Pigmeju mežs Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

12 Baismā karaļvalsts

Pāris dienu laikā, ko Nadja un Aleksandrs pavadīja mežā, Ngubē bija notikuši vairāki dramatiski atgadīju­mi. Keita, Endžija, brālis Fernando un Džoels Gonsaless vairs nesatika Kosongo, un viņiem nācās saprasties ar Mbembelē, kas dienas gaismā bija daudz biedējošāks nekā karalis. Uzzinot par divu gūstekņu pazušanu, ko­mandants vairāk pievērsās sargu sodīšanai, kas bija ļāvuši viņiem aizbēgt, nekā pazudušo jauniešu meklē­šanai. Viņš neveltīja ne mazākās pūles, lai tos atrastu, un, kad Keita Kolda lūdza viņa palīdzību meklēšanā, komandants atteicās.

- Viņi jau ir miruši. Es viņu dēļ nezaudēšu laiku. Izņemot pigmejus, kuri nemaz nav cilvēki, neviens cits nespēj pārdzīvot nakti mežā, Mbembelē sacīja.

- Tad norīkojiet pāris pigmeju, lai viņi nāk man pa­līgā jauniešus uzmeklēt, Keita uzstāja.

Mbembelē bija paradums neatbildēt uz jautājumiem un vēl jo mazāk uz lūgumiem, tāpēc neviens viņam neko arī neprasīja. Šīs vecās ārzemnieces nepiedienīgā izturēšanās komandantu vairāk mulsināja nekā sadus­moja viņš nespēja noticēt tādai nekaunībai. Mbembelē kādu brīdi klusēja, vērodams Keitu caur spoguļstikla saulesbrillēm, un lielas sviedru lāses tikmēr tecēja pār viņa noskūto galvu un kailajām rokām, uz kurām bija redzamas rituālās rētas. Viņš atradās savā "birojā" , uz kurieni bija licis atvest rakstnieci.

Mbembelē "birojs" bija būda ar sagrabējušu metāla rakstāmgaldu un dažiem krēsliem vienā stūrī. Šausmu pārņemtā Keita ieraudzīja moku rīkus un asinīm līdzī­gus tumšus plankumus uz sienām, kas bija krāsotas ar kaļķi. Bez šaubām, komandanta mērķis, aicinot viņu uz šejieni, bija Keitu iebiedēt, un viņš to arī sasniedza, tomēr rakstniece nebija gatava izrādīt savu vājumu. Viņu varēja aizsargāt tikai Amerikas pase un žurnā­lista apliecība, tomēr tas viss neko daudz nelīdzētu, ja Mbembelē sajustu rakstnieces bailes.

Keitai šķita, ka atšķirībā no Kosongo militārists ne­noticēja stāstam par vēlēšanos intervēt karali; viņš, bez šaubām, nojauta, ka īstais viņu klātbūtnes iemesls ir noskaidrot pazudušo misionāru likteni. Ekspedīcijas dalībnieki bija šā vīra rokās, tomēr, pirms ļauties ciet­sirdības uzliesmojumam, Mbembelē vajadzēja pārdomāt iespējamo risku, un viņš nevarēja slikti izturēties pret ārzemniekiem, ar pārlieku lielu optimismu prātoja Keita. Viena lieta bija nabaga iebiedētie ļaudis Ngubē, bet otra, gluži cita ārzemnieki, it īpaši jau baltie. Viņam nenāktu par labu nevajadzīga augstākstāvošo interese. Komandantam bija nepieciešams pēc iespējas ātrāk tikt vaļā no ekspedīcijas dalībniekiem; ja viņi uz­zinās pārāk daudz, neatliks nekas cits kā ārzemniekus novākt. Militārists saprata, ka bez Nadjas un Aleksandra viņi nekur neies, un tas visu sarežģīja vēl vairāk. Keita sprieda, ka jābūt ļoti uzmanīgiem, jo komandantam labpatiktos, ja viesi ciestu kādā negadījumā. Rakstniecei neienāca ne prātā, ka kāds no ekspedīcijas dalībniekiem Ngubē varētu būt labi ieredzēts.

- Kā sauc otru jūsu grupas sievieti? Mbembelē jau­tāja pēc ilgas pauzes.

