Pigmeju mežs Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

6 Pigmeji

Bantu vīru izslavētā taka nebija saskatāma. Apkaime izrādījās ar saknēm un zariem pilna dūksts, kur kājas bieži vien iegrima mīkstā insektu, dēļu un kāpuru putrā. Žurkas, tik lielas un resnas kā suņi, ik pa brīdim pār­skrēja ceļu. Par laimi, zābaki visiem sniedzās līdz ce­ļiem un pasargāja ceļabiedrus vismaz no čūskām. Bija tik mitrs, ka Aleksandrs un Keita noņēma aizsvīdušās brilles, kamēr brālis Fernando, kurš bez acenēm neko neredzēja, tās tīrīja ik pēc piecām minūtēm. Starp lek­najiem augiem nebija viegli pamanīt ar mačeti iezīmētos kokus.

Aleksandram vēlreiz bija iespēja pārliecināties, ka tropu klimats nogurdina ķermeni un rada dvēselē smagu vienaldzību. Viņš ilgojās pēc sniegoto kalnu vēsās tīrības, kuru piedzīvoja, kopā ar tēvu kāpjot kalnos, un kuru tik ļoti mīlēja. Puisis prātoja, ka vecmāmiņa droši vien bija tuvu sirdstriekai, ja jau viņš pats jūtas tik nomākts, tomēr Keita gandrīz nekad nežēlojās. Rakstniece nebija ar mieru ļaut vecumam sevi uzveikt. Viņa apgalvoja, ka gadus var pamanīt, kad salīkst mugura un parādās trokšņi klepus, krekšķis, kaulu krakšķēšana un vaidi. Tādēļ viņa gāja, taisni izslējusies un bez trokšņa.

Kokos sēdošo pērtiķu skatienu pavadīta, ceļotāju grupa virzījās uz priekšu, gandrīz neko neredzot. Ekspe­dīcijas dalībniekiem bija tikai aptuvens priekšstats par virzienu, kādā jāiet, bet ne nojausmas par attālumu līdz ciemam; vēl jo mazāk viņi spēja iedomāties, kāda būs sagaidīšana.

Viņi gāja jau vairāk nekā stundu, bet bija tikai ne­daudz pavirzījušies uz priekšu, jo šajā apvidū bija ne­iespējami kustēties ātrāk. Draugiem nācās šķērsot vai­rākus purvus, kur ūdens sniedzās līdz pat jostasvietai. Vienā no tiem Endžija Ninderera spēra neveiklu soli un sāka kliegt, saprotot, ka slīgst kustīgajos dubļos un visi pūliņi atbrīvoties ir neveiksmīgi. Brālis Fernando un Džoels Gonsaless satvēra šautenes stobru, pilote ar abām rokām ieķērās laidnē un izkļuva uz cietzemes. Notikuma gaitā Endžija bija pazaudējusi saini, kuru nesa.

- Es pazaudēju savu saini! Endžija iesaucās, redzot, ka tas neglābjami nogrimst dubļos.

- Tas nekas, jaunkundz, svarīgāk, ka jūs pati esat drošībā, brālis Fernando atbildēja.

- Kā nekas? Tur ir mani cigāri un lūpu krāsa! Keita atviegloti nopūtās: viņai vairs nebūs jāošņā

Endžijas cigāru dūmi, jo kārdinājums bija pārāk liels.

Tuvējā peļķē draugi kaut cik nomazgājās, tomēr vi­ņiem bija jāsamierinās ar zābakos salīdušajiem dubļiem. Turklāt bija arī neomulīga sajūta, it kā no biežņas kāds uz viņiem skatītos.

- Domāju, ka mūs novēro, Keita, kura vairs nespēja izturēt sasprindzinājumu, beidzot sacīja.

Bruņojušies ar smieklīgo arsenālu Endžijas revol­veri un šauteni, mačeti un pāris nažiem -, draugi no­stājās aplī.

