Pigmeju mežs Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

5 Apburtais mežs

Atgriezies apmetnē, Džoels Gonsaless pagatavoja bambusa makšķerkātu ar saliektu stiepli āķa vietā un nostājās upes krastā, cerot noķert kaut ko pusdienām, bet pārējie ņēmās pārrunāt notikušo. Brālis Fernando pievienojās Nadjas teorijai: bija cerība, ka kāds ieradī­sies viņiem palīgā, jo tīkls norādīja uz cilvēku klātbūtni. Kādā brīdī mednieki atgriezīsies pēc laupījuma.

- Kādēļ viņi medī gorillas? To gaļa ir negaršīga un āda neglīta, Aleksandrs nesaprata.

- Ja nav nekā cita, ko ēst, gaļai nav nekādas vainas. Gorillu iekšējos orgānus izmanto buršanā, no ādas un galvaskausa gatavo maskas, un no rokām taisa pelnutraukus. Tūristiem šādas lietas patīk, misionārs skaid­roja.

- Kādas šausmas!

- Ruandas misijā mums bija divus gadus vecs gorilla vienīgais, ko izdevās izglābt. Viņi nogalināja mātes un reizi pa reizei atnesa mums nabaga pamestos mazuļus. Tie ir ļoti jūtīgi un, pirms nomirt no bada, mirst no skumjām.

- Starp citu, vai jūs neesat izsalkuši? Aleksandrs jautāja.

- Tā nebija laba doma ļaut aizmukt bruņurupucim, mēs būtu lieliski pavakariņojuši, Endžija caur zobiem novilka.

Par šo notikumu atbildīgie klusēja. Endžijai bija tais­nība: šādos apstākļos viņi nevarēja atļauties būt senti­mentāli, jo daudz svarīgāk bija izdzīvot.

- Kas notika ar lidmašīnas radioraidītāju? Keita jautāja.

- Es nosūtīju vairākus ziņojumus ar palīgā saucie­niem, tomēr domāju, ka tos neviens nav saņēmis, jo mēs esam ļoti tālu. Joprojām mēģināšu sazināties ar Maiklu Mušahu. Es viņam apsolīju dot ziņu divas reizes dienā. Viņš noteikti būs pārsteigts, neko nesaņemot, Endžija atbildēja.

- Pienāks brīdis, kad kāds pēc mums sailgosies un dosies mūs meklēt, Keita visus mierināja.

- Ar mums ir beigas: lidmašīna salūzusi gabalos, paši pazuduši un izsalkuši, Endžija burkšķēja.

- Jūs nu gan esat pesimiste! Dievs nekad neuzliek krustu, kuru cilvēks nevar nest. Jūs vēl redzēsiet, ka mums nekā netrūks, brālis Fernando atbildēja.

Endžija saķēra misionāru aiz pleciem, nedaudz pacēla no zemes, lai varētu paskatīties uz viņu tuvumā, aci pret aci.

- Ja jūs būtu mani paklausījis, mēs tagad šeit neat­rastos! viņa nikni iesaucās.

- Endžij, es pieņēmu lēmumu braukt uz šejieni, Keita iejaucās.

Ekspedīcijas dalībnieki izklīda pa pludmali, aizņemti katrs ar savām darīšanām. Ar Nadjas un Aleksandra palīdzību Endžijai bija izdevies noņemt propelleru, un pamatīga tā apskate apstiprināja agrākās aizdomas: to šeit nebija iespējams salabot. Viņi bija iekrituši slazdā.

Džoels Gonsaless bija pārliecināts, ka uz primitīvā āķa kaut kas uzķersies, tomēr viņš aiz pārsteiguma gandrīz nokrita, kad sajuta raustāmies makšķerauklu. Pārējie steidzās viņam palīgā, un beigu beigās pēc krietnas stī­vēšanās no ūdens parādījās prāva karpa. Zivs agonijā ilgi lēkāja pa smiltīm, un Nadjai tas sagādāja neizsakāmas mokas, jo viņa nevarēja noskatīties, kā cieš dzīvnieki.

Tāda ir daba, meit. Vieni mirst, lai citi var dzīvot, brālis Fernando viņu mierināja.

