Pēdējā cīņa

Sestā nodaļa nakti veiktais pamatīgais darbs

Pēc stundām četrām Tiriāns apgūlās vienā no lāvām, lai mazliet nosnaustos. Abi bērni jau šņāca viņš bija piespiedis tos likties slīpi pirms viņa paša, jo lielāko nakts daļu visiem bija paredzēts pavadīt nomodā un jauneklis zināja, ka bērni šajā vecumā bez miega iztikt nevar. Turklāt viņš bija tik ļoti nostrādājies vispirms nedaudz apmācījis Džilu šaušanā un atzinis, ka nārniešus veiklībā viņa gan nepanāk, tomēr patiešām nešauj slikti. Viņai pat bija izdevies nošaut trusi (protams, tas nebija runājošais trusis; Nārnijas rietumos mīt daudz pa­rasto trušu), un tam bija nodīrāta āda, iztīrītas iekšas un kautķermenis pakārts auklā. Tiriāns bija arī sapratis, ka abi bērni labi pieprot šo netīkamo, smirdošo darbu, kas uzdzen drebuļus; viņi bija to iemācījušies garajā ceļojumā pa Milžu zemi, meklē­jot princi Riliānu. Pēc tam viņš bija centies iemācīt Jūstesam, kā likt lietā zobenu un vairogu. Jūstess bija iemanījies diezgan labi zobena lietošanās mākā savu agrāko piedzīvojumu laikā, taču tolaik viņš vienmēr bija rīkojies ar nārniešu taisno zobenu. Par kalormenu līko asmeni viņam nepavisam nebija jausmas, un tas radīja grūtības, jo daudzi cirtieni stipri atšķiras un dažas no iemaņām, kuras viņš bija apguvis ar garo zobenu, tagad nācās aizmirst. Taču Tiriāns manīja, ka zēns ir ļoti apķērīgs un viņam ir veiklas kājas. Viņš brīnījās arī par abu bērnu izturī­bu patiesībā tagad viņi likās jau daudz spēcīgāki, lielāki un pieaugušāki nekā tad, kad pirms nedaudzām stundām visi sastapās. Tā bieži vien Nārnijas gaiss ietekmē ciemiņus no mūsu pasaules.

Visi trīs bija vienisprātis, ka vispirms jāatgriežas staļļa pakalnā, lai glābtu vienradzi Dārgumu. Pēc tam, ja veiksies, viņi centīsies tikt uz austrumiem un satikties ar mazo armiju, kas kentauram Rūnvitam jāatved no Kēras Paravelas.

Pieredzējis cīnītājs un mednieks tāds kā Ti­riāns allaž var pamosties tajā stundā, kad vajag. Šoreiz viņš ļāva sev gulēt līdz deviņiem un, izmetis no galvas visas raizes, tūlīt iemiga. Kad viņš pamodās, šķita, ka pagājis tikai mirklis, taču pēc gaismas un izjūtas viņš saprata, ka nogulējis tieši tik ilgi, cik gribējis. Viņš piecēlās, uzlika bruņucepuri, kas vienlaikus bija arī turbāns (bruņukreklu viņš nebija novilcis), un tad sapurināja pārējos divus tā, ka tie pamodās. Patiesību sakot, uzraušoties kājās no lāvām, viņi izskatījās gaužām bāli un nomākti, turklāt nevarēja vien beigt žāvāties.

Tagad, Tiriāns pavēstīja, mēs no šejienes iesim taisni uz ziemeļiem laimīgā kārtā nakts ir zvaigžņota un noiet vajadzēs īsāku ceļa gabalu nekā no rīta, jo tad mēs metām līkumu, bet tagad iesim taisni. Ja mums kāds piesiesies, jūs abi turiet mēli aiz zobiem, bet es pūlēšos vervelēt kā nejauks, cietsirdīgs un augstprātīgs kalormenu augstmanis. Ja es izvelku zobenu, tev, Jūstes, jādara tāpat, un Džila lai atkāpjas mums aizmugurē un uzsprauž uz stopa stiegras bultu, turot to gatavībā. Bet, ja es iekliedzos "mājup", tad skrieniet abi uz torni! Un nekādā ziņā nemēģiniet turpināt cīņu nedrīkst izdarīt nevienu vēzienu, ja esmu devis zīmi, ka jāat­kāpjas, tāda nevietā apliecināta drošsirdība nereti ir izjaukusi lieliskus plānus. Un nu, draugi, Aslana vārdā dosimies ceļā!