- Endžija. Endžija Ninderera. Viņa mūs atveda uz šejieni savā lidmašīnā, bet…

- Viņa Majestāte karalis Kosongo vēlas, lai viņa pie­vienojas karaliskajam harēmam.

Keita Kolda juta, ka viņai ļimst ceļgali. Iepriekšējā va­karā tas varētu šķist joks, bet tagad šis piedāvājums bija kļuvis par nepatīkamu un, iespējams, bīstamu realitāti. Kā Endžija atbildēs uz karaļa uzmanības apliecināju­miem? Drīz vien atgriezīsies arī Nadja un Aleksandrs, kā mazdēls bija apsolījis atstātajā zīmītē. Arī iepriekšējo ceļojumu laikā jauniešu vainas dēļ viņa bija piedzīvojusi izmisuma brīžus, tomēr viņi allaž atgriezās sveiki un ve­seli. Vajadzēja viņiem uzticēties. Vispirms jāsapulcē visi grupas dalībnieki un tad jādomā, kā atgriezties civilizā­cijā. Rakstniecei pēkšņi ienāca prātā, ka karaļa interese par Endžiju varētu ļaut mazliet novilcināt laiku.

- Vai jūs vēlaties, lai es pavēstu Endžijai par karaļa vēlmi? Keita vaicāja, kad bija spējīga parunāt.

- Tā nav vēlme, tā ir pavēle. Runājiet ar viņu. Es viņu redzēšu rītdienas turnīra laikā. Tikmēr varat staigāt pa ciemu, bet es jums aizliedzu tuvoties karaļa apartamen­tiem, aplokiem un akai.

Komandants pamāja ar roku, un durvis sargājošais zaldāts nekavējoties saņēma Keitu aiz rokas un aizveda prom. Dienasgaisma uz mirkli apžilbināja veco rakstnieci.

Keita sastapās ar draugiem un pavēstīja Endžijai par karaļa mīlestību, ko viņa, kā jau tas bija gaidāms, uz­tvēra diezgan nelāgi.

- Es nekad nekļūšu par vienu no Kosongo sieviešu ganāmpulka! viņa saniknota iesaucās.

- Protams, ka ne, Endžij, bet tu varētu pret viņu pāris dienu laipni izturēties un…

- Pat ne vienu minūti! Ja karaļa vietā būtu koman­dants, tad gan… Endžija nopūtās.

- Mbembelē ir īsts nezvērs! Keita viņu pārtrauca.

- Tas ir joks, Keita. Netaisos būt laipna nedz pret Kosongo, nedz Mbembelē, nedz kādu citu. Es vēlos pēc iespējas ātrāk izkļūt no šīs elles, atgūt lidmašīnu un doties uz tādu vietu, kur šie noziedznieki nevar man tikt klāt.

- Ja jūs mazdrusciņ izklaidētu karali, kā to ierosina Koldas kundze, mēs varētu iegūt nedaudz laika… brā­lis Fernando iebilda.

- Kā gan es to varētu? Paskatieties uz mani! Manas drēbes ir netīras un slapjas, lūpu krāsa pazudusi un frizūra izjukusi. Es izskatos pēc mežoņa! Endžija at­bildēja, rādot uz izspūrušajiem matiem.

- Ciema ļaudis baidās, misionārs viņu pārtrauca un mainīja sarunas tematu. Neviens nevēlas atbildēt uz maniem jautājumiem, tomēr man izdevās sasiet kopā galus. Es zinu, ka biedri ir šeit bijuši un pazuduši pirms vairākiem mēnešiem. Nevar būt, ka viņi ir kaut kur aiz­gājuši. Visticamāk, viņi miruši mocekļu nāvē.

-Jūs vēlaties teikt, ka viņi ir nogalināti? Keita vaicāja.

- Jā. Domāju, ka viņi savas dzīvības ir ziedojuši Kris­tum. Ceru, ka viņi vismaz nav pārlieku cietuši…

- Man tiešām žēl, brāli Fernando, Endžija sacīja, pēkšņi kļūstot nopietna un aizkustināta. Atvainojiet manu frivolitāti un nejauko garastāvokli. Varat ar mani rēķināties, darīšu visu, lai jums palīdzētu. Dejošu sep­tiņu plīvuru deju, lai izklaidētu Kosongo, ja vien jūs to vēlaties.

