Pigmeju mežs Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

4 Iestrēguši džungļos

Iestājoties tumsai, ekspedīcijas dalībnieki nolēma ap­mesties koku tuvumā, kur viņi būtu labāk aizsargāti.

- Vai šajā apvidū ir pitoni? Džoels Gonsaless jautāja, domājot par gandrīz liktenīgo anakondas apskāvienu Amazonē.

- Pitoni nav tā lielākā bēda, jo viņus var redzēt jau pa gabalu un nogalināt ar šāvienu. Daudz bīstamākas ir Gabonas odzes un meža kobras. To inde nogalina pāris minūtēs, Endžija sacīja.

- Vai mums ir pretinde?

- Šīm čūskām nav pretindes. Vairāk mani uztrauc krokodili, tie nezvēri ēd visu… Endžija sprieda.

- Bet viņi taču mitinās upē, vai ne? Aleksandrs jautāja.

- Krokodili uzbrūk arī uz sauszemes. Kad zvēri naktī nāk dzert, viņi tos satver un ievelk upes dzelmē. Tā nav patīkama nāve, Endžija skaidroja.

Pilotei bija revolveris un šautene, bet viņa nekad ne­bija tos lietojusi. Redzot, ka naktī uz maiņām nāksies stāvēt sardzē, viņa pārējiem izstāstīja, kā ieroči darbojas.

Viņi pāris reižu izšāva un pārliecinājās, ka ieroči ir labā stāvoklī, tomēr neviens no ekspedīcijas dalībniekiem ne­bija spējīgs trāpīt mērķī pat no neliela attāluma. Brālis Fernando atteicās piedalīties un apgalvoja, ka šaujam­ieroči ir sātana izgudrojums. Ruandas kara pieredze viņam bija radījusi pretīgumu pret šaujamajiem.

- Šis ir mans aizsarglīdzeklis skapulārs, viņš sacī­ja, norādot uz auduma gabalu, ko saitītē pakārtu nēsāja kaklā.

- Kas? Keita jautāja, jo viņa nekad nebija dzirdējusi šādu vārdu.

- Tas ir svēts priekšmets, to svētījis pats pāvests, Džoels Gonsaless paskaidroja, parādot sev uz krūtīm vēl vienu tādu pašu.

Keitai, kura bija augusi protestantu baznīcas atturībā, katoļu izdarības šķita tikpat brīnumainas kā Āfrikas cilšu reliģiskie rituāli.

- Man arī ir amulets, tomēr nedomāju, ka tas varētu pasargāt no krokodila rīkles, Endžija sacīja un parā­dīja ādas maisiņu.

- Nesalīdziniet savus pagānu pesteļus ar skapulāru! brālis Fernando apvainots atbildēja.

- Kāda tad ir atšķirība? Aleksandrs ar interesi vai­cāja.

- Viens no tiem reprezentē Kristus varu, bet otrs ir pagānu māņticība.

- Pašu ticību mēs saucam par reliģiju, bet pārējo ticību par māņticību, Keita izteica savas domas.

Mazdēla klātbūtnē viņa atkārtoja šo frāzi katrā izde­vīgā brīdī, lai radītu viņam cieņu pret citām kultūrām.

Citi iecienīti viņas izteicieni bija "Mēs runājam valodā, bet pārējie runā dialektos" un "Tas, ar ko nodarbojas baltie, ir māksla, bet tas, ar ko nodarbojas melnie, ir amatniecība". Aleksandrs bija mēģinājis šos teicienus skaidrot sociālo zinību stundā, tomēr neviens no bied­riem nespēja uztvert tajos slēpto ironiju.

Tūdaļ pat sākās kaislīga diskusija par kristīgo ticību un afrikāņu animismu. Tajā piedalījās visi, izņemot Aleksandru, kuram bija pašam savs amulets, par kuru viņš nevēlējās runāt, un Nadju, kura Borobas pavadībā ļoti uzmanīgi no viena gala līdz otram apskatīja nelielo pludmali. Aleksandrs viņiem piebiedrojās.

- Ko tu meklē, Ērgle? viņš vaicāja.

Nadja pieliecās un pacēla no smiltīm virves paliekas.

- Esmu atradusi vairākus šādus striķa gabalus, viņa sacīja.