- Lai Dievs mūs sargā, brālis Fernando nomurmi­nāja. Pēdējā laikā šis vēlējums no viņa lūpām atskanēja arvien biežāk.

Pēc pāris minūtēm no meža biežņas uzmanīgi parā­dījās nelieli cilvēciņi bērna augumā; staltākais no tiem nebija garāks par metru piecdesmit. Viņu āda bija dzel­tenīgā kafijas krāsā, kājas īsas, rokas un rumpji gari, acis tālu viena no otras, deguni saplacināti un īsi un mati sprogaini.

- Tie droši vien ir slavenie meža pigmeji, Endžija sacīja, mājot sveicienus.

Pigmejiem bija tikai nelieli gurnauti, tomēr viens no viņiem bija uzvilcis kreklu, kas sniedzās pāri ceļgaliem. Viņi bija bruņojušies ar šķēpiem, tomēr izmantoja tos kā spieķus, nevis draudīgi vicināja. Uz kādas nūjas, kuru nesa divi pigmeji, bija uztīts tīkls. Nadja saprata, ka tas ir tāds pats, kādā netālu no lidmašīnas piezemēšanās vietas, daudzas jūdzes no šejienes, bija iekritis gorilla. Pigmeji atbildēja Endžijas sveicienam ar uzticīgu smaidu un pāris franču vārdiem, bet pēc tam sāka neapturami runāt savā valodā, kuru neviens no ceļabiedriem nesaprata.

- Vai jūs varat aizvest mūs uz Ngubē? brālis Fer­nando viņus pārtrauca.

- Ngubē? Non… non\[1] pigmeji iesaucās.

- Mums ir jātiek līdz Ngubē, misionārs uzstāja.

Izrādījās, ka vislabāk ir sarunāties ar pigmeju kreklā,

jo bez ierobežotā franču vārdu krājuma viņš zināja arī pāris vārdu angļu valodā. Viņš stādījās priekšā kā Bejē Dokū. Kāds cits norādīja ar pirkstu un sacīja, ka Bejē Dokū ir cilts tuma jeb labākais mednieks. Bejē Dokū draudzīgi iedunkāja ciltsbrāli, bet viņa apmierinātā sejas izteiksme liecināja par lepnumu. Pārējie pigmeji sāka skaļi smieties un mednieku ķircināt. Pigmeji noso­dīja jebkādu lepnības izrādīšanu. Bejē Dokū nokaunējies ierāva galvu plecos. Ar zināmām grūtībām viņš Keitai paskaidroja, ka ekspedīcijas dalībniekiem nevajag tuvo­ties ciematam, jo tā ir ļoti bīstama vieta un no tās labāk turēties pa gabalu.

- Kosongo, Mbembelē, Sombe, zaldāti… viņš atkār­toja un šausmās savilka seju.

Kad ceļabiedri no jauna apliecināja, ka viņiem par katru cenu jānokļūst Ngubē un ka kanoe laivas at­griezīsies viņiem pakaļ tikai pēc četrām dienām, pig­mejs izskatījās ļoti norūpējies, ilgi apspriedās ar saviem biedriem un beidzot piedāvāja aizvest ārzemniekus pa kādu slepenu meža ceļu uz vietu, kur bija piezemējusies lidmašīna.

- Droši vien viņi uzstādīja lamatas, kurās bija iekri­tusi gorilla, Nadja noteica, pētīdama pigmeju nesto tīklu.

- Šķiet, ka doma doties uz Ngubē viņiem nešķiet se­višķi tīkama, Aleksandrs sprieda.

- Esmu dzirdējusi, ka viņi ir vienīgie cilvēki, kas spēj dzīvot purvainajos džungļos. Viņi spēj pārvietoties pa mežu un orientējas pēc intuīcijas. Labāk iesim kopā ar viņiem, kamēr nav par vēlu, Endžija piedāvāja.

