Pigmeju mežs Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

3. Misionārs

Safari kalpotāji iekrāva bagāžu lendroveros un pa­vadīja viesus līdz Endžijas lidmašīnai, kas atradās lī­dzenā laukā dažus kilometrus no nometnes. Viesiem tā bija pēdējā pastaiga ziloņu mugurā. Lepnais Kobi, uz kura Nadja bija jājusi visu nedēļu, nojauta šķiršanos un šķita mazliet skumjš, gluži tāpat kā visi International Geographic ekspedīcijas dalībnieki. Tāds bija arī Boroba, jo viņam nācās atvadīties no trim šimpanzēm, ar kuriem pērtiķītis bija paspējis cieši sadraudzēties; pirmo reizi dzīvē viņam nācās atzīt, ka pastāv arī citi pērtiķi, kuri ir gandrīz tikpat gudri kā viņš pats.

Varēja manīt, ka Cessna Caravan jau daudzus gadus ir lidojusi neskaitāmas jūdzes. Uz lidaparāta sāniem bija uzrakstīts tā dižmanīgais vārds: Varenais Ērglis. Endžija lidmašīnai bija uzkrāsojusi plēsīga putna galvu, acis, knābi un nagus, bet ar laiku krāsa bija nolupusi, un rīta gaismā transporta līdzeklis vairāk atgādināja vecu, izplūkātu vistu. Viesus baidīja doma, ka nāksies ar to lidot; nesatraucās tikai Nadja, jo salīdzinājumā ar veco un apsūnojušo lidmašīnu, kurā viņas tēvs pārvie­tojās pa Amazoni, Endžijas Varenais Ērglis viņai šķita lielisks. Tas pats bars slikti audzināto paviānu, kuri bija izdzēruši Keitas degvīnu, sēdēja satupušies uz lidma­šīnas spārniem. Pērtiķi izklaidējās, ļoti rūpīgi ieskājot cits citu. Keita daudzās pasaules malās bija redzējuši šo pašu maiguma pilno atutošanas rituālu, kas vienoja ģimenes un stiprināja draudzību. Reizēm bērni sastājās rindā cits aiz cita, no vismazākā līdz vislielākajam, lai viens otram ieskātu galvu. Viņa pasmaidīja, nodomājot, ka Savienotajās Valstīs tikai vārds "uts" jau uzdzina šausmas. Endžija sāka paviānus apmētāt ar akmeņiem, tomēr tie olimpiskā mierā neizkustējās ne no vietas, līdz ziloņi nepienāca ļoti tuvu klāt.

Maikls Mušaha iedeva Endžijai vienu ampulu anestezējošā līdzekļa.

- Tā ir pēdējā, kas man palikusi. Vai tu, lūdzu, nā­kamreiz varētu atvest veselu kasti? viņš lūdza.

- Protams.

- Paņem šo kā paraugu, ir vairāki ampulu veidi, un tu vari sajaukt. Man vajadzīgas tieši šādas.

- Labs ir, Endžija pamāja un noglabāja ampulu lid­mašīnas aptieciņā, kur tā bija drošībā.

Viņi jau bija beiguši kravāt bagāžu lidmašīnā, kad no tuvējiem krūmiem izlīda agrāk neredzēts vīrietis. Viņš bija ģērbies džinsos, nonēsātos puszābakos un netīrā kokvilnas kreklā. Galvā viņam bija auduma platmale un plecos mugursoma, pie kuras karājās nokvēpis katliņš un mačete. Tas bija īss, tievs, stūrains plikpauris ar biezām brillēm, bālu ādu, tumšām, kopā saaugušām uzacīm.

- Labdien, kungi! viņš sacīja spāniski un tūdaļ pat pārtulkoja sveicienu arī angliski un franciski. Es esmu brālis Fernando, katoļu misionārs, viņš pastiepa roku Maiklam Mušaham un pēc tam arī pārējiem.

- Kā jūs līdz šejienei nokļuvāt? gids jautāja.

- Ar pāris smago mašīnu šoferu palīdzību un lielu daļu ceļa arī kājām.

- Kājām? No kurienes? Tuvākajā apkārtnē nav ne­viena ciema!

- Ceļi ir gari, tomēr tie visi ved pie Dieva, misionārs atbildēja.

