Pigmeju mežs Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

15 Trīsgalvainais briesmonis

Tie, kas pamanīja ārzemju puiša pārvēršanos par melno dzīvnieku, saprata, ka šī ir viņu dzīves brīnu­mainākā nakts. Viņu valodā nebija vārdu, lai aprakstī­tu tādus brīnumus; neviens pat nezināja, kā sauc šo nekad neredzēto dzīvnieku lielo, melno kaķi, kas rūk­dams metās virsū komandantam. Mbembelē sejā iesi­tās zvēra karstā elpa un plecos iecirtās tā nagi. Viņš būtu varējis ar vienu šāvienu nogalināt dzīvnieku, bet bailes komandantu paralizēja, jo viņš apjauta, ka no­tiekošais ir pārdabiska un spēcīga burvestība. Sitot ar abām dūrēm, militārists atbrīvojās no jaguāra nāvējošā apkampiena un, dzīvnieka pavadīts, izmisis skrēja uz meža pusi. Pārsteigto aculiecinieku vēroti, abi stāvi pazuda tumsā.

Gan Ngubē iedzīvotāji, gan pigmeji dzīvoja maģiskā realitātē, garu ieskauti, un baidījās pārkāpt ikvienu tabu vai kā citādi izsaukt okulto spēku nelabvēlību. Viņi ti­cēja, ka slimības ir burvestības sekas un tādā pašā veidā arī ārstējamas, ka nedrīkst doties medībās vai ceļoju­mā, neveicot ceremoniju dievu pielabināšanai, ka naktī sarosās dēmoni, savukārt dienā spoki un ka mirušie pārvēršas plēsīgās būtnēs. Šiem ļaudīm fiziskā pasaule bija burvestību pilna un dzīve atgādināja nemitīgu zīlē­šanu. Viņi bija redzējuši vai domāja, ka ir redzējuši, daudzas burvestības, tādēļ uzskatīja, ka cilvēks spēj pār­vērsties par dzīvnieku. Bija iespējami divi izskaidrojumi: Aleksandrs ir loti varens burvis vai arī kāda dzīvnieka gars uz laiku iemiesojies puiša ķermenī.

Brālis Fernando atradās līdzās Aleksandram, kad puisis iemiesojās savā totēma dzīvniekā, un viņa si­tuācija bija gluži citāda. Misionārs, kurš sevi uzskatīja par racionālu eiropieti, izglītotu un kulturālu cilvēku, redzēja notiekošo, bet viņa prāts nespēja to pieņemt. Viņš noņēma brilles un berzēja tās pret biksēm. "Man beidzot tās būs jānomaina," misionārs murmināja, ber­zējot acis. Faktam, ka Aleksandrs pazuda tieši tajā pašā brīdī, kad ne no kurienes uzradās milzīgais kaķis, varēja būt vairāki izskaidrojumi: bija tumšs, laukumā valdīja milzīgs sajukums, lāpu gaisma bija nespodra, un pats brālis Fernando bija pārmēru satraucies. Tagad nav īs­tais brīdis, lai zaudētu laiku bezjēdzīgos spriedelējumos, priekšā daudz darāmā, viņš nodomāja. Pigmeji vīrieši un sievietes, šķēpiem bruņojušies, uzmanīja tīklos sa­saistītos zaldātus; bantu sargi šaubījās mest ieročus zemē vai doties palīgā priekšniekiem; apkārt valdīja histērija, kas varēja pārvērsties slaktiņā, ja vien sargi dotos palīgā Mbembelē zaldātiem.

Aleksandrs atgriezās pēc pāris minūtēm. Par notikušo liecināja tikai viņa dīvainā sejas izteiksme, liesmojošās acis un atieztie zobi. Bezgala satraukta, Keita devās mazdēlam pretī.

- Tu neticēsi tam, kas notika, dēls! Mbembelē uz­bruka melna pantera! Ceru, ka tā viņu aprija, viņš to bija godam pelnījis.

