Pēdējā cīņa

Pirmā nodaļa pie Katlezera

Nārnijas pēdējās dienās tālu uz rietumiem aiz Laternas klajuma un pavisam tuvu lielajam ūdenskritumam dzīvoja kāds pērtiķis. Viņš bija tik vecs, ka neviens nespēja atcerēties, kad viņš apme­ties šajā novadā. Viņš bija izdomā visbagātākais, izskatā vispretīgākais un visgrumbainākais pērtiķis, kādu vien var iedomāties. Viņam piederēja mazs, ar lapām apjumts koka namiņš. Tas atradās liela koka žuburā. Pērtiķi sauca par Viltnieku. Šajā meža daļā mita samērā maz Runājošo dzīvnieku, cilvēkvei­dīgo punduru un vispār jelkādas dzīvas radības, tomēr Viltniekam bija draugs un kaimiņš, proti, ēzelis, ko sauca par Āmurgalvu. Vismaz abi apgal­voja, ka esot draugi. Tomēr, vērojot viņu dzīves ritumu, varēja domāt, ka Āmurgalva drīzāk ir Viltnieka kalps, nevis draugs. Kad viņi kopā devās uz upi, Viltnieks piepildīja lielos ādas maisus ar ūdeni, taču atpakaļ tos stiepa Āmurgalva. Kad viņiem kaut ko ievajadzējās pilsētiņās, kas atradās lejāk upes krastā, tad, pārmetis grozus pār muguru,

turp soļoja Āmurgalva un atgriezdamies stiepa tos pilnus un smagus. Un visu garšīgāko, ko Āmurgal­va atgādāja, notiesāja Viltnieks, kurš mēdza teikt:

- Redzi, vientiesi, atšķirībā no tevis es nevaru ēst ne zāli, ne baltdadžus, tāpēc ir pavisam godīgi baudīt to vietā kaut ko citu.

Un Āmurgalva allažiņ piekrita:

- Protams, Viltniek, protams. Es to saprotu.

Ēzelis nekad nežēlojās, jo zināja, ka Viltnieks ir

daudz gudrāks par viņu, tāpēc uzskatīja, ka jau tas vien, ka pērtiķis ar viņu draudzējas, ir liela laipnī­ba. Un, ja Āmurgalva kādreiz mēģināja kaut ko iebilst, Viltnieks mūžīgi atburkšķēja:

- Paklau, Āmurgalva, es labāk nekā tu sajēdzu, kas darāms. Tu zini, ka tev trūkst prātiņa.

Un Āmurgalva arvien atteica:

- Nūjā, Viltniek, tā ir tīrā patiesība. Prātiņa man trūkst.

To teicis, viņš mēdza nopūsties un izpildīt visu, ko Viltnieks licis.

Gada sākumā kādā agrā rītā abi soļoja pa Katl­ezera krastu. Katlezers ir paliels ezers Nārnijas rietumdaļas klinšu grēdu pakājē. Kā nepārtraukts pērkons tajā gāžas lielā krituma ūdeņi, bet otrā pusē no ezera iztek Nārnijas upe. Ūdenskritums liek ezeram visu laiku šļakstināties un burbuļot, un putot, nemitīgi griežot ūdeni loku lokos, it kā tas vārītos, un, protams, savu vārdu tas bija iemantojis tieši šā iemesla dēļ. Visdzīvāk tas uzvedās agrā pavasarī, kad ūdenskritums sevī uzņēma visu izku­sušā sniega valgmi, kas nāca no Nārnijas rietumu mežu biezokņiem. No Katlezera tad tālāk plūda upe. Abiem nolūkojoties Katlezerā, Viltnieks pēkšņi pastiepa uz priekšu tumšo, kārno pirkstu un sacīja:

- Pavei! Kas ta' tas?

- Kas ir kas? Āmurgalva pārjautāja.

-Tas dzeltenais, kas brāžas lejup pa klintīm. Pa­skaties! Re, atkal uzpeldēja. Mums jāpalūkojas, kas tas ir.

- Vai mums tas tiešām jādara? vaicāja Āmur­galva.

