Pigmeju mežs Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

7 Kosongo gūstekņi

Ar vienu roku Kosongo pakratīja zelta zvanu un ar otru pavēlēja tuvoties ciema iedzīvotājiem, kas bija pa­slēpušies aiz būdām un kokiem. Zaldātu uzvedība mai­nījās, viņi pat pieliecās, lai palīdzētu svešiniekiem pie­celties un atnesa trīskāju ķeblīšus, kurus nodeva viesu rīcībā. Iedzīvotāji uzmanīgi tuvojās.

- Svētki! Mūzika! Ēdiens! Kosongo pavēlēja ar Karaliskās Mutes starpniecību un norādīja šausmu pārņemtajiem svešiniekiem, ka viņi var apsēsties uz soliņiem.

Zīļu piekariņu aizsegtā karaļa seja pievērsās Endžijai. Pilote juta, ka tiek aplūkota, un centās aizslēpties aiz biedru mugurām, tomēr ar viņas raženajām miesām to nebija iespējams izdarīt.

- Domāju, ka viņš uz mani skatās. Viņa acis neno­galina, kā mums stāstīja, tomēr es jūtu, ka viņš mani izģērbj, viņa čukstēja Keitai.

- Iespējams, ka viņš domā pievienot tevi savam harē­mam, rakstniece jokojot atbildēja.

- Tikai pār manu līķi!

Keita pie sevis nodomāja, ka skaistuma ziņā Endžija varētu stāties līdzās jebkurai no Kosongo sievām; par spīti tam, ka viņa vairs nebija tik jauna. Āfrikā meitenes izgāja pie vīra pusaudžu vecumā, tādēļ piloti jau varētu uzskatīt par nobriedušu sievieti; tomēr viņas garais un pilnīgais augums, sniegbaltie zobi un mirdzošā āda bija ļoti pievilcīgi. Rakstniece izvilka no mugursomas vienu no savām vērtīgajām degvīna pudelēm un nolika to pie monarha kājām, tomēr nelikās, ka valdnieku tas īpaši iespaidotu. Ar nicinošu žestu Kosongo ļāva saviem pado­tajiem nobaudīt niecīgo dāvanu. Zaldāti palaida pudeli no rokas rokā. Karalis tūdaļ pat no sava apmetņa kro­kām izņēma cigarešu paciņu, un zaldāti katram ciema vīrietim piešķīra pa vienam smēķim. Sievietes, kuras netika uzskatītas par vienlīdzīgām būtnēm, tika igno­rētas. Par spīti Endžijas nikotīna trūkuma izmisumam, arī ārzemniekiem nepiedāvāja nevienu cigareti.

Karaļa sievām neviens nepievērsa vairāk uzmanības kā pārējām Ngubē sievietēm. Skarbam vecim bija uzdots uzturēt kārtību harēmā, un šim mērķim viņam bija gara bambusa nūja, ar kuru vecais sita pa harēma sieviešu kājām, kad vien viņam ienāca prātā. Acīmredzot nebija nosodāms fiziski ietekmēt karalienes publiskās vietās.

Brālis Fernando uzdrošinājās pajautāt par misionā­riem, un Karaliskā Mute atbildēja, ka Ngubē tādi nekad nav bijuši. Viņš piebilda, ka ciemā gadiem ilgi nav pa­rādījies neviens ārzemnieks, izņemot kādu antropologu, kas bija ieradies mērīt pigmeju galvas un pēc pāris die­nām aizbēdzis atpakaļ, jo nav varējis izturēt ne klimatu, ne moskītus.

Tas droši vien bija Ludoviks Leblāns, Keita no­pūtās.

