Pigmeju mežs Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

1 Tirgus pareģe

Pēc gida Maikla Mušahas rīkojuma ziloņu karavāna apstājās. Bija sākusies smacīgā pusdienlaika svelme, kad plašā rezervāta daudzie dzīvnieki atpūtās. Dzīve uz pāris stundām apstājās, Āfrikas zeme pārvērtās par karstas lavas elli, pat hiēnas un maitu lijas meklēja ēnu. Aleksandrs Kolds un Nadja Santosa jāja uz kaprīza ziloņa vārdā Kobi. Dzīvnieks bija ļoti pieķēries Nadjai, jo šajās pāris dienās viņa bija papūlējusies iemācīties ziloņu valodas pamatus, lai aprunātos ar Kobi. Garo pastaigu laikā meitene stāstīja viņam par savu zemi Brazīliju tālu vietu, kur nebija tik lielu dzīvnieku, ja vien neņem vērā senos un slavenos briesmoņus, kas savrupi dzīvoja Amerikas kontinenta kalnu viducī. Kobi juta cieņu pret Nadju tikpat dziļi, cik neieredzēja Aleksandru, un nelaida garām nevienu izdevību izrādīt šo divējādo attieksmi.

Piecas tonnas ziloņa muskuļu un tauku apstājās ne­lielā oāzē zem putekļainiem kokiem, kuri auga kakao krāsas strauta krastā. Aleksandrs pats bija izkopis savu māku, kā, īpaši neapdauzoties, tikt lejā no trīs metrus augstās dzīvnieka muguras, jo pēc piecām safari dienām zilonis viņam joprojām nekādi nepalīdzēja. Alekss ne­pamanīja, kur Kobi bija apstājies, un puisis piezemējās strautā, līdz ceļgaliem iegrimis ūdenī. Boroba, Nadjas melnais pērtiķītis, uzlēca viņam virsū. Mēģinot atbrīvo­ties no dzīvnieciņa, Alekss zaudēja līdzsvaru un nokrita sēdus. Viņš klusi lādējās, nopurināja no sevis pērtiķīti un ar grūtībām piecēlās kājās brilles bija notašķītas ar duļķaino ūdeni, un neko nevarēja redzēt. Viņš mek­lēja kādu tīru krekla stūri, lai varētu tās noslaucīt, kad saņēma sitienu pa muguru un nokrita četrrāpus. Kobi nogaidīja, lai puisis pieceļas, tad mazliet pagriezās, no­vietoja savu milzīgo pakaļgalu piemērotā pozīcijā un, kad tas bija izdarīts, skaļi palaida smirdīgas gāzes mā­koni Aleksandram deguna priekšā. Pārējie ekspedīcijas locekļi skaļi smējās par šo joku.

Nadja nesteidzās nokāpt, meitene pagaidīja, līdz Kobi palīdzēja viņai cienījamā veidā tikt līdz zemei. Viņa uz­kāpa uz ziloņa saliektā ceļgala, pieturējās pie snuķa un nokāpa zemē ar balerīnas grāciju. Šādu laipnību zilonis neizrādīja nevienam citam, pat ne Maiklam Mušaham, pret kuru juta cieņu, bet ne mīlestību. Viņš bija dzīv­nieks ar ļoti skaidriem uzskatiem. Viena lieta bija vizi­nāt tūristus tāds pats darbs kā jebkurš cits, par kuru varēja saņemt lielisku ēdienu un dubļu vannas, bet pavisam cita lieta bija izpildīt cirka numurus par sauju zemesriekstu. Kobi garšoja zemesrieksti, to nevarēja noliegt, tomēr lielāku baudu viņam sagādāja ķircināt tādus cilvēkus kā Aleksandrs. Kādēļ zilonim puisis nepa­tika? To viņš īsti nevarēja pateikt. Dzīvnieku kaitināja, ka Alekss vienmēr atrodas Nadjas tuvumā. Barā bija trīspadsmit ziloņu, bet tam puišelim bija jājāj kopā ar meiteni; no viņa puses bija ļoti nepieklājīgi šādā veidā iespraukties starp Nadju un Kobi. Vai puika tiešām ne­saprata, ka viņu sarunām bija nepieciešama intimitāte? Kārtīgs grūdiens un neliela smakojoša vēja pūsma bija mazākais, ko šis tips bija pelnījis. Kobi gari nopūtās, kad Nadja nokāpa zemē un pateicībā noskūpstīja viņu uz snuķa. Šī meitene prata pienācīgi uzvesties un nekad viņu nepazemoja, piedāvājot zemesriekstus.

- Šis zilonis ir iemīlējies Nadjā, Keita Kolda no­burkšķēja.

