Pigmeju mežs Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

11 Tikšanās ar gariem

Gaisma, kas zem koku zaļajām lapotnēm vienmēr bija klusināta, lēnām dzisa. Pāris dienās, kopš jaunieši bija pametuši Ngubē, debesis viņi redzēja tikai retās vietās, kur pašķīrās koku zari. Kapsēta atradās meža klajumā, un virs galvām draugi varēja redzēt gabaliņu zilas debess. Viņi iegāja starp apbedījuma vietām, gatavi pavadīt pāris stundu vientulībā.

Trijos gados, kas bija pagājuši, kopš Nadja un Alek­sandrs iepazinās, viņu draudzība bija augusi kā koks, līdz kļuva par svarīgāko jauniešu dzīves sastāvdaļu. Viņiem augot, bērnišķīgā pieķeršanās bija mainījusies, tomēr draugi par to nekad nerunāja. Viņiem trūka vārdu, lai aprakstītu šīs trauslās jūtas, un abi baidījās, ka runājot tās varētu saplēst gluži kā stiklu. Aprakstīt šo draudzību vārdos nozīmēja to precizēt, noteikt ro­bežas, samazināt; nepieminēta tā šķita brīva un tīra. Klusībā draudzība bija pletusies plašumā, bet jaunieši paši to pat nemanīja.

Pēdējā laikā Aleksandrs vairāk nekā iepriekš cieta no pusaudžu vecumam raksturīgajām hormonu vēt­rām, kuras lielāko daļu puišu piemeklē jau agrākā ve­cumā; ķermenis šķita paša ienaidnieks un nekad nelika mierā. Atzīmes skolā bija pasliktinājušās, viņš vairs nemuzicēja, un puisi garlaikoja arī ekskursijas kalnos kopā ar tēvu, kas agrāk bija neatņemama dzīves sastāv­daļa. Aleksandram uznāca slikta garastāvokļa lēkmes, viņš strīdējās ar ģimenes locekļiem un pēc tam, nožēlas mākts, nezināja, kā izlīgt. Puisis bija kļuvis neveikls un pinās pretrunīgu izjūtu tīklā. Pāris minūšu laikā depre­siju varēja nomainīt eiforijas lēkmes, emocijas bija tik intensīvas, ka reizēm viņš pats sev taujāja, vai maz vērts dzīvot tālāk. Pesimisma brīžos Aleksandrs domāja, ka pasaule ir bēdu ieleja un lielākā cilvēces daļa ir stulbeņi. Par spīti tam, ka viņš bija izlasījis daudzas grāmatas par šo problēmu, puisis tomēr to pārdzīvoja kā lielāko apkaunojumu. "Neuztraucies, mēs visi esam tam gājuši cauri," tēvs mierināja Aleksandru, it kā runa būtu par parastu saaukstēšanos. Bet drīz vien viņam būs jau as­toņpadsmit gadu, un nekas nemainījās. Puisis gandrīz nemaz nevarēja aprunāties ar vecākiem, viņi Aleksandru gluži vienkārši padarīja traku, viņi bija no pavisam cita laika, viss, ko viņi teica, izklausījās novecojis. Jaunietis zināja, ka tēvs un māte viņu bezgalīgi mīl, un bija par to pateicīgs, tomēr viņš neticēja, ka vecāki ir spējīgi viņu saprast. Par savām problēmām Aleksandrs varēja apru­nāties tikai ar Nadju. Šifrētā valodā, ko draugi izman­toja, elektroniskā pasta vēstulēs viņš bez kautrēšanās varēja pastāstīt par dažādiem notikumiem, tomēr nekad vēl to nebija darījuši klātienē. Meitene pieņēma draugu tādu, kāds viņš bija, nenosodot. Viņa lasīja vēstules, nepaužot savu viedokli, jo patiesībā nemaz nezināja, ko atbildēt, jo viņu satrauca pavisam citas lietas.

