Pēdējā cīņa

Astotā nodaļa kādas vēstis atnesa ērglis

Izcirtuma otrā pusē koka ēnā kaut kas kustējās.

Tas pavisam lēni virzījās uz ziemeļiem. Pirmajā acu uzmetienā varētu kļūdīties un uzskatīt to par dūmiem, jo tas bija pelēks un caurredzams. Tomēr neciešamā smaka liecināja, ka tie nav dūmi. Turklāt priekšmets nemainīja izskatu, tas neviļņojās un neplīvoja kā dūmi. Tas vairāk līdzinājās cilvēkam, bet tam bija putna galva, laupītājputna galva ar nežēlīgu, izliektu knābi. Putnam bija četras ķetnas, kas pacēlās augstu pār galvu, pastieptas uz ziemeļu pusi, it kā tas gribētu vienā kampienā sagrābt visu Nārniju. Ķetnu pirksti visi divpadsmit bija izliekti tāpat kā knābis un beidzās nevis ar paras­tiem nagiem, bet gariem, smailiem kāšiem kā put­nam. Pa zāli tas nevis staigāja, bet slīdēja, un šķita, ka zāle, kurai tas virzās pāri, novīst. Uzmetis putnam skatienu, Āmurgalva izmisīgi iebrēcās un metās iekšā tornī. Un Džila (kura, kā jums zināms, nebija nekāda gļēvule) paslēpa seju rokās, lai nebūtu uz putnu jāskatās. Pārējie varbūt kādu minūti to

vēroja, līdz šausmonis sasniedza kuplāko koku puduri labajā pusē un pazuda. Tad saule atkal izlīda no mākoņiem un putni atsāka dziedāt.

Visi dziļi ievilka elpu un atguva kustības spējas. Kamēr putns bija redzams, viņi bija stāvējuši nekustīgi kā akmens tēli.

- Kas tas bija? Jūstess čukstot pavaicāja.

- Esmu redzējis to vienreiz kaut kad agrāk, Tiriāns atbildēja. Taču toreiz tas bija izkalts ak­menī, pārklāts ar zeltu un acu vietā tam bija īsti dimanti. Tas notika, kad nebiju vecāks par tevi un viesojos Tišroka galmā Tašbānā. Mani aizveda uz Taša templi. Tur es viņu redzēju virs altāra.

- Vai tas radījums bija Tašs? vaicāja Jūstess.

Taču Tiriāns neatbildēja. Apķēris Džilas plecus, viņš noprasīja:

- Un kā ar tevi, mazā dāma?

- V-viss kārtībā, sacīja Džila, atņēmusi plauk­stas no bālās sejas un pūlēdamās smaidīt. Viss kārtībā. Man tikai uz brīdi kļuva nelabi.

- Tad jau šķiet, ka pavisam īsts Tašs tomēr pa­stāv, secināja vienradzis.

- Jā, teica punduris. Un tas muļķa pērtiķis, kas neticēja Tašam, dabūs vairāk nekā gaidījis. Viņš Tašu piesauca, un Tašs ir ieradies.

- Kurp tas, viņš tas radījums aizlidoja? vaicāja Džila.

- Uz ziemeļiem, uz Nārnijas sirdi, sacīja Tiri­āns. Viņš nometies mūsu vidū uz palikšanu. Viņi to saukuši, un viņš ir atnācis.

- Ha-ha-ha! irgoja punduris, berzēdams spalvainās rokas. Pērtiķim tas būs pārsteigums. Nevajadzētu piesaukt dēmonus, ja vien īsti nedomā tā, kā runā.

- Kas zina, vai Tašs parādīsies pērtiķim redzamā veidā? šaubījās Dārgums.

- Kur palicis Āmurgalva? noprasīja Jūstess.

Visi sāka saukt Āmurgalvu, un Džila aizgāja

palūkoties, vai viņš nav aizklīdis uz torņa otru pusi.

Visi jau bija gluži noguruši, meklēdami ēzeli, kad beidzot durvis piesardzīgi parādījās viņa lielā, pelēkā galva.

