Pirms Ādama

7. nodaļa

Bezzobis bija pusaudzis mūsu gados. Viņa māte dzīvoja mūsu alu rajonā, bet, kad tai piedzima vēl divi bērni, viņa vecā­ko dēlu izsvieda no savas alas,, tā pamezdama viņu likteņa varā.

Jau dažas dienas pirms šī notikuma mums bija iespēja no­skatīties ķildās starp māti un vecāko dēlu. Jāsaka, ka šis ķīviņš mūs pamatīgi uzjautrināja un mēs varējām kārtīgi izsmieties.

Bezzobis neparko negribēja iemīļotās mājas atstāt un, iz­mantojis mātes prombūtni, ne vienu reizi vien mēģināja iekļūt atpakaļ. Bet pārnākšanas prieki nebija ilgi.

Māte, mājās pārnākusi, tādās reizēs pārvērtās par gatavo raganu.

Mēs visi to zinājām un tādēļ katru reizi skrējām noskatīties neredzētajā skatā, jo tad atkal varēja pēc sirds patikas izsmie­ties, paņirgt un priecāties.

Sākumā alā vienmēr bija dzirdami rūcieni, tad nikni klie­dzieni un beigās - sitienu troksnis, Bezzobja vaimanas, mazo bērņuku pīkstēšana un spiegšana.

Galu galā viss beidzās ar to, ka Bezzobis izlidoja no alas kā lavas pikucis, ko izverd mazs vulkāns.

Tracis turpinājās vairākas dienas, līdz beidzot Bezzobis sa­mierinājās ar savu ekspatriāciju.

Palikdams bez uzraudzības un atstāts, pilnīgi paļaujoties uz paša spēkiem, nesaņemdams no ciltsbrāļiem nekādu līdzjū­tību, Bezzobis nogūlās uz krasta un labu laiku gaudodams rau­dāja, bet tad atnāca uz mūsu alu.

Mūsu ala bija maza un šaura, bet, ciešāk saspiežoties, tur varēja dzīvot arī trijatā.

Cik es atceros, tad Bezzobis pie mums pavadīja vienu vie­nīgu nakti, jo nelaime, kas mūs izšķīra uz mūžu, pienāca gluži negaidīti.

Tas notika ap pusdienas laiku.

Visu priekšpusdienu mēs plosījāmies turpat alu tuvumā un mielojāmies ar burkāniem. Bet spēlēdamies mēs nez kā nonā­cām mežā.

Es nesaprotu, kā Ļepausis to tik neapdomīgi varēja pieļaut, jo mežā viņš nekad labprātīgi negāja. Mēs dzenājām cits citu, un mūsu priekiem nebija gala.

Lieliem lēcieniem, paši to nemanīdami, mēs bijām iegājuši mežā ļoti dziļi. Mēs sajūsminājāmies par saviem lēcieniem, jo tie nebija zemāki par pieciem metriem. Arī lēciens no divdes­mit piecu pēdu augstuma bija mums tīrais nieks.

Grūti pateikt, no kāda augstuma mums dažreiz gadījās ne­laimīgi krist, bet arī tam jmēs sevišķu nozīmi nepievērsām.

Tikai vēlāk, kad augām un kļuvām smagāki, mēs tik pārgal­vīgi neuzvedāmies.

Bet tais gados mēs nepazinām šķēršļu, jo mūsu ķermeņi bija spēcīgi un elastīgi kā tērauda atsperes.

Veiklības un izmanības ziņā mēs ar Bezzobi gan sacensties nespējām, jo viņš darbojās ar īsti akrobātiskiem numuriem.

Taisnību sakot, mums pat nebija drosmes viņam darīt pakaļ.

Apbrīnojami lunkani un pat ar zināmu grāciju viņš lēca no koka uz koku un tad no divdesmit metru augstuma bez bailēm lēca lejā.