- Tā, Keita, nebija melna pantera, bet gan jaguārs. Tas viņu neapēda, tikai krietni sabaidīja.

- Kā tu to zini?

- Cik reižu gan tev, Keita, jāskaidro, ka mans totēma dzīvnieks ir jaguārs?

- Atkal tu par to pašu, Aleksandr! Kad atgriezīsimies civilizācijā, tev būs jāuzmeklē kāds psihiatrs. Kur ir Nadja?

- Viņa drīz atgriezīsies.

Nākamajā pusstundā, daudzējādā ziņā pateicoties brālim Fernando, Keitai un Endžijai, trauslais spēku līdzsvars ciemā stabilizējās. Vispirms viņiem izdevās pārliecināt Leoparda brālības vīrus padoties, ja vien viņi vēlas dzīvi tikt prom no Ngubē, jo karavīru ieroči nedarbojas, komandants ir pazudis un apkārt vien nai­dīgi iedzīvotāji.

Tikmēr Keita un Endžija bija aizgājušas līdz būdai pēc Nzē un ar ievainotā jaunekļa radinieku palīdzī­bu novietoja viņu improvizētās nestuvēs. Nabaga puisi mocīja drudzis, bet viņš piekrita sadarboties, kad māte izskaidroja šīs pēcpusdienas notikumus. Sargu nolika redzamā vietā, un viņš vārgā, bet skaidrā balsī uzrunāja savus biedrus, mudinot viņus sacelties. Nebija vairs ne no kā jābaidās Mbembelē bija pazudis. Sargi vēlējās atgriezties ierastajā dzīvē kopā ar saviem ģimenes locek­ļiem, bet viņi baidījās no komandanta un bija pieraduši paklausīt augstākstāvošajiem. Kur gan tagad atradās Mbembelē? Vai melnais dzīvnieks viņu bija aprijis? Ja viņi atsauksies Nzē aicinājumam, bet militārists atgrie­zīsies, sargu dzīve beigsies krokodilu akā. Viņi neticēja, ka karaliene Nana Asante ir dzīva, un, ja tā arī bija, viņas varu nevarēja salīdzināt ar Mbembelē.

Atkal sastapuši savus ģimenes locekļus, pigmeji sprie­da, ka pienācis laiks atgriezties mežā, no kurienes viņi vairs nedomāja nākt ārā. Bejē Dokū uzvilka savu dzel­teno kreklu un piegāja pie Aleksandra, lai atdotu viņam amuletu, kurš, pēc pigmeja pārliecības, bija palīdzējis cīņā ar Mbembelē. Arī pārējie mednieki saviļņoti at­vadījās, zinot, ka vairs nekad nesatiks vareno draugu ar leoparda drosmi. Aleksandrs viņus aizturēja. Jūs vēl nedrīkstat aiziet, viņš sacīja. Puisis paskaidroja, ka pigmeji nebūtu drošībā, kaut arī slēptos tālākajos meža nostūros, kur nespēj izdzīvot neviena cilvēcīga būtne. Bēgšana nebija atrisinājums agrāk vai vēlāk viņus kāds atradīs vai arī medniekiem pašiem būs nepiecie­šams kontakts ar pārējo pasauli. Viņiem bija jābeidz būt vergiem un atkal jāizveido kādreizējās sirsnīgās attiecī­bas ar Ngubē iedzīvotājiem, tāpēc tagad jāatbrīvojas no Mbembelē varas un uz visiem laikiem jāaizdzen viņš no šā apvidus kopā ar visiem zaldātiem.

Savukārt Kosongo sievas, kas kā cietumnieces bija dzīvojušas harēmā jau no četrpadsmit piecpadsmit gadu vecuma, bija sapulcējušās kopā un pirmo reizi baudīja savu jaunību. Nepievēršot nekādu uzmanību nopietna­jām lietām, kas nodarbināja pārējos ļaudis, viņas bija sarīkojušas pašas savu karnevālu; sievietes norāva sev zelta rotaslietas no rokām, kakla un ausīm un vai trakas aiz prieka meta tās gaisā.

