Pigmeju mežs Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

9 Mednieki

Viņi klīda starp kokiem, nezinot, uz kurieni iet. Aleksandrs, pamanījis, ka viņam pie kājas pielipusi dēle, kas jau krietni sasūkusies asinis, norāva to bez jebkāda satraukuma. Viņš dēles bija iepazinis jau Amazonē un tagad no tām vairs nebaidījās, kaut arī šie rāpuļi jopro­jām uzdzina riebumu. Biezajā augu valstī nebija iespē­jams orientēties, viss izskatījās vienāds. Vienīgie krāsas laukumi, kas atšķīrās no zaļā meža, bija orhidejas un reizēm arī kāda putna košās spalvas. Zeme bija sarka­nīga un mīksta, lietū izmirkuši un pilna ar dažādiem šķēršļiem, aiz kuriem ik mirkli varēja aizķerties. Te bija arī maldinoši purvi, kas slēpās zem peldošu lapu segas. Jauniešiem nācās tikt cauri liānām, kas vietām veidoja blīvu aizkaru, izvairīties no atsevišķu augu asajiem ērkš­ķiem. Mežs nebija tik necaurejams, kā šķita iepriekš, un starp koku lapotnēm dažviet atspīdēja saules stari.

Aleksandrs nesa rokā nazi, gatavs uzbrukt pirma­jam ēdamajam dzīvniekam, kas gadīsies ceļā, tomēr neviens viņam šo prieku nesagādāja. Gar kājām aiz­skrēja vairākas žurkas, tomēr tās izrādījās ļoti veiklas.

Jauniešiem nācās remdēt izsalkumu ar nepazīstamiem un rūgteniem augļiem. Tā kā tos ēda arī Boroba, draugi nosprieda, ka tie nevar būt indīgi, un sekoja pērtiķīša piemēram. Aleksandram un Nadjai bija bail apmaldīties, kaut patiesībā viņi to jau bija izdarījuši; nevienam no abiem nebija ne jausmas, kā atgriezties Ngubē vai atrast pigmejus. Jaunieši cerēja, ka cilts pati viņus atradīs.

Viņi jau vairākas stundas bezmērķīgi klīda, ar katru brīdi arvien vairāk apmaldoties un baiļojoties, kad Boroba pēkšņi sāka klaigāt. Pērtiķītis bija ieradis apsēs­ties Aleksandram uz galvas, aptīt asti ap puiša kaklu un ar roķelēm ieķerties ausīs, jo no šāda augstuma viņš pa­sauli redzēja labāk nekā uz Nadjas pleciem. Aleksandrs kratīja dzīvnieciņu nost, tomēr Boroba izmantoja ik­vienu izdevību, lai atkal uzrāptos savā mīļākajā vietā. Pateicoties tam, ka pērtiķīti nesa Aleksandrs, Boroba ieraudzīja pēdas. Lai gan viņi atradās tikai metra attā­lumā, tās bija gandrīz neredzamas. Tās bija lielu ķepu atstātas pēdas, kas savā ceļā saspieda visu un veidoja īpatnēju taku. Jaunieši tās uzreiz pazina, jo tādas pašas bija redzējuši Maikla Mušahas safari laikā.

Tās ir ziloņu pēdas, Aleksandrs sacīja, cerību spārnots. Ja vien kāds no šiem dzīvniekiem ir šeit, tad kaut kur netālu jābūt arī pigmejiem.

Zilonis bija mocījies jau vairākas dienas. Pigmeji va­jāja medījumu, nogurdinot to, cik vien iespējams, pēc tam viņi to aizmānīja līdz tīkliem, iespieda stūrī un drīz pēc tam arī uzbruka. Vienīgais atelpas brīdis zilonim bija laiks, kamēr Bejē Dokū un viņa biedri aizveda ār­zemniekus līdz Ngubē ciemam. Tovakar un vēlāk naktī zilonis mēģināja atgriezties savā teritorijā, tomēr bija ļoti noguris un apjucis. Mednieki viņu bija aiztriekuši uz nepazīstamu zemi, un viņš, vairs nespēdams atrast ceļu atpakaļ, staigāja apļiem vien. Cilvēku klātbūtne, viņu šķēpi un tīkli liecināja par drīzām dzīves beigām; instinkts par to brīdināja, tomēr zilonis joprojām skrēja uz priekšu, jo nevēlējās mirt.