- Tik daudz es no jums neprasu, Nindereras jaunkundz, misionārs skumji atbildēja.

- Sauciet mani par Endžiju, viņa sacīja.

Diena pagāja, gaidot Nadjas un Aleksandra pārnāk­šanu, klaiņojot pa ciematiņu informācijas meklējumos un kaļot bēgšanas plānus. Abus sargus, kas iepriek­šējā naktī bija izturējušies nolaidīgi, zaldāti arestēja, un viņus neviens nenomainīja tas nozīmēja, ka ekspedī­cijas dalībniekus vairs neuzmanīja. Draugi noskaidroja, ka no karaspēka dezertējušie Leoparda brālības vīri, kas Ngubē bija ieradušies kopā ar komandantu, ir vienīgie, kas var piekļūt kazarmās noglabātajiem šaujamiero­čiem. Bantu sargi pusaudžu gados bija rekrutēti ar varu. Viņi bija slikti bruņoti, lielākoties tikai ar mačetēm un dunčiem, turklāt paklausīja vairāk aiz bailēm nekā lojalitātes. Pakļaujoties nedaudzo Mbembelē kareivju pavēlēm, sargiem vajadzēja apspiest pārējos bantu ļau­dis savus ģimenes locekļus un draugus. No stingrās kārtības nebija iespējams izvairīties dumpiniekus un dezertierus nogalināja bez tiesas.

Ngubē sievietes, kas agrāk bija neatkarīgas un pieda­lījās lēmumu pieņemšanā, bija zaudējušas savas tiesības; tagad viņas strādāja Kosongo plantācijās un apmierināja vīriešu iegribas. Skaistākās jaunietes nosūtīja uz karaļa harēmu. Komandanta spiegu tīkls aptvēra pat bērnus, kas iemācījās uzmanīt savus ģimenes locekļus. Pietika tikai ar apvainojumiem nodevībā, lai zaudētu dzīvību, pierādījumi nebija nepieciešami. Sākumā kareivji no­galināja daudz cilvēku, bet apvidus iedzīvotāju skaits nebija liels, un, redzot, ka paliek bez pavalstniekiem, karalis un komandants kļuva rāmāki.

Viņus atbalstīja arī Sombe burvis, kuru Kosongo un Mbembelē sauca palīgā nepieciešamības gadījumā. Ļaudis bija pieraduši pie burvjiem un dziedniekiem, kuri bija kā saikne ar garu pasauli, dziedēja slimības, veica zie­dojumus un izgatavoja amuletus. Viņi uzskatīja, ka kāda cilvēka nāve lielākoties bija maģisku darbību sekas. Kad kāds nomira, burvja uzdevums bija noskaidrot, kurš ir izraisījis nāvi, noņemt lāstu un sodīt vainīgo vai arī pie­spiest viņu samaksāt mirušā ģimenei sāpju naudu. Tas burvjiem kopienā piešķīra varu. Ngubē, gluži tāpat kā citviet Āfrikā, vienmēr bija kāds vairāk vai mazāk cienī­jams burvis, bet neviens no tiem nelīdzinājās Sombem.

Neviens nezināja, kur dzīvo briesmīgais burvis. Viņš kā dēmons materializējās ciemā: paveicis darāmo, bez pēdām izgaisa, un neviens viņu neredzēja vairākas ne­dēļas vai mēnešus. Sombe bija tik šausmīgs, ka pat Kosongo un Mbembelē izvairījās no viņa klātbūtnes un dienās, kad burvis parādījās, sēdēja ieslēgušies mājās. Burvja izskats iedvesa šausmas. Viņš bija milzīgs tik­pat garš, cik komandants Mbembelē, un, iegājis transā, ieguva pārcilvēcīgu spēku, varēja cilāt baļķus, kurus ne­spēja izkustināt pat seši vīri. Burvim bija leoparda galva un kaklarota, kas, kā stāstīja, esot pagatavota no pirk­stiem, kurus Sombe nogriezis upuriem ar skatienu vien, gluži tāpat kā nepieskaroties nocirta gaiļiem galvas.

- Es vēlētos iepazīties ar slaveno Sombi, Keita prā­toja, kad draugi bija sapulcējušies, lai apspriestos.