Tā nu rosījās ciemata iedzīvotāji, katra ļaužu grupa bija aizņemta ar ko citu, tomēr visi atradās laukumā, kad negaidīti ieradās Sombe, kuru pārdabiskie spēki bija saukuši iedibināt kārtību, sodīt un iedvest bailes.

Par varenā burvja ierašanos vēstīja dzirksteļu lietus, kas bija līdzīgs salūtam. Baisā tēla parādīšanos pavadīja ļaužu kliedzieni. Sombe nebija rādījies jau vairākus mē­nešus, un daži ciema iedzīvotāji cerēja, ka viņš uz visiem laikiem devies uz dēmonu pasauli; bet te nu bija elles vēstnesis, daudz iespaidīgāks un niknāks nekā parasti. Šausmu pārņemtie ļaudis atkāpās, un burvis nostājās laukuma vidū. Par Sombi zināja viss apvidus, un stāsti par viņu no ciema uz ciemu bija izplatījušies lielā daļā Āfrikas. Runāja, ka viņš ir spējīgs nogalināt ar domu, izārstēt ar elpas pūtienu, paredzēt nākotni, pārvaldīt dabas spēkus, izmainīt sapņus, uz visiem laikiem iemi­dzināt mirstīgos un sazināties ar dieviem. Tāpat stāstīja, ka viņš ir neuzvarams un nemirstīgs, ka var pārvērsties par jebkuru ūdens, debesu vai zemes būtni, ka spēj ieiet savos ienaidniekos un aprīt tos no iekšienes, dzer asinis, samaļ miltos pats savus kaulus un atstāj tikai ādu, ko vēlāk piepilda ar pelniem. Šādā veidā Sombe radīja zombijus pa pusei dzīvas, pa pusei mirušas būtnes, kuru nožēlojamais liktenis bija kā vergiem kalpot burvim.

Burvis bija milzīgs, un apģērbs viņu vērta vēl lielāku. Viņa seju sedza leoparda maska, virs kuras kā cepure bija uzlikts bifeļa galvaskauss ar lieliem ragiem, uz kuriem savukārt atradās zaru murskulis, it kā burvim uz galvas augtu koks. Uz rokām un kājām viņam bija dzīvnieku ilkņu un nagu rotas, kaklā karājās pāris virtenes cilvēku pirkstu un pie jostas vairāki fetiši un ķirbji ar maģis­kiem dzērieniem. Ķermeni klāja dažādu dzīvnieku ādas strēmeles ar sakaltušām asinīm.

Sombe ieradās kā atriebējs, kurš nolēmis ieviest pats savu taisnību. Bantu ļautiņi, pigmeji un pat Mbembelē zaldāti viņam padevās bez mazākās pretošanās; ļaudis sarāvās, it kā vēlētos pazust pavisam, un bija gatavi paklausīt jebkurām Sombes prasībām. No pārsteiguma sastingušie ārzemnieki redzēja, kā burvja parādīšanās sagrauj trauslo līdzsvaru, kas bija radies Ngubē.

Burvis, saliecies kā gorilla, balstoties uz rokām un rūcot, aizvien ātrāk sāka griezties pats ap sevi. Tad viņš pēkšņi apstājās, norādīja ar pirkstu uz kādu cilvēku, un tas tūdaļ pat nokrita zemē, iegrimis dziļā transā un raustoties briesmīgos krampjos kā epilepsijas slimnieks. Citi kļuva stīvi kā granīta statujas, vēl citiem sāka asiņot deguns, mute un ausis. Sombe atkal griezās kā vilciņš, apstājās un sodīja ļaudis ar vienu vienīgu rokas kustību. Pēc īsa brīža zemē locījās jau ducis vīriešu un sieviešu, kamēr pārējie, ceļos nometušies, kliedza pēc žēlastības, ēda zemi, lūdza piedošanu un zvērēja paklausību.