Borobam nepatika tas, kā bija ievirzījušās viņa saim­nieces un Kobi attiecības. Viņš abus vēroja ar zināmām bažām. Nadjas interese par šo biezādaiņu valodu viņam varēja izrādīties bīstama. Vai tikai saimniece neprātoja par mājdzīvnieka maiņu? Varbūt ir pienācis laiks izlik­ties par slimu, lai varētu atgūt viņas uzmanību? Bet pēr­tiķītis baidījās, ka tad viņu varētu atstāt apmetnē bez iespējas piedalīties brīnišķīgajās pastaigās pa rezervātu. Šī bija viņa vienīgā iespēja redzēt savvaļas dzīvniekus un vienlaikus arī neizlaist no acīm sāncensi. Liekot skaidri saprast savas tiesības, viņš iekārtojās Nadjai uz pleca un no turienes draudēja zilonim, kratot dūrīti.

- Un šis pērtiķis ir greizsirdīgs, Keita piebilda.

Vecā rakstniece bija pieradusi pie Borobas garastā­vokļa maiņām, jo jau gandrīz divus gadus dzīvoja ar pērtiķīti zem viena jumta. Tas bija tāpat kā mitināties vienā dzīvoklī ar spalvainu vīreli. Tā bija jau kopš paša sākuma, jo Nadja piekrita doties uz Ņujorku, mācīties un dzīvot pie Keitas tikai kopā ar Borobu. Viņi nekad nešķīrās. Abi bija tik ļoti saraduši viens ar otru, ka meitene ieguva īpašu atļauju, lai kopā ar pērtiķīti va­rētu doties uz skolu. Boroba bija vienīgais pērtiķis visā pilsētas mācību iestāžu vēsturē, kas regulāri apmeklēja nodarbības. Keita nebrīnītos, ja dzīvnieciņš mācētu arī lasīt. Ļaunākajos murgos viņa redzēja Borobu sēžam dīvānā, ar brillēm uz acīm un konjaka glāzi rokās lasām avīzes ekonomisko ziņu sadaļu.

Keita vēroja dīvaino trio, ko veidoja Aleksandrs, Nadja un Boroba. Pērtiķītis, kurš bija greizsirdīgs uz ik­vienu dzīvu būtni, kas tuvojās viņa saimniecei, sākumā izturējās pret Aleksandru kā pret neaicinātu ciemiņu, tomēr ar laiku puisim pieķērās. Iespējams, dzīvnieciņš saprata, ka šai gadījumā viņam nevajadzētu izvirzīt tik ierasto ultimātu "es vai viņš". Kas zina, kuru no abiem meitene būtu izvēlējusies. Keita prātoja, ka šī gada laikā abi jaunieši ir krietni mainījušies. Nadjai jau bija piecpa­dsmit gadu, bet mazdēlam astoņpadsmit, un viņš jau izskatījās un uzvedās kā pieaudzis cilvēks.

Arī Nadja un Aleksandrs apjauta šīs pārvērtības. Neiz­bēgamo šķiršanās periodu laikā viņi ar neticamu ietie­pību sazinājās pa elektronisko pastu. Abi vadīja dienas, pie datora rakstot nebeidzamu dialogu, kurā izstāstīja viens otram visu no garlaicīgākajiem ikdienas darbiem līdz satraucošām filozofiskām pārdomām, kas bija tik raksturīgas pusaudžu vecumam. Viņi bieži sūtīja viens otram fotogrāfijas, tomēr tas jauniešus nesagatavoja pārsteigumam, ko abi piedzīvoja, satiekoties un apjau­šot, cik ļoti ir izauguši. Aleksandrs bija izstiepies un garumā panācis tēvu. Puiša sejas vaibsti bija pilnībā izveidojušies, un pēdējos mēnešos viņam nācās skūties katru dienu. Savukārt Nadja vairs nebija trauslā būtne aiz ausīm aizspraustām papagaiļa spalvām, ko puisis pirms pāris gadiem bija iepazinis Amazonē; tagad mei­tenē varēja nojaust sievieti, par kuru viņa drīz vien kļūs.

Vecmāmiņa un jaunieši atradās Āfrikas sirdī, viņi bija devušies pirmajā tūristiem paredzētajā ziloņu safari. Šīs idejas autors bija Maikls Mušaha, Londonā izglītojies afrikāņu dabaspētnieks, kuram bija ienācis prātā, ka šis ir labākais veids, kā tuvoties savvaļas dzīvniekiem. Āfrikas ziloņi nebija pieradināmi tik viegli kā tie, kas dzīvoja Indijā vai citur pasaulē, tomēr ar pacietību un piesardzību Maikls to bija paveicis. Reklāmas bukletā viņš šo ideju izskaidroja vien dažos teikumos: "Ziloņi ir šīs vides sastāvdaļa, un viņu klātbūtne nesatrauc citus dzīvniekus; tiem nav nepieciešama ne degviela, ne ceļi, tie nepiesārņo gaisu un nepievērš sev lieku uzmanību."

