Pigmeju mežs Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

14 Pēdējā nakts

Svētki sākās ap pieciem pēcpusdienā, kad karstums bija mazliet mitējies. Ngubē ciematā valdīja liels sa­sprindzinājums. Nzē māte bija palaidusi valodas, ka Nana Asante, likumīgā karaliene, kuru ļaudis bija tik ļoti apraudājuši, ir dzīva. Viņa stāstīja, ka ārzemnieki domā palīdzēt viņai atgūt troni un ka tā ir vienīgā iespēja atbrīvoties no Kosongo un Mbembelē. Cik gan ilgi bantu cilts vēl pacietīs, ka viņu bērnus pārvērš slepkavās? Viņus nepārtraukti izspiegoja, neļāva brīvi pārvietoties un paust savu viedokli, turklāt ļaudis kļuva aizvien nabadzīgāki. Visu, ko viņi sarūpēja, piesavinā­jās Kosongo; kamēr karalis uzkrāja zeltu, dimantus un ziloņkaulu, pārējiem ļaudīm nebija iespējas pat vakci­nēties. Sieviete neuzkrītoši aprunājās ar savām mei­tām, tās ar savām draudzenēm, un pusstundas laikā visi pieaugušie jau bija lietas kursā. Viņi neuzdrošinājās neko teikt sargiem, kaut arī tie bija ģimenes locekļi, jo nevarēja zināt, kā viņi reaģēs; Mbembelē bija viņiem kārtīgi "izskalojis smadzenes" un nepieļāva nekādu brīvdomību.

Pigmeju sievietes bija vēl vairāk satrauktas, jo šodien beidzās noteiktais laiks, kad viņas varēja izglābt savus bērnus. Vīri ar ziloņu ilkņiem vienmēr bija ieradušies laikā, tomēr tagad kaut kas bija mainījies. Nadja pastās­tīja Jenai lielisko ziņu par Ipembas Afuas atgūšanu, kā arī to, ka vīri neieradīsies ar ziloņkaulu, bet gan stāsies pretī Kosongo. Arī sievietēm vajadzēs cīnīties. Gadiem ilgi viņas bija pacietušas verdzību, pārliecinātas, ka pa­klausot palīdzēs ģimenēm izdzīvot; tomēr piekāpība neko daudz nebija līdzējusi, tikai dzīves apstākļi aizvien pasliktinājās. Jo vairāk viņas pacieta, jo sliktāk kļuva. Jena paskaidroja bēdu māsām, ka brīdī, kad mežā nebūs atlicis vairs neviens zilonis, viņas tik un tā zaudēs bēr­nus. Tad jau labāk bija sacelties un mirt, nekā turpināt dzīvi verdzībā.

Arī Kosongo harēmā nevaldīja kārtība, jo visiem bija zināms, ka jaunajai sievai ne no kā nav bail, viņa ir gandrīz tikpat spēcīga kā Mbembelē, smejas par karali un bija nogāzusi gar zemi veco sargu tikai ar vienu sitienu. Sievietes, kurām nebija laimējies redzēt šo no­tikumu, nespēja stāstītajam noticēt. Viņas baidījās no Kosongo, kas sievietes bija piespiedis apprecēties, un no vecā nelieša, kam bija uzdots harēmu apsargāt. Dažas no sievām domāja, ka jau pēc trim dienām iedomīgā Endžija Ninderera būs savaldīta un pārvērsta par vienu no paklausīgākajām karaļa sievām, kā tas bija noticis ar viņām visām; bet četras upmalā pabijušās jaunietes, kas bija redzējušas pilotes rīcību un muskuļus, bija pārlieci­nātas, ka šoreiz tā nenotiks.

Vienīgie, kuri nenojauta, ka ciemā kaut kas notiek, bija cilvēki, kuriem vajadzēja būt vislabāk informētiem, -

Mbembelē un viņa "karaspēks". Varas apziņa vīriem tik ļoti bija sakāpusi galvā, ka viņi jutās neuzveicami. Viņi bija izveidojuši paši savu elli, kurā jutās ļoti ērti, un, tā kā sacelšanās nekad nebija notikušas, viņi vairs neuzmanījās.

Pēc Mbembelē pavēles ciemata sievietes sāka gatavo­ties karaļa kāzām. Viņas izrotāja laukumu ar simtiem lāpu un palmu zaru vārtiem, izveidoja augļu piramīdas un klāja svinību galdus, izmantojot visu, kas bija pie rokas: vistas, žurkas, ķirzakas, antilopes, manioku un kukurūzu. Jau diezgan agri sargi sāka laist no rokas rokā pudeles ar palmu vīnu, bet pārējie iedzīvotāji, se­kojot Nzē mātes padomam, no dzēriena atturējās.

