Pēdējā cīņa

Desmitā nodaļa kas dosies stalli iekša?

Džila manīja, ka kaut kas kutina viņas ausi. Tas bija vienradzis Dārgums, kas, plati atplētis savas zirdziskās lūpas, kaut ko klusi sacīja. Tiklīdz meitene izdzirdēja, ko Dārgums saka, viņa palocīja galvu un uz pirkstgaliem aizripināja atpakaļ pie vietas, kur stāvēja Āmurgalva. Viņa ātri un bez trokšņa pārgrieza vēl atlikušās saites, kas saturēja ēzelītim apsieto lauvas ādu. Nedrīkstēja pieļaut, ka pēc pērtiķa ziņojuma dzīvnieki pieķertu viņu ar to mugurā! Meitene labprāt būtu paslēpusi ādu kaut kur tāltālā vietā, taču apsegs bija pārāk smags. Labākais, ko viņa varēja darīt, bija iemest to pašos biezākajos krūmos. Tad viņa ar zīmēm parādīja Āmurgalvam, lai viņš nāk līdzi, un abi pievienojās pārējiem.

Pērtiķis joprojām runāja:

Un pēc tādas baismīgas rīcības Aslans Tašlans šķeļ zibeņus un pērkonus. Viņš teic, ka izturējies pret jums pārāk labi, nākdams katru nakti ārā, lai

jums parādītos, vai saprotat! Tagad viņš vairs ārā nenāks.

Dzīvnieki atbildēja ar gaudām, ņaudieniem, kviecieniem un rūcieniem, taču pēkšņi šajā troksnī ielauzās pavisam citāda skaņa, proti, skaļi smiekli.

- Paklausieties, ko tas mērkaķis saka! balss sauca. Mēs zinām, kāpēc viņš nevedīs ārā savu vērtīgo Aslanu. Es jums pateikšu, kāpēc. Tāpēc, ka viņam tā nav. Viņam nekad nekas tāds nav bijis, viņam bijis tikai vecs ēzelis ar lauvas ādu ap rumpi. Tagad tas pazudis, un pērtiķis nu nezina, ko darīt.

Tiriāns nevarēja pavisam skaidri saskatīt sejas viņpus ugunskura, taču uzminēja, ka tur runā Grifls, punduru vadonis. Un karalis par to pilnībā pārliecinājās, kad pēc brītiņa visu punduru balsis viņam pievienojās, skandinādamas:

- Nezina, ko darīt! Nezina, ko darīt! Nezina, ko darī-īt-īt!

- Klusu! pērkonīgā balsī nodārdināja tārkāns Rižda. Klusu, dubļu rūķi! Uzklausiet mani, jūs, pārējie nārnieši, citādi es vēlēšu saviem karavīriem mesties jums virsū ar zobeniem! Viltnieka kungs jau jums pastāstīja par šo ļauno ēzeli. Vai jums šķiet, ka tad, ja viņa nav stallī, tajā nav īstā Tašlana? Vai tā? Sargieties! Sargieties!

- Nē, nē! lielākā daļa pūla klaigāja.

Taču punduri sacīja:

Kā tad, melnģīmi, tu esi sapratis pareizi. Nāc, mērkaķi, parādi mums, kas ir stallī! Kad redzēsim, tad ticēsim.

Kad pēc viņu sacītā uz brīdi iestājās klusums, pērtiķis pacēla balsi:

Jūs, punduri, domājat, ka esat makten gudri, vai ne? Tikai nepārsteidzieties! Es ne ar vienu vārdu neesmu apgalvojis, ka Tašlans neparādīsies jūsu acīm. Jebkurš, kas gribēs redzēt, viņu redzēs.

Visi klātesošie apklusa. Tad pēc krietna brīža lēnā, apjukušā balsī ierunājās lācis.

- Es to visu lāgā nesaprotu, viņš ņurdēja. Man likās, jūs teicās…

- Tev likās, mēdījās pērtiķis. Varētu domāt, ka tas, kas norisinās tavā paurī, ir kaut kas jēdzīgs. Jūs, pārējie, klausieties! Tašlanu drīkst skatīt ik­viens. Taču ārā viņš nenāks. Jums jāiet iekšā un jāskata viņš!