Kad Keitai Koldai par to uzdeva sagatavot rakstu, viņa kopā ar Aleksandru un Nadju atradās Tunkhalā, Zelta pūķa karaļvalsts galvaspilsētā. Karalis Dils Bahadūrs un karaliene Pema bija uzaicinājuši viņus iepazīties ar savu pirmo dēlu un piedalīties jaunās Zelta pūķa skulptūras atklāšanas ceremonijā. Sprādzienā bojā gājušā oriģināla vietā nu bija stājusies cita, tieši tāda pati figūra, kuru bija izgatavojis kāds Keitas draugs juvelieris.

Tālās Himalaju karalistes iedzīvotāji pirmo reizi va­rēja aplūkot leģendāro un noslēpumaino priekšmetu, kuru iepriekš skatīja tikai kronēto karaļu acis. Dils Bahadūrs nolēma izstādīt dārgakmeņiem rotāto zelta statuju vienā no karaļa pils zālēm, kurai cauri plūda ļaužu straume, lai to apbrīnotu un ziedotu smaržkociņus un ziedus. Tas bija krāšņs skats. Uz inkrustēta koka postamenta uzliktais pūķis mirdzēja simtiem lukturīšu gaismā. To sargāja četri kareivji, tērpti senās parādes uniformās, ar spalvu pušķiem rotātās ādas cepurēs un dekoratīvām āvām rokā. Dils Bahadūrs neļāva apvainot savu tautu un izvērst drošības pasākumus.

Tikko bija beigusies svinīgā atklāšanas ceremonija, kad Keitai Koldai paziņoja, ka viņai pienācis zvans no Savienotajām Valstīm. Šīs valsts telefonu sistēma bija novecojusi un starptautisko savienojumu kvalitāte bija nožēlojama, tomēr pēc ilgas kliegšanas un skaidrošanas žurnāla International Geographic izdevējs spēja izstās­tīt Keitai viņas nākamā uzdevuma būtību. Rakstniecei tūdaļ pat bija jādodas uz Āfriku.

- Man būs jāņem līdzi mazdēls un viņa draudzene Nadja, jo jaunieši pašlaik ir kopā ar mani, viņa pa­skaidroja.

- Keita, žurnāls nesegs viņu izdevumus, kliedza aiz trejdeviņām zemēm esošais izdevējs.

- Tādā gadījumā es nekur nebraucu! Keita spiedza pretī.

Tā nu vēlāk viņa kopā ar jauniešiem ieradās Āfrikā, kur sastapās ar angli Timotiju Brūšu un latīņamerikāni Džoelu Gonsalesu fotogrāfiem, ar kuriem allaž sadar­bojās. Rakstniece bija nozvērējusies nekad vairs neceļot kopā ar mazdēlu un Nadju, kuri iepriekšējo ceļojumu laikā bija viņai sagādājuši ne mazums pārdzīvojumu, tomēr viņa sprieda, ka šī ir tikai tūristiem domāta pa­staiga pa Āfriku, kura nevar radīt nekādas briesmas.

Kāds Maikla Mušaha darbinieks sagaidīja ekspedī­cijas dalībniekus Kenijas galvaspilsētas lidostā. Viņš sveica visus ar ierašanos un aizveda uz viesnīcu atpūs­ties, jo ceļojums bija izrādījies grūts: ceļabiedriem nācās lidot ar četrām lidmašīnām, šķērsot trīs kontinentus un pievārēt vairākus tūkstošus jūdžu. Nākamajā dienā viņi piecēlās agri un, pirms sēsties nelielajā lidmašīnā, kas ekspedīcijas dalībniekus nogādās safari, devās izmest līkumu pa pilsētu, apskatīt muzeju un tirgu.

Tirgus atradās vienkāršā kvartālā, krāšņas dabas ieskauts. Nebruģētās ieliņas bija stāvgrūdām pilnas ar ļaudīm un transporta līdzekļiem: te bija motocikli ar trim vai četriem braucējiem, sagrabējuši autobusi un cil­vēku stumti rati. Tirgū varēja nopirkt visu, ko sniedza zeme, jūra un ļaužu radošais gars, sākot ar degunradža ragiem un zeltītām Nīlas zivīm un beidzot pat ar kon­trabandas ieročiem. Ekspedīcijas dalībnieki pašķīrās, norunājuši pēc stundas atkal satikties pie kāda stūra. Tomēr to bija vieglāk pateikt nekā izdarīt, jo burzmā un troksnī nebija iespējams orientēties. Baidoties, ka Nadja pazudīs vai kāds viņu notrieks, Aleksandrs satvēra mei­teni aiz rokas un abi ienira drūzmā.

