Pigmeju mežs Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

8 Svētais amulets

Atvadījusies no pigmeju sievietēm un apsolījusi, ka viņām palīdzēs, Nadja atgriezās būdā tādā pašā veidā, kā bija aizgājusi, izmantojot spēju kļūt neredzamai. Ierodoties viņa redzēja, ka pie durvīm ir tikai viens sargs, jo otrs bija devies prom, un palikušais, palmu vīnu sadzēries, gulēja saldi kā zīdainis. Meitene klusi kā ķirzaka ieslīdēja līdzās Aleksandram, pamodināja viņu, aizspiežot ar roku muti, un pāris vārdos pastāstīja gūstekņu aplokā piedzīvoto.

- Tas ir briesmīgi, Jaguār, mums kaut kas ir jādara.

- Piemēram, kas?

- Nezinu. Agrāk pigmeji dzīvoja džungļos un ar šā ciema iedzīvotājiem uzturēja normālas attiecības. Tolaik te valdīja karaliene Nana Asante. Viņa piederēja citai ciltij, nāca no tālienes, un ļaudis ticēja, ka karalieni ir sūtījuši dievi. Viņa bija dziedniece, mācēja lietot ārst­niecības augus un izdzīt ļaunos garus. Man stāstīja, ka agrāk mežā ir bijuši plati ceļi, ko veidoja simtiem ziloņu pēdas, bet tagad lielo dzīvnieku ir atlicis pavisam ne­daudz, un džungļi ceļus ir aprijuši. Bejē Dokū pastāstīja, ka pigmeji kļuva par vergiem, kad viņiem atņēma brī­numaino amuletu.

- Vai tu zini, kur tas atrodas?

- Tas ir grebtais kauls, ko mēs redzējām pie Kosongo zižļa, Nadja paskaidroja.

Viņi kādu brīdi strīdējās, piedāvādami dažādus risinā­jumus, kas bija cits par citu riskantāki. Beidzot jaunieši vienojās, ka pirmām kārtām ir jāatgūst amulets un jā­nogādā pigmejiem, lai cilts atgūtu pašcieņu un drosmi. Iespējams, ka tad pigmeji izdomās, kā atbrīvot savas sievietes un bērnus.

- Ja mēs tiksim pie amuleta, es došos mežā uzmeklēt Bejē Dokū, Aleksandrs sacīja.

- Tu apmaldīsies.

- Totēma dzīvnieks man palīdzēs. Jaguārs spēj orien­tēties jebkurā vietā un tumsā redz, puisis atbildēja.

- Es iešu tev līdzi.

- Tas ir nevajadzīgs risks, Ērgle. Ja iešu turp viens, man būs lielāka kustības brīvība.

- Mēs nedrīkstam šķirties. Atceries, ko tirgū sacīja maa Bangese: mēs mirsim, ja šķirsimies.

- Un tu viņai tici?

»

- Jā. Redzētā vīzija to apliecina: kaut kur mūs gaida trīsgalvains briesmonis.

- Trīsgalvaini briesmoņi nepastāv, Ērgle.

- Kā teica šamanis Valimai: var būt un var arī nebūt, meitene attrauca.

- Un kā mēs tiksim pie amuleta?

- Mēs ar Borobu to paveiksim, Nadja pārliecināti sacīja, it kā tā būtu vienkāršākā lieta pasaulē.

Pērtiķltis bija neticami veikls zaglis, un Ņujorkā tas bija izraisījis sarežģījumus. Nadja nepārtraukti atdeva svešus priekšmetus, ko dzīvnieciņš viņai bija atnesis kā dāvanu, bet šajā gadījumā sliktais ieradums varēja kļūt par īstu svētību. Boroba bija neliels, kluss un ļoti veiklām rokām. Visgrūtāk nācās noskaidrot, kur amu­lets glabājas, un apiet apsardzi. Jena, viena no pigmeju sievietēm, bija pastāstījusi, ka amulets atrodas karaļa apartamentos, kur viņa to bija redzējusi, uzkopjot tel­pas. Tonakt visi iedzīvotāji bija piedzērušies un apsardze nebija spēcīga. Ekspedīcijas dalībnieki bija redzējuši, ka šaujamieroči ir tikai dažiem kareivjiem Leoparda brālības biedriem, bet varēja izrādīties, ka viņi nav vie­nīgie. Nebija zināms, cik vīru ir Mbembelē rīcībā, tomēr fakts, ka komandants nebija parādījies svētku laikā, va­rēja nozīmēt, ka viņš pašlaik neatrodas Ngubē. Jaunieši nolēma, ka jārīkojas nekavējoties.