Viņi izgāja saltajā naktī. Pār koku galotnēm margoja visas lielās ziemeļu zvaigznes. Šīs pasaules ziemeļu zvaigzne saucas Sķēpsmaile tā ir spožāka nekā Polārzvaigzne.

Kādu brīdi viņi varēja iet tieši pretī Šķēpsmailei, taču drīz nokļuva biezā mežā, tāpēc vajadzēja mainīt virzienu, lai apietu tam apkārt. Un pēc tam tā kā viņi joprojām atradās zaru ēnā bija grūti izvēlēties pareizo virzienu. Tieši Džila izveda viņus uz īstā ceļa. Anglijā viņa bija atzīta par lielisku gaidu * (Skauti un gaidas (angļu vārds "guide" ceļvedis) līdz 1941. gadam arī Latvijā bija populāra jaunatnes organizācija.) un, protams, ļoti labi pazi­na Nārnijas zvaigznes, jo bija nosoļojusi garus ceļus pa mežonīgajām ziemeļzemēm un mācēja izvēlēties virzienu arī pēc citām zvaigznēm, ja Šķēpsmaile paslēpās aiz mākoņiem. Kolīdz Tiriāns saprata, ka no visiem trim viņa ir pati labākā ceļvede, viņš lika meitenei iet pa priekšu. Un tad jutās pārsteigts, cik klusi, līdzīgi ēnai, viņa slīd cauri tumsai.

- Pie Lauvas krēpēm! viņš pačukstēja Jūstesam.

- Džila ir īsta mežameita! Pat ja viņas dzīslās ritētu driādas asinis, arī tad viņa nespētu to izdarīt labāk.

- Viņa ir maza, tas palīdz, čukstus atteica Jūstess.

Taču Džila, iedama pa priekšu, brīdināja:

- Kuš-š-š, netaisiet tādu troksni!

Mežs visapkārt bija ļoti kluss. Patiesībā tas bija pārāk kluss. Parastajā Nārnijas naktī vajadzēja būt trokšņiem šad un tad kāds ezis uzsauktu līksmu "labunakti!", virs galvas ievaidētos pūce, iespē­jams, ka tālas flautas skaņas vēstītu, ka tur dejo

fauns, vai no apakšzemes atlidotu punduru veseru klaudzieni. Tas viss bija noklusis Nārnija, sastin­gusi drūmās bailēs, gulēja.

Pēc kāda laika ceļš sāka vīties pa stāvu kalnu. Koki te auga cits no cita attālāk. Tiriāns varēja neskaidri saredzēt jau pazīstamo kalna virsotni un stalli. Džila tagad soļoja arvien piesardzīgāk viņa ar roku joprojām norādīja, lai abi ceļabiedri sazinās ļ tāpat kā līdz šim. Tad meitene spēji apstājās, un Tiriāns redzēja, kā viņa pamazām noslīgst zālē un bez mazākās skaņas it kā pazūd. Brīdi vēlāk viņa pieslējās kājās, piebāza muti Tiriānam pie auss un čukstēja, cik klusi vien iespējams:

Nometietiet dālē! Labāk tatkatīt. Viņa izrunāja "s" kā "t" un "z" kā "d" nevis tāpēc, ka šļupstētu, bet tāpēc, ka zināja "s" un "z" čukstot ļ

varētu kļūt sadzirdami. Tiriāns tūdaļ nometās zemē gandrīz tikpat klusu kā Džila, tomēr ne gluži tik nemanāmi, jo bija smagāks un vecāks. To izdarījis, viņš secināja, ka šādā stāvoklī var saskatīt kalna kori un virs tās asi iezīmētām zvaigznēm nosēto debesu fonā divus apveidus. Viens bija stallis, otrs mazliet tuvāk kalormenu sargkareivis. Sargs bija diezgan nolaidīgs viņš nevis staigāja un pat ne stāvēja, bet sēdēja, nolaidis šķēpu pār plecu un zodu atspiedis pret krūtīm.

