Pigmeju mežs Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

13 Dāvids un Goliāts

Karaliene Nana Asante pavadīja Nadju un Aleksandru pa šauru meža taciņu, kas no senču ciema veda uz altāri, kur gaidīja Bejē Dokū. Saule vēl nebija uzlēkusi, mēness jau bija norietējis, un šis bija vistumšākais nakts laiks, bet Aleksandram bija lukturītis, un Nana Asante taciņu pazina ļoti labi, jo bija mērojusi šo ceļu daudzas reizes, lai savāktu pigmeju atstātos ziedojumus.

Garu pasaulē pieredzētais Aleksandru un Nadju bija pārvērtis. Pāris stundu laikā viņi nebija indivīdi un iz­šķīda visā esošajā. Viņi jutās droši, spēcīgi un starojoši, redzēja realitāti daudz gaišākā un tīkamākā perspek­tīvā. Viņi bija zaudējuši bailes, pat bailes no nāves, jo bija sapratuši, ka notiks tas, kas notiks, un tumsa viņus neaprīs. Viņi nekad nešķirsies, jo pieder vienam garam.

Bija grūti iedomāties, ka metafiziski tādiem neliešiem kā Mauro Karijasam Amazonē, Speciālistam Aizliegtajā karaļvalstī un Kosongo Ngubē ir tieši tāda pati dvēsele kā viņiem. Kā gan varēja būt, ka nav nekādas atšķirības starp neliešiem un varoņiem, svētajiem un kriminālistiem; starp tiem, kas dara labu, un tiem, kas rada postu un sāpes? Draugi nezināja atbildi uz šo noslēpumu, bet ap­jauta, ka katrs cilvēks universa garīguma krājumā dod savu pieredzi. Vieni to dara, izdzīvojot ļaunuma radītās ciešanas, otri ar līdzcietībā iemantotu gaismu.

Atgriežoties realitātē, jaunieši domāja par gaidā­mo pārbaudījumu. Viņiem drīz būs jāveic neatliekams darbs jāatbrīvo vergi un jāuzvar Kosongo. Tādēļ vaja­dzēja kliedēt bantu cilts vienaldzību, kura bija šīs netais­nības līdzdalībniece, jo nepretojās tirānijai. Ir situācijas, kurās nedrīkst palikt vienaldzīgs. Tomēr atrisinājums nebija atkarīgs no jauniešiem, īstie varoņi bija pigmeji. Tas draugus atbrīvoja no pleciem uzgūlušā smaguma.

Bejē Dokū bija aizmidzis un nedzirdēja jauniešus atnākam. Nadja viņu maigi pamodināja. Kad mednieks lukturīša gaismā ieraudzīja Nanu Asanti, viņš bija pār­liecināts, ka viņa ir gars, pigmeja acis izvelbās, un seja kļuva pelnu pelēka, bet karaliene sāka smieties un no­glaudīja Bejē Dokū galvu, lai pārliecinātu mednieku, ka ir tikpat dzīva kā viņš. Pēc tam Nana Asante pastāstīja, ka visus šos gadus bija slēpusies kapsētā, jo bailēs no Kosongo neuzdrošinājās pamest slēptuvi. Viņa piebilda, ka ir nogurusi, gaidot, kad lietas nokārtosies pašas no sevis, tāpēc ir pienācis brīdis atgriezties Ngubē, stāties pretim uzurpatoram un atbrīvot ļaudis no apspiestības.

- Mēs ar Nadju dosimies uz Ngubē, lai visu sagata­votu, Aleksandrs paziņoja. Mēģināsim sarunāt pa­līgus. Kad cilvēki uzzinās, ka Nana Asante ir dzīva, viņiem būs spēks sacelties.

- Mēs, mednieki, dosimies uz ciemu pēcpusdienā. Tieši tad mūs gaidīs Kosongo, Bejē Dokū sacīja.