- Keitai tas nemaz nepatiktu, Jaguār. Atceries, mēs viņai apsolījām neiekulties nepatikšanās, Nadja teica.

- Mēs jau esam iekūlušies diezgan lielās nepatikša­nās. Atstāšu viņai zīmīti, lai zina, uz kurieni esam de­vušies. Vai tu baidies? puisis vaicāja.

- Man ir bail iet tev līdzi, bet vēl vairāk man bail palikt.

- Uzvelc zābakus, Ērgle. Mums nepieciešams luktu­rītis, rezerves baterijas un vismaz viens nazis. Mežs ir pilns ar čūskām, šķiet, ka mums jāpaņem arī viena pret­indes ampula. Kā tev šķiet, vai mēs drīkstētu aizņemties Endžijas revolveri? Aleksandram ienāca prātā.

- Vai tu, Jaguār, domā kādu nogalināt?

- Protams, ne!

- Tādā gadījumā ne.

- Labi, Ērgle. Ieročus neņemsim līdzi, Aleksandrs vīlies nopūtās.

Abi savāca nepieciešamās lietas, klusi kustoties starp biedru mugursomām un saiņiem. Meklējot pretindi En­džijas aptieciņā, Aleksandrs uzdūrās anestezējošajam līdzeklim un, pēkšņa impulsa vadīts, ieslidināja to ka­batā.

- Un kam tas? Nadja vaicāja.

- Nezinu, bet tas var mums noderēt, Aleksandrs atbildēja.

Nadja izgāja pirmā, neviena neredzēta šķērsoja nelie­lo lāpas apgaismoto laukumiņu pie durvīm un pazuda tumsā. Meitene bija iecerējusi no attāluma pievērst sev sargu uzmanību, lai Aleksandrs varētu viņai sekot, taču redzēja, ka vienīgais palikušais sargs joprojām guļ, bet otrs nav atgriezies. Aleksandram un Borobam nebija grūti Nadjai pievienoties.

Karaļa apartamenti bija vairākas kleķa būdas ar salmu jumtiem un izskatījās pēc pagaidu mītnes. Karalim, kuru no galvas līdz kājām klāja zelts, kuram piederēja daudzskaitlīgs harēms un piemita Kosongo piedēvētās dievišķās spējas, šāda "pils" šķita aizdomīgi pieticīga. Aleksandrs un Nadja nosprieda, ka karalis nedomā ilgi uzturēties Ngubē un tāpēc nav licis uzbūvēt ko elegantā­ku un ērtāku. Kad būs izsmeltas ziloņkaula un dimantu krātuves, viņš dosies baudīt savas bagātības pēc iespējas tālāk. Harēma zona bija nožogota un pie sētas apmēram ik pēc desmit metriem piestiprinātas lāpas, tāpēc apkār­tne bija labi apgaismota. Lāpas bija nūjas, kurām aptītas sveķos samērcētas lupatas, kas radīja melnus kvēpus un ilgi negaistošu smaku. Pie žoga atradās ar melniem, ģeometriskiem ornamentiem rotāta paprāva ēka ar pla­tām un augstām durvīm. Jaunieši prātoja, ka tas varētu būt karaļa miteklis, jo durvju lielums bija atbilstošs, lai pa tām varētu ienest platformu, uz kuras pārvietojās Kosongo. Aizliegums pieskarties zemei pilnīgi noteikti neattiecās uz mājas iekšieni; neuzstājoties publiski, Kosongo droši vien gāja pats savām kājām, atklāja seju un runāja bez starpnieka kā jau ikviens cilvēks. Netālu atradās vēl kāda gara un zema taisnstūrveida ēka bez logiem, kuru ar karalisko mītni savienoja gaitenis ar salmu jumtu iespējams, tās bija kazarmas.

Karaliskos apartamentus uzraudzīja daži bantu sargi. Aleksandrs un Nadja labu brīdi no attāluma novēroja sargus un sprieda, ka Kosongo nebaidās no uzbrukuma, jo apsardze nebija īpaši spēcīga. No palmu vīna noreibušie zaldāti staigāja grīļodamies, apstājās uzsmēķēt, kad vien viņiem radās vēlēšanās, un satiekoties apru­nājās. Jaunieši redzēja, ka viņi pat dzer no pudeles, kurā, iespējams, bija alkohols. Draugi neredzēja nevienu no Leoparda brālības karavīriem. Tas nedaudz nomieri­nāja, jo šie kareivji šķita daudz bīstamāki nekā bantu cilts sargi. Tomēr doma iekļūt ēkā, nezinot, ar ko var nākties sastapties, joprojām šķita ļoti biedējoša.