- Tā droši vien ir kāda liāna…

- Nē. Domāju, ka tas ir roku darbs.

- Kas tas varētu būt?

- Nezinu, tomēr tas nozīmē, ka nesen te kāds ir bijis un, iespējams, drīz vien atgriezīsies. Mēs neesam tik ļoti nošķirti no pasaules, kā Endžija domā, Nadja sprieda.

- Ceru, ka tie nebūs kanibāli.

- Tā būtu liela neraža, meitene sacīja, domājot, ko bija dzirdējusi no misionāra par trako, kas valda šajā apgabalā.

- Nekur nav redzamas cilvēku pēdas, Aleksandrs sacīja.

- Neredz arī dzīvnieku pēdas. Zeme ir mīksta, lietus tās droši vien aizskalojis.

Vairākas reizes dienā lija spēcīgs lietus, kas samēr­cēja visu kā duša un beidzās tikpat pēkšņi kā sācies. Šo gāzienu dēļ ekspedīcijas dalībnieku apģērbs visu laiku bija slapjš, tomēr tas nemazināja karstumu, gluži pre­tēji mitrums to darīja vēl neizturamāku. Viņi uzcēla telti, kurā bija jāapmetas pieciem ceļiniekiem, kamēr sestais stāvēja sardzē. Pēc brāļa Fernando ieteiku­ma viņi meklēja dzīvnieku izkārnījumus, lai aizkurtu uguni, vienīgo iespēju, kā atkauties no odiem un no­mākt cilvēku smaku, kas varētu pievilināt apkārtnes dzīvniekus. Misionārs viņus brīdināja no blaktīm, kas dēja olas starp nagu un miesu. Šīs vietas iekaisa un pēcāk ar nazi bija jāpaceļ nags, lai izvilktu kāpurus, procedūra, kas atgādināja spīdzināšanu. Lai no tā izvai­rītos, viņi iesmērēja rokas un kājas ar benzīnu. Tāpat misionārs brīdināja neatstāt nenoglabātu pārtiku, jo tā pievilināja skudras, kas varēja būt vēl bīstamākas nekā krokodili. Skudru uzbrukums bija kaut kas šausmīgs: tās iznīcināja visu dzīvo, pēc kukaiņu uzbrukuma palika tikai kaila zeme. Aleksandrs un Nadja par to bija dzir­dējuši Amazonē, tomēr viņi uzzināja, ka Āfrikas skudras ir vēl rijīgākas. Iestājoties tumsai, uzradās mākonis ar mazajām bitītēm, neciešamajām mopani, kas, par spīti dūmiem, pārklāja visus no galvas līdz papēžiem.

- Viņas nekož, tikai laiza sviedrus. Labāk nevajag ku­kaiņus dzīt prom, jāmēģina pierast, misionārs sacīja.

- Skatieties! Džoels Gonsaless izsaucās.

Pa smiltīm rāpās vecs bruņurupucis, kura čaula bija vairāk nekā metru diametrā.

- Tam droši vien ir jau vairāk nekā simts gadu, brālis Fernando prātoja.

- Es māku pagatavot lielisku bruņurupuča zupu! Endžija iesaucās un satvēra mačeti. Jāizmanto brīdis, kad viņš izbāž galvu, lai…

- Jūs taču nedomājat viņu nogalināt… Aleksandrs iejaucās.

- Bruņas maksā milzu naudu, Endžija sacīja.

- Vakariņām mums ir konservētas sardīnes, Nadja atgādināja, viņai arī nepatika doma par neaizsargāta bruņurupuča apēšanu.

- Nevajadzētu viņu nogalināt. Bruņurupucim ir spē­cīga smaka, tā var pievilināt bīstamus dzīvniekus, brālis Fernando piebilda.

Simtgadīgais dzīvnieks mierīgā gaitā attālinājās, ne­maz nenojaušot, cik tuvu katlam bija atradies.

Rietēja saule, tuvējo koku ēnas kļuva garākas, un beidzot pludmalē kļuva vēsāks.

- Neskatieties uz šo pusi, brāli Fernando, jo es vēlos nedaudz nopeldēties un negribu jūs kārdināt, Endžija Ninderera smējās.