- Mēs jau esam šeit un nokļūsim arī līdz Ngubē cie­mam. Vai tad mēs par to nevienojāmies? Keita vaicāja.

- Uz Ngubē, brālis Fernando atkārtoja.

Pigmeji ar izteiksmīgiem žestiem pauda savu viedokli par šo bīstamo ieceri, tomēr beidzot piekrita pavadīt ekspedīcijas dalībniekus. Viņi atstāja tīklu zem kāda koka un bez liekas runāšanas atbrīvoja ārzemniekus no saiņiem un mugursomām, uzlika tos plecos un teciņiem pazuda starp papardēm tik ātri, ka bija gandrīz neie­spējami viņiem sekot. Pigmeji bija ļoti spēcīgi un veikli, katrs no viņiem nesa vairāk nekā trīsdesmit kilogramu, tomēr tas mazos vīriņus nemaz netraucēja, viņu kāju un roku muskuļi bija kā no dzelzsbetona; ekspedīcijas dalībnieki aizelsušies viņiem sekoja, mēģinot nenoģībt no noguruma un karstuma, bet pigmeji tostarp bez jeb­kādas piepūles skrēja sīkiem solīšiem, liekot kājas uz ārpusi kā pīles, un nemitējās runāt.

Bejē Dokū pastāstīja par agrāk pieminēto personā­žu karali Kosongo, komandantu Mbembelē un Sombu, ko raksturoja kā briesmīgu burvi.

Viņš paskaidroja, ka karaļa Kosongo kājas nekad ne­skar zemi, un, ja tā notiktu, tad visa zeme drebētu. Bejē Dokū sacīja, ka karaļa seja ir aizklāta, lai neviens nevarētu redzēt viņa acis; tās ir tik varenas, ka skatiens vien var nogalināt no tālienes. Kosongo ne ar vienu ne­runāja, jo viņa balss bija kā pērkona dārdi: ļaudis tā pa­darīja kurlus un dzīvniekiem iedvesa šausmas. Karalis runāja tikai ar Karaliskās Mutes palīdzību tas bija īpaši trenēts galminieks, kurš varēja izturēt karaļa balss spēku un kura pienākumos ietilpa arī nogaršot karaļa ēdienu, lai izvairītos no noindēšanas un melnās maģijas. Viņš brīdināja, lai svešinieki vienmēr noliec savas galvas zemāk par karaļa galvu. Karaļa klātbūtnē pareizi bija nokrist četrrāpus un atkāpties.

Vīriņš dzeltenajā kreklā aprakstīja Mbembelē, notē­mējot neredzamu ieroci, izšaujot un nokrītot zemē kā beigts, kā arī cērtot ar šķēpu un ar mačeti un cirvi no­griežot rokas un kājas. Viņa sejas izteiksme nevarēja būt vēl nepārprotamāka. Viņš piebilda, ka komandantam nekad nevajag pretoties; tomēr bija acīm redzams, ka pigmejs visvairāk baidās no Sombes. Jau burvja vārds vien iedvesa pigmejiem stindzinošas šausmas.

Taka bija gandrīz neredzama, tomēr mazie gidi pa to bija gājuši jau daudzas reizes, un viņiem nevajadzēja meklēt kokos iecirstās zīmes. Viņi pagāja garām pļa­viņai, kur atradās vudū lelles, kas bija līdzīgas agrāk redzētajām, tomēr sarkanīgā krāsā, it kā rūsas klātas. Pieejot tuvāk, ceļinieki pārliecinājās, ka tās bija sausas asinis. Lellēm apkārt slējās atkritumu kalni, dzīvnieku līķi, bojāti augļi, maniokas gabali, ķirbji ar dažādiem šķidrumiem iespējams, palmu vīnu un citu alkoholu. Smaka bija neizturama. Brālis Fernando pārkrustījās, un Keita pārbiedētajam Džoelam Gonsalesam atgādinā­ja, ka viņš ir šeit, lai uzņemtu fotogrāfijas.

