Pigmeju mežs Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

10 Senču ciemati

Nadjai un Aleksandram šī bija pirmā mežā pavadītā nakts. Iepriekšējā naktī viņi bija piedalījušies Kosongo svētkos, Nadja bija apciemojusi sagūstītās pigmeju sie­vietes; pirms pamest ciematu, draugi bija ielīduši kara­liskajos apartamentos un nozaguši amuletu, tāpēc nakts viņiem nešķita tik gara. Turpretī šī likās bezgalīga. Satumsa agri, un zem koku lapotnes gaisma ausa vēlu. Viņi vairāk nekā desmit stundu pavadīja nabadzīgajās mednieku mājelēs, paciešot mitrumu, kukaiņus un sav­vaļas dzīvnieku tuvumu. Nekas no tā visa netraucēja pigmejus, kuri baidījās tikai no spokiem.

Pirmā rīta gaisma pārsteidza Nadju. Aleksandrs un Boroba jau bija nomodā un jutās aplam izbadējušies. No ceptās antilopes pāri bija palikuši tikai apdeguši kauli, un viņi neuzdrošinājās ēst augļus, jo no tiem sāpēja vēders. Draugi nolēma par ēdienu nedomāt. Drīz vien pamodās arī pigmeji un ilgu laiku sarunājās savā valodā. Tā kā viņiem nebija virsaiša, lēmumu pieņemšana pra­sīja daudzas sarunu stundas, tomēr, reiz vienojušies, viņi darbojās visi kā viens. Tā kā Nadja pārsteidzoši viegli apguva valodas, viņa spēja saprast apspriedes jēgu, turpretī Aleksandrs uztvēra tikai dažus pazīsta­mus vārdus: Ngubē, Ipemba Afua un Nana Asante. Beidzot dzīvā saruna noklusa, un jaunieši uzzināja par pigmeju plānu.

Pēc pāris dienām kontrabandisti ieradīsies pēc ziloņ­kaula vai pēc pigmeju bērniem. Tas nozīmēja, ka viņiem jāuzbrūk Ngubē vēlākais trīsdesmit sešu stundu laikā. Pirmais un vissvarīgākais, pigmeji sprieda, bija sarīkot ceremoniju ar svēto amuletu, lai lūgtu senču un Ezenji varenā meža dzīvības un nāves gara atbalstu.

- Vai ceļā uz Ngubē mēs pagājām garām senču cie­mam? Nadja jautāja.

Bejē Dokū apstiprināja, ka senči patiesi dzīvo ciemā, kas atrodas starp upi un Ngubē. Senču ciemats atradās vairāku stundu gājiena attālumā no vietas, kur viņi atradās pašlaik. Aleksandrs atcerējās, ka jaunībā, kad vecmāmuļa Keita ar mugursomu plecos apceļoja pasauli, viņa mēdza pārlaist nakti kapsētās, jo tās bija ļoti drošas vietas, kur naktī neviens nespēra kāju. Spoku ciems bija ļoti piemērota vieta, lai sagatavotu uzbrukumu Ngubē. Tur viņi atrastos netālu no mērķa un pilnīgi pasargāti, jo Mbembelē un viņa zaldāti ciemam nekad netuvojās.

- Šis ir ļoti īpašs brīdis, svarīgākais visā cilts vēs­turē. Domāju, ka ceremonija jāveic senču ciemā, Alek­sandram ienāca prātā.