Viņa atcerējās, ka Leblāns, viņas senais ienaidnieks un Dimantu fonda partneris, bija iedevis viņai izlasīt kādā zinātniskā žurnālā publicēto eseju par ekvatoriālo džungļu pigmejiem. Pēc Leblāna domām, pigmeji veidoja vienlīdzīgāko un brīvāko zināmo sabiedrību. Sievietes un vīriešus vienoja ciešs biedriskums, pāri medīja kopā un dalīja arī rūpes par bērniem. Starp viņiem nebija hierar­hijas, vienīgie godājamākie amati bija "vadonis", "dzied­nieks" un "labākais mednieks", bet arī tie nedeva nedz varu, nedz privilēģijas, tikai pienākumus. Nepastāvēja atšķirība starp vīriešiem un sievietēm, starp veciem un jauniem; bērniem nebija jāklausa vecāki. Vardarbību cilts nepazina. Viņi dzīvoja ģimenēs, nevienam nepiede­rēja vairāk kā citam, viņi sarūpēja vienīgi tik, cik varēja patērēt vienā dienā. Nebija nekāda stimula uzkrāt ma­teriālus labumus, jo, tiklīdz kāds kaut ko ieguva, ģimene tūdaļ pat varēja viņam to atņemt. Viss tika dalīts. Tā bija ļoti neatkarīga tauta, kuru nebija pakļāvuši pat Eiropas kolonizatori, tomēr nesenā pagātnē daudzus no pigmejiem bija paverdzinājusi bantu cilts.

Keita nekad nebija droša par to, cik daudz patiesības bija Leblāna akadēmiskajos darbos, tomēr rakstnieces intuīcija sacīja, ka par pigmejiem lielīgajam profesoram varēja būt taisnība. Pirmo reizi Keitai viņa pietrūka. Strīdēties ar Leblānu bija viņas dzīves sāls, tas viņu uzturēja formā; nebija labi pavadīt ilgu laiku prom no Leblāna, jo tā varēja sabojāties raksturs. Vecā rakstniece ne no kā tik ļoti nebaidījās kā no tā, ka varētu kļūt par neaizsargātu vecmāmuļu.

Brālis Fernando bija pārliecināts, ka Karaliskā Mute melo par pazudušajiem misionāriem un turpināja uzdot jautājumus, līdz Keita un Endžija viņam atgādināja par protokolu. Bija acīm redzams, ka karalim šis temats nemaz nepatīk. Kosongo bija līdzīgs bumbai ar laika degli, kas jebkurā brīdī var uzsprāgt, un ekspedīcijas dalībnieki atradās neapskaužamā situācijā.

Svētku mielastam ciemiņiem piedāvāja ķirbjus ar palmu vīnu, spinātiem līdzīgas lapas un maniokas pu­diņu; viņi saņēma arī grozu ar lielām žurkām, kuras bija izceptas ugunskurā un pārlietas ar oranžīgu eļļu, ko ie­guva no palmu sēklām. Aleksandrs aizvēra acis, ar skum­jām domājot par sardīņu kārbām mugursomā, bet vec­māmiņas kājas spēriens puisi atgrieza realitātē. Nebija piesardzīgi atteikties no karaļa piedāvātām vakariņām.

- Keita, tās ir žurkas! viņš iesaucās, mēģinot ap­spiest uz augšu kāpjošo kuņģa saturu.

- Neesi nu vārgulis! Tās garšo pēc vistas, viņa at­bildēja.

- To pašu tu teici par Amazones čūsku, un tā nebija taisnība, mazdēls atgādināja.

Palmu vīns izrādījās šausmīga saldena ļerga, kas uz­dzina sliktu dūšu, draugi to pieklājības pēc nogaršoja, bet nespēja norīt. Savukārt zaldāti un citi ciema vīrie­ši to dzēra lieliem malkiem, līdz nepalika ne pilītes. Apsardze zaudēja modrību, tomēr gūstekņiem nebija, kur bēgt, jo visapkārt slējās džungļi, bija jūtami indīgi purvu izgarojumi un bīstami savvaļas zvēri. Ceptās žur­kas un dīvainās lapas izrādījās daudz ēdamākas nekā sākumā šķita, turpretī maniokas pudiņš garšoja pēc ziepjūdenī izmērcētas maizes, taču ekspedīcijas dalīb­nieki bija tik izsalkuši, ka notiesāja ēdienu, īpaši ne­šauboties. Nadja aprobežojās ar rūgtajiem spinātiem, bet Aleksandrs, sev par lielu brīnumu, ar baudu sūkāja žurkas ķepiņu. Vecmāmiņai bija taisnība, tās garšoja pēc vistas. Pareizāk sakot, pēc kūpinātas vistas.