Viņš atturējās paust savas patiesās domas un piebilst, ka Dievs viņiem ir sūtījis karpu, lai neizaicinātu Endžiju Nindereru. Ekspedīcijas dalībnieki notīrīja zivi, ietina to lapās un izcepa; viņi nekad nebija ēduši neko tik gar­šīgu. Tikmēr pludmale jau bija sakarsusi kā īsta elle. Viņi izveidoja pavēni, piestiprinot pie nūjām brezentu, un atpūtās, pērtiķu un sauļoties iznākušu lielu, zaļu ķirzaku novēroti.

Grupiņa snauduļoja trūcīgajā brezenta ēnā, kad otrā pludmales galā no meža izdrāzās īsta viesuļvētra, sa­celdama smilšu mākoni. Sākumā viņi domāja, ka tas ir degunradzis, tik liels bija dzīvnieka radītais troksnis, tomēr drīz vien pamanīja, ka tā ir mežacūka ar gaisā sa­cēlušos spalvu un bīstamiem ilkņiem. Zvērs taisnā ceļā metās virsū nometnei, nedodot ekspedīcijas dalībnie­kiem laiku satvert ieročus, kurus viņi diendusas laikā bija nolikuši līdzās. Viņiem tik tikko pietika laika paiet malā, kad zvērs uzbruka, ietriecoties nūjās, kas turēja brezentu, un nogāžot tās zemē. Mežacūka šņāca un no sagāztās telts apakšas ļaunām acīm vēroja cilvēkus.

Endžija Ninderera skriešus metās pēc revolvera, viņas kustības piesaistīja dzīvnieka uzmanību un vedināja no jauna uzbrukt. Cūka ar priekšķepām pakasīja pludmales smiltis, nolieca galvu un sāka skriet Endžijas virzienā, jo sievietes korpulence dzīvniekam bija lielisks mērķis.

Kad Endžijai nāve jau šķita nenovēršama, brālis Fernando nostājās starp viņu un mežacūku, plivinot gaisā brezenta gabalu. Zvērs apstājās kā zemē iemiets, pagriezās un metās virsū misionāram, bet viņš izlocījās, gluži kā dejodams. Mežacūka nikni atkāpās un atkal uz­bruka no jauna, sapinoties brezentā un nepieskaroties brālim Fernando. Tikmēr Endžija bija satvērusi savu revolveri, bet neuzdrošinājās šaut, jo dzīvnieks riņķoja tik tuvu misionāram, ka bija viegli kļūdīties.

Ekspedīcijas dalībnieki saprata, ka piedalās oriģinā­lākajās vēršu cīņās. Misionārs brezentu lika lietā kā apmetni, un mežacūka centās noturēties kājās. Endžija izmantoja izdevīgu brīdi un iešāva dzīvniekam galvā. Aplausu un svilpienu koris sveica brāļa Frančesko droš­sirdīgo rīcību.

Tā nu gan bija bauda! Es nebiju cīnījies jau trīsdes­mit piecus gadus! viņš iesaucās.

Pirmo reizi pazīšanās laikā misionārs pasmaidīja un pastāstīja, ka jaunībā bija vēlējies iet tēva, slavena toreodora, pēdās, bet Dievam bijis prātā cits plāns: briesmīgs drudzis Fernando padarīja gandrīz vai aklu un viņš nevarēja turpināt nodarboties ar vēršu cīņu. Viņš prā­toja, ko iesākt ar savu dzīvi, kad no ciema garīdznieka uzzināja, ka baznīca rekrutē misionārus darbam Āfrikā. Izmisums, ka vairs nevarēs nodarboties ar vēršu cīņām, lika Fernando atsaukties aicinājumam, tomēr drīz vien viņš atklāja savu sūtību. Lai kļūtu par misionāru, bija nepieciešamas tās pašas īpašības: drosme, izturība un ticība, sastopoties ar grūtībām.

- Cīnīties ar vēršiem ir viegli. Kalpot Kristum ir daudz sarežģītāk, brālis Fernando stāstīja.

- Spriežot pēc jūsu priekšnesuma, šķiet, ka nevienai no šīm darbībām nav nepieciešama laba redze, sacīja Endžija, kuru bija aizkustinājusi misionāra rīcība, glāb­jot viņas dzīvību.

- Tagad mums ir gaļa vairākām dienām. To nepie­ciešams sagatavot, lai tā tik ātri nesabojājas, brālis Fernando sacīja.

- Vai tu nofotografēji koridu? Keita jautāja Džoelam Gonsalesam.

Fotogrāfam nācās atzīt, ka satraukumā pilnīgi bija aizmirsis par savu pienākumu.

