Pēdējā cīņa

Vienpadsmitā nodaļa notikumu gaita paatrinas

Tārkāns Rižda zibensātri atlēca atpakaļ, lai viņu neķertu karaļa zobens. Viņš nebija gļēvulis un, ja vajadzētu, būtu viens stājies pretī Tiriānam un pundurim, tomēr nespēja mēroties spēkiem vēl arī ar ērgli un vienradzi. Viņš zināja, ka ērglis ar saviem spārniem var spēcīgi sist, ka tas spēj izknābt acis un padarīt aklu. Un viņš bija dzirdējis no tēva (kas sastapies ar nārniešiem kaujā), ka neviens cilvēks, ja viņa rīcībā nav bultu vai gara šķēpa, nespēj pieveikt vienradzi, kas metas virsū, saslējies pakaļkājās, un tad ir jātiek galā gan ar viņa nagiem, gan ragu, gan zobiem ar visiem reizē. Tā nu viņš žigli iejaucās pūlī un stāvēja, klaigādams:

Pie manis, pie manis, Tišroka (lai viņš dzīvo mūžīgi) kaujinieki! Pie manis, visi draudzīgie nār­nieši, citādi jūs ķers Tašlana dusmas!

Pa to laiku risinājās vēl divi notikumi. Pērtiķis nebija pamanījis briesmas tik ātri kā tārkāns. Kādu brīdi viņš palika, tupēdams pie ugunskura un platām acīm vērdamies jaunpienācējos. Tad nožēlojamajam radījumam virsū metās Tiriāns, sagrāba viņu aiz spranda un drāzās atpakaļ uz stalli, kliegdams:

Atveriet durvis! Pogins tās atvēra. Ej un dzer pats savas zāles, Viltnieki nodārdināja Tiriāns un iemeta pērtiķi tumsā.

Kad punduris ar klaudzienu aizsita durvis ciet, no staļļa iekšienes izlauzās acis žilbinoša zilzaļa gaisma, zeme sadrebēja un atskanēja savāds troksnis tā kā klukstēšana, kā ķērkšana, kā kāda milzu putna aizsmakusi balss. Dzīvnieki ievaidējās, iekaucās un sāka klaigāt: Tašlan! Paslēp mūs no viņa!

Un daudzi krita pie zemes, un daudzi paslēpa seju zem spārniem vai ķepām. Neviens (izņēmums bija vienīgi ērglis Tāluredzētājs, kam no visiem dzī­vajiem radījumiem ir visasākais skatiens) tajā brīdī neredzēja tārkāna Rjždas ģīmi. Un no tā, ko Tālu­redzētājs saskatīja, viņš tūdaļ aptvēra, ka Rižda ir tikpat pārsteigts un gandrīz vai izbijies kā jebkurš cits. "Tur nu aiziet no pasaules," Tāluredzētājs nodomāja, "viens, kurš piesauca dievus, kam pats netic. Kas ar viņu notiks, ja tie patiešām atnākuši?"

Trešais notikums tajā pašā laikā bija vienīgais skaistais brīdis tonakt. Visi runājošie suņi, kas bija

klāt sanāksmē (pavisam piecpadsmit), līksmi lēkā­dami un riedami, atskrēja karaļa pusē. Lielākoties t ie bija milzīgi suņi ar pamatīgiem pleciem un stipriem žokļiem. Viņu skrējiens atgādināja liela viļņa atsišanos pret jūras krastu tāds var cilvēku gandrīz nogāzt no kājām. Kaut arī viņi bija runājo­šie suņi, tomēr tik suniski, cik vien iespējams, un viņi visi slējās pakaļkājās, lika ķepas cilvēkiem uz pleciem un laizīja tiem seju, visi reizē saukdami:

-Sveiks! Sveiks! Mauksim! Mauksim! Krausim! Krausim! Pa ausīm! Pa ausim! Au-vau-vau!