Tirgū bija pārstāvētas visas Āfrikas iedzīvotāju tautas un kultūras: tuksnešos dzīvojošie nomadi, stalti jātnieki greznotos zirgos, musulmaņi rūpīgi savītos turbānos un daļēji aizsegtām sejām, sievietes ar svelmainu skatienu un ziliem tetovējumiem uz sejas, kaili gani ar sarkanu mālu un krītu apgleznotiem ķermeņiem. Starp suņu bariem skraidelēja simtiem baskājainu bērnu. Sievietes bija satriecošas: vienas bija apsējušas koši baltus lakatus, kas no tālienes atgādināja buras, citas gāja noskūtu galvu, un ap viņu kakliem no pleciem līdz pat zodam bija apvītas krelles; vienas bija ietinušās garum garos koša auduma gabalos, citas staigāja apkārt gandrīz kai­las. Visapkārt nerima skanēt dažādas valodas, mūzika, smiekli, automobiļu tauru troksnis un turpat uz vietas nogalināto dzīvnieku žēlie kliedzieni. Pa miesnieku gal­diem tecēja asins straumītes, kuras pazuda putekļos uz zemes, tikmēr melni vistu vanagi zemu planēja, gatavi

saķert iekšas.

Aleksandrs un Nadja kā apburti staigāja pa šo krāsu pilno pasauli, reizi pa reizei apstājoties, lai pakaulētos par stikla pērlīšu rokassprādzi, uzēstu kukurūzas pī­rāgu vai uzņemtu kādu fotogrāfiju ar vienkāršu automā­tisko kameru, ko viņi pēdējā brīdī bija nopirkuši lidostā. Drīz vien viņi uzdūrās aiz kājas piesietam strausam, kas gaidīja savu likteni. Dzīvnieks daudz garāks, spēcīgāks un kareivīgāks nekā varētu iedomāties ar neizsakā­mu nicinājumu noskatījās jauniešos no augšas un bez iepriekšēja brīdinājuma, saliecis garo kaklu, ar knābi cirta Borobam, kas sēdēja Aleksandram uz galvas, cieši pieķēries viņa ausīm. Pērtiķītis izvairījās no nāvējošā sitiena un sāka kliegt kā vājprātīgs. Kulstot īsos spārneļus, strauss skrēja uz viņu pusi, cik vien saite atļāva. Šai brīdī nejauši pagadījās Džoels Gonsaless, kas ar savu kameru iemūžināja Aleksandra un pērtiķīša šausmas, kā arī Nadjas centienus ar dūrēm aizsargāt draugus no negaidītā uzbrucēja.

Šī fotogrāfija parādīsies uz žurnāla vāka! Džoels izsaucās.

Bēgot no negantā strausa, Nadja un Aleksandrs no­griezās ap stūri un negaidīti nokļuva burvestībām pare­dzētajā tirgus daļā. Te bija labie un sliktie burvji, pareģi, priesteri, dziednieki, indētāji, ļauno garu izdzinēji un vudū garīdznieki, kas, slēpjoties no saules, piedāvāja savus pakalpojumus zem četrām kārtīm piesietiem au­dekla gabaliem. Viņi nāca no simtiem cilšu un prakti­zēja dažādus kultus. Joprojām turoties viens otram pie rokas, draugi apstaigāja šaurās ieliņas, pakavējoties pie alkohola pudelēs iestūķētiem dzīvnieciņiem un izbāz­tiem reptiļiem; amuletiem pret ļaunu aci un nelaimīgu iemīlēšanos; ārstnieciskām zālītēm, uzlējumiem un balzamiem pret ķermeņa un gara slimībām; upurēšanai paredzētiem dzīvniekiem; kaklarotām, kas aizsargā pret skaudību un alkatību; asins tintei, ar kuru rakstīt miru­šajiem, un visbeidzot arī milzīgam klāstam fantastisku priekšmetu, kas mazināja bailes dzīvot.

Nadja Brazīlijā bija redzējusi vudū ceremonijas, tā­pēc vairāk vai mazāk pārzināja to simbolus, bet Alek­sandram šķita, ka šī tirgus daļa ir kā pārsteidzoša pa­saule. Jaunieši apstājās pie kādas tirgus būdiņas, kas atšķīrās no pārējām tai bija konisks salmu jumts, pie kura karājās plēves aizkari. Aleksandrs pieliecās, lai redzētu, kas atrodas aiz aizkariem, un spēcīgas rokas viņu sagrāba aiz drēbēm un ievilka iekšā.

