Pēdējā cīņa

Septītā nodaļa Galvenokart par punduriem

Abi kalormenu karavīri kolonnas pirmajā rindā, redzēdami cilvēkus, no kuriem vienu uzskatīja par tārkānu jeb diženu augstmani, bet divus pārējos par bruņotiem pāžiem, apstājās un sveicinot pacēla šķēpus.

- Ak, man pavēlniek, teica viens, mēs vedam šos sīkuļus uz Kalormenas raktuvēm, kas pieder Tišrokam, lai viņš dzīvo mūžīgi mūžos!

- Zvēru pie lielā cilvēka Taša, viņi šķiet ļoti paklausīgi, noteica Tiriāns.

Tad viņš pēkšņi pagriezās pret punduriem. Apmēram katrs sestais nesa lāpu, un tās šaudīgajā gaismā viņš varēja saskatīt bārdainas sejas, kas lūkojās viņā ar bargu un stūrgalvīgu izteiksmi.

- Punduri! Vai Tišroks ir uzvarējis lielā kaujā un iekarojis jūsu zemi, viņš vaicāja, ka jūs tik paklausīgi dodaties, lai nomirtu Pagrehenas sālsraktuvēs?

Abi kareivji pārsteigti blenza Tiriānā, turpretī punduri visi vienā balsī atteica:

- Aslana pavēle, Aslana pavēle! Viņš mūs pārdevis. Ko mēs varam iesākt pret Viņu?

- Tišroks! piebalsoja cits un nospļāvās. Gribētu redzēt, kā viņš iedrošināsies piedurt mums pirkstu!

- Klusu, draņķi! nobrēcās galvenais koman­dieris.

- Paverieties! sacīja Tiriāns, ievilkdams Amurgalvu vairāk gaismas lokā. Viss notikušais ir bijuši meli. Aslans vispār nav ieradies Nārnijā. Pērtiķis jūs apvedis ap stūri. Šis ir tas radījums, ko viņš veda arā no staļļa jums rādīt. Paskatieties uz to!

Tas, ko punduri redzēja tagad, kad skatīja tuvu­mā, pilnīgi neapšaubāmi viesa viņos izbrīnu, kā viņus spējuši tā apmānīt. Pa to laiku, ko Amurgalva bija pavadījis ieslodzīts stallī, lauvas āda bija krietni nobrāzta un sagrumbota. Lielākā daļa no tās bija savandījusies lielā pikucī uz viena pleca. Galvas daļa bija ne vien nošķiebušies uz sāniem, bet arī dīvainā kārtā atvilkusies ļoti tālu atpakaļ, tādējādi jebkurš tagad varēja saredzēt muļķīgo, biklo ēzeļa purnu blenžam ārā no tās. No viena mutes kaktiņa nokarājās zāles stiebrs, jo pa ceļam viņš paklusām bija paknibinājis zaļbarību.

- Tā nebija man vaina, viņš tagad purpināja. j Es neesmu īpaši gudrs. Es nekad neesmu teicis, ka tāds būtu.

Kādu brīdi punduri, mutes atpletuši, stīvi vērās Āmurgalvā, bet tad viens no karavīriem skarbi no-ļ prasīja:

- Mans kungs, vai jūs esat prātā jucis? Ko jūs ar šiem vergiem darāt?

Un otrs noprasīja: Un kas jūs tādi esat?

Apsargu pīķi vairs nebija pacelti sveicienam, bet nolaisti zemāk, lai varētu tos laist darbā.

- Pasakiet paroli! pieprasīja komandieris.

- Šī ir mana parole! izraudams zobenu no maksts, izsaucās karalis. Gaisma aust, meli sa­triekti pīšļos! Tagad aizstāvies, nelieti, jo es esmu Nārnijas Tiriāns!