Pēkšņi Kosongo atkal pakratīja zvanu.

- Tagad es vēlos savus pigmejus! Karaliskā Mute uz­kliedza zaldātiem un pēc tam paskaidroja viesiem: Man ir daudz pigmeju, viņi ir mani vergi. Viņi nav cilvēki, viņi kā pērtiķi dzīvo džungļos.

Laukumā ienesa vairākas dažāda lieluma bungas, dažas bija tik lielas, ka tās varēja pārvietot tikai divi vīri, citas bija pagatavotas no ķirbjiem pārvilktas ādas vai apsūnojušām benzīna muciņām. Pēc zaldātu pavēles neliela pigmeju grupiņa tā pati, kas ārzemniekus at­veda uz Ngubē un turējās atstatus, tika izstumta pie instrumentiem. Neuzdrošinoties nepaklausīt, noliektām galvām un nesakot ne vārda, vīri nostājās savās vietās.

- Jums jāspēlē mūzika un jādejo, lai jūsu senči aizved līdz tīkliem ziloni. Rīt jūs dosieties medībās un nevarat atgriezties ar tukšām rokām, Kosongo paskaidroja ar Karaliskās Mutes starpniecību.

Bejē Dokū pāris reižu uzsita, kā izmēģinot toni un iesildoties, un tūdaļ pat viņam pievienojās arī pārējie. Pigmeju sejas izteiksme mainījās, viņi izskatījās pavisam citādāki, viņu acis iemirdzējās, ķermeņi kustējās vienā ritmā ar rokām, bet troksnis un ritms tikmēr pieauga. Šķita, ka pigmeji nespēj pretoties pašu radītās mūzikas valdzinājumam. Viņu balsis vienojās brīnumainā dzies­mā, kas vijās gaisā kā čūska, un drīz vien apstājās, lai spertu soli pretējā virzienā. Bungas atdzīvojās, sacentās citas ar citām, veidoja kopēju melodiju, satricināja un atdzīvināja nakti. Aleksandrs klusībā nosprieda, ka pus­ducis sitamo instrumentu orķestru ar elektriskajiem pa­stiprinātājiem nespētu līdzināties šim priekšnesumam. Uz saviem vienkāršajiem instrumentiem pigmeji atda­rināja dabas skaņas; dažas no tām bija maigas kā ūdens čalas uz akmeņiem vai gazeles lēciens; citas dobjas kā ziloņa soļi un bifeļu auļi; vēl citas bija kā mīlas dziesma, kaujas saucieni vai sāpju vaidi. Mūzikas intensitāte un ātrums arvien pieauga, līdz sasniedza apogeju, pieklusa un pārvērtās gandrīz nedzirdamā nopūtā. Vienu ciklu nomainīja otrs, tomēr tie nekad nebija vienādi, katrs no tiem bija ar savu burvību, pilni skaistuma un emo­ciju, un tie varēja būt pa spēkam tikai labākajiem džeza mūziķiem.

Pēc otrās Kosongo zīmes atveda sievietes, kuras ek­spedīcijas dalībnieki līdz šim nebija redzējuši. Viņas atradās dzīvniekiem domātajos aplokos pie ieejas ciemā. Sievietes piederēja pigmeju ciltij un bija jaunas, tērptas tikai palmu lapu svārkos. Viņas gāja, pazemīgi velkot pa zemi kājas, bet zaldāti tikmēr kliedza un draudēja. Ieraugot sievietes, mūziķi sastinga kā paralizēti, bungas vienā mirklī apklusa un kādu brīdi to radītās skaņas atbalss vēl vibrēja mežā.