Viss bija sagatavots divkāršajiem svētkiem karaļa kāzām un ziloņkaula pasniegšanas ceremonijai. Tumsa vēl nebija iestājusies, bet lāpas jau bija iedegtas, un gaisā vēdīja ceptas gaļas smarža. Zem Vārdu koka no­stājās Mbembelē zaldāti un viņa patētiskais galms. Ngubē iedzīvotāji nostājās abpus laukumam, un bantu sargi, bruņojušies ar mačetēm un rungām, stāvēja savās vietās. Ārzemju ciemiņiem bija paredzēti koka soliņi. Džoels Gonsaless turēja savas kameras gatavībā, un arī pārējie nezaudēja modrību, lai īstajā brīdī sāktu dar­boties. Vienīgi Nadja nebija pievienojusies ekspedīcijas dalībniekiem.

Goda vietā zem Vārdu koka gaidīja Endžija Ninderera, kas jaunajā tunikā un ar zelta rotaslietām izskatījās sa­triecoši. Par spīti tam, ka šajā vakarā daudz kas varēja neizdoties, viņa nebūt neizskatījās satraukusies. Kad no rīta Keita dalījās savās bažās, Endžija atbildēja, ka vēl nav piedzimis vīrietis, kas viņu varētu iebiedēt, un piebilda, ka gan jau Kosongo varēs pārliecināties, kāda vina ir.

- Drīz vien karalis man piedāvās visu, kas viņam pie­der, lai tik es pazūdu pēc iespējas tālāk, viņa smējās.

- Nu, viņš tevi varētu arī iesviest akā pie krokodiliem, Keita nervozi nomurmināja.

Kad ciematā ar tīkliem un šķēpiem, bet bez ziloņa ilkņiem ieradās mednieki, iedzīvotāji saprata, ka tra­ģēdija ir sākusies un nekas to vairs nespēj apturēt. Laukumu pāršalca nopūta, kas izlauzās no visu krūtīm; savā ziņā ļaudis jutās atviegloti, jo jebkas bija labāk nekā paciest šīs dienas spriedzi. Gaidot priekšnieka pavēli, apjukušie bantu sargi apstāja pigmejus, bet ko­mandanta laukumā nebija.

Pagāja pusstunda, kuras laikā klātesošo satraukums kļuva neizturams. Jaunie sargi aizgūtnēm dzēra alko­holu, viņu acis bija sasārtušas, un viņi paši bija kļuvuši pļāpīgi un neorganizēti. Viens no Leoparda brālības vīriem viņiem lika tūdaļ pat nolikt malā vīna pudeles, un sargi pāris minūšu laikā nostājās miera stājā, tomēr disciplīna nevaldīja ilgi.

Bungu skaņas vēstīja par karaļa ierašanos. Gājienu atklāja Karaliskā Mute, kuru pavadīja sargs ar grozu, pilnu ar smagām zelta rotaslietām dāvanu līgavai. Publiski Kosongo varēja izlikties dāsns, jo, tikko kā Endžija pārkāps viņa harēma slieksni, dārglietas atkal piederēs viņam. Tālāk nāca ar zeltu greznojušās karaļa sievas un vecais sargs ar piepampušu seju un četriem kustīgiem zobiem. Sieviešu uzvedība bija jūtami mainī­jusies, viņas vairs nelikās kā aitas, bet gan drošsirdīgas zebras. Endžija viņām pamāja, un sievietes atņēma svei­cienu ar platu, saprotošu smaidu.

Aiz harēma nāca nesēji ar platformu, uz kuras franču krēslā sēdēja Kosongo. Viņš bija tikpat krāšņs kā iepriekš, ar iespaidīgu cepuri un gliemežvāku karekļiem aizklātu seju. Apmetnis dažviet šķita mazliet apsvilis, bet jopro­jām bija labā izskatā. Karalim trūka vienīgi pie zižļa pakārtā pigmeju amuleta tā vietā bija piestiprināts līdzīgs kauls, kas no tālienes atgādināja Ipembu Afua. Kosongo nevēlējās atzīt, ka svētais priekšmets ir no­zagts. Turklāt viņš bija pārliecināts, ka amulets nav nepieciešams, lai valdītu pār pigmejiem, kurus viņš uz­skatīja par nožēlojamiem radījumiem.

