Pigmeju mežs Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

2 Safari ziloņa mugurā

Pusducis paviānu bija izdemolējuši apmetni. Teltis gu­lēja zemē, visās malās bija izmētāti milti, manioka, rīsi, pupiņas un konservu kārbas; guļammaisi karājās kokos; pagalmā bija redzama kaudze ar salauztiem krēsliem un galdiem. Izskatījās, ka apmetnei pāri būtu brāzies taifūns. Visagresīvāk noskaņotā paviāna vadībā pērtiķi bija pievākuši visus katlus un pannas, ko izmantoja kā rungas, lai iegāztu viens otram un uzbruktu ikvienam, kas centās ciņiem tuvoties.

- Kas viņiem lēcies? Maikls Mušaha iesaucās.

- Tā vien liekas, ka viņi ir piedzērušies… kāds kal­potājs paskaidroja.

Pērtiķi vienmēr uzturējās nometnes tuvumā, gatavi pievākt visu, ko ieraudzīja. Naktīs viņi rakās atkritumos un zaga neuzmanīgi noglabātu pārtiku. Paviāni nebija simpātiski, tie rādīja zobus un rūca, tomēr baidījās no cilvēkiem un turējās pieklājīgā attālumā. Šis uzbrukums bija neparasts.

Nespēdams paviānus savaldīt, Mušaha deva pavēli izšaut uz tiem nomierinošo līdzekli, tomēr trāpīt dzīvniekiem nebija viegli Jo tie skrēja un lēca kā apsēsti. Beidzot viens pēc otra visi paviāni saņēma nomierinošo injekciju un kā pelavu maisi novēlās zemē. Aleksandrs un Timotijs Brūss aiz potītēm un plaukstu locītavām aiznesa tos divsimt metru no nometnes, kur dzīvnieki krācot gulēja, līdz izzuda medikamentu radītais efekts. Spalvainie un smakojošie ķermeņi bija daudz smagāki, nekā pirmajā brīdī varētu šķist. Aleksandram, Timotijam un kalpotā­jiem, kuri paviāniem bija pieskārušies, pēcāk nācās iet dušā, mazgāt apģērbu un ieziesties ar insekticīdu, lai atbrīvotos no blusām.

Kamēr safari personāls centās daudzmaz ieviest kār­tību, Maikls Mušaha noskaidroja, kas bija noticis. Kāda kalpotāja nevīžības dēļ viens no paviāniem bija iekļuvis Keitas un Nadjas teltī, kur rakstniece glabāja arī savus šņabja pudeļu krājumus. Pērtiķi alkoholu varēja saost jau pa gabalu pat tad, ja tas atradās slēgtā traukā. Paviāns bija nozadzis pudeli, nolauzis kakliņu un līdz ar citiem pērtiķiem izdzēris tās saturu. Pēc otrā malka viņi jau bija piedzērušies, pēc trešā metās uz nometni kā pirātu orda.

- Šņabis man nepieciešams pret kaulu sāpēm, Keita žēlojās un prātoja, ka dažas atlikušās pudeles nu nāksies glabāt kā lielāko dārgumu.

- Vai nevar izlīdzēties ar aspirīnu? Mušaham ienāca prātā.

- Tabletes ir inde! Es lietoju tikai dabīgus produk­tus, rakstniece iebilda.

Kad paviāni bija savaldīti un nometnē atjaunota kār­tība, kāds ievēroja, ka Timotija Brūsa krekls ir asiņains.

Ar sev tik ierasto vienaldzību anglis atzinās, ka ir sa­kosts.

- Šķiet, viens no šiem puišiem nebija pilnīgi aizmi­dzis… viņš paskaidroja.

- Ļauj man paskatīties, Mušaha izrīkoja.

Brūss sarauca kreiso uzaci. Tā bija vienīgā grimase, kas laiku pa laikam pavīdēja viņa zirdziskajā sejā, lai paustu kādu no trim emocijām, kuras viņš bija spējīgs sajust: pārsteigumu, šaubas un nepatiku. Šai gadījumā tā bija pēdējā. Brūss necieta sev pievērstu pārlieku lielu uzmanī­bu, tomēr Mušaha uzstāja, un fotogrāfam neatlika nekas cits, kā vien pacelt uz augšu piedurkni. Koduma vieta vairs neasiņoja, vietās, kur zobi bija caururbuši ādu, vīdēja vien sausas kreveles, tomēr augšdelms bija piepampis.