Viņš līdzīgi zibenim metās virsū komandierim. Jūstess, redzēdams, ko dara karalis, atkailinājis savu zobenu, drāzās virsū otram; zēna seja bija nāves bāla, taču es viņu par to nenosodītu. Un, kā reizēm patiešām notiek ar iesācējiem, viņam laimē| jās. Piemirsis visu, ko Tiriāns iepriekšējā pēcpusdie-1 nā mācījis, zēns ņēmās mežonīgi zvetēt (es nudien j nevaru apzvērēt, vai viņš nebija aizmiedzis acis) un, sev par lielu pārsteigumu, pēkšņi atģidās, ka pretinieks gul viņam pie kājām beigts, tomēr, kaut

arī tas sagādāja lielu atvieglojumu, šajā brīdī tas arī stipri biedēja. Karaļa cīņa vilkās mazliet ilgāk; tad arī viņš piebeidza savu pretinieku un uzsauca Jūstesam:

- Uzmanies no abiem pārējiem!

Taču abus atlikušos kalormenus bija pieveikuši punduri. Nebija atlicis neviens ienaidnieks.

- Labi cirsts, Jūstes! iesaucās Tiriāns, paplik­šķinādams zēnam pa muguru. Nu, punduri, jūs esat brīvi! Rīt es jūs vedīšu atbrīvot visu Nārniju. Trīsreiz lai sveikts Aslans!

Taču reakcija uzsaucienam bija gluži vienkārši nožēlojama. Nedaudzi (apmēram pieci) punduri mēģināja sauklim piebiedroties, taču tūlīt steidzīgi apklusa, vairāki citi kaut ko īgni noņurdēja. Dau­dzi nebilda ne vārda.

- Vai jūs nesaprotat? Džila nepacietīgi uzsau­ca. Punduri, kas jums kaiš? Vai nedzirdat, ko karalis saka? Viss beidzies. Pērtiķis vairs nevaldīs pār Nārniju. Ikviens var atgriezties parastajā dzīvē. Jūs varat iet un būt priecīgi. Vai tad jūs tas neielīksmo?

Pēc pagara klusuma brīža kāds ne īpaši patīka­ma izskata punduris ar melniem matiem un bārdu kā sodrēji noprasīja:

- Un kas tu, jaunlcundz, tāda varētu būt?

- Esmu Džila, meitene atsacīja. Tā pati Džila, kas palīdzēja glābt karali Ililiānu no burvestības pinekļiem, un tas ir Jūstess, kas darīja to pašu, un mēs pēc vairākiem simtiem gadu esam atnākuši atpakaļ no citas pasaules. Mūs sūtīja Aslans.

Punduri palūkojās cits citā un smīkņāja, tomēr šī smīkņāšana neliecināja par jautrību, tā bija ņirdzīga.

- Ziniet, teica melnmatainais punduris (viņa vārds bija Grifls), es nezinu, kā jūs, puiši, jūtaties, taču man ir skaidrs, ka par Aslanu esmu saklausījies pietiekami daudz, lai vairāk dzirdēt par viņu negri­bētu līdz mūža galam.

- Tā ir taisnība, tā ir taisnība, purpināja citi punduri. Tas viss ir krāpšana, gatavā krāpšana.

- Kā tu to domā? noprasīja Tiriāns.

Cīnoties viņš nebija izskatījies bāls, turpretī ta­gad tāds bija. Viņš taču tik ļoti cerēja, ka šis brīdis būs skaists, nu tas atgādināja ļaunu murgu.

- Jūs droši vien domājat, ka mums smadzenes atmiekšķējušās, droši vien tā jums liekas, Grifls turpināja. Vienreiz mēs esam apmānīti, un nu jūs cerat, ka nākamajā mirklī mūs apmānīsiet atkal. Pietiek mūs barot ar pasaciņām par Aslanu, vai sapratāt? Paskatieties uz viņu! Vecs ēzelis ar garām ausīm!

- Augstās debesis, tu padari mani traku! -

iesaucās Tiriāns. Kurš no mums teicis, ka tas ir Aslans? Pērtiķis bija pūlējies pataisīt viņu par Aslana atdarinājumu. Vai tad tu nespēj to apjēgt?

