Pirms Ādama

9. nodaļa

Sarkanacainais Glūniķis, kā jau es teicu, bija atavisma ie­miesojums. Mūsu vidū viņš skaitījās par visprimitīvāko radī­jumu un krasi no mums atšķīrās. Mēs savukārt bijām tik neat­tīstīti, ka nespējām izstrādāt visvienkāršāko plānu mūsu ie­naidnieka aizdzīšanai no mūsu vidus.

Vēlreiz atkārtoju, ka šim radījumam īstā vieta būtu pie Me- žaļaudīm. Lai gan mēs paši stāvējām uz viszemākās attīstības pakāpes, mēs tomēr jau atradāmies tajā attīstības stadijā, kurā kustonis sāk pārvērsties par cilvēku.

Sarkanacainais Glūniķis bija īsts cietsirdības velns. Ja apzi­nās tā laika rupjos paradumus, tad var viegli iedomāties, līdz kādiem niknuma uzplūdiem Sarkanacainais Glūniķis bija spē­jīgs nonākt.

Nepagāja nevienas dienas, kad viņš nebūtu sitis savu sievu.

Vairāku sievu vienā laikā gan viņam nebija, bet viņš tās mainīja tik bieži kā neviens no mūsu vīriem.

Neviena sieviete viņu nevarēja ciest, bet visas bija spiestas piekāpties, jo viņš bija pārāk spēcīgs un nikns.

Es bieži sapnī redzu vakara krēslu un no dienas darbiem nogurušo cilti.

No upes līdz burkānu laukam un tālāk līdz purvam, kur aug mellenes, klajumā gulšņā mani ciltsbrāļi. Visvairāk viņi mīl uzturēties alu tuvumā.

Bet, krēslai metoties, viņi arī tur ilgi nepaliek, jo lēni un ne­atturami tuvojas dziļā tumsa, kad visa pasaule uz laiku tiek at­dota meža zvēru varā.

Naktī mūsu senči, no bailēm drebēdami un cits citam piespiedušies, arvien tup alās, nedrīkstēdami no tām iziet ne soli.

Vēl pavisam nav satumsis, un līdz gulētiešanas laikam mēs vēl varam kādu brītiņu savā starpā paplosīties.

Šīs krēslas stundas ir tās skaistākās. Ļaudis jūtas pēc dienas darbiem un priekiem noguruši; notālēm klausoties, barā dzir­dama tikai klusa murmināšana.

Pat bērni, kuri, liekas, būtu gatavi rotaļāties bez mitēšanās dienu un nakti, tagad spēlējas bez liela prieka un saldi žāvājas.

Jūras vējš ir norimis; rietošā saule sūta pēdējos purpura sta­rus, un melnās ēnas kļūst arvien garākas.

Klusumā neatturami mācas virsū salda snauda.

Bet te no Sarkanacainā Glūniķa alas atskan mežonīgi klie­dzieni, žēla stenēšana un dobji sitieni. Tur Sarkanacainais Glū­niķis kausta savu sievu.

Pirmajā brīdī mēs paliekam klusu. Šis klusums ir drūms un nospiedošs, bet, kad sitieni un kliedzieni nerimstas, arī mēs pārtraucam savu klusēšanu.

Pūlis sāk rūkt un rēkt arvien skaļāk, vēlēdamies kaut kā iz­rādīt savas bezspēcīgās dusmas.

Mums, protams, Sarkanacainā Glūniķa izturēšanās izraisīja dziļas dusmas, bet mūsu bailes bija tik lielas, ka nevienam ne­nāca ne prātā pūlēties Šo briesmoni savaldīt.

Sitieni pamazām kļuva retāki, vaidi apklusa, bet mēs vēl ilgi nevarējām nomierināties.

Pār alu nometni nolaižas bēdīga nakts.

Es jau reiz stāstīju, ka pat vistraģiskākajos notikumos mēs mācējām atrast arī smieklīgo pusi. Bet, kad Sarkanacainais Glūniķis dauzīja savu sievu, neviens nesmējās. Būdami mežo­nīgi un nežēlīgi, mēs tomēr jutām dziļu līdzjūtību pret Sarkan­acainā Glūniķa upuriem.

Ne vienu reizi vien mums gadījās atrast pie Sarkanacainā Glūniķa alas viņa sievu līķus. Alā viņš mirušo upuri nekad neatstāja un aprakt arī pats neapraka, šo darbu atstādams mums.