- Man ir! Aleksandrs sacīja, pavicinot nelielo auto­mātisko kameru, kuru vienmēr nēsāja sev līdzi.

Vienīgais, kas spēja mežacūkai novilkt ādu un iztīrīt iekšas, izrādījās brālis Fernando, kurš savā ciemā dau­dzas reizes bija redzējis cūku bēres. Viņš novilka kreklu un ķērās pie darba. Nevienam nebija piemērota naža, tāpēc darāmais veicās daudz lēnāk un grūtāk. Kamēr misionārs strādāja, Aleksandrs un Džoels Gonsaless, bruņojušies ar nūjām, gaiņāja maitasputnus, kas riņķoja virs viņu galvām. Pēc stundas visa ēšanai derīgā gaļa bija nogriezta. Paliekas viņi iemeta upē, lai izvairītos no mušām un plēsējiem, kas noteikti ierastos, asins smaržas pievilināti. Misionārs ar nazi izlauza mežacū­kas ilkņus un pēc tam, kad bija tos notīrījis ar smiltīm, iedeva Nadjai un Aleksam.

- Tos jūs kā piemiņu aizvedīsiet uz Savienotajām Valstīm, viņš sacīja.

- Ja vien dzīvi tiksiet no šejienes prom, Endžija piebilda.

Lielāko daļu nakts ik pa brīdim uznāca īsas lietus­gāzes, kas apgrūtināja uguns uzturēšanu. Ekspedīcijas dalībnieki virs ugunskura bija uzstādījuši brezenta ga­balu, bet uguns tik un tā bieži vien izdzisa, un beidzot viņi vairs nepūlējās to uzturēt. Endžijas dežūras laikā notika vienīgais starpgadījums, ko viņa pēc tam rak­sturoja kā "brīnumainu izglābšanos" . Kāds krokodils, kuram nebija izdevies krastā notvert medījumu, vārajā ogļu un petrolejas lampas gaismā uzdrošinājās tuvoties nometnei. Endžija bija paslēpusies zem plēves gabala un dzīvnieku neredzēja. Krokodila klātbūtni viņa pamanīja vienīgi tad, kad ieraudzīja tā atvērto rīkli tikai nepilna metra attālumā no savām kājām. Sekundes simtdaļā caur viņas smadzenēm izskrēja maa Bangeses, tirgus gaišreģes, pareģojums, un pilote domāja, ka pienākusi viņas pēdējā stundiņa, tādēļ neuzdrošinājās ķerties pie ieroča, kas atradās turpat līdzās. Instinkts un bailes lika viņai atkāpties un mežonīgi iekliegties, tā pamodinot draugus. Krokodils pāris sekundes vilcinājās un uz­bruka atkal. Endžija metās skriet, paklupa un nokrita, ripojot tālāk, lai izvairītos no dzīvnieka.

Pēc Endžijas kliedzieniem pirmais ieradās Aleksandrs, kas tikko bija izlīdis no guļammaisa, jo sākās viņa dežū­ras laiks. Nedomājot par to, ko dara, viņš paķēra pirmo priekšmetu, kas gadījās pa rokai, un no visa spēka sāka sist pa zvēra purnu. Puisis kliedza skaļāk nekā Endžija un uz labu laimi dalīja sitienus un spērienus, puse no kuriem krokodilam nemaz netrāpīja. Tūdaļ pat Endžijai palīgā steidzās arī pārējie, bet pilote bija tiktāl attapusies, ka sāka nemērķējot šaut. Dažas lodes trāpīja mērķī, tomēr nepārsita reptiļa biezo ādu. Troksnis un Aleksandra sitieni lika krokodilam atteikties no vakariņām un, dus­mīgi sitot pret zemi asti, griezties uz upes pusi.

- Tas bija krokodils! Aleksandrs stostoties un trīcot iesaucās un joprojām nespēja noticēt, ka bija cīnījies ar vienu no šiem briesmoņiem.

- Nāc šurp, bērns, lai varu tevi noskūpstīt, tu man izglābi dzīvību, pilote aicināja un piekļāva puisi savām kuplajām krūtīm.

Aleksandrs juta, ka viņam nokrakšķ ribas, kamēr degunā sitās baiļu un gardēniju smarža, un Endžija, no satraukuma smejot un vienlaikus raudot, pārklāja viņu ar skalām bučām.

Džoels Gonsaless tuvojās, lai palūkotos, kādu ieroci Aleksis ir izmantojis.