Tūkstošiem un tūkstošiem gadu ziloņi bija cīnījušies ar medniekiem. Dzīvnieku ģenētiskā atmiņā glabājās traģiskā medību ceremonija, kuras laikā bija jānogalina vai jāmirst. Satraucošā briesmu sajūta fascinēja gan medniekus, gan dzīvniekus. Medību kulminācijas brīdī daba aizturēja elpu, mežs apklusa, vējš mitējās, un bei­dzot, kad bija izšķīries dzīvnieka vai mednieku liktenis, vinu sirdis sitās vienā ritmā. Zilonis ir meža karalis, lielākais, smagākais un cienījamākais dzīvnieks, neviens cits nevarēja stāties viņam līdzās. Viņa vienīgais ie­naidnieks bija cilvēks mazs, vārgs radījums bez asiem nagiem un zobiem, ko gluži kā ķirzaku var nospiest ar vienu kāju. Kā gan šī necilā radība uzdrošinās stāties viņam pretī? Tomēr, kad sākas medību rituāls, vairs nav laika pārdomāt ironisko situāciju; mednieks un medī­jums zina, ka šī deja beidzas tikai ar nāvi.

Mednieki atklāja nomīdītus augus un nolauztus koku zarus daudz agrāk nekā Nadja un Aleksandrs. Viņi jau daudzas stundas sekoja zilonim, pārvietojoties ļoti ko­ordinēti, lai turētos piesardzīgā attālumā. Tas bija vecs un vientuļš zilonis, par ko liecināja arī milzīgie ilkņi. Viņam pretī stājās tikai ducis pigmeju ar ļoti vienkār­šiem ieročiem, tomēr viņi nebija ar mieru pieļaut, ka dzīvnieks varētu izsprukt sveikā. Agrākos laikos dzīv­nieku nogurdināja sievietes un vadīja to uz lamatu pusi, kur gaidīja vīri.

Pirms dažiem gadiem, kad cilts vēl nebija zaudējusi brīvību, pigmeji vienmēr rīkoja ceremoniju, kurā lūdza senču palīdzību un pateicās dzīvniekam par viņa dzī­vību. Taču, kopš Kosongo bija nodibinājis savu baiso karaļvalsti, vairs nekas nebija kā agrāk. Pat medības vissenākā un būtiskākā cilts nodarbe bija zaudējušas svētumu un pārvērtušās vienkāršā nogalināšanā.

Aleksandrs un Nadja dzirdēja garus rēcienus un sajuta zemes drebēšanu zem milzīgajām ziloņa kājām. Tobrīd bija sācies pēdējais medību cēliens tīkli padarīja ziloni nekustīgu, un pirmie šķēpi dūrās dzīvnieka sānos.

Nadjas kliedziens apturēja medniekus ar metienam paceltiem šķēpiem, kamēr zilonis nikni svaidījās un pēdējiem spēkiem cīnījās.

- Nenogaliniet viņu! Nenogaliniet viņu! Nadja at­kārtoja.

Meitene nostājās starp medniekiem un dzīvnieku ar augstu paceltām rokām. Pigmeji ātri vien attapās no pārsteiguma un centās pabīdīt viņu malā, bet tad med­niekiem priekšā stājās Aleksandrs.

- Pietiek! Stājieties! puisis iekliedzās un parādīja viņiem amuletu.

- Ipemba Afua! pigmeji iesaucās un nokrita zemē, ieraudzījuši cilts svēto simbolu, kas tik ilgu laiku bija atradies Kosongo rokās.