- Ceru, ka tās nav cilvēku, bet upurēto dzīvnieku asinis, fotogrāfs murmināja.

- Senču ciems, Bejē Dokū sacīja, norādot uz šauro taciņu, kas sākās pie lelles un veda mežā.

Viņš paskaidroja, ka nāksies mest līkumu, lai nokļūtu Ngubē, jo nedrīkst šķērsot senču valdījumus, pa kuriem klaiņo mirušo gari. Tas bija viens no drošības pamatli­kumiem tikai pilnīgs muļķis vai trakais uzdrošinājās tur ieklīst.

- Kā senči tie ir? Nadja painteresējās.

Bejē Dokū nesaprata jautājumu, tomēr ar brāļa Fer­nando palīdzību beidzot to aptvēra.

- Tie ir mūsu senči, viņš paskaidroja, norādot uz saviem biedriem un ar žestiem liekot saprast, ka arī senči bija maza auguma.

- Kosongo un Mbembelē arī netuvojas pigmeju spoku ciemam? Nadja turpināja taujāt.

- Tur neiet neviens. Ja garus iztraucē, tie atriebjas. Ienāk dzīvo ķermeņos, pakļauj to gribu, izraisa slimības, ciešanas un nāvi, Bejē Dokū atbildēja.

Pigmeji norādīja, ka ārzemniekiem ir jāpasteidzas, jo naktī arī dzīvnieku gari dodas medībās.

- Kā var zināt, vai tas ir dzīvnieka gars vai gluži pa­rasts dzīvnieks? Nadja taujāja.

- Garam nav dzīvnieka smakas. Leopards, kas smar­žo pēc antilopes, vai čūska, kas smaržo pēc ziloņa, ir gari, pigmejs viņai paskaidroja.

- Ir jābūt ļoti labai ožai un ir jāpieiet ļoti tuvu, lai ko tādu varētu sajust, Aleksandrs burkšķēja.

Bejē Dokū pastāstīja, ka agrāk pigmeji nebaidījās no nakts un dzīvnieku gariem, viņi piesargājās tikai no senču gariem, jo cilti sargāja Ipemba Afua. Keita vēlējās zināt, vai runa ir par kādu dievību, bet vīriņš dzeltenajā kreklā paskaidroja, ka tas ir svēts amulets, kas bija piederējis ciltij jau kopš neatminamiem laikiem. Ekspedīcijas dalībnieki saprata, ka tas bijis cilvēka kauls ar mūžīgo pulveri pret dažādām vainām. Pigmeji šo pulveri daudzu paaudžu laikā bija izmantojuši neskai­tāmas reizes, un tas nekad nebeidzās. Katru reizi, kad viņi atvēra kaulu, tas bija pilns ar brīnumaino līdzekli. Runāja, ka Ipemba Afua simbolizē tautas dvēseli; tā bija veselības, spēka un veiksmīgu medību avots.

Kur tā atrodas tagad? Aleksandrs jautāja.

Ar asarām acīs pigmeji pastāstīja, ka Ipembu Afuu nolaupīja Mbembelē un tagad tā pieder Kosongo. Kamēr vien karalim būs amulets, pigmejiem trūks dvēseles un viņi atradīsies Kosongo varā.

Līdz ar pēdējiem saules stariem ceļinieki iegāja Ngubē, kur iedzīvotāji jau sāka aizdegt lāpas un ugunskurus, lai kaut cik izgaismotu ciemu. Ceļinieki pagāja garām nīkulīgiem maniokas, kafijas un banānu laukiem, pāris augstiem koka aplokiem, kas, iespējams, bija domāti dzīvniekiem, un veselai rindai būdu bez logiem, ar šķī­bām sienām un caurumainiem jumtiem. Pāris govju ar ļoti gariem ragiem gremoja zāli, un visapkārt skraidīja izplūkātas vistas, izsalkuši suņi un savvaļas pērtiķi. Tālāk bija redzama plata iela vai centrālais laukums, kuram apkārt rindojās cienīgākas mājas, kleķa būdas ar skārda vai salmu jumtu.