- Labi darīts! Tiriāns uzslavēja Džilu.

iMeitene bija viņam parādījusi tieši to, ko vaja­dzēja redzēt.

Viņi piecēlās, un tagad pirmais gāja Tiriāns. Ļoti lēni, gandrīz neuzdrošinādamies elpot, viņi piegāja pie nelielas koku skupsnas, kas neatradās tālāk par četrdesmit pēdām no sarga.

- Gaidiet te, kamēr atgriezīšos! viņš pačukstēja pārējiem. Ja es ciešu neveiksmi, bēdziet!

Tad viņš droši izgāja tā, lai ienaidnieks viņu pa­manītu. Viņu ieraudzīdams, vīrs sarāvās un grasījās lēkt kājās, jo baidījās, ka Tiriāns varētu būt viens no pašu priekšniekiem tad viņam draudētu nepa­tikšanas par to, ka ņēmis un apsēdies. Tomēr, pirms viņš paspēja uzsvempties kājās, Tiriāns bija noslīdzis uz viena ceļgala viņam līdzās un teica: Vai tu esi cīnītājs par Tišroku (lai viņš dzīvo mū­žīgi)? Mana sirds ielīksmojas, sastopot tautas brāli visu šo Nārnijas zvēru un nešķīsteņu vidū. Dod man savu roku, draugs!

Kalormenu sargs nepaspēja ne lāgā attapties, kas ar viņu notiek, kad juta, ka atnācējs sagrābj viņa labo roku kā dzelzs spīlēs. Nākamajā mirklī kāds uzmetās viņam uz kājām un pie kakla tika pielikts duncis.

- Vienu skaņu, un tu būsi beigts, Tiriāns iečukstēja sargam ausī. Saki, kur ir vienradzis, un tu paliksi dzīvs!

- Ai-aiz staļļa, ak, mans pavēlniek, stomījās nelaimīgais cilvēks.

- Labi. Piecelies kājās un aizved mani pie tā dzīvnieka!

Vīram slienoties kājās, ne uz mirkli no viņa rīk­les netika atņemts dunča asmens. Tas tikai virzījās līdzi apkārt (auksts un diezgan kņudinošs), jo Tiriāns bija nostājies vīram aizmugurē un dunci pārvirzīja ērtākā vietā zem auss. Drebēdams sargs devās uz staļļa aizmuguri.

Lai gan bija tumšs, Tiriāns uz līdzenas vietas pamanīja vienradža balto stāvu.

- Klusu! viņš pačukstēja. Nē, nezviedz! Jā, Dārgum, tas esmu es. Kā viņi tevi sasaistījuši?

- Sapinuši kopā visas četras kājas un piesējuši iemauktus pie riņķa staļļa sienā, atskanēja Dārgu­ma balss.

- Nostājies te, kareivi, ar muguru pret sienu! Nu, Dārgum, pieliec sava raga aso galu pret kalormena krūtīm.

- Labprāt, valdniek, atteica Dārgums.

-Ja viņš pakustas, dur viņam sirdī!

Pēc tam Tiriāns ātri pārgrieza pinekļus. Ar to atliekām viņš sasēja sarga kājas un rokas. Beigās viņš lika tam atvērt muti, piebāza to pilnu ar zāli un sasēja galvu no paura augšdaļas līdz zodam, lai viņš nevarētu sākt bļaut, uzslēja vīru sēdus stāvoklī un atbalstīja pret sienu.

- Esmu izturējies pret tevi mazliet nelaipni, karei­vi, sacīja Tiriāns. Tomēr tā bija nepieciešamība. Ja iznāks tikties vēlreiz, var gadīties, ka es izdaru tev labāku pakalpojumu. Nu, Dārgum, palēnām iesim!

Viņš aplika kreiso roku dzīvniekam ap kaklu, pieliecās tam klāt, noskūpstīja tā purnu, un abi sajutās ļoti priecīgi. Pavisam klusu viņi devās atpa­kaļ uz vietu, kur Tiriāns bija atstājis bērnus. Zem kokiem bija tumšāks, un viņš gandrīz uzskrēja virsū Jūstesam, pirms zēnu ieraudzīja.

- Viss kārtībā, Tiriāns nočukstēja. Šonakt pamatīgi pastrādāts. Tagad dosimies mājās.