- Šie pērtiķi pārnēsā slimības. Es tev injicēšu antibio­tikas, tomēr būtu labāk, ja tevi apskatītu kāds ārsts, Mušaha paziņoja.

Brūsa kreisā uzacs pacēlās līdz pat pieres vidum: viņam katrā ziņā noteikti tika pievērsts pārāk daudz uzmanības.

Maikls Mušaha pa rāciju sazinājās ar Endžiju Nindereru un paskaidroja situāciju. Jaunā pilote atbildēja, ka nevar lidot pa tumsu, bet ieradīsies agri nākamajā rītā, lai aizvestu Brūšu uz galvaspilsētu Nairobi. Safari direktors nespēja novaldīt smaidu: paviāna kodiens viņam deva negaidītu iespēju drīz vien ieraudzīt Endžiju, pret kuru viņš juta neviena nenojaustas simpātijas.

Naktī Brūšu kratīja drebuļi, un Mušaha nebija drošs, vai tās ir kodiena sekas vai malārijas lēkme, tomēr jebkurā gadījumā viņš bija satraucies, jo atbildēja par tūristu labklājību.

Masaju nomadu grupa, kas mēdza šķērsot rezervātu, dzenot lielragainas govis, pēcpusdienā ieradās apmetnē. Viņi bija ļoti gari, kalsni, skaisti un drošsirdīgi; masaju kaklus un galvas greznoja sarežģītas rotas; cilts apģērbs bija ap vidukli apsieti auduma gabali un ieroči šķēpi. Masaji sevi uzskatīja par Dieva izredzētu tautu; zeme un viss, ko tā sniedza, viņiem piederēja pēc dievišķās gribas. Tas viņiem deva tiesības piesavināties svešu ga­nāmpulku paradums, ko citas ciltis uztvēra ar izteik­tu nepatiku. Tā kā Mušaham nebija ganāmpulka, viņš nebaidījās, ka to varētu nozagt. Noruna ar masajiem bija vienkārša: Mušaha izrādīja ciltij viesmīlību ikreiz, kad viņi šķērsoja rezervātu, un tās piederīgie savukārt nedrīkstēja nekādi traucēt savvaļas dzīvniekus.

Tāpat kā citām reizēm, Mušaha masajiem piedāvā­ja ēdienu un uzaicināja pārlaist nakti. Ciltij nepatika ārzemnieku klātbūtne, tomēr viņi piekrita, jo viens no bērniem bija saslimis. Viņi gaidīja kādu dziednieci, kas pašlaik atradās ceļā. Šī sieviete apgabalā bija slave­na, viņa mēroja lielus attālumus, lai dziedinātu savus pacientus ar zālītēm un ticības spēku. Cilts nevarēja ar viņu sazināties ar modernajiem komunikācijas lī­dzekļiem, tomēr kaut kādā veidā tā bija uzzinājusi, ka dziedniece šovakar ieradīsies, tādēļ apmetās uz nakts­guļu Mušahas pārvaldītajā teritorijā. Un, kā jau bija gai­dāms, saulei rietot, atskanēja tāla dziednieces zvaniņu un amuletu džinkstoņa.

Vakara sarkanīgajā krēslā parādījās kārns, baskājains un noskrandis stāvs. Dziedniece valkāja tikai īsus skrandu svārciņus, un viņas bagāža sastāvēja no pāris ķirbjiem, amuletu maisiņiem, zālītēm un divām ma­ģiskām nūjām, kuru galos slējās spalvu pušķīši. Viņas mati nekad nebija redzējuši šķēres, garās šķipsnas bija ieziestas ar sarkaniem dubļiem. Sieviete izskatījās ļoti veca, āda uz kauliem krita ielocēs, tomēr viņa soļoja, taisni izslējusies, un dziednieces rokas un kājas izska­tījās spēcīgas. Pacienta dziedināšana notika tikai dažus metrus no apmetnes.

- Dziedniece domā, ka bērnā ir iemiesojies kāda ap­vainota senča gars. Tas jāatklāj un jāsūta atpakaļ uz otru pasauli, kur tam pienākas būt, Maikls Mušaha paskaidroja.

Džoels Gonsaless iesmējās; doma, ka kaut kas tamlī­dzīgs var notikt arī XXI gadsimtā, viņam šķita smieklīga.