Sargi pacēla nūjas, un sievietes saliecās, apkampda­mas viena otru, lai savstarpēji aizsargātos. Tūdaļ pat instrumenti sāka skanēt ar jaunu spēku. Tad bezspēcīgo ārzemnieku acu priekšā norisinājās mēms dialogs starp sievietēm un muzikantiem. Kamēr vīrieši dauzīja bun­gas, paužot visu cilvēku emociju spektru no niknuma līdz mīlestībai un skumjām, sievietes aplī dejoja, plivinot palmu lapu svārkus, paceļot rokas, ar kailajām kājām dauzot zemi, ar kustībām un dziedāšanu atbildot skum­jajam biedru saucienam. Izrāde bija primitīvi intensīva un nepanesami sāpīga.

Nadja paslēpa seju rokās; Aleksandrs draudzeni cieši apskāva un turēja ciet, jo baidījās, ka viņa varētu mes­ties laukuma vidū, lai izbeigtu šo pazemojošo deju. Keita pienāca pie jauniešiem un brīdināja neizdarīt nevienu nepareizu kustību, jo tā varēja būt liktenīga. Pietika palūkoties uz Kosongo, lai redzētu, ka viņš ir kā prātu zaudējis. Viņš staipījās bungu radīto skaņu ritmā kā elektriskās strāvas kratīts un joprojām sēdēja savā fran­ču krēslā, ko izmantoja kā troni. Apmetņa un platmales greznojumi šķindēja, kājas cilājās mūzikas ritmā, rokas kratījās, un zelta rokassprādzes žvadzēja. Vairāki gal­minieki un piedzērušie zaldāti arī sāka dejot, un vēlāk dejā metās arī pārējie ciema iedzīvotāji. Drīz vien ļaužu pūlis lēkāja un grūstījās.

Kolektīvais vājprāts beidzās tikpat pēkšņi kā bija sācies. Pēc tikai viņiem vien zināmas zīmes mūziķi bei­dza dauzīt bungas un sieviešu kaismīgā deja mitējās. Viņas grupiņās devās atpakaļ uz aploku. Kad bungas bija apklusušas, Kosongo tūdaļ pat kļuva nekustīgs un iedzīvotāji sekoja viņa piemēram. Tikai pa kailajām rokām plūstošie sviedri vēl atgādināja par neseno deju.

Ārzemnieki pamanīja, ka karalim uz rokām ir tādas pašas rituālas rētas un leoparda ādas apsēji kā zaldā­tiem. Galminieki sakārtoja uz pleciem smago apmetni un cepuri, kas dejojot bija sašķiebusies.

Karaliskā Mute ārzemniekiem paskaidroja, ka, uzka­vējoties ilgāk, viņiem būs jāpiedalās Ezenji, mirušo dejā, kuru izpilda bērēs un pirms nāvessoda. Ezenji bija arī diženā gara vārds. Kā jau bija gaidāms, šī ziņa grupas dalībniekos neradīja prieku. Pirms vēl kāds paspēja ko sīkāk pajautāt, runasvīrs karaļa vārdā paziņoja, ka viņi tiks aizvesti uz savām "istabām".

Četri vīri pacēla platformu, uz kuras atradās karaļa tronis, un nesa Kosongo uz pils pusi. Gājienam pievieno­jās karaļa sievas, kuru aprūpē atradās divi ziloņu ilkņi un bērni. Nesēji bija tik daudz dzēruši, ka tronis bīstami šūpojās. Keita un viņas draugi paņēma saiņus un divu bantu vīru nestu lāpu gaismā gāja pa tumšu taku. Viņus pavadīja viens zaldāts ar leoparda ādas aproci un šauja­mo. Palmu vīns un mežonīgā deja viņam bija uzlabojusi garastāvokli; pavadoņi smējās, jokoja un iedunkāja cits citu, tomēr tas draugus nepavisam nenomierināja, jo bija acīm redzams, ka viņi ir gūstekņi.

Tā dēvētās istabas bija taisnstūrveida kleķa būdiņa ar salmu jumtu, lielāka nekā pārējās celtnes ciema otrā pusē, pašā džungļu malā. Būdas sienā bija divi logiem lī­dzīgi atvērumi un ieeja bez durvīm. Vīri ar lāpām izgais­moja iekštelpas, un ceļabiedriem par šausmām pa grīdu skraidelēja tūkstošiem prusaku, kas sabēga stūros.