Viņi pagriezās un bija paspēruši pāris soļu, kad Jūstess ierunājās:

- Kur tu esi, Poula?

Atbildes nebija.

- Vai viņa soļo jums otrā pusē, kungs? zēns vaicāja.

- Ko? atsaucās Tiriāns. Vai tad viņa neiet tev pie otras rokas?

Tas bija briesmīgs brīdis. Saukt skaļi viņi neie­drošinājās, tomēr čukstēja meitenes vārdu tik skaļi, cik vien varēja. Atbildes nebija.

- Vai viņa pameta tevi, kamēr es biju projām? Tiriāns taujāja.

- Es ne redzēju, ne dzirdēju viņu aizejam, atteica Jūstess. Taču viņa varbūt aizgāja, man neko neteikusi. Viņa prot zagties tik klusi kā kaķis, jūs pats par to esat pārliecinājies.

Tobrīd tālumā atskanēja bungu rīboņa. Dār­gums sasmailināja ausis.

- Punduri, viņš teica.

- Varu derēt, ka tic ir nodevīgie punduri, ienaid­nieki, noburkšķēja Tiriāns.

- Un nu kaut kas auļo šurp arvien tuvāk, Dār­gums sacīja.

Abi cilvēki un vienradzis stāvēja mēmi un nekus­tīgi. Tagad bija sakrājies tik daudz, ko pārdomāt, ka viņi nesaprata, ko lai dara. Tuvojās četrkājaina dzīvnieka vienmērīgā klaboņa. Un tad viņiem pavi­sam tuvu atskanēja čuksts:

- Ei! Vai jūs visi esat te?

Paldies Dievam, tā bija Džila!

- Kur, pie joda, tu ganījies? nikni čukstot, noprasīja Jūstess, jo viņu bija mākušas lielas bailes.

- Stallī, izdvesa Džila, taču izklausījās, ka viņa ar pūlēm cenšas nomākt smieklus.

- Ko neteiksi! norūca Jūstess. Tev tas liekas smieklīgi. Es gan varu tikai sacīt…

- Vai jūs atdabūjāt Dārgumiņu, kungs? vaicāja Džila.

- Jā, te viņš ir. Ar kādu lopiņu jāj tu?

- Ar viņu, skanēja atbilde. Steigsimies mājup, pirms kāds pamostas!

Un atkal sekoja smieklu šalts.

Pārējie tūlīt paklausīja, jo kavēšanās bīstamajā vietā ievilkās pārāk ilgi un punduru bungu rīboņa šķita tuvojusies. Viņi bija jau brītiņu nosoļojuši uz dienvidiem, kad Jūstess ieteicās:

- Ko nozīmē tas, ko tu teici? Ar ko tu jāj?

- Ar neīsto Aslanu, Džila pavēstīja.

- Ko? iesaucās Tiriāns. Kur tu esi bijusi? Un ko izdarījusi?

- Redziet, kungs, skaidroja Džila, tiklīdz

redzēju, kā jūs padarījāt nekaitīgu sargkareivi, es sāku gudrot, vai man nevajadzētu ielūkoties stallī un pārbaudīt, kas tur patiesībā atrodas. Tāpēc rāpos turp. Atbīdīt durvju bultu bija vieglāk par vieglu. Protams, iekšā bija tumšs kā akā un oda kā jebkurā citā stallī. Tad es iededzu gaismekli, un ticiet vai neticiet! tur neatradās neviens cits kā šis vecais ēzelis, kam uz muguras bija uzvilkta paunā sarotīta lauvas āda. Tā nu es izvilku dunci un pavēstīju tam! lopiņam, ka viņam jānāk man līdzi. Patiesībā man nemaz nevajadzēja draudēt viņam ar nazi. Stallis tanī bija galīgi noriebies, un viņš labprāt piekrita man sekot, vai ne, mīļo Āmurgalvucīt?

- Vai dieniņ! iebrēcās Jūstess. Ir nu gan naksniņa! Pirms mirkļa biju uz tevi nikns kā pūķis un joprojām domāju, ka tā aizšmaukt bija nodevī­ba, taču man jāatzīst… es gribu teikt… tu esi izdarījusi tīro varoņdarbu! Ja Džila būtu puika, viņu nāktos iecelt bruņinieku kārtā, vai ne, kungs?