Draugi sarunāja, ka Nana Asante neieradīsies, pirms nebūs skaidrs, ka iedzīvotāji viņu atbalsta, citādi Kosongo varētu karalieni nogalināt. Viņa bija vienīgais dūzis, ar kuru varēja rēķināties bīstamajā spēlē, tādēļ karalienes ierašanos vajadzēja atstāt nobeigumam. Ja izdosies at­ņemt Kosongo dievišķos atribūtus, arī bantu ļaudis zau­dēs bailes un sacelsies. Protams, vēl bija Mbembelē un viņa zaldāti, bet Aleksandrs un Nadja piedāvāja plānu, ko atbalstīja arī Nana Asante un Bejē Dokū. Aleksandrs iedeva karalienei savu pulksteni, jo pigmejs nemācēja to lietot, un viņi vienojās par darbības laiku un veidu.

Pārējie mednieki pievienojās draugiem. Lielāko daļu nakts viņi bija pavadījuši, dejojot ceremonijā, kurā lūdza palīdzību Ezenji un citām dzīvnieku un augu valsts die­vībām. Ieraugot karalieni, viņi sākumā reaģēja daudz dī­vaināk nekā Bejē Dokū. Vispirms pigmeji domāja, ka ka­raliene ir gars, un sāka skriet prom kā plēsti. Bejē Dokū metās biedriem pakaļ un kliedzot mēģināja paskaidrot, ka karaliene nav noklīdis gars. Pēc tam viņi viens pēc otra uzmanīgi atgriezās un ar trīcošiem pirkstiem uzdrošinā­jās pieskarties sievietei. Pārliecinājušies, ka viņa nav mi­rusi, pigmeji pret karalieni izturējās ar cieņu un cerībām.

Doma iešaut karalim Kosongo Maikla Mušaha anestezējošo līdzekli ienāca prātā Nadjai. Iepriekšējā dienā viens no medniekiem izšāva šautriņu no spļaujamtrubiņas, kas līdzinājās tām, ko izmantoja Amazones indiāņi. Meitene domāja, ka tāpat varētu izšaut arī anestezējošo līdzekli. Viņa nezināja, kādu iespaidu tas atstāj uz cil­vēku. Ja ar vienu ampulu pāris minūtēs varēja padarīt nekustīgu degunradzi, iespējams, ka cilvēku tas varē­ja nogalināt, tomēr draugi nosprieda, ka, ņemot vērā Kosongo iespaidīgās miesas, viņš varētu arī izdzīvot. Viņa biezais apmetnis bija gandrīz vai nepārvarams šķērslis. Ar piemērotu ieroci bija iespējams caururbt arī ziloņa ādu, bet šautriņai vajadzēja saskarties ar kailu miesu.

Kad Nadja izklāstīja savu plānu, pigmeji norādīja uz mednieku ar vislabākajām plaušām un spēju trāpīt mērķī. Vīrs izrieza krūtis un pasmaidīja par izrādīto godu, bet lepnums nebija ilgs, jo pārējie tūdaļ sāka smie­ties un ķircināties, kā darīja vienmēr, ja kāds lielījās. Kad uzpūtība bija pārgājusi, draugi nolēma iedot med­niekam ampulu ar nomierinošo līdzekli. Apsmietais pig­mejs, nesakot ne vārda, noglabāja to somiņā pie jostas.

- Karalis gulēs kā beigts vairākas stundas. Mums būs laiks samusināt bantu vīrus, un pēc tam parādīsies Nana Asante, Nadja piedāvāja.

- Un ko mēs iesāksim ar komandantu un zaldātiem? mednieki vaicāja.

- Es izaicināšu Mbembelē uz cīņu, Aleksandrs teica.

Viņš nesaprata, kā šie vārdi nāca pār lūpām, ne arī to,

kā domāja iecerēto paveikt, šī doma gluži vienkārši bija pirmā, kas neviļus ienāca prātā. Izteikta doma ieguva apveidu, un puisis saprata, ka citas izejas nav. Tieši tāpat, kā vajadzēja atņemt Kosongo dievišķos atribūtus, lai cilvēki pārstātu no karaļa baidīties, Mbembelē va­jadzēja sakaut ar viņa paša līdzekļiem brutālu spēku.