- Es jums neiesaku tuvoties upei, jaunkundz. Nekad nevar zināt, kas slēpjas ūdenī, misionārs sausi atbil­dēja, pat nepagriežot galvu uz pilotes pusi.

Tomēr viņa jau bija novilkusi bikses un blūzi un apakšveļā skrēja uz upes pusi. Endžija nebija tik ne­uzmanīga, lai iebristu upē dziļāk par potītēm, un visu laiku saglabāja modrību, lai briesmu gadījumā skriešus dotos prom. Ar to pašu misiņa krūzīti, kuru izmantoja kafijas dzeršanai, viņa ar acīm redzamu baudu sāka liet sev uz galvas ūdeni. Visi sekoja viņas piemēram, tikai misionārs, uzgriezis upei muguru, turpināja gatavot liesu maltīti no pupiņām un konservētām sardīnēm. Sausumā palika arī Boroba, kuram ūdens riebās.

Nadja bija pirmā, kas ieraudzīja nīlzirgus. Vakara puskrēslā viņi saplūda ar brūngano ūdeni, un ļaudis viņus pamanīja tikai tad, kad dzīvnieki jau bija pavi­sam tuvu. Netālu no vietas, kur ekspedīcijas dalībnieki mazgājās, bija divi pieauguši nīlzirgi mazāki nekā tie, kas dzīvoja Maikla Mušahas rezervātā. Brīdi vēlāk starp vecāku milzīgajiem dibengaliem galvu izbāza arī mazulis. Klusi, lai dzīvniekus nesabaidītu, draugi izgāja no upes un devās uz apmetnes pusi. Smagnējie nīlzirgi neizrādīja nekādu interesi par cilvēkiem; viņi turpināja mierīgi vannoties vēl ilgu laiku, līdz satumsa pavisam un dzīvnieki izzuda tumsā. Tāpat kā ziloņiem, viņiem bija pelēka un bieza āda ar lielām ielocēm. Ausis bija apaļas un mazas, un acis ļoti spīdīgas, sarkankoka kafi­jas krāsā. No žokļiem nokarājās divi maisi, kas aizsar­gāja divus milzīgus un četrkantainus ilkņus, kas varēja sagrauzt pat dzelzs cauruli.

Viņi vienmēr pārvietojas pa pāriem un ir uzticīgāki nekā lielākais vairums cilvēku. Viņiem nedzimst vairāk kā viens mazulis katru reizi, un nīlzirgi to audzina dau­dzus gadus, brālis Fernando paskaidroja.

Norietot saulei, ātri vien iestājās pilnīga tumsa, un ļaužu grupiņu ieskāva meža necaurredzamais melnums. Tikai nelielajā krasta strēlē, kur viņi bija nolaidušies, varēja redzēt debesīs uzlecam mēnesi. Valdīja pilnīga vientulība. Viņi nolēma gulēt pārmaiņus, kamēr viens stāvēja sardzē un uzraudzīja ugunskuru. Nadja, kura no šī pienākuma bija atbrīvota kā visjaunākā, uzstāja, ka vēlas sargāt kopā ar Aleksandru. Pa nakti pie upes dzert nāca dažādi dzīvnieki, kurus mulsināja dūmi, ugunskurs un cilvēku smaka. Viskautrīgākie bailīgi kāpās atpakaļ, bet citi ošņāja gaisu, vilcinājās un visbeidzot, slāpju pieveikti, tuvojās. Brālis Fernando, kurš vairāk nekā trīsdesmit gadus bija pētījis Āfrikas floru un faunu, ieteica viņus netraucēt. Lielākoties dzīvnieki cilvēkiem neuzbrūk, viņš sacīja, ja vien viņi nav izsalkuši vai ap­draudēti.

- Tā ir teorija. Patiesībā viņi ir neparedzami un var uzbrukt jebkurā brīdī, Endžija iebilda.

- Uguns dēļ viņi netuvosies. Domāju, ka šai pludma­lē mēs esam drošībā. Mežā būs vairāk briesmu nekā šeit… brālis Fernando sprieda.

- Jā, bet mēs jau neiesim mežā, Endžija viņu pār­trauca.

- Vai jūs domājat uz visiem laikiem palikt pludma­lē? misionārs vaicāja.

- No šejienes mēs nevaram doties prom cauri mežam. Vienīgais ceļš ir upe.