Aleksandrs domāja, ka viņa aizraušanās ar meitenēm ir smieklīga, tomēr nekādi nevarēja no tās izvairīties. Nejaušs vārds, kustība vai pieskāriens piepildīja galvu ar tēliem un dvēseli ar vēlmi. Labākais veids, kā no tā at­brīvoties, bija fiziskās kustības: ziemā un vasarā Alekss sērfoja Klusajā okeānā. Saskarsme ar auksto ūdeni un brīnišķīgā lidojuma sajūta atkal atdeva viņam bērnības nevainību un eiforiju, tomēr šis stāvoklis nebija ilgs. Turpretī ceļojumi kopā ar vecmāmiņu spēja puisi izklai­dēt pat vairākas nedēļas. Kopā ar Keitu Alekss kontro­lēja savas emocijas, un tas deva vārgu cerību iespējams, ka tēvam bija taisnība un šis trakums reiz beigsies.

Kopš tikšanās Ņujorkā ceļojuma sākumā Aleksandrs uz Nadju skatījās ar citām acīm, kaut arī pilnībā izslē­dza meiteni no savām romantiskajām un erotiskajām fantāzijām. Viņš pat nevarēja draudzeni šādi iedomā­ties, viņa ietilpa tajā pašā kategorijā, kur māsas, ar viņu saistīja tikai pilnīgs un greizsirdības pilns mīļums. Aleksandram vajadzēja aizstāvēt Nadju no visiem, kas viņai varētu nodarīt pāri, it īpaši no citiem puišiem. Nadja bija skaista tā vismaz draugam šķita -, un agrāk vai vēlāk viņai apkārt spietos puišu bari. Viņš nekad nepieļaus, ka tie dienaszagļi draudzenei tuvojas, jau no šīs domas vien Aleksandrs kļuva nikns. Viņš vēroja Nadjas ķermeņa formas, viņas graciozās kustības un modro sejas izteiksmi. Aleksandram patika draudzenes tumši blondie mati, iedegusi āda un riekstu brūnās acis; viņas portretu varētu uzgleznot, izmantojot tikai dzelteni brūnos toņus. Nadja bija citāda nekā viņš, un tas puisi intriģēja draudzenes fiziskais trauslums, aiz kura slēpās viņas spēcīgais raksturs, klusā vērība, veids, kā viņa saplūda ar dabu. Nadja vienmēr bija atturīga, bet tagad šķita noslēpumaina. Aleksandram patika at­rasties viņas tuvumā, reizi pa reizei pieskarties viņai, bet viņam bija daudz vieglāk sarunāties ar meiteni no attāluma; kad viņa atradās tuvumā, Aleksandrs apju­ka, nezināja, ko teikt, un sāka neviļus pārdomāt vār­dus. Viņam šķita, ka rokas reizēm kļūst pārāk smagas, pēdas pārāk lielas un balss tonis pārāk valdonīgs.

Nu, sēžot senā un tumšā pigmeju kapsētā, Aleksandrs draudzenes tuvumu sajuta gandrīz vai sāpīgi. Viņš mī­lēja Nadju vairāk nekā jebkuru citu cilvēku pasaulē, vairāk nekā vecākus, visus draugus kopā un baidījās viņu pazaudēt.

- Kā iet pa Ņujorku? Tev patīk dzīvot kopā ar vecmā­miņu? viņš jautāja, lai nebūtu jāklusē.

- Tava vecmāmiņa pret mani izturas kā pret princesi, bet es ļoti ilgojos pēc tēta.

- Neatgriezies Amazonē, Ērgle, tā ir ļoti tālu, un mēs nevarēsim sazināties.

- Brauc man līdzi, Nadja sacīja.

- Es došos, kur vien vēlies, bet vispirms man jāpa­beidz medicīnas studijas.

- Tava vecmāmiņa saka, ka tu rakstot par mūsu pie­dzīvojumiem Amazonē un Zelta pūķa karaļvalstī. Vai tu rakstīsi arī par pigmejiem? meitene vaicāja.

- Tās, Ērgle, ir tikai piezīmes. Es nevēlos kļūt par rakstnieku, bet gan par ārstu. Šī doma man ienāca prātā, kad saslima mamma, un es cieši nolēmu to darīt, kad lama Tensings ar lūgšanām un adatām izdziedēja tavu plecu. Tad es apjautu, ka, lai ārstētu, nepietiek tikai ar zinātni un tehnoloģijām, ir arī citas, vienlīdz svarīgas lietas. Alternatīvā medicīna, manuprāt, tā sauc to, ar ko vēlos nodarboties, Aleksandrs skaidroja.

- Vai atceries, ko teica šamanis Valimai? Viņš sacīja, ka tev piemīt spējas dziedēt un ka tās nepieciešams izmantot. Manuprāt, tu būsi labākais ārsts pasaulē, Nadja bija pārliecināta.

