Pēdējā cīņa

Piektā nodaļa Pie karaļa ierodas palīgi

T

aču izmisums nevilkās ilgi. Gandrīz tajā pašā mirkli atskanēja būkšķis, tad nākamais, un Tiriāna priekšā nostājās divi bērni. Mežā, kas pletās viņa priekšā, vēl pirms brīža nebija redzama neviena dzīva dvēsele, un Tiriāns zināja, ka viņi nav pienā­kuši no aizmugures, jo tad viņš to būtu dzirdējis. Bērni patiesībā bija gluži vienkārši parādījušies no nekurienes. Viņš tūlīt ievēroja, ka atnācējiem mugurā ir tās pašas savādās, apvalkātās drānas kā cilvēkiem sapnī, un, uzmetis tiem otru skatienu, viņš saprata, ka zēns un meitene ir paši jaunākie no sapnī redzētā septiņu pulciņa.

- Jupis un zēvele! iesaucās zēns. Galīgi aizrā­vās elpa! Man likās…

- Pasteidzies, atraisi viņu! sacīja meitene. Runāties mēs varēsim vēlāk. Pagriezusies pret Tiriānu, viņa piebilda: Man jālūdz piedošana, ka mēs tik ilgi kavējāmies. Tiklīdz varējām, steidzā­mies šurp.

Kamēr viņa runāja, zēns izvilka no kabatas nazi un aši pārgrieza valgus, kas saistīja karali, patiesībā darīdams to pārāk strauji, jo karalis bija sastindzis un viņa locekļi bija kļuvuši nejūtīgi, tāpēc tad, kad zēns pārgrieza pēdējo virvi, viņš pakrita zemē, atbalstīdamies uz rokām un ceļgaliem. Tiriāns nespēja uzslieties kājās, līdz nebija krietni tās paberzējis, lai asinis sāktu riņķot.

- Paklau, sacīja meitene. Vai tas bijāt jūs, kas parādījāties, kad mēs visi ēdām vakariņas toreiz, gandrīz pirms nedēļas?

- Pirms nedēļas, daiļo meitenīt? pārvaicāja Tiriāns. Sapnis ieveda mani jūsu pasaulē tikai pirms desmit minūtēm.

- Tas ir parastais juceklis ar laikiem, Poula, at­gādināja zēns.

- Tagad es atceros, teica Tiriāns. Tā ir noticis arī visos senajos stāstos. Jūsu savādās zemes laiks atšķiras no mūsējā. Taču, ja nu vispār runājam par laiku, tad jāsaka, ka ir pienācis pēdējais brīdis lasī­ties no šejienes projām, jo mani ienaidnieki ir tepat tuvumā. Vai nāksit man līdzi?

- Protams, sacīja meitene. Mēs taču nācām jums palīgā.

Tiriāns uzslējās kājās un veda abus aši lejup pa kalnu uz dienvidiem un projām no staļļa. Viņš zināja, kurp nolēmis iet, taču viņa pirmais nodoms bija nokļūt klinšainā vietā, kur viņi ejot neatstās pēdas, un otrs šķērsot kādu upi vai ezeru, lai nevarētu pēc kādām atstātām zīmēm spriest, kurp viņi devušies. Krietna stunda aizritēja kāpaļājot un brienot, un pa šo laiku visi bija tā aizelsušies, ka nespēja sarunāties. Tomēr Tiriāns bieži slepus meta skatienus uz biedriem. Soļot līdzās citas pasaules būtnēm šķita tik brīnumaini, ka viņam mazliet reiba galva, taču senie stāsti tādējādi ieguva lielāku īstenības nokrāsu, kādu viņš līdz šim tiem nebija piedēvējis, šķita, ka tagad var notikt daudz kas.

Nu mēs varam kādu laiku nebaidīties no šiem neliešiem un soļot mierīgāk, ierunājās Tiriāns, kad viņi pienāca pie kādas nelielas ielejas, kuru ieskāva jaunu bērzu audze. Saule bija uzlēkusi,

zaros dzirkstīja rasas lāses, un kokos dziedāja putni.

