Pēdējā cīņa

Piecpadsmitā nodaļa talak augšup un tālāk iekšā

Tai jums būtu zināms, ak, kareivīgie karaļi, .L/teica Emets, un jūs, ak, dāmas, kuru daile piešķir mirdzumu Visumam, ka es esmu Emets, Tašbānas pilsētas tārkāna Hārfas septītais dēls, tā­tad nāku no vietas, kas atrodas uz rietumiem aiz tuksneša. Nesen es kopā ar tēvu ierados Nārnijā, un ar mums atnāca divdesmit deviņi ļaudis, kuru pavēlnieks bija tārkāns Rižda. Kad pirmo reizi iz­dzirdu, ka jādodas karā pret Nārniju, es nopriecā­jos, jo biju daudz dzirdējis par jūsu zemi un ļoti vēlējos sastapties ar jums karalaukā. Tomēr, kad redzēju, ka mums jādodas pārģērbtiem par tirgo­ņiem (pārģērbties tādās drānās karavīram un tārkāna dēlam ir apkaunojoši) un jāliek lietā meli un krāpšana, prieks mani atstāja. Un it īpaši, kad atklāju, ka mums jākalpo kādam pērtiķim, un kad paklīda runas, ka Tašs un Aslans esot viens un tas pats, tad pasaule manās acīs satumsa. Jo es kopš

zēna gadiem biju kalpojis Tašam un mana karstākā vēlēšanās bija uzzināt par viņu kaut ko vairāk un, ja tas būtu lemts, skatīt viņu vaigā. Turpretī Aslana vārds man šķita nīstams.

Kā jūs jau redzējāt, mūs sasauca kopā salmiem apjumtas būdas priekšā nakti pēc nakts, un tur tapa iekurts ugunskurs, un pērtiķis veda ārā no būdas kādu četrkājainu radījumu, ko es lāgā nespē­ju saskatīt. Gan cilvēki, gan dzīvnieki klanījās viņa priekšā un atdeva viņam godu. Taču es uzskatīju, ka pērtiķis tārkānu ir piekrāpis, jo tas radījums, kas nāca ārā no staļļa, nav nedz Tašs, nedz arī kāds cits dievs. Tomēr, vērodams tārkāna seju un iegaumē­dams ik vārdu, ko viņš sacīja pērtiķim, es sāku domāt citādi, jo ievēroju, ka arī tārkāns pats tam netic. Un tad es sapratu, ka viņš nemaz netic arī Ta­šam, jo kā gan citādi viņš iedrošinātos to izsmiet?

Kad es to apjēdzu, mani pārņēma lielas dusmas un es sāku prātot, kāpēc gan īstais Tašs nenosper pērtiķi un tārkānu ar debesu zibeņiem. Tomēr es savas dusmas slēpu un nekulstīju mēli, un nogaidīju, lai redzētu, kā viss beigsies. Taču vakarnakt, kā daži no jums zina, pērtiķis to dzelteno radījumu neizveda, bet pavēstīja, ka visiem, kas vēloties palūkoties uz Tašlanu jo tā viņi bija apvienojuši abu vārdus, lai šķistu, ka abi dievi ir viens, citam pēc cita jāiet stallī. Un es sev sacīju: "Bez šaubām, tā ir kāda cita veida krāpšana." Tomēr, kad kaķis bija iegājis iekšā un izlēca atkal ārā, traks aiz pārbīļa, es sev teicu: "Droši vien īstais Tašs, ko viņi piesaukuši, neko par to nezinādami un tam neticēdami, tagad ienācis mūsu vidū un sevi atriebs." Un, lai gan man dūša, domājot par Taša diženumu, aiz bailēm bija saskrē­jusi papēžos, tomēr vēlēšanās ieiet bija stiprāka par bailēm, un es visiem spēkiem piespiedu saviem ceļ­galiem netrīcēt un zobiem neklabēt un apņēmos ielūkoties Taša vaigā, kaut arī viņš, iespējams, mani varētu nokaut. Tāpēc es pieteicos doties iekšā stallī, un tārkāns, gan pret savu gribu, ļāva man iet.