- Un ko tu gribi darīt pēc skolas beigšanas?

- Es mācīšos dzīvnieku valodas.

- Nav nevienas skolas, kur mācītu dzīvnieku valo­das, Aleksandrs smējās.

- Tādā gadījumā es tādu nodibināšu.

- Būtu jauki, ja mēs varētu ceļot kopā, es kā ārsts un tu kā lingviste, Aleksandrs piedāvāja.

- Tas būs pēc tam, kad mēs apprecēsimies, Nadja atteica.

Teikums palika plīvojot gaisā gluži kā karogs. Alek­sandrs juta, ka asinis joņo ķermenī un sirds krūtīs lēkā kā negudra. Viņš bija tik pārsteigts, ka nespēja atbildēt. Kā gan viņam tas nebija ienācis prātā? Aleksandrs bija līdz ausīm iemīlējies Sesilijā Bārnsā, ar kuru viņam nebija nekā kopīga. Šogad viņš bija skolasbiedrenei se­kojis ar neuzveicamu stūrgalvību, stoiski paciešot visas meitenes nievas un kaprīzes. Kamēr Aleksandrs vēl uzvedās kā puišelis, Sesilija Bārnsa jau bija kļuvusi par īstu sievieti, kaut arī viņai bija tieši tikpat daudz gadu. Viņa bija ļoti atraktīva, un Aleksandrs jau bija zaudējis cerību, ka jauniete pievērsīs viņam kaut mazlietiņ uz­manības. Sesilija sapņoja kļūt par aktrisi, iztēlojās filmu pirmizrādes un plānoja doties uz Holivudu izmēģināt laimi, tiklīdz viņai paliks astoņpadsmit gadu. Nadjas sacītais pavēra apvāršņus, ko Aleksandrs līdz tam nebija pamanījis.

- Kāds gan es esmu stulbenis! viņš iesaucās.

- Ko tas nozīmē? Mēs neprecēsimies?

- Es… Aleksandrs murmināja.

- Paklau, Jaguār, mēs pat nezinām, vai dzīvi izkļūsim no šā meža. Tā kā mums, iespējams, vairs nav daudz laika, aprunāsimies no sirds, meitene nopietni piedā­vāja.

- Protams, ka mēs apprecēsimies, Ergle! Par to nav ne mazāko šaubu, ausīm degot, puisis atbildēja.

- Nu, līdz tam mums vēl ir vairāki gadi, viņa sacīja un paraustīja plecus.

Ilgu laiku nevienam no abiem nebija ko teikt. Alek­sandru pārņēma pretrunīgu sajūtu un domu virpulis no bailēm gaišā dienas laikā vēlreiz paskatīties uz Nadju līdz kārdinājumam viņu noskūpstīt. Viņš bija pārlieci­nāts, ka nekad neuzdrošināsies to izdarīt… Klusums kļuva neizturams.

- Vai tev ir bail, Jaguār? Nadja pēc pusstundas jautāja.

Aleksandrs pārstāja elpot, iedomājoties, ka draudze­ne ir uzminējusi viņa domas un runā par bailēm, kas tobrīd paralizēja puisi. Izdzirdis jautājumu vēlreiz, viņš saprata, ka meitene runā par kaut ko daudz konkrētāku un tuvāku.

- Rīt jāstājas pretī Kosongo, Mbembelē un, iespējams, arī burvim Sombem. Kā mēs to paveiksim?

- Tad jau redzēs, Ērgle. Kā saka mana vecmāmiņa: nevajag baidīties no bailēm.

Aleksandrs jutās pateicīgs, ka draudzene ir novirzī­jusies no iepriekšējā temata, un nosprieda nepieminēt mīlestību vismaz līdz tam brīdim, kad atkal atradīsies drošībā Kalifornijā un starp viņiem būs viss Amerikas kontinents. Ar elektroniskā pasta starpniecību par jūtām būs daudz vieglāk runāt, jo tad Nadja neredzēs vina sarkanās ausis.

- Ceru, ka ērglis un jaguārs mums nāks palīgā, Aleksandrs sacīja.

- Šoreiz mums nepieciešams kas vairāk, Nadja sprieda.