Aleksandrs saprata, ka grebtais kauls ir daudz vēr­tīgāks nekā pulverītis, kas tajā atradās; ja arī tas būtu tukšs, pigmeju reakcija būtu tāda pati. Šis priekšmets vairākas paaudzes bija gājis no rokas rokā, un pigmeji tam piedēvēja maģiskas īpašības. Tagad viņi jutās ne­izsakāmi pateicīgi Aleksandram un Nadjai, kas bija at­devuši Ipemba Afuu. Jauniešiem, kas atdevuši ciltij tās dvēseli, nevarēja liegt neko.

Pirms atdot pigmejiem amuletu, Aleksandrs paskaid­roja, kādēļ nevajag nogalināt dzīvnieku, kas jau bija galīgi sapinies tīklos.

- Mežā palikuši vairs tikai pāris ziloņu, drīz vien tie pilnīgi izmirs. Ko jūs tad darīsiet? Vairs nebūs zi­loņkaula, kas varētu izglābt jūsu bērnus no verdzības. Mēs nelūdzam ziloņkaulu, bet gan palīdzību, lai gāztu Kosongo un reizi par visām reizēm atbrīvotu jūsu ģime­nes, puisis sacīja.

Viņš piebilda, ka Kosongo ir gluži parasts cilvēks, zem viņa kājām nedreb zeme un viņš nespēj nogalināt ar skatienu vai balsi. Viņam bija tikai tik daudz varas, cik ļaudis viņam atvēlēja. Ja neviens nebaidītos, Kosongo nebūtu nekas.

- Un Mbembelē? Un zaldāti? pigmeji taujāja.

Aleksandram nācās atzīt, ka viņš nav redzējis koman­dantu un Leoparda brālības vīri tiešām šķiet bīstami.

- Ja jums ir drosme, lai ar šķēpiem medītu ziloņus, jūs varat cīnīties arī ar Mbembelē un viņa vīriem, viņš apgalvoja.

- Iesim uz ciemu. Kopā ar Ipemba Afuu un sievām mēs varam uzvarēt karali un komandantu, Bejē Dokū aicināja.

Kā tuma labākais mednieks viņš baudīja biedru cieņu, tomēr nespēja likt viņiem neko darīt. Mednieki sāka strīdēties, un, par spīti situācijas nopietnībai, pēc brīža jau jautri smēja. Aleksandrs uzskatīja, ka jaunie draugi velti zaudē dārgo laiku.

- Atbrīvosim sievietes, lai viņas var cīnīties kopā ar mums. Arī mūsu draugi palīdzēs. Mana vecmāmiņa noteikti izgudros kādu triku, viņa ir ļoti gudra, Alek­sandrs apsolīja.

Bejē Dokū pārtulkoja drauga teikto, tomēr joprojām nespēja pārliecināt pārējos biedrus. Viņi domāja, ka skaļo ārzemnieku grupiņa nebūtu diez ko noderīga, kad pienāks laiks cīnīties. Arī vecmāmiņa nebija uz viņiem atstājusi lielu iespaidu, viņa bija necila, izspūrusi ve­čiņa ar trakām acīm. Savukārt pašus pigmejus varēja saskaitīt uz pirkstiem, un viņiem piederēja tikai tīkli un šķēpi, turpretim ienaidnieku bija daudz un tie bija ļoti spēcīgi.

- Sievietes man sacīja, ka karalienes Nanas Asantes laikā pigmeji un bantu vīri bija draugi, Nadja atgādi­nāja.

- Taisnība, Bejē Dokū piekrita.

- Arī bantu ļaudis Ngubē dzīvo, baiļu mākti. Mbembelē viņus moka un par nepaklausību nogalina. Ja vien va­rētu, viņi atbrīvotos no Kosongo un komandanta. Iespē­jams, ka viņi nostātos mūsu pusē, meitenei ienāca prātā.

- Kaut arī bantu vīri mums palīdzētu un mēs tiktu galā ar zaldātiem, ir jau vēl Sombe, briesmīgais burvis, Bejē Dokū nopūtās.