- Nesmejieties, draugs! Astoņdesmit procentos gadī­jumu slimnieks atveseļojas, Mušaha sacīja.

Viņš piebilda, ka reiz redzējis divus cilvēkus rāpojam pa zemi, kožam, rūcam un rejam putainām mutēm. Pēc ģimenes locekļu sacītā, viņus bija apsēdušas hiēnas. Šī pati dziedniece abus bija izārstējusi.

- To sauc par histēriju, Džoels uzskatīja.

- Sauciet to, kā jums tīk, bet fakts ir tāds, ka ceremo­nijas laikā viņi tika izdziedināti. Rietumu medicīna ar visām savām zālēm un elektrības triecieniem retu reizi dod to pašu rezultātu, Mušaha pasmaidīja.

- Ej nu, Maikl, jūs esat Londonā izglītojies zināt­nieks, nesakiet, ka…

- Pirmām kārtām es esmu afrikānis, dabaszināt­nieks iebilda. Āfrikā ārsti ir sapratuši, ka par dziednie­kiem ir nevis jāsmejas, bet gan ar tiem ir jāsadarbojas. Reizēm maģija spēj paveikt vairāk nekā ārzemju me­todes. Cilvēki tai tic, tāpēc tā darbojas. Suģestija dara brīnumus. Nenonieciniet mūsu burvjus!

Keita Kolda izdarīja piezīmes par ceremonijas norisi, un Džoels Gonsaless, nokaunējies par savu smiešanos, sagatavoja kameru fotografēšanai.

Kailo bērnu uzlika uz zemē noklātas segas, kurai ap­kārt sastājās mazuļa daudzie ģimenes locekļi. Sirmgalve sāka dauzīt savas maģiskās nūjas un grabināt ķirbjus, viņa dejojot meta apļus un vilka dziesmu, ko drīz vien uz­tvēra visa cilts. Pēc neilga brīža dziedniece iegrima transā, viņas ķermenis drebēja un, izvalbītas uz augšu, acis metās baltas. Tikmēr uz zemes gulošais bērns kļuva stīvs, pacēla vēderu un balstījās vairs tikai uz pakauša un papēžiem.

Nadja sajuta ceremonijas enerģiju kā elektrisko strā­vu un, nezināmu jūtu vadīta, pievienojās nomadu ne­prātīgajai dziesmai un dejai. Dziedināšana ilga vairākas stundas, tostarp vecā burve iesūca sevī ļauno garu, kas bija pārņēmis savā varā bērnu, un, kā paskaidroja Mušaha, ievadīja to savā ķermenī. Visbeidzot mazais pacients vairs nebija stīvs un sāka raudāt, kas tika uz­tverta kā izveseļošanās zīme. Māte paņēma viņu rokās, sāka šūpot un skūpstīt, bet pārējie priecājās.

Pēc kādām divdesmit minūtēm dziedniece atbrīvojās no transa un paziņoja, ka pacients ir vesels un jau šo­vakar pat var sākt ēst, kā ierasts, pretēji vecākiem, kuriem tagad trīs dienas vajadzēja gavēt, lai izlīgtu ar izdzīto garu. Kā vienīgo atlīdzību sirmgalve pieņēma ķirbi ar rūgušpienu un svaigām asinīm, ko masaju gani ieguva no neliela iegriezuma govs kaklā. Pēc tam viņa devās atpūsties, lai vēlāk paveiktu otro darba daļu: izdzītu garu, kas tagad atradās viņā pašā, un aizsūtītu to Vēl Tālāk, kur tam pienācās atrasties. Pateicīgā cilts devās pārlaist nakti gabaliņu tālāk.

- Ja šī sistēma ir tik efektīva, mēs varētu lūgt šai la­bajai kundzei apskatīt Timotiju, Aleksandram ienāca prātā.

- Bez ticības tā nedarbojas, Mušaha atbildēja. Tur­klāt dziedniece ir novārgusi, un, pirms ārstēt nākamo pacientu, viņai jāatjauno enerģija.

Tā nu angļu fotogrāfu atlikušo nakts daļu turpināja kratīt drudzis, bet afrikāņu bērns pirmo reizi nedēļas laikā paēda.

Kā pa rāciju Mušaham bija apsolījusi, Endžija Ninderera ieradās otrās dienas rītā. Viņi pamanīja lidma­šīnu un ar lendroveru devās uz vietu, kur tā parasti piezemējās. Džoels Gonsaless vēlējās doties Timotijam līdzi uz slimnīcu, bet Keita Kolda attapās, ka kādam bija arī jāuzņem fotogrāfijas rakstam žurnālā.