Tūdaļ pat draugi sajuta kādas būtnes tuvumu, it kā tā būtu atsaukusies viņu aicinājumam. Aleksandrs pa­stiepa roku pēc naža un iededza lukturīti, un tajā pašā brīdī viņu acu priekšā parādījās šaušalīgs stāvs.

Izbīļa sastindzināti, viņi trīs metrus tālāk ieraudzīja vecu, lupatās satinušos raganu ar milzīgu un izspūrušu baltu matu ērkuli, viņa bija tik kaulaina kā skelets. Tas ir spoks, jaunieši tūdaļ pat nodomāja, bet Aleksandram ienāca prātā, ka jābūt vēl kādam citam izskaidroju­mam.

- Kas tur ir? viņš angliski iekliedzās un ar vienu lēcienu bija kājās.

Klusums. Jaunietis atkārtoja jautājumu un pavērsa lukturīti pret dīvaino būtni.

- Vai jūs esat gars? Nadja vaicāja, jaucot franču un bantu valodu.

Parādība atbildēja ar neskaidru murmināšanu un, gaismas apžilbināta, atkāpās.

- Izskatās, ka tā ir kāda večiņa! Nadja iesaucās.

Beidzot jaunieši saprata spoka sacīto: Nana Asante.

- Nana Asante? Ngubē karaliene? Dzīva vai mirusi? Nadja taujāja.

Drīz vien šaubas izklīda tā tik tiešām bija senā kara­liene, tā pati, kura pazuda un kuru Kosongo, sagrābjot varu, šķietami bija nogalinājis. Sieviete gadiem ilgi bija slepeni dzīvojusi kapsētā, kur pārtika no ziedojumiem, ko mednieki atstāja saviem senčiem. Viņa uzturēja kār­tību šai vietā, salika kapos līķus, kurus pigmeji iemeta pa caurumu mūrī. Karaliene sacīja, ka nav viena, ka gari ir kopā ar viņu… pavisam drīz viņa domā tiem pie­vienoties, jo ir nogurusi dzīvot savā ķermenī. Karaliene pastāstīja, ka agrāk viņa bija nganga dziedniece, kas, nonākot transā, ceļoja garu pasaulē. Viņa tos bija redzē­jusi ceremoniju laikā un baidījās no gariem. Tagad tie bija kļuvuši par draugiem.

- Nabaga sieviete, viņa droši vien ir jukusi, Alek­sandrs pačukstēja Nadjai.

Nana Asante nebija traka, gluži pretēji šajos no­šķirtības gados viņa bija iemantojusi pārsteidzošu prāta skaidrību. Viņa zināja visu, kas notiek Ngubē, zināja par Kosongo un viņa divdesmit sievām, par Mbembelē un desmit Leoparda brālības zaldātiem, par burvi Sombi un viņa dēmoniem. Viņa zināja, ka ciemā dzīvojošie bantu ļaudis neuzdrošinās stāties tiem pretī, jo ikviena nepa­klausības pazīme tika sodīta ar briesmīgām mocībām. Viņa zināja, ka pigmeji kļuvuši par vergiem, ka Kosongo atņēmis viņiem svēto amuletu un ka Mbembelē pārdod verdzībā viņu bērnus, ja pigmeji neatnes ziloņkaulu. Tāpat karaliene zināja, ka Ngubē bija ieradusies ārzem­nieku grupa, kuri meklēja misionārus, un ka divi jau­nieši bija aizbēguši no Ngubē un atnākuši viņu apciemot.

- Kā jūs to varat zināt!? Aleksandrs iesaucās.

- Man to pastāstīja senči. Viņi zina daudzas lietas. Gari staigā apkārt ne tikai naktī, kā ļaudis domā, viņi klīst apkārt arī pa dienu, šur un tur starp dzīvajiem un mirušajiem, satiekas ar citiem dabas gariem, Nana Asante stāstīja.

- Vai viņi palīdzēs saviem pēctečiem? Nadja vaicāja.

- To es nezinu. Jums pašiem jārunā ar viņiem, ka­raliene nosprieda.

Milzīgs, dzeltens un spožs pilnmēness parādījās de­besīs virs meža klajumiņa. Šai brīdī kapsētā notika kas maģisks, ko turpmākajos gados Nadja un Aleksandrs atcerēsies kā izšķirīgu savas dzīves mirkli.