- Vai viņš ir projām? Āmurgalva noprasīja.

Un, kad beidzot pārējie pierunāja pazudušo

iznākt ārā, nabadziņš trīcēja, kā trīc suns pirms pērkona negaisa.

- Tagad es saprotu, Āmurgalva atzinās, ka es patiešām esmu bijis ļoti nelāgs ēzelis. Man nekādā ziņā nevajadzēja klausīt Viltniekam. Man nemūžam nenāca prātā, ka notiks kaut kad tamlīdzīgs.

- Ja tu tērētu mazāk laika, skandinādams, ka esi muļķis, un veltītu vairāk pūļu, lai kļūtu gudrāks, cik gudrs tu varētu… iesāka Jūstess, taču Džila viņu pārtrauca.

- Ak, liec taču nabaga veco Āmurgalvu mierā! viņa teica. Tā taču bija vienkārši kļūda, vai ne, Āmurgalva? Un viņa nobučoja ēzeli uz purna.

Juzdamies stipri satraukti, visi atkal apsēdās un turpināja sarunu.

Dārgumam bija maz, ko stāstīt. Saņemts gūstā, viņš gandrīz visu laiku bija pavadījis staļļa aizmu­gurē, tāpēc, protams, nav varējis neko dzirdēt par ienaidnieku nodomiem. Viņu spārdījuši (un viņš centies spert pretī) un situši, un solījuši nožmiegt, ja viņš neapzvērēšot savu stingro ticību, proti, ka ik vakaru ugunskura gaismā izvestais un parādītais zvērs patiešām ir Aslans. Taisnību sakot, ja nebūtu izglābts, tad šo pašu rītu viņu gatavojušies piebeigt. Kas noticis ar jēru, viņš nezināja.

Jautājums, ko vajadzēja izlemt, bija vai atgriez­ties atpakaļ Staļļa pakalnā, parādīt nārniešiem Āmurgalvu un mēģināt atvērt viņiem acis, ka visi tikuši krāpti, vai arī paslepus doties uz austrumiem, lai apvienotos ar palīgspēkiem, ko kentaurs Rūnvits ved no Kēras Paravelas, un atgriezties, lai ar jauniem spēkiem stātos pretī pērtiķim un kalormeniem. Tiriāns labprātāk būtu devis priekšroku pirmajam plānam doma, ka jāļauj pērtiķim kaut brīdi ilgāk mocīt pavalstniekus, sagādāja ciešanas. Tomēr, rau­goties no otras puses, punduru vakardienas uzvedība nozīmēja brīdinājumu. Nebija nekādas pārliecības par to, kā pavalstnieki izturēsies, pat ja tiem parādīs Āmurgalvu. Un ir vēl arī kalormenu karavīri, ar ku­riem jārēķinās. Pēc Pogina domām, to tur ir ap trīs­desmit. Tiriāns nešaubījās, ka gadījumā, ja nārnieši nostāsies viņa pusē, viņām ar Dārgumu, bērniem un Poginu (uz Āmurgalvu nevarēja daudz paļauties) būs labas izredzes pretiniekus sakaut. Tomēr kas notiks, ja nārnieši, ieskaitot visus pundurus, gluži vienkārši sēdēs un noskatīsies? Vai pat nostāsies pret viņu? Risks ir pārāk liels. Turklāt nedrīkst aizmirst arī neskaidro Taša ēnu. Ko tā varētu nodarīt?

Pogins arī norādīja, ka nebūs nekāda nelaime, ja uz nedaudzām dienām pametīs pērtiķi, lai pats tiek galā ar savām grūtībām. Tagad viņam nebūs Amurgalvas, ko izvest ārā un parādīt. Diezin kādu pasaci­ņu viņš vai Rudais sacerēs, lai to izskaidrotu. Ja dzīvnieki ik vakaru pieprasīs, lai parāda Aslanu, un nekāda Aslana nebūs, tad, bez šaubām, pat lielākajam vientiesim radīsies aizdomas.

Galu gaļā visi nosprieda, ka visprātīgāk būs doties ceļā un mēģināt sastapties ar Rūnvitu.