Nez no kurienes radies vējš kā taifūns brāzās pār ciemu un ar vienu pūtienu aiznesa būdu salmu jumtus, visu, kas atradās uz svētku galda, bungas, palmu zaru vārtus un pusi vistu. Nakti izgaismoja zibeņi, un no meža atskanēja šaušalīgas žēlabas. Simtiem žurku šķēr­soja laukumu, it kā bēgot no mēra, un uzreiz pazuda, atstājot gaisā briesmīgu smirdoņu.

Sombe pēkšņi ielēca vienā no ugunskuriem, kur bija cepta gaļa svētku mielastam, un sāka dejot uz kvēlojo­šām oglēm, ņemt tās kailām rokām un mest pūli. Starp liesmām un dūmiem parādījās simtiem dēmonisku fi­gūru, ļaunuma karaspēks, kas pavadīja burvi viņa vel­nišķīgajā dejā. No ragiem rotātās leoparda galvas atska­nēja dobja balss, kas izkliedza gāztā karaļa un uzvarētā komandanta vārdus, kurus satrauktie un hipnotizētie ļaudis ritmiski atkārtoja: Kosongo, Mbembelē, Kosongo, Mbembelē, Kosongo, Mbembelē…

Brīdī, kad burvis jau bija pakļāvis visus ciema iedzīvo­tājus un triumfējoši stāvēja ugunskurā, kura liesmas lai­zīja viņa kājas, bet nededzināja, no dienvidiem parādījās liels, balts putns, kurš meta lielus lokus virs laukuma. Aleksandrs atvieglots iekliedzās, jo pazina Nadju.

No četrām debespusēm Ngubē ienāca ērgļa sasauktie palīgi. Tur bija melnu un skaistu gorillu bars, milzīgie tē­viņi nāca pirmie, un viņiem sekoja mātītes ar mazuļiem. Aiz pērtiķiem nāca karaliene Nana Asante, lieliska savā kailumā, kuru piesedza vien pāris skrandu. Sirmiem un izspūrušiem matiem viņa jāja uz neticami liela ziloņa, kurš bija tikpat vecs kā karaliene un kura sānus rotāja šķēpu rētas. Nanu Asanti pavadīja Tensings, Himalaju lama, kurš astrālā formā bija atsaucies Nadjas aicinā­jumam un atvedis bariņu baismīgo sniega cilvēku pilnā kaujas ekipējumā. Tur bija arī šamanis Valimai un viņa sievas gars, kurš vadīja trīspadsmit varenus Amazones mitoloģiskos briesmoņus. Indiānis bija atgriezies jaunībā un kļuvis par kareivi ar apgleznotu ķermeni un spalvu rotām. Visbeidzot ciemā ienāca ari daudzie meža iedzī­votāji: senči un dzīvnieku un augu gari, miljoniem un miljoniem dvēseļu, kas izgaismoja ciemu kā pusdienas saule un atsvaidzināja gaisu kā tīra un vēsa vēja pūsma.

Šajā fantastiskajā gaismā pazuda dēmonu karaspēks, un burvis saruka līdz savam patiesajam apjomam. Asiņainās ādas strēmeles, pirkstu kaklarotas, fetiši, run­gas un ilkņi vairs neizskatījās biedējoši, bet drīzāk bija līdzīgi smieklīgam karnevāla kostīmam. Lielais zilonis, uz kura jāja Nana Asante, iebelza Sombem ar snuķi, un leoparda maska ar bifeļa ragiem aizlidoja pa gaisu, atklājot skatienam burvja vaigu. Šo seju visi pazina Kosongo, Mbembelē un Sombe bija viens un tas pats vīrs, tās bija trīs viena un tā paša izdzimuma galvas.