Un mēs tad parasti līķus sviedām upē, labi tālu no tās vie­tas, kur smēlām ūdeni.

Sarkanacainais Glūniķis atņēma dzīvību ne vien savām sie­vām, bet netaupīja arī tos, ar kuriem šīs sievietes bija pirms tam dzīvojušas.

Ja Sarkanacainā Glūniķa tieksmes reiz bija modušās, viņš tās vairs nepūlējās apvaldīt, bet, sievietes vīru nositis, ņēma sievieti pie sevis.

Divus šādus gadījumus es pats novēroju.

Visa cilts to zināja, bet neko nespēja darīt. Mūsu attīstība vēl nebija uz tādas pakāpes, ka spētu radīt kaut ko tiesai līdzīgu. Mēs gan atzinām dažas tradīcijas un bargi sodījām tos, kas pret tām grēkoja. Tādu sodu, piemēram, izpelnījās visi, kas bija saduļķojuši vai padarījuši netīru dzeramo ūdeni. Smagi tika sodīts arī tas, kas bija devis briesmu signālu, kad briesmas ne­bija gaidāmas.

Vienīgi Sarkanacainais Glūniķis par mūsu tradīcijām neli­kās ne zinis, un mēs no viņa tā baidījāmies, ka pret viņu neuz­drošinājāmies neko uzsākt.

Pagāja vēl sešas ziemas, kad es un Ļepausis pamanījām, ka esam krietni paaugušies. Alā mēs varējām ielīst ar lielām pūlēm.

Bet arī tagad šaurā alas ieeja mums nāca drīzāk par labu. Pieaugušie, nespēdami alā ielīst, pēc mūsu mitekļa nekāroja, lai gan tas visā sādžā tika turēts par labāko.

Lai jūs labāk iepazītu mūsu cilts attīstības pakāpi, es pie­bildīšu, ka nevienam cilvēkam neienāca prātā paplašināt mūsu alas ieeju, kas mīkstajā iezī būtu viegli izdarāms. Vienīgi šādas apķērības trūkuma dēļ mēs varējām netraucēti dzīvot savā alā.

Par alas ieejas paplašināšanu arī mēs nedomājām. Nedo­mājām pat līdz tai dienai, kad radušies apstākļi mūs par to pie­spieda domāt.

Tas notika vasaras vidū, kad no labas barības mēs bijām krietni nobarojušies.

Bet mūsu darbs gāja gausi uz priekšu, jo alas caurumu mēs kalām lielāku tad, kad nebija cita ko darīt.

Sākumā mēs iezi plēsām ar pirkstiem, bet nagi nežēlīgi sā­pēja, tāpēc es sāku lietot koka gabalu. Tagad darbs gāja raitāk uz priekšu, bet noveda arī pie nevēlama iznākuma.

Kādā rītā, kad no atlauztajiem akmeņiem bija savākusies paliela čupa, es nolēmu alu iztīrīt.

Ar rungas palīdzību es akmeņus izstūmu no alas un no- grūdu lejā.

Pēc īsa brīža es izdzirdu niknu rēkšanu.

Nevajadzēja nemaz alu atstāt, lai paskatītos, kas tur rēc. Ak­meņi acīmredzot bija trāpījuši Sarkanacainajam Glūniķim.

No bailēm tikko elpodami, mēs ierāvāmies alas vistālākajā kaktā.

Drīz vien parādījās arī pats Sarkanacainais Glūniķis. Viņa acis dega un kvēloja kā nekad.

Par laimi, viņš bija pārāk resns, lai iekļūtu alā.

Bet negaidot viņš atgāja no alas. Mums tas bija liels brī­nums. Pēc mūsu prāta, viņam vajadzēja te tik ilgi gaidīt, kamēr pārestība nebūtu atriebta.

Mazliet pagaidījis, es pierāpos pie ieejas un, paglūnējis ārā, ieraudzīju Sarkanacaino Glūniķi. Viņš nāca ar milzīgu rungu.

Cik es varēju aptvert, tad viņa plāns bija ar šīs nūjas palī­dzību izdzīt mūs no alas ārā.

Diemžēl es nebiju kļūdījies.

Viņa sitieni bija briesmīgi. Mēs piespiedāmies pie alas sānu sienas, kur varējām justies puslīdz droši.

Bet arī te mūs runga šad tad ķēra, un tad bija ko ciest.