Karaliskais gājiens apstājās laukuma centrā, lai visi varētu valdnieku kārtīgi aplūkot. Pirms nesēji no­gādāja platformu līdz tās ierastajai vietai zem Vārdu koka, Karaliskā Mute vaicāja pigmejiem pēc ziloņkaula. Mednieki panācās uz priekšu, un visi iedzīvotāji varēja redzēt, ka viņiem ir svētais amulets Ipemba Afua.

Te vairs nav ziloņu. Mēs nevaram sagādāt vairāk ilkņu. Tagad mēs vēlamies savas sievas un bērnus. Mēs dosimies atpakaļ mežā, Bejē Dokū paziņoja, un viņa balss pat neiedrebējās.

Pēc šīs īsās runas iestājās nāves, klusums. Iespēja par vergu sacelšanos līdz šim vēl nevienam nebija ienākusi prātā. Pirmā Leoparda brālības vīru doma bija nošaut šo niecīgo vīriņu, bet laukumā nebija Mbembelē, kurš dotu rīkojumus, un karalis vēl nereaģēja. Ciema iedzīvotāji bija apjukuši, jo Nzē māte par pigmejiem neko nebija teikusi. Vairākus gadus bantu ļaudis izmantoja vergu darbu un nevēlējās to zaudēt, tomēr viņi saprata, ka iepriekšējais līdzsvars ir zudis. Pirmo reizi viņi sajuta cieņu pret nabadzīgām, neaizsargātām un ievainojamām būtnēm, kas tagad izrādīja neticamu drosmi.

Kosongo ar rokas mājienu pasauca savu ziņnesi un iečukstēja viņam kaut ko ausī. Karaliskā Mute lika at­vest bērnus. Seši sargi devās uz vienu no aplokiem un pēc brīža atkal parādījās kopā ar nožēlojamu grupiņu divām vecām, palmas lapu svārkos tērptām sievietēm, kas nesa zīdaiņus un kurām apkārt spiedās nelieli un iebiedēti dažāda vecuma bērni. Ieraugot vecākus, daži no viņiem metās tiem pretim, bet sargi viņus apturēja.

Karalim ir jātirgojas, tas ir viņa pienākums. Jūs zināt, kas notiks, ja neatnesīsiet ziloņkaulu, Karaliskā Mute paziņoja.

Keita Kolda nespēja izturēt satraukumu un, par spīti tam, ka bija apsolījusi Aleksandram neiejaukties, aiz­skrēja līdz laukuma vidum un nostājās pie nesēju turē­tās karaliskās platformas. Pilnīgi aizmirsusi par ieras­to kārtību, kas lika noliekt ceļus, viņa sāka kliegt uz Kosongo, atgādinot, ka viņa ir starptautiska žurnāliste, kas visai pasaulei pavēstīs par noziegumiem pret cilvēci, kas tiek veikti šai ciematā. Rakstniece nepaspēja pabeigt sakāmo, jo ar šautenēm bruņoti zaldāti viņu aizvilka prom. Vecā rakstniece turpināja izkliegt apvainojumus, kamēr sargi viņu vilka krokodilu akas virzienā.

Nadjas un Aleksandra rūpīgi izstrādātais plāns izgā­zās pāris minūtēs. Katram grupas dalībniekam viņi bija smalki izstāstījuši, kas darāms, bet Keitas neveiksmīgā iejaukšanās radīja haosu. Laimīgā kārtā arī sargi un pārējie iedzīvotāji bija apjukuši.

Pigmejs, kuram vajadzēja izšaut uz karali ampulu ar nomierinošo līdzekli un kurš līdz šim bija slēpies starp būdām, saprata, ka pienācis īstais brīdis. Viņš pielika šaujamtrubiņu pie mutes un iepūta tajā, bet apstākļu sa­kritības dēļ Kosongo domātais medikaments trāpīja krū­tīs vienam no platformas nesējiem. Vīrs sajuta bites dzēlienu, bet viņa rokas bija aizņemtas, un nesējs nevarēja kukaini aizgaiņāt. Dažus mirkļus viņš vēl noturējās kājās, tad pēkšņi saļima ceļgalos un bez samaņas nokrita zemē. Pārējie nesēji nebija kritienam sagatavojušies, platfor­mas svars bija pārāk liels, tā sasvērās uz vienu pusi un franču krēsls noripoja zemē. Kosongo iekliedzās un mē­ģināja noturēt līdzsvaru. Sekundes simtdaļu viņš šķita it kā karājamies gaisā, bet vēlāk nokrita, sapinies apmet­nī, viņa cepure sašķiebās, un karalis aiz dusmām rēca.