Ļaužu reakcija bija tikpat negaidīta kā pārējie šīs nakts notikumi. Ilgs un dobjš vaids sadrebināja pūli. Tie, kas raustījās krampjos, tie, kas bija pārvērtušies statujā un asiņoja, atmodās no transa, zemē gulošie piecēlās, un pūlis biedējošā izlēmībā virzījās uz cilvē­ka pusi, kas viņus līdz šim bija tiranizējis. Kosongo Mbembelē Sombe kāpās atpakaļ, bet nepilnas minūtes laikā viņš jau bija ielenkts. Simtiem roku viņu satvēra, pacēla gaisā un nesa uz krokodilu akas pusi. Kad sma­gais trīsgalvainā briesmoņa ķermenis iekrita krokodilu rīklēs, mežā atbalsojās asinis stindzinošs kliedziens.

Aleksandram bija grūti atcerēties visus šīs nakts noti­kumus, un viņš tos nespēja aprakstīt tik viegli kā savus iepriekšējos piedzīvojumus. Vai tas bija sapnis? Vai viņš bija kolektīvās histērijas upuris? Vai viņš tiešām pats savām acīm redzēja Nadjas sapulcētās būtnes? Uz šiem jautājumiem nebija atbildes. Vēlāk, kad puisis stāstī­ja Nadjai savu notikumu versiju, draudzene klusējot klausījās, viegli noskūpstīja viņu uz vaiga un sacīja, ka katram ir sava taisnība, un tās visas ir patiesas.

Meitenes vārdi izrādījās pravietiski, jo, kad Aleksandrs vēlējās salīdzināt notikušo ar citiem grupas dalībnie­kiem, katrs no tiem stāstīja pavisam ko citu. Brālis Fernando, piemēram, atcerējās tikai gorillas un ziloni, kura mugurā jāja kāda sirmgalve. Keitai Koldai šķita, ka viņa manījusi plandam gaisā mirdzošas būtnes, starp kurām pazinusi arī lamu Tensingu, kaut arī tas šķita pilnīgi neiespējami. Džoels Gonsaless bija nolēmis pa­gaidīt, līdz būs attīstītas filmiņas, un tikai tad izteikt kādu viedokli kas būs redzams fotogrāfijās, tas arī būs noticis. Pigmeji un bantu ļaudis stāstīja apmēram to pašu, ko bija pieredzējis Aleksandrs no brīža, kad burvis dejoja starp liesmām, līdz Nanas Asantes un senču garu atnākšanai.

Endžija Ninderera bija pamanījusi daudz vairāk nekā Aleksandrs: viņa bija redzējusi eņģeļus ar caurspīdīgiem spārniem un daudzkrāsainu putnu barus, dzirdējusi bungu skaņas, saodusi ziedu lietus smaržu un bijusi lieciniece citiem brīnumiem. Tā viņa stāstīja Maiklam Mušaham, kad viņš nākamajā dienā motorlaivā ieradās pēc draugiem.

Maikls apmetnē bija uztvēris vienu no Endžijas radio ziņojumiem un tūdaļ pat sācis rīkoties, lai draugus at­rastu. Viņš nevarēja sameklēt nevienu pietiekami dros­mīgu pilotu, kas būtu gatavs doties uz purvaino mežu, kur draugi bija pazuduši; Mušaham ar komercreisa lid­mašīnu vajadzēja lidot uz galvaspilsētu, noīrēt laivu un doties augšup pa upi, tikai pēc instinkta meklējot draugus. Viņam līdzi bija devies viens ierēdnis un četri žandarmi, kas uzņēmās izmeklēt ziloņkaula, dimantu un vergu kontrabandu.

Pāris stundās Nana Asante ieviesa ciemā kārtību, un neviens neapšaubīja viņas autoritāti. Viņa sāka ar to, ka samierināja bantu ļaudis un pigmejus, atgādinot viņiem, cik svarīgi ir sadarboties. Pirmajiem bija nepieciešama mednieku sagādātā gaļa, savukārt otrie nevarēja dzīvot bez Ngubē iegūstamajiem produktiem. Karalienei va­jadzēja likt bantu ļaudīm cienīt pigmejus; tāpat viņai vajadzēja panākt, lai pigmeji piedod visas piedzīvotās netaisnības.