Kamēr lidmašīnā iepildīja benzīnu, sagatavoja ceļam slimnieku un viņa bagāžu, Endžija apsēdās zem audekla jumta, lai iedzertu tasi kafijas un mazliet atpūstos. Viņa bija afrikāniete kafijas krāsā, veselīga, gara, spēcīga un jautra nenosakāma vecuma būtne, viņa varēja būt tiklab divdesmit piecu, kā četrdesmit gadu veca. Pilotes smiek­li un skaistums valdzināja jau no pirmā brīža. Endžija stāstīja, ka ir dzimusi Botsvānā un lidmašīnas iemācī­jusies vadīt Kubā, kur studējusi kā valsts stipendiāte.

Neilgi pirms nāves viņas tēvs bija pārdevis rančo un visu ganāmpulku, lai sagādātu meitai pūru, bet Endžija nevis izpildīja tēva gribu un apprecēja cienījamu vīru, bet gan nopirka savu pirmo lidmašīnu. Viņa bija kā brīvs putns bez noteiktas apmešanās vietas. Darba dēļ šī dāma ceļoja no vienas vietas uz citu: vienu dienu veda vakcīnas uz Zairu, nākamajā transportēja aktierus un tehniķus, kas uzņēma piedzīvojumu filmu Serengeti nacionālajā parkā, vai aizveda drosmīgu klinšu kāpēju grupu uz leģendārā Kilamandžāro kalna pakāji. Endžija lielījās, ka viņai piemīt bifeļa spēks, un, lai to pierādītu, bija gatava lauzties rokām ar ikvienu vīrieti, kas uzdrīk­stējās pieņemt šo izaicinājumu. Viņa bija piedzimusi ar zvaigznes formas zīmi uz muguras, kura, pēc pilotes vārdiem, katrā ziņā liecināja par veiksmi. Pateicoties šai zvaigznei, viņa bija izdzīvojusi neskaitāmos piedzīvoju­mos. Reiz Endžiju ar akmeņiem gandrīz nomētāja ļaužu pūlis Sudānā; viņa bija piecas dienas klīdusi pa Etiopijas tuksnesi viena pati, bez ēdiena, tikai ar vienu ūdens pudeli. Tomēr nekas nebija līdzīgs tai reizei, kad viņai nācās lēkt ar izpletni un iekrist krokodilu pilnā upē.

- Tas bija vēl pirms tam, kad nopirku uzticamo Cessna Caravan, viņa paskaidroja klientiem no International Geographic.

- Un kā jūs sveikā tikāt cauri? Aleksandrs jautāja.

- Krokodili sākumā aprija izpletņa audumu, un tā es ieguvu laiku, lai aizpeldētu līdz krastam un aizbēgtu. Toreiz es izmuku, tomēr agrāk vai vēlāk es miršu kāda krokodila rīklē, tāds ir mans liktenis…

- Kā jūs to zināt? Nadja ieinteresēta taujāja.

- Man to pateica kāda pareģe, kas var redzēt nākotni. Maa Bangese ir slavena ar to, ka nekad nekļūdās, Endžija atbildēja.

- Maa Bangese? Resnā kundze, kurai ir telts tirgū? Aleksandrs viņu pārtrauca.

- Tā pati. Viņa nav vis resna, bet ducīga, paskaidroja Endžija, kas bija pārņemta ar liekā svara jautājumiem.

Pārsteigti par šo dīvaino sakritību, Aleksandrs un Nadja saskatījās.

Neskatoties uz iespaidīgo apjomu un nedaudz raupjo izturēšanos, Endžija bija ļoti koķeta. Viņa tērpās puķai­nās tunikās, uzcirtās ar amatnieku tirdziņos iegādātām smagām etniskām rotām un mēdza krāsot koši rozā lūpas. Pilotei bija arī sarežģīta frizūra no vairākiem desmitiem bizīšu, kas rotātas ar krāsainām bumbiņām. Endžija apgalvoja, ka pilota darbs ir postošs rokām, tāpēc nevēlas pieļaut, lai viņai ir mehāniķa rokas. Viņai bija gari, lakoti nagi, un ādu viņa iezieda ar bruņurupuča taukiem, kurus uzskatīja par brīnumainiem. Fakts, ka paši bruņurupuči ir krunkaini, nemazināja viņas uzti­cību šim produktam.