- Peldus? brālis Fernando interesējās.

- Mēs varētu uzbūvēt plostu, Aleksandrs piedāvāja.

- Tu, puis, esi salasījies pārāk daudz piedzīvojumu romānu, misionārs nosmēja.

- Lēmumu pieņemsim rīt, tagad atpūtīsimies, Keita izrīkoja.

Nadjai un Aleksandram vajadzēja sākt sargāt pulksten trijos. Viņi un Boroba redzēja, kā lec saule. Saspieduši kopā muguras un ielikuši ieročus klēpī, viņi čukstus sarunājās. Dzīvojot šķirti, draugi sazinājās, tomēr tie­koties jauniešiem tik un tā bija tūkstošiem lietu, ko pārrunāt. Viņu draudzība bija ļoti spēcīga, un abi uz­skatīja, ka tā ilgs visu atlikušo dzīvi. Patiesa draudzība, viņi domāja, nepakļaujas laika plūdumam, ir pašaiz­liedzīga un dāsna, tā neko nelūdz pretī, tikai uzticību. Iepriekš par to nevienojoties, viņi sargāja šīs jūtas no svešinieku intereses. Viņi mīlēja viens otru klusi, bez liekas izrādīšanās un vārdiem. Ar elektroniskā pasta starpniecību jaunieši dalījās savos sapņos, domās, jūtās un noslēpumos. Viņi pazina viens otru tik labi, ka nebija nepieciešams gari runāt, reizēm pietika tikai ar vienu vārdu, lai saprastos.

Jau vairākas reizes māte bija jautājusi Aleksandram, vai Nadja ir "viņa meitene" , un viņš vienmēr to bija noliedzis enerģiskāk nekā nepieciešams. Nadja nebija "viņa meitene" šā vārda vienkāršotā izpratnē. Jau pats jautājums šķita apvainojošs. Attiecības ar Nadju neva­rēja salīdzināt nedz ar mīlas uzplūdiem, kas pārņēma Alekša draugus, nedz ar viņa paša fantāzijām par Sesiliju Bārnsu meiteni, ar kuru jau kopš pirmās klases viņš vēlējās apprecēties. Maigums starp viņu un Nadju bija neatkārtojams, neaizskarams un vērtīgs. Puisis saprata, ka tik intensīvas un skaidras attiecības starp diviem dažāda dzimuma pusaudžiem nebija parasta lieta; tāpēc viņš par meiteni nerunāja, jo viņu neviens nesaprastu.

Pēc stundas cita pēc citas pazuda zvaigznes, un debe­sis sāka skaidroties. Vispirms parādījās maigs mirdzums, un drīz vien, metot visapkārt oranžīgus atspīdumus, tas bija līdzīgs milzīgam ugunsgrēkam. Debesis piepildījās ar dažādiem putniem, un treļļu koris pamodināja pārē­jos ceļiniekus. Viņi tūdaļ ķērās pie darba vieni kuri­nāja uguni un gatavoja brokastis, citi palīdzēja Endžijai Nindererai noskrūvēt propelleru, lai mēģinātu to salabot.

Viņiem nācās apbruņoties ar nūjām, lai turētu pienā­cīgā attālumā pērtiķus, kas uzklupa nelielajai nometnei, lai nozagtu pārtiku. Šī cīņa ekspedīcijas dalībniekus nokausēja. Pērtiķi iekārtojās pludmales dziļumā, no ku­rienes uzmanīgi vēroja nometni, gatavi izmantot vis­mazāko neuzmanību, lai no jauna uzbruktu. Karstums un mitrums bija nomācoši, drēbes pielipa ķermenim, mati kļuva mitri un āda degoša. No meža nāca smags trūdu smārds, kas sajaucās ar mēslu smaku, ko viņi bija izmantojuši kā kurināmo. Viņus vajāja slāpes, un nācās uzmanīgi lietot pēdējās dzeramā ūdens rezerves, kas atradās lidmašīnā. Brālis Fernando piedāvāja izmantot upes ūdeni, bet Keita sacīja, ka tā viņi tikai dabūs tīfu vai holeru.

- Mēs varētu to uzvārīt, bet šajā karstumā nekādi nav iespējams to atkal atdzesēt, tādēļ mums to nāksies dzert siltu, Endžija piebilda.