Medniekus izbrīnīja jaunā ārzemnieka aplamā tum­sonība, un viņi jautāja, vai Aleksandra dzimtenē pret senčiem izturas bez pienācīgās cieņas. Puisim nācās atzīt, ka Amerikas Savienoto Valstu sociālajā hierarhijā senči ieņem ļoti maznozīmīgu vietu. Viņam paskaidroja, ka garu ciems ir vieta, kurā nevar ieiet neviens cilvēks, jo tūdaļ pat būs beigts uz vietas. Pigmeji uz turieni gāja tikai aizvest kādu mirušo. Kad kāds cilts loceklis nomi­ra, pārējie sarīkoja ceremoniju, kas ilga vienu dienu un vienu nakti, pēc tam vecās sievietes ietina mirušā ķer­meni lupatās un lapās, sasēja to ar koka mizas virvēm tām pašām, ko cilts izmantoja, lai izgatavotu tīklus, un aiznesa nelaiķi pie senčiem. Viņi žigli aizgāja līdz cie­matam, nolika savu nesamo un devās prom pēc iespējas ātrāk. To vienmēr darīja no rīta, gaišā dienas laikā, un pēc daudziem ziedojumiem. Tas bija vienīgais drošais laiks, jo gari pa dienu gulēja un staigāja apkārt tikai naktīs. Ja pret senčiem izturējās ar pienācīgo cieņu, viņi netraucēja dzīvos, bet, ja tos aizvainoja, gari nekad nepiedeva. Pigmeji no tiem baidījās vairāk nekā no die­viem, jo senču gari atradās daudz tuvāk.

Endžija Ninderera Nadjai un Aleksandram bija stās­tījusi, ka Āfrikā starp cilvēkiem un garu pasauli pastāv cieša saistība.

Afrikāņu dievi ir daudz līdzjūtīgāki un saprātīgāki nekā citu tautu dievi, viņa bija sacījusi. Viņi nesoda kā kristiešu dievs. Viņiem nav elles, kurā dvēselēm mūžīgi jācieš. Sliktākais, kas var notikt ar kādu afrikāņu dvēseli, ir klīst pa pasauli vienai un pazudušai. Neviens afrikāņu dievs nekad nesūtītu savu vienīgo dēlu mirt pie krusta, lai paglābtu cilvēci no grēkiem, ko var izdzēst ar vienu vienīgu rokas mājienu. Afrikāņu dievi neizvei­doja cilvēkus pēc sava ģīmja un līdzības un nemīlēja tos, bet vismaz lika ļaudis mierā. Turpretī gari bija daudz bīstamāki, jo viņiem piemita tie paši trūkumi, kas cilvē­kiem; viņi bija skopi, cietsirdīgi un greizsirdīgi. Lai gari būtu mierīgi, viņiem bija jādod dāvanas. Neko daudz jau tiem nevajadzēja glāzīti liķiera, kādu cigareti un gaiļa asinis.

Pigmeji ticēja, ka ļoti aizvainojuši savus senčus un tāpēc nokļuvuši Kosongo nagos. Cilts nezināja šā aiz­vainojuma iemeslu, nedz arī to, kā visu varētu vērst par labu, tomēr sprieda, ka dzīve mainītos, ja garu niknumu varētu mazināt.

- Dosimies uz ciemu un pajautāsim gariem, kāpēc viņi ir apvainojušies un ko no jums vēlas, Aleksandrs piedāvāja.

- Tie taču ir gari! pigmeji ar šausmām iesaucās.

- Mums ar Nadju no viņiem nav bail. Mēs iesim ar gariem parunāt, iespējams, ka viņi mums palīdzēs. Galu galā jūs taču esat viņu pēcteči, viņiem vajadzētu pret jums just kādas simpātijas, vai ne?

Sākumā pigmeji šo ideju vienbalsīgi noraidīja, bet jaunieši uzstāja, un pēc garas apspriešanās mednieki nolēma tuvoties aizliegtajam ciematam. Viņi paliktu, slēpjoties mežā, gatavotu ieročus un veiktu ceremoniju, kamēr ārzemnieki mēģinātu runāties ar senčiem.