- Kā gan jūs viņiem iemācīsiet dzīvot mierā? Keita jautāja.

- Es sākšu ar sievietēm, tāpēc ka viņas savā būtībā ir daudz labestīgākas, karaliene atbildēja.

Beidzot pienāca aizbraukšanas brīdis. Draugi jutās ļoti noguruši, jo bija gulējuši tikai īsu brīdi, turklāt visiem, izņemot Nadju un Borobu, bija piemetušās vēdergraizes. Piedevām pēdējās stundās Džoelu Gonsalesu no galvas līdz papēžiem bija sadzēluši moskīti, viņš piepampa, no drudža drebēja un nokasījās jēls. Neuzkrītoši, lai neiz­skatītos pēc lielīšanās, Bejē Dokū piedāvāja fotogrāfam pulveri no svētā amuleta. Jau pēc divām stundām Džoels atkal bija vesels. Ļoti saviļņots viņš lūdza drusciņu pulvera, lai izdziedētu orangutana kodumu draugam

Timotijam Brūsam, bet Mušaha pastāstīja, ka fotogrāfs jau ir pilnībā izveseļojies un gaida draugu atgriežamies Nairobi. To pašu burvju pulveri pigmeji izmantoja, lai izārstētu Adrienu un Nzē, kuriem acīm redzami kļuva labāk. Sapratis brīnumainās vielas spēku, Aleksandrs uzdrošinājās palūgt nedaudz pulvera savai mātei. Pēc mediķu vārdiem, Liza Kolda bija pilnībā uzveikusi vēzi, bet viņas dēls sprieda, ka pāris gramu brīnišķīgā zaļā Ipemba Afuas pulvera var viņai nodrošināt garu mūžu.

Endžija Ninderera nolēma pārrunu ceļā pārvarēt bai­les no krokodiliem. Viņa kopā ar Nadju pārliecās pāri akas nožogojumam un piedāvāja lielajiem reptiļiem da­rījumu, kuru Nadja tulkoja, cik labi vien spēja, par spīti tam, ka viņas reptiļu valodas zināšanas bija visai skopas. Endžija dzīvniekiem paskaidroja, ka var tos nošaut, ja vien viņa to vēlētos, tomēr pilote aizvedīs krokodilus uz upi un palaidīs brīvībā.

Apmaiņā pret brīvību Endžija pieprasīja savu dzīvību. Nadja nebija pārliecināta, ka reptiļi visu saprot; nebija skaidrs, vai viņi turēs vārdu un spēs šo līgumu darīt zi­nāmu visiem pārējiem Āfrikas krokodiliem, tomēr mei­tene sacīja Endžijai, ka no šā brīža viņai vairs ne no kā nav jābaidās. Viņa nemirs reptiļu aprīta; ja vien mazliet paveiksies, viņa varētu iet bojā kādā lidmašīnas kata­strofā, Nadja apliecināja.

Kosongo sievas, kas tagad bija laimīgas atraitnes, gri­bēja visas savas rotas dāvināt Endžijai, bet iejaucās brālis Fernando. Viņš noklāja zemē segu un lika visām sievie­tēm novietot uz tās savas dārglietas; pēc tam misionārs sasēja segas stūrus un aiznesa saini pie Nanas Asantes.

- Šis zelts un pāris ziloņa ilkņu ir viss, kas mums Ngubē ir. Jūs zināsiet, ko ar to iesākt, viņš paskaidroja.

- Tas, ko man uzdāvināja Kosongo, ir mans! Endžija iesaucās, pieķērusies savām rokassprādzēm.