- Un jums laikam ir kāds labāks atdarinājums? klaigāja Grifls. Nē, paldies! Vienreiz mēs esam apmuļķoti un neļausimies, ka mūs apmuļ­ķo vēlreiz.

- Man nav nekāda atdari­nājuma, Tiriāns dusmīgi atcirta. Es kalpoju īstajam Aslanam.

- Kur tad viņš ir? Kas

>

viņš ir? Parādiet mums viņu! vairāki punduri pieprasīja.

- Vai jums šķiet, ka es nēsāju viņu savā somā, jūs, aunapieres? atsvieda Tiriāns. Kas es tāds esmu, lai ar savu pavēli spētu atsaukt Aslanu šurp? Viņš nav nekāds pieradinātais lauva.

Mirklī, kad šie vārdi izlauzās karalim pār lū­pām, viņš aptvēra, ka šis gājiens ir nepareizs. Punduri tūdaļ ņēmās atkārtot "nav pieradināts lauva, nav pieradināts lauva", skandinot vārdus kā zobgalīgu pantiņu.

-To jau mums gribēja iestāstīt tie otrie.

- Vai gribat apgalvot, ka neticat īstajam Aslanam? vaicāja Džila. Es viņu esmu redzējusi. Un viņš atsūtīja mūs abus šurp no citas pasaules.,

- Ā, Grifls, plati smīnēdams, noteica. To sakāt jūs. Viņi jums labi iemācījuši to pasaciņu. Un to nu jūs cītīgi skaitāt, vai ne?

- Rupjais tēviņ, nodārdināja Tiriāns, vai tu gribi teikt, ka dāma melo?

- Papūlieties runāt pieklājīgi, kundziņ! atcirta punduris. Manuprāt, mēs vairs negribam nekādus karaļus ja jūs vispār esat Tiriāns, pēc kura jūs gan ] neizskatāties, un mēs negribam nekādus Aslanus. Kopš šā brīža mēs paši rūpēsimies par sevi un neklanīsimies nevienam. Vai sapratāt?

- Tā būs, piekrita pārējie punduri. Tagad mēs paši lemsim savu likteni! Nebūs nekādu Aslanu, nekādu karaļu, nekādu pasaku par citām pasaulēm. Punduri balsos par punduriem.

Un viņi sāka no jauna kārtoties ierindā un gata­vojās iet atpakaļ turp, no kurienes nākuši.

- Mazie gnīdas! Jūstess skaitās. Vai jūs pat nepateiksiet "paldies", ka esat paglābti no verdzī­bas sālsraktuvēs?

- Mēs jums skaidri redzam cauri, pār plecu atkliedza Grifls. Jūs mūs paglābāt tāpēc, ka gribējāt izmantot savā labā. Jūs spēlējat paši savu rotaļu. Iesim, puiši!

Un punduri uzsāka dīvainu marša dziesmiņu, kam piederas kāju klaudzienu pavadījums, un ieso­ļoja tumsā.

Tiriāns ar draugiem stīvi nolūkojās viņiem nopakaļ. Tad karalis pateica vienu vienīgu vārdu: Nāciet! un viņi turpināja ceļu.

Viss pulciņš klusēja. Āmurgalva jutās, it kā vēl joprojām atrastos nežēlastībā, turklāt īsti nesaprata, kas noticis.

Džila skaitās uz pretīgajiem punduriem, bet viņa augstu novērtēja Jūstesa uzvaru pār kalormenu un izjuta pret zēnu gandrīz vai bijību. Jūstesam savu­kārt joprojām strauji pukstēja sirds. Tiriāns ar