- Tu nevari viņu uzvarēt, Jaguār, jūs neesat līdzīgi, tu esi miermīlīgs cilvēks. Turklāt viņam ir ieroči, bet tu nekad neesi šāvis mērķī, Nadja iesaucās.

- Tā būs cīņa bez šaujamieročiem, tikai ar šķēpiem.

- Tu esi jucis!

Aleksandrs paskaidroja medniekiem, ka viņam pieder ļoti spēcīgs amulets, parādīja kaklā pakārto fosiliju un pastāstīja, ka tas nācis no pūķa, kas dzīvojis augsta­jos Himalaju kalnos vēl pirms cilvēka parādīšanās uz zemes. Šis amulets, viņš sacīja, aizsargā tā īpašnieku no asiem priekšmetiem, un, lai to pierādītu, lika pigmejiem no desmit soļu attāluma uzbrukt viņam ar šķēpiem.

Gluži kā amerikāņu futbola spēlētāji, pigmeji sastājās aplī, sarunājās un smējās. Ik pa brīdim viņi pameta ska­tienu uz nabaga ārzemnieku, kas lūdz darīt kaut ko tik dīvainu. Aleksandrs zaudēja pacietību, iejaucās sarunā un uzstāja, lai tie pārliecinās par viņa vārdu patiesumu.

Šauboties un smejoties mednieki nostājās starp ko­kiem. Aleksandrs nomērīja desmit soļus, kas šai biežņā nemaz nebija tik viegli, nostājās, salicis rokas sānos, un uzsauca pigmejiem, ka ir gatavs. Viens pēc otra pigmeji meta šķēpus. Puisis nepakustināja ne muskulīti, kamēr ieroču smailes aizlidoja milimetra attālumā no viņa mie­sas. Pārsteigtie mednieki salasīja šķēpus un atkal mēģi­nāja mest, tikai šoreiz bez smiešanās un daudz enerģis­kāk, tomēr Aleksandru neskāra neviens no tiem.

- Tagad uzbrūciet ar mačetēm, Aleksandrs pigme­jiem pavēlēja.

Divi no medniekiem, vienīgie, kam bija mačetes, pilnā kaklā kliegdami, metās puisim virsū, bet viņš bez jebkā­dām grūtībām veikli izlocījās, un ieroču asmeņi iecirtās zemē.

- Tu esi ļoti spēcīgs burvis, pigmeji pārsteigti secināja.

- Tā nav, bet mans amulets ir gandrīz tikpat spēcīgs kā Ipemba Afua, Aleksandrs atbildēja.

- Vai tu gribi teikt, ka ar šo amuletu ikviens varētu paveikt to pašu? viens no medniekiem taujāja.

- Tieši tā.

Pigmeji atkal sastājās aplī un ilgu laiku kaislīgi ap­spriedās, līdz pieņēma lēmumu.

- Tādā gadījumā ar Mbembelē cīnīsimies mēs, viņi nolēma.

- Kāpēc? To varu darīt es, Aleksandrs atbildēja.

- Tāpēc, ka tu neesi tik spēcīgs kā mēs. Tu esi garš, bet nemāki medīt un skrienot nogursti. Jebkura no mūsu sievām ir daudz veiklāka nekā tu, viens no med­niekiem atbildēja.

- Nu gan… Paldies!

- Viņiem ir taisnība, Nadja piekrita, apvaldot smaidu.

- Tuma cīnīsies ar Mbembelē, pigmeji nosprieda.