Tu gaidi šeit, Jaguār. Es iešu pa priekšu. Kad būs pienācis brīdis sūtīt iekšā Borobu, nokliegšos kā pūce, Nadja nolēma.

Aleksandram šis plāns nepatika, bet cita, labāka viņam nebija. Nadja spēja pārvietoties, neviena nepa­manīta, un arī Borobam neviens nepievērstu uzmanību, jo ciems bija pilns pērtiķu. Ar trīcošu sirdi viņš atvadījās no draudzenes, un viņa tūdaļ pat pazuda. Puisis koncen­trējās, lai viņu ieraudzītu, un uz brīdi viņam tas izdevās, kaut arī meitene līdzinājās tumsā plandošam spokam. Par spīti brīža nopietnībai, Aleksandrs nevarēja nepa­smaidīt, redzot, cik efektīva ir spēja kļūt neredzamam.

Nadja izmantoja brīdi, kad sargi smēķēja, un piegāja pie karaļa rezidences loga. Bez jebkādas piepūles viņa uzrāpās uz palodzes un no turienes ieskatījās iekšā. Bija tumšs, tomēr pa logu, kas bija sienā izveidoti caurumi bez stikliem vai žalūzijām, iespīdēja mēnesnīcas un lāpu mestā gaisma. Pārliecinājusies, ka iekšā neviena nav, Nadja ieslīdēja ēkā.

Sargi izpīpēja smēķus un otrreiz apgāja apkārt ka­raliskajai mītnei. Beidzot satrauktais Aleksandrs iz­dzirdēja pūces kliedzienu. Puisis palaida Borobu, un pērtiķītis skriešus metās pie loga, kur pēdējo reizi bija redzējis savu saimnieci. Vairākas minūtes, kas vilkās kā stundas, nekas nenotika. Negaidot Nadja parādījās līdzās draugam.

- Kā veicās? Aleksandrs jautāja un valdījās, lai mei­teni neapkamptu.

- Viss bija ļoti viegli. Boroba zina, kas viņam darāms.

- Tas nozīmē, ka tu amuletu atradi?

- Kosongo ar kādu no savām sievām droši vien atro­das kaut kur citur. Pāris vīru gulēja uz grīdas, un citi spēlēja kārtis. Tur bija tronis, platforma, apmetnis, ce­pure, scepteris un divi ziloņa ilkņi. Es redzēju arī pāris lādes, kurās droši vien glabājas zelta rotaslietas, Nadja skaidroja.

- Un amulets?

- Tas bija kopā ar zizli, bet es to nevarēju atnest, jo tad būtu kļuvusi redzama. To izdarīs Boroba.

- Kādā veidā?

Nadja norādīja uz logu, un Aleksandrs redzēja, ka pa to sāk velties ārā melni dūmi.

- Es pielaidu uguni karaliskajam apmetnim, Nadja paskaidroja.

Gandrīz tūdaļ pat atskanēja kliedzienu jūklis, sargi brēkdami izskrēja ārā, pāris zaldātu izlīda no kazar­mām. Drīz vien viss ciems jau bija sacelts kājās, un ļau­dis skrēja ar ūdens spaiņiem, lai apdzēstu uguni. Boroba izmantoja apjukuma brīdi, lai pievāktu amuletu un izlīstu pa logu. Brītiņu vēlāk viņš pievienojās Nadjai un Aleksandram, un trīs draugi pazuda džungļu virzienā.

Koku pakājē valdīja pilnīga tumsa. Par spīti Aleksandra daudzinātajai jaguāra spējai redzēt tumsā, bija gandrīz neiespējami tikt uz priekšu. Tas bija čūsku un indīgu rā­puļu laiks laiks, kad plēsēji meklē barību, tomēr daudz lielāka bija iespēja iekrist purvā un nogrimt dūņās.

Aleksandrs ieslēdza lukturīti un paskatījās apkārt. Puisis nebaidījās, ka no ciema viņu kāds varētu ierau­dzīt, jo visapkārt bija blīva augu valsts, tomēr bija ne­pieciešams taupīt baterijas. Cīnoties ar saknēm un liānām, lecot pāri peļķēm, aizķeroties aiz neredzamiem šķēršļiem, viņi gāja iekšā biežņā, džungļu nepārtraukto trokšņu pavadīti.