Pirmā pazīme, ka notiek kas neparasts, bija tas, ka jaunieši tumsā varēja redzēt tik skaidri, it kā kapsētu apgaismotu stadiona starmeši. Pirmo reizi, kopš viņi atradās Āfrikā, Nadjai un Aleksandram kļuva auksti. Viņi drebinoties apskāvās, lai uzmundrinātu un sasil­dītu viens otru. Gaisu piepildīja arvien spēcīgāka bišu zumēšana, un apstulbušo jauniešu acu priekšā parādī­jās caurspīdīgas būtnes. Viņiem visapkārt stāvēja gari. Viņus nebija iespējams aprakstīt, jo senčiem nepiemita noteikta forma, viņi bija mazliet līdzīgi cilvēkiem, bet mainījās kā dūmu zīmējumi; gari nebija kaili, bet arī ne apģērbti; tiem nebija krāsas, un tie spīdēja.

Intensīvā kukaiņu zumēšana, kas skanēja jauniešu ausīs, bija universāla, telepātijai līdzīga garu valoda, ko draugi lieliski saprata. Viņiem neko nevajadzēja spo­kiem paskaidrot, nekas nebija jāsaka un jālūdz ar vār­diem. Šīs ēteriskās būtnes zināja, kas notiek, un arī to, kas notiks nākotnē, jo viņu pasaulē laiks nepastāvēja. Te bija mirušo senču dvēseles un arī vēl nedzimušo cil­vēku gari, dažas dvēseles pastāvēja tikai kā gari, citas bija gatavas pieņemt fizisko formu uz šīs vai kādas citas planētas, šeit vai tur.

Draugi uzzināja, ka gari tikai retu reizi iejaucas ma­teriālās pasaules notikumos, kaut arī reizēm palīdz dzīv­niekiem kā intuīcija un cilvēkiem kā iztēle, sapņi, rado­šais gars un mistiskās vai spirituālās atklāsmes. Lielākā daļa ļaužu ir tik nevērīgi pret visu dievišķo, ka nepama­na zīmes, sakritības, priekšnojautas un sīkos ikdienas brīnumus. Jaunieši saprata, ka gari neuzsūta slimības, nelaimes un nāvi, kā viņiem bija stāstīts; ciešanas radīja dzīvo cilvēku ļaunums un tumsonība. Gari neuzbruka ļaudīm, kas ienāca viņu valdījumos vai tos apvainoja, jo viņiem nebija īpašumu un viņus nekādi nebija iespējams aizvainot. Ziedojumi, dāvanas un lūgšanas līdz gariem nenokļūst; to vienīgā jēga ir nomierināt ļaudis, kuri ziedo.

Nebija iespējams pateikt, cik ilga bija saruna ar ga­riem. Pamazām kļuva arvien gaišāks un atvērās plašāka dimensija. Mūris, kuram draugi bija pārrāpušies, lai iekļūtu kapsētā, izzuda, un viņi atradās mežā, kaut arī tas nemaz nelīdzinājās džungļiem, pa kuriem jaunieši nule bija gājuši. Nekas nebija kā iepriekš, apkārt staroja neredzēta enerģija. Koki vairs neveidoja viendabīgi zaļu masu, tagad katram no tiem piemita savs raksturs, savs vārds un atmiņas. Visaugstākie koki, no kuru sēklām bija izauguši jaunākie, stāstīja tiem stāstus. Visvecākie augi pauda vēlmi drīz mirt, lai barotu zemi; jaunā­kie, dedzīgi vēloties dzīvot, audzēja tvirtus pumpurus. Visapkārt valdīja nebeidzama murmināšana, dažādas sugas savā starpā sarunājās.

Jauniešiem apkārt bija simtiem dzīvnieku, par dažu eksistenci viņi līdz šim nebija pat nojautuši: nelielām žirafēm līdzīgi okapi ar garu kaklu, bizamžurkas, muskusbrieži, mangusti, lidvāveres, zeltīti kaķi un antilopes, kas bija svītrainas kā zebras, ar zvīņām klāti skudrlāči un kokos sakāpuši pērtiķi, kas šīs nakts maģiskajā gais­mā pļāpāja kā bērni. Jauniešiem garām pilnīgā harmo­nijā pagāja leopardi, krokodili, degunradži un citi zvēri. Brīnišķīgi putni ar dziesmām piepildīja gaisu, un to krāšņās spalvas vēl vairāk izgaismoja nakti. Vēja pūsmā dejoja miljardiem kukaiņu: daudzkrāsaini tauriņi, spī­dīgas vaboles, trokšņaini circeņi un maigi jāņtārpiņi. Zeme ņudzēja no reptiļiem: čūskas, bruņurupuči un lielas ķirzakas dinozauru pēcteces vēroja jauniešus ar acīm, kurām bija trīs plakstiņi.