Viņi vairākas stundas gāja pa mežu. Nadja un Alek­sandrs ļāva sevi vest un neuzdeva jautājumus, kaut arī vairākas reizes viņiem šķita, ka iet pa vienu un to pašu vietu. Mednieki kustējās droši un ātri ne ēduši, ne dzēruši, nejūtīgi pret nogurumu viņi bambusa pīpēs kūpināja melno tabaku. Bez tīkliem, šķēpiem un šautri­ņām šīs pīpes bija vienīgās pigmejiem piederošās lietas. Jaunieši viņiem sekoja klupdami krizdami, noguruma un karstuma nomocīti, līdz norietēja saule un nebija iespējams turpināt ceļu. Bija nepieciešams atpūsties un kaut ko ieēst.

Viens no medniekiem ar šautriņu trāpīja pērtiķim, kas kā akmens nokrita pie viņa kājām. Pigmeji sagrieza dzīvnieku gabalos, novilka ādu un iecirta zobus jēlajā gaļā. Aleksandrs aizkūra nelielu ugunskuru un izcepa sev un Nadjai pienākošos gabalus, kamēr Boroba aizse­dza sejiņu ar rokām un skaļi vaidēja viņam tas šķita šausmīgs kanibālisms. Nadja piedāvāja dzīvnieciņam bambusa dzinumus un mēģināja viņam izskaidrot, ka šādos apstākļos nevarēja atteikties no gaļas, bet Boroba uzgrieza saimniecei muguru un neļāva sevi aiztikt.

- Tas ir tāpat kā tad, ja grupiņa pērtiķu mūsu acu priekšā aprītu cilvēku, Nadja sacīja.

- Patiesībā tā no mūsu puses ir ļoti nepieklājīga rī­cība, Ērgle, bet mēs nevarēsim turpināt ceļu, ja neēdī­sim, Aleksandrs skaidroja.

Bejē Dokū pastāstīja draugiem, ko pigmeji grasījās darīt. Nākamās dienas vakarā, kad Kosongo gaidīs zi­loņkaulu, viņi ieradīsies Ngubē. Karalis noteikti ap­skaitīsies, ieraugot pigmejus ar tukšām rokām. Kamēr vieni taisnojoties un solot novērsīs viņa uzmanību, citi atvērs aploku, atbrīvos sievietes un atnesīs ieročus. Cilts cīnīsies uz dzīvību un nāvi, lai varētu atbrīvot bērnus, pigmeji sacīja.

- Tas man šķiet ļoti drosmīgs, bet arī gluži neprak­tisks lēmums. Galu galā būs īsta asinspirts, jo zaldātiem ir šaujamieroči, Nadja noteica.

- Tie ir ļoti veci, Aleksandrs piebilda.

- Jā, bet ar tiem tik un tā var nogalināt no attālu­ma. Ar šķēpiem nav iespējams cīnīties pret šaujamiero­čiem, Nadja uzstāja.

- Tādā gadījumā mums jāpievāc visa viņu munīcija.

- Neiespējami. Ieroči ir pielādēti, un zaldātiem ir jos­tas ar lodēm. Kā gan mēs varam ko līdzēt?

- Es no tā neko nesaprotu, Ērgle, bet mana vecmā­miņa ir pabijusi vairākos karos, un vairākus mēnešus nodzīvojusi kopā ar partizāniem Centrālamerikā. Esmu pārliecināts, ka viņa zinās, ko iesākt. Mums jāatgriežas Ngubē, pirms tur ierodas pigmeji, Aleksandrs piedā­vāja.

- Kā mēs to varam izdarīt, zaldātu nepamanīti? Nadja vaicāja.

- Iesim pa nakti. Es domāju, ka attālums no Ngubē līdz senču ciematam nav liels.

- Kāpēc tu vēlies doties uz aizliegto ciematu, Jaguār?

- Mēdz teikt, ka ticība gāž kalnus, Ērgle. Ja mums izdosies pārliecināt pigmejus, ka senči tos aizsargā, viņi jutīsies neuzveicami. Turklāt cilts ir atguvusi Ipemba Afua amuletu, arī tas viņiem dos drosmi.