Tiklīdz es biju iegājis pa durvīm, pirmais brī­nums šķita tas, ka es atrados spožā saules gaismā (kā mēs visi patlaban), kaut gan būdas iekšiene, no ārpuses raugoties, bija likusies tumša. Tomēr man nebija laika par to brīnīties, jo es biju spiests tūlīt cīnīties ar vienu no mūsu pašu vīriem par savu dzīvī­bu. Ieraudzījis viņu, es aptvēru, ka pērtiķis un tār­kāns šo vīru tur nostādījuši, lai viņš nomaitātu ikvienu, kas tur ieies, ja tas nebūs kāds no viņu līdz­zinātājiem. Tā kā šis vīrs arī bija melkulis un vilt­nieks, nevis godīgs Taša kalps, es nospriedu, ka būs labāk, ja ar viņu cīnīšos, un, nodūris šo nelieti, es izmetu viņu pa durvīm, kas man bija aiz muguras.

Tad es palūkojos visapkārt un ieraudzīju debesis un plašus laukus, un ieelpoju saldu smaržu. Un es teicu: "Augstie dievi, tā ir jauka vieta! Varbūt es esmu nokļuvis Taša zemē?" Un es devos tālāk iekšā nepazīstamajā zemē viņu meklēt.

Tā nu es gāju pāri plašam zāles klajumam ar daudzām puķēm un cauri visādu derīgu un sirdi iepriecinošu koku puduriem, līdz raugi! kādā šaurā ejā starp divām klintīm pretī iznāca liels Lauva, lai mani sveiktu. Viņš gāja tādā ātrumā kā strauss un augumā bija tik liels kā zilonis, viņa kažoks bija līdzīgs tīram zeltam un acis tik spožas kā kausējamā krāsnī izkusis zelts. Viņš bija briesmī­gāks par liesmas verdošo Lagīnas kalnu un savā skaistumā pārspēja visu, kas pasaulē atrodams tāpat kā ziedoša roze pārspēj tuksneša putekļus. Tad es nokritu viņam pie kājām un domāju: "Droši vien tā ir mana nāves stunda, jo Lauva (kas ir vērts, lai viņu godātu augstāk par visu) zinās, ka es visu savu mūžu esmu kalpojis Tašam, nevis viņam. Tomēr labāk ir redzēt Lauvu un mirt nekā būt pasaules Tišrokam un dzīvot, Lauvu neredzēju­šam." Taču slavas apvītais nolieca savu zeltaino galvu un skāra manu pieri ar mēli, un sacīja: "Dēls, esi sveicināts!" Es viņam atbildēju: "Ak vai, Valdniek, es neesmu tavs dēls, es esmu Taša kalps."

Viņš atteica: "Bērns, visu tavu kalpošanu Tašam es pieņemu kā kalpošanu man." Tā kā tik ļoti alku pēc gudrības un izpratnes, es uzveicu savas bailes un vaicāju Slavas Apvītajam: "Valdniek, vai tā ir tais­nība, kā teica pērtiķis, ka tu un Tašs esat viens?" Lauva ierūcās tā, ka nodrebēja zeme (bet viņa dusmas nevērsās pret mani), un sacīja: "Tie ir meli! Ne tāpēc, ka viņš un es būtu viens, bet tāpēc, ka mēs esam pretstati, es pieņemu tos pakalpojumus, kurus tu esi veltījis viņam. Jo mēs ar viņu esam pilnīgi atšķirīgi nevienu neģēlīgu darbu nevar izdarīt, kalpojot man, un nevienu darbu, kas nav neģēlīgs, nevar izdarīt, kalpojot viņam. Tāpēc, ja kāds cilvēks zvēr pie Taša un zvērestu tur, tāpēc ka ir zvērējis, tad patiesībā viņš ir zvērējis man, kaut arī pats to nezina, un tas, kas viņam atmaksā, esmu es. Un, ja kāds cilvēks pastrādā kaut ko nežēlīgu manā vārdā, tad, kaut arī viņš piemin Aslanu, patiesībā kalpo Tašam, un Tašs arī viņa nodarījumu pieņem. Vai tu saproti, bērns?" Es teicu: "Valdniek, tu zini, cik daudz es saprotu." Tomēr es teicu arī (jo patiesība mani spieda to darīt): "Tomēr es visu mūžu esmu meklējis Tašu." "Mīļotais bērns," sacīja Slavas Apvītais, "ja tava vēlēšanās nebūtu veltīta man, tu nebūtu meklējis tik ilgi un tik patiesi. Jo visi atrod, kas meklē no sirds."