- Mēs varam uzveikt arī burvi! Aleksandrs iesaucās.

Tomēr mednieki uzpūtīgi noraidīja domu par stāšanos

pretī Sombem un paskaidroja, kā izpaužas viņa šaus­minošās spējas: burvis spļāva uguni, staigāja pa gaisu un pa kvēlojošām oglēm, spēja pārvērsties par krupi un viņa siekalas bija nāvējošas. Tā kā pigmeju skaidrojums aprobežojās tikai ar mīmiku un kustībām, Aleksandrs saprata, ka burvis nometas četrrāpus un vemj, un tas puisim nešķita nekas īpašs.

- Neuztraucieties, draugi, mēs parūpēsimies arī par Sombi, viņš tēvišķi mierināja pigmejus.

Aleksandrs atdeva ciltij maģisko amuletu, kuru pig­meji saņēma aizkustināti un priecīgi. Šo brīdi viņi bija gaidījuši vairākus gadus.

Kamēr Aleksandrs mēģināja pārliecināt pigmejus, Nadja bija piegājusi pie ievainotā dzīvnieka un valodā, kuru bija iemācījusies no Kobi safari ziloņa -, mēģi­nāja viņu nomierināt. Milzīgā dzīvnieka spēki bija gan­drīz izsīkuši; viņa snuķis un sāni bija asiņaini, jo tos bija ievainojuši mednieku mesti šķēpi. Meitenes balss, kas runāja viņa valodā, plūda kaut kur no tālienes, it kā būtu sapnis. Šī bija pirmā reize, kad viņš sastapās ar cilvēkiem, tādēļ zilonis negaidīja, ka tie varētu runāt tāpat kā viņš. Dzīvnieks ieklausījās tikai aiz noguruma. Lēni, bet droši šī balss šķērsoja izmisuma, sāpju un šausmu barjeru un aizkļuva līdz ziloņa smadzenēm. Viņš pamazām nomierinājās un beidza kārpīties tīklos. Pēc brīža viņš bija jau gluži kluss, uzmanīgi skatījās Nadjā un kustināja savas lielās ausis. Zilonis izdalīja tik spēcīgu baiļu smaku, ka meitene to sajuta iecērtamies nāsīs, tomēr turpināja runāt ar dzīvnieku, pārliecināta, ka viņš visu saprot. Cilvēkiem par izbīli, zilonis ātri vien sāka viņai atbildēt, un drīz vien vairs neviens nešaubī­jās, ka meitene un zilonis sarunājas.

- Sarunāsim tā, Nadja piedāvāja medniekiem. Kā pateicību par Ipemba Afuu jūs šo ziloni atstāsiet dzīvu.

Pigmejiem amulets bija daudz vērtīgāks nekā ziloņ­kauls, bet viņi nezināja, kā atbrīvot lielo dzīvnieku no tīkliem tā, lai viņš tos nesaspiež ar kājām vai neuzšķērž ar tiem pašiem ilkņiem, kurus viņi vēl pirms brīža gra­sījās nogādāt Kosongo. Nadja viņus drošināja, ka to var izdarīt bez briesmām. Tikmēr Aleksandrs bija piegājis pietiekami tuvu, lai varētu aplūkot šķēpu cirtienus bie­zajā ādā.

- Zilonis ir zaudējis daudz asiņu, viņš ir izslāpis, un šīs brūces var iekaist. Man bail, ka viņu gaida lēna un sāpju pilna nāve, viņš paziņoja.

Tad Bejē Dokū paņēma amuletu un tuvināja to dzīv­niekam. Viņš izņēma nelielo korķīti vienā Ipembas Afuas galā, palieca kaulu, pakratīja to kā sālstrauku, kamēr cits mednieks salika kopā saujas, kurās iebira zaļgans pulveris. Viņi ar zīmēm rādīja Nadjai, lai viņa uzber to uz brūcēm, jo neviens no medniekiem zilo­nim neuzdrošinājās pieskarties. Meitene paskaidroja ievainotajam dzīvniekam, ka viņam palīdzēs, un, kad bija pārliecināta, ka zilonis ir sapratis, iekaisīja pulveri šķēpu atstātajās dziļajās brūcēs.

