārskanēt pasauli!

- Bērni! Bērni! Bērni! Nārnijas draugi! Aši! Nāciet šurp pie manis! Es jūs saucu pāri pasaulēm. Es, Tiriāns, Nārnijas karalis, Kēras Paravelas vald­nieks un Vientuļo salu ķeizars!

Un tajā pašā mirklī viņš iegrima sapnī (ja tas tie­šām bija sapnis), kas šķita spilgtākais no visiem, ko viņš savā mūžā bija redzējis.

Viņš it kā stāvēja gaišā istabā, kur ap galdu sēdēja septiņi cilvēki. Izskatījās, ka viņi tikko beiguši maltīti. Divi no šiem ļaudīm bija ļoti veci vīrs ar baltu bārdu un sieviete ar gudrām, jautrām,

dzirkstošām acīm. Tas, kurš sēdēja pa labi no vecā vīra, vēl nebija pilnīgi pieaudzis, viņš nenoliedzami izskatījās jaunāks par Tiriānu pašu, taču sejā jau iezīmējās karaļa un cīnītāja vaibsti. Un gandrīz to pašu varēja teikt par otru jaunieti, kas sēdēja pa labi no vecās sievietes. Tieši pretī Tiriānam pie galda sēdēja gaišmataina meitene, jaunākā no icpriekšaprakstītajiem, un viņai katrā pusē zēns un meitene, abi vēl jaunāki par viņu. Pēc Tiriāna domām, visi bija ģērbušies neiedomājami dīvainās drēbēs.

Taču viņam nebija laika par tādiem sīkumiem ilgi prātot, jo jaunākais zēns un abas meitenes tūdaļ pietrūkās kājās un viena no viņām paklusu iekliedzās. Vecā sieviete sarāvās un spēji ievilka elpu. Vecais vīrs acīmredzot arī bija pēkšņi pakusti­nājis roku, sniegdamies pēc vīna glāzes, kas stāvēja labajā pusē, jo tā nokrita no galda. Tiriāns dzirdēja tinkšķi, kas atskanēja, glāzei atsitoties pret grīdu un saplīstot.

Tad Tiriāns saprata, ka šie cilvēki viņu redz platām acīm tie lūkojās viņā, it kā Tiriāns būtu spoks. Tomēr viņš ievēroja, ka tas, kurš sēdēja vecajam vīram labajā pusē un izskatījās pēc karaļa, paliek nekustīgs (kaut arī nobālēja), tikai cieši sažņaudz dūri. Tad viņš sacīja:

- Runā, ja neesi rēgs vai sapnis! Tu izskaties pē nārnieša, un mēs esam septiņi Nārnijas draugi.

Tiriāns ilgojās, kaut spētu parunāt, un pūlējās skaļi nosaukt savu vārdu, pateikt, ka viņš ir Nārni jas Tiriāns, kam ļoti vajadzīga palīdzība. Taču viņš aptvēra (kā dažreiz arī mums sapnī gadās), ka balss nepavisam neskan.

Tas, kurš jau bija ar viņu runājis, piecēlās kājās.

- Ēna vai gars, vai kas nu tu esi, viņš sacīja, raudzīdamies Tiriānam tieši acīs, ja tu esi no Nārnijas, Aslana vārdā tev pavēlu runā ar mani! Es esmu Pīters, Visaugstākais karalis.

Telpa Tiriāna priekšā sāka griezties. Viņš dzirdē-j ja visas septiņu cilvēku balsis runājam reizē, un visas ar katru mirkli skanēja klusāk, teikumi bija apmēram šādi: "tas gaist", "klau, pazūd", "tā izba­lē". Nākamajā brīdī Tiriāns bija pilnīgi pamodies, joprojām piesiets pie koka, nosalis vairāk un stīvāks nekā jebkad. Mežu bija pārpludinājusi bālgana, drūma gaisma kā vienmēr pirms saullēkta, un viņš stāvēja, izmircis rasā slapjš. Rīts vairs nebija tālu.

Šī pamošanās laikam bija visnejaukākais mirklis, kādu viņš savā mūžā bija piedzīvojis.