Zem jumta čukura zemē sēdēja milzīga sieviete. Viņa bija līdzīga gaļas kalnam, ko vainagoja galvā uzsiets tirkīza krāsas lakats. Šīs būtnes apģērbs bija zilā un dzeltenā krāsā, un viņas krūtis sedza daudzkrāsainas krelles. Viņa stādījās priekšā kā starpniece starp garu un materiālo pasauli, pareģe un vudū priesteriene. Uz zemes bija noklāts melnbalti apgleznots auduma gabals; sievietei apkārt bija sakārtotas no koka izgrebtas dievu vai dēmonu figūras dažas no tām klāja svaigas upurēto dzīvnieku asinis, citās bija sadzītas naglas un tām lī­dzās atradās augļu, graudu, ziedu un naudas ziedojumi. Sieviete smēķēja saritinātas, melnas lapas, kuru biezie dūmi lika jauniešu acīm asarot. Aleksandrs mēģināja atbrīvoties no rokām, kas viņu bija cieši satvērušas, bet sieviete ieurbās viņā ar savām izvalbītajām acīm un dobji ņurdēja. Alekss pazina sava totēma dzīvnieka balsi, kuru parasti dzirdēja transa laikā un kuru lietoja, kad bija pieņēmis tā formu.

- Tas ir melnais jaguārs! viņam līdzās esošā Nadja iesaucās.

Gaišreģe lika amerikāņu zēnam nosēsties sev pretim, izņēma no krūšu izgriezuma ļoti novalkātu ādas somiņu un izbēra tās saturu uz apgleznotā auduma. Tur bija balti, no lietošanas nodiluši gliemežvāki. Viņa sāka kaut ko savā valodā murmināt, neizņemot no mutes starp zobiem iespiesto cigāru.

- Anglais? English ? Aleksandrs jautāja.

- Tu nāc no citas zemes, ļoti tālas. Ko tu vēlies no maa Bangeses? gaišreģe vaicāja, lietojot afrikāņu un angļu valodas sajaukumu.

Aleksandrs paraustīja plecus un nervozi pasmaidīja, ar acs kaktiņu skatoties uz Nadju, lai redzētu, vai viņa saprot, kas te tagad notiek. Meitene izņēma no kabatas pāris naudas zīmju un nolika tās uz vienas no galvām, kur jau atradās citi ziedojumi.

- Ma Bangese var lasīt tavu sirdi, sievišķis sacīja, vēršoties pie Aleksandra.

- Un kas ir ar manu sirdi?

- Tu meklē zāles, lai izārstētu kādu sievieti, viņa atbildēja.

- Mana māte nav slima, vēzis ir remisijas stāvoklī… Aleksandrs sabijies murmināja un nesaprata, kā Āfrikas tirgus ragana varēja zināt par Lizas slimību.

- Lai nu kā, bet tu par viņu baidies, maa Bangese sacīja. Viņa vienā rokā sakratīja gliemežvākus un izplāja tos kā metamos kauliņus. Tu neesi šīs sievietes dzīves un nāves saimnieks, viņa piebilda.

- Vai viņa dzīvos? Aleksandrs noraizējies vaicāja.

- Ja tu atgriezīsies, dzīvos. Ja neatgriezīsies, nomirs nevis no slimības, bet gan no skumjām.

- Protams, ka es atgriezīšos mājās! jauneklis iesaucās.

- Tas nav pavisam droši. Ir daudz briesmu, bet tu esi drosmīgs. Tev būs jāliek lietā drosme, jo citādi tu mirsi, un šī meitene mirs reizē ar tevi, sieviete noteica, no­rādot uz Nadju.

- Ko tas nozīmē? Aleksandrs jautāja.

- Iespējams nodarīt pāri un iespējams paveikt labus darbus. Par tiem nebūs citas atlīdzības, kā gandarījums tavai dvēselei. Reizēm ir jācīnās. Tev būs jāizvēlas.

- Kas man jādara?

- Maa Bangese tikai ieskatās sirdī. Viņa nevar norā­dīt ceļu. Un, pagriežoties pret Nadju, kura bija apsē­dusies līdzās Aleksandram, pielika meitenei pie pieres starp acīm pirkstu. Tu esi maģiska, un tev ir putna redze, tu redzi no augšas, no attāluma. Tu vari viņam palīdzēt, viņa sacīja.