- Ā, pateicamies, pateicamies, pateicamies! skandēja desmitiem balsu. Tieši to mēs gribējām! Mēs drīkstam ieiet iekšā un skatīt viņu vaigu vaigā. Un tagad viņš būs laipns, un viss notiks tā, kā mēdza notikt vienmēr.

Un putni čivināja, un suņi satraukti rēja. Tad pēkšņi visi sakustējās, troksnis liecināja, ka klātesošie ceļas kājās, un viss bars vienā mirklī būtu meties uz priekšu un ar joni pūlējies iekļūt iekšā pa durvīm, kad pērtiķis sāka kliegt:

- Atpakaļ! Mieru! Ne tik ātri!

Dzīvnieki apstājās, daudzi ar vienu kāju gaisā, daudzi, astes luncinādami, un visi, galvas noliekuši uz sāniem.

- Man likās, jūs teicāt… ierunājās lācis, taču Viltnieks viņu pārtrauca.

- Ikviens var ieiet iekšā, viņš sacīja. Tikai pa vienam. Kurš ies pirmais? Viņš man nav teicis, ka ir ļoti labsirdīgā omā. Kopš viņnakt viņš aprija ļauno karali, viņš visu laiku laiza lūpas. Šorīt viņš ilgi rūca. Es pats arī šovakar lāgā nevēlētos iet iekšā stallī. Tomēr dariet, kā gribat! Kurš vēlas iet pirmais? Nevainojiet mani, ja viņš jūs aprij veselu vai ar baismo acu skatienu samaļ miltos! Tā ir jūsu darīšana. Labi, sāksim! Kas ies pirmais? Vai kāds no jums, punduriem?

- Šeku, reku, nāciet, lai jums kož galvu nost! zobojās Grifls. Kā lai mēs zinām, ko jūs tur turat iespundētu?

- Ha-hā! ņirdzīgi smējās pērtiķis. Tātad jums sāk likties, ka tur kaut kas ir, ko? Pirms brītiņa jūs, visi dzīvnieki, sacēlāt milzīgu troksni. Kāpēc nu jums mutes ciet? Kas ies pirmais?

Taču visi dzīvnieki stāvēja, lūkodamies cits citā, un sāka kāpties atpakaļ. Tagad luncinājās visai neliels astu skaits. Pērtiķis, par viņiem ņirgādamies, lumpačoja šurp un turp.

- Ha-ha-hā! viņš irgojās. Man šķita, ka jums visiem dikti gribas redzēt Tašlanu vaigu vaigā! Vai pārdomājāt, ko?

Tiriāns nolieca galvu, lai dzirdētu vārdus, ko Džila pūlējās iečukstēt viņam ausī.

- Kā jums šķiet, kas patiesībā ir stallī? viņa vaicāja.

- Kas to lai zina? atteica Tiriāns. Visdrīzāk, domājams, ka divi kalormeni katrs savā pusē ar zobeniem, gatavi cirtienam.

- Vai jums neliekas, minstinājās Džila, ka tas varētu būt… ziniet… tas šaušalīgais radījums, ko mēs redzējām?

- Pats Tašs? atčukstēja Tiriāns. Kā lai to uzzina? Saņem dūšu, bērns, mēs visi atrodamies īstā Aslana ķepās!

Tad notika kaut kas pavisam negaidīts. Vēsā, skaidrā balsī ierunājās Rudais. Izklausījās, ka viņš nemaz nav satraukts.

- Ja vēlaties, iešu es.

Visi klātesošie pagriezās un ieurbās ar skatienu kaķī.

- Ievērojiet viņu veiklās viltības, valdniek! Pogins brīdināja karali. Nolādētais runcis ir iesaistīts sazvērestībā, viņš atrodas pašā tās centrā. Lai kas arī būtu stallī, viņu neaiztiks, lieku galvu ķīlā. Rudais iznāks atkal ārā un gvelzis, ka redzējis kādu brīnumu.

Taču Tiriāns nepaspēja viņam atbildēt. Pērtiķis aicināja runci iznākt priekšā.

- Vei-vei! pērtiķis iesaucās. Tātad tu, vīzdegu­nīgais minci, vēlies ieskatīties viņa vaigā? Uz priekšu! Atvēršu tev durvis. Nevaino mani, ja izbīlī skriesi ārā, atpakaļ neatskatoties. Tā ir tava darīšana.