- Es pazīstu vairākus vīriešus, kuri ir iemīlējušies Endžijā, Mušaha sacīja, nepaskaidrojot, ka arī pats ir viens no viņiem.

Pilote tikai piemiedza ar aci un paskaidroja, ka nekad neprecēsies, jo viņai ir salauzta sirds. Reiz viņa bija iemīlējusies kādā masaju kaujiniekā, kuram jau bija piecas sievas un deviņpadsmit bērni.

- Viņam bija gari kauli un dzintarkrāsas acis, En­džija sacīja.

- Un kas notika? Nadja un Aleksandrs vienā balsī jautāja.

- Viņš nevēlējās ar mani precēties, pilote atbildēja un smagi nopūtās.

- Cik dumjš vīrietis! Maikls Mušaha smējās.

- Man bija desmit gadi un piecpadsmit kilogrami vai­rāk nekā viņam, Endžija paskaidroja.

Pilote izdzēra savu kafiju un grasījās doties prom. Draugi atvadījās no Timotija Brūsa, kuru nakts drudzis bija tiktāl novārdzinājis, ka viņam vairs nebija spēka saraukt kreiso uzaci.

Ceļojot ziloņu mugurā, pēdējās safari dienas pagāja ļoti ātri. Draugi vēlreiz sastapās ar nelielo nomadu cilti un pārliecinājās, ka bērns ir atveseļojies. Pa radio viņi uzzināja, ka Timotijs Brūss joprojām atrodas slimnīcā ar malāriju un iekaisušu paviāna kodumu, kas nepadodas antibiotiku terapijai.

Endžija Ninderera atlidoja viņiem pakaļ trešās dienas pēcpusdienā un palika pa nakti apmetnē, lai nākamajā rītā jau agri varētu doties prom. Jau no pirmā acumirkļa Endžija sadraudzējās ar Keitu Koldu; abām patika iedzert (Endžijai alu un Keitai šņabi) un abām bija vesels krājums satraucošu stāstu, ko celt priekšā klau­sītājiem. Tovakar, kad visi sēdēja aplī ap ugunskuru un baudīja ceptu antilopes gaļu un citus pavāru pagata­votos gardumus, abas sievietes viena caur otru centās pārsteigt publiku ar saviem piedzīvojumiem. Pat Boroba klausījās ar interesi. Pērtiķītis vadīja savu laiku kopā ar cilvēkiem, pie kuru sabiedrības jau bija pieradis, uzma­not Kobi un spēlējoties ar Maikla Mušahas pieradināto punduršimpanžu ģimeni.

- Viņi ir par divdesmit procentiem mazāki un daudz miermīlīgāki nekā parastie šimpanzes, Mušaha stāstīja. Pie viņiem valda mātītes. Tas nozīmē, ka šiem šimpan­zēm ir labāka dzīves kvalitāte, mazāk konkurences un vairāk sadarbības; viņu kopiena labi ēd un daudz guļ, mazuļi ir pasargāti un visi dzīvo zaļi. Punduršimpanzes nelīdzinās citiem pērtiķiem, kas veido bandas un nedara neko citu kā vien plēšas.

- Kaut nu tā būtu arī cilvēku sabiedrībā! Keita nopūtās.

- Šie dzīvnieciņi ir mums ļoti līdzīgi: liela daļa ģenē­tiskā materiāla mums ir kopīga, pat viņu galvaskauss ir līdzīgs mūsējam. Mums noteikti ir kopīgi senči, Maikls Mušaha sacīja.

- Tad jau vēl ir cerība, ka mēs evolucionēsim tāpat kā viņi, Keita piebilda.