- Tā ir mana kamera! viņš iesaucās.

Tā tiešām bija. Melnās ādas futrālis bija sadriskāts, tomēr smagā vācu kamera bija izturējusi sūro tikšanos ar krokodilu bez acīm redzamiem bojājumiem.

Piedod, Džoel. Nākamreiz es izmantošu savējo, Aleksandrs sacīja, norādot uz nelielo automātisko foto­kameru.

No rīta lietus beidza līt, un grupas dalībnieki izman­toja šo brīdi, lai izmazgātu apģērbu ar stiprām veļas ziepēm, ko Endžija bija paņēmusi līdzi, un izžāvētu to saulē. Brokastīs viņi ēda ceptu gaļu, cepumus un tēju. Viņi plānoja, kā varētu uzbūvēt plostu, ko Aleksandrs bija piedāvājis jau pirmajā dienā, lai varētu doties pa upi uz leju līdz tuvākajam ciemam, kad parādījās divas kanoe laivas. Atvieglojums un prieks bija tik eksplozīvi, ka visi sāka skriet un kliegt no prieka kā kuģa kata­strofā cietušie, kas viņi arī bija. Ieraugot ekspedīcijas dalībniekus, kanoe laivas apstājās, tajās sēdošie cilvēki sāka airēt pretējā virzienā un lēnām attālinājās. Katrā laivā bija pa diviem šortos un krekliņos tērptiem vīriem. Endžija viņus skaļi sveicināja angliski un visās vietējās valodās, kādas vien varēja atcerēties, lūdzoties, lai ļau­dis atgriežas, un saucot, ka viņi ir gatavi maksāt par palīdzību. Vīri apspriedās, un visbeidzot ziņkārība vai alkatība uzvarēja un viņi sāka airēt, uzmanīgi tuvojoties krastam. Viņi noskaidroja, ka krastā ir viena robusta sieviete, viena vecmāmiņa, divi pusaudži, viens kārns tips ar biezām brillēm un vēl viens vīrietis, kurš arī neizskatījās bīstams; tas bija diezgan smieklīgs ļaužu kopums. Kad vīri laivās bija droši, ka, par spīti ieročiem resnās sievietes rokās, no šiem cilvēkiem briesmas ne­draud, viņi pamāja sveicienus un piestāja krastā.

Jaunpienācēji stādījās priekšā kā zvejnieki no cie­mata, kas atradās vairāk uz dienvidiem. Viņi bija spēcīgi, drukni, gandrīz kantaini, ar ļoti tumšu ādas krāsu un bruņojušies ar mačetēm. Pēc brāļa Fernando teiktā, viņi piederēja bantu ciltij.

Kolonizācijas dēļ otrā valoda apgabalā bija franču. Par izbrīnu mazdēlam, izrādījās, ka Keita Kolda ciešami runā franciski, tāpēc varēja pārmīt dažus teikumus ar zvejniekiem. Brālis Fernando un Endžija zināja vairā­kas afrikāņu valodas, un viņi pārtulkoja to, ko pārējie nespēja sarunāt franciski. Ekspedīcijas dalībnieki iz­stāstīja par negadījumu, parādīja avarējušo lidmašīnu un lūdza palīdzēt tikt prom no pludmales. Bantu vīri izdzēra vairākus siltus alus, aprija pāris piedāvāto me­žacūkas gabalu, tomēr neļāvās pierunāties, līdz nolīga samaksu, un Endžija iedeva viņiem cigaretes, kas spēja mainīt atbraucēju domas.

Tikmēr Aleksandrs uzmeta aci kanoe laivām un, tā kā tajās neredzēja nekādus zvejas rīkus, nosprieda, ka šie tipi melo un viņiem nevar uzticēties. Arī pārējie ek­spedīcijas dalībnieki nejutās īpaši droši.

Kamēr bantu vīri ēda, dzēra un smēķēja, draugu grupiņa pagāja nostāk, lai apspriestu situāciju. Endžija ieteica nezaudēt modrību, jo afrikāņi varēja viņus no­galināt, lai apzagtu, par spīti tam, ka brālis Fernando domāja, ka zvejnieki ir debesu sūtīti palīgi.

- Šie vīri mūs aizvedīs augšup pa upi līdz Ngubē. Sprie­žot pēc kartes… viņš sacīja.