Ar ārzemnieku ierašanos sākās klaigāšana, un dažas minūtes vēlāk bija sapulcējies viss ciems, lai redzētu, kas notiek. Pēc izskata cieminieki līdzinājās bantu cilts piederīgajiem, viņi bija gluži kā vīri no kanoe laivām, kas ceļiniekus bija nogādājuši līdz upju satekai. Lupatās tērptas sievietes un kaili bērneļi vienā laukuma pusē veidoja ciešu pūli, caur kuru spraucās četri vīri, kuri bija garāki nekā pārējie iedzīvotāji un, bez šaubām, piederēja citai ciltij. Viņi bija tērpušies sadriskātās karaspēka uni­formas biksēs un bruņojušies ar seniem revolveriem un ložu jostām. Vienam no viņiem galvā bija spalvām rotāta ķivere, mugurā krekls un kājās plastmasas sandales, bet pārējie bija līdz jostasvietai kaili un basām kājām; ap augšdelmiem un galvu viņiem bija aptītas leoparda ādas strēmeles, uz rokām un vaigiem vīdēja rituālas rētas. Tās bija līnijas un punkti, it kā zem ādas atrastos akmentini vai kreiļu zīles.

Līdz ar zaldātu ierašanos mainījās arī pigmeju uz­vedība, drošības sajūta un jautrā brālība, kādu viņi izrādīja mežā, acumirklī pazuda; viņi nometa nešļavas zemē, sakumpa un pazuda kā nopērti suņi. Bejē Dokū bija vienīgais, kas uzdrošinājās ārzemniekiem uz atva­dām pamāt ar roku.

Zaldāti pavērsa savus ieročus pret svešiniekiem un norēja pāris vārdus franciski.

- Labvakar, grupas priekšgalā stāvošā Keita teica, jo cits sakāmais viņai neienāca prātā.

Zaldāti izlikās neredzam viņas pastiepto roku, nostā­jās ceļiniekiem apkārt un ar šaujamo stobriem aizbīdīja viņus pie kādas būdas sienas, kamēr ciema iedzīvotāji ziņkārīgi noskatījās notiekošajā.

- Kosongo, Mbemblē, Some… Keita nokliedzās.

Šo vārdu spēka ietekmēti, vīri sāka vilcināties un apspriedās savā valodā. Pāris minūšu, kas šķita vai mū­žīgas, viņi lika ceļinieku grupiņai uzgaidīt, kamēr viens no karavīriem gāja saņemt norādījumus.

Aleksandrs ievēroja, ka dažiem cilvēkiem trūka rokas vai ausu. Viņš redzēja arī čūlainas kājas vairākiem bēr­niem, kas no zināma attāluma vēroja notiekošo. Brālis Fernando paskaidroja, ka tās izraisa mušu pārnēsāts vīruss; tādu pašu ainu viņš bija redzējis bēgļu nometnēs Ruandā.

- To var ārstēt ar ūdeni un ziepēm, tomēr šeit acīm­redzot nav pat tā, viņš piebilda.

- Vai tad jūs nestāstījāt, ka misionāri bija ierīkojuši dispanseru? Aleksandrs taujāja.

- Šīs čūlas ir ļoti slikta zīme, dēls; tās nozīmē, ka manu brāļu šeit nav, jo citādi viņi slimniekus būtu izār­stējuši, misionārs noraizējies atteica.

Labu brīdi vēlāk, kad jau bija pilnīgi satumsis, at­griezās ziņnesis ar pavēli aizvest svešiniekus pie Vārdu koka, kur tika izlemtas valsts lietas. Ekspedīcijas da­lībniekiem norādīja, lai viņi ņem līdzi savus saiņus un seko kareivjiem.