Endžija smēķēja cigārus, kas, pēc pilotes vārdiem, bija vienīgā greznība, ko viņa atļāvās, un lepojās ar lid­mašīnā valdošo smaku. "Ja kādam netīk tabakas smarža, lai viņš iet kājām," viņa mēdza atbildēt uz klientu sūdzī­bām. Būdama kaislīga smēķētāja, Keita Kolda ar kārām acīm skatījās uz jaunās draudzenes roku. Rakstniece pirms gada bija atmetusi smēķēšanu, tomēr vēlme uzpī­pēt joprojām nebija zudusi, un, vērojot Endžijas cigāru kustamies turpu šurpu, viņai gandrīz vai gribējās rau­dāt. Keita izvilka no kabatas tukšo pīpi, ko vienmēr nēsāja līdzi tieši šādiem, izmisuma pilniem brīžiem, un skumji sāka to košļāt. Bija vien jāatzīst, ka ir pazudis negantais klepus, kas agrāk viņai neļāva ne elpot. Viņa šīs pārmaiņas pierakstīja tējai ar šņabi un Valimai Amazones šamaņa un Nadjas drauga pulverītim. Viņas mazdēls Aleksandrs uzskatīja, ka tas ir amu­leta pūķa ekskrementa gabaliņa nopelns. To viņam bija uzdāvinājis Aizliegtās karaļvalsts valdnieks Dils Bahadūrs, un Alekss bija pilnīgi pārliecināts par amu­leta maģisko spēku. Keita nezināja, ko lai domā par mazdēlu, kurš agrāk bija ļoti racionāls, bet tagad aiz­rāvās ar fantāzijām. Draudzība ar Nadju viņu bija ļoti pārvērtusi. Alekss tik ļoti ticēja šim fosilijas gabaliņam, ka saberza dažus tā gramus pulverī, izšķīdināja to rīsu degvīnā un lika dzert mātei, lai cīnītos pret vēzi. Lizai vajadzēja arī vairākus mēnešus nēsāt amuletu kaklā, un tagad to valkāja Aleksandrs, kurš fosiliju nenoņēma pat dušā.

- Tas, Keita, dziedē salauztus kaulus un citas slimī­bas; tāpat atvaira arī bultas, nažus un lodes, mazdēls apliecināja.

- Tavā vietā es necenstos par to pārliecināties, viņa sausi iebilda, tomēr negribīgi ļāva ar pūķa ekskrementu ierīvēt sev krūtis un muguru, kamēr pati pie sevis mur­mināja, ka viņi abi lēnām jūk prātā.

Tovakar pie apmetnes ugunskura Keita Kolda un pārējie nožēloja, ka drīz vien nāksies šķirties no jauna­jiem draugiem un šīs paradīzes, kur viņi bija pavadījuši

neaizmirstamu nedēlu.

»

- Būtu labi doties prom, es vēlos satikt Timotiju, Džoels Gonsaless, sevi mierinādams, sacīja.

- Rit izlidosim ap pulksten deviņiem, Endžija deva rīkojumu, ielejot sev rīklē pusbundžiņu alus un pīpējot cigāru.

- Tu izskaties nogurusi, Endžij, Mušaha noteica.

- Pēdējās dienas ir bijušas smagas. Man bija jāved pārtika otrpus robežai, kur cilvēki jau ir izmisuši; ir briesmīgi savām acīm redzēt badu, viņa sacīja.

- Šī cilts pieder kādai ļoti dižciltīgai rasei. Agrāk viņi dzīvoja pārticīgi, iztika no zvejas, medībām un lauk­saimniecības, bet kolonizācija, kari un slimības padarīja viņu dzīvi nožēlojamu. Tagad viņi pārtiek no labdarības dāvanām. Ja ne šie pārtikas saiņi, viņi visi jau būtu miruši. Puse Āfrikas iedzīvotāju dzīvo zem minimālā iztikas līdzekļu līmeņa, Maikls Mušaha paskaidroja.

- Ko tas nozīmē? Nadja vaicāja.

- Tas nozīmē, ka viņiem nav pietiekami daudz lī­dzekļu, lai dzīvotu.

Ar šo apgalvojumu gids beidza vakarēšanu, kas bija ievilkusies jau pāri pusnaktij, un paziņoja, ka pienācis laiks izklīst pa teltīm. Pēc stundas apmetnē valdīja pil­nīgs miers.

Pa nakti nomodā palika tikai viens sargs, kas uzmanīja apkārtni un piemeta malku ugunskuros, tomēr pēc kāda laika arī viņu pievārēja miegs. Kamēr nometne atpūtās, tās apkārtnē kūsāja dzīve; zem plašajām un zvaigžņo­tajām debesīm staigāja daudzu sugu dzīvnieki, kas šai laikā devās pārtikas un ūdens meklējumos. Āfrikas nakts bija īsts dažādu balsu koncerts: pa reizei ietaurējās kāds zilonis, tālumā rēja hiēnas, iespiedzās kāds leoparda izbiedēts paviāns, kurkstēja vardes un sisināja cikādes.