- Man gribētos nofotografēt viņa iluzionista trikus, Džoels Gonsaless piebilda.

- Iespējams, ka tie nemaz nav triki. Vudū maģija var būt ļoti spēcīga, Endžija sacīja un nodrebinājās.

Būdā pavadītajā otrā naktī, kas visiem šķita mūžīga, ekspedīcijas dalībnieki atstāja lāpas iedegtas par spīti degušas gumijas smakai un melnajiem kvēpiem, jo tā vismaz bija iespējams redzēt prusakus un žurkas. Keita vairākas stundas pavadīja nomodā, uzmanīgi klausoties un gaidot Nadjas un Aleksandra atgriešanos. Tā kā dur­vis neviens nesargāja, viņa varēja iziet ārā, kad būdas smacīgais gaiss kļuva neizturams. Endžija viņai pievie­nojās, un abas sievietes plecu pie pleca apsēdās zemē.

- Es vai mirstu, kā gribas uzpīpēt, Endžija murmi­nāja.

- Šī ir tava iespēja atmest kaitīgo ieradumu, gluži tāpat, kā to izdarīju es. Smēķēšana izraisa plaušu vēzi, Keita mēģināja pārliecināt draudzeni. Vēlies kādu mal­ciņu šņabja?

- Keita, vai tad alkohols ari nav kaitīgs ieradums? Endžija smējās.

- Vai tev šķiet, ka esmu alkoholike? Neuzdrīksties tā

> ' ?

teikt! Reizi pa reizei es iedzeru kādu malku pret kaulu sāpēm, neko vairāk.

- Mums jātiek no šejienes prom, Keita.

- Mēs nevaram iet bez mana mazdēla un Nadjas, rakstniece iebilda.

- Cik ilgi tu esi gatava viņus gaidīt? Laivas pēc mums atgriezīsies parīt.

- Tikmēr bērni jau būs pārnākuši.

- Un ja nu ne?

- Tādā gadījumā jūs dosieties prom, bet es palik­šu, Keita atbildēja.

- Keita, vienu es tevi šeit nepametīšu.

- Tu kopā ar pārējiem dosies pēc palīdzības. Tev jāsa­zinās ar žurnālu International Geographic un Amerikas vēstniecību. Neviens nezina, kur mēs esam.

- Vienīgā cerība, ka Maikls Mušaha ir saņēmis kādu no ziņām, ko sūtīju viņam pa radio, bet es uz to īpaši nepaļautos, Endžija nopūtās.

Abas sievietes ilgu laiku klusēja. Par spīti apstākļiem, kādos viņas atradās, draudzenes priecājās par mēness apspīdētās nakts skaistumu. Ciemā bija palikušas tikai dažas aizdegtas lāpas, ja neņem vērā tās, kas apgais­moja karaliskos apartamentus un zaldātu kazarmas. Līdz viņām nonāca nepārtrauktā džungļu murdoņa un spēcīgā mitrās zemes smarža. Pāris soļu tālāk no tum­sas sievietes vēroja būtnes, kas nekad neredzēja saules gaismu.

- Endžij, vai tu zini, kas ir aka? Keita vaicāja.

- Tā, ko misionāri minēja vēstulēs?

- Tas nav tas, ko mēs iedomājamies. Tā nav ūdens aka, Keita pārliecināti sacīja.

- Tiešām? Un kas gan tas ir?

- Tā ir spīdzināšanas vieta.

- Ko tu saki! Endžija iesaucās.

- Tieši tā, Endžij. Tā atrodas aiz karaliskajiem apar­tamentiem un apjozta ar žogu. Tai nav atļauts tuvo­ties.

- Tā ir kapsēta?

- Nē. Tas ir kas līdzīgs dīķim vai baseinam ar krokodiliem…

Endžija vienā mirklī pielēca kājās un nespēja paelpot, viņai šķita, ka krūtis spiež milzīgs smagums. Keitas vārdi apstiprināja bailes, kas piloti bija pārņēmušas kopš brīža, kad lidmašīna ietriecās pludmalē un viņa bija nokļuvusi šajā mežonīgajā apvidū. Stundu pēc stun­das, dienu pēc dienas viņa aizvien skaidrāk sajuta, ka gluži neizbēgami tuvojas savām beigām. Endžija vien­mēr iedomājās, ka mirt jaunai nozīmē ciest lidmašīnas avārijā, līdz Mamma Bangese, tirgus pareģe, pavēstīja par krokodiliem. Sākumā viņa pareģojumu neņēma par pilnu, bet, tā kā dažkārt bija gandrīz vai nāvīgi saskā­rusies ar šiem briesmoņiem, doma pamazām iesakņojās sievietes prātā un kļuva par apsēstību. Keita nojauta, par ko domā draudzene.