Brālis Fernando veltīja viņai vienu no saviem apo­kaliptiskajiem skatieniem un pastiepa roku. Endžija negribīgi noņēma savas rotas. Viņai piedevām vajadzēja apsolīt, ka atstās ciemā lidmašīnas radio, lai būtu iespē­jams sazināties ar ārpasauli un vismaz reizi divās ne­dēļās veiks pašas apmaksātu lidojumu, lai nodrošinātu ciemu ar visu nepieciešamo. Sākumā viņai krava būs jānomet no gaisa, līdz iedzīvotāji izcirtis meža strēli, lai izveidotu skrejceļu. Ņemot vērā apvidus īpašības, tas nebūs viegls darbs.

Nana Asante piekrita, ka brālis Fernando paliek Ngubē, lai dibinātu misiju un skolu, ja vien spēj saglabāt ļaužu saskaņu. Tā kā viņiem bija jāiemācās dzīvot sati­cībā, arī dieviem vajadzēja darīt to pašu. Nebija nekāda iemesla, kas traucētu dažādajām dievībām un gariem mierīgi sadzīvot cilvēku sirdīs.

Noslēgums Pē c diviem gadiem

Aleksandrs Kolds ieradās savas vecmāmiņas Ņujor­kas dzīvoklī ar degvīna pudeli viņai un tulpju pušķi Nadjai. Draudzene bija teikusi, ka izlaidumā neliks zie­dus ne pie plaukstas locītavas, ne dekoltē kā citas mei­tenes. Šie puķu pušķi pie ņiebura viņai šķita briesmīgi. Pūta viegls vējiņš, kas kaut cik mazināja Ņujorkas maija karstumu, bet tulpes tik un tā jau bija noliekušas ziedkausus. Puisis domāja, ka nekad nevarētu pierast pie šīs pilsētas klimata, un priecājās, ka tas nav jādara. Viņš studēja Berklija universitātē un, ja vien viss izdo­sies kā plānots, ārsta diplomu iegūs Kalifornijā. Nadja draugam pārmeta pārlieku tieksmi pēc ērtībām. "Es nezinu, kā tu domā nodarboties ar medicīnu nabadzī­gākajās vietās uz pasaules, ja nespēj dzīvot bez mātes itāļu ēdieniem un sava sērfa dēļa," viņa bubināja. Aleksandrs mēnešiem ilgi bija viņu pārliecinājis par priekšrocībām studēt šajā universitātē un visbeidzot bija to panācis. Septembrī Nadja jau būs Kalifornijā, un puisim vairs nevajadzēs šķērsot visu kontinentu, lai viņu satiktu.

Nadja atvēra durvis, un Aleksandrs ar tulpēm rokās un koši sarkanām ausīm vairs nezināja, ko teikt. Draugi nebija redzējušies sešus mēnešus, un meitene, kas parā­dījās uz sliekšņa, šķita sveša. Viņam iešāvās prātā, ka piezvanījis pie nepareizām durvīm, bet šaubas izgaisi­nāja Boroba, kas uzlēca puisim uz pleciem, lai sveiktu Alekšu ar kaismīgiem apkampieniem un kodieniem. No dzīvokļa dziļumiem atskanēja vecmāmiņas balss.

- Tas esmu es, Keita, viņš, joprojām apjucis, atbil­dēja.

Nadja pasmaidīja un atkal bija tā pati meitene, ko Aleksandrs pazina, zeltaina un mežonīga. Draugi ap­skāvās, un tulpes nokrita uz grīdas. Puisis vienu roku aplika draudzenei ap vidukli un pacēla viņu gaisā, aiz prieka iekliedzoties, bet ar otru tikmēr mēģināja atkau­ties no pērtiķīša. Tieši tobrīd, velkot pa grīdu kājas, ie­radās Keita, izņēma mazdēlam no rokām degvīna pudeli un ar kājas spērienu aizvēra durvis.

- Vai tu redzēji, cik briesmīgi izskatās Nadja? Viņa līdzinās kāda mafijas bosa sievai.