- Protams, jādara, apgalvoja Viltnieks. Var­būt tas ir kaut kas derīgs. Esi nu tik labiņš, ielec ezerā un izzvejo to ārā! Tad varēsim šo mantu kār­tīgi apskatīt.

- Es lai lecu ezerā? šaubījās Āmurgalva, kusti­nādams garās ausis.

- Kā tad citādi mēs to dabūsim rokā? pērtiķis noprasīja.

- Bet…e, bet…e, Āmurgalva stomījās, vai nebūtu labālc, ja lēktu tu? Zini, tāpēc ka tieši tu gribi izpētīt, kas tas ir. Man to nemaz lāgā

negribas. Un, zini, tev ir rokas. Ja kaut kas jāpa­ņem, tu to vari izdarīt tikpat labi kā cilvēkveidīgais vai punduris. Man ir tikai kāju nagi.

- Nudien, Āmurgalva, pārmetoši sacīja Vilt­nieks. Negaidīju, ka tu jebkad bildīsi tādus vārdus. Nudien negaidīju.

- Ko es tik muļķīgu pateicu? diezgan pazemīgi nomurmināja ēzelis, jo manīja, ka Viltnieks jūtas

sāpīgi aizskarts. Man rikai likās…

- Tu gribi, lai es lecu ūdenī, pērtiķis turpināja. It kā tu lieliski nezinātu, cik pērtiķiem vārīgas krūtis. Tādas viņiem bijušas jau izsenis, tāpēc viņi tik viegli sasaldējas! Man jau tagad šajā nežēlīgajā vējā salst. Bet es iešu. Droši vien dabūšu galu. Tad gan tu nožēlosi!

Un Viltnieka balss skanēja tā, it kā viņš teju, teju grasītos raudāt.

- Lūdzu, nedari to, lūdzu, nedari to, lūdzu, nedari to! pa pusei blēdams, pa pusei brēkdams, nobēra Vientiesis. Man nekad nekas tamlīdzīgs nav nācis prātā, Viltniek, patiešām nav. Tu zini, kāds es esmu muļķis un ka nekādi nespēju uzreiz apjēgt vairāk par vienu domu. Es biju piemirsis par tavām vārīgajām plaušām. Protams, lēkšu es. Tu nedrīksti pieļaut domu, ka lēksi tu. Apsoli man, Viltniek, ka tu to nedarīsi!

Viltnieks apsolīja, un Āmurgalva dipadudapada rikšos devās gar ezera klinšaino krastu, lai atrastu vietu, kur ielēkt ūdenī. Nemaz nerunājot par aukstu­mu, arī citā ziņā nebija nekāds joks mesties bangojo­šajās putās, un Āmurgalvam neviļus nācās apstāties un brītiņu drebuļoties, pirms viņš saņēma drosmi, lai to izdarītu. Taču tad Viltnieks viņam aiz muguras uzsauca:

Varbūt tomēr būs labāk, ja to darīšu es!

Kad nu ēzelis to izdzirda, tad atsaucās:

-Nē, nē! Tu apsolīji. Es tūdaļ metīšos iekšā.

Un tā viņš arī izdarīja.

Purnā iesitās putu šalts, ūdens iekļuva mutē un neļāva arī acīm kaut ko saredzēt. Pēc tam ēzelis uz dažiem mirkļiem nolaidās pašā dziļumā un virs ūdens parādījās tikai ezera otrā krastā. Tad viņu sagrāba virpulis, sāka griezt apkārt un apkārt ātrāk un ātrāk, līdz viņš iekļuva pašā ūdenskritumā. Spē­cīgā gāzma notrieca viņu lejā, dziļi lejā, un viņš nodomāja, ka vairs nejaudā aizturēt elpu tik ilgi, līdz no jauna iznirs virspusē. Tomēr, kad viņš uzpeldēja un beidzot atradās netālu no priekšmeta, ko centās satvert, tas savukārt aizpeldēja projām. Taču pēcāk tas arī ietika ūdenskritumā un gribot negribot atsitās pret pamatu. Atkal parādījies virs­pusē, priekšmets atradās tālāk no ēzeļa nekā iepriekš. Beigu beigās, kad Āmurgalva jutās pārguris gandrīz līdz nāvei, nobrāzies no galvas līdz pat astei un sasalis ragā, viņš izmanījās sagrābt priekšmetu ar zobiem. Izbridis krastā, ēzelis stiepa guvumu uz priekšu, bet sapinās tajā, jo tas bija tik plats un garš kā kamlnpriekšas paklājs, turklāt vēl auksts un glums.