Kaķis piecēlās un iznāca no savas vietas pūlī, uz­pūtīgi un klīrīgi cilādams ķepas, asti gaisā izslējis. Katrs matiņš viņa spīdīgajā kažokā atradās savā vietā. Viņš devās uz priekšu, līdz bija pasoļojis garām ugunskuram un atradās tik tuvu viņiem, ka Tiriāns no savas vietas, kur stāvēja, atspiedies ar plecu pret staļļa gala sienu, varēja ielūkoties dzīvniekam tieši acīs. Lielie, zaļie redzokli nemirkšķinājās. ("Vienā vēsā mierā," nomurmināja Jūstess. "Zina, ka nav no kā baidīties.") Pērtiķis, ķiķinādams un vaibstīdamies, klumpačoja kaķim līdzās, tad pastiepa roku, atvilka vaļā aizbīdni un atvēra durvis. Tiriānam likās, ka runcis, ieiedams pa durvīm tumsā, murrā.

- Ai-ai-vai-mjauū!

Baismīgākie ņaudieni, kas jebkad bijuši dzirda­mi, lika visiem satrūkties. Ja kādreiz esat pamodu­šies nakts vidū, kaķiem ķildojoties vai mīlējoties uz jumtiem, jūs tādas skaņas pazīstat.

Taču tobrīd atskanējušās bija briesmīgākas. Ru­dais, drāzdamies vēja ātrumā, izskrēja ārā no staļļa, nogāzdams pērtiķi garšļaukus. Ja nezinātu, ka tas ir kaķis, redzamo varētu uzskatīt par rudi sārtu zibens šautru. Rudais aizšāvās pāri zāles laukumam atpakaļ pūlī. Kaķim, kas atrodas tādā stāvoklī, neviens nevēlas gadīties ceļā. Bija redzams, kā dzīvnieki bēg no viņa, stumdīdamies gan uz labo, gan uz kreiso pusi. Rudais uzskrēja kokā un apsviedās apkārt, un tagad karājās ar galvu uz leju. Aste izspūra arvien vairāk un beigās bija gandrīz tikpat resna kā viss ķer­menis, acis šķita līdzīgas zaļas uguns pilnām apakš­tasītēm, ik matiņš uz muguras bija saslējies stāvus.

- Es atdotu visas pasaules bagātības, čukstēja Pogins, lai uzzinātu, vai tas lops tikai izliekas, vai arī patiešām tur atrada kaut ko tādu, kas sadzina viņam dūšu papēžos!

- Mieru, draugs! brīdināja Tiriāns, jo kalorme-

nu kapteinis stāvēja, sačukstēdamies ar pērtiķi, un karalis gribēja šo sarunu dzirdēt. Tas viņam neizde­vās, viņš saklausīja vienīgi pērtiķa čukstus: "Mana galva, mana galva." Tomēr karalis sliecās uz do­mām, ka šie abi ir gandrīz tikpat apmulsuši par kaķa uzvedību kā viņš pats.

- Nu, Rudais, kapteinis ierunājās. Beidz trokšņot! Pastāsti viņiem, ko tu redzēji!

- Ai-ai-vai-mjauū! kaķis brēkāja.

- Vai tevi nesauc par runājošo dzīvnieku? no­prasīja kapteinis. Izbeidz taču savu velnišķīgo vēkšķēšanu un runā!

Sekoja kaut kas baismīgs Tiriāns (un arī pārē­jie) nešaubījās, ka runcis pūlas kaut ko izteikt, tomēr no mutes neatskanēja nekas cits kā vien parastie, pretīgie kaķa brēcieni, kas dzirdami no jebkura nikna vai pārbiedēta veca runča Anglijas namu pagalmos. Un, jo ilgāk viņš ņerkstēja, jo mazāk atgādināja runājošu dzīvnieku. Arī citiem izlauzās nemierīgi šņuksti un īsi, spalgi spiedzieni.

- Paklau, paklau! atskanēja lāča balss. Viņš vairs nevar parunāt. Viņš aizmirsis runāt! Viņš atkal kļuvis par mēmu lopiņu. Paskatieties uz viņa purnu!