- Tādā gadījumā mēs vārīsim tēju, Keita no­sprieda.

Misionārs izmantoja katliņu, kas karājās pie viņa mugursomas, lai pasmeltu ūdeni no upes un to uzvā­rītu. Ūdens bija dzeltenīgā krāsā, tam piemita metāliska garša un dīvaini saldena smarža, kas uzdzina vieglu nelabumu.

Boroba bija vienīgais, kas uz īsu brīdi ieskrēja mežā, pārējie baidījās biežņā apmaldīties. Nadja ievēroja, ka pērtiķītis skraidīja turpu šurpu sākumā ziņkāres mākts, bet vēlāk šķita jau izmisis. Viņa pasauca Aleksandru, un abi jaunieši devās dzīvnieciņam pa pēdām.

- Neejiet tālu, bērni! Keita brīdināja.

- Mēs tūdaļ pat atgriezīsimies, mazdēls atbildēja.

Boroba viņus bez kavēšanās veda starp kokiem.

Kamēr viņš lēca no zara uz zaru, Nadja un Aleksandrs tika uz priekšu ar grūtībām, laužoties cauri biezām pa­pardēm un cerot neuzkāpt kādai čūskai vai nesastapties ar leopardu.

Jaunieši lauzās cauri biežņai, neizlaižot no acīm Borobu. Šķita, ka viņi virzās uz priekšu pa kaut ko lī­dzīgu tikko samanāmai takai, kas, iespējams, bija kāds sens un aizaudzis ceļš, kuru kādreiz izmantojuši dzīv­nieki, lai dotos uz upi padzerties. Draugi no galvas līdz papēžiem bija aplipuši ar insektiem; viņi nemaz nemē­ģināja no tiem atbrīvoties, jo tas šķita bezjēdzīgi. Labāk bija nedomāt par kukaiņu pārnēsātām slimībām, sākot ar malāriju un beidzot ar nāvējošu miegu pēc cecemušas kodiena, kad upuri iegrima letarģiskā miegā, līdz nomira savu murgu labirintos. Reizēm ar rokām nācās saraut milzīgus zirnekļu tīklus, kas aizšķērsoja ceļu; citreiz viņi līdz ceļgaliem iegrima lipīgos dubļos.

Drīz vien starp meža nepārtrauktajiem trokšņiem viņi izdzirdēja ko līdzīgu cilvēka vaimanām un apstājās kā zemē iemieti. Boroba sāka dusmīgi lēkāt un rādīja, lai jaunieši turpina ceļu. Pāris metru tālāk viņi saprata, kas par lietu. Aleksandrs, kas atbrīvoja ceļu, gandrīz iekrita bedrē, kas gluži kā plaisa parādījās viņam pie kājām. Žēlabas nāca no kādas tumšas, lielam sunim līdzīgas radības bedres dibenā.

- Kas tas ir? Aleksandrs murmināja, neuzdrošino­ties ne runāt skaļāk, ne kāpties atpakaļ.

Boroba sāka klaigāt aizvien skaļāk, radījums bedres dziļumā pakustējās, un jaunieši saprata, ka tas ir pēr­tiķis. Viņš bija sapinies tīklos, kas dzīvnieku padarīja nekustīgu. Viņš paskatījās uz augšu un, ieraudzījis cil­vēkus, sāka gārgt, atiezis zobus.

- Tas ir gorilla. Viņš nevar tikt ārā… Nadja sacīja.

- Tās izskatās pēc lamatām.

- Viņu vajag dabūt ārā, Nadja ierosināja.

- Kādā veidā? Viņš var mūs sakost…

Nadja pieliecās tuvāk slazdos iekritušajam dzīvnie­kam un sāka runāt, tāpat kā viņa to darīja ar Borobu.

- Ko tu viņam saki? Aleksandrs taujāja.

- Es nezinu, vai viņš mani saprot. Ne visi pērtiķi runā vienā valodā, Jaguār. Safari es varēju runāties ar šimpanzēm, bet ne ar paviāniem.

- Tie paviāni, Ērgle, bija rupji lopiņi. Viņi tev nebūtu pievērsuši uzmanību pat tad, ja saprastu.