Visi norādīja uz labāko mednieku Bejē Dokū, kurš

pieticīgi noraidīja visus goda apliecinājumus, kā tas pie­nācās labi audzinātam pigmejam, kaut gan nebija grūti nojaust, cik ļoti pagodināts viņš jūtas. Pēc vairākkārtī­giem lūgumiem viņš piekrita pakārt kaklā pūķa ekskre­mentu un stāties pretī savu biedru ieročiem. Atkārtojās iepriekš pieredzētais, un pigmeji pārliecinājās, ka amu­lets tiešām ir nepārspējams vairogs. Aleksandrs iedomā­jās Bejē Dokū cīnāmies ar Mbembelē, kurš, cik viņš bija dzirdējis, ir lielisks cīnītājs.

- Vai jūs zināt stāstu par Dāvidu un Goliātu? puisis vaicāja.

- Nē, pigmeji atbildēja.

Sensenos laikos, tāltālā zemē divas ciltis karoja viena pret otru. Vienā ciltī bija varens cīnītājs vārdā Goliāts, kas bija garš kā koks un svēra tik, cik desmit puiši kopā. Visi no viņa baidījās. Tomēr Dāvids, puisis no otras cilts, uzdrošinājās stāties viņam pretī. Viņa ierocis bija linga un akmens. Abas ciltis sanāca kopā, lai noskatītos cīņā. Dāvids meta akmeni, kas trāpīja Goliātam starp acīm, un viņš kā maiss novēlās zemē. Pēc tam Dāvids paņēma Goliāta zobenu un nogalināja vinu.

Klausītāji smējās, līki palikdami, stāsts viņiem šķita neizsakāmi smieklīgs, tomēr pigmeji nesaskatīja ne­kādas sakritības, līdz Aleksandrs viņiem pateica, ka Mbembelē ir Goliāts un Bejē Dokū Dāvids. Žēl tikai, ka viņam nebija lingas, mednieki sprieda. Viņiem nebija ne jausmas, kas tas ir, tomēr pigmeji iedomājās, ka tam jābūt brīnumainam ierocim. Beidzot visi devās ceļā, lai aizvestu jaunos draugus līdz Ngubē apkaimei. Mednieki atvadījās, spēcīgi uzsitot Nadjai un Aleksandram uz pleca, un pazuda mežā.

Aleksandrs un Nadja iegāja ciematā līdz ar pirmajiem saules stariem. Tikai pāris suņu sajuta viņu klātbūtni; visi iedzīvotāji gulēja, un neviens neapsargāja veco mi­siju. Viņi uzmanīgi iegāja būdā, lai nesabiedētu pārē­jos ekspedīcijas dalībniekus, un sastapās ar Keitu, kas bija gulējusi maz un ļoti slikti. Ieraugot savu mazdēlu, rakstniece sajuta dziļu atvieglojumu un spēcīgu vēlmi kārtīgi iekrāmēt viņam pa ausi. Viņai pietika spēka tikai sagrābt Aleksandru aiz auss un spēcīgi sakratīt, vienlaikus apberot viņu ar apvainojumiem.

- Kur jūs blandījāties, puņķutapas? viņa iekliedzās.

- Es arī tevi mīlu, vecmāmiņ, Aleksandrs smējās un cieši apkampa Keitu.

- Šoreiz es runāju nopietni, Aleksandr, es vairs nekad neceļošu kopā ar tevi! Un jūs, jaunkundz, man esat daudzus paskaidrojumus parādā! rakstniece piebilda, vēršoties pie Nadjas.

- Tagad nav laika sentimentāliem niekiem, Keita, mums ir daudz darāmā, mazdēls rakstnieci pārtrauca.

Tikmēr bija pamodušies arī pārējie un apbēra jau­niešus ar jautājumiem. Keitai apnika izdomāt apvai­nojumus, kuros neviens neklausījās, un viņa piedāvāja jauniešiem kaut ko ieēst. Viņa norādīja uz ananasiem, mango un banāniem, uz traukiem, kas bija pilni ar palmas eļļā ceptām vistām, maniokas pudiņu un dārze­ņiem, ko jaunieši pateicīgi notiesāja, jo pēdējās pāris die­nās bija ēduši ļoti maz. Saldajā Keita viņiem pasniedza pēdējo palikušo bundžu ar persikiem savā sulā.