Gaišreģe aizvēra acis un sāka šūpoties uz priekšu un atpakaļ, kamēr sviedri tecēja viņai pa seju un kaklu. Karstums bija neizturams. Līdz viņiem atplūda tirgus smarža: bojāti augļi, atkritumi, asinis un benzīns. Maa Bangese izdvesa dobju skaņu, kas nāca no viņas vēdera, garu un aizsmakušu vaidu, kas kļuva aizvien skaļāks, līdz satricināja zemi, it kā nāktu no paša tās centra. Apreibuši un nosvīduši Nadja un Aleksandrs baidījās, ka viņiem nepietiks spēka. Dūmu pilnais gaiss nelie­lajā telpā bija kļuvis elpošanai nederīgs. Viņi arvien vairāk apdulla un mēģināja aizbēgt, tomēr nevarēja pat pakustēties. Jauniešus satricināja bungu vibrācija, viņi dzirdēja gaudojam suņus, mute pieplūda ar rūgtām siekalām, un viņu neticīgo acu priekšā milzīgā sieviete saruka maza maziņa, gluži kā balons, kam izlaists gaiss, un viņas vietā parādījās pasakaini skaists putniņš ar koši dzeltenu un zilu spalvu un tirkīza krāsas cekuliņu paradīzes putniņš, kas izpleta savus varavīksnei līdzīgos spārnus, ietina tajos abus draugus un līdz ar viņiem pacēlās augšup.

Draugi tika pamesti gaisā. Viņi varēja redzēt paši sevi kā divus melnus tintes plankumiņus mirdzošu krāsu un dažādu formu kaleidoskopā, kas mainījās galvu rei­binošā ātrumā. Viņi pārvērtās raķetēs, kuru ķermeņi met dzirksteles, zaudēja sajūtu, ka ir dzīvi, zaudēja zināšanas par laiku un bailēm. Vēlāk dzirksteles sa­griezās elektriskā virpulī, un viņi sevi atkal redzēja kā divus mazītiņus punktiņus lidojam starp fantastiska kaleidoskopa zīmējumiem. Tagad Alekss un Nadja bija divi rokās sadevušies astronauti, kas lidoja zvaigžņotā debesjumā. Abi nejuta ķermeņus, tomēr neskaidri ap­zinājās kustību un to, ka bija saistīti. Viņi pieķērās šai saistībai, jo tā bija vienīgā viņu cilvēcības izpausme; sadevušies rokās, viņi vēl nebija pilnīgi pazuduši.

Viņi bija iegrimuši zaļumā, pilnīgi zaļā zaļumā. Jau­nieši sāka krist lejup kā bultas, un, kad sadursme jau šķita neizbēgama, krāsa kļuva bālāka, un draugi nevis sašķīda, bet gan kā spalviņas planēja lejup, iegrimstot ab­surdos augos, vatei līdzīgā, siltā un mitrā citas planētas florā. Viņi pārvērtās par caurspīdīgām medūzām, izšķī­da tvaikos. Šajā recekļainajā stāvoklī bez kauliem, kas piešķirtu formu, bez spēka, lai aizsargātos, un balss, lai sauktu, viņi sastapās ar acu priekšā ātri zibošiem bai­siem attēliem: nāves, asiņu, kara un izpostīta meža vīzi­jām. Važās iekalti rēgi lēni vilkās starp lielu dzīvnieku mi­rušajiem ķermeņiem. Jaunieši redzēja ar cilvēku rokām pilnus grozus, būros ieslodzītus bērnus un sievietes.

Drīz vien viņi atkal atgriezās savā ierastajā ķerme­nī, un tad ar visļaunāko sapņu šausminošo precizitāti viņu priekšā parādījās draudīgs briesmonis ar trim gal­vām milzis ar krokodila ādu. Galvas bija dažādas: vie­nai no tām bija četri ragi un biezas lauvas krēpes; otra bija plikpauraina, bez acīm, un pa nāsīm spļāva uguni; trešā bija līdzīga leoparda galvai ar asiņainiem ilkņiem un niknumā degošām velnišķīgām acīm. Visas trīs bija atvērušas muti, kurā vīdēja iguānas mēle. Milzīgās mon­stra ķepas smagi cilājās un centās aizsniegt jauniešus, acis hipnotizējoši ieurbās viņos, un trīs purni spļāva biezas un indīgas siekalas. Jaunieši atkal un atkal iz­vairījās no baismīgajiem ķepu cirtieniem, viņi nevarēja aizbēgt, jo bija šā murgu muklāja gūstekņi. Viņi nebei­dzami ilgi izvairījās no briesmoņa, līdz pēkšņi draugu rokās parādījās šķēpi, un viņi izmisīgi un uz labu laimi sāka aizstāvēties. Kad viņi uzveica vienu no galvām, uzbruka pārējās divas, un, ja izdevās no tām atkauties, virsū metās pirmā galva. Cīņas karstumā salūza šķēpi. Tad, pašā pēdējā mirklī, kad briesmonis viņus jau grasī­jās aprīt, jaunieši ar pārcilvēcīgām pūlēm pārvērtās par saviem totēma dzīvniekiem: Aleksandrs par Jaguāru un Nadja par Ērgli; tomēr cīņā ar šo baiso ienaidnieku nelīdzēja ne jaguāra mežonība, ne ērgļa spārni… Viņu kliedzieni izgaisa starp nezvēra rēcieniem.