Viņš pastāstīja, ka ir Galisijā dzimis spānis un nu jau daudzus gadus nav bijis dzimtenē. Neilgi pēc semināra absolvēšanas viņš ticis nosūtīts uz Āfriku, kur dažādās valstīs vairāk nekā trīsdesmit gadus veicis savu darbu. Viņa pēdējā norīkojuma vieta bijis kāds ciems Ruandā, kur brālis Fernando nelielā misijā strādājis kopā ar ci­tiem brāļiem un trim mūķenēm. Tas bijis kāds reģions, kuru izpostījis nežēlīgākais karš kontinentā; neskaitāmi bēgļi klejojuši no vienas vietas uz citu, izvairoties no vardarbības, tomēr tā vienmēr viņus panākusi; zemi klājuši pelni un asinis, jau gadiem ilgi nekas nav bijis iestādīts; tos, kas izvairījušies no lodēm un nažiem, pieveicis bads un slimības; pa ceļiem klīdušas izbadējušās atraitnes un bāreņi, daudzi no viņiem bijuši ievainoti un izkropļoti.

- Tajā pusē nāvei sokas labi, misionārs noteica.

- Arī es to esmu redzējusi. Ir miruši vairāk nekā mil­jons cilvēku, slaktiņš turpinās, un pārējai pasaulei tas daudz nerūp, Endžija piebilda.

- Šeit, Āfrikā, dzīvoja pirmie cilvēki. Mēs visi esam cēlušies no Ādama un Ievas, kuri, kā apgalvo zinātnieki, bija afrikāņi. Šī ir tā paradīze zemes virsū, par kuru runā Bībele. Dievs vēlējās, lai šis ir dārzs, kur visas viņa radības dzīvo mierā un labklājībā, bet jūs jau redzat, par ko tas viss pārvērties tikai cilvēku stulbuma dēļ… misionārs sacīja pareģa balsī.

- Vai jūs aizbēgāt no kara? Keita vaicāja.

- Kad dumpinieki nodedzināja skolu, mēs ar brāļiem saņēmām pavēli evakuēt misiju, bet es nevēlējos kļūt par vēl vienu bēgli. Patiesību sakot, man ir veicams kāds darbs: jāatrod divi pazuduši misionāri.

- Ruandā? Mušaha jautāja.

- Nē, viņi atrodas kādā ciemā, ko sauc Ngubē. Palū­kojieties šeit…

Brālis Fernando atvēra karti un izklāja to zemē, lai parādītu, kur bija pazuduši viņa biedri. Pārējie sastājās viņam apkārt.

- Tas ir grūti sasniedzams, karsts un neviesmīlīgs ekvatoriālās Āfrikas apgabals. Civilizācija līdz turienei nav nonākusi, un tur nevar nokļūt citādi kā vien kanoe laiviņās pa upi, tur nav ne telefona, ne radio, misio­nārs paskaidroja.

- Un kā tad misionāri sazinās ar pārējo pasauli? Aleksandrs jautāja.

- Vēstules nāca mēnešiem ilgi, tomēr viņi laiku pa lai­kam sūtīja mums kādu ziņu. Dzīve tai pusē ir ļoti smaga un bīstama. Apvidu kontrolē kāds Moriss Mbembelē; viņš ir psihopātisks, traks un zvērīgs tips, kuru apsūdz pat kanibālismā. Jau vairākus mēnešus neko nezinām par brāļiem. Mēs esam ļoti noraizējušies.

Aleksandrs pētīja brāļa Fernando karti, kura joprojām atradās zemē. Šis papīra gabaliņš nevarēja sniegt ne­kādu priekšstatu par milzīgi lielo kontinentu ar tā četr­desmit piecām valstīm un sešsimt miljoniem iedzīvotāju. Safari nedēļas laikā kopā ar Maiklu Mušahu Aleksandrs bija daudz ko iemācījies, tomēr joprojām jutās kā pazu­dis, kad sastapās ar Āfrikas daudzveidību, dažādajiem klimatiskajiem apstākļiem, ainavām, kultūrām, ticībām, tautām un valodām. Vieta, uz kuru norādīja misionāra pirksts, puisim neko nenozīmēja; viņš saprata tikai to, ka Ngubē atrodas citā valstī.