Endžija Ninderera nosprieda, ka pienācis īstais brīdis improvizēt, jo sākotnējais plāns tik un tā bija izgāzies. Viņa ar četriem lēcieniem jau bija pie karaļa, ar diviem rokas vēzieniem aizgaiņāja sargus, kas mēģināja viņu aiz­turēt, un, izkliedzot vienu no saviem apaču kaujas saucie­niem, satvēra cepuri un norāva to no karaliskās galvas.

Endžijas rīcība bija tik negaidīta un drosmīga, ka ļaudis sastinga kā fotogrāfijā. Zeme nedrebēja, kad ka­raļa kājas tai pieskārās. No viņa niknajiem saucieniem neviens nekļuva kurls, beigti putni nekrita no debesīm, un arī mežs neraustījās pirmsnāves agonijā. Pirmo reizi ieraugot Kosongo seju, neviens nekļuva akls, visi jutās tikai pārsteigti. Kad nokrita cepure un gliemežvāku piekariņi, ļaudis ieraudzīja labi pazīstamo komandanta Morisa Mbembelē seju.

Keita jau teica, ka jūs esat pārāk līdzīgi! Endžija iesaucās.

Līdz šim zaldāti nebija rīkojušies, un tagad apstāja ko­mandantu, bet neviens no viņiem neuzdrošinājās Mbem­belē pieskarties. Pat karavīri, kas veda Keitu pretim nāvei, palaida rakstnieci vaļā un skriešus metās pie sava priekšnieka, tomēr arī viņi neuzdrošinājās komandan­tam palīdzēt. Tas ļāva Keitai iejukt pūlī un aprunāties ar Nadju. Mbembelē mēģināja atbrīvoties no apmetņa un vienā lēcienā jau stāvēja kājās. Viņš bija kā niknu­ma iemiesojums sviedru klāts, izvelbtām acīm, putām uz lūpām un rūca kā zvērs. Komandants pacēla savu vareno dūri, lai izgāztu savas dusmas uz Endžiju, bet viņa jau bija gabalā.

Bejē Dokū izmantoja šo brīdi, lai paspertu pāris soļu uz priekšu. Bija nepieciešama milzīga drosme, lai pa­rastos apstākļos izaicinātu komandantu; darīt to tagad, kad viņš ir noskaities, bija īsta pašnāvība. Nelielais med­nieks izskatījās niecīgs iepretim milzīgajam Mbembelē, kas kā tornis slējās viņa priekšā. Skatoties uz augšu, pigmejs izsauca milzi uz divcīņu.

Ciemu pāršalca bailīga murmināšana. Neviens nespē­ja ticēt savām acīm. Ļaudis panāca uz priekšu un sastā­jās aiz pigmejiem, bet sargi, kuri bija tikpat izbrīnīti, cik pārējie iedzīvotāji, neiedomājās pat iejaukties.

Mbembelē izklaidīgi vilcinājās, kamēr verga vārdi sasniedza viņa smadzenes. Kad viņš beidzot saprata milzīgo uzdrīkstēšanos, ko ietvēra šis izaicinājums, ko­mandants sāka smieties, un viņa zviedzieni dārdēja vēl labu brīdi. Leoparda brālības vīri viņu atdarināja, jo uzskatīja, ka to no viņiem gaida, tomēr smiekli izklau­sījās neīsti; viss bija kļuvis pārlieku grotesks, un zaldāti nezināja, kā rīkoties. Viņi juta iedzīvotāju naidīgumu un to, ka bantu sargi ir apjukuši un gatavi sacelties.

- Atbrīvojiet laukumu! Mbembelē izrīkoja.

Ezenji jeb tuvcīņa Ngubē nevienam nebija jaunums,

jo šādā veidā parasti sodīja gūstekņus, lai tūdaļ pat rīkotu arī svētkus, kas komandantu īpaši iepriecināja. Tikai Mbembelē šoreiz nebūs vis tiesnesis un skatītājs, bet gan cīņas dalībnieks. Protams, cīņa pret pigmeju komandantu nemaz neuztrauca, viņš bija iecerējis no­spiest vergu kā tārpu, bet pirms tam likt viņam mazliet pamocīties.