Tie ir senākie dzīvnieki uz zemes, viņi dzīvo jau trīssimt miljonus gadu, Aleksandrs sacīja.

- Tas viņus nemaz nedara tīkamākus, Endžija pie­bilda.

- Prusaki nav bīstami, Aleksandrs paskaidroja, kaut gan patiesībā viņš par to nemaz nebija tik drošs.

- Vai šeit varētu būt čūskas? Džoels Gonsaless tau­jāja.

- Pitoni tumsā neuzbrūk, Keita noburkšķēja.

- Kas tā par pretīgu smaku? Aleksandrs jautāja.

- Tas var būt žurku urīns vai sikspārņu mēsli, brālis Fernando mierīgi atbildēja, jo līdzīgās vietās bija apmeties jau Ruandā.

- Ceļot kopā ar tevi vienmēr ir ļoti patīkami, vecmāmiņ, Aleksandrs smējās.

- Nesauc mani par vecmāmiņu. Ja tev nepatīk apar­tamenti, tad ej uz Šeratonu.

- Es vairs nevaru izturēt bez smēķēšanas! Endžija kunkstēja.

- Šī ir tava iespēja atmest kaitīgo ieradumu, Keita noteica bez īstas pārliecības, jo arī viņai ļoti pietrūka vecās pīpes.

Viens no bantu pavadoņiem aizdedza vēl dažas lāpas, kas bija pieslietas pie sienas, un zaldāts pavēlēja nepa­mest būdu līdz nākamajam rītam. Ja arī kāds nesaprata viņa vārdu nozīmi, tad mājiens ar ieroci šaubas pilnīgi izgaisināja.

Brālis Fernando pajautāja, vai tuvumā ir kāda tuale­te, un zaldāts sāka smieties; šāds jautājums viņam šķita ļoti uzjautrinošs. Misionārs atkārtoja jautājumu, kara­vīrs zaudēja pacietību un ar šautenes laidni pagrūda brāli Fernando, kurš nokrita zemē. Keita bija pieradusi, ka pret viņu izturas ar cieņu, tādēļ ar lielu izlēmību nostājās kareivim priekšā un negaidot, kamēr vīrietis metīsies viņai virsū, iespieda viņam rokās konservētu persiku bundžu. Kareivis paņēma kukuli un aizgāja; pēc brīža viņš atgriezās ar plastmasas spaini rokās un, neko nepaskaidrojot, iedeva to Keitai. Šis trauks tad arī bija vienīgais sanitārais aprīkojums.

- Ko nozīmē leoparda ādas sloksnītes un rētas uz rokām? Tādas ir visiem četriem zaldātiem, Aleksandrs sprieda.

- Žēl, ka mēs nevaram sazināties ar Leblānu; viņš mums to noteikti varētu paskaidrot, Keita nopūtās.

- Domāju, ka šie vīri pieder Leoparda brālībai. Tā ir slepena biedrība, kas pastāv vairākās Āfrikas valstīs, Endžija sacīja. Viņus savervē jau pusaudžu vecumā un iezīmē ar šīm rētām, tāpēc viņi cits citu atpazīst jebku­rā vietā. Viņi ir algotņi, cīnās un nogalina naudas dēļ. Viņiem ir cietsiržu slava. Leoparda brālības karavīri dod zvērestu palīdzēt cits citam visu mūžu un nogalināt cits cita ienaidniekus. Viņiem nav ne ģimenes, ne cita veida saišu, izņemot Leoparda brālību.

- Negatīvā solidaritāte. Jebkura brālības locekļa dar­bība tiek attaisnota, lai arī cik briesmīga tā būtu, brālis Fernando paskaidroja. Tas ir pilnīgi pretēji pozi­tīvajai solidaritātei, kas vieno cilvēkus, lai celtu, stādītu, barotu, aizsargātu vājākos un uzlabotu dzīves kvalitāti. Negatīvā solidaritāte ir saistīta ar karu, vardarbību un noziegumiem.