- Nadja! Aleksandr!

Keitas Koldas balss atsauca viņus ierastajā pasaulē, un jaunieši sēdēja tajā pašā pozā, kādā bija uzsākuši šo brīnumaino ceļojumu, viņi atradās afrikāņu tirgū zem salmu jumta iepretim milzīgajai dzelteni zilā tērpā ģērbtajai sievietei.

- Mēs dzirdējām, kā jūs kliedzat. Kas ir šī sieviete? Kas noticis? vecmāmiņa taujāja.

- Nekas, Keita, nekas nav noticis, Aleksandrs, jo­projām trīcot, spēja pateikt.

Viņš nemācēja izskaidrot vecmāmiņai to, ko tikko bija piedzīvojis. Maa Bangeses dziļā balss šķita nākam no sapņu pasaules.

- Uzmanieties! gaišreģe brīdināja.

- Kas noticis? Keita atkārtoja.

- Mēs redzējām kādu nezvēru ar trim galvām. Viņš bija neuzvarams… apstulbusī Nadja vēl murmināja.

- Nešķirieties! Kopā jūs varat izglābties, ja šķirsieties, tad mirsiet, maa Bangese sacīja.

Nākamajā rītā International Geographic grupa nelielā lidmašīnā devās uz plašo dabas parku, kur viņus gaidīja Maikls Mušaha un safari ziloņu mugurā. Aleksandrs un Nadja vēl joprojām atradās tirgū piedzīvotā iespaidā. Aleksandrs sprieda, ka burves tabakas dūmi saturēja narkotiskas vielas, tomēr tas neizskaidroja, kāpēc abi jaunieši redzējuši vienas un tās pašas vīzijas. Nadja nemēģināja neko īpaši izprast, viņai šis šausmīgais ce­ļojums bija informācijas avots, veids, kā mācīties, gluži tāpat kā iespējams mācīties no sapņiem. Meitenes at­miņā redzētās ainas joprojām bija skaidras; viņa bija pārliecināta, ka kādā brīdī pie tām nāksies atgriezties.

Nelielo lidmašīnu vadīja tās saimniece Endžija Ninderera, avantūristiska un enerģiska sieviete, kas iz­mantoja lidojumu, lai izmestu plašāku loku un parādītu ekspedīcijas dalībniekiem majestātiskās ainavas skais­tumu. Stundu vēlāk viņi nolaidās kādā laukā pāris jūdžu no Mušahas apmetnes.

Pieticīgais safari aprīkojums sagādāja vilšanos Keitai, kura bija gaidījusi kaut ko daudz skarbāku. Pāris izda­rīgu un laipnu afrikāņu kalpotāju haki krāsas uniformā un ar ivalkie-talkie pie sāniem rūpējās par tūristiem un ziloņiem. Te bija vairākas teltis tik lielas kā vies­nīcas istaba un pāris vieglu koka konstrukciju, kur atradās koplietošanas telpas un virtuve. Virs gultām karājās balti moskītu tīkli, mēbeles bija izgatavotas no bambusa, un paklāju vietā bija izklātas zebru un anti­lopju ādas. Vannasistabas bija aprīkotas ar notekūdeņu bedrēm un asprātīgi veidotām remdena ūdens dušām. Apmetnē bija elektrības ģenerators, kurš darbojās no septiņiem līdz desmitiem vakarā, pārējā laikā lietoja sveces un petrolejas lampas. Pavāru gatavotais ēdiens izrādījās tik garšīgs, ka pat Aleksandrs, kurš atteicās no ikviena ēdiena, kura vārdu nespēja izlasīt, to rītin ap­rija. Vārdu sakot, apmetne bija daudz elegantāka nekā lielākā daļa vietu, kurās Keitai savā ceļotājas un rakst­nieces dzīvē bija nācies dzīvot. Vecmāmiņa nosprieda, ka šāda greznība tikai mazina safari vērtību, un viņa savā rakstā nebeigs vien to kritizēt. Bez piecpadsmit sešos no rīta skanēja zvans, lai varētu izmantot vēsākās rīta stundas, bet visi modās vēl agrāk, līdz ar sikspārņu baru radīto īpatnējo skaņu pēc lidojot pavadītas nakts līdz ar pirmajiem saules stariem dzīvnieciņi atgriezās paslēptuvēs. Šajā laikā gaisā varēja just svaigi uzlietas kafijas smaržu. Viesi atvēra savas teltis un izgāja ārā izstaipīt locekļus, kamēr ausa neatkārtojamā Āfrikas saule milzīgs uguns aplis, kas piepildīja horizontu. Rīta blāzmā modās ainava, šķita, ka sarkanīgā migliņā tītā zeme jebkuru brīdi var pazust gluži kā mirāža.