Tiklīdz tika pieņemts šāds lēmums, brīnumainā kārtā visi kļuva daudz līksmāki. Godīgi sakot, man nešķiet, ka šāda garastāvokļa iemesls būtu bailes no cīņas (varbūt izņēmumi bija Džila un Jūstess), tomēr es uzdrošinos apgalvot, ka viņi visi dziļi sirdī bija ļoti priecīgi, ka nav jātuvojas vai vēl nav jātu­vojas šausmīgajam radījumam ar putna galvu, kurš redzams vai neredzams droši vien klimst ap Staļļa pakalnu. Lai nu kā, mēs vienmēr jūtamies labāk, ja esam kaut ko izlēmuši.

Tiriāns sacīja, ka labāk vajadzētu atbrīvoties no masku tērpiem, jo nebūs patīkami, ja viņus noturēs par kalormeniem tad, iespējams, uzticīgie nārnie­ši, kas gadīsies ceļā, mestos viņiem virsū. Punduris, pagrābis no pavarda pelnus un paņēmis no trauka taukus, ko parasti izmantoja, lai ietaukotu zobenus un šķēpu uzgaļus, samaisīja visu pretīga izskata putrā. Viņi atbrīvojās no kalormenu ieročiem un devās lejup pie strauta. Nejaukais maisījums tomēr bija līdzīgs šķidrām ziepēm un putoja. Bija tīkams un omulīgs skats redzēt Tiriānu un abus bērnus, nometušos uz ceļgaliem pie ūdens un beržot skaus­tus vai pūšot prom izšļakstīto putu burbuļus. Tad viņi ar sarkanām, spīdīgām sejām devās atpakaļ uz torni līdzīgi ļaudīm, kas īpaši cītīgi mazgājušies pirms viesībām. Šoreiz viņi apbruņojās pēc nārniešu paražas ar taisniem zobeniem un trīsstūrainiem vairogiem.

Tā patiešām ir labāk! iesaucās Tiriāns. Es atkal jūtos kā īsts vīrietis.

Āmurgalva sirsnīgi lūdzās, lai viņu atbrīvojot no lauvas ādas. Viņš sacīja, ka tajā svīstot, turklāt uz muguras tā krokojoties un tāpēc esot neērti, turklāt viņš izskatoties muļķīgi. Tomēr visi sacīja, ka viņam tā jāpavalkājot vēl kādu laiciņu, jo gribēja parādīt ēzeli šajā ietērpā pārējiem dzīvniekiem, kaut gan vispirms nāksies tikties ar Rūnvitu.

No baložu un trušu gaļas bija atlicis tik maz, ka to līdzi ņemt nešķita vērts, taču sausie grauzdiņi gan ceļam noderēja. Tad Tiriāns aizslēdza torņa durvis, un līdz ar to šis viņu apciemojums beidzās.

Bija mazliet pāri diviem pēcpusdienā, kad pulciņš devās ceļā, un tā bija pirmā īsti siltā diena tajā pavasarī. Likās, ka jaunās lapiņas kopš iepriekšējās dienas krietni sazaļojušas, sniegpulkstenltes bija noziedējušas, toties šur tur uzplaukušas prīmulas. Caur kokiem lauzās slīpi saules stari, putni dziedāja, un visu laiku (kaut ari lielāko tiesu neredzamas) čaloja ūdens tērcītes. Bija gandrīz neiespējami domāt par šausmīgajiem biediem, tā­diem kā Tašs. Bērni juta tā patiešām beidzot ir Nārnija. Pat Tiriānam ap sirdi kļuva vieglāk, un, ejot citiem pa priekšu, viņš dungoja senu nārniešu marša melodiju, kuras piedziedājums skanēja: "Dārdiet, bungas, dārdiet, bungas, Bungad bungadā!"

Aiz karaļa soļoja Jūstess ar punduri Poginu. Pogins stāstīja Jūstesam, kā Nārnijā sauc dažādus kokus, putnus un augus, kurus zēns vēl nepazina. Reizēm Jūstess savukārt pateica viņam, kā tos dēvē Anglijā.