Pūlis pašķīrās, un grupa šķērsoja pagalmu vai lauku­mu, kas sadalīja ciemu. Tā centrā viņi redzēja slejamies brīnišķīgu koku, kura zari kā lietussargs pārsedza kriet­nu platību. Stumbrs bija apmēram trīs metru diametrā, un varenās saknes kā taustekļi stiepās labu gabalu un tad iegrima zemē. Tur ceļiniekus gaidīja iespaidīgais Kosongo.

Karalis sēdēja uz platformas uzlikta senatnīga franču stila sarkana plīša un zeltīta koka krēslā ar ieliektām kājām. Abās pusēs pacēlās vertikāli novietoti ziloņa ilkņi, un grīdu sedza vairākas leopardu ādas. Tronim ap­kārt bija saliktas koka skulptūras ar baismām grimasēm un maģijas lelles. Trīs mūziķi, tērpti zilās militāra stila žaketēs, bet bez biksēm un basām kājām, dauzīja nūjas. Nakti izgaismoja dūmojošas lāpas un pāris ugunskuru, kuri piešķīra ainai zināmu teatrālismu.

Kosongo bija greznojies ar gliemežvākiem izšūtu apmetni, spalvām un citiem dīvainiem priekšmetiem, piemēram, pudeļu korķiem, filmu rullīšiem un lodēm. Apmetnis svēra vismaz četrdesmit kilogramu, turklāt karalim galvā bija arī iespaidīga, apmēram metru aug­sta platmale, kuru rotāja četri zelta ragi spēka un drosmes simbols. Viņš bija greznojies ar lauvas ilkņu kaklarotām, vairākiem amuletiem un ap vidukli aptinis pitona ādu. Karaļa seju aizsedza stikla un zelta zīļu karekļi. Zelta spieķis ar izbāztu pērtiķa galvu roktura vietā viņam noderēja kā valdnieka zizlis. Pie spieķa karājās grebts kauls ar smalkiem zīmējumiem; spriežot pēc izmēra un formas, tas izskatījās pēc cilvēka lielakaula. Ekspedīcijas dalībnieki sprieda, ka tas droši vien ir Ipemba Afua, pigmeju aprakstītais amulets. Karalis nēsāja masīvus, dzīvnieku formā veidotus zelta gredze­nus un platas rokassprādzes, kas sedza viņa rokas līdz pat elkoņiem. Par spīti stilu atšķirībām, viņa izskats bija tikpat iespaidīgs kā Anglijas karaļiem kronēšanas dienā.

Puslokā ap troni stāvēja sargi un karaļa palīgi. Gluži tāpat kā pārējie ciema iedzīvotāji, viņi izskatījās pēc bantu cilts pārstāvjiem, bet karalis un zaldāti acīm re­dzami piederēja citai rasei. Tā kā valdnieks sēdēja, bija grūti saprast, cik garš viņš ir, tomēr Kosongo izskatījās milzīgs, kaut gan šo iespaidu varbūt radīja apmetnis un cepure. Komandants Moriss Mbembelē un burvis Some nekur nebija manāmi.

Kaut gan karaliskajā galmā sievietes un pigmeji ne­ietilpa, tomēr aiz vīriešiem bija manāmas aptuveni div­desmit sievietes, kas atšķīrās no pārējiem Ngubē iedzī­votājiem, jo bija tērptas krāsaina auduma tērpos un greznojušās ar smagām zelta rotām. Plīvojošajā lāpu gaismā dzeltenais metāls uz viņu brūnās ādas mirdzēja. Dažas rokās turēja bērnus, un vairāki mazuļi rotaļājās turpat netālu. Draugi sprieda, ka tā droši vien ir karaļa ģimene, un viņiem šķita dīvaini, ka sievietes ir tikpat paklausīgas kā pigmeji. Acīmredzot viņu sociālais stā­voklis neradīja vis lepnumu, bet gan bailes.