Tas bija tik jauki, ka gribējās raudāt. Beidzot bija noticis kaut kas tāds, uz ko viņi bija cerējuši. Un, kad pēc mirkļa pietipināja vairāki mazi dzīvnieciņi (peles, kurmji, vāverīte un citi), pīkstēdami aiz prieka un atkārtodami: Raug, raug, te mēs esam! bet pēc tam atnā­ca ari lāc 's un mežakuilis, Jūstess sāka cerēt, ka varbūt galu galā viss nokārtosies. Tomēr Tiriāns, palūko­jies apkārt, redzēja, ka pārnācēju no dzīvnieku vidus ir diezgan maz.

- Pie manis! Pie manis! viņš aicināja. Vai jūs, visi mani agrākie pavalstnieki, esat kļuvuši par gļēvuļiem?

- Mēs neuzdrošināmies! činkstēja desmitiem balsu. Tašlans varētu sadusmoties. Sargiet mūs no Tašlana!

- Kur ir visi runājošie zirgi? Tiriāns noprasīja mežakuilim.

- Mēs redzējām, mēs redzējām! pīkstēja peles. Pērtiķis lika viņiem strādāt. Viņi visi ir piesieti lejā, kalna pakājē.

- Tādā gadījumā jūs, visi mazie, sacīja Tiri­āns, visi krimtēji, skrubinātāji un riekstu grauzēji, teciet, cik ātri vien spējat, un uzziniet, vai zirgi ir mūsu pusē! Ja ir, iecērtiet virvēs zobus un grauziet, līdz zirgi ir brīvi, un atvediet viņus šurp!

- Ar lielāko patiku, valdniek! atsaucās smal­kās balstiņas.

Pavēcinājuši astes, sīkie aszobji pazuda.

Tiriāns, siltu jūtu pārņemts, brīdi lūkojās viņiem nopakaļ. Tomēr laiks urdīja domāt par kaut ko citu. Tārkāns Rižda jau izkliedza savas pavēles.

- Uz priekšu! viņš sauca. Ja varat, saņemiet viņus visus dzīvus un vai nu iemetiet, vai iedzeniet stallī! Kad visi būs iekšā, mēs pieliksim stallim uguni un upurēsim viņus lielajam dievam Tašam.

"Oho!" Tāluredzētājs pie sevis nodomāja. "Tātad tā viņš cer iemantot Taša piedošanu par savu neticību."

Ienaidnieku rinda tajā bija apmēram puse Riždas spēku tagad devās uz priekšu, un Tiriānam atlika pavisam maz laika, lai dotu savas pavēles.

Džila, skrien ārā uz kreiso pusi un mēģini nošaut, cik vien tev iespējams, pirms viņi mūs sasniedz! Mežakuilis un lācis lai turas viņai līdzās! Pogins man pa kreisi, Jūstess pa labi! Noturi la­bo flangu, Dārgumi Palīdzi viņam, Āmurgalviņ, liec lietā savus nagus! Lido un meties virsū ar knābi, Tāluredzētāj! Jūs, suņi, stājieties cieši aiz mums! Kad būs sākta cīņa ar zobeniem, iejaucieties viņu rindās. Ar Aslana palīgu!

Jūstess stāvēja, sirdij pukstot kā negudrai, izmi­sīgi cerēdams, ka drosme viņu nepametīs. Viņš nekad nebija redzējis kaut ko tādu (kaut arī

atcerējās gan pūķi, gan jūras čūsku), kas tā stindzi­nātu asinis kā šī melnīgsnējo, spožacaino vīru rinda. Tajā ietilpa piecpadsmit kalormenu, kāds Nārnijas runājošais vērsis, viltniece lapsa un miesaskārīgs satīrs. Tad viņš izdzirda pa kreisi kaut ko nožvakstam un nožvīkstam, un viens no kalormeniem nokrita, tad žvīkstoņa un žvikstoņa atkārtojās vēlreiz, un nokrita satīrs.

- Lieliski, meitiņ! atskanēja Tiriāna balss, bet tad ienaidnieks sāka uzbrukumu.