- Un ja nu senči nevēlas palīdzēt?

- Ērgle, senči taču nepastāv! Ciemats ir vienkārša kapsēta. Mēs tur mierīgi pavadīsim kādu stundu un pēc tam pastāstīsim pigmejiem, ka senči mums apsolīja palīdzēt ciltij cīņā ar Mbembelē. Tāds ir mans plāns.

- Man tas nudien nepatīk. Ar meliem neko labu nevar panākt… Nadja noteica.

- Ja gribi, es varu iet viens.

- Tu jau zini, ka mēs nevaram šķirties. Es iešu tev līdzi, meitene nolēma.

Mežā vēl nebija pavisam satumsis, kad viņi nonāca līdz asiņainajām vudū lellēm, kuras bija redzējuši jau iepriekš. Pigmeji atteicās doties tālāk, jo viņi nedrīkstēja spert kāju izsalkušo garu valstībā.

- Nedomāju vis, ka gari var būt izsalkuši, viņiem taču nav kuņģa, Aleksandrs sprieda.

Bejē Dokū norādīja uz atkritumu kalniem, kas atra­dās visapkārt. Cilts ziedoja dzīvniekus, augļus, medu, riekstus un alkoholu, ko nolika netālu no lellēm. Pa nakti lielākā daļa pārtikas pazuda, jo to aprija neremdi­nāmie spoki. Ziedojumi palīdzēja mierīgi dzīvot, jo gari bija kā nākas pabaroti un cilvēkiem neuzbruka. Puisis gudroja, ka ziedojumus droši vien apēd žurkas, bet ap­vainotie pigmeji to vienbalsīgi noliedza. Vecās sievietes, kas bēru laikā aiznesa līķus līdz pat ciemata robežai, varēja apliecināt, ka ēdiens bija aizvilkts līdz pat turie­nei. Reizumis viņas bija dzirdējušas šausminošus klie­dzienus, kas varēja tā nobiedēt, ka cilvēks nosirmoja dažu stundu laikā.

- Mēs ar Nadju un Borobu dosimies uz turieni, bet mums nepieciešams, lai pirms ausmas kāds mūs aizved līdz Ngubē, Aleksandrs sacīja.

Lēmums pavadīt nakti kapsētā pigmejiem bija nepār­protama zīme, ka ārzemju jaunieši ir jukuši, taču viņi nebija spējuši pierunāt to nedarīt, tāpēc neatlika nekas cits kā vien pieņemt šo lēmumu. Bejē Dokū parādīja ceļu un sirsnīgi un ar skumjām atvadījās no draugiem, jo bija pārliecināts, ka vairs nekad viņus neredzēs, tomēr piekrita gaidīt jauniešus pie vudū altāra līdz pat saul­lēktam. Pārsteigti par ārzemju draugu drosmi, atvadījās arī pārējie pigmeji.

Nadja un Aleksandrs pamanīja, ka mežonīgajos džun­gļos, kur tikai ziloņi atstāja redzamas pēdas, ir taka, kas ved uz kapsētu. Tas nozīmēja, ka kāds to bieži iz­manto.

- Šeit staigā senču gari, Nadja murmināja.

- Ja tādi patiešām pastāvētu, viņi neatstātu pēdas un viņiem nebūtu nepieciešamas takas, Aleksandrs atbildēja.

- Kā tu to vari zināt?

- Tas ir loģikas jautājums.

- Pigmeji un bantu cilts šai vietai netuvojas nekādā ziņā, un Mbembelē zaldāti ir vēl māņticīgāki, jo viņi pat neieiet mežā. Paskaidro man, kas ieminis šo taku, Nadja taujāja.

- Nevaru pateikt, bet mēs to noskaidrosim.