Neilgi pirms rītausmas Keita spēji pamodās. Viņai šķita, ka ļoti tuvu bija dzirdējusi kādu troksni. "Droši vien to esmu nosapņojusi," viņa nomurmināja un pa­griezās uz otriem sāniem. Rakstniece mēģināja izskait­ļot, cik ilgi bija gulējusi. Keitai krakšķēja kauli, sāpēja muskuļi un kājas metās stīvas. Bija jūtami sešdesmit spraigi nodzīvotie gadi; viņas ķermeni bija nomocījuši nebeidzamie ceļojumi. "Es jau esmu par vecu šādam dzīvesveidam…" nodomāja rakstniece, tomēr tūdaļ pat sevi atspēkoja, sakot, ka citādi dzīvot vispār nebija vērts. Vairāk ciešanu viņai sagādāja nekustīgums naktīs nekā nogurums dienā; teltī pavadītās stundas vilkās lēni kā gliemezis. Tobrīd rakstniece atkal sadzirdēja troksni, kas bija viņu pamodinājis. Viņa nespēja īsti saprast, kas tās par skaņām; tās atgādināja kasīšanu vai skrāpēšanu.

Pēdējās miega paliekas izgaisa kā nebijušas, un Keita ar izkaltušu muti un satrauktu sirdi taustījās pēc luktu­rīša. Nebija šaubu: tur, ļoti tuvu, aiz plānās telts sienas kāds ir. Ļoti uzmanīgi, lai nesaceltu troksni, viņa tumsā meklēja kabatas lukturīti, kuru vienmēr nolika tuvumā. Kad viņa to beidzot atrada, Keita apjauta, ka no bailēm bija nosvīdusi un ar mitrām rokām nevarēja gaismekli ieslēgt. Kad rakstniece grasījās mēģināt vēlreiz, atska­nēja Nadjas balss meitene dzīvoja tai pašā teltī.

- Kuš, Keita, neslēdz gaismu… meitene čukstēja.

- Kas notiek?

- Tie ir lauvas, neizbiedē viņus, Nadja sacīja.

Lukturītis izkrita rakstniecei no rokām. Viņa juta,

ka kauli kļūst mīksti kā vate, un kliedziens iesprūst kāklā. Tikai viena pati lauvas ķepas kustība varēja pār­plēst plāno neilona audumu, un dzīvnieks viņām kluptu virsū. Tā nebūtu pirmā reize, kad safari tūristi mirst šādā veidā. Ekskursiju laikā viņa bija redzējusi lauvas tik tuvu, ka varēja saskaitīt zobus; Keita sprieda, ka nevēlētos sajust tos uz savas miesas. Rakstnieces prātā neskaidri pavīdēja romiešu Kolizejs ar pirmajiem kris­tiešiem, kas mira šo zvēru rīklē. Keitas seja pārklājās sviedriem, kamēr viņa pati pa grīdu meklēja nokritušo lukturīti, sapinusies moskītu tīklā, kas aizsargāja viņas guļvietu. Viņa dzirdēja it kā liela kaķa murrāšanu un jaunus skrāpējienus.

Šoreiz telts nodrebēja, it kā uz tās būtu uzkritis koks. Šausmu pārņemta, Keita apjauta, ka arī Nadja rūc kā kaķis. Visbeidzot rakstnieces mitrie pirksti sataustīja lukturīti un spēja to ieslēgt. Viņa ieraudzīja, ka meitene nometusies četrrāpus, pielikusi seju ļoti tuvu telts audu­mam un pilnīgi aizrāvusies samurrājas ar dzīvnieku, kas atradās telts ārpusē. Kliedziens iesprūda Keitas kaklā un izlauzās tikai izmisis vaids, kas pārsteidza Nadju un nogāza viņu zemē. Satracinātā Keita saķēra meiteni aiz rokas un sāka kratīt. Jauni kliedzieni, ko šoreiz pavadīja arī lauvu rūcieni, izjauca nometnē valdošo mieru.