- Redzu, ka esam nokļuvuši loti labās rokās… Keita nogurusi nopūtās.

Ekspedīcijas dalībnieki gatavojās pārlaist sliktu nakti no durvju priekšas viņus uzmanīja divi ar mā­cētām bruņojušies bantu sargi. Tikko kā draugi bija saiņus kā spilvenus palikuši zem galvas un iekārtojušies uz grīdas, atkal izlīda prusaki un sāka pa viņiem ložņāt. Nācās samierināties ar kājiņām, kas ielīda ausīs, stai­gāja pa plakstiņiem un skraidelēja zem drēbēm. Endžija un Nadja, kurām bija gari mati, aptina ap galvu lakatus, lai izvairītos no tā, ka kukaiņi ieperinās galvā.

Kur ir prusaki, tur nav čūsku, Nadja sacīja.

Šī doma viņai tikko kā bija ienākusi prātā, un tai bija negaidīts rezultāts: Džoels Gonsaless, kurš līdz šim bija kā īsts nervu kamols, kā uz burvja mājienu nomierinājās un bija priecīgs gulēt kopā ar prusakiem.

Naktī, kad pārējos biedrus beidzot pieveica miegs, Nadja sāka darboties. Ceļabiedri bija tik piekusuši, ka uz pāris stundām saldi aizmiga, par spīti žurkām, pru­sakiem un Kosongo vīru biedējošajai klātbūtnei. Tomēr Nadju pigmeju priekšnesums bija spēcīgi ietekmējis, tāpēc meitene nolēma pārliecināties, kas notiek aplo­kos, kur sievietes pazuda pēc dejošanas. Viņa novilka zābakus un pastiepās pēc lukturīša. Viņu netraucēja divi ārpusē sēdošie sargi ar mačetēm, jo meitene jau trīs gadus vingrinājās kļūt neredzama šo mākslu viņa bija iemācījusies no Amazones indiāņiem. Miglāja ļaužu apgleznotie ķermeņi klusi saplūda ar dabu, kustējās pārsteidzoši viegli un ar tādu mentālu koncentrāciju, ko bija iespējams uzturēt tikai ierobežotu laika sprīdi. Spēja kļūt neredzamai Nadjai bija palīdzējusi ne vienā vien spiedīgā gadījumā, tāpēc viņa bieži vingrinājās. Viņa iegāja un izgāja no klases tā, ka ne klasesbiedri, ne skolotāji meiteni nepamanīja, un vēlāk neviens nespēja atcerēties, vai viņa todien skolā maz bijusi. Nadja brau­kāja Ņujorkas metro, novērojot cilvēkus un pati palie­kot nepamanīta. Lai par to pārliecinātos, viņa nostājās pāris centimetru no kāda pasažiera un skatījās viņam tieši sejā, bet tas viņu pat neievēroja. Keita Kolda, kas dzīvoja kopā ar Nadju, bija viņas cītīgās vingrināšanās galvenais upuris, jo nekad nebija droša, vai meitene ir līdzās vai viņai tā tikai šķitis.

Meitene lika Borobam mierīgi palikt būdā, jo neva­rēja ņemt dzīvnieciņu sev līdzi; tad viņa vairākas reizes dziļi ieelpoja, līdz satraukums bija pilnībā norimis, un koncentrējās. Kad viņa bija gatava, ķermenis kustējās gandrīz kā hipnotizēts. Nadja pārkāpa aizmigušajiem biedriem, tiem nepieskaroties, un slīdēja uz durvju pusi. Garlaikotie un no palmu vīna noreibušie sargi ārpusē bija nolēmuši sargāt uz maiņām. Viens no viņiem krāca, atspiedies pret sienu, un otrs diezgan tramīgi pētīja džungļus, jo baidījās no tur mītošajiem spokiem. Nadja pārkāpa slieksnim, vīrs pagriezās uz viņas pusi, un kādu brīdi viņi skatījās viens uz otru. Sargs sajuta vēl kāda cilvēka klātbūtni, bet šī jutoņa tūdaļ pat pārgāja, un viņš nožāvājās. Vīrs palika savā vietā, kaujoties ar miegu, mačete aizmirsta gulēja zemē, bet kalsnais mei­tenes siluets tikmēr attālinājās.