Aiz viņiem tipināja Āmurgalva, tad Džila un Dārgums, kuri gāja cieši līdzās. Džila, varētu teikt, bija vienradzī gluži vai iemīlējusies. Meitene uzska­tīja un daudz arī nekļūdījās -, ka viņš ir pats spīdī­gākais, smalkjūtīgākais, maigākais, graciozākais dzīvnieks, kādu viņa jebkad satikusi, turklāt savā runā tik pieklājīgs un taktisks, ka gadījumā, ja sarunu biedrs nezinātu, tas diezin vai ticētu, cik nežēlīgs un briesmīgs Dārgums var būt kaujā.

Ai, cik tas ir jauki! iesaucās Džila. Tāpat vien pastaigāties. Kaut jel būtu vairāk šādu piedzī­vojumu! Žēl, ka Nārnijā allaž gadās pārāk daudz notikumu!

Tomēr vienradzis meitenei paskaidroja, ka viņa stipri maldās. Viņš sacīja, ka Ādama un Ievas dēli un meitas ieradušies Nārnijā no pašu dīvainajām pasaulēm tikai tādos laika posmos, kad tajā notikuši nemieri un jukas, taču viņai neesot jāuzskata, ka tie te notiek vienmēr. Viņu apciemo­jumu starplaikos simtiem un tūkstošiem gadu aizritējuši, vienam miermīlīgam karalim nomainot citu miermīlīgu karali, līdz lāgā nevarējuši atcerēties šo karaļu vārdus vai saskaitīt, cik to bijis, un patiešām grūti bijis sameklēt kaut ko tādu, ko varētu iekļaut vēstures grāmatās. Un viņš turpināja stāstu par senām karalienēm un varoņiem, par kuriem Džila nekad neko nebija dzirdējusi. Viņš uzbūra karalienes Baltgalvītes tēlu viņa bija dzī­vojusi Baltās Raganas laikā un Dziļziemi, kas bijusi tik skaista, ka pēc tam, kad ielūkojusies kādā mežezerā, viņas sejas atspulgs veselu gadu un vēl vienu dienu un nakti atmirdzējis no ūdens spoguļa. Viņš runāja par zaķi Mēnesskoku, kam bijušas tādas ausis, ka viņš, sēdēdams pie Katlezera līdzās pērkondimdošajam, lielajam ūdenskritumam, varē­jis sadzirdēt visu, ko cilvēki čukstot izrunājuši Kērā Paravelā. Viņš pastāstīja par karali Vētru, kas bijis paša pirmā karaļa Trenska pēcnācējs devītajā augu­mā, aizkuģojis uz tālajām austrumu jūrām un atbrīvojis Vientuļo salu iemītniekus no pūķa un kā pateicībā tie atdevuši viņam Vientuļās salas, lai uz mūžīgiem laikiem tās tiktu pievienotas Nārnijas karaļvalstij. Viņš runāja par veseliem gadsimtiem, kuru laikā visa Nārnijā bijusi tik laimīga. Toreiz vienīgie ievērības cienīgie notikumi, ko vērts atcerē­ties, bijuši deju vakari un svētki vai labākajā gadījumā turnīri. Ikviena diena un nedēļa toreiz bijusi skaistāka par iepriekšējo. Un, viņam turpi­not, Džilas prātā izveidojās priekšstats par visiem šiem laimīgajiem gadiem, visām tūkstošgadēm, līdz varēja likties, ka viņa nolūkojas no augsta kalna uz bagātu, brīnišķīgi skaistu līdzenumu, kur netrūkst mežu, ūdeņu un labības lauku, kas stiepjas milzu tālumā un līdz ar to kļūst caurspīdīgi un neskaidri. Un viņa sacīja:

Zini, es ļoti ceru, ka mēs drīz nokārtosim tās grūtības ar pērtiķi un atgriezīsimies tajā labajā, parastajā dzīvē. Un tad, cerams, tādi laiki turpinā­sies mūžīgi, mūžīgi un vēlreiz mūžīgi. Mūsu pasaulei kādā jaukā dienā taču jābeidzas. Varbūt pašreizējā vēl nebeigsies. Ai, Dārgum, vai nebūtu laime, ja Nārnijā turpinātos arvien un arvien līdzīgi tiem laikiem, par kuriem tu stāstīji?