- Neesi nu māņticīga, Endžij. Tas, ka Kosongo audzē krokodilus, vēl nenozīmē, ka tu kļūsi par viņu vakari­ņām.

- Tas ir mans liktenis, Keita, es no tā neizbēgšu.

- Mēs no šejienes tiksim prom dzīvas, Endžij, es tev apsolu.

- Tu man neko nevari solīt, jo nespēj to izpildīt. Ko vēl tu zini?

-Akā iemet tos, kas sadumpojušies pret Kosongo un Mbembelē varu, Keita skaidroja. Man to pastās­tīja pigmeju sievietes. Viņu vīriem jāmedī krokodiliem pārtika. Viņas zina, kas notiek ciematā. Pigmejietes ir bantu verdzenes un paveic smagākos darbus; viņas iet būdās, dzird sarunas un vēro. Pa dienu sievietes var brīvi pārvietoties, viņas ieslēdz tikai vakarā. Neviens viņām nepievērš uzmanību, jo uzskata, ka pigmejiem nepiemīt cilvēku gudrība.

-Vai tu domā, ka tā nogalināja arī misionārus un tāpēc no viņiem nekas nav palicis pāri? Endžija vaicāja un noskurinājās.

- Jā, tomēr es neesmu pilnīgi droša, tāpēc vēl neesmu neko teikusi brālim Fernando. Rīt noskaidrošu patiesību un, ja vien būs iespējams, uzmetīšu aci akai. Mums to vajadzētu nofotografēt, tas ir nozīmīgs fakts, ko grasos pieminēt arī rakstā žurnālā, Keita piebilda.

Nākamajā dienā Keita atkal ieradās pie komandanta Mbembelē, lai paziņotu, ka karaļa uzmanības apliecinā­jumi liek Endžijai Nindererai justies ļoti pagodinātai un viņa ir ar mieru apdomāt šo priekšlikumu, tomēr pilotei nepieciešams laiks, jo viņa ir apsolījusi savu roku vare­nam Botsvānas burvim, un, kā zināms, ir ļoti bīstami piekrāpt burvi, lai arī tas notiek tālumā.

- Tādā gadījumā karalim Kosongo šī sieviete neinte­resē, komandants nolēma.

Keita saprata, ka ir kļūdījusies. Viņa nebija gaidījusi, ka Mbembelē šo stāstu uztvers tik nopietni.

- Vai jums nevajadzētu apspriesties ar Viņa Maje­stāti?

-Nē.

- Patiesībā Endžija Ninderera burvim nav solījusies, teiksim tā, viņi nav oficiāli saderinājušies, vai saprotat? Ļaudis man stāstīja, ka šai apvidū dzīvo Sombe, varenā­kais Āfrikas burvis, varbūt viņš varētu atbrīvot Endžiju no otra precinieka maģijas… Keita piedāvāja.

- Varbūt.

- Kad slavenais Sombe atkal iegriezīsies Ngubē?

- Vecā sieviete, tu uzdod pārāk daudz jautājumu un traucē mopani, komandants atbildēja, pamājot ar roku, it kā atgaiņātu uzmācīgu mušu. Es runāšu ar Kosongo. Paskatīsimies, ko varam darīt.

- Vēl kāda lieta, komandant Mbembelē, Keita sacīja jau pie paša sliekšņa.

- Ko tu gribi?

- Namiņš, kur mēs esam izmitināti, ir ļoti jauks, bet diezgan netīrs, tur ir papilnam žurku un sikspārņu mēslu…

-Un?

- Endžija Ninderera ir ļoti smalka būtne, un slikta smaka viņu padara slimu. Vai jūs varētu atsūtīt kādu verdzeni iztīrīt telpas un pagatavot mums ēdienu? Ja vien tas jūs pārāk neapgrūtina.