Tad viņš uzpūta man elpu, un mani locekļi vairs nedrebēja, un viņš deva man spēku nostāvēt kājās. Un pēc tam viņš daudz neko neteica, tikai to, ka mēs satikšoties atkal un ka man esot jāiet tālāk augšup un tālāk iekšā. Pēc tam viņš sagriezās zeltai­nā virpulī un pēkšņi pazuda.

Un kopš tā brīža, ak, karaļi un dāmas, es klaiņo­ju, viņu meklēdams, un mana laimes apziņa ir tik liela, ka, līdzīgi sāpīgam ievainojumam, atņem spēku. Un brīnumainākais no visiem brīnumiem ir tas, ka viņš man teica "mīļotais" man, kas līdzīgs sunim…

Ei? Ko tas nozīmē? viens no suņiem noprasīja.

- Kungs, Emets attrauca. Tas ir tikai mūsu, kalormenu, izteiciens.

- Nu es gan neteiktu, ka tas man ļoti patiktu, suns norūca.

- Viņš nedomā ļauni, mierināja kāds vecāks suns.

- Galu galā mēs savus kucēnus, ja viņi uzvedas nepiedienīgi, saucam par puikām.

- Tā mēs darām gan, piekrita pirmais suns. Vai par skuķiem.

- Kuš-š-š! apsauca pavecais suns. Tādus vārdus nav glīti lietot. Neaizmirstiet, kur atroda­ties!

- Skatieties! pēkšņi iesaucās Džila.

Kāds viņiem pabailīgi tuvojās.

Tas bija graciozs četrkājains radī­jums, viss sudrabpelēkā krāsā. Viņi kādu brītiņu platām acīm tajā īolūkojās, pirms piecas sešas balsis reizē iesaucās:

Ei, tas taču ir vecais Āmurgalviņš!

Viņi ne reizes to nebija redzē­juši dienasgaismā bez lauvas ādas apsēja, kas viņa izskatu padarīja gluži citādu. Tagad ēzelītis bija

viņš pats skaists lopiņš ar tik mīkstu, pelēku kažoku un maigu, godīgu purniņu, ka, viņu redzot, jūs būtu darījuši to, ko darīja Džila un Lūsija, jūs skriešus dotos tam klāt, apliktu rokas ap kaklu, nobučotu uz purna un noglaudītu ausis.

Uz vaicājumu, kur viņš bijis, ēzelītis atbildēja, ka ienācis pa durvīm līdz ar visiem citiem radījumiem, taču, patiesību sakot, turējies iespējami tālāk no viņiem un vairījies arī sastapt Aslanu. Jo īstā Lauvas izskats licis viņam tā kaunēties par visām muļķībām ar pārģērbšanos lauvas ādā, ka viņš nezinājis, kur acis likt. Taču, redzēdams, ka visi draugi dodas uz rietumiem, viņš notiesājis kādu sauju zāles ("Turklāt savā mūžā tik gardu zāli vēl nebiju ēdis," Āmurgalviņš sacīja), saņēmis dūšu un sekojis.

- Tomēr es skaidri zinu, ka nezinu, ko darīšu, ja patiešām būšu spiests tikties ar Aslanu, viņš pie­bilda.

- Tu redzēsi, ka tad, kad tas tiešām notiks, viss būs kārtībā, drošināja Lūsija.

Tad viņi kopā devās uz priekšu, visu laiku uz rietumiem, jo tas šķita virziens, ko domājis Aslans, uzsaukdams: "Tālāk augšup un tālāk iekšā!" Daudzi citi radījumi arī lēni soļoja pa to pašu ceļu, taču zālainais klajums bija ļoti plašs, tāpēc nekāda drūzma neizcēlās.

Joprojām likās, ka ir agrs, un gaisā virmoja rīta spirgtums. Viņi bieži apstājās, lai palūkotos apkārt un arī atskatītos, daļēji tāpēc, ka viss bija tik skaists, bet daļēji ari tāpēc, ka manīja kaut ko tādu, ko nespēja saprast.