Jūstess tā arī nekad nespēja atsaukt atmiņā, kas noticis nākamo divu minūšu laikā. Viss šķita līdzi­nāmies sapnim (tādam kā tad, kad jums sacēlusies augsta temperatūra), līdz no tālienes atskanēja tārkāna Riždas balss:

- Atkāpties! Šurp, atpakaļ un pārkārtoties!

Tad Jūstesam atgriezās apziņa, un viņš ieraudzī­ja kalormenus drāžamies atpakaļ pie savējiem. Tomēr ne visus. Divi, Dārguma raga caurdurti, gulēja bez dzīvības, vēl vienu bija nogalinājis Tiriā­na zobens. Lapsa gulēja beigta pie viņa kājām, un Jūstess prātoja, vai tiešām to nekaitīgu padarījis viņš pats. Arī vērsis gulēja zemē Džila bija iešāvu­si viņam acī bultu, un sānā dziļu brūci bija iecirtis mežakuiļa ilknis. Tomēr arī pašu pusē bija zaudē­jumi. Trīs suņi bija nogalināti, un ceturtais smilkstēdams kliboja uz trim kājām cīnītāju aizmu­gurē. Lācis gulēja zālē, tik tikko kustēdamies. Tad, sakopojis pēdējos spēkus, viņš dobjā rīkles balsī norūca:

- Es… es nesaprotu… nolaida lielo galvu uz velēnas tik klusu kā bērns, kas dodas pie miera, un vairs nepakustējās.

Patiesībā pirmais uzbrukums izrādījās neveik­smīgs. Likās, ka Jūstess nespēj par to priecāties viņš bija briesmīgi izslāpis, turklāt stipri sāpēja rokas delms.

Sakautajiem kalormeniem aizvelkoties atpakaļ pie sava komandiera, punduri ņēmās par tiem zoboties.

- Vai pietika, melnģīmji? viņi klaigāja. Vai tad nepatika? Kāpēc jūsu dižais tārkāns nenāk un necīnās pats, kāpēc sūta nāvē jūs? Nabaga velnaģīmji!

- Punduri! uzsauca Tiriāns. Nāciet šurp un laidiet darbā zobenus, nevis mēles! Vēl ir laiks. Nārnijas punduri! Es zinu, ka jūs labi protat kau­ties. Aplieciniet no jauna savu uzticību!

- Ko neteiksi! zobojās punduri. Diezin vai! Jūs esat tādi paši blēži kā tie otrie. Mums nekādi karaļi nav vajadzīgi. Punduri ir par punduriem. Bē!

Tad sāka rībēt bungas. Šoreiz tās bija nevis pun­duru bungas, bet kalormenu lielās vēršādas bungas. Bērni jau kopš paša sākuma nespēja paciest šo skaņu. Bum-bum-bumbada-bum tās dunēja. Taču viņiem tās būtu likušās vēl neciešamākas, ja viņi zinātu, ko šī skaņa nozīmē. Tiriāns to zināja. Tā nozīmēja, ka kaut kur tuvumā atrodas citas kalormenu vienības un tārkāns Rižda sauc tās pailgā. Tiriāns skumji saskatījās ar Dārgumu. Viņos tikko bija modusies cerība, ka šovakar varē­tu uzvarēt, taču, ja ienaidnieka spēki papildinātos, ar viņiem būtu cauri.

Tiriāns izmisis palūkojās apkārt. Vairāki nārnie­ši stāvēja kalormenu barā vai nu tā bija nodevība, vai arī viņi patiešām baidījās no "Tašlana". Citi sēdēja nekustīgi, stīvi vērdamies notiekošajā, acīmredzot negrasldamies pievienoties ne vienai, ne otrai pusei. Taču dzīvnieku skaits bija krietni saru­cis, pulciņš likās tapis mazāks. Droši vien vairāki kaujas laikā gluži vienkārši bija paklusām aizlavījušies projām.