- Lai notiek, komandants atbildēja.

Kalpone, ko viņiem atsūtīja, izskatījās pēc bērna, viņa valkāja tikai palmu lapu svārkus, nebija garāka par metru četrdesmit centimetriem, bija tieva, bet spē­cīga. Viņa parādījās ar zaru slotu rokās un sāka slaucīt galvu reibinošā ātrumā. Jo vairāk putekļu viņa sacēla, jo spēcīgāka bija smaka un vairāk netīrumu. Keita sievieti apstādināja, jo īstenībā draugi bija lūguši kalponi pavi­sam citam mērķim viņiem bija nepieciešama sabied­rotā. Sākumā šķita, ka sieviete nesaprot Keitas žestus un nolūkus, viņas sejas izteiksme bija stulba kā aitai, bet, kad rakstniece pieminēja Bejē Dokū vārdu, pigmeju sievietes seja atplauka. Keita saprata, ka stulbums bija tikai maska, kas palīdz aizsargāties.

Ar mīmikas, pāris bantu un franču valodas vārdu palīdzību pigmejiete pastāstīja, ka viņu sauc Jena un viņa ir Bejē Dokū sieva. Viņiem bija divi bērni, ko ve­cāki redzēja tikai retu reizi, jo mazie bija ieslēgti otrā aplokā, bet pašlaik vecmāmuļas bērnus kārtīgi aprūpēja. Noteiktais laiks, kad Bejē Dokū un pārējiem mednie­kiem jāatnes ziloņkauls, bija nākamajā dienā; ja viņiem nebūs veicies, pigmeji zaudēs savus bērnus, Jena sacīja un sāka raudāt. Keita nezināja, ko iesākt ar raudošo sievieti, bet Endžija un brālis Fernando mēģināja viņu nomierināt, stāstot, ka Kosongo neuzdrošināsies pār­dot bērnus, kad ciematā kā liecinieki atrodas ārzemju žurnālisti. Jena domāja, ka nekas un neviens nevar likt Kosongo mainīt domas.

Briesmas vēstošas bungu skaņas piepildīja Āfrikas nakti, sadrebinot mežu un izbiedējot ārzemniekus, kas ar tumšām priekšnojautām sirdī saklausīja tās savā būdā.

- Ko nozīmē šīs bungu skaņas? Džoels Gonsaless jautāja un noskurinājās.

- Nezinu, bet nekas labs tas nevar būt, brālis Fer­nando atbildēja.

- Man ir apnicis visu laiku baidīties! Jau vairākas dienas man no skumjām sāp krūtis, es nespēju paelpot! Es gribu doties prom no šejienes! Endžija iesaucās.

- Lūgsimies, draugi! misionārs aicināja.

Tieši tobrīd parādījās kāds zaldāts, un, vēršoties tikai pie Endžijas, pavēstīja, ka tūlīt sāksies "turnīrs" un komandantam Mbembelē nepieciešama viņas klātbūtne.

- Es iešu kopā ar saviem biedriem, pilote atbildēja.

- Kā vēlaties, kareivis atteica.

- Kādēļ skan bungas? Endžija taujāja.

- Ezenji, Mbembelē sūtnis lakoniski atbildēja.

- Nāves deja?

Kareivis neatbildēja, bet pagriezās un aizgāja. Ekspe­dīcijas dalībnieki apspriedās. Džoels Gonsaless bija pār­liecināts, ka runa ir par nāvi un viņiem vajadzēja kļūt par šīs izrādes galvenajiem varoņiem. Keita lika viņam apklust.

- Tu mani nervozē, Džoel. Ja viņi vēlas mūs nogali­nāt, tad noteikti nedarīs to publiski. Viņiem nav izdevīgi izraisīt starptautisku skandālu.

- Kurš gan to uzzinās, Keita? Mēs pilnīgi esam šo vājprāšu varā. Vai gan viņus uztrauc pārējās pasaules viedoklis? Viņi dara to, kas ienāk prātā, Džoels novai­dējās.