- Un ko mēs tagad darīsim? Aleksandrs taujāja.

- Gaidīsim, kamēr uzausīs gaisma, Jaguār, šādā tumsā mēs nevaram tikt uz priekšu. Cik ir pulkstenis?

- Gandrīz četri, puisis atbildēja, paskatījies pulk­stenī.

- Nu jau pavisam drīz būs gaišs, un mēs varēsim iet tālāk. Man gribas ēst, vakariņās es nespēju nogaršot nevienu žurku, Nadja atzinās.

- Ja šeit būtu brālis Fernando, viņš apgalvotu, ka Dievs mums palīdzēs, Aleksandrs smējās.

Jaunieši pēc iespējas ērtāk iekārtojās uz papardēm. Mitrums iesūcās drēbēs, ērkšķi dūrās miesā, un visap­kārt skraidīja kukaiņi. Draugi juta, kā tepat līdzās rosās dzīvnieki, kustina spārnus putni un elpo zeme. Pēc Amazonē piedzīvotā Aleksandrs vairs nedevās ceļojumā bez šķiltavām, jo puisis bija pārliecinājies, ka dauzīt vienu akmeni pret otru nebūt nav ātrākais veids, kā aizkurt uguni. Aleksandrs un Nadja gribēja aizdedzināt nelielu ugunskuru, lai nedaudz apžāvētos un atbaidī­tu dzīvniekus, tomēr viņiem neizdevās atrast sausus zarus, un pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem jaunieši padevās.

- Šī vieta ir pilna ar gariem, Nadja sacīja.

- Vai tu tiešām tam tici? Aleksandrs brīnījās.

- Jā, bet es no viņiem nebaidos. Vai tu atceries Valimai sievu? Viņa bija ļoti draudzīgs gars.

- Tas bija Amazonē, un mēs nevaram zināt, kā ir šeit. Cilvēki tomēr no tiem baidās, Aleksandrs sprieda.

- Ja tu mēģini mani iebiedēt, tad tev tas ir izdevies, Nadja atbildēja.

Aleksandrs aplika roku ap draudzenes pleciem un piespieda meiteni sev pie krūtīm, mēģinot viņu sasildīt un iedrošināt. Šī kustība, kas agrāk starp draugiem bija pavisam dabiska, tagad bija ieguvusi jaunu nozīmi.

- Valimai beidzot pievienojās savai sievai, Nadja pastāstīja.

- Vai viņš nomira?

- Jā, tagad viņi abi dzīvo vienā pasaulē.

- Kā tu to zini?

- Vai atceries, kad es Aizliegtajā karaļvalstī iekritu plaisā un salauzu plecu? Valimai man īsināja laiku, līdz ieradies tu ar Tensingu un Dilu Bahadūru. Kad man līdzās parādījās šamanis, es zināju, ka viņš ir gars un tagad var pārvietoties šajā un citās pasaulēs, Nadja paskaidroja.

- Viņš bija labs draugs, viņu varēja sasaukt ar svilpie­nu, un viņš vienmēr parādījās, Aleksandrs atcerējās.

- Ja viņš man būs nepieciešams, viņš atnāks gluži tāpat, kā to izdarīja Aizliegtajā karaļvalstī. Gari var ceļot ļoti tālu, Nadja apgalvoja.

Par spīti bailēm un neērtībām, drīz vien nogurušie draugi sāka klanīt galvas, jo bez gulēšanas bija pagājusi jau vesela diennakts. Kopš Endžijas Nindereras lidma­šīnas nolaišanās viņi bija pārdzīvojuši pārāk daudz. Viņi nezināja, cik ilgi ir atpūtušies, ne arī, cik daudz čūsku un citu dzīvnieku garāmejot viņiem pieskārušies. Pēkšņi jaunieši pamodās, jo Boroba ar abām rokām bija ieķēries viņiem matos un briesmīgi kliedza. Aleksandrs ieslēdza lukturīti, un gaismas kūlis izgaismoja pār viņu noliekušos melnu seju. Viņi abi, Aleksandrs un būtne, reizē ieklie­dzās un pakāpās atpakaļ. Lukturītis aizripoja pa zemi, un pagāja vairākas sekundes, līdz jauneklis to atkal at­rada. Nadja aptvēra situāciju un satvēra Aleksandra roku, čukstot, lai viņš nekustās. Draugi juta, kā milzīga roka viņus aptausta, pēc tam saņem Aleksandru aiz krekla un ar pārcilvēcīgu spēku sapurina viņu. Puisis atkal ieslēdza gaismekli, bet vairs nevērsa to pret uz­brucēju. Puskrēslā viņš saprata, ka sastapies ar gorillu.