Brālis Fernando paskaidroja, ka poligāmija Āfrikā ir ierasta lieta, un bieži vien liels sievu un bērnu skaits norāda uz ekonomisko varu un prestižu. Karaļa gadī­jumā jo vairāk viņam ir bērnu, jo plaukstošāka tauta. Šai ziņā, gluži tāpat kā daudzos citos gadījumos, kris­tiānisma un rietumu kultūras ietekme nebija mainījusi vietējos paradumus. Misionārs domāja, ka Kosongo sie­vas, iespējams, pašas nemaz nebija izvēlējušās vīru, bet gan bija piespiestas precēties.

Četri garie zaldāti pagrūda ārzemniekus un rādīja, lai viņi paklanās karalim. Kad Keita mēģināja pacelt skatienu, sitiens pa galvu lika viņai no šā nodoma at­teikties. Tā viņi tur tupēja vairākas garas minūtes, rijot laukuma putekļus, pazemoti un dreboši, līdz apklusa muzikantu dauzīto nūju troksnis un metāliska skaņa darīja galu gaidīšanai. Gūstekņi uzdrošinājās paskatī­ties apkārt dīvainais valdnieks kratīja zelta zvanu.

Kad apklusa zvana skaņas, viens no padomniekiem devās pie karaļa un iečukstēja viņam kaut ko ausī. Dīvainā franču, angļu un bantu valodas sajaukumā vīrs vērsās pie ārzemniekiem un paziņoja, ka Kosongo ir Dieva izvēlēts un viņa misija ir valdīt. Ekspedīcijas da­lībnieki atkal iebāza degunus putekļos un neuzdrošinā­jās apšaubīt šo paziņojumu. Viņi saprata, ka sastapušies ar Karalisko Muti, kā viņu bija nosaucis Bejē Dokū. Runasvīrs tūdaļ pat vaicāja, ar kādu mērķi svešinieki ienākuši varenā Kosongo valdījumos. Viņa draudīgais tonis neradīja šaubas par to, ko Karaliskā Mute par šo lietu domāja. Neviens neatbildēja. Viņa vārdus saprata tikai Keita un brālis Fernando, tomēr viņi bija apmul­suši, nezināja ierasto kārtību un nevēlējās riskēt un pieļaut kādu kļūdu; varbūt jautājums bija retorisks un Kosongo atbildi nemaz negaidīja.

Valdot pilnīgam klusumam, karalis dažas sekundes nogaidīja, tad atkal sakratīja zvanu, un tauta šo skaņu uztvēra kā pavēli. Visi, izņemot pigmejus, sāka kliegt un vicināt dūres, veidojot ciešu loku ap ciemiņiem. Dīvainā kārtā notiekošais neatgādināja tautas sacelšanos, bet gan sliktu aktieru spēlētu teātri; kliedzienos nebija saklausāms ne mazākais entuziasms, daži ļaudis pat smējās. Ar šaujamieročiem bruņotie zaldāti vainagoja kolektīvo gājienu ar negaidītu šāvienu zalvi gaisā, kas laukumā radīja skaļu troksni. Pieaugušie, bērni, pērtiķi, suņi un vistas centās paslēpties pēc iespējas tālāk, un vienīgie, kas palika zem koka, bija valdnieks pats, viņa nelielais galms, iebiedētais harēms un gūstekņi, kas bija nogrūsti zemē un ar rokām centās aizsargāt galvu, pārliecināti, ka pēdējā stundiņa ir klāt.

Miers ciematā iestājās palēnām. Kad aprima šāvieni un noklusa troksnis, Karaliskā Mute atkārtoja jautāju­mu. Šoreiz Keita Kolda piecēlās uz ceļgaliem un cenšo­ties saglabāt to kripatiņu cieņas, ko vecie kauli vēl ļāva, kā arī ievērojot Bejē Dokū norādījumus būt īsākai nekā valdnieks, stingri, bet neprovocējot vērsās pie runas­vīra.