Brūces brīnumainā kārtā neaizvērās, kā viņa to bija gaidījusi, bet pēc pāris minūtēm beidza asiņot. Zilonis pagrieza galvu, lai ar snuķi aptaustītu sānus, bet Nadja viņu pārliecināja, ka to labāk nedarīt.

Pigmeji novāca tīklus, kas bija daudz sarežģītāk nekā tos uzstādīt, un beidzot vecais zilonis bija brīvs. Viņš bija samierinājies ar likteni un, iespējams, jau bija šķērsojis dzīvības un nāves robežu, tomēr nu atkal brīnumainā kārtā bija brīvs. Viņš paspēra dažus nedrošus soļus un pēc tam drebot devās iekšā mežā. Pirms pazust biežņā, dzīvnieks pagriezās pret Nadju, neticīgām acīm palūko­jās uz viņu, pacēla snuķi un norūcās.

- Ko viņš teica? Aleksandrs taujāja.

- Lai mēs viņu pasaucam, ja nepieciešama palīdzī­ba, Nadja iztulkoja.

Drīz vien satumsa. Pēdējās dienās Nadja bija ēdusi ļoti maz, un arī Aleksandrs bija tikpat izsalcis kā drau­dzene. Mednieki pamanīja bifeļu pēdas, bet nesekoja tām, jo šie dzīvnieki bija bīstami un parasti pārvietojās grupās. Mednieki stāstīja, ka bifeļiem ir tikpat asas mēles kā haizivīm viņi varēja nolaizīt cilvēkam visu gaļu un atstāt tikai kaulus. Bez sieviešu palīdzības tos nebija iespējams medīt. Viņi teciņiem aizveda jaunie­šus līdz nelielu, no zariem un lapām uzbūvētu namiņu pudurim. Ciems izskatījās tik nabadzīgs, ka cilvēku klātbūtne šķita neiespējama. Viņi nebūvēja izturīgākas mājas, jo bija klejotāji, nedzīvoja kopā ar ģimenēm, jo ziloņu meklējumos katru reizi nācās doties arvien tālāk. Ciltij nepiederēja gandrīz nekas, tikai tik, cik katrs no tās locekļiem varēja paņemt līdzi. Pigmeji izgatavoja tikai pašus nepieciešamākos priekšmetus dzīvošanai mežā un medībām, visu pārējo viņi iemainīja. Tā kā viņiem neinteresēja civilizācija, pārējās ciltis uzskatīja, ka pigmeji ir līdzīgi pērtiķiem.

Mednieki no kādas bedres izcēla pusi antilopes, ko klāja zeme un kukaiņi. Viņi to bija nomedījuši pirms pāris dienām un pēc tam, kad pusi bija apēduši, atliku­mu apraka, lai to nenotiesātu citi dzīvnieki. Redzēdami, ka antilope ir neskarta, viņi sāka dziedāt un dejot. Aleksandrs un Nadja vēlreiz pārliecinājās, ka, par spīti ciešanām, šie ļaudis bija ļoti jautri mežā lieti noderēja ikviens iegansts, lai pajokotu, stāstītu jautrus atgadī­jumus un skaļi smietos. Antilope smirdēja pēc puvuma un bija kļuvusi zaļgana, bet ar Aleksandra šķiltavām un pigmeju neticamo veiklību sausa kurināmā sagādāšanā drīz vien jau kurējās neliels ugunskurs, uz kura cepās gaļa. Pigmeji priecīgi apēda arī gaļai pielipušos kurku­ļus, gliemežus, tārpiņus un skudras, kuras uzskatīja par īstu delikatesi, un papildināja vakariņas ar savvaļas augļiem, riekstiem un ūdeni no peļķēm.