Tempo kachi, lai jums laime…

Aizliegtās karaļvalsts sveiciens bija pirmais, kas Alek­sandram ienāca prātā, jo viņš bija pārāk nobijies, lai spētu domāt. Turpretī Nadja sveicināja pērtiķu valodā, jo, vēl pirms spēja saskatīt, pēc siltuma un nesen pļautās zāles smaržas gorillu atpazina. Tā bija tā pati pērtiķu māte, ko viņi pirms pāris dienām bija atbrīvojuši no slazda, un tieši tāpat kā toreiz, vēdera cietajās spalvās viņai bija ieķēries mazulis. Viņa aplūkoja draugus gud­rām un ziņkārīgām acīm. Nadja prātoja, kā gan viņa bija nokļuvusi līdz šejienei. Gorillai bija jāpārvar vairākas jūdzes, un šai pērtiķu sugai tas nebija raksturīgi.

Gorilla uzlēca Aleskandram plecos un uzlika roku uz Nadjas sejas, maigi kā glāstot pagrūžot meiteni. Viņa smaidot atbildēja ar tādu pašu grūdienu, un, lai arī nespēja izkustināt gorillu ne par puscentimetru, uz­sāka ar pērtiķi draudzīgu dialogu. Dzīvnieks pagriezās pret draugiem ar muguru un paspēra pāris soļu, pēc tam atgriezās, no jauna tuvināja viņiem seju, draudzīgi ierūcās un bez iepriekšēja brīdinājuma viegli iekoda Aleksandram ausī.

- Ko viņa grib? puisis satraukts jautāja.

- Lai mēs viņai sekojam, viņa mums kaut ko parādīs.

Draugiem nevajadzēja ilgi iet. Drīz vien dzīvnieks ar

pāris lēcieniem uzkāpa sava veida ligzdā, kas bija izvei­dota kāda koka zaros. Aleksandrs turp pavērsa laternas staru kūli, un no koka atskanēja nebūt ne mierinošu rūcienu koris. Puisis tūdaļ pat starmeti izslēdza.

- Šajā kokā ir vairāki gorillas, droši vien vesela ģime­ne, Nadja sacīja.

- Tas nozīmē, ka tur ir viens tēviņš un vairākas mā­tītes ar mazuļiem. Tēviņš var būt bīstams.

- Ja mūsu draudzene ir mūs uz šejieni atvedusi, tad neviens mums neko ļaunu nedarīs.

- Un ko tagad? Nezinu, kāda šai gadījumā ir ierastā kārtība starp cilvēkiem un gorillām, Aleksandrs sa­traukts jokoja.

Zem lielā koka viņi nekustīgi gaidīja dažas ilgas mi­nūtes. Rūcieni pieklusa. Beidzot nogurušie jaunieši ap­sēdās starp milzīgā koka saknēm, un Nadja piespieda pie krūtīm aiz bailēm trīcošo Borobu.

- Te varam gulēt mierīgi, mēs esam drošībā. Gorilla grib mums atmaksāt, ka viņu izglābām, Nadja pārlie­cināja Aleksandru.

- Vai tu, Ērgle, domā, ka dzīvniekiem piemīt šādas jūtas? puisis šaubījās.

- Kādēļ gan ne? Dzīvnieki sarunājas savā starpā, veido ģimenes, mīl savus bērnus, apvienojas grupās un viņiem ir atmiņa. Boroba ir gudrāks par vairākumu cil­vēku, kurus pazīstu, Nadja atbildēja.

- Turpretī mans suns Pončo ir diezgan dumjš.

- Visiem nevar būt Einšteina smadzenes, Jaguār.

- Tā ir taisnība, Pončo tādas nav, Aleksandrs pa­smaidīja.

- Bet Pončo ir viens no taviem labākajiem draugiem. Arī starp dzīvniekiem pastāv draudzība.

Viņi gulēja tik saldi kā dūnu pēļos; lielo pērtiķu tu­vums deva pilnīgu drošības sajūtu, nekur citur viņi nevarēja būt vēl vairāk aizsargāti.