Tādā pašā ēteriskā stāvoklī Nadja šķērsoja ciemu, ne­pievēršot dažu nomodā esošo cilvēku uzmanību. Pavisam tuvu viņa pagāja garām lāpām, kas apgaismoja no dub­ļiem celto karalisko mītni. Bezmiega mocīts, pērtiķis no­lēca no koka un nokrita pie meitenes kājām, liekot viņai uz neilgu brīdi atgriezties ķermenī, bet Nadja tūdaļ pat koncentrējās un turpināja ceļu. Viņa nejuta savu svaru, meitenei šķita, ka viņa peld pa gaisu. Tā viņa nonāca līdz aplokiem, diviem taisnstūra laukumiem, ko norobežoja zemē iedzīti, ar liānām un ādas strēmelēm sasieti koki. Katra aploka viena daļa bija klāta ar salmu jumtu, otra atradās zem klajas debess. Vārti bija aizvērti ar smagu aizbīdni, kuru varēja atvērt tikai no ārpuses. Tos neviens nesargāja.

Meitene staigāja ap aplokiem un, neiedrošinoties ie­slēgt lukturīti, ar rokām aptaustīja sētu. Tā bija cieša un augsta, tomēr izlēmīgs cilvēks varēja izmantot kok­snes izvirzījumus un stiprinājumu mezglus, lai tiktu žogam pāri. Viņa prātoja, kāpēc pigmeji nebija aizbē­guši. Apmetuši pāris apļu un pārliecinājusies, ka tuvu­mā neviena nav, Nadja nolēma atvērt aizbīdni. Būdama neredzama, viņa spēja tikai ļoti uzmanīgi pārvietoties, bet ne darboties kā bija ieradusi; meitenei nācās iziet no transa, lai varētu attaisīt durvis.

Tumsā bija dzirdami meža trokšņi: dzīvnieku un putnu balsis, koku čabēšana un zemes nopūtas. Nadja domāja, ka ļaudis ne velti nepamet ciemu naktīs šīs skaņas bija viegli piedēvēt pārdabiskām būtnēm. Centieni atvērt vārtus radīja troksni, jo koks krakšķēja. Meitenei tuvo­jās pāris rejošu suņu, bet viņa ar tiem aprunājās suņu valodā, un dzīvnieki tūdaļ pat apklusa. Nadjai šķita, ka viņa dzird bērna raudāšanu, tomēr pēc pāris mirkļiem raudas apklusa; viņa atkal ar plecu atspiedās pret aiz­bīdni, kas izrādījās daudz smagāks, nekā sākumā likās. Beidzot viņai izdevās izvilkt aizšautni no turētāja, viņa pavēra vārtus un ieslīdēja aplokā.

Nu viņas acis jau bija pieradušas pie tumsas, un meitene apjauta, ka atrodas sava veida pagalmā. Pati nezinot, ko meklē, viņa klusām devās uz apjumto ap­loka daļu, pārdomājot, kā atkāpties briesmu gadījumā. Nadja nosprieda, ka tumsā nebūtu labi velti riskēt, un pēc īsas vilcināšanās iededza lukturīti. Gaismas kūlis izgaismoja tik negaidītu ainu, ka Nadja iekliedzās un gandrīz izmeta lukturīti no rokām. Telpas pašā galā ar sienai piespiestu muguru stāvēja apmēram divpadsmit vai piecpadsmit sīkas figūriņas. Meitene iedomājās, ka tie ir bērni, bet tūdaļ pat apjauta: tās ir sievietes, kas bija dejojušas Kosongo. Viņas izskatījās tikpat nobijušās kā Nadja, bet neizdves ne skaņas, tikai ieplestām acīm nolūkojās svešiniecē.