Bum-bum-bungada-bum skanēja baismi dobjā rīboņa. Tad tajā pamazām ievijās cita skaņa.

- Klau! uzsauca Dārgums.

- Skat! vedināja Tāluredzētājs.

Pēc mirkļa vairs nebija šaubu, ko tas nozīmē. Kāju nagiem rībot, atmestām galvām, ieplestām nāsīm, krēpēm plīvojot, kalnup auļoja vairāk nekā divdesmit runājošo zirgu. Grauzēji un krimtēji savu darbu bija paveikuši.

Punduris Pogins un bērni pavēra muti, lai uzga­vilētu, taču gaviles tā arī neatskanēja. Gaiss pēkšņi pildījās ar stobru stiegru strinkšķiem un bultu spindzoņu. Šāvēji bija punduri, un Džila kādu mirkli lāgā nejaudāja noticēt savām acīm viņi šāva uz zirgiem. Punduri ir nepārspējami strēlnieki. Zirgs pēc zirga vēlās zemē. Neviens no šiem cilde­najiem dzīvniekiem karali nesasniedza.

- Nelieši! iebrēcās Jūstess, palēkdamies gaisā aiz niknuma. Nešķīstie, pretīgie, nodevīgie mazie neģēļi!

Pat Dārgums ierosināja:

- Vai man noķert tos pundurus, kungs, un katrā piegājienā uzdurt pa desmitam uz mana raga?

Taču Tiriāns ar akmenscietu seju noskaldīja:

- Dārgum, stāt! Un, ja tev, mīļumiņ, nāk raudiens (tas bija domāts Džilai), tad pagriez seju sānis, lai nesamirkst stopa stiegra. Esi mierā, Jūstes! Nelamājies kā tirgus sieva! Neviens karavīrs nelamājas. Jārunā pieklājīgi, citādi saņem kāvienu.

Taču punduri savukārt ņēmās ņirgāties par Jūstesu.

- Tas tev bija pārsteigums, vai ne, puisīt? Tev likās, ka mēs esam jūsu pusē, ko? Nekā nebija! Mums nevajag nekādus runājošos zirgus. Mēs negribam, lai kāds uzvarētu ne jūs, ne tā otra banda. Mēs neļausim, lai mūs apmāna! Punduri ir par punduriem.

Tārkāns Rižda joprojām runājās ar saviem vīriem, neapšaubāmi gatavodamies nākamajam uzbrukumam un droši vien nožēlodams, ka nav jau pirmajā paņēmienā sūtījis kaujā visus spēkus. Bungas joprojām rībēja. Tad Tiriāns ar draugiem, sev par šausmām, izdzirda it kā no tālienes nākam daudz klusākus atbildes rībienus. Vēl viena kalor­menu vienība bija izdzirdusi Riždas signālu un steidzās viņam palīgā. No Tiriāna sejas jūs neap­jaustu, ka tobrīd viņš bija atmetis visas cerības.

- Klausieties! viņš lietišķā balsī čukstēja.

- Mums jāuzbrūk viņiem tagad, pirms šiem nelie­šiem nav pienācis pastiprinājums.

- Ņemiet vērā, kungs, sacīja Pogins, ka te mums aizmugurē ir biezu dēļu siena. Ja iesim uz priekšu, vai mūs neielenks un nepieliks zobenu as­meņus starp lāpstiņām?

- Es teiktu tāpat kā tu, punduri, sacīja Tiriāns.

- Bet vai viņi neplāno tieši to iedzīt mūs stallī? Jo tālāk būsim no bīstamajām durvīm, jo labāk.

- Karalim taisnība, sacīja Tāluredzētājs.

Katrā ziņā jātiek projām no tā nolādētā staļļa un mošķa, kas tajā mīt.

- Jā, darīsim gan tā, sacīja Jūstess. Man apriebies uz to skatīties.