Jaunieši pamodās pēc pāris stundām, nezinot, kur atrodas. Aleksandrs paskatījās pulkstenī un saprata, ka viņi ir nogulējuši ilgāk, nekā bija paredzēts. Bija jau septiņi no rīta. Saules siltumā izgaroja zemē un mežā uzkrājies ūdens, ietinot apkārtni siltos tvaikos un pada­rot līdzīgu turku pirtij. Viņi pielēca kājās un palūkojās apkārt. Gorillu koks bija tukšs, un kādu brīdi jaunieši šaubījās par iepriekšējā vakarā piedzīvotā patiesumu. Iespējams, tas bijis tikai sapnis, tomēr starp zariem vī­dēja ligzda, un maigi bambusu dzinumi gorillu iemīļo­tākā pārtika kā dāvana bija nolikti draugiem līdzās. Un, it kā ar to vēl nepietiktu, jaunieši pamanīja, ka no biežņas uz viņiem lūkojas vairāki melnu acu pāri. Gorillu klātbūtne bija tik jūtama un taustāma, ka pēr­tiķus pat nevajadzēja redzēt, lai zinātu, ka viņi vēro draugus.

- Tempo kachi, Aleksandrs atvadījās.

- Paldies, Nadja sacīja Borobas valodā.

Ilgs un dobjošs rūciens atbildēja no necaurejamās meža biežņas.

- Domāju, ka šīs rūciens ir draudzības zīme, Nadja smējās.

Ngubē rīts atausa ar biezu miglu, kas līdzinājās dūmu vāliem, un ieplūda būdā pa durvju un logu atvērumiem. Par spīti neērtajam miteklim, ekspedīcijas locekļi cieši gulēja un nepamanīja ugunsgrēku vienā no karalisko apartamentu istabām. Kosongo nebija cietis lielus zau­dējumus, jo liesmas gandrīz tūdaļ pat apdzēsa. Izklīstot dūmiem, atklājās, ka ugunsgrēks bija sācies pie karaļa apmetņa vietējie to tulkoja kā sliktu zīmi un sa­sniedzis leoparda ādu, kas aizdegās kā sausa zāle un izplatīja biezus dūmus. Vēl vairākas stundas gūstekņi par to neko nezināja.

Cauri salmu jumtam ielauzās pirmie saules stari. Rīta gaismā draugi varēja apskatīt apkārtni, un viņi saprata, ka atrodas garā un šaurā būdā ar biezām tumša māla sienām. Uz vienas sienas ar naža galu bija ieskrāpēts pagājušā gada kalendārs. Uz otras ceļabiedri atklāja pantus no Jaunās Derības un raupju koka krustu.

- Šī ir misijas ēka, es par to esmu drošs, brālis Fer­nando satraukts sacīja.

- Kā jūs to zināt? Keita taujāja.

- Šaubu nav. Paskatieties uz šo… viņš atbildēja.

Misionārs izņēma no mugursomas daudzkārt salocītu

papīru un uzmanīgi to nogludināja. Tas bija pazudušo misionāru zīmēts attēls, kurā skaidri bija redzams ciema centrs, Vārdu koks ar Kosongo troni, būdas, aploki, lie­lāka celtne, kura atzīmēta kā karaļa apartamenti, un vēl viena tai ļoti līdzīga, ko izmantoja kā kazarmas. Tieši tajā vietā, kur pašlaik atradās draugi, zīmējumā bija attēlota misijas ēka.

- Šeit brāļi bija ierīkojuši skolu un medpunktu. Tepat tuvumā jābūt viņu iekoptam sakņu dārzam un akai.

- Kādēļ gan viņi raka aku, ja šeit līst ik pēc piecām minūtēm? Ūdens jau nu te ir diezgan, Keita nesaprata.

- Viņi neraka aku, tā tur jau bija. Vēstulē brāļi aku vienmēr lika pēdiņās, it kā tā būtu kaut kas īpašs. Man tas vienmēr šķita dīvaini…

- Kas gan ar viņiem varēja notikt? Keita jautāja.

- Es nedošos prom no šejienes, iekams nebūšu to noskaidrojis. Man ir jāsastop komandants Mbembelē, brālis Fernando nolēma.

Sargi ceļabiedriem brokastīs atnesa banānu ķekaru un ar mušām aplipušu piena krūku un pēc tam atgrie­zās savos posteņos, tā norādot ārzemniekiem, ka viņiem pamest ēku nav atļauts. Keita norāva vienu banānu un pagriezās, lai iedotu to Borobam. Un tikai tad viņa pa­manīja, ka Aleksandra, Nadjas un pērtiķīša nav.

Keita ļoti uztraucās, kad pārliecinājās, ka viņas maz­dēla un Nadjas tiešām nav būdā kopā ar pārējiem grupas dalībniekiem un ka neviens viņus nebija redzējis kopš iepriekšējā vakara.