Brālis Fernando, kas līdz šim bija turējies pienācīgā attālumā, tagad īpaši cienīgi iznāca priekšā. Ziņa par biedru nāvi bija stiprinājusi viņa ticību un drošsirdību. Viņš nebaidījās no Mbembelē, jo uzskatīja, ka ļaunās būtnes agrāk vai vēlāk samaksā par saviem nodarīju­miem, un šis komandants jau ir krietni papildinājis savu noziegumu sarakstu tagad pienācis laiks nokārtot rēķinus.

- Es būšu tiesnesis. Jūs nevarat izmantot šaujam­ieročus. Kādus ieročus izvēlēsieties šķēpus, dunčus vai mačetes? viņš jautāja.

- Nevienu no tiem. Mēs cīnīsimies bez ieročiem, aci pret aci, komandants ņirdzīgi atbildēja.

- Lai notiek, Bejē Dokū nevilcinoties piekrita.

Aleksandrs aptvēra draugs iedomājas, ka viņu sargā fosilija; viņš nezināja, ka tā darbojas kā vairogs tikai pret asiem ieročiem, bet nespēj pasargāt no komandan­ta pārcilvēcīgā spēka, kurš pigmeju var samalt pulveri kailām rokām. Puisis paveda sāņus brāli Fernando un lūdza nepieņemt šos nosacījumus, bet misionārs pa­skaidroja, ka Dievs cīnās kopā ar taisnīgajiem.

- Bejē Dokū tuvcīņā zaudēs! Komandants ir daudz spēcīgāks! Aleksandrs iesaucās.

- Arī vērsis ir spēcīgāks par toreodoru. Māksla ir dzīvnieku nogurdināt, misionārs aizrādīja.

Aleksandrs jau vēra vaļā muti, lai atbildētu, bet tūdaļ pat saprata, ko brālis Fernando viņam vēlējās pateikt, un žigli devās sagatavot draugu briesmīgajam pārbau­dījumam, kas viņu sagaidīja.

Otrā ciema galā Nadja atbīdīja aizšautni un atvēra aploku, kurā bija iesprostotas pigmeju sievietes. Pāris mednieku, kas nebija devušies uz laukumu līdzi pā­rējiem, atnesa šķēpus, ko izdalīja sievietēm. Viņas kā spoki aizslīdēja starp būdām un nakts tumsas aizsegā izvietojās ap laukumu, gatavas darboties, kad būs pie­nācis laiks. Nadja uzmeklēja Aleksandru, kas sniedza pamācības Bejē Dokū, kamēr zaldāti ar kaļķi vilka uz zemes ierasto cīņas ringu.

- Par ieročiem, Jaguār, nav jāuztraucas, pistole, kas atrodas Mbembelē pie jostas, ir vienīgais šaujamais, ko mums neizdevās neitralizēt, Nadja pavēstīja.

- Un bantu sargi?

- Mēs nezinām, kā viņi rīkosies, bet Keitai kaut kas ir padomā, viņa atbildēja.

- Vai tu domā, ka man jāpasaka Bejē Dokū, ka amu­lets nevar viņu pasargāt no Mbembelē?

- Kādēļ? Tā tu atņemsi viņam pašpaļāvību, Nadja sacīja.

Aleksandrs manīja, ka draudzenes balss ir aizsma­kusi, tā vairs neizklausījās cilvēcīga un drīzāk bija līdzī­ga ķērkšanai. Nadjas acis bija kļuvušas stiklainas, viņa bija ļoti bāla un strauji elpoja.

- Kas tev kaiš, Ērgle? puisis jautāja.

- Nekas. Parūpējies par sevi, Jaguār. Man tagad jāiet.

- Uz kurieni?

- Meklēt palīgus cīņā pret trīsgalvaino briesmoni, Jaguār.

- Atceries par maa Bangeses pareģojumu mēs ne­drīkstam izšķirties!

Nadja viņu viegli noskūpstīja uz pieres un aizskrēja. Ciematā valdīja tāds satraukums, ka neviens, izņemot Aleksandru, nepamanīja baltu ērgli, kas pacēlās pāri būdām un pazuda meža virzienā.