- Man vajag tur nokļūt, brālis Fernando sacīja.

- Kādā veidā? Endžija jautāja.

- Jūs droši vien esat Endžija Ninderera, lidmašīnas saimniece, vai ne? Es par jums daudz esmu dzirdējis. Man sacīja, ka jūs varat aizlidot uz jebkuru vietu…

- Ei! Pat nedomājiet lūgt, lai es jūs aizvedu! Endžija iesaucās un pacēla gaisā abas rokas, it kā aizsargā­damās.

- Kāpēc gan ne? Šis ir ārkārtas gadījums.

- Tāpēc, ka jūs vēlaties nokļūt purvainu mežu ap­gabalā, kur nav iespējams piezemēties. Tāpēc, ka uz turieni nedodas neviens, kura piere ir platāka par di­viem pirkstiem. Mani ir nolīdzis žurnāls International Geographic, un man šie žurnālisti sveiki un veseli ir jānogādā galvaspilsētā. Tāpēc, ka man ir citas lietas, ko darīt, un visbeidzot tāpēc, ka jūs, kā izskatās, nevarētu samaksāt par ceļu, Endžija atbildēja.

- Šaubu nav, Dievs jums par to atmaksās, misionārs sacīja.

- Paklau, šķiet, ka jūsu Dievam jau ir pārāk daudz parādu.

Kamēr viņi strīdējās, Aleksandrs saņēma vecmāmiņu aiz rokas un paveda malā.

- Mums šim vīram ir jāpalīdz, viņš sacīja.

- Kas tev prātā, Aleks, tas ir, Jaguār?

- Mēs varētu lūgt, lai Endžija aizved mūs līdz Ngubē.

- Un kurš par to visu maksās? Keita painteresējās.

- Žurnāls, Keita. Iedomājies, kādu satriecošu repor­tāžu tu uzrakstīsi, ja mēs atradīsim pazudušos misionārus.

- Un ja mēs viņus neatradīsim?

- Arī tad tā būs zina, vai tev tā nešķiet? Tev nebūs otras šādas iespējas, mazdēls lūdzās.

- Man ir jāaprunājas ar Džoelu, atbildēja Keita. Viņas acīs uzdzirkstīja ziņkārība, kuru mazdēls tūdaļ pat pazina.

Džoelam Gonsalesam tā nešķita peļama doma. Viņš nevarēja atgriezties Londonā, kur bija apmeties, jo Timotijs Brūss joprojām atradās slimnīcā.

- Keita, vai tajā pusē ir čūskas?

- Daudz vairāk nekā jebkurā citā vietā uz pasaules, Džoel.

- Bet tur ir arī gorillas. Iespējams, tu varēsi tos no­fotografēt tuvumā. Tā būtu lieliska vāka fotogrāfija International Geographic… Aleksandrs viņu kārdināja.

- Labi, tādā gadījumā es dodos kopā ar jums, Džoels izlēma.

Ar banknošu žūksni, kuru Keita pavicināja Endžijai zem deguna, un stāstiem, ka šis būtu ļoti grūts lido­jums, izaicinājums, kuram pilote nespētu pretoties, viņi

Endžiju pārliecināja. Viņa veikli paķēra naudu, aizdedzi­nāja pirmo dienas cigāru un deva pavēli samest saiņus lidmašīnā, bet pati pārbaudīja lidaparāta rādījumus un pārliecinājās, ka Varenais Ērglis darbojas, kā nākas.

- Vai šis aparāts ir drošs? Džoels Gonsaless jautāja, jo viņam nepatīkamākais darbā bija reptiļi un uzreiz pēc tam arī pārvietošanās nelielās lidmašīnās.

Endžijas vienīgā atbilde bija slaids spļāviens foto­grāfam pie kājām. Alekss ar elkoni biedriski iebakstīja Džoelam sānos: arī viņam šis transporta veids nešķita drošs, īpaši ņemot vērā, ka lidmašīnu vadīja ekscentriska sieviete ar alus kasti pie kājām un turklāt rezerves ben­zīna mucu tuvumā nepārtraukti smēķēja cigāru.