Ēzelis nometa to Viltniekam pie kājām un •.lavēja, ūdens lāsēm pilot, trīcēdams un pūlēdamies atgūt elpu. Turpretī pērtiķis neveltīja viņam nevic­ini skatienu un pat nepavaicāja, kā draugs jūtas. Pērtiķis bija pārāk aizņemts viņš staigāja ap priekšmetu, to izstiepdams, gludinādams krokas un .ipošņādams. Tad pērtiķa acis ļauni iezibējās un viņš izgrūda:

- Tā ir lauvas āda.

- Ē…e…oi…oi… Vai patiešām? Āmurgalva izdvesa.

- Hm… Kā būtu… kā būtu… kā būtu, savā nodabā purpināja pērtiķis, jo viņš cītīgi domāja.

- Diez kas to nabaga lauvu nožmiedzis? ieru­nājās Āmurgalva. Viņš jāaprok. Mums jāsarīko bēres.

- Nū-u, tas nav bijis runājošais lauva, atcirta Viltnieks. Par to tev nav jāraizējas. Viņpus ūdens­kritumam mežu biezokņos nav runājošo zvēru. Sī āda droši vien piederējusi mēmam savvaļas lauvam.

Starp citu, tā bija taisnība. Pirms vairākiem mē­nešiem kāds mednieks, cilvēks, bija lauvu nogalinā­jis kaut kur meža biezokņos un novilcis tam ādu. Taču šim apstāklim nebija nekādas nozīmes.

- Tik un tā, Viltniek, sacīja Āmurgalva, pat tad, ja āda piederējusi mēmam savvaļas lauvam, vai to nevajadzētu pienācīgā kārtā apglabāt? Ar to es gribu sacīt, vai tad uz visiem lauvām nav jāskatās, nu, ar cieņu? Tu zini, Kura dēļ tā jādara. Vai nesaproti?

- Nepiebāz, ēzeli, savu galvu ar nez kādām idejām! Viltnieks norūca. Zini domāšana nav tava stiprā puse. Mēs no šīs ādas uzmeistarosim tev jauku, siltu ziemas mēteli.

- Man gan neliekas, ka tāds man patiktu, atteica ēzelis, tas izskatās… Manuprāt, citi zvēri varētu iedomāties… Es nejustos…

- Ko tu tur vervelē? uzbrēca Viltnieks, kasīda­mies no lejas uz augšu, kā to dara pērtiķi.

- Man neliekas, ka būtu pieklājīgi pret Lielo Lauvu (pašu Aslanu), ja tāds ēzelis kā es slaistītos apkārt, ģērbies lauvas ādā, sacīja Āmurgalva.

- Lūdzu, nesāc strīdēties! atcirta Viltnieks. Ko tāds muļķa ēzelis kā tu jēdz no tādām būšanām? Tu zini, ka domāšana nav tava stiprā puse, Āmurgalva, kāpēc tad tu neļauj man domāt tavā vietā? Kāpēc tu neizturies pret mani tā, kā es izturos pret tevi? Es neuzskatu, ka spēju visu. Es zinu, ka šo to tu vari izdarīt labāk par mani. Tāpēc es tev liku lēkt ezerā. Es zināju, ka tu to izdarīsi labāk par mani. Kāpēc gan es nevarētu izmantot savas tiesības gadījumā, kad es varu izdarīt, bet tu nevari? Vai man nekad nebūs ļauts kaut ko-izdarīt? Esi godīgs! Darīsim pēc kārtas!

- Jā, jā, protams, ja tu uz to skaties tādā vizē, Āmurgalva piekāpās.

- Klausies, ko es tev teikšu! Viltnieks turpināja. Tev labāk vajadzētu raiti aizrikšot gar upi līdz

Čipingfordai un palūkoties, vai pie viņiem nav da­būjami apelsīni un banāni.