Dārgumu skumji soļoja viens otram līdzās aizmugu­rē. Karalis bija uzlicis roku uz vienradža pleca, un tas reizēm paberzēja maigo purnu pret karaļa -vaigu. Viņi necentās viens otru mierināt ar vārdiem. Nebija arī viegli atrast kādu sakāmo, kas mierinātu. Tiriānam nekad nebija ienācis prātā, ka vienas no sekām, ko pērtiķis panācis, radot viltus Aslanu, būs ļaužu ticības zudums īstajam Aslanam. Viņš bija juties pilnīgi drošs, ka, tiklīdz parādīs visiem, kā viņi krāpti, punduri nekavējoties nostāsies viņa pusē. Tādā gadījumā nākamajā naktī viņš būtu aizvedis tos uz Staļļa pakalnu un parādījis Āmurgalvu gan visiem dzīvniekiem, gan pārējiem nārniešiem, un ikviens no viņiem nostātos pret pērtiķi, un varbūt pēc izkaušanās ar kalormeniem nepatikšanas beig­tos. Turpretī tagad likās, ka viņš nevar paļauties ne uz ko. Cik daudz citu nārniešu varētu nonākt pie tādiem pašiem uzskatiem kā punduri?

- Man liekas, kāds cenšas mūs panākt, pēkšņi ierunājās Āmurgalva.

Visi apstājās un ieklausījās. Viņiem aiz muguras patiešām atskanēja mazu kājeļu dipoņa.

- Kas nāk? uzsauca karalis.

- Es viens pats, kungs, atskanēja balss. Es, punduris Pogins. Es tikai tagad izmanījos tikt pro­jām no citiem. Esmu jūsu pusē, kungs, un Aslana

pusē. Ja jūs varētu man iedot pundurim piemērotu zobenu, es ar prieku cirstos pareizajā pusē, līdz viss

būtu kārtībā.

Ceļinieki apstāja pienācē­ju, apsveica, slavēja un plikšķināja pa muguru. Protams, viena vienīga pundura pievienošanās ne­ko lielu nesolīja, tomēr arī šis viens ikviena sirdī iesvēla prieku. Viss pulļ ciņš sajutās līksmāk. To­mēr Džilas un Jūstesa jautrība drīz vien apdzi­sa, jo miegs mācās virsū k;

mākonis un viņi jutās pārāk noguruši, lai domātu par kaut ko citu kā vien par gultu.

Torni viņi sasniedza vissaltākajā nakts stundā, tieši pirms ausmas. Ja viņus gaidītu gatava maltīte, tie ar prieku to iebaudītu, taču ņemšanās ar gatavošanu un laiks, ko tas prasītu, nepieļāva pat domu par ēšanu. Viņi padzērās no strauta, nomazgāja seju ar ūdeni un atkrita savās lāvās, vienīgi Āmurgalva un Dārgums teica, ka ērtāk jutīšoties ārā. Tas varbūt bija pilnīgi pareizi, jo vienradzis un miesās apaļš, pieaudzis ēzelis slēgtā

telpā vienmēr izraisa sajūtu, it kā šī telpa būtu par šauru.

Nārnijas punduri, kaut garumā nesasniedz'četras pēdas, ņemot vērā ķermeņa apjomu, savā paveidā ir vieni no izturīgākajiem un stiprākajiem radījumiem, tāpēc Pogins, par spīti nogurdinošajai dienai un vēlajai gulētiešanai, gluži spirgts pamodās pirmais. Viņš tūlīt paņēma Džilas stopu, izgāja ārā un nošā­va dažus meža baložus. Tad viņš apsēdās uz sliekšņa, lai tos noplūktu, pļāpādams ar Dārgumu un Āmurgalvu. Ēzelis šorīt izskatījās un jutās daudz labāk. Dārgums, būdams vienradzis un tāpēc viens no augstdzimušākajiem un smalkākajiem dzīvnie­kiem, izturējās pret punduri ļoti laipni, runādams ar viņu par tādiem tematiem, kas bija saprotami abiem, piemēram, par zāli, cukuru un rūpēm par kāju nagiem. Kad no torņa, žāvādamies un acis berzēdami, gandrīz pusvienpadsmitos no rīta iznāca Džila ar Jūstesu, punduris bērniem parādīja, ka tie var riekšavām saplūkt Nārnijas lapaugu, ko sauc par meža fresniju un kas izskatās ļoti līdzīgs mūsu savvaļas skābenei, taču, pienācīgi sagatavots, garšo krietni labāk. (Lai gūtu vislabākos panākumus, nepieciešams neliels daudzums sviesta un piparu, taču to viņiem nebija.) Tomēr, lai kā arī būtu, viņi varēja tikt pie lieliska sautējuma brokastīm vai pusdienām. Tiriāns, paņēmis cirvi, devās mazliet dziļāk mežā un atnesa zarus kurināmajam. Kamēr maltīte gatavojās un tas šķita aizņemam ilgu laiku īpaši tāpēc, ka, tam ritot, smaržoja arvien kārdinošāk un kārdinošāk, karalis atrada Poginam pundura apģērbu, kurā bija pilnīgi viss: bruņukrekls, bruņucepure, vairogs, zobens, vidusjosta un duncis. Tad viņš pārbaudīja Jūstesa zobenu un ieraudzīja, ka zēns to iebāzis atpakaļ makstī, nenotī­rījis nogalinātā kalormena asinis. Par to viņš saņē­ma bārienu un pavēli ieroci notīrīt un nospodrināt.