- Nu, vai es neteicu, ka bērni atgriezīsies? Lai slavēts Dievs! brālis Fernando murmināja vēl un vēlreiz.

Vienā būdas stūrī bija iekārtojušies Endžijas izglābtie sargi. Vienu no viņiem, Adrienu, nāvīgi bija ievainojis naža cirtiens vēderā. Otrs, kuru sauca Nzē, bija ievainots krūtīs, bet misionārs, kas Ruandā bija redzējis daudz ievainojumu, domāja, ka nebija skarts neviens dzīvībai svarīgs orgāns, un puisis varēja izdzīvot, ja vien brūcē neiekļūs infekcija. Viņš bija zaudējis daudz asiņu, tomēr sargs bija jauns un spēcīgs. Brālis Fernando un Endžija rūpējās par jaunieti, cik vien labi spēja, un deva viņam an­tibiotikas, ko atrada pilotes pirmās palīdzības aptieciņā.

- Labi, ka jūs atgriezāties. Mums ir jālaižas prom, pirms Kosongo grib mani apprecēt, Endžija sacīja.

- Aizbēgt mums palīdzēs pigmeji, bet vispirms mums jāpalīdz viņiem, Aleksandrs paskaidroja. Mednieki ieradīsies pēcpusdienā. Mēs vēlamies atmaskot Kosongo un pēc tam uzveikt Mbembelē.

- Tas tiešām izklausās viegli. Vai es drīkstu vaicāt, kā jūs to izdarīsiet? Keita ironiski vaicāja.

Aleksandrs un Nadja izskaidroja savu stratēģiju, kurā vēl ietilpa arī bantu cilts ļaužu samusināšana, paziņojot, ka karaliene Nana Asante ir dzīva, un verdzeņu atbrīvo­šana, lai viņas varētu cīnīties kopā ar vīriešiem.

- Vai kāds no jums zina, kā mēs varētu padarīt nelie­tojamus šaujamieročus? Aleksandrs vaicāja.

- Vajadzētu nosprostot mehānismu, Keitai ienāca prātā.

Rakstniece izdomāja, ka šim mērķim iespējams iz­mantot sveķus, ko lieto lāpu izgatavošanai, biezu un lipīgu vielu, kas vara bundžās bija sastopama ikvienā būdā. Vienīgās, kas brīvi varēja piekļūt zaldātu ka­zarmām, bija pigmeju verdzenes, kurām tās vajadzēja uzkopt, apgādāt ar ūdeni un pārtiku. Nadja piedāvājās vadīt operāciju, jo, viesojoties aplokā, ar sievietēm bija iepazinusies. Keita izmantoja Endžijas automātu, lai paskaidrotu, kur jāiebāž sveķi.

Brālis Fernando paziņoja, ka Nzē, viens no ievainota­jiem jaunekļiem, arī var palīdzēt. Viņa māte iepriekšējā naktī bija atnesusi augļus, ēdienu, palmu vīnu un pat ta­baku Endžijai, kas bija kļuvusi par ciema iedzīvotāju va­roni, jo visā Ngubē pastāvēšanas laikā vienīgā uzdrošinājās stāties pretim Mbembelē. Turklāt ne tikai vārdos Endžija bija komandantam uzbrukusi. Ciema iedzīvotāji nezināja, kā pateikties par jaunekļu dzīvības glābša­nu, jo Mbembelē nagos viņi jau noteikti būtu miruši.