- Kā būtu ar uzkodām? Es domāju tieši par jums, kungs, jo mēs paši brokastis paēdām, sacīja zēns.

Tiriāns jutās diezgan izbrīnījies par vārdu "uz­kodas", taču, kad zēns atvēra savu piebāzto somu, ko bija stiepis, un izvilka no tās diezgan taukainu un samīcītu saini, viņš saprata, kas tās tādas ir. Es gribējās kā vilkam, kaut arī viņš līdz pat šim brīdi nebija par to pat iedomājies. Sainītī atradās divas sviestmaizes ar cieti novārītām olām, vēl divas ar sieru, kā arī divas ar kaut kādu pastēti. Ja viņš nebūtu tik izsalcis, tad pie pastētes maizītēm nebū­tu ķēries, jo Nārnijā neviens kaut ko tādu neēd. Taču tad, kad Tiriāns bija notiesājis visas sešas, viņi bija sasnieguši ielejas otru galu un tur atraduši sūnām apaugušu radzi, no kuras apakšas burbuļo-; dams iztecēja neliels avotiņš. Visi trīs apstājās, padzērās un apšļakstīja nosvīdušās sejas.

- Un nu, sacīja meitene, atmezdama no pieres slapjos matus, vai jūs mums pastāstīsiet, kas jūs esat, kāpēc bijāt piesiets pie koka un kas te īsti notiek?

- Labprāt, jaunkundz, atteica Tiriāns. Taču mums jāturpina ceļš. Kamēr viņi gāja, karalis pastāstīja, kas viņš ir, un paskaidroja, kas ar viņu noticis. Un tagad, viņš beigās piebilda, es iešu

uz kādu torni vienu no trijiem, kas tika uzcelti mana vectēva laikā, lai aizsargātu Laternas klajumu no bīstamiem noziedzniekiem, kas viņa laikā tur mita. Droši vien, pateicoties Aslanam, man nav nolaupītas atslēgas. Tajā tornī mēs atradīsim ieročus un bruņas, kā arī pārtikas krājumus, kaut arī nekā labāka par sausiņiem tur droši vien nebūs. Tur mēs būsim drošībā un apspriedīsim savus plānus. Tagad esiet tik laipni un pastāstiet, kas jūs abi esat, kā arī visu, kas ar jums noticis!

- Es esmu Jūstess Skrabs, un tā ir Džila Poula, paskaidroja zēns. Un mēs šeit esam bijuši jau agrāk, pirms daudziem, daudziem gadiem, lai gan pēc mūsu laika skaitīšanas tas notika pirms gada un dažiem mēnešiem, un toreiz te dzīvoja kāds jaunietis, vārdā princis Riliāns, un viņš tika turēts pazemē, un Purvaspīdonim paslīdēja kāja…

- Ko es dzirdu! iesaucās Tiriāns. Tātad jūs esat tas Jūstess un Džila, kas atpestīja karali Riliānu no ilgās burvju varas?

- Jā, tie esam mēs, atteica Džila. Tātad viņš tagad ir karalis Riliāns, vai ne? Ai, protams, tā vajadzētu būt! Es piemirsu…

- Tā nav, sacīja Tiriāns. Es esmu septītais karalis pēc viņa. Viņš jau divsimt gadu ir miris.

Džila saviebās.

- Ui! viņa iesaucās. Tas ir nepatīkamākais, ko nākas piedzīvot, ja tu, cilvēk, atgriezies Nārnijā.

Taču Jūstess turpināja sarunu.

- Tagad jūs zināt, kungs, kas mēs esam, viņš teica. Un notika tā. Profesors un krustmāte Pollija bija sapulcējuši kopā mūs, Nārnijas draugus…

- Es šos cienījamos ļaudis pēc vārdiem nepazīs­tu, Jūstes, iestarpināja Tiriāns.

- Tie ir divi cilvēki, kas ieradās Nārnijā pašā sā­kumā, tajā dienā, kad visi dzīvnieki mācījās runāt.

- Pie Lauvas krēpēm! iesaucās Tiriāns. Tie abi! Lords Digorijs un lēdija Pollija! No pasaules rītausmas laikiem! Un viņi joprojām ir tur, kur jūs mītat? Kāds slavas apmirdzēts brīnums! Stāstiet, stāstiet!