- Kas jums nāk prātā! Endžija misionāru pārtrauca. Mēs dosimies uz dienvidiem, uz šo vīru ciemu. Tur jābūt kādam saziņas līdzeklim. Man jādabū cits propel­lers un jāatgriežas pie lidmašīnas.

- Mēs esam netālu no Ngubē. Es nevaru pamest savus biedrus; kas zina, kādas mokas viņiem ir jāizcieš, brā­lis Fernando mēģināja piloti pārliecināt.

- Vai jums nešķiet, ka mums jau ir gana daudz pro­blēmu? viņa iebilda.

- Jūs necienāt misionāru darbu! brālis Fernando iebļāvās.

- Un jūs cienāt afrikāņu reliģijas? Kādēļ mēģināt uz­spiest mums savu ticību? Endžija iecirtās.

- Nomierinieties! Mums ir jārisina svarīgākas lie­tas, Keita apsauca strīdiniekus.

- Lieku priekšā izšķirties. Tie, kuri vēlas doties uz dienvidiem kopā ar jums, vienā laivā; tie, kas vēlas braukt kopā ar mani, otrā laivā dodas uz Ngubē, piedāvāja brālis Fernando.

- Nekādā ziņā! Drošāk ir turēties kopā, Keita viņu pārtrauca.

- Kādēļ mēs nebalsojam par šo jautājumu? Aleksan­dram ienāca prātā.

- Tādēļ, ka šai gadījumā, jaunais cilvēk, demokrātija nav piemērojama, misionārs gudri noteica.

- Tad ļausim, lai izlemj Dievs, Aleksandrs sacīja.

- Kādā veidā?

- Metīsim monētu: ja būs cipars brauksim uz dien­vidiem, ja ģerbonis uz ziemeļiem. Šī ir Dieva vai likteņa roka, kā jums labāk tīk, jauneklis skaidroja, izvelkot no kabatas monētu.

Endžija Ninderera un brālis Fernando kādu brīdi vil­cinājās un tad sāka smieties. Priekšlikums viņiem likās gaužām dīvains.

- Lai iet! viņi vienbalsīgi iesaucās.

Piekrita arī pārējie. Aleksandrs pameta monētu Nadjai, kas to pasvieda gaisā. Draugi aizturēja elpu, līdz naudina nokrita zemē.

- Ģerbonis! Mēs dodamies uz ziemeļiem! brālis Fer­nando uzvaroši iesaucās.

- Es jums dodu trīs dienas. Ja šajā laikā jūs neat­radīsiet savus draugus, mēs griezīsimies atpakaļ, vai skaidrs? Endžija norūca.

- Piecas dienas.

- Četras.

- Labi, lai būtu četras un ne minūti mazāk, misio­nārs negribīgi piekrita.

Pārliecināt tā sauktos zvejniekus, lai viņi aizved ek­spedīcijas dalībniekus līdz kartē norādītajam punktam, bija daudz grūtāk, nekā sākumā šķita. Vīri paskaidroja, ka bez karaļa Kosongo atļaujas, kurš pret ārzemniekiem nejūt īpašu cieņu, neviens neuzdrošinās klīst pa šo ap­kārtni.

- Karalis? Šajā valstī nav karaļu, te ir prezidents un parlaments, tas nozīmē demokrātija… Keita sacīja.

Endžija paskaidroja, ka bez nacionālās valdības atseviš­ķiem Āfrikas klaniem un ciltīm ir savi karaļi un pat dažas karalienes, kuru loma bija vairāk simboliska nekā poli­tiska, gluži kā karaļiem, kas vēl bija saglabājušies Eiropā.

- Misionāri savās vēstulēs minēja kādu karali Kosongo, bet viņi domāja komandantu Morisu Mbembelē. Šķiet, ka tas ir militārists, kas valda ciemā, brālis Fernando sacīja.

- Varbūt tas nav viens un tas pats ciems, Endžijai ienāca prātā.

- Nav šaubu, ka ir gan.

- Man nešķiet prātīgi skriet vilkam tieši rīklē, En­džija sprieda.

- Mums jānoskaidro, kas noticis ar misionāriem, Keita teica.

- Brāli Fernando, kas jums ir zināms par Kosongo? Aleksandrs vaicāja.

- Nekas īpašs. Šķiet, Kosongo ir uzurpators; koman­dants Mbembelē viņu ir iecēlis tronī. Pirms viņa valdīja kāda karaliene, bet tā pazuda. Šķiet, ka viņu nogalināja, nu jau vairākus gadus neviens viņu nav redzējis.