Visi gaidīja, ka Adriens jebkuru brīdi mirs, bet Nzē bija pie samaņas, kaut arī vēl ļoti vārgs. Baisais turnīrs bija izkliedējis paralizējošās bailes, kas puisi smacēja jau daudzus gadus. Sargam šķita, ka viņš ir augšāmcēlies un liktenis dāvā viņam vēl pāris dienu. Nzē vairs nebija nekā, ko zaudēt, viņš bija tikpat kā miris; tiklīdz ārzem­nieki būs prom, Mbembelē viņu izbaros krokodiliem. Pieņemot domu par tuvo nāvi, bantu jauneklis ieguva agrāk nejustu drosmi. Tā šķita dubultojamies, kad viņš uzzināja, ka karaliene Nana Asante drīz vien atgriezī­sies, lai pieprasītu atpakaļ Kosongo uzurpēto troni. Nzē atbalstīja ārzemnieku plānu, kas paredzēja mudināt Ngubē dzīvojošos bantu ļaudis uz sacelšanos, bet lūdza žēlsirdīgi nogalināt sevi un Adrienu, ja viss neizdodas, kā iecerēts. Viņš nevēlējās dzīvs nonākt Mbembelē rokās.

No rīta Keita ieradās pie komandanta, lai paziņotu, ka Nadja un Aleksandrs brīnumainā kārtā ir izkļuvuši no meža un atgriezušies ciematā. Tas nozīmēja, ka viņa un pārējie ekspedīcijas dalībnieki dosies prom nāka­majā dienā, kad viņiem pakaļ ieradīsies kanoe laivas. Rakstniece piebilda, ka jūtas ļoti vīlusies, jo nav varējusi intervēt Viņa Majestāti karali Kosongo reportāžai žurnālā.

Komandants izskatījās atvieglots, ka šie traucējošie ārzemnieki beidzot dosies prom, un piedāvāja savu pa­līdzību, ja vien Endžija pildīs solījumu un pievienosies

Kosongo harēmam. Keitai jau šķita, ka tā notiks, tāpēc viņa bija sagatavojusi stāstu. Rakstniece vaicāja, kur gan ir karalis, kas tik ilgi nebija redzēts, varbūt viņš ir sasirdzis? Vai gadījumā burvis, kas vēlējās precēties ar Endžiju, nebija viņam uzsūtījis kādu lāstu? Visiem bija zi­nāms, ka burvja saderinātā vai sieva ir neaizskarama; un šai gadījumā viss liecina par īpašu atriebību, Keita sacīja. Pirms kāda laika kāds ietekmīgs politiķis, kas pievērsa īpašu uzmanību Endžijai, zaudēja posteni valdībā, vese­lību un mantību. Izmisušais vīrs samaksāja algotņiem, lai tie burvi nogalina, bet tas nebija iespējams, jo mačetes viņu rokās kļuva mīkstas kā sviests, Keita piebilda.

To, vai Mbembelē šis stāsts ietekmējis, nebija iespē­jams manīt, jo viņa sejas izteiksme aiz spoguļstikla bril­lēm bija neizdibināma.

- Pēcpusdienā Viņa Majestāte karalis Kosongo sarī­kos svētkus par godu sievietei un pigmeju atnestajam ziloņkaulam, militārists paziņoja.

- Atvainojiet, komandant… vai ziloņkaula tirdznie­cība nav aizliegta? Keita jautāja.

- Ziloņkauls un viss, kas šeit atrodas, pieder karalim. Vai skaidrs, vecā sieva?

- Skaidrs, komandant.

Tikmēr Nadja, Aleksandrs un pārējie gatavojās pēc­pusdienai. Endžija šajos darbos nevarēja piedalīties tik rosīgi, kā vēlējās, jo viņai pakaļ ieradās četras jaunas karaļa sievas, kuras aizveda piloti līdz upei, lai tur, vecā sarga uzmanītas, ilgi peldētos. Kad vecis grasījās karaļa nākamajai sievai pāris reižu iecirst ar bambusa rīksti,

Endžija viņam tik spēcīgi iesita pa žokli, ka sargs nostie­pās garšļaukus dubļos. Pēc tam Endžija salauza pīcku pret veča resnajām kājām un iemeta viņam atlūzas sejā, līdz ar brīdinājumu aizsūtīt sargu pie senčiem, ja viņš vēlreiz iedomāsies pacelt roku. Četras meitenes sāka tik aizrautīgi smieties, ka viņām nācās apsēsties, jo nostāvēt nebija iespējams. Viņas ar apbrīnu aptaustīja Endžijas muskuļus un apjauta ja šī spēcīgā sieviete pievienosies harēmam, viņu dzīve mainīsies uz labo pusi. Iespējams, Kosongo beidzot ir atradis sev piemērotu pretinieci.