Nespēdami sāpes paciest, mēs rēcām un kliedzām, pie tam Glūniķis uz katru mūsu bļāvienu atbildēja ar jautru rēcienu, ņemdamies ar rungu vēl sparīgāk.

Bet tad arī man dusmas pieauga. Manī pamodās liela dūša, lai gan jāatzīstas, ka tā bija lamatās iedzīta upura varonība.

Es sagrābu rungu, kuru Glūniķis rāva no alas laukā ar tādu sparu, ka tā aizvilka mani līdz pat izejai. Tad viņš izstiepa savu briesmīgo roku un sagrāba mani aiz pleca, bet es, atstādams viņa rokā prāvu ādas gabalu, atkal atlēcu no sienas.

Glūniķis turpināja savu melno darbu un trāpīja man atkal ar rungu pa plecu. Ļepausis nepretojās, bet, sitienus saņem­dams, rēca un vaidēja.

Es nevarēju un arī negribēju būt par šādu kaujamo zosi. Tāpēc sāku lūkoties pēc kaut kā, ar ko varētu pretoties.

Alā nekā nebija, izņemot pēdu garu un collu resnu zara gabalu.

Es metu ar to pašu, lai gan netrāpīju, tikai saniknoju Glū­niķi vēl vairāk.

No alas sienas atdalījās prāvs akmens. Es atvēzējos un trā­pīju ienaidniekam pa krūtīm.

Šis panākums cēla manu drosmi. Es biju tikpat satracināts kā Sarkanacainais Glūniķis un aizmirsu visas bailes.

Bet vairāk akmeņu nebija. Man ienāca prātā plēst akmeņus no sienas un sviest Glūniķim smiltis acīs.

Jādomā, ka kāds metiens bija labi ķēris, jo, izmisumā rēk­dams, viņš nosvieda rungu un atlēca no ieejas.

Viņš izskatījās briesmīgs. Ģīmis sarkans no dusmām un zobi klabēja kā drudzī.

Es lūrēju pie alas cauruma.

Glūniķis ilgi berza savas acis. Izberzis viņš mani ieraudzīja un ierēcās.

Tad viņš mainīja taktiku.

Rungu aizsviedis, viņš plēsa klints gabalus un laida tos alā.

Es pievācu akmeņus un devu atpakaļ. Mani metieni mērķi sasniedza vieglāk, jo tieši alas cauruma priekšā atradās sarka­nais purns, kurā tad arī triecās visi mani akmeņi.

Negaidot viņš atkal pazuda, un, laukā palūkojies, es manī­ju, ka Sarkanacainais Glūniķis kāpj pa klinti lejā.

Visa cilts bija izlīdusi no alām un nomākti lūkojās mūsu cīņā.

Bailīgākie atkal paslēpās. Arī Vecais laidās, cik spēka.

Glūniķis lēca lejup. Pēdējais lēciens bija vismaz trīsdesmit pēdu augsts.

Tad viņš panāca kādu sievieti, kura no bailēm sāka rāpties pa klinti uz augšu.

Te pēkšņi viņa iekliedzās. Bērns, kurš tai bija apķēries ap kaklu, noripoja no viņas muguras un nokrita Glūniķim pie kājām.

Māte pagriezās un izstiepa pēc bērna roku.

Bet Glūniķis bija veiklāks. Viņš pirmais sagrāba bērnu, un brīdi vēlāk mazais, vārgais ķermenītis sašķīda pret klinti.

Es nosviedu Sarkanacainā Glūniķa nūju viņam pakaļ. Gri­bēdams rungu pacelt, Sarkanacainais Glūniķis uzdūrās uz Veco, kurš, zemu saliecies, līda alā.

Briesmonis sagrāba Veco aiz matiem. Man nebija šaubu, ka viņš Vecajam apgriezīs rīkli. Un arī Vecais, kā rādās, bija sa­mierinājies ar likteni. Viņš saliecās vēl vairāk un aizklāja seju. Bet Sarkanacainais Glūniķis nez kādēļ kavējās.

Vēl tagad šī aina man stāv acīs.

Vecais par aizsargāšanos nedomāja. Nespēdams kājās no­turēties, viņš pakrita zemē un padevīgi gaidīja nāvi.

Alas priekšā stāvēja arī Plikpauris. Viņš neiedrošinājās tu­voties, bet ar dūri dauzīja krūtis it kā mēģinādams sevi iedro­šināt, un spalva tam bija sacēlusies.