Miljardiem un miljardiem augu un dzīvnieku dvēseļu ieskauti, viņi devās uz garīgā meža vidu. Aleksandra un Nadjas prāts atkal izpletās, un viņi pamanīja saiknes starp būtnēm, enerģijas plūsmas, kas aptvēra visu uni­versu kā brīnumains tīkls smalks kā zīds un izturīgs kā tērauds. Viņi saprata, ka nekas nav izolēts; ikviena lieta, kas notiek, no domas līdz negaisam, iespaido arī visu pārējo. Jaunieši sajuta pulsējošo un dzīvo zemi lielu organismu, kura klēpī radās visa flora un fauna, kalni, upes, līdzenumu vējš, vulkānu lava un augstāko kalnu mūžīgie sniegi. Un Māte planēta ir daļa no citiem, lielākiem organismiem, saistīta ar bezgalīgi daudzām zvaigznēm milzīgajā debesjumā.

Jaunieši vēroja neizbēgamos dzīves apļus nāvi, pār­veidošanos un atdzimšanu kā brīnišķīgu zīmējumu, kurā viss notiek vienlaikus, bez pagātnes, tagadnes un nākotnes, tagad, kopš mūžīgiem laikiem un uz mūžiem.

Beidzot, fantastiskā ceļojuma pēdējā posmā, draugi saprata, ka neskaitāmās dvēseles visas, cik vien pastāv universā, ir daļa no viena vienīga gara, gluži kā ūdens lāses okeānā. Viena garīga esence veido visu pastāvošo. Nav atšķirības starp būtnēm, nepastāv robeža starp dzīvību un nāvi.

Nadjai un Aleksandram nebija bail nevienā šā neti­camā ceļojuma brīdī. Sākumā abiem šķita, ka viņi lido kā sapnī, jaunieši juta pilnīgu mieru, tomēr garīgais ceļojums it īpaši ietekmēja viņu jutekļus un iztēli, mieru nomainīja eiforija, neizsakāma laime, milzīgas enerģijas un spēka sajūta.

Mēness turpināja savu ceļu pa debesjumu un pazuda mežā. Vēl kādu brīdi apkārt bija manāma garu radītā gaisma, bet bišu sanēšana un drēgnums aizvien mazinā­jās. Abi draugi atmodās no transa starp kapu kopiņām, un Boroba bija apķēries Nadjai ap vidukli. Kādu brīdi viņi nesarunājās un nekustējās, lai neaizbiedētu brīža bur­vību. Beidzot viņi neticīgi saskatījās, it kā šauboties par piedzīvotā patiesumu, bet tad parādījās karaliene Nana Asante, kas apliecināja, ka tas nav bijis tikai šķitums.

Karalieni izgaismoja spēcīgs iekšējs starojums. Jau­nieši viņu redzēja tādu, kāda karaliene tiešām izskatī­jās, un nevis tādu, kāda viņa bija parādījusies sākumā, kā noskrandušu un izkāmējušu večiņu. Patiesībā Nana Asante izskatījās lieliski kā amazone, kā sena mežu dieviete. Vientulībā pavadīto gadu laikā, meditējot kopā ar mirušajiem, karaliene bija kļuvusi vieda, attīrījusi savu sirdi no naida un alkatības, vairs neko nevēlējās, nekas viņu nesatrauca un nebiedēja. Viņa bija drosmīga, jo krampjaini nepieķērās dzīvei, karaliene bija spēcīga, jo viņu vadīja līdzjūtība; viņa bija taisnīga, jo nojauta patiesību, un neuzvarama, jo viņu atbalstīja vesels pulks garu.

- Ngubē ir daudz ciešanu. Kad valdījāt jūs, bija miers, bantu cilts un pigmeji vēl atceras tos laikus. Nāciet mums līdzi, Nana Asante, palīdziet mums! Nadja ai­cināja.

- Iesim, karaliene nevilcinoties atbildēja, it kā vai­rākus gadus būtu gatavojusies šim brīdim.