Pa to laiku Nadja stāstīja Jenai, Bejē Dokū sievai, kas jādara ar sveķiem, lai padarītu šaujamos nelietojamus. Kad sieviete bija aptvērusi, kā tas darāms, neuzdodot jautājumus un nebilstot ne vārda, viņa teciņiem devās uz zaldātu kazarmām. Jena bija tik sīka un nemanāma, tik klusa un nenozīmīga, ka neviens nepamanīja viņas brūnajās acīs iedegamies atriebību.

Brālis Fernando no Nzē uzzināja par pazudušo misio­nāru likteni. Kaut arī garīdznieks to jau bija nopratis, taču, pārliecinoties par savas atskārsmes patiesumu, viņu pārņēma spēcīgs šoks. Misionāri bija ieradušies Ngubē nolūkā izplatīt savu ticību, tādēļ nekas viņus nespēja atbaidīt: ne draudi, ne velnišķīgais klimats, ne vientulība, kādā bija jādzīvo. Kosongo viņus norobežoja no pārējiem, un tikai pamazām vien misionāriem izde­vās iekarot dažu cilvēku uzticību, tā izraisot karaļa un Mbembelē dusmas. Kad misionāri atklāti sāka uzstāties pret iedzīvotāju apspiešanu un pigmeju verdzību, ko­mandants misionārus līdz ar visu viņu mantību iekrāva kanoe laivā un palaida lejup pa upi, tomēr pēc nedēļas brāļi atkal bija klāt, turklāt daudz kareivīgāki nekā iepriekš. Pēc pāris dienām viņi pazuda. Saskaņā ar ofi­ciālo versiju viņi Ngubē nekad nebija ieradušies. Zaldāti sadedzināja visu viņu mantību un aizliedza misionārus pat pieminēt. Tomēr nevienam nebija noslēpums, ka mi­sionāri ir nogalināti un viņu mirstīgās atliekas iemestas akā pie krokodiliem. No viņiem nekas nebija palicis pāri.

- Viņi ir mocekļi, īsti svētie, un nekad netiks aizmir­sti, brālis Fernando apsolīja, slaukot asaras no iekri­tušajiem vaigiem.

Ap trijiem pēcpusdienā atgriezās Endžija Ninderera. Viņu gandrīz vai nevarēja pazīt. Viņas frizūra, kas bija izveidota kā zelta un stikla pērlītēm greznotu bizīšu tornis, skāra griestus, ar eļļu ieziestā āda mirdzēja; pilote bija ietinusies lielā, košā tunikā, viņas rokas no plaukstas locītavai līdz pat elkonim greznoja zelta ro­kassprādzes, un kājās bija apautas čūskādas sandales. Endžijas krāšņums piepildīja visu būdu.

- Viņa izskatās pēc Brīvības statujas! Nadja pār­steigta iesaucās.

- Jēzus! Ko gan viņi ar jums izdarījuši! misionārs ar šausmām novaidējās.

- To visu var dabūt nost, brāli, Endžija atbildēja un, zelta rotas džinkstinot, piebilda: Par šo te es domāju nopirkt lidmašīnu floti.

- Ja vien jums izdosies aizbēgt no Kosongo.

- Mēs visi aizbēgsim, brāli, pilote pasmaidīja, visno­taļ pārliecināta par sevi.

- Visi ne. Es palikšu šeit, lai aizstātu noslepkavotos brāļus, misionārs atteica.