- Pīter, ievaicājās Lūsija. Vai tu nojaut, kurp mēs dodamies?

- Nezinu, atteica Visaugstākais karalis. Tas man kaut ko atgādina, taču es nevaru tam atrast vārdu. Vai varētu būt, ka mēs te kādreiz, kad bijām pavisam, pavisam maziņi, esam pavadījuši brīvdie­nas?

- Tās nu gan tad droši vien bijušas traki skaistas brīvdienas, piezīmēja Jūstess. Deru, ka mūsu pasaulē tādas zemes nekur nav. Paverieties, kādas krāsas! Mūsu pasaulē nekad nedabū redzēt kaut ko tik zilu kā šos zilos kalnus.

- Vai tā nav Aslana zeme? Tiriāns ievaicājās.

- Pēc Aslana zemes tajā kalna virsotnē aiz pa­saules austrumu gala šī ainava gan neizskatās, Džila sacīja. Tajā Aslana zemē es esmu bijusi.

- Ja man būtu jāatbild, teica Edmunds, es sacītu, ka šī ainava ir diezgan līdzīga kaut kam Nārnijas pasaulē. Palūkojieties uz kalniem, kas slejas tur priekšā, un uz augstajiem, ledū kaltajiem kalniem to aizmugurē! Tie noteikti ir diezgan līdzīgi ricm, uz kuriem mēs mēdzām raudzīties no Nārnijas, uz tiem, kas slejas tur augšā, rietumos, aiz Ūdenskrituma.

- Jā, tādi tie ir, teica Pīters. Tikai šie ir lielāki.

- Man gan neliekas, ka šie ir tik ļoti līdzīgi kaut kam Nārnijā, Lūsija nepiekrita. Paraugieties turp! Viņa norādīja pa kreisi uz dienvidiem, un visi apstājās un pagriezās, lai palūkotos. Šie kalni, Lūsija turpināja, šie skaistie, mežu apau­gušie un zilie, kas ir aiz tiem, vai tie nav ļoti līdzīgi Nārnijas dienvidu robežai?

- Līdzīgi! pēc klusuma brīža iesaucās Ed­munds. Tie ir ļoti līdzīgi! Re, tur ir Puiras kalns ar

savu divās daļās pāršķelto virsotni, un tur ir pāreja, kas ved uz Ārčenlendu, un viss pārējais!

- Un tomēr tie nav tādi paši, sacīja Lūsija. Tie ir citādi. Šie ir krāsaināki un, šķiet, slejas augstāk par tiem, kurus atceros, turklāt to ir vai­rāk… vairāk… ak, es nezinu…

- Daudz līdzīgāki īstajiem, klusu noteica lords Digorijs.

Ērglis Tāluredzētājs pēkšņi izpleta spārnus, uzli­doja trīsdesmit četrdesmit pēdas augstu gaisā, apmeta loku un atkal nolaidās zemē.

- Karaļi un karalienes! viņš iesaucās. Mēs visi esam bijuši akli. Mēs tikai tagad sākam redzēt, kur atrodamies. Tur, no augšas, es redzēju visu Etinsmūru, Bebru dambi, Lielo upi un Ķēru Paravelu joprojām mirdzošu Austrumu jūras krastā. Nārnija nav mirusi. Šī ir Nārnija.

- Kā tas var būt? vaicāja Pīters. Aslans mums, vecākajiem, taču teica, ka mēs nekad neat­griezīšoties Nārnijā, un pēkšņi mēs te esam.

- Jā, sacīja Jūstess. Un mēs redzējām to iznī­cinātu un sauli apdzisušu.

- Un viss šķiet tik atšķirīgs, piebilda Lūsija.

- Ērglim taisnība, teica lords Digorijs. Klau­sies, Pīter! Kad Aslans teica, ka jūs nekad nevarēšot atgriezties Nārnijā, teiktais zīmējās uz Nārniju, par kuru domāji tu. Taču tā nebija patiesā Nārnija. Toreiz minētajai bija sākums un gals. Tā bija tikai ēna vai atspulgs no īstās Nārnijas, kas vienmēr ir atradusies šeit un vienmēr te ari būs tieši tāpat kā būs mūsu pasaule, Anglija, un viss cits ir tikai ēna vai atspulgs no kaut kā tāda, kas ir Aslana īstajā pasaulē. Neskumsti par Nārniju, Lūsij! Viss, kam bija kāda nozīme vecajā Nārnijā, visi jaukie radījumi pa durvīm tiek ievesti īstajā Nārnijā. Un, protams, viss ir citādi, tāpat kā citāds ir īstais priekšmets atšķirībā no savas ēnas vai kā dzīve nomodā atšķiras no sapņa.