Vienā ringa stūrī gaidīja komandants Mbembelē. Viņa kājas bija basas, un militārists bija tērpies tikai šortos, ko valkāja zem formas tērpa biksēm, un platā ādas jostā, pie kuras karājās pistoles maksts. Komandants bija ieziedis ķermeni ar palmu eļļu, viņa spēcīgie mus­kuļi izskatījās kā akmenī tēsti, un āda plīvojošajā lāpu gaismā spīdēja kā vulkāniskais stikls. Rituālās rētas uz augšdelma un vaigiem vēl vairāk uzsvēra Mbembelē neparasto izskatu. Skūtā galva uz vērša kakla izskatījās maza. Klasiskie sejas vaibsti būtu skaisti, ja vien tos neizķēmotu zvērīgā izteiksme. Par spīti naidam, ko šis vīrs izraisīja, visi apbrīnoja viņa fiziskos dotumus.

Turpretī vīriņš, kas atradās otrā ringa stūrī, bija punduris, kas knapi sniedzās līdz milzīgā Mbembelē jostasvietai. Viņa neproporcionālajā figūrā, platajā sejā un pieplacinātajā degunā nebija nekā pievilcīga, tikai drosme un gudrība, kas mirdzēja pigmeja acīs. Viņš bija novilcis driskaino dzelteno kreklu un tāpat kā pre­tinieks bija gandrīz kails un eļļains. Bejē Dokū kaklā karājās saitītē iesiets akmens gabaliņš Aleksandra maģiskais pūķa ekskrements.

- Kāds mans draugs, kuru sauc Tensings un kurš kā neviens cits pārzina cīņas mākslu, man reiz sacīja, ka pretinieka spēks ir arī viņa vājums, Aleksandrs skaid­roja Bejē Dokū.

- Ko tas nozīmē?

- Mbembelē spēks mīt viņa augumā un svarā. Viņš ir kā bifelis tīri muskuli. Tā kā komandants ir loti smagnējs, viņš nav veikls un ātri nogurst. Turklāt viņš ir iedomīgs un nav pieradis pie izaicinājumiem. Jau dau­dzus gadus viņam nav bijis nepieciešamības iet medībās vai cīnīties. Tu esi daudz labākā formā.

- Un man ir šis, Bejē Dokū piebilda, noglāstot amu­letu.

- Daudz svarīgāk nekā amulets, mans draugs, ir tas, ka tu cīnies par savu un ģimenes dzīvību. Mbembelē to dara tikai patikas pēc. Viņš ir slepkavnieks un kā visi slepkavnieki bailīgs, Aleksandrs atbildēja.

Jena, Bejē Dokū sieva, pienāca pie vīra, cieši apskā­va viņu un kaut ko iečukstēja ausī. Tieši tobrīd bungu skaņas pasludināja cīņas sākumu.

Apkārt četrstūrainajam, lāpu un mēness apgaismo­tajam cīņas laukumam stāvēja Leoparda brālības vīri ar ieročiem rokās, aiz viņiem bantu sargi un trešajā rindā Ngubē iedzīvotāji. Viņi visi bija līdz neprātam sa­traukti. Tā kā Keita nevarēja palaist garām izdevību uz­rakstīt fantastisku reportāžu žurnālam, viņa bija uzde­vusi Džoelam Gonsalesam iemūžināt šo cīņu fotogrāfijās.

Brālis Fernando noslaucīja brilles un novilka kreklu. Viņa kalsnais un stiegrainais askēta ķermenis bija sli­mīgi balts. Tērpies tikai biksēs un zābakos, viņš gata­vojās būt par tiesnesi, par spīti tam, ka bija tikai vāja cerība, ka ikviena sporta veida elementārākie noteikumi šoreiz tiks ievēroti. Viņš saprata, ka cīņa būs uz dzīvību un nāvi, un cerēja to novērst. Misionārs noskūpstīja skapulāru, ko nēsāja kaklā, un nodeva sevi Dieva žēlastībai.

Mbembelē dobji ierēcās un, zemi dimdinot, soļoja uz priekšu. Bejē Dokū sagaidīja pretinieku nekustīgi un klusi, tikpat uzmanīgi un mierīgi kā medījot. Milža dūre triecās pret pigmeja seju, bet viņš no tās izlocījās. Komandants krita uz priekšu, bet tūdaļ pat atguva līdz­svaru. Kad viņš sita otrreiz, pretinieka tur vairs nebija, tas jau atradās Mbembelē aiz muguras. Komandants satrakojās un metās pigmejam virsū kā nikns dzīvnieks, tomēr neviens no viņa sitieniem nespēja trāpīt Bejē Dokū, kurš dejoja apkārt ringam. Katru reizi, kad mili­tārists uzbruka, pigmejs izvairījās.