Visu šo laiku Džila staigāja turp un atpakaļ, reizēm apmaisīdama katlā sautējumu un reizēm skaudīgi nolūkodamās uz ēzeli un vienradzi, kas apmierināti plūca zāli. Cik reižu gan viņa torīt tika vēlējusies, kaut arī varētu darīt to pašu!

Tomēr, kad maltīte kūpēja galdā, visi saprata, ka bijis vērts gaidīt, un ikviens notiesāja divas porcijas. Kad nu visi bija pieēduši pilnu vēderu, trīs cilvēkvei­dīgie un punduris apsēdās uz sliekšņa, bet četr­kājainie nogūlās viņiem pretī. Punduris ar Džilas un Tiriāna atļauju aizkūpināja pīpi, un karalis sacīja:

Paklau, draugs Pogin, tev laikam gan ir vairāk ziņu par ienaidnieku nekā mums. Pastāsti visu, kas tev pierē! Un pirmām kārtām kā viņi attēlo manu izbēgšanu?

Kungs, tas ir visviltīgākais stāsts, kāds jebkad izgudrots, atteica Pogins. To stāstīja kaķis un droši vien savā paurī to arī bija izgudrojis. Šis Rudais, kungs, nudien ir visslīpētākais no visiem kaķiem, kas dzīvojuši! Viņš teica, ka gājis garām kokam, pie kura tie neģēļi bija Jūsu Majestāti piesējuši. Un viņš sacīja (atvainojiet, ka atkārtoju šos vārdus), ka jūs esot brēcis un lamājies, un lādējis Aslanu, "sak, man viņa lietotos vārdus nepatiktu atkārtot" tā viņš piebilda, izskatīdamies tik cimperlīgs un uzpūtīgs, cik vien, kā zināt, kaķis, kad grib, spēj izlikties. Un tad tas Rudais turpināja pēkšņi zibens uzliesmojumā parādījies pats Aslans un vienā paņēmienā aprijis Jūsu Majestāti. Visi dzīvnieki, dzirdot šo stāstu, nodrebēja, un daži ņēma un noģība. Un pērtiķis, protams, novadīja visu līdz galam. "Te nu jūs redzat," viņš sacīja, "ko Aslans dara ar tiem, kas viņu negodā. Lai tas jums visiem ir par brīdinājumu!" Un nabaga radījumi vaimanāja un raudāja, un atkārtoja tas tā būs, tas tā būs.

Tā nu, visu kopā ņemot, Jūsu Majestātes izglāb­šanās nav vis rosinājusi viņus padomāt, vai jums joprojām ir uzticami draugi, kas jums palīdzēs, bet tikai uzdzinusi viņiem vēl lielākas bailes no pērtiķa un mudinājusi tam paklausīt.

- Kāda velnišķīga izdoma! iesaucās Tiriāns. -Tātad kaķis ir cieši iesaistīts pērtiķa nodomos.

- Tagad, kungs, drīzāk jājautā, vai pērtiķis neīs­teno viņa lēmumus, atteica punduris.