Laukumā sapulcējās visi ciema iedzīvotāji, izņemot pigmejus. Zemē ar krītu bija uzzīmēts četrstūris, līdzīgs boksa ringam, kuru apgaismoja lāpas. Komandants sē­dēja zem Vārdu koka kopā ar "oficieriem" desmit Leoparda brālības zaldātiem, kas stāvēja aiz krēsla, kurā sēdēja Mbembelē. Viņš bija ģērbies kā vienmēr biksēs un armijas zābakos, un, par spīti tam, ka bija nakts, slēpa skatienu aiz saulesbrillēm. Endžiju Nindereru aiz­veda līdz otram krēslam, kas bija novietots pāris soļu tālāk, bet viņas draugiem nepievērsa pilnīgi nekādu uz­manību. Karalis Kosongo nebija ieradies, bet viņa sievas drūzmējās ierastajā vietā aiz koka, un viņas uzmanīja vecais sadists ar bambusa nūju.

Bija ieradies viss "karaspēks": ar šaujamieročiem bruņojošies Leoparda brālības vīri un bantu sargi ar mačetēm, dunčiem un nūjām. Sargi bija ļoti jauni un izskatījās tikpat iebiedēti kā pārējie ciema iedzīvotāji. Drīz vien ārzemnieki saprata šo baiļu cēloni.

Trīs militārās formas svārkos tērptie mūziķi, kas Keitas un pārējo ekspedīcijas dalībnieku ierašanās va­karā sita nūjas, tagad bija ķērušies pie bungām. To radītā skaņa bija monotona, biedējoša un gluži citāda nekā pigmeju mūzika. Bungošana turpinājās labu laiku, līdz lāpu gaismai pievienojās mēness. Tikmēr ļaudis bija atnesuši plastmasas kannas un ķirbjus ar palmu vīnu, ko laida no rokas rokā. Šoreiz to piedāvāja arī sie­vietēm, bērniem un ārzemniekiem. Komandants dzēra amerikāņu viskiju, ko droši vien bija ieguvis no kontra­bandistiem. Viņš iedzēra pāris malku un sniedza pudeli Endžijai, kas to ar cieņu noraidīja, jo nevēlējās nodibināt ar šo vīru draudzīgas attiecības; tomēr, kad komandants viņai piedāvāja cigareti, pilote nespēja atteikties, jo nu jau veselu mūžību nebija smēķējusi.

Pēc Mbembelē rokas mājiena bungotāji sāka spēcīgāk sist bungas, pavēstot, ka izrāde tūdaļ sāksies. No otra pagalma stūra atveda abus sargus, kuriem bija jāuzmana ārzemnieku būda un kuru deguna priekšā aizbēga Nadja un Aleksandrs. Viņus pagrūda uz zemē uzvilktā četrstū­ra pusi, kur viņi palika, ceļos nometušies, ar noliektām galvām un trīcot. Viņi bija ļoti jauni. Keita lēsa, ka sargi varēja būt mazdēla vecumā, septiņpadsmit astoņpadsmit gadus veci. Kāda sieviete, iespējams, viena sarga māte, iekliedzās un metās uz ringa pusi, bet citas sievietes viņu tūdaļ pat apturēja, apkampa un mēģināja nomierināt.

Mbembelē piecēlās kājas iepletis, rokas sānos ie­spiedis, masīvo zodu izvirzījis uz priekšu un sviedru lāses tecēja pa viņa skūto galvu un kailo atlēta torsu. Sī kustība un saulesbrilles, kas slēpa viņa skatienu, vērta komandantu līdzīgu spriedzes filmu varoņiem. Viņš izkliedza pāris teikumu savā valodā, kuru ciemiņi nesaprata, un tūdaļ pat atkal apsēdās. Kāds zaldāts pasniedza pa nazim abiem krīta kvadrātā iedzītajiem vīriem.

Keita un viņas draugi tūdaļ pat saprata spēles notei­kumus. Abiem sargiem bija jācīnās par savu dzīvību, un viņu biedriem, ģimenes locekļiem un draugiem bija jānoskatās šajā cietsirdīgajā spēlē. Ezenji, svētā deja, ko pigmeji kādreiz izpildīja pirms došanās medībās, lai pielabinātos lielajam meža garam, Ngubē bija pilnīgi deģenerējusies un pārvērtusies nāvējošā cīņā.