Visi redzēja, ka tā ir patiesība. Un tad ik nārnieti sagrāba trakas bailes. Jo ikvienam no viņiem gan cālēna, gan kucēna, gan plēsīga zvēra mazuļa vecumā bija mācīts, kā Aslans pasaules sākumā Nārnijas dzīvniekus pārvērtis par runājošiem dzīvniekiem un brīdinājis: ja viņi neuzvedīšoties, kā klājas, tad kādu dienu atkal kļūs par nabaga nesaprātīgiem lopiem, kādi sastopami citās zemēs.

- Un tagad tāds liktenis piemeklē mūs! viņi vaimanāja.

- Žēlastību! Žēlastību! dzīvnieki gaudoja. Glāb mūs, augstais Viltniek, esi vidutājs starp mums un Aslanu, tev jāiet iekšā pašam un jāaizlūdz par mums! iMēs neuzdrošināmies to darīt, neuzdro­šināmies, un viss…

Rudais uzrāpās vēl augstāk kokā un pazuda. Neviens viņu vairs nekad nav redzējis.

Tiriāns stāvēja, uzlicis roku zobena rokturim un noliecis galvu. Šīsnakts drausmas bija viņu apstul­binājušas. Brīžiem viņš nodomāja, ka vislabākais būtu tūdaļ izraut zobenu un mesties virsū kalormeniem, tomēr nākamajā mirklī viņam šķita, ka prātīgāk būtu pagaidīt un pavērot, kā notikumi risinās tālāk. Un tad nāca jauns pavērsiens.

- Mans tēvs, atskanēja skaidra, skaļa balss no pūļa kreisās puses. Tiriāns tūlīt apjauta, ka runā viens no kalormeniem, jo Tišroka armijā karavīri savus priekšniekus uzrunā "mans pavēlniek", bet virsnieki savus augstākos pavēlniekus ar vārdiem "mans tēvs". Džila ar Jūstesu to nezināja, bet, palū­kojušies vispirms uz vienu, tad uz otru pusi, runātā­ju ieraudzīja cilvēkus pūļa malās, protams, varēja saskatīt vieglāk nekā bara vidū, kur ugunskura kvēle visu apkārtni gremdēja tumsā. Runātājs bija jauns, stalts, slaids un savā tumsnējā, augstprātīga­jā, kalormeniskajā izskatā pat skaists.

- Mans tēvs, viņš uzrunāja kapteini. Es arī vēlos ieiet iekšā.

- Liecies mierā, Emet! teica kapteinis. Kas tev prasījis padomu? Vai puikam pieklājas vērt vaļā muti?

- Mans tēvs, teica Emets, es patiešām esmu jaunāks par tevi, tomēr manās dzīslās rit tādas pašas tārkānu asinis kā tev, un arī es esmu Taša kalps. Tāpēc…

- Klusē! noskaldīja tārkāns Rižda. Vai es neesmu tavs kapteinis? Tev stallī nekas nav meklē­jams. Tas domāts nārniešiem.

- Nē, mans tēvs, Emets pretojās. Tu sacīji, ka viņu Aslans un mūsu Tašs esot viens un tas pats. Ja tā ir taisnība, tad tur iekšā ir pats Tašs. Un kālabad tu saki, ka man gar viņu nav nekādas daļas? Es labprāt mirtu kaut tūkstoš nāvēs, ja vien varētu kaut reizi uzlūkot Taša vaigu.

- Tu esi muļķis un itin nekā neapjēdz! teica

tārkāns Rižda. Te ir runa par augstām lietām.

Emeta vaibsti kļuva bargāki.

- Tātad nav taisnība, ka Tašs un Aslans ir viens un tas pats? viņš noprasīja. Vai pērtiķis mums melojis?

- Protams, viņi ir viens un tas pats, bilda pērti­ķis.

- Apzvēri to, pērtiķi! Emets pieprasīja.

-Ak tu dieniņ! smilkstēja Viltnieks. Kaut jel jūs visi liktu mani mierā! Man nudien sāp galva. Jā, jā, es to apzvēru!

- Tādā gadījumā, mans tēvs, sacīja Emets, es noteikti esmu izlēmis iet iekšā.

- Muļķis, tārkāns Rižda iesāka, taču negaidot ņēmās klaigāt punduri.

- Uz priekšu, tumšādaini! Kāpēc jūs neatļaujat viņam ieiet? Kāpēc jūs nārniešus mudināt iet iekšā, bet savējos atturat? Kas jums tur tāds ir, ko negri­bat rādīt pašu vīriem?