- Un ko misionāri stāstīja par Mbembelē? Aleksandrs uzstāja.

- Viņš vairākus gadus ir mācījies Francijā, no ku­rienes tika izraidīts par saķeršanos ar policiju, brālis Fernando klāstīja.

Viņš piebilda, ka, atgriezies dzimtenē, Moriss Mbem­belē iestājās armijā, bet arī tur nepakļāvīgā un agresīvā rakstura dēļ viņam bija problēmas. Viņu apvainoja par kādas sacelšanās apspiešanu, nogalinot vairākus stu­dentus un nodedzinot mājas. Viņa priekšnieki "noraka" šo lietu, lai tā neparādītos presē, un dabūja virsnieku nost no kakla, aizsūtot viņu uz vistālāko nostūri. Viņi cerēja, ka purva drudzis un moskītu kodieni mainīs ka­ravīra slikto raksturu vai piebeigs viņu. Tur Mbembelē pazuda džungļos kopā ar saujiņu savu uzticamāko vīru un pēc laika atkal parādījās Ngubē. Misionāri vēstulēs stāstīja, ka Mbembelē ir iekārtojies ciemā un no turienes pārvalda visu apkārtni. Viņš esot rupjš un sodot cilvēkus visbriesmīgākajā veidā. Stāstīja pat, ka reizēm viņš esot apēdis arī savu upuru aknas un sirdi.

- Tas ir kanibālu rituāls, viņi uzskata, ka tādā veidā iegūst uzvarētā ienaidnieka drosmi un spēku, Keita paskaidroja.

- īdi Amins, Ugandas dikatators, vakariņās mēdza pasniegt cepeškrāsnī pagatavotus ministrus, Endžija piebilda.

- Kanibālisms nemaz nav tik reta parādība, kā mums šķiet, pirms pāris gadiem es šādus gadījumus redzēju Borneo, Keita klāstīja.

- Vai tu, Keita, tiešām piedalījies kanibālisma aktos? Aleksandrs vaicāja.

- Tas notika, kad es Borneo gatavoju reportāžu. Es ne­redzēju, kā gatavo maltīti no cilvēkiem, ja tu, dēls, domā to, bet par to uzzināju no aculieciniekiem. Drošības dēļ es ēdu tikai konservētas pupiņas, vecmāmiņa atbildēja.

- Šķiet, ka es kļūšu par veģetārieti, Aleksandrs, pretīguma mākts, nosprieda.

Brālis Fernando pastāstīja, ka komandantam Mbem­belē īpaši nepatika kristiešu misionāru klātbūtne viņa pārvaldītajā teritorijā. Viņš bija pārliecināts, ka ticī­bas sludinātāji ilgi neizturēs: ja viņus neuzveiks kāda tropiskā slimība vai negadījums, tad viņi padosies no­gurumam un apnikumam. Komandants atļāva viņiem uzcelt nelielu skolu un medpunktu, lai izdalītu atvestās zāles, tomēr neļāva bērniem piedalīties stundās un slim­niekiem tuvoties misijai. Brāļi nolēma sievietēm mācīt higiēnas pamatus, līdz arī tas tika aizliegts. Viņi dzī­voja pilnīgā izolācijā, karaļa un komandanta kaprīžu apdraudēti.

No skopajām misionāru vēstulēm brālim Fernando bija radušās aizdomas, ka Kosongo un Mbembelē savu karalisti finansēja no kontrabandas. Šajā bagātajā ap­gabalā varēja atrast dimantus un citus dārgakmeņus. Turklāt te bija arī vēl neizmantots urāns.

- Un varas iestādes neko nedara? Keita taujāja.

- Kā jūs domājat, kur tās atrodas? Acīmredzot tām nav ne jausmas, kā šeit kārto lietas, brālis Fernando atbildēja.

Bantu vīri piekrita aizvest ekspedīcijas dalībniekus uz Kosongo pārvaldīto teritoriju par noteiktu nau­das summu, alu, tabaku un diviem nažiem piedevām. Atlikušo pārtiku draugi salika somās; to dibenā paslēpa alkoholu un cigaretes, kas bija vērtīgākas par naudu un ko varēja izmantot, lai samaksātu par pakalpojumiem un dotu kukuļus. Persiku un sardīņu bundžas, sērko­ciņi, cukurs, piena pulveris un ziepes arī bija lielā vērtē.