- Bet es esmu tik noguris! ievaidējās Āmurgalva.

-Jā, bet tev ir ļoti auksti un tu esi slapjš, pērti­ķis iebilda. Tev nepieciešams kaut kas tāds, kas tevi sasildītu. Raits skrējiens būtu tieši laikā! Tur­klāt šodien Čipingfordā ir tirgus diena.

Tā nu Āmurgalva, protams, paklausīja un aiz­rikšoja.

Palicis viens, Viltnieks uz karstām pēdām sāka pamīšus šļūkāt te uz divām, te uz četrām ķepām, līdz sasniedza pats savu koku. Tad viņš zaru pēc zara ņēmās rāpties augšup, visu laiku kaut ko bul­durēdams un smīkņādams, un ielīda savā mazajā namiņā. Tur viņš sameklēja adatu, diegu un lielas šķēres, jo viņš bija viltīgs pērtiķis un rūķi viņam bija iemācījuši šūt. Viņš iebāza mutē diegu kamolu (pavediens bija ļoti resns un vairāk izskatījās pēc auklas); vaigs no kamola izspiedās uz āru, it kā pērtiķis sūkātu lielu krējuma konfekti. Adatu viņš turēja sakniebtajās lūpās un kreisajā ķetnā paņēma šķēres. Tad Viltnieks norāpās no koka un aizklumpačoja pie lauvas ādas. Tur viņš notupās un ķērās pie darba.

Pērtiķis tūdaļ saprata, ka lauvas ādas rumpis būs Āmurgalvam par garu, turpretī kakls par īsu. Tāpēc viņš atgrieza no rumpja daļas krietnu sloksni un sameistaroja apkakli, kas derētu Āmurgalvas garajam kaklam. Tad atšķēla lauvas galvu un iešuva apkakli starp galvu un pleciem. Abos sānos viņš ievēra resnos pavedienus, lai zem Āmurgalvas krūtīm un vēdera varētu tos sasiet. Ik pa brīdim pāri lidoja kāds putns, tāpēc Viltnieks, tramīgi lūkoda­mies augšup, tajā laikā darbu pārtrauca. Viņam negribējās, lai kāds redzētu, ko viņš dara. Tomēr neviens pārlidotājs, ko pērtiķis pamanīja, nebija i līņājošais putns, tātad par tiem varēja neraizēties.

Vēlu vakarā atgriezās Āmurgalva. Viņš bija ne­vis rikšojis, bet gurdā pacietībā soļojis, kā ēzeļi raduši darīt.

- Apelsīnu nebija, viņš teica, un banānu arī ne. Un es esmu ļoti noguris.

Viņš apgūlās.

- Nāc pielaikot savu jauno, skaisto lauvādas mēteli! aicināja Viltnieks.

- Pie joda to veco skoteli, atrūca Āmurgalva.

Pielaikošu rīt. Šovakar esmu galīgi izpumpējies.

- Tu esi rupeklis, Āmurgalva, teica Viltnieks.

Ja jau tu esi tas pārgurušais, kā, pēc tavām do­mām, jūtos es? Augu dienu, kamēr tu baudīji jauku, spirdzinošu pastaigu pa ieleju, es sūri grūti pūlējos pašūt tev mēteli. Manas ķetnas ir tik pārgurušas, ka es tajās gandrīz vairs nevaru noturēt šķēres. Un tu man par to nepateicies un pat nepalūkojies uz mēteli, un tev ir vienalga, kas ar to notiek, un… un…

- Manu dārgo Viltnieki teica Āmurgalva, vienā mirkli uzsliedamies kājās. Piedod! Es uzvedos pretīgi. Protams, es labprāt to pielaikošu. Tas izska­tās lieliski. Tūlīt ņem un pielaiko to man! Lūdzu, dari to!

- Nu tad stāvi mierā, pērtiķis sacīja.