Ņemot vērā pretinieka nelielo augumu, Mbembelē vajadzēja raidīt sitienus uz leju un ieņemt neērtu pozu, kas mazināja trieciena spēku. Ja vien kāds no belzie­niem būtu trāpījis, tas būtu izšķaidījis Bejē Dokū galvu, tomēr tā nenotika, jo pigmejs bija tik veikls kā gazele un glums kā zivs. Drīz vien komandants aizelsās un acīs tekošās sviedru tērcītes aizmigloja viņam skatienu. Viņš nosprieda pietaupīt spēkus, jo izskatījās, ka pretinieku nebija iespējams uzveikt vienā raundā, kā komandants bija iedomājies. Brālis Fernando izsludināja pārtrauku­mu, un Mbembelē viņam uz vārda paklausīja, aizejot uz savu stūri, kur viņu gaidīja spainis ar ūdeni, lai padzer­tos un noskalotu sviedrus.

Otrā stūrī Aleksandrs sagaidīja Bejē Dokū, kas devās pretī draugam smaidīdams un uzdejodams, it kā būtu nokļuvis svētkos. Tas vēl jo vairāk uzkurināja koman­danta niknumu, kas noskatījās pretiniekā no otra stūra, kur mēģināja atgūt elpu. Bejē Dokū neizskatījās izslā­pis, bet viņš piekrita, ka viņam uzlej ūdeni uz galvas.

- Tavam amuletam piemīt liela maģija, tā ir vismaģis­kākā lieta uzreiz pēc Ipembas Afuas, viņš apmierināts sacīja.

- Mbembelē ir kā koka zars, viņam ir grūti saliekties jostasvietā, tādēļ viņš nespēj sist virzienā uz leju, Aleksandrs viņam skaidroja. Tev sokas ļoti labi, Bejē Dokū, bet tev viņš vēl vairāk jānogurdina.

- Es zinu. Kā gan tu vari nomedīt ziloni, ja vispirms to nenokausē?

Aleksandram šķita, ka pārtraukums ir pārāk īss, bet Bejē Dokū vai dega nepacietībā, un, tiklīdz brālis Fernando deva zīmi, pigmejs iznāca ringa centrā, lēkājot kā puišelis. Mbembelē to uzskatīja par izaicinājumu, kuru negrasījās atstāt neievērotu. Viņš aizmirsa par spēku taupīšanu un kā smagā mašīna pilnā ātrumā metās cīņas laukumā. Protams, pigmeja viņa priekšā vairs nebija, un inerce iznesa komandantu ārpus ringa.

Brālis Fernando stingri pavēlēja viņam atgriezties ar kaļķi iezīmētajā laukumā. Mbembelē pagriezās pret mi­sionāru, lai liktu viņam samaksāt par drosmi dot pavēles, bet viņu apturēja Ngubē iedzīvotāju smiekli un izsau­cieni. Mbembelē nevarēja noticēt tam, ko dzirdēja! Pat ļaunākajos sapņos viņam nebija ienākusi prātā iespēja, ka kāds varētu runāt pretī komandantam. Viņam nebija laika pārdomāt, kā sodīt nepaklausīgos, jo Bejē Dokū jau sauca Mbembelē atpakaļ ringā, no aizmugures sperot pa kāju. Tā bija pirmā abu cīnītāju saskaršanās. Tas pērtiķis bija viņam pieskāries! Viņam! Komandantam Morisam Mbembelē! Militārists zvērēja, ka sašķai­dīs pigmeju gabaliņos un pēc tam apēdīs, lai dotu mā­cību visiem šiem mežonīgajiem viņa cilts pārstāvjiem.

Acumirklī izgaisa jebkādas cerības, ka tiks ievēroti godīgas spēles noteikumi, un Mbembelē pavisam zau­dēja paškontroli. Ar vienu vēzienu viņš aizsvieda brāli Fernando vairākus metrus tālāk un metās virsū Bejē Dokū, kas negaidot nokrita zemē. Sarāvies gandrīz vai embrionālā pozā, atbalstoties vienīgi uz dibena, pigmejs sāka spert pa milža kājām. Komandants savukārt mē­ģināja sist no augšas, bet Bejē Dokū griezās kā vilciņš, sasvērās te uz vienu, te otru pusi, un viņam nekādi nebija iespējams trāpīt. Pigmejs izrēķināja brīdi, kad Mbembelē uz viņu mērķēja, un spēcīgi iespēra pa ko­mandanta atbalsta kāju. Komandanta milzīgais ķerme­nis krita atpakaļ un palika kā uz muguras novēlusies vabole, kas nespēj piecelties.