- Ziniet, viņa patiesībā nav mūsu krustmāte, sacīja Jūstess. Viņa ir Plammeres jaunkundze, bet mēs viņu dēvējam par krustmāti Polliju. Viņi abi bija sasaukuši mūs kopā daļēji tāpēc, lai mēs pa­priecātos un krietni papļāpātu par Nārniju (jo ne ar vienu citu mēs nekad nevaram par tādām būšanām runāt), un daļēji arī tāpēc, ka profesors laikam nojauta, ka mēs te kaut kāda iemesla dēļ būsim vajadzīgi. Un tad kā tāds spoks vai sazin kas parā­dījāties jūs un gandrīz nobiedējāt mūs līdz nāvei, un tad, ne vārda neteikdams, pazudāt. Pēc tam mēs nešaubīgi zinājām, ka te kaut kas nav kārtībā. Nākamais jautājums bija kā te nokļūt? Nevar jau gāzties šurp gluži vienkārši tāpēc, ka tev tā gribas. Tā nu mēs runājām un runājām, un beidzot pro­fesors sacīja, ka vienīgā iespēja esot ņemt talkā burvju gredzenus. Tieši gredzeni palīdzējuši viņam un krustmātei Pollijai pirms daudziem gadiem nokļūt šeit tad, kad viņi vēl bijuši sīkie. Tas noticis krietnu laiku pirms tam, kad pasaulē ieradāmies mēs. Taču gredzeni bija aprakti kādas Londonas mājas dārzā (Londona, kungs, ir mūsu lielā pilsēta), un māja bija pārdota. Tāpēc radās grūtības tiem piekļūt. Jūs nekad neuzminēsiet, ko mēs galu galā izdarījām! Pīters, tas ir, Visaugstākais karalis Pīters, tas, kurš ar jums runāja, kopā ar Edmundu devās uz Londonu, lai agri no rīta, pirms iemītnieki ceļas augšā, no sētas puses iekļūtu dārzā. Viņi bija pār­ģērbušies par strādniekiem gadījumam, ja kāds viņus pamanītu, lai izskatītos, ka viņi ieradušies kaut ko labot notekcaurulēs. Kaut jel es būtu bijis kopā ar viņiem! Tas droši vien bija traki interesan­ti! Un acīmredzot viņiem viss izdevās, jo Pīters otrā dienā atsūtīja telegrammu tā ir tāda ātra vēstule, kungs, es to paskaidrošu citreiz un tajā bija rakstīts, ka viņš gredzenus ir uzgājis. Savukārt nākamajā dienā pēc ziņas saņemšanas mums ar

Poulu vajadzēja atgriezties skolā vienīgi mēs vēl ejam skolā, turklāt abi vienā un tajā pašā. Tāpēc mums vajadzēja satikt Pīteru un Edmundu kādā dzelzceļa stacijā netālu no skolas, lai dabūtu gredzenus. Uz Nārniju bija jātiek mums abiem; redziet, pieaugušie uz turieni doties vairs nevar. Tā nu mēs sēdāmies vilcienā tas ir viens no brauca­majiem, ar kuru cilvēki mūsu pasaulē ceļo, tajos vagoni ir sakabināti kopā garā virknē -, un mums līdzi brauca profesors un krustmāte Pollija, un I.ūsija. Gribējām turēties kopā, cik vien ilgi iespē­jams. Un tā nu mēs sēdējām vilcienā. Un vilciens tuvojās stacijai, kur mums vajadzēja satikt Pīteru un Edmundu, un tad mēs pēkšņi sajūtām briesmīgu grūdienu un dzirdējām troksni, un tad mēs atra­dāmies Nārnijā un ieraudzījām Jūsu Majestāti, piesietu pie koka.

- Tātad jūs gredzenus tā arī neizmantojāt? vaicāja Tiriāns.

- Nē, atbildēja Jūstess. Ne acīs neredzējām. Aslans pats savā veidā izdarīja visu mūsu labā bez jelkādiem gredzeniem.