Pēc divdesmit minūtēm visa bagāža bija iekrauta un pasažieri sēdēja savās vietās. Ne visiem bija sēdvietas: Alekss un Nadja piemetās uz saiņu grēdas, un nevienam nebija arī drošības jostu, jo Endžija tās uzskatīja par nevajadzīgu piesardzību.

- Ja notiek nelaimes gadījums, drošības jostas tikai neļauj līķiem nekur aizlidot, viņa sacīja.

Pilote iedarbināja motorus, un viņas sejā atplauka maigais smaids, kuru šī skaņa vienmēr modināja. Lid­mašīna nodrebinājās kā slapjš suns, noklepojās un sāka kustēties pa improvizēto skrejceļu. Kad riteņi atrāvās no zemes un viņas mīļotais ērglis sāka celties gaisā, Endžija gluži kā virsaitis triumfējoši iekliedzās.

- Dieva dēļ, misionārs pārkrustījies nomurmināja, un Džoels Gonsaless viņam piebiedrojās.

Skats no augšas bija kā spilgts apliecinājums Āfrikas ainavas skaistuma dažādībai. Viņi atstāja aiz muguras dabas rezervātu, kur bija pavadījuši pēdējo nedēļu, pla­šus, sarkanīgus un karstus līdzenumus, kuros vietumis bija redzami koki un savvaļas dzīvnieki. Lidmašīna lido­ja virs sausiem tuksnešiem, mežiem, kalniem, ezeriem, upēm, ciematiem, kurus šķīra liels attālums. Jo tālāk viņi lidoja, jo vairāk atpalika no laika.

Motoru troksnis bija nopietns šķērslis, lai sarunā­tos, tomēr Nadja un Aleksandrs runāja kliegšus. Brālis Fernando tieši tāpat atbildēja uz viņu nebeidzamajiem jautājumiem. Viņi devās uz mežiem, kas atradās tuvu ekvatora līnijai. Daži drošsirdīgi XIX gadsimta jaunatklājēji, kā arī XX gadsimta beļģu un franču kolonizatori bija ielauzušies šai zaļajā ellē, tomēr mirstība bija tik liela astoņi no katriem desmit cilvēkiem mira no tro­piskā drudža, tika nogalināti vai cieta negadījumos -, tik liela, ka viņiem nācās atkāpties. Pēc neatkarības iegū­šanas, kad svešzemju kolonizatori bija pametuši valsti, vietējās valdības garās rokas sasniedza pat visnomaļā­kos ciemus. Uzcēla pāris ceļu, izsūtīja zaldātus, skolotā­jus, ārstus un misionārus, tomēr džungļi un briesmīgās slimības civilizāciju aizturēja. Misionāri, kuri par katru cenu vēlējās izplatīt kristietību, bija vienīgie, kuri ietie­pīgi mēģināja iesakņoties šajā ellīgajā apvidū.

- Šeit ir mazāk nekā viens iedzīvotājs uz kvadrātkilo­metru un ļaudis koncentrējas pie upēm, pārējā teritorija nav apdzīvota, brālis Fernando skaidroja. Neviens nedodas iekšā purvos. Iedzimtie apgalvo, ka tur dzīvo gari un vēl joprojām sastopami dinozauri.

- Izklausās satriecoši! Aleksandrs iesaucās.

Misionāra stāstītais atbilda mitoloģiskajai Āfrikai,

kuru puisis bija iztēlojies, kad vecmāmiņa paziņoja par ceļojumu. Ierodoties Nairobi un redzot modernu pilsētu ar augstām ēkām un trokšņainu satiksmi, viņš jutās stipri vīlies. Cīnītājiem līdzīgākie ļaudis, ko Aleksam izdevās sastapt, bija nomadu cilts pārstāvji, kas ar slimo bērnu ieradās Mušahas apmetnē. Pat safari ziloņi puisim šķita pārāk mierīgi. Kad viņš to visu pastāstīja Nadjai, meitene tikai paraustīja plecus, nesaprotot, kādēļ draugs jūtas vīlies. Viņa nebija gaidījusi neko īpašu. Aleksandrs sprieda, ka gadījumā, ja Āfrikā dzīvotu citplanētieši, Nadja to uztvertu kā pašu par sevi saprotamu, jo viņa nekad neiztēlojās vēl nenotikušas lietas.