Tikmēr brālis Fernando jau bija atguvies no sitiena, notīrījis brilles un atkal uzmanīja cīnītājus. Viņš pār­kliedza līdzjutēju skaļos kliedzienus, lai paziņotu uz­varētāju. Aleksandrs ieskrēja ringā un, no prieka skaļi gavilējot, pacēla Bejē Dokū roku, un viņam pievienojās arī pārējie, izņemot Leoparda brālības vīrus, kas jopro­jām nespēja atgūties no pārsteiguma.

Ngubē ciemata iedzīvotāji vēl nekad nebija pieda­lījušies tik krāšņā izrādē. Patiesībā neviens vairs īsti neatcerējās cīņas iemeslu, visus pārāk bija uztraucis ne­ticamais fakts, ka pigmejs spēj uzvarēt milzi. Šis stāsts jau bija kļuvis par vēstures sastāvdaļu, un ļaudis nepa­gurdami to stāstīs no paaudzes paaudzē. Kā tas vienmēr notiek ar kritušiem kokiem, vienā mirklī visi bija gatavi Mbembelē sacirst malkā, kaut pirms pāris minūtēm uz­skatīja viņu gandrīz par pusdievu. Bija iemesls svinēša­nai. Skaļi sāka dārdēt bungas, un bantu ļaudis dziedāja un dejoja, nemaz neaptverot, ka ir zaudējuši vergus un pašu nākotne nebūt nav skaidra.

Pigmeji izslīdēja caur sargu un zaldātu kājām, piepil­dīja cīņas laukumu un pacēla Bejē Dokū rokās. Šai ko­lektīvās eiforijas mirklī komandants Mbembelē beidzot piecēlās kājās, atņēma kādam sargam mačeti un metās virsū ļaudīm ar Bejē Dokū, kas bija iekārtojies uz biedru pleciem un beidzot atradās tikpat augstu kā pretinieks.

Neviens skaidri neredzēja, kas īsti notika. Vieni teica, ka mačete izslīdējusi no komandanta sasvīdušajiem un saeļļotajiem pirkstiem, otri apgalvoja, ka asmenis maģiski apstājies gaisā tikai centimetru no Bejē Dokū kakla un pēc tam aizlidojis kā negaisa nests. Lai kā arī būtu, pūlis sastinga, un Mbembelē, māņticīgu baiļu mākts, atņēma kādam citam sargam dunci un meta to. Viņš nevarēja labi nomērķēt, jo Džoels Gonsaless bija pienācis tuvāk un viņa kameras zibspuldze komandantu apžilbināja.

Tad Mbembelē saviem zaldātiem pavēlēja šaut uz pigmejiem. Ļaudis kliegdami bēga. Sievietes vilka prom bērnus, veči klupa un krita, suņi skrēja, vistas ķērca, un galu galā laukumā palika tikai pigmeji, zaldāti un sargi, kas nevarēja izšķirties, kurā pusē nostāties. Keita un Endžija skriešus metās glābt pigmeju bērnus, kas klieg­dami bija saguluši kaudzē ap divām vecmāmiņām gluži kā kucēni. Džoels meklēja glābiņu zem kāzu mielasta galda, un no turienes fotografēja, neiestādot asumu. Brālis Fernando un Aleksandrs izplestām rokām nostājās priek­šā pigmejiem, aizsargājot viņus ar saviem ķermeņiem.

Iespējams, daži zaldāti mēģināja šaut un saprata, ka ieroči nedarbojas. Iespējams, citiem tik ļoti riebās līdz tam ļoti cienītā priekšnieka gļēvulība, ka viņi nepaklau­sīja pavēlei. Jebkurā gadījumā laukumā neatskanēja ne­viens šāviens, un mirkli vēlāk desmit Leoparda brālības vīriem pie kakla jau atradās šķēpa asmenis neuzkrīto­šās pigmeju sievietes bija sākušas darboties.

Aiz niknuma aklais Mbembelē neko no tā visa nema­nīja. Komandants tikai aptvēra, ka viņa pavēles neviens nepilda. Viņš izvilka no maksts pistoli, nomērķēja uz Bejē Dokū un izšāva. Komandants nezināja, ka, amuleta brīnumainā spēka vadīta, lode netrāpīja mērķī, jo, pirms otrreiz nospiest gaili, viņam uzbruka nepazīstams dzīv­nieks milzīgs, melns kaķis, ātrs un zvērīgs kā leopards, ar dzeltenām acīm kā panterai.