Te Sarkanacainais Glūniķis, padodamies neizprotamai dī­vainībai, palaida Veco vaļā un pacēla savu rungu.

Es ieraudzīju, ka viņš atkal rāpjas augšup.

Ļepausis no bailēm ietrīcējās un ieskrēja alā.

Vairs nebija šaubu, ka Glūniķis ir nolēmis mūs nosist, lai tur vai kas.

Mani pārņēma izmisums, dusmas un tajā pašā laikā arī pil­nīgs miers.

Sarkanacainais Glūniķis vēl ir tālu. Pa to laiku var savākt akmeņus.

Ienaidnieks atrodas vairākus metrus zem manis un pagai­dām vēl nav redzams.

Glūniķis kāpj nesteigdamies, un, kad viņa atbaidošā galva parādās pie alas cauruma, es nekavēdamies metu ar lielu ieža gabalu, kurš, par nožēlošanu, netrāpa mērķī, bet sašķīst pret klinti.

Putekļi un smiltis tomēr atkal Glūniķim uz brīdi laupa re­dzes spēju, un viņš uz brīdi pazūd.

Cilts vēl arvien noskatās. Ir dzirdami apspiesti smiekli un priecīga murmināšana. Beidzot taču atradies viens, kam nav trūcis drosmes stāties Glūniķim pretī.

Manīdams pūļa atbalstu, Glūniķis paskatījās uz pūli un at­ņirdza zobus.

Acumirklī iestājās dziļš klusums.

Uzbudināts no šādiem saviem panākumiem, Glūniķis atkal pacēla galvu un, zobus griezdams, pūlējās mani tāpat iebaidīt kā pūli.

Viņš šķobīja ģīmi, rauca pieri un saslēja matus uz pieres gaisā.

Jāatzīstas, ka es no bailēm sastingu, bet mēģināju atgūt paš­savaldīšanos. Tādēļ es, lielu akmeni pacēlis, savukārt sāku ie­naidniekam draudēt.

Redzēdams, ka ienaidnieks taisās no jauna uzbrukt, es metu akmeni, kurš diemžēl netrāpīja.

Otrs sviediens guva lielākus panākumus. Šoreiz es trāpīju pa Glūniķa kaklu.

Briesmonis atkal pazuda aiz klints raga.

Es nenocietos un, no alas izlīdis, palūkojos lejup.

Glūniķis ar vienu roku turējās pie klints raga, bet ar otru berzēja sasisto vietu.

Es pacēlu rungu un laidu lejup.

Viņš vairs augšā neatgriezās, bet klusēdams kāpa lejā.

Es nogūlos pie ieejas un gaidīju.

Vēl ilgi Glūniķis kāsēja un šņāca. Beidzot viņš nolēma iet uz upi.

Pa klinti viņš kāpa ļoti lēni, reizēm apstādamies, kaklu stai­pīdams un berzēdams.

Pamanīdams viņu tuvojamies, pūlis bļaudams izklīda.

Arī Vecais, kurš nebija alā nocieties, tagad atkal muka, cik jaudas.

Glūniķis uz pūli nepameta ne acu. Viņš nokāpa lejā un iegāja savā alā.

Es paskatījos uz Ļepausi. Acumirklī mēs viens otru sa­pratām.

Nezaudēdami ne sekundes, mēs klusi un uzmanīgi pārrāpā­mies pār klints galotni.

No turienes mēs palūrējām lejā. Nometne bija klusa. Izņe­mot Sarkanacaino Glūniķi, kurš bija savā alā, visa cilts bija iemukuši mežā.

Arī mums te vairs nebija palikšanas.

Mēs pārgājām pār pļavu, purvu un, nedomādami par čūskām, kuras zālē bija redzamas ik uz soļa, iesprukām mežā.

Pa kokiem mēs rāpāmies uz priekšu tik ilgi, līdz bijām pār­liecināti, ka Sarkanacainais Glūniķis mums vairs nav bīstams.

Tikai tad, kad biezo lapu pavēnī mēs jutāmies pilnīgā drošībā, saskatījāmies un sākām skaļi smieties.

Viens otru apkampuši, mēs devām priekiem vaļu. Acis bija asaru pilnas, sānos sāka durt, bet mēs nevarējām smieklus valdīt un smējāmies, smējāmies…