- Nē, māsiņ, atteica Dārgums. Visām pasau­lēm pienāk savs gals, tā nav vienīgi paša Aslana pasaulei.

- Nu, sacīja Džila, es vismaz ceru, ka šā laik­meta gals vēl ir miljoniem, miljoniem un miljoniem gadu attālumā… Ei! Kāpēc mēs esam apstājušies?

Karalis, Jūstess un punduris nenovērsa acu no debesīm. Džila nodrebēja, atcerēdamās, kādas šaus­mas viņi jau redzējuši. Tomēr šoreiz nekā tamlīdzī­ga nebija. Putns bija mazs un zilo debesu fonā izskatījās melns.

- Pēc lidoņa kustībām varu apzvērēt, noteica vienradzis, ka tas ir runājošais putns.

- Es arī tā domāju, karalis piekrita. Tomēr vai tas ir draugs vai pērtiķa spiegs?

- Man liekas, kungs, sacīja punduris, tas izskatās pēc ērgļa Tāluredzētāja.

- Vai mums vajadzētu paslēpties zem kokiem? ievaicājās Jūstess.

- Nē, sacīja Tiriāns, labāk stāvēsim nekustīgi kā klintis! Ja mēs kustēsimies, viņš mūs katrā ziņā ieraudzīs.

- Skatieties! Viņš met loku, viņš mūs jau ir sa­skatījis, teica Dārgums. Viņš laižas platos apļos lejā.

- Mazā dāma, uzspraud bultu stiegras! -Tiriāns pavēlēja Džilai. Taču nekādā ziņā nešauj, pirms es tev lieku to darīt. Iespējams, ka tas ir draugs.

Ja kāds būtu zinājis, kas notiks tālāk, tad no sirds papriecātos, vērojot, cik viegli un graciozi milzu putns slīdēja lejup. Viņš nolaidās uz klintsbluķa dažas pēdas no Tiriāna, nolieca ar seksti greznoto galvu un īpatnējā balsī noteica:

- F.si sveicināts, karali!

- Sveiks, Tāluredzētāj! sveicienu atņēma Tiriāns. Tā kā tu mani sauc par karali, es-laikam pamatoti varu ticēt, ka tu neesi pērtiķa un viltus Aslana piekritējs. Esmu ļoti priecīgs par tavu ierašanos.

- Valdniek, teica ērglis, kad būsit dzirdējis manis atnestās vēstis, jums mana ierašanās šķitis lielākā nelaime no visām, kādas esat piedzīvojis.

Dzirdot šos vārdus, Tiriānam likās, ka apstājas pukstēt sirds, tomēr viņš sakoda zobus un sacīja:

- Stāsti tālāk!

- Manas acis skatīja divas ainas, sacīja Tāluredzētājs. Viena bija ar nārniešu līķiem nosētais Kēras Paraveļas pagalms un dzīvie kalormeni. Pār Jūsu karaliskās Augstības cietokšņa mūra roboju­miem plīvo Tišroka karogs, un jūsu pavalstnieki

bēgot atstāj pilsētu, dodoties uz visām pusēm iekšā mežā. Ķēra Paravela ieņemta no jūras puses. Va­kar, satumstot naktij, tur iebruka divdesmit lieli kuģi no Kalormenas.

Neviens nespēja izteikt ne vārda.

- Un otrs skats piecas jūdzes no Kalormenas uz šo pusi guļ miris kentaurs Rūnvits ar kalormenu iešautu bultu sānos. Es biju pie Rūnvita viņa pēdējā stundā, un viņš sūta Jūsu Majestātei ar mani šādu vēsti lai jūs atcerētos, ka visām pasaulēm reiz pienāk gals un ka cildena nāve esot dārgums, ko spēj nopirkt vispēdīgais nabags.

- Tā, pēc ilga klusuma brīža noteica karalis, tātad Nārnijas vairs nav.