- Ja viņa būtu puika, atcirta Tiriāns, viņai vajadzētu dabūt sukas par pavēļu neizpildīšanu.

Tumsā nevarēja saskatīt, vai tas tika sacīts ar sarauktu pieri vai ar smaidu. Nākamajā mirklī at­skanēja metāla skrapstoņa.

- Ko jūs darāt, kungs? asi noprasīja Dārgums.

- Izvilku zobenu, lai nocirstu nolādētā ēzeļa gal­vu! trakās dusmās ieskanējās Tiriāna balss. Paej sānis, skuķi!

- Vai, nē, lūdzu, nē! iesaucās Džila. Patiešām, tā jums nevajag darīt. Tā nebija viņa vaina. Visu sagudroja pērtiķis. Ēzelis nezināja, ko citu darīt. Un viņš ļoti nožēlo. Un viņš ir jauks ēzeļuks. Viņu sauc par Āmurgalvu. Un es esmu aplikusi rokas viņam ap kaklu.

- Džila, sacīja Tiriāns, tu esi mana visdros­mīgākā pavalstniece un vislabāk zini, kā jāizturas mežā, bet tu esi ari pats bezkaunīgākais un nepaklausīgākais skuķis. Labi, lai tas ēzelis paliek dzīvs. Ko tu, ēzeli, pats vari par sevi pateikt?

- Es, kungs? atskanēja ēzeļa balss. Man nudien traki žēl, ja esmu darījis nepareizi. Pērtiķis teica, ka Aslans grib, lai es šitā pārģērbjos. Un es domāju, ka viņš zina. Es neesmu tāds gudrinieks kā viņš. Es tikai darīju, ko man teica. Man nemaz nepatika kvernēt tajā stallī. Es pat īsti nezināju, kas notiek ārā. Laukā mani izlaida tikai uz pavisam īsu brītiņu naktīs. Bija dienas, kad viņš aizmirsa man iedot kaut vai padzerties.

- Kungs, ierunājās Dārgums. Tie punduri nāk tuvāk un tuvāk. Vai mēs gribam ar viņiem tik­ties?

Tiriāns brītiņu padomāja un tad negaidot skaļi

iesmējās. Pēc tam viņš sāka runāt, šoreiz ne vairs čukstus.

Pie Lauvas krēpēm! viņš sacīja. Man nez vai neaptumšojas prāts. Ar viņiem tikties? Protams, mēs ar viņiem tiksimies! Tagad mēs tiksimies ar visiem. Mums taču tagad ir šis ēzelis, ko parādīt. Lai viņi redz to radījumu, no kura baidījušies un kuram klanījušies. Mēs viņiem varam atklāt patiesību par pērtiķa nelietīgo nodomu. Viņa noslēpums ir atklā­jies. Notikumu gaita ir mainījusies. Rīt mēs pakār­sim šo pērtiķi Nārnijas augstākajā kokā. Beigsies visa čukstēšanās, slapstīšanās un maskēšanās. Kur ir tic godīgie punduri? Varēsim viņiem pavēstīt labas ziņas.

Ja stundām ilgi čukstēts, tad ikviena skaļa balss, kas ieskanas, brīnišķīgi uzmundrina. Viss pulciņš i sāka pļāpāt un smieties, pat Āmurgalva pacēla purnu un skaļi iezviedzās: ī-ā, ī-ā, ī-ā, ī-ā! -

Pērtiķis jau daudzas dienas nebija to ļāvis. Tad viņi devās ceļā pretī bungu rīboņai. Tā ar katru brīdi pieņēmās spēkā, un tad gājēji ieraudzīja arī lāpu ugunis. Tās parādījās uz viena no grambainajiem ceļiem (Anglijā to diezin vai vispār sauktu par ceļu), kas veda pāri Laternas klajumam. Pa to ņipri soļoja apmēram trīsdesmit punduru, visi pārlikuši pār pleciem savas mazās lāpstiņas un kapļus. Divi kalormeni gāja ierindas priekšgalā, divi aizmugurē.

Stāt! nodārdināja Tiriāns, iziedams uz ceļa. Stāt, karavīri! Kurp jūs vedat šos Nārnijas pundu­rus, un kas jums to pavēlējis?