- Saki vien, ko tu patiešām domā, vecmāmiņ! Alek­sandrs smējās.

- Nesauc mani par vecmāmiņu! Viņa nopirka kleitu, man nezinot, man neko nepajautājot! rakstniece ie­saucās.

- Keita, es nezināju, ka tu interesējies par modi, Aleskandrs noteica, ar acs kaktiņu paskatoties uz vecmā­miņas izstaipītajām biksēm un krekliņu ar papagaiļiem.

Nadja bija apāvusi kurpes uz augstiem papēžiem un uzvilkusi īsu melna satīna kleitu bez plecu lencītēm.

Jāatzīst gan, ka meiteni Keitas viedoklis nemaz nesa­trauca. Draudzene apgriezās uz papēža, lai Aleksandrs varētu viņu aplūkot no visām pusēm. Viņa izskatījās pa­visam citādi nekā šortos tērptā un spalvām greznojusies būtne, kādu viņš draudzeni atcerējās. Tagad vajadzēs pierast pie pārmaiņām, puisis domāja, kaut arī cerēja, ka tās nebūs pastāvīgas; viņam ļoti patika vecā Ērgle. Viņš nezināja, kā izturēties pret jauno draudzenes veidolu.

- Tev būs vien jāpiecieš tas kauns un jāiet uz izlaidu­mu kopā ar šo putnubiedēkli, Aleksandr, vecmāmiņa teica, norādot uz Nadju. Nāc, es gribu tev ko parādīt…

Viņa aizveda abus jauniešus uz savu nelielo un pu­tekļaino kabinetu, kas bija piebāzts ar grāmatām un dokumentiem. Sienas bija apspraudītas ar pēdējos gados uzņemtajām fotogrāfijām. Aleksandrs pazina Amazones indiāņus, pozējot Dimantu fondam, Dilu Bahadūru, Pemu un viņu mazuli Zelta pūķa karaļvalstī, brāli Fernando misijā Ngubē, Endžiju Nindereru kopā ar Maiklu Mušahu jājam uz ziloņa un vēl citus cilvēkus. Keita bija ierāmējusi kādu 2002. gada International Geographic vāku, kas bija ieguvis nozīmīgu balvu. Kādā Āfrikas tirgū uzņemtajā Džoela Gonsalesa fotogrāfijā bija re­dzams viņš pats, Nadja un Boroba, kuriem uzbruka kāds nikns strauss.

- Skat, bērni, visas trīs grāmatas ir publicētas, Keita sacīja. Lasot tavas piezīmes, es sapratu, ka tu nekad nebūsi rakstnieks, tu nemaz nepievērs uzmanību sīku­miem. Iespējams, ka mediķa darbā tas daudz netraucēs, tu jau zini pasaule ir pilna neveikliem ārstiem, bet literatūrā tas ir nāvējoši, Keita apliecināja.

- Man nav ķēriena uz sīkumiem un nav pacietības, Keita, tādēļ arī tev iedevu savas piezīmes. Tu varēji uzrakstīt grāmatas labāk nekā es.

- Es gandrīz visu varu izdarīt labāk nekā tu, dēls, viņa smējās, bužinot mazdēlam matus.

Nadja un Aleksandrs ar dīvainām skumjām apskatīja grāmatas, jo tajās bija uzrakstīts viss, kas noticis trijos brīnišķīgajos, ceļojumiem un piedzīvojumiem pilnajos gados. Iespējams, ka nākotnē nenotiks vairs nekas lī­dzīgs, nekas tik intensīvs un maģisks. Viņus mierināja apjausma, ka šajās lappusēs ir atrodams viss personāžs, stāsti un mācības, ko viņi bija guvuši. Pateicoties vec­māmiņas rakstītprasmei, to nekad nebūs iespējams aiz­mirst. Tur bija Ergles un Jaguāra atmiņas Briesmoņu pilsētā, Zelta pūķa karaļvalstī un Pigmeju mežā…

[1] nē, nē! (franču vai.)