- Vecmāmiņa apgalvoja, ka no netīra ūdens mēs va­ram saslimt ar holēru, Aleskandrs sacīja, dzerot no plaukstām, jo bija ļoti izslāpis.

- Var jau būt, ka tu tiešām varētu saslimt, jo esi ļoti vārgs, Nadja burkšķēja, bet es, augusi Amazonē, esmu imūna pret tropu slimībām.

Draugi jautāja Bejē Dokū, cik tālu atrodas Ngubē, bet viņš nevarēja precīzi atbildēt, jo pigmeji attālumu mērīja stundās, savukārt tās bija atkarīgas no ieša­nas ātruma. Piecas stundas ejot bija tikpat, cik divas skrienot. Viņš nevarēja norādīt arī virzienu, tāpēc ka nekad nebija lietojis kompasu un karti un nepazina debespuses. Viņi orientējās pēc dabas un simts hektāru lielā platībā varēja pazīt ikvienu koku. Bejē Dokū pa­skaidroja, ka tikai viņi, pigmeji, zināja visu koku, augu un dzīvnieku vārdus; pārējie cilvēki domāja, ka mežs ir purvains un brikšņu pilns zaļums. Zaldāti un bantu ļaudis bija drosmīgi tikai teritorijā starp ciemu un upju sateku, kur uzturēja kontaktus ar ārpasauli un tirgojās ar kontrabandistiem.

Ziloņkaula pārdošana ir aizliegta gandrīz visā pa­saulē. Kā gan viņi to dabū prom no šejienes? Aleksandrs brīnījās.

Bejē Dokū viņam pastāstīja, ka Mbembelē dod ku­kuļus atbildīgām amatpersonām un visā upes garumā izveidojis atbalstītāju tīklu. Viņi piestiprināja ilkņus laivas dibenam tā, ka tie palika zem ūdens, un pārvadāja gaišā dienas laikā. Dimantus kontrabandisti pārvadāja kuņģī. Viņi tos norija kopā ar medu un maniokas pu­diņu, un pāris dienu vēlāk, kad viņi jau atradās drošā vietā, vērtīgie akmeņi pa otru galu iznāca ārā. Tā bija mazliet šaušalīga, bet droša metode.

Mednieki jauniešiem pastāstīja par laiku pirms Ko­songo, kad Ngubē valdīja Nana Asante. Tolaik nebija zelta, bantu ļaudis pārtika, audzējot kafiju, ko pa upi veda pārdot uz pilsētām, un pigmeji lielāko daļu gada medīja. Bantu cilts audzēja dārzeņus un manioku, ko no pigmejiem iemainīja pret gaļu. Svētkus viņi svinēja kopā. Valdīja tāda pati nabadzība, tomēr visi bija brīvi. Reizēm laivas no pilsētas atveda dažādas lietas, bet bantu ļaudis neko daudz nepirka, jo bija ļoti nabadzīgi, savukārt pigmejus tās neinteresēja. Valdība par viņiem bija aizmirsusi, kaut arī reizi pa reizei atsūtīja kādu medicīnas māsu ar vakcīnām, kādu skolotāju, kuru pār­ņēmusi doma izveidot skolu, vai ierēdni, kurš apsolīja ievilkt elektrību. Visi viņi tūdaļ pat devās prom, jo nevarēja izturēt atšķirtību no civilizācijas, saslima un sajuka prātā. Vienīgie, kas šeit palika, bija komandants Mbembelē un vina vīri.

- Un misionāri? Nadja jautāja.

- Viņi bija spēcīgi un palika. Kad viņi ieradās, Nanas Asantes vairs nebija. Mbembelē viņus izraidīja, bet viņi negāja prom. Misionāri mēģināja palīdzēt mūsu ciltij. Pēc tam viņi pazuda, mednieki stāstīja.

- Gluži kā karaliene, Aleksandrs piebilda.

- Nē, kā karaliene ne… pigmeji atbildēja, bet nevē­lējās neko tuvāk paskaidrot.