Pēc dažiem mirkļiem kalpotāji un viesi jau bija ārā, par spīti Maikla Mušahas precīzajām instrukcijām, kas viņus vairākas reizes bija brīdinājis par briesmām naktī atrasties ārpus telts. Keitai izdevās raušus aizraut Nadju uz izejas pusi, bet meitene tikmēr kārpījās un vēlējās atbrīvoties. Šādā jūklī telts pa pusei sagāzās, un viens no moskītu tīkliem atāķējās un uzkrita viņām virsū; tagad viņas izskatījās pēc taureņiem, kas pūlas izkļūt no kokona. Aleksandrs, kas bija piesteidzies pirmais, mēģināja atbrīvot abas gūsteknes no moskītu tīkla. Kad

Nadja bija tikusi brīvībā, viņa dusmīgi atgrūda Keitu, jo rakstniece tik rupjā veidā bija pārtraukusi meitenes sarunu ar lauvām.

Tikmēr Maikls Mušaha izšāva gaisā, un dzīvnieku rūkoņa attālinājās. Kalpotāji aizdedza pāris ugunskuru, cieši satvēra savus ieročus un devās pārlūkot apkārtni. Tobrīd arī ziloņi jau bija satraukušies, un kopēji mēģi­nāja tos nomierināt, pirms lielie dzīvnieki vēl nebija me­tušies ārā no aploka un skriešus devušies uz nometni. Lauvu smakas satraukti, trīs punduršimpanzes ik pa laikam iekliedzās un uzrāpās kaklā pirmajam cilvēkam, kas gadījās tuvumā. Boroba jau bija uzsēdies uz galvas Aleksandram, kas neveiksmīgi centās dabūt pērtiķīti zemē, raujot viņu aiz astes. Visā šajā juceklī neviens tā arī nesaprata, kas īsti noticis.

Džoels Gonsaless izskrēja no telts, satraukti kliedzot.

- Čūskas! Pitons!

- Tie ir lauvas! Keita viņu izlaboja.

Apstulbušais Džoels apstājās kā zemē iemiets.

- Tās tiešām nav čūskas? viņš šaubījās.

- Nē, tie ir lauvas! Keita atkārtoja.

- Un tādēļ jūs mani pamodinājāt? fotogrāfs mur­mināja.

- Dieva dēļ, piesedzies taču! pidžamā ģērbtā Endžija Ninderera dusmojās.

Tikai tad Džoels Gonsaless apjauta, ka ir pilnīgi kails; piesegdamies ar abām rokām viņš kāpās atpakaļ uz savas telts pusi.

Mazliet vēlāk atgriezās Maikls Mušaha ar ziņu, ka nometnes apkārtnē atrastas vairāku lauvu pēdas un Keitas un Nadjas telts ir saskrāpēta.

- Šī ir pirmā reize, kad nometnē notiek kas tamlī­dzīgs. Šie dzīvnieki mums nekad nebija uzbrukuši, viņš norūpējies sacīja.

- Viņi neuzbruka! Nadja pārtrauca gidu.

- Ak, nūjā, tā bija vienkārša pieklājības vizīte! Keita sadusmota sacīja.

- Viņi atnāca sasveicināties! Ja tu, Keita, nebūtu sā­kusi kliegt, mēs joprojām runātos!

Nadja pagriezās uz papēža un nozuda savā teltī, kurā tagad vajadzēja ieiet četrrāpus, jo neskarts bija palicis tikai viens tās stūris.

- Nepievērsiet viņai uzmanību, tie ir pusaudža gadi. Gan jau pāries, laiks dziedē visu, sprieda Džoels Gon­saless, kas, dvielī ietinies, atkal bija iznācis no telts.

Visi palika runājamies, un neviens vairs nedevās pie miera. Kalpotāji no jauna aizdedza ugunskurus un at­stāja laternas iedegtas. Boroba un trīs punduršimpan­zes joprojām vai stīvi aiz bailēm iekārtojās pēc ie­spējas tālāk no Nadjas telts, kur vēl bija jūtama lauvu smaka. Brīdi vēlāk sikspārņu saceltais troksnis vēstīja par rītausmas tuvošanos, pavāri sāka vārīt kafiju un cept olas ar šķiņķi brokastīm.

- Es nekad nebiju tevi redzējis tik satrauktu. Uz ve­cumu tu sāc atmaigt, vecmāmiņ, Aleksandrs sacīja, sniedzot Keitai pirmo kafijas tasi.

- Nesauc mani par vecmāmiņu, Aleksandr.

- Un tu nesauc mani par Aleksandru, mans vārds ir Jaguārs, vismaz ģimenes locekļiem un draugiem.

- Ak, liec man mieru, puņķutapa! viņa atbildēja, apdedzinot lūpas ar pirmo kūpošā dzēriena malku.