- Redziet, šis nekrietnelis ir sācis žūpot. Es uzskatu, ka pašlaik sazvērestību vada runcis vai Rižda, kalormenu kapteinis. Un, manuprāt, dažas piezīmes, ko Rudais izmeta punduru vidū, ir patie­sais cēlonis, kāpēc viņi tik nelietīgi atteicās paklau­sīt jūsu aicinājumam. Un es jums pateikšu, kāpēc. Aizvakar, tikko bija beigusies viena no šīm pretīga­jām pusnakts sapulcēm un es jau biju nogājis kādu gabalu uz māju pusi, ievēroju, ka sapulces vietā esmu aizmirsis pīpi. Tā bija ļoti laba pīpe no senām dienām, man tā bija mīļa, tāpēc devos atpa­kaļ to meklēt. Taču nebiju vēl aizgājis līdz vietai, kur tiku sēdējis (bija tik tumšs, ka vai acī dur), kad izdzirdu kaķa balsi sakām "miau" un kāda kalormena balsi Rudo pamācām "klau… runā klusu", tāpēc es mēmi paliku stāvam kā sastindzis. Un šie divi bija Rudais un tārkāns Rižda, kā viņi to godā. "Cildenais tārkān," savā zīdmīkstajā balsī teica kaķis, "es tikai gribēju skaidri zināt, ko mēs abi šodien domājām, teikdami, ka Aslans nav lielāks par Tašu." "Neapšaubāmi, visviedākais no kaķu cilts," atteica otrs, "tu esi aptvēris, ko es domāju." "Tu domāji," sacīja Rudais, "ka ne viens, ne otrs īstenībā nepastāv." "To zina katrs ar prātu apveltīts radījums," turpināja tārkāns. "Tātad mēs saprotam viens otru," nomurrāja kaķis. "Vai tev, tāpat kā man, pērtiķis nav mazliet apnicis?" "Viņš ir stulbs, rijīgs lops," atteica otrs, "tomēr patlaban vēl izmantojams. Mums abiem slepenībā par visu jāaprunājas un jāgādā, lai pērti­ķis izpildītu mūsu gribu." "Un būtu labāk, vai ne," piebilda kaķis, "darīt mūsu nodomus zināmus dažiem no nārniešu gaišākajiem prātiem, darīt to pakāpeniski, proti, iepriekš iztaustot, kurš ir derīgs. Jo dzīvnieki, kas patiešām tic Aslanam, var jebkurā brīdī pārdomāt un darīs to, ja pērtiķa muļķība atklās viņa noslēpumu. Turpretī tie, kam gan Tašs, gan Aslans ir pilnīgi vienaldzīgi, tie, kas domā vienīgi par pašu labumiņiem un samaksu, kādu varēs saņemt no Tišroka, kad Nārnija būs kļuvusi par Kalormenas provinci, tādi stāvēs stingri." "Lielisko kaķi," sacīja kapteinis, "tikai izvēlies tādus ar lielu rūpību!"

Kamēr punduris runāja, laika apstākļi šķita pamazām mainījušies. Kad visi apsēdās, bija spī­dējusi saule. Tagad Āmurgalva drebuļoja. Dārgums satraukts cilāja galvu. Džila pavērās debesīs.

Apmācas, viņa sacīja.

- Un ir tik auksts, piebilda Āmurgalva.

- Pie Lauvas krēpēm, ļoti auksts! iesaucās Tiriāns, pūzdams uz pirkstiem elpu. Un kas tā par smirdoņu?

- Vē-e! izgrūda Jūstess. Kaut kāda maita. Vai tuvumā nav kāds beigts putns? Un kāpēc mēs šo smaku nejūtām iepriekš?

Dārgums ar lielu piepūli uzslējās kājās un norā­dīja ar ragu.

- Re! viņš iesaucās. Paverieties uz to tur! Paskatieties!

Tad visi seši to ieraudzīja, un viņu sejās iezagās milzīgs apjukums.