Pēc tam kad viņi vairākas stundas bija lidojuši bez starpgadījumiem, ja vien neņem vērā pasažieru nogu­rumu, slāpes un reiboni, Endžija starp plānajiem māko­ņiem sāka laisties zemāk. Pilote norādīja uz nebeidzami zaļo lauku, kur varēja samanīt līkločainu upes tecēju­mu. Nebija ne zīmes, kas liecinātu par cilvēku klātbūt­ni, tomēr viņi vēl atradās pārāk augstu, lai saskatītu ciemus, ja vien tādi tur bija.

- Tur tas ir, es esmu drošs! drīz vien brālis Fernando iesaucās.

- Es jau jūs brīdināju, ka šeit nav, kur nolaisties! Endžija, skaļi kliedzot, atbildēja.

- Ar Dieva palīgu laidieties vien zemē, jaunkundz! misionārs drošināja.

- Nekas cits neatliks, jo mums nepieciešams uzpildīt benzīnu.

Metot apļus, Varenais Ērglis sāka piezemēties. Tuvo­joties zemei, pasažieri pārliecinājās, ka upe ir daudz pla­tāka nekā no augšas bija izskatījies. Endžija Ninderera paskaidroja, ka uz dienvidiem viņi varētu atrast ciemus, bet brālis Fernando uzstāja, ka vajadzētu virzīties drī­zāk uz ziemeļaustrumiem uz to pusi, kur viņa biedri bija ierīkojuši misiju. Pilote apmeta vēl pāris loku, ar­vien tuvojoties zemei.

- Es velti tērēju to mazumiņu benzīna, kas mums vēl atlicis! Lidošu uz dienvidiem, viņa beidzot nosprieda.

- Tur, Endžij! Keita pēkšņi norādīja.

Brīnumainā kārtā vienā upes krastā parādījās smilšu

strēle.

- Endžij, tā ir ļoti šaura un īsa, Keita brīdināja.

- Man nepieciešams tikai divsimt metru, tomēr izska­tās, ka šeit tik daudz nav, Endžija atbildēja.

Zemu lidojot, viņa apmeta vēl vienu loku, lai ar skatu nomērītu pludmales garumu un atrastu labāko vietu manevra veikšanai.

- Šī nebūs pirmā reize, kad nolaižos mazāk nekā div­simt metros. Saturieties, mēs krietni kratīsimies! viņa paziņoja, iekliedzoties kā kaujiniece.

Līdz pat šim brīdim Endžija Ninderera lidmašīnu bija vadījusi ļoti mierīgi ar atvērtu alus bundžiņu starp ceļgaliem un cigāru rokās. Tagad viņas uzvedība mainījās. Viņa nodzēsa cigāru pelnutraukā, kas ar līmlenti bija piestiprināts pie grīdas, ērtāk iegrozīja mil­zīgo rumpi sēdeklī, ar abām rokām ieķērās stūrē un sāka ieņemt pozīciju, nebeidzot lādēties un aurot kā indiāņu virsaitis, piesaucot veiksmi, kuras, pēc pašas Endžijas vārdiem, viņai nekad netrūka, jo viņa vienmēr nēsāja kaklā pakārtu amuletu. Keita Kolda pievienojās

Endžijai, kliedzot līdz aizsmakumam, jo viņai nenāca prātā neviens cits veids, kā varētu nomierināt satrauk­tos nervus. Nadja Santosa aizvēra acis un domāja par savu tēvu. Savukārt Aleksandrs Kolds acis plati iepleta, piesaucot savu draugu lamu Tensingu, kura varenais mentālais spēks viņiem tagad varētu daudz palīdzēt, tomēr Tensings bija tālu prom. Brālis Fernando kopā ar Džoelu Gonsalesu skaļā balsī spāniski sāka skaitīt lūgšanas. īsās pludmales galā kā Ķīnas mūris pacēlās necaurejami džungļi. Bija tikai iespēja piezemēties, jo šeit nebija pietiekami gara skrejceļa un, lai atkal pacel­tos gaisā, viņi triektos pret kokiem.