Āda viņam bija par smagu, bija grūti to pacelt, taču visbeidzot pēc krietnas vilkšanas, grūšanas, elšanas un pūšanas viņš to uzstīvēja ēzelim mugurā, sasēja zem vēdera, aptina lauvas kāju ādu ap ēzeļa kājām un lauvas asti piestiprināja virs Āmurgalvas astes. Pa lauvas atvērto muti varēja saskatīt ēzeļa pelēko purnu. Ikviens, kas jel kādreiz būtu redzējis īstu lauvu, ne mirkli neļautos apmānam. Bet, ja

kadam nebūtu ne mazākās jausmas, kā patiesībā lauva izskatās, tad, palūkojies uz ēzeli lauvas ādā, las maldīgi varētu Āmurgalvu par tādu noturēt, ja vien nepienāktu pārāk tuvu, turklāt nedrīkstētu būt pārāk gaišs laiks, un Āmurgalva nedrīkstētu iebrēklies vai sacelt troksni, kārpoties ar kāju nagiem.

- Tu izskaties brīnišķīgi, nudien brīnišķīgi, sla­vēja pērtiķis. Ja patlaban tevi kāds redzētu, tad noturētu par Aslanu, par pašu Dižo Lauvu.

- Tas būtu drausmīgi, Āmurgalva ievaimanājās.

- Nebūtu vis, Viltnieks pavēstīja. Ikviens da­rītu, ko.tu viņam liktu.

- Bet es negribu nevienam likt kaut ko darīt.

- Padomā, kādus labus darbus mēs varētu pa­veikt! iesaucās Viltnieks. Saproti, es tev varētu dot padomus! Es izdomātu saprātīgas pavēles, kuras tu pasludinātu. Un ikviens, ari pats karalis, būtu spiests mums paklausīt. Mēs ņemtu un Nārnijā visu sakārtotu.

- Vai tad te viss jau nav sakārtots? pavaicāja Āmurgalva.

- Ūja! iebrēcās Viltnieks. Viss sakārtots, ja nav ne apelsīnu, ne banānu?

- Paklau, iebilda Āmurgalva, nav daudz ļaužu (patiesībā man liekas, ka tu esi vienīgais), kam gribētos tos apelsīnus un banānus ēst.

- Ir jau arī cukurs, Viltnieks atgādināja.

- Hm… jā, ēzelis piekāpās. Būtu patīkami baudīt vairāk cukura.

- Tātad norunāts, sacīja pērtiķis. Tu izliksies par Aslanu, un es tev pačukstēšu, kas jāsaka.

- Nē, nē, nē! atvēcinājās Āmurgalva. Nerunā par tādām briesmu lietām! Tas būtu galīgi aplam, Viltniek. Varbūt es neesmu īpaši gudrs, bet tik daudz gan saprotu. Kas ar mums notiktu, ja uzrastos īstais Aslans?

- Viņš droši vien būtu ļoti apmierināts, teica Viltnieks. Iespējams, ka viņš tīšām mums atsūtījis lauvas ādu, lai mēs visur varētu ieviest kārtību. Lai nu kā, tu taču zini, ka viņš patiesībā nekad vairs neuzrodas. Mūsdienās ne.

Tajā brīdī tieši virs galvas skaļi nogranda pēr­kons, un zeme sadrebēja kā vieglā zemestrīcē. Abi dzīvnieki zaudēja līdzsvaru un novēlās knūpus zemē.

- Nu re! noelsās Āmurgalva, kolīdz atguva elpu un spēju runāt. Tā ir zīme, brīdinājums. Es zināju, ka mēs darām kaut ko briesmīgi ļaunu. Tūlīt velc man to draņķīgo ādu nost!

- Nē, nē! pretojās pērtiķis, kuram domas dar­bojās samērā ātri. Šī zīme ir tulkojama pavisam citādi. Es nupat dzīros teikt: ja īstais Aslans, kā tu viņu dēvē, gribētu, lai mēs to turpinām darīt, viņš liktu atskanēt pērkona grāvienam un sadrebinātu /cmi. Man šie vārdi bija jau mēles galā, bet pati /īme pasteidzās atskanēt, pirms es domu paspēju izteikt vārdos. Āmurgalva, tagad tev ir pienākums rīkoties. Un, lūdzu, beigsim reiz ķīvēties! Tev jaapzinās, ka šis būšanas nesaproti. Ko gan ēzelis jēdz no zīmēm?