Drīz vien apmetnē sākās rosība, pavāri aicināja pie galda, un Maikls Mušaha deva pirmos rīkojumus. Pēc brokastīm viņš sasauca visus kopā, lai īsumā pastāstītu par dzīvniekiem, putniem un veģetāciju, ko viesi redzēs dienas laikā. Timotijs Brūss un Džoels Gonsaless saga­tavoja savas kameras, un kalpotāji atveda ziloņus. Viņus pavadīja arī mazs divus gadus vecs zilonēns, kas skrēja līdzi mātei, vienīgais, kuram laiku pa laikam vajadzēja atgādināt ceļu, jo viņš aizrāvās, šņācot uz tauriņiem un bradājot pa peļķēm un upītēm.

Sēžot ziloņu mugurā, skatam pavērās lieliska ainava. Lielie dzīvnieki kustējās bez trokšņa, saplūstot ar dabu.

Viņi gāja uz priekšu smagnēji un mierīgi, tomēr īsā laikā varēja pieveikt vairākas jūdzes. Neviens, izņemot mazo zilonēnu, nebija dzimis nebrīvē; visi ziloņi bija savvaļas dzīvnieki un tādēļ neprognozējami. Maikls Mušaha sa­cīja, ka viesiem ir jāievēro zināmi noteikumi, citādi viņš nevar garantēt to drošību. Vienīgā no grupas, kas mēdza neievērot noteikto kārtību, bija Nadja Santosa, kura jau kopš pašas pirmās dienas nodibināja ar ziloņiem tik īpašas attiecības, ka safari direktors nolēma uz meitenes uzvedību skatīties caur pirkstiem.

Visu rītu viesi pavadīja, apskatot dabas rezervātu. Viņi sapratās ar žestiem, nesakot ne vārda, lai citi dzīvnieki viņus nepamanītu. Gājiena priekšgalā uz visvecākā bara ziloņa soļoja Mušaha; aiz viņa uz ziloņmātēm viena no tām bija arī zilonēna māte jāja Keita un fotogrāfi; vi­ņiem Kobi mugurā sekoja Aleksandrs, Nadja un Boroba. Gājienu noslēdza pāris safari kalpotāju jaunu ziloņtēvu mugurā, nesot pārtiku un teltis, kur pārlaist pusdien­laiku, un daļu no fotogrāfu bagāžas. Viņiem līdzi bija arī spēcīgs nomierinošs līdzeklis, ko, sastopoties ar agresīvu dzīvnieku, nepieciešamības gadījumā varēja izšaut.

Reizēm ziloņi apstājās, lai ēstu lapas no tiem pašiem kokiem, zem kuriem brīdi iepriekš bija atpūtusies lauvu ģimene. Citreiz viņi pagāja garām degunradžiem tik tuvu, ka Aleksandrs un Nadja varēja saredzēt savu at­spulgu apaļajās acīs, kas viņos neuzticīgi noskatījās no apakšas. Bifeļu un antilopju barus grupas tuvošanās sa­trauca; iespējams, dzīvnieki saoda cilvēku smaku, tomēr ziloņu klātbūtne viņus nomierināja. Bija iespējams pa­staigāties starp kautrīgajām zebrām, tuvumā fotografēt hiēnu baru notiesājam antilopi un noglāstīt žirafes kaklu, kamēr viņa ar maigām princeses acīm aplūkoja svešiniekus un laizīja viņiem rokas.

Pēc pāris gadiem Āfrikā vairs nebūs neviena brīva savvaļas dzīvnieka, tos varēs apskatīt tikai parkos un rezervātos, Maikls Mušaha ar nožēlu sacīja.

Pusdienlaikā viņi apstājās kāda koka ēnā, apēda gro­zos līdzpaņemto ēdienu un atpūtās līdz pat četriem pieciem pēcpusdienā. Arī savvaļas dzīvnieki pusdienlai­kā atpūtās, un rezervāta plašais līdzenums svelmainās saules staros bija gluži kā izmiris. Maikls Mušaha labi pazina apkārtni, viņš lieliski mācēja aprēķināt laiku un attālumu; kad milzīgā saules ripa sāka slīdēt lejup, apmetne vairs nebija tālu un varēja saskatīt dūmus. Reizēm viņi vakarā devās pastaigā, lai vērotu dzīvnie­kus, kuri dodas pie upes padzerties.