- Iespējams, jaunieši ir izgājuši apmest kādu līku­mu… brālis Fernando bez īpašas pārliecības sprieda.

Keita kā dusmu mākonis izgāja pa durvīm, pirms vēl kāds no sargiem attapās viņu aizturēt. Ciems lēnām modās, bija redzami daži bērni un sievietes, bet apkār­tnē nebija neviena vīrieša, jo neviens no viņiem nestrā­dāja. Rakstniece tālumā redzēja pigmeju sievietes, kas bija dejojušas iepriekšējā vakarā; dažas no viņām devās uz upi pēc ūdens, citas gāja uz bantu būdām vai plan­tācijām. Viņa ātri devās pie sievietēm, lai iztaujātu par pazudušajiem jauniešiem, bet pigmejietes nesaprata vai nevēlējās atbildēt. Keita apskrēja visu ciemu, skaļā balsī saucot Aleksandru un Nadju, bet abi jaunieši nekur ne­bija redzami; viņa tikai pamodināja vistas un pievērsa sev pāris Kosongo zaldātu uzmanību, kuri tieši tobrīd devās apgaitā. Viņi bez liekām ceremonijām satvēra Keitu aiz rokām un aizvilka karalisko apartamentu vir­zienā.

- Viņi ved projām Keitu! Endžija iekliedzās, jo pa gabalu bija redzējusi notiekošo.

Viņa pielika pie jostas revolveri, paņēma šauteni un deva zīmi, lai pārējie viņai seko. Pilote apgalvoja, ka viņiem nevajadzēja uzvesties kā cietumniekiem, bet gan kā viesiem. Draugu grupa pagrūda malā pie durvīm stā­vošos sargus un metās pakaļ rakstniecei.

Tikmēr zaldāti bija nometuši Keitu zemē un grasījās viņu kārtīgi iekaustīt, tomēr nepaguva, jo, mežonīgi kliegdami spāņu, angļu un franču valodā, ieradās viņas draugi. Ārzemnieku drošsirdīgā uzvedība zaldātus ap­mulsināja; viņi nebija pieraduši pie pretestības. Ngubē pastāvēja nerakstīts likums: neviens nedrīkstēja aiztikt Mbembelē zaldātu. Ja tas nejauši vai kļūdas pēc notika, vainīgo pēra ar rīkstēm un varēja arī nogalināt.

- Mēs gribam redzēt karali! Endžija, draugu atbal­stīta, pieprasīja.

Brālis Fernando palīdzēja Keitai piecelties; rakstnieci mocīja spēcīgas ribu sāpes. Viņa pati sev pāris reižu iesita pa krūškurvi un atguva spēju elpot.

Viņi devās uz lielu kleķa būdu, kuras grīda bija pieblietēta zeme un kurā neatradās nekādas mēbeles. Pie sienām varēja redzēt divas izbāztu leopardu galvas, un vienā stūrī bija ierīkots altāris ar vudū fetišiem. Otrā stūrī uz sarkana paklāja bija novietoti bagātības un laikmetīguma simboli ledusskapis un televizors, kurus nekādi nevarēja izmantot, jo Ngubē nebija elektrības. Telpā bija divas durvis un vairāki caurumi, pa kuriem ieplūda nedaudz gaismas.

Tieši tobrīd ekspedīcijas dalībnieki izdzirda balsis, un zaldāti nostājās miera stājā. Ārzemnieki pagriezās pret durvīm, pa kurām ienāca vīrs, kas līdzinājās gladiato­ram. Nebija nekādu šaubu, ka šis ir slavenais Moriss Mbembelē. Viņš bija ļoti garš un spēcīgs, ar svarcēlāja muskuļiem, neticami resnu kaklu un platiem pleciem, izteiktiem vaigu kauliem, biezām un izteiksmīgām lū­pām, šķību boksera degunu un noskūtiem matiem. Komandanta acis nebija redzamas, jo viņš nēsāja spo­guļstikla saulesbrilles, kas Mbembelē piešķīra īpaši ne­gantu izskatu. Viņš bija ģērbies uniformas biksēs un zā­bakos, apjozies ar platu melnas ādas jostu un nevalkāja kreklu. Komandantam bija Leoparda brālības biedriem raksturīgās rētas un ap roku apsietas ādas strēmeles. Viņu pavadīja divi gandrīz tikpat gari zaldāti.