- Tomēr Visaugstākajam karalim Pīterām tie ir, secināja Tiriāns.

- Jā, apstiprināja Džila. Tikai mums liekas, ka viņš nespēj tos izmantot. Kad divi citi Pevensiji karalis Edmunds un karaliene I.ūsija pēdējo reizi te bija, Aslans sacīja, ka viņi nekad vairs neatgriezī­šoties Nārnijā. Un kaut ko tamlīdzīgu viņš pavēstīja Visaugstākajam karalim, tikai vēl agrāk. Varu likt galvu ķīlā, varat nešaubīties ja viņam ļautu, viņš būtu klāt kā likts!

- Ak vai! iesaucās Jūstess. Saule sāk traki karsēt. Vai esam tuvu pie mērķa, kungs?

- Skatieties! mudināja Tiriāns un norādīja ar roku.

Netālu aiz koku galotnēm iezīmējās nocietinā­jumi, un, vēl īsu bridi nosoļojuši, viņi iznāca zālainā klajumā. To šķērsoja strauts, kura otrā krastā rēgojās smagnējs, četrstūrains tornis ar samērā nedaudziem šauriem lodziņiem un acīmredzot grūti

veramām durvīm sienā, kas slējās atnācēju priekšā.

Tiriāns spīvi palūkojās uz vienu un otru pusi, lai pārliecinātos, vai kaut kur neslēpjas ienaidnieki. Tad piegāja pie torņa un uz brīdi apstājās, izvilk­dams zem mednieka apģērba noslēpto atslēgu saišķi, kas sudraba važiņā karājās viņam kaklā. Tie bija skaisti slēdzamie, divi no zelta un daudzi bagātīgiem rakstiem tūdaļ varēja redzēt, ka šīs atslēgas darinātas, lai vērtu nopietnu sanāksmju telpas un slepenu istabu durvis pilīs vai lādes un saldi smaržīga koka šķirstus ar karaliskiem dārgu­miem. Tomēr atslēga, kuru viņš tagad iebīdīja durvju slēdzenē, bija liela un vienkārša, kā ari apveidā raupjāka par pārējām. Slēdzene bija ierūsē­jusi, un kādu mirkli Tiriānu pārņēma bailes, ka viņam pietrūks spēka pagriezt atslēgu, taču beidzot tas izdevās, un durvis, īgni čīkstot, atvērās.

Esiet sveicināti, draugi! sacīja Tiriāns. Bai­dos, ka šī ir labākā pils, ko Nārnijas karalis saviem viesiem šobrīd var piedāvāt.

Tiriāns priecājās, redzot, ka abi svešinieki ir labi audzināti. Viņi, kā viens, tā otrs, lūdza saimnieku par to neraizēties viņi nešauboties, ka tur būšot itin jauki.

Vaļsirdīgi runājot, nekāda pārmērīga jaukuma tur nebija. Telpa bija diezgan tumša un stipri oda pēc mitruma. Tā bija vienīgā telpa tornī augstu virs galvas slējās akmens jumts; koka kāpnes vienā stūrī veda augšup uz lūku, pa kuru varēja izkļūt pie mūra ierobēm. Gulēšanai bija atvēlētas dažas rupji sanaglotas lāvas. Telpā atradās arī daudzas lādes un paunas. Bija pavards, taču šķita, ka tas ilgus gadus nav kurināts.

- Būtu prātīgāk, ja mēs dotos ārā un salasītu malku kurināšanai, vai ne? ierosināja Džila.

- Vēl ne, līdzgaitniec, sacīja Tiriāns.

Viņš neparko negribēja, lai ienaidnieki pārsteidz viņus neapbruņotus, un ņēmās pārmeklēt lādes, ar pateicību atcerēdamies, ka allaž rūpējies, lai šos garnizona torņus reizi gadā pārbaudītu un pārlieci­nātos, vai tajos pietiekamā daudzumā ir viss nepie­ciešamais. Eļļota zīda pārvalkos atradās loku stiegras; zobeni un šķēpi, ietaukoti pret rūsu, un bruņas tika glabātas maisos, lai nezaudētu spožu­mu. Taču te bija pat vēl kaut kas labāks.