- Manam degvīnam neviens nepieskarsies, Keita paziņoja.

- Tagad daudz nepieciešamākas ir antibiotikas, tab­letes pret malāriju un serums pret čūsku kodieniem, Endžija sacīja, iepakojot lidmašīnas aptieciņu, kurā at­radās arī ampula ar anestezējošo līdzekli, ko viņai kā paraugu bija iedevis Maikls Mušaha.

Bantu vīri apgrieza laivas otrādi un uzslēja uz mie­tiem, izveidojot divus jumtiņus, zem kuriem atpūtās pēc tam, kad bija dzēruši un skaļā balsī dziedājuši līdz pat vēlai naktij. Izskatījās, ka viņi nemaz nebaidās ne no baltajiem cilvēkiem, ne dzīvniekiem. Turpretī ekspe­dīcijas dalībnieki nepavisam nejutās droši. Pieķērušies ieročiem un saiņiem, viņi neaizvēra ne acu, uzmanot saldi krācošos zvejniekus. Neilgi pēc pulksten pieciem ausa gaisma. Noslēpumainā migliņā tītā ainava šķita kā akvarelis. Kamēr sagurušie ārzemnieki gatavojās aizbraukšanai, bantu vīri pludmales smiltīs ar lupatu bumbu spēlēja futbolu.

Brālis Fernando izgatavoja nelielu altāri, kuru vaina­goja no diviem sprungulīšiem sasliets krusts, un aicināja klātesošos uz lūgšanu. Banti pienāca aiz intereses, bet pārējie aiz pieklājības, tomēr notiekošā svinīgums aizkustināja visus, pat Keitu, kura ceļojumu laikā bija redzējusi ļoti daudzas un dažādas ceremonijas, tomēr neviena no tām viņu vairs nepārsteidza.

Viņi piekrāva šaurās kanoe laiviņas pēc iespējas vien­mērīgāk, cenšoties izlīdzināt pasažieru un saiņu svaru, un atstāja lidmašīnu, ko nevarēja paņemt līdzi.

Ceru, ka mūsu prombūtnes laikā te neviens ne­nāks, Endžija sacīja, uz atvadām draudzīgi uzsitot ar plaukstu Varenajam Ērglim.

Tas bija vienīgais kapitāls, kas viņai šai pasaulē pie­derēja, un pilote baidījās, ka to nenozog un neizjauc līdz pat pēdējai skrūvītei. "Četras dienas nav sevišķi daudz," viņa pie sevis murmināja, tomēr Endžijas sirds sarāvās ļaunās priekšnojautās. Šajos džungļos četras dienas no­zīmēja veselu mūžību.

Viņi devās ceļā ap astoņiem no rīta. Lai pasargātos no saules, kas upes vidū bez žēlastības karsēja viņu galvas, ceļabiedri izmantoja brezenta gabalus. Kamēr ārzem­nieki cieta no slāpēm un karstuma, kā arī no mušu un bišu uzbrukumiem, bantu vīri bez piepūles īrās pret straumi, uzmundrinot viens otru ar jokiem un lieliem malkiem palmu vīna, ko dzēra no plastmasas pudelēm. Viņi to ieguva gaužām vienkāršā veidā: pie palmas zara pamatnes izdarīja V veida iegriezumu, zem kura pakāra ķirbi un gaidīja, līdz tas piepildās ar koka sulu, ko vēlāk raudzēja.

Debesīs bariem vien lidinājās putni, un ūdenī mudžēt mudžēja zivis; ceļabiedri redzēja nīlzirgus, iespējams, to pašu ģimeni, kuru bija sastapuši piekrastē pirmajā vakarā, un divu veidu krokodilus pelēkus un drusciņ mazākus kafijas krāsā. Endžija, kas kanoe laivā jutās droši, izmantoja iespēju tos daždažādi apvainot. Bantu vīri ar šķēpu vēlējās nomedīt vienu no lielākajiem rep­tiļiem, kura ādu varētu pārdot par krietnu naudu, bet Endžija kļuva histēriska, un arī pārējie nebija ar mieru dalīt laivu šaurību ar dzīvnieku, lai cik cieši būtu sa­sietas tā ķepas un purns: viņi bija iepazinuši krokodilu zobu asumu un astes sitienu spēku.