Ieraugot komandanta varenos muskuļus, Endžijai ap­brīnā pavērās mute; vienā acumirklī izzuda viss viņas niknums, un pilote nokaunējās gluži kā skolniece. Keita Kolda apjauta, ka tūdaļ pat var zaudēt savu labāko sa­biedroto, un paspēra soli uz priekšu.

Komandant Mbembelē, visu cieņu, viņa sacīja.

Vīrietis neatbildēja, vērodams ārzemnieku grupiņu ar tik neizteiksmīgu sejas izteiksmi, it kā valkātu masku.

- Komandant, divi mūsu grupas biedri ir pazuduši, Keita paziņoja.

Militārists uzklausīja šo ziņu ledainā klusumā.

- Tie ir divi jaunieši, mans mazdēls Aleksandrs un viņa draudzene Nadja, Keita piebilda.

- Mēs gribam zināt, kur viņi atrodas, piebalsoja Endžija, kas uz brīdi bija palikusi mēma, gluži kā zibens spēriena ķerta.

- Nevar būt, ka viņi ir tālu tikuši, viņiem vajadzētu būt ciemā… Keita murmināja.

Rakstnieci pārņēma sajūta, ka viņa grimst purvā; Keita nejutās droši, un viņas balss drebēja. Klusums kļuva neizturams. Apmēram pēc minūtes, kura šķita bezgalīga, viņi beidzot izdzirda komandanta balsi:

- Nolaidīgie sargi tiks sodīti.

Tas bija viss. Viņš pagriezās un aizgāja, no kurienes bija nācis, un līdz ar komandantu devās prom arī abi viņa pavadoņi, kā arī tie zaldāti, kas bija sagrābuši Keitu. Viņi smējās un sarunājās. Brālis Fernando un Endžija daļēji saprata jautrības iemeslu. Izbēgušie baltie jaunieši tiešām bija stulbi, jo mežā viņus aprīs plēsīgie dzīvnieki vai gari.

Redzot, ka neviens viņus neapsargā un par viņiem ne­interesējas, Keita un biedri atgriezās būdā, kas viņiem bija ierādīta dzīvošanai.

- Tie bērni vienkārši izgaisa! Viņi mūžīgi man sagādā problēmas! Es zvēru, viņi vēl dabūs trūkties! Keita klaigāja un plūkāja savus īsos, pelēkos matus.

- Nezvēriet! Labāk lūgsimies, brālis Fernando pie­dāvāja.

Viņš nometās uz ceļiem starp prusakiem, kas mierīgi rāpoja pa grīdu, un sāka lūgties. Neviens viņam nese­koja, pārējie ekspedīcijas dalībnieki bija aizņemti ar pieņēmumiem un plānu kalšanu.

Endžija sprieda, ka vienīgā saprātīgā iespēja būtu iz­lūgties no karaļa laivu, lai varētu pamest ciemu. Džoels Gonsaless iebilda, ka šai ciemā nevalda karalis, bet gan komandants Mbembelē, kas nemaz neizskatījās gatavs viņiem palīdzēt, tāpēc labāk būtu lūgt, lai pigmeji pavada viņus pa ciltij vien zināmajām slepenajām meža takām. Keita negrasījās pamest ciemu pirms jauniešu atgriešanās.

Drīz vien brālis Fernando, kas vēl joprojām tupēja uz ceļiem, iejaucās, lai parādītu biedriem papīra lapu, ko, noliecoties lūgšanai, bija atradis uz viena no saiņiem. Keita izrāva to viņam no rokām un pieskrēja pie loga, pa kuru ieplūda nedaudz gaismas.

- Tas ir Aleksandrs!

Drebošā balsī rakstniece izlasīja mazdēla īso zīmīti: "Mēs ar Nadju mēģināsim palīdzēt pigmejiem. Novērsiet Kosongo uzmanību. Neuztraucieties, mēs drīz atgriezī­simies."

- Tie bērni ir traki, Džoels Gonsaless nopūtās.

- Nē, tādi viņi ir parasti. Ko gan mēs varam darīt? vecmāmiņa novaidējās.

- Brāli Fernando, tikai nesakiet, lai lūdzamies! Ir jābūt kam praktiskākam, ko varētu iesākt! Endžija iesaucās.

- Es nezinu, ko jūs darīsiet, jaunkundz. Es gan ticu, ka bērni atgriezīsies. Izmantošu laiku, lai noskaidrotu, kas noticis ar brāļiem misionāriem, brālis Fernando atbil­dēja, piecēlās kājās un nopurināja no biksēm prusakus.