Tiriāns ar saviem draugiem redzēja tikai tārkāna Riždas mugurpusi, tāpēc tā arī neuzzināja, kāda bija viņa sejas izteiksme, kad tas, plecus paraustī­dams, teica:

- Jūs visi esat liecinieki, ka šā jaunā muļķa asins­izliešanā esmu nevainīgs. Stumies iekšā, pārsteidzī­gais puika, nekavējies!

Gluži tāpat kā Rudais, Emets iznāca priekšā zālainajā klajumā starp ugunskuru un stalli. Viņa acis mirdzēja, seja bija ļoti nopietna, delna gulēja uz zobena spala, un viņš soļoja ar augstu paceltu galvu. Kad Džila ielūkojās viņa vaigā, meitenei gribējās raudāt. Un Dārgums iečukstēja karalim ausī:

- Pie Lauvas krēpēm! Kaut ari šis jaunais karavīrs ir kalormens, es viņu gandrīz vai mīlu. Viņš pelnījis labāku dievu par Tašu.

- Es no sirds vēlos, kaut mēs zinātu, kas tur patiesībā ir iekšā, sacīja Jūstess.

Emets atvēra durvis un nozuda staļļa melnajā mutē. Viņš aizvēra aiz sevis durvis. Pagāja tikai nedaudzi mirkļi taču šķita, ka aizritējis ilgāks laiks, līdz durvis atkal atvērās. Pa tām izstreipuļoja kāds bruņots kalormens, atkrita uz muguras un palika nekustīgi guļam. Durvis viņam aiz muguras pievē­rās. Kapteinis metās pie pakritušā un noliecās, lai ielūkotos viņa sejā. Aiz pārsteiguma viņš sarāvās. Tad atguvās un, pagriezies pret pūli, izsaucās:

- Pārsteidzīgais zēns dabūja, ko gribēja! Viņš uzlūkoja Tašu un nu ir miris! Lai tas visiem jums būtu par brīdinājumu!

- Būs, būs! klaigāja nabaga dzīvnieki.

Taču Tiriāns ar draugiem stīvi vērās uz mirušo. Viņi uzlūkoja kalormenu un tad viens otru. Jo viņi, stāvēdami tik tuvu, varēja saskatīt to, ko pūlis, atrazdamies tālāk projām un aiz ugunskura, neva­rēja saredzēt šis nelaiķis nebija Emets. Tas bija pavisam cits pavecs vīrietis, resnāks un ne tik gara auguma, turklāt apaudzis ar kuplu bārdu.

- He-he-he! ķiķināja pērtiķis. Vai vēl kāds? Kas vēl kāro iet iekšā? Ja reiz esat kļuvuši tik bikli, es pats izvēlēšos nākamo. Tevi, mežakuili, tevi! Nāc tik šurp! Atdzeniet viņu, kalormeni! Viņam jāredz Tašlans vaigu vaigā!

- Ur-r-r, rūca mežakuilis, smagi uzslieda­mies kājās. Kātojiet tik šurp! Izmēģiniet manus ilkņus!

Kad Tiriāns redzēja, ka šis bezbailīgais zvērs gatavojas cīnīties par savu dzīvību un kalormenu karavīri ielenc viņu no visām pusēm, vicinādami lī­kos, kailos zobenus, un neviens negrasās palīdzēt, kaut kas viņā izraisīja it kā sprādzienu. Viņš vairs neraizējās, vai šis ir pats piemērotākais brīdis, lai iejauktos.

- Zobenus gatavībā! viņš pačukstēja pārējiem. Uzspraust bultas! Sekojiet man!

Pārsteigtie nārnieši nākamajā brīdī redzēja septi­ņus stāvus izlecam staļļa priekšā. Četri no viņiem bija tērpušies spožās bruņās. Karaļa zobens, vicināts virs galvas, ugunskura gaismā uzdzirkstīja. Tiriāns skaļi iesaucās:

- Te stāvu es, Nārnijas Tiriāns, lai Aslana vārdā pierādītu pats ar savām miesām, ka Tašs ir nelietīgs nezvērs, bet pērtiķis daudzkārtējs nodevējs un šie kalormeni pelnījuši nāvi. Visi īstie nārnieši, pulcē­jieties manās rindās! Vai gribat gaidīt, līdz jūsu jaunie pavēlnieki jums citam pēc cita atņems dzīvību?