Laivām tuvu garām paslīdēja kas līdzīgs tumšai čūs­kai, kura negaidīti izpletās, pārvēršoties putnā ar baltsvītrainiem spārniem un melnu asti, un pazuda mežā. Vēlāk virs viņu galvām parādījās lidojoša ēna, un Nadja nopriecājās, jo pazina putnu: tas bija ērglis. Endžija pa­stāstīja, ka bija redzējusi, kā viens no tiem savos nagos paceļ gazeli. Starp lielām, leknām lapām, veidojot salas, slēpās baltas ūdensrozes, kuras uzmanīgi bija jāpašķir, lai laivas neiestrēgtu starp augu saknēm. Abos krastos bija bagātīga augu valsts, no krasta upē kārājās liānas, papardes, saknes un zari. Reizi pa reizei vienveidīgajā zaļumā parādījās arī kāds krāsains punkts violetas, sarkanas, dzeltenas un rožainas orhidejas.

Lielāko dienas daļu viņi ceļoja uz ziemeļiem. Nenogur­dināmie airētāji nemainīja kustību ritmu pat karstākajā dienas laikā, kad pārējie jau bija pa pusei zaudējuši sa­maņu. Viņi pat neapstājās, lai paēstu; bija vien jāpietiek ar cepumiem, ūdeni no pudelēm un šķipsniņu cukura. Neviens nevēlējās ēst sardīnes, kuru smarža vien jau lika kuņģim sagriezties.

Pēcpusdienā, kad saule vēl bija diezgan augstu, bet karstums jau mazliet mitējās, viens no bantu vīriem norādīja uz krastu. Kanoe laivas piestāja upes malā. Te bija plata pieteka, kas plūda no ziemeļiem, un šaurs ka­nāls, kas pa kreisi iespiedās biezajā zaļumā. Pie kanāla ietekas bija redzams kas līdzīgs putnubiedēklim. Tā bija cilvēka lieluma palmu lapās, spalvās un ādas strēmelēs ietērpta koka skulptūra ar gorillas galvu, kuras mute bija atvērta kā baisā kliedzienā. Acu dobumos bija ie­likti divi inkrustēti akmeņi. "Skulptūras" ķermenī bija sadzītas naglas un uz galvas uzlikts velosipēda ritenis, no kura nokarājās kauli un, šķiet, izkaltētas pērtiķu rokas. Tai apkārt bija vairāki tikpat baisi biedēkļi ar dzīvnieku galvām.

- Tās ir sātanistu melnās maģijas lelles! brālis Fer­nando iekliedzās un pārmeta krustu.

- Tās ir tikai drusku neglītākas nekā svēto figūras katoļu baznīcās, Keita sarkastiski atbildēja.

Džoels Gonsaless un Aleksandrs pacēla fotokameru.

Pārbiedētie bantu vīri sacīja, ka tālāk nebrauks, un nepadevās arī Keitas kārdināšanai ar naudu un cigare­tēm. Viņi paskaidroja, ka šis šausmīgais altāris iezīmē Kosongo teritorijas robežu. No šejienes tālāk atradās viņa valdījumi, kuros neviens bez atļaujas nevarēja uz­turēties. Viņi piebilda, ka ciemā iespējams nokļūt vēl pirms tumsas iestāšanās, ejot pa meža taku. Ciems nebija tālu, viņi sacīja, tikai stundas vai divu gājienā. Vajadzēja vadīties pēc kokiem, kuros ar mačeti iecirstas zīmes. Airētāji piesēja vieglās laiviņas krastā un, negai­dot rīkojumu, sāka mest saiņus uz cietzemes.

Keita samaksāja daļu no nolīgtās summas un savā sliktajā franču valodā un ar brāļa Fernando palīdzību centās paskaidrot, ka bantu zvejniekiem pēc četrām dienām jāatgriežas pakaļ ekspedīcijas dalībniekiem, lai saņemtu atlikušo samaksas daļu, kā arī cigaretes un konservus. Iedzimtie, glaimīgi smaidot, piekrita, klup­dami krizdami kāpās atpakaļ un savās kanoe laivās pazuda kā sātana vajāti.

- Tie nu gan bija ekscentriski tipi! Keita iesaucās.

- Baidos, ka mēs viņus vairs neredzēsim, Endžija norūpējusies piebilda.

- Labāk sāksim kustēties uz priekšu, pirms vēl ir satumsis, brālis Fernando noteica, uzlika plecos mu­gursomu un pasita padusē pāris saiņu.