- Es nezinu gorillu valodu, bet domāju, ka tai jābūt līdzīgai citu pērtiķu valodai.

- Saki, lai viņš sēž mierīgs, un mēs tikmēr paskatīsi­mies, vai varam viņu atbrīvot no tīkliem.

Pamazām Nadjas balss nomierināja sagūstīto dzīv­nieku, bet, kad viņi mēģināja tuvoties, gorilla atkal rūca un rādīja zobus.

- Viņam ir mazulis! Aleksandrs pamanīja.

Tas bija ļoti maziņš, droši vien tikai pāris nedēļu vecs, un izmisīgi bija ieķēries mātes biezajā vilnā.

- Iesim meklēt palīdzību. Mums vajag pārgriezt tīk­lus, Nadja nolēma.

Viņi atgriezās pludmalē, cik vien ātri spēja, un pastās­tīja pārējiem par savu atradumu.

- Tas dzīvnieks var mums uzbrukt. Gorillas ir mier­mīlīgi, bet mātīte ar mazuli ir bīstama, brālis Fernando brīdināja.

Tomēr Nadja jau bija iebāzusi kabatā nazi un gāja prom, pārējo biedru pavadīta. Džoels Gonsaless nespēja noticēt savai veiksmei viņš tagad devās fotografēt go­rillu. Brālis Fernando bruņojās ar mačeti un garu nūju, Endžija paņēma revolveri un šauteni. Boroba viņus aiz­veda tieši pie lamatām, taču gorillu tik daudzu cilvēku klātbūtne pamatīgi satrauca.

- Šādā brīdī Maikla Mušahas anestezējošais līdzeklis mums lieti noderētu, Endžija noteica.

- Viņš ļoti baidās. Es mēģināšu tuvoties, gaidiet mani tur tālāk, Nadja izrīkoja.

Pārējie atkāpās vairākus metrus atpakaļ un aizslēpās aiz papardēm, kamēr Nadja un Aleksandrs centimetru pa centimetram nogaidot un cerot gāja uz priekšu. Nadja turpināja garu monologu, mēģinot nomierināt sagūstīto dzīvnieku. Tā pagāja vairākas minūtes, līdz rūkšana mitējās.

- Jaguār, paskaties uz augšu, Nadja čukstēja drau­gam ausī.

Aleksandrs pacēla skatienu un koka lapotnē ieraudzī­ja melnu un spīdīgu seju ar ļoti tuvu stāvošām acīm un pieplacinātu degunu, kas viņus uzmanīgi vēroja.

- Tas ir vēl viens gorilla. Un daudz lielāks! Alek­sandrs čukstus atbildēja.

- Neskaties viņam acīs, tā gorillām ir draudu zīme, viņš var ļoti saskaisties, draudzene deva padomu.

Arī pārējie grupas dalībnieki pamanīja otru gorillu, bet neviens nekustējās. Džoelam Gonsalesam tā vien niezēja pirksti nofokusēt kameru, bet Keita ar skarbu skatienu viņu atturēja. Izdevība atrasties tik tuvu lielajiem pērti­ķiem bija tik reta, ka to nevarēja izbojāt ar vienu neveik­lu kustību. Pusstundu vēlāk vēl nekas nebija noticis; gorilla kokā joprojām mierīgi noskatījās, un tīklos sapi­nies dzīvnieks klusēja. Viņa bailes pauda tikai smagās nopūtas un ķermenim drudžaini piespiestais mazulis.

Nadja sāka rāpot uz slazdu pusi, no bedres uz viņu no­lūkojās izbiedētā mātīte un no koka tēviņš. Juzdamies mazliet smieklīgs, it kā piedalītos kādas filmas par Tarzānu uzņemšanā, Aleksandrs sekoja viņai ar zobos sa­tvertu nazi. Kad Nadja izstiepa roku, lai pieskartos zem tīkla esošajam dzīvniekam, vietā, kur atradās otrs gorilla, sakustējās koka zari.

- Ja viņš uzbruks manam mazdēlam, tūdaļ pat viņu nogalini, Keita pavēlēja Endžijai.

Endžija neatbildēja. Lai arī dzīvnieks būtu tikai metra attālumā, viņa baidījās, ka nevarēs tam trāpīt, jo šau­tene sievietes rokās drebēja.