- Mēs esam žurnālisti un fotogrāfi, viņa sacīja, ne­droši norādot uz biedriem.

Karalis kaut ko pačukstēja padomniekam, un tas at­kārtoja valdnieka vārdus.

- Visi?

- Nē, Jūsu Augstība, šai kundzei pieder lidmašīna, kurā mēs atlidojām, un vīrs ar brillēm ir misionārs, Keita paskaidroja, norādot uz Endžiju un brāli Fer­nando. Un, pirms kāds bija ko vaicājis par Nadju un Aleksandru, piebilda: Mēs esam ieradušies no tālas zemes, lai intervētu Jūsu Majestāti, jo jūsu slava šķērso robežas un ir izplatījusies pa visu pasauli.

Kosongo, kurš, kā šķita, franču valodu zināja daudz labāk nekā Karaliskā Mute, ar dziļu interesi un vienlai­kus ar neticību cieši raudzījās rakstniecē.

- Ko tu gribi teikt, vecā sieviete? viņš jautāja ar runasvīra starpniecību.

- Ārzemēs par jūsu personu ir liela interese, Jūsu Majestāte.

- Kādā veidā? Karaliskā Mute taujāja.

- Šai apgabalā jūs esat spējis iedibināt mieru, labklājī­bu un kārtību, Jūsu Majestāte. Līdz mums ir nonākušas ziņas, ka jūs esat varonīgs kaujinieks, runā par jūsu varu, gudrību un bagātību.

Keita turpināja savu runu, pinoties vārdos, jo gandrīz divdesmit gadus nebija runājusi franciski, un domās, jo pati nebija īpaši pārliecināta par savu plānu. Viņi dzīvoja divdesmit pirmajā gadsimtā: vairs nebija atlicis neviens no šiem slikto filmu barbariem, kurus satrauc parasts Saules aptumsums. Viņa nojauta, ka Kosongo ir mazliet atpalicis, tomēr viņš nebija arī nekāds muļķis ar Saules aptumsumu nepietiktu, lai spētu viņu pārlie­cināt. Viņam vajadzētu būt uzņēmīgam pret glaimiem, kā jau lielākajai daļai varasvīru. Keitai nebija rakstu­rīgi nevienu lielīt, tomēr savas garās dzīves laikā viņa bija pārliecinājusies, ka vīriešiem var teikt smieklīgākos glaimus un lielākoties viņi tiem notic. Viņas vienīgā cerība bija tā, ka Kosongo varētu uzķerties uz šā āķa.

Šaubas drīz vien pagaisa, jo karaļa lielīšanas taktika deva cerētos rezultātus. Kosongo bija pārliecināts par savu dievišķo izcelsmi. Daudzus gadus neviens nebija šaubījies par viņa varu; pavalstnieku dzīvība un nāve bija atkarīga no viņa kaprīzēm. Viņam šķita gluži saprotami, ka grupa žurnālistu šķērso puspasauli, lai tikai viņu intervētu; dīvainākais bija tas, ka neviens to nebija izda­rījis jau agrāk. Viņš nolēma uzņemt viesus kā pienākas.

Keita Kolda sev jautāja, no kurienes gan nāca tāds daudzums zelta, jo ciemats bija viens no nabadzīgāka­jiem, kādu viņa bija redzējusi. Kādas bagātības vēl bija karaļa rokās? Kāda bija Kosongo saistība ar komandan­tu Mbembelē? Iespējams, ka viņi abi plānoja izbaudīt savu bagātību kādā pievilcīgākā vietā nekā šis purvu un džungļu labirints. Tikmēr Ngubē ļaudis dzīvoja pilnīgā nabadzībā, bez jebkādas saiknes ar ārpasauli, bez elek­trības, tīra ūdens, izglītības un medikamentiem.