Cīņa starp sodītajiem sargiem bija īsa. īsu mirkli šķita, ka viņi ar nažiem rokā dejo apļiem vien, gaidot, kad pretinieks kļūdīsies, lai varētu uzbrukt. Mbembelē un viņa zaldāti cīnītājus uzmundrināja ar kliedzieniem un svilpieniem, bet pārējie skatītāji neizdvesa ne ska­ņas. Bantu sargi bija vai pamiruši no bailēm, jo domāja, ka ikviens no viņiem var būt nākamais notiesātais. Bezspēcīgie un niknie Ngubē ļaudis atvadījās no jaunie­šiem; tikai bailes no Mbembelē un palmu vīna izraisītais reibums neļāva viņiem sacelties. Ciema iedzīvotāju ģi­menes bija saistītas ar daudzkārtējām asinssaitēm, un baisā turnīra skatītāji bija jauniešu radinieki.

Kad cīnītāji beidzot nolēma uzbrukt, lāpu gaismā uz mirkli pazibēja nažu asmeņi un iecirtās miesā. Naktī vienlaikus atskanēja divi kliedzieni, un abi jaunieši no­krita viens no viņiem aizripoja pa zemi, un otrs, vēl joprojām ar ieroci rokās, sakņupa četrrāpus. Šķita, ka mēness debesīs apstājas, un Ngubē ļaudis aizturēja elpu. Pāris garas minūtes jaunietis, kas vāļājās pa zemi, vairā­kas reizes nodrebēja un tad sastinga. Viņa biedrs izlaida no rokām nazi, sita pieri pret zemi, ieķērās sev matos un sāka nevaldāmi raudāt.

Mbembelē piecēlās kājās, ar iestudētu gausumu pie­gāja pie jauniešiem un ar zābaka purngalu pagrieza pirmo ķermeni; tūdaļ pat komandants izņēma no maksts pistoli un nomērķēja uz otrā jaunekļa galvu. Tajā pašā brīdī Endžija Ninderera metās uz laukuma vidu un tik ātri un spēcīgi apķērās Mbembelē ap kaklu, ka pārstei­dza viņu. Lode iestrēga zemē tikai pāris centimetru no gūstekņa galvas. Ciems aiz šausmām noelsās: bija stingri aizliegts pieskarties komandantam. Iepriekš nekad ne­viens šādā veidā nebija mēģinājis viņam pretoties. Endži­jas rīcība militāristā radīja tik lielu neticību, ka viņš kādu brīdi nevarēja atjēgties, un tas pilotei deva iespēju nostāties priekšā pistolei un aizsegt upuri.

- Pasakiet karalim Kosongo, ka es piekrītu kļūt par viņa sievu un vēlos šo jaunekļu dzīvību kā kāzu dāva­nu, sieviete noteiktā balsī sacīja.

Mbembelē un Endžija ieskatījās viens otram acīs, nomērot pretimstāvošo ar mežonīgu skatienu gluži kā divi bokseri pirms cīņas. Komandants bija pusgalvas tiesu garāks nekā pilote, turklāt viņam bija pistole, bet Endžijas pašpaļāvība bija nesagraujama. Viņa domāja, ka ir skaista un neatvairāma, turklāt pilote rīkojās iz­lēmīgi, tāpēc varēja darīt, ko vēlējās. Viņa uzlika abas rokas uz ienīstā militārista kailajām krūtīm pieska­roties viņam otro reizi un maigi pagrūda viņu, liekot atkāpties. Tūdaļ pat viņa veltīja komandantam vienu no saviem žilbinošajiem smaidiem, kas spēja atbruņot jebkuru vīrieti.

- Nu, komandant, tagad gan es neatteikšos no malka viskija, viņa priecīgi pavēstīja, it kā tikko būtu pieda­lījusies cirka izrādē, nevis noskatījusies slepkavībā.

Tikmēr brālis Fernando, Keita un Džoels Gonsaless piegāja pie ringa un palīdzēja abiem jauniešiem piecel­ties. Viens no viņiem asiņoja un trīcēja, otrs bija bezsa­maņā. Draugi satvēra jauniešus aiz padusēm un gandrīz vilkšus aizvilka uz savu būdu, bet Ngubē ļaudis un Leoparda brālības vīri tikmēr galīgi apjukuši noskatījās.