- Labi, noteica Tiriāns. Tagad palūkojieties pa kreisi! Jūs redzat lielu klinti, kas mirdz balta kā uguns apspīdēts marmors. Vispirms metīsimies virsū šiem kalormeniem. Tu, meitenīt, paiesi no mums tālāk, pa kreisi, un šausi, cik vien ātri spēsi, uz viņu rindām, savukārt tu, ērgli, metīsies viņiem sejā no labās puses. Pa to laiku mēs, pārējie, dosimies pret viņiem triecienā. Kad būsim tik tuvu, Džila, ka tu uz viņiem vairs nevarēsi šaut, jo kļūs bīstami, ka bultas var ķert mūs, ej atpakaļ uz balto klinti un gaidi! Pārējie lai tur ausis vaļā pat cīņas karstumā! Mums nedaudzu minūšu laikā jāpiespiež viņi bēgt, jo mūsu ir mazāk. Tiklīdz es saukšu "atpakaļ!", metieties uz balto klinti pie Džilas klints aizsargās mūs no aizmugures, un kādu brītiņu varēsim uzelpot. Aiziet, Džila!

Juzdamās drausmīgi vientuļa, Džila paskrēja pēdu divdesmit, paspēra labo kāju atpakaļ, kreisouz priekšu un uzsprauda uz stiegras bultu. Kaut jel tik ļoti nedrebētu rokas!

- Galīgi nederīgs šāviens! viņa izsaucās, kad pirmā bulta aizlidoja uz ienaidnieka pusi, bet pāri viņu galvām. Taču jau nākamajā mirklī viņa bija uzspraudusi otru. Meitene zināja, ka vissvarīgākais ir ātrums. Džila redzēja kaut ko lielu un melnu ietriecamies kalormenu sejās. Tas bija Tāluredzē­tājs. Pirmāk viens vīrs, tad vēl viens nometa zobenu un piespieda plaukstas pie acīm, lai tās aizsargātu. Tad kādu kalormenu ķēra viņas bulta, un nākamā tika nārniešu vilkam, kas acīmredzot bija pievieno­jies ienaidniekam. Tomēr viņa bija raidījusi šāvie­nus tikai pavisam īsu brītiņu, kad jau vajadzēja apstāties. Tiriāns ar savējiem brāzās pret ienaidnie­kiem kā simt jardu skrējienā. Suņiem dobji rejot, tika laisti darbā dzalkstoši zobeni, mežakuiļa ilkņi un Dārguma rags. Džila brīnījās, redzēdama, cik nesagatavoti šķiet kalormeni. Viņa neapjauta, ka par to var pateikties viņas un ērgļa paveiktajam darbam. Visai maz ir tādu karavīru, kas spētu cieši lūkoties uz priekšu, ja no vienas puses viņiem sejā lidotu bultas, bet no otras puses knābtu ērglis.

Ek, labi darīts. Labi darīts! Džila iesaucās.

Karaļa kaujinieki spraucās tieši iekšā ienaidnie­ka rindās. Vienradzis mētāja cilvēkus, itin kā ar dakšām mētātu siena klēpjus. Džilai (kas par zobena lietošanu neko daudz nezināja) likās, ka pat jūstess cīnās lieliski. Suņi kampa kalormenus aiz rīkles. Plāns izdosies! Tā nu beidzot būs uzvara…

(auzdama, ka notiek kaut kas asinis stindzinošs, Džila pamanīja kādu dīvainību. I.ai gan kalormeni no katra nārniešu zobena cirtiena krita, rādījās, ka ienaidnieku skaits nemazinās. Patiesībā viņu tagad bija vairāk nekā cīņas sākumā. Ar katru mirkli viņu pulks pieauga. Tie skrēja šurp no visām pusēm. Jauni kalormeni. Bruņoti ar šķēpiem! Viņu bija tik liels pulks, ka Džila gandrīz nespēja saskatīt pati savus draugus. Tad viņa izdzirda saucienu: Atpakaļ! Atkāpties uz klinti! Ienaidnieka spēki bija pastiprināti. Bungas savu darbu padarījušas.

.