- Paskatieties! uzsauca Tiriāns, izvilka no mai­sa garu bruņukreklu dīvainā rakstā un pavicināja bērnu priekšā tā, ka tas nodzirkstīja vien.

- Tās ir neparasta izskata bruņas, kungs, teica Jūstess.

- Jā, puis, piekrita Tiriāns. Tādas nav izkalis neviens Nārnijas punduris. Tās ir kalormenu bruņas, svešzemju ražojums. Es arvien dažas tādas esmu turējis gatavībā, jo nekad neesmu varējis zināt, kad man vai maniem draugiem radīsies iemesls slepus ierasties Tišroka zemē. Un paskatieties uz šo pudeli, kas izkalta no akmens! Tajā ieliets šķidrums, kas, ieberzēts rokās un sejās, iekrāsos jūs brūnus kā kalormenus.

- Vareni! iesaucās Džila. Maskēšanās! Man tīk maskēties!

Tiriāns viņiem parādīja, kā nedaudz šīs sulas jāuzlej uz plaukstām un tad rūpīgi jāieberzē sejas un kakla ādā līdz pat pleciem un pēc tam rokās līdz elkoņiem. Arī viņš pats rīkojās tāpat.

- Kad tas iesūksies, viņš teica, varēsim maz­gāties ūdenī, bet āda tik un tā paliks melnīgsnēja. Lai kļūtu atkal par baltiem nārniešiem, to var dabūt nost tikai ar eļļu un pelniem. Tagad, Džila, iesim un izmēģināsim, kā tev piestāv šis bruņukrekls. Tas ir mazliet par garu, tomēr ne tik pārlieku, kā es baidījos. Nav šaubu, ka tas piederē­jis kādam tārkāna pavadoņu pulka pāžam.

Uzģērbuši bruņukreklus, viņi uzlika galvā kalor­menu bruņucepures, kas ir mazas un apaļas, cieši piegulošas galvai, ar smaili pašā vidū. Tad Tiriāns izņēma no lādes garus baltas drānas strēmeļu ruļļus un tikmēr tina ap bruņucepurēm, līdz tās kļuva par

turbāniem, taču vidū mazā tērauda smaile tik un tā bija redzama.

Tiriāns ar Jūstesu paņēma kalormenu likos zo­benus un mazos, apaļos vairogus. Džilai neatradās piemērots viegls zobens, taču Tiriāns iedeva viņai taisnu medību dunci, kas briesmu brīdī varēja noderēt.

- Vai tu proti šaut ar stopu, meitenīt? viņš pavaicāja.

- Diezgan viduvēji, sarkdama atzinās Džila. Skrabs gan to dara gluži labi.

- Neticiet viņai, kungs, iejaucās Jūstess. Mēs abi esam vingrinājušies šaušanā ar loku visu laiku, kopš pagājušajā reizē pabijām Nārnijā, un viņa tagad prot šaut gandrīz tikpat labi kā es. Nevar gan lielīties, ka mēs būtu nez kādi labie šāvēji.

Tad Tiriāns iedeva Džilai loku un bultu maksti ar visām bultām. Nākamais darāmais bija uguns iekuršana, jo torņa iekšpuse joprojām vairāk līdzinājās alai nekā istabai un uzdzina drebuļus. Tomēr, lasot malku, viņi sasildījās saule tagad atradās augstu debesīs, un, kad pa dūmeni sāka kāpt augšup liesmu rūkoņa, telpa jau kļuva diezgan omulīga. Pusdienas gan bija samērā plānas, jo labā­kais, ko viņi varēja darīt, bija sasmalcināt cietos sausiņus, kas atradās lādē, un pārliet tos ar vārošu, sāļu ūdeni, lai pagatavotu ēdmaņu, kas kaut cik līdzinātos putrai. Un vienīgais dzeramais, protams, bija ūdens.

- Kaut jel mēs būtu paķēruši līdzi tējas paciņu! nogaudās Džila.

- Vai kakao kārbu, piebalsoja Jūstess.

- Arī pa muciņai laba vīna katrā no šiem torņiem nebūtu peļama lieta, sacīja Tiriāns.