Kuš… Nadja sacīja un pielika pirkstu pie lūpām. Es jums nedarīšu pāri, esmu draudzene… viņa pie­bilda portugāliski, savā dzimtajā valodā, un pēc tam atkārtoja teikumu visās valodās, kādas vien zināja.

Gūsteknes nesaprata sacīto, tomēr nojauta meitenes nodomus. Viena no sievietēm, joprojām sarāvusies un aizsegtu seju, paspēra soli uz priekšu un kā taustoties pastiepa roku. Nadja piegāja pie viņas un pieskārās. Sieviete bailīgi sarāvās, tomēr mazliet vēlāk uzdrošinā­jās ar acu kaktiņu palūkoties uz svešinieci, un tās seja viņai droši vien patika, jo sieviete pasmaidīja. Nadja pastiepa roku, un sieviete darīja to pašu; viņu pirksti saskarās, un fiziskais kontakts izrādījās nepastarpinatākais saziņas veids.

- Nadja, Nadja, viņa daudzas reizes teica, pieska­roties sev.

- Jena, pigmeju sieviete atbildēja.

Drīz vien pārējās pigmejietes apstāja Nadju un ziņkā­rīgi aptaustīja viņu, kamēr pašas sačukstējās un smējās. Kad glāstu un mīmikas valoda bija atklāta, sarunas vedās viegli. Pigmejietes pastāstīja, ka tiek turētas at­sevišķi no vīriešiem, kuriem Kosongo lika medīt zilo­ņus nevis gaļas, bet gan ilkņu dēļ, kurus vēlāk pārdeva kontrabandistiem. Karalim piederēja vēl viena vergu grupa, kas strādāja dimantu raktuvēs mazliet tālāk uz ziemeļiem. Tādā veidā viņš bija ieguvis savas bagātības. Mednieki kā samaksu saņēma cigaretes, nedaudz ēdiena un tiesības uz brīdi satikt savu ģimeni. Kad ziloņkaula un dimantu nebija gana daudz, pie darba ķērās koman­dants Mbembelē. Bija dažādi sodi; paciešamākais no tiem bija nāve, šausmīgākais zaudēt bērnus, kurus pārdeva verdzībā kontrabandistiem. Jena piebilda, ka mežā palicis ļoti maz ziloņu, un katru reizi pigmejiem jādodas aizvien tālāk un tālāk. Vīru nebija daudz, un sievietes vairs nevarēja iet viņiem palīgā, kā to bija da­rījušas līdz šim. Pazūdot ziloņiem, bērnu liktenis bija ļoti nedrošs.

Nadja nebija droša, vai visu labi sapratusi. Viņa do­māja, ka verdzība jau sen kā izskausta, tomēr sieviešu mīmika bija ļoti skaidra. Vēlāk Keita apliecināja, ka at­sevišķās valstīs vergi joprojām pastāv. Pigmejus uzska­tīja par eksotiskām būtnēm un tos pirka, lai liktu darīt pazemojošus darbus vai veiksmes gadījumā padarītu par ākstiem un cirka māksliniekiem.

Gūsteknes stāstīja, ka viņas Ngubē veic smagus dar­bus: stāda, nes ūdeni, uzkopj un pat ceļ būdas. Vienīgais, ko viņas vēlējās, bija satikt savus ģimenes locekļus un atgriezties džungļos, kur pigmeju tauta bija dzīvojusi brīva gadu tūkstošiem ilgi. Nadja ar žestiem parādīja, ka viņas var pārrāpties žogam un aizbēgt, bet sievietes atbildēja, ka otrā aplokā, dažu vecmāmuļu uzmanīti, iesprostoti bērni un viņus nebija iespējams pamest.

Kur ir jūsu vīri? Nadja vaicāja.

Jena rādīja, ka viņi dzīvo mežā un ciemu drīkst ap­meklēt tikai tajās reizēs, kad atnes gaļu, ādas un zi­loņkaulu. Sievietes stāstīja, ka mūziķi, kuri Kosongo svētku laikā spēlēja bungas, bija viņu vīri.