Gorillu mātīte uzmanīgi sekoja jauniešu kustībām, tomēr viņa šķita mierīgāka, it kā būtu sapratusi Nadjas paskaidrojumus, ka šie cilvēki nav tie paši, kas bija ierīkojuši slazdu.

- Mierīgi, mierīgi, mēs tevi atbrīvosim, Nadja atkār­toja, it kā murminot litāniju.

Visbeidzot meitenes roka pieskārās pērtiķa melnajam kažokam, dzīvnieks to sajuta un atieza zobus. Nadja neatrāva roku, un gorilla pamazām nomierinājās. Nadja deva zīmi, un Aleksandrs uzmanīgi sāka līst, lai pievie­notos meitenei. Ļoti lēnām un cenšoties neizbiedēt dzīv­nieku, arī viņš glāstīja gorillas muguru, līdz tā aprada ar puiša klātbūtni. Alekss dziļi ieelpoja, sevi uzmundri­not paberzēja uz krūtīm karājošos amuletu un atvāza nazi, lai pārgrieztu virves. Ieraugot metāla asmeni sev pie ādas, dzīvnieks sarāvās čokurā, ar savu ķermeni aizsargājot mazuli. No tālienes līdz viņa baiļu nomāk­tajam prātam atplūda Nadjas mierinošā balss, viņš juta naža pieskārienus mugurai un tīkla raustīšanos. Virvju pārgriešana izrādījās daudz ilgāks darbs, nekā sāku­mā šķita, tomēr beidzot Aleksandrs bija izgriezis tīklā caurumu un atbrīvojis sagūstīto gorillu. Viņš pamāja Nadjai, un abi jaunieši pāris soļus atkāpās.

- Nāc ārā! Tu esi brīva! meitene sacīja.

Brālis Fernando uzmanīgi parāpoja uz priekšu un pa­sniedza Aleksandram savu nūju, kuru puisis izmantoja, lai maigi pabakstītu tīklos tupošo dzīvnieku. Šī darbība deva gaidīto rezultātu gorilla pacēla galvu, paošņāja gaisu un ziņkārīgi paskatījās apkārt. Pēc brītiņa viņa aptvēra, ka var kustēties, izslējās un nokratīja tīklus. Nadja un Aleksandrs redzēja, kā gorilla, piespiedusi ma­zuli pie krūtīm, pieceļas kājās, un jauniešiem vajadzēja aizspiest muti, lai no prieka neiekliegtos. Viņi nekus­tējās. Gorilla pieliecās, ar vienu roku turot mazuli, un uzmanīgi skatījās uz jauniešiem.

Aleksandram bija grūti noticēt, ka dzīvnieks atrodas tik tuvu. Viņš sajuta tā siltumu, un melnā, krunkainā seja bija tikai desmit centimetru attālumā. Puisis nosvī­dis aizvēra acis. Kad viņš tās atkal atvēra, neskaidri va­rēja saskatīt rožainu purniņu un dzeltenus zobus; viņa brilles bija aizsvīdušas, un Alekss neuzdrošinājās tās noņemt. Gorilla elpoja viņam tieši virsū, un dzīvnieka elpa smaržoja pēc nesen pļautas zāles. Drīz vien mazuļa ziņkārīgā roķele satvēra puisi aiz matiem un parāva. No laimes apmulsušais Aleksandrs pastiepa pirkstu, un pērtiķītis tajā ieķērās gluži kā zīdainītis. Mātei nepatika šādi uzticības apliecinājumi, un viņa miermīlīgi pagrūda Aleksandru, kurš nokrita zemē. Gorilla norūcās, gluži kā kaut ko jautādama, ar diviem lēcieniem jau bija pie koka, kur viņu gaidīja tēviņš, un abi pērtiķi pazuda la­potnē. Nadja palīdzēja draugam piecelties.

- Jūs redzējāt? Viņa man pieskārās! Aleksandrs prieka pilns iesaucās.

- Labs darbiņš, jaunieši, brālis Fernando atzinīgi noteica.

- Kurš gan varēja te izlikt šo tīklu? Nadja jautāja, domājot, ka tas pagatavots no tā paša materiāla, ko viņa bija atradusi pludmalē.