Pēc pusstundas abi nokļuva meža pļaviņā pie biezas, augstas un apaļas sienas, kas bija celta no akmeņiem, zariem un māla. Pie sienas karājās izžāvētas dzīvnieku galvas, galvaskausi un kauli, maskas, no koka grebtas fi­gūras, māla trauki un amuleti. Durvis nebija redzamas, bet jaunieši zināmā augstumā pamanīja apaļu caurumu, kura diametrs bija apmēram astoņdesmit centimetru.

- Domāju, ka vecās sievietes, kas atnes nelaiķus, iemet tos pa šo caurumu. Otrā pusē tam droši vien ir kaulu kaudze, Aleksandrs sprieda.

Nadja nevarēja aizsniegties līdz caurumam, tomēr puisis bija garāks un iebāza tajā galvu.

- Kas tur ir? meitene taujāja.

- Nevar lāgā redzēt. Aizsūtīsim Borobu izlūkos.

- Kas tev nāk prātā! Boroba nevar iet viens pats. Vai nu iesim visi kopā, vai neies neviens, Nadja protestēja.

- Pagaidi mani te, tūdaļ pat būšu atpakaļ, Aleksandrs atbildēja.

- Labāk iešu tev līdzi.

Aleksandrs prātoja, ka, ielienot pa caurumu, viņš nokristu uz galvas. Viņš nezināja, ko sastaps otrpus sienai; labāk bija uzrāpties pa mūri, kas, ņemot vērā puiša kalnos kāpēja pieredzi, bija bērnu spēle. Sienas nevienmērīgā virsma uzkāpšanu padarīja vieglāku, un pēc nepilnas minūtes viņš jau jāteniski sēdēja uz sienas, kamēr Nadja un Boroba diezgan satraukti gaidīja apakšā.

- Izskatās pēc pamesta ciema, šķiet, ka te viss ir sens, nekad neesmu redzējis neko līdzīgu, Aleksandrs sacīja.

- Vai skeleti tur ir? Nadja jautāja.

- Nē. Viss ir tīrs un tukšs. Iespējams, ka nav tā, kā domājām, un pa caurumu neviens līķus iekšā nemet…

Ar drauga palīdzību arī Nadja tika otrpus mūrim. Boroba brīdi vilcinājās, tomēr bailes palikt vienam lika jauniešiem sekot; dzīvnieciņš nekad labprātīgi nešķīrās no saimnieces.

Pirmajā acu uzmetienā senču ciems izskatījās pēc nevainojami simetriskos un koncentriskos apļos saliktu māla un akmens krāšņu apkopojuma. Katram no šiem apaļajiem veidojumiem bija bedrīte, kas šķita kā durvis, pārklātas ar auduma gabaliem un koka mizām. Te ne­bija ne skulptūru, ne leļļu un amuletu. Izskatījās, ka aiz augstā mūra dzīve ir apstājusies. Šeit neiespiedās džungļi, un pat temperatūra bija atšķirīga. Apkārt val­dīja neizskaidrojams klusums, nebija dzirdama ne pērti­ķu un meža putnu klaigāšana, ne lietus pilēšana, ne vēja šalkšana koku lapotnēs. Klusums bija pilnīgs.

- Tie ir kapi, tur arī noliek mirušos. Papētīsim tuvāk, Aleksandrs nolēma.

Draugi pacēla dažus pārsegus, kas nosedza ieejas, un redzēja, ka veidojumu iekšienē atrodas piramīdā sakrautas cilvēku mirstīgās atliekas. Tie bija sausi, iz­žuvuši skeleti, kas šeit pavadījuši, iespējams, pat vairā­kus simtus gadu. Dažas būdas bija pilnas ar kauliem, citas tikai pusē, bet citas pavisam tukšas.

- Cik briesmīgi! Aleksandrs sacīja un nodrebinājās.

- Es nesaprotu, Jaguār… Ja šeit neviens neienāk, kā gan te var valdīt tāda kārtība un tīrība? Nadja brīnījās.

- Tas ir ļoti dīvaini, puisis piekrita.