Izrunājot šos vārdus, viņa balss visiem šķita atgādinām taures skaņas, taču, kad viņš klusām piebilda: Tas viss ir Platona darbos, viss Platona darbos, vai dieniņ, ko gan viņiem tajās mūsdienu skolas māca! tad vecākie no viņu pulka pasmējās. Tas tik ļoti atgādināja vārdus, ko viņi bija dzirdējuši lordu Digoriju sakām sen, sen tajā otrajā pasaulē, kur lorda bārda bija nevis zeltaina, bet sirma. Viņš zināja, kāpēc citi smejas, un smējās tiem līdzi. Tomēr ļoti drīz visi atkal kļuva nopietni, jo, kā zināt, pastāv tāda laimes un brīnumu apjau­ta, kas cilvēkus dara nopietnus. Un tā ir pārāk gaiša, lai to izšķiestu jokojoties.

Tikpat grūti ir izskaidrot, kā šī saules apspīdētā zeme atšķīrās no vecās Nārnijas, tāpat kā grūti būtu pasacīt, kā garšotu šīs zemes augļi. Varbūt jūs gūsiet par to kādu priekšstatu, ja domāsit tā, kā ieteikšu. Varbūt jūs esat bijuši telpā, kurā ir logs, kas paver skatu uz brīnišķīgu jūras līci vai zaļu ieleju, kura plešas starp kalniem. Un šajā pašā telpā pretī logam varbūt atrodas spogulis. Un, kad jūs novēršaties no loga, jūs pēkšņi ieraugāt šo jūru vai šo ieleju spogulī vēlreiz. Un jūra spogulī vai ieleja spogulī ir vienā ziņā gluži tāda pati kā īstā, tomēr tajā pašā laikā tās kaut kādā ziņā ir arī atšķirīgas d/i lakas, brīnišķīgākas, līdzīgākas vietām, kas atrodamas kādā stāstā, stāstā, par kuru jūs nekad nebijāt dzirdējuši, bet kuru jūs ļoti labprāt gribētu iepazīt. Tāda bija atšķirība starp veco Nārniju un jauno Nārniju. Jaunā Nārnija bija it kā dziļāka zeme ik klints un ik zāles stiebrs izskatījās tā, it kā nozīmētu ko vairāk. Labāk es to nemāku attēlot. Ja jūs kādreiz tur nokļūsit, tad zināsit, ko es ar to esmu domājis.

To, ko viņi katrs juta, apkopoja vienradzis. Viņš iespēra ar labās priekškājas nagu pa zemi, iezviedzās un iesaucās:

Beidzot es esmu pārnācis mājās! Tā ir man īstā zeme! Esmu tai piederīgs. Tā ir zeme, ko esmu meklējis visu mūžu, lai gan iepazinis to esmu tikai tagad. Iemesls, kāpēc mēs mīlējām veco Nārniju, ir viens reizēm tā izskatās mazliet līdzīga šai. Iesim tālāk augšup un tālāk iekšā!

Viņš sapurināja krēpes un pilnos auļos drāzās uz priekšu drāzās vienradža auļos, kas mūsu pasaulē drīz vien viņu būtu aizrāvuši tālu no pārējo redzes lauka. Taču tagad notika kaut kas diezgan savāds. Arī visi citi sāka skriet un, sev par brīnumu, sajuta, ka var turēties vienradzim līdzās to spēja ne vien suņi un cilvēkveidīgie, bet pat mazais, resnais Āmurgalviņš un īskājis punduris Pogins. Gaiss trie­cās viņiem sejā, it kā viņi ātrumā brāztos automobilī bez vējstikla, zeme lidoja garām, itin kā viņi to skatītu pa ātrvilciena logu. Viņi traucās arvien ātrāk un ātrāk, taču neviens nepiekusa, nenogura un neelsa.