Varenais Ērglis strauji laidās zemē, un koku zari nobrauca tam gar vēderu. Tiklīdz viņi atradās virs im­provizētā lidlauka, Endžija meklēja zemi un lūdzās, lai tā būtu pietiekami stingra un līdzena. Lidmašīna nokrita spēji kā ievainots putns, bet tā iekšienē tostarp valdīja haoss: saiņi lēkāja no vienas vietas uz otru, pasa­žieri sitās pret griestiem, ripoja alus bundžas un dejoja benzīna muciņas. Ieķērusies kontroles instrumentos, Endžija bremzēja, cik spēja, mēģinot nostabilizēt lidapa­rātu un izvairīties, lai tas nesalauž spārnus. Motori iz­misīgi rūca, un kabīni piepildīja spēcīgs degušas gumijas smārds. Lidaparāta korpuss drebēja, kad tas, smilšu un dūmu mākonī tīts, pieveica pēdējos pludmales metrus.

Koki! Keita iekliedzās, kad viņi jau gandrīz tajos bija ietriekušies.

Endžija neatbildēja, arī viņa tos ļoti labi redzēja. Pilote juta pilnīgu šausmu un burvības sajaukumu, kas viņu pārņēma ikreiz, riskējot ar dzīvību, spēju adrena­līna devas pieplūdumu, kas lika pa ādu skriet skudri­ņām un paātrināja sirdsdarbību. Šīs laimīgās bailes bija pats labākais viņas darbā. Pilotes muskuļi saspringa, mēģinot savaldīt lidaparātu; gluži kā drošsirdīgs govju gans cīnījās ar satrakotu bulli, viņa metās tuvcīņā ar lidaparātu. Drīz vien, kad koki bija vairs tikai pāris metru attālumā un pasažieri domāja, ka dzīve ir galā, Varenais Ērglis metās uz priekšu, strauji salēcās un iedūra degunu zemē.

- Nolādēts! Endžija iesaucās.

- Nerunājiet tā, brālis Fernando no kabīnes dziļu­miem, aprakts zem fotokamerām, drebošā balsī aizrā­dīja. Vai tad jūs neredzat, ka Dievs mums deva nosē­šanās laukumu?

- Pasakiet, lai viņš atsūta arī mehāniķi, jo mums ra­dušies sarežģījumi! Endžija atkliedza pretī.

- Nekļūsim histēriski! Mums vispirms jānovērtē zaudējumi, Keita Kolda izrīkoja un gatavojās izkāpt, kamēr pārējie četrrāpus līda uz durtiņu pusi. Pirmais ārā izlēca Boroba, kurš gandrīz nekad mūžā nebija tik ļoti sabijies. Aleksandrs ieraudzīja, ka Nadjas seja klāta asinīm.

- Ērgle! viņš iesaucās, mēģinot atbrīvot draudzeni no saiņiem, kamerām un no grīdas atrautiem sēdek­ļiem.

Kad visi beidzot bija ārā un varēja novērtēt situāciju, izrādījās, ka neviens nav ievainots; Nadjai tikai asiņoja deguns. Turpretim lidmašīna bija cietusi.

- Kā jau es baidījos, propellers ir saliecies, Endžija sacīja.

- Vai tas ir nopietni? Aleksandrs taujāja.

- Parastos apstākļos tas nav nekas nopietns. Ja va­rētu sadabūt citu propelleru, es pati to spētu nomainīt, bet šeit mēs esam pazuduši. Kur gan es atradīšu rezer­ves daļas?

Pirms brālis Fernando paguva atvērt muti, Endžija nostājās viņam priekšā, iespiedusi rokas sānos.

- Ja nevēlaties, lai es no tiesas saskaišos, nesakiet, ka jūsu Dievs man palīdzēs!

Misionārs piesardzīgi klusēja.

- Kur tieši mēs atrodamies? Keita jautāja.

- Nav ne jausmas, Endžija atzina.

Brālis Fernando ielūkojās kartē un nosprieda, ka viņi nepārprotami atrodas netālu no Ngubē ciematiņa, kur viņa biedri bija ierīkojuši misiju.

- Mums visapkārt ir tropiskie džungļi un purvi, bez laivas mēs no šejienes neizkļūsim, Endžija sacīja.

- Tādā gadījumā aizkursim uguni. Tase tējas un mal­ciņš degvīna mums nenāks par ļaunu, Keita ierosināja.