Bet vislielāko iespaidu uz mums tomēr atstāja viņa kokos kāpšanas tehnika. Tālākais notika šādi:

Bezzobis tai brīdī demonstrēja vienu no savas akrobātu mākslas viskomplicētākajiem numuriem. Es sēdēju kokā un, muti atplētis, raudzījos viņā, kad izdzirdu Ļepauša brīdinošo kliedzienu.

Es sabijos, atskatījos un ieraudzīju savu draugu slēpjamies aiz koka stumbra.

Bezzobis tūdaļ pārtrauca savu nodarbi, bet līgojošie zari viņu vēl svaidīja, te paceldami augstu gaisā, te nolaizdami gan­drīz līdz zemei.

Tad es izdzirdu arī sauso zaru brikšķēšanu un, paskatījies lejup, ieraudzīju Ugunscilvēku. Viņš zagās uz priekšu ar vilka uzmanību, no mūsu koka acu nenolaizdams.

Sākumā es viņu noturēju par zvēru, jo viņa plecus un gur­nus sedza skrandaina lāča āda.

Tikai vēlāk es skaidri saskatīju viņa kājas, rokas un sejas pantus.

Viņam un arī viņa cilts brāļiem, kurus es vēlāk redzēju, ne­bija tik spalvains ķermenis kā mums, bet mūsu ķermeņi savu­kārt nebija tik ļoti spalvām klāti kā Mežaļaudīm.

Un es visu sapratu. Lūk, ko dūmi vēstījuši! Lūk, kur ir briesmas, ko mūsējie gaida no ziemeļaustrumiem!

Bet mana ziņkārība bija pamodināta. Ugunscilvēks galu galā tomēr neizskatījās tik briesmīgs. Sarkanacainais Glūniķis un pat ikviens mūsu vīrietis atstāja daudz biedinošāku iespai­du. Viņu āriene bija daudz draudošāka.

Un Ugunscilvēks turklāt bija vecs, salīcis zem gadu nastas, sirms un stipri kliboja.

Es nešaubījos, ka skriešanā viņš mūs neveiktu, nerunājot nemaz par kokos kāpšanu. Es biju pārāk pārliecināts par to, ka viņš mūs nekad nenoķertu.

Bet toties viņam rokā bija līdz šim neredzēts daikts: loks un bultas.

Par to pielietošanu man nebija ne vismazākās jēgas. Kā gan es varēju zināt, ka šis saliektais koka gabals slēpj sevī nāvi? Bet Ļepausis to zināja. Acīmredzot viņš ne vienu reizi vien bija ar

Ugunsļaudīm ticies, jo dažas viņu savādības un ieražas labi pa­zina.

Ugunscilvēks paglūnēja uz Ļepausi un apgāja kokam ap­kārt. Ļepausis darīja to pašu, cenzdamies turēties tā, lai koks atrastos starp viņu un negaidīto ienaidnieku.

Bet Ugunscilvēks pēkšņi atkāpās no sava plāna; viņš metās atpakaļ, un Ļepausis aiz koka nepaspēja aizsprukt. Šo neveik­smi vecis nekavēdamies izmantoja, raidīdams bultu.

Es redzēju, ka bulta aizlidoja Ļepausim garām un, pret zaru atsitusies, nokrita zemē.

Es nodrebēju priekā. Man tā izlikās kā brīnišķīga spēle - Ugunscilvēks arī spēlējās, gluži kā mēs, lai gan mēs kokus svie­dām tāpat, bez savādā daikta palīdzības.

Spēle tomēr sāka ieilgt. Ļepausis kļuva vēl uzmanīgāks un vairs nerādījās Ugunscilvēkam, kurš acīmredzot bija zaudējis cerību uz labu izdošanos.

Es tai laikā izstiepos visā garumā uz horizontāla zara un visnepārprotamākā veidā izrādīju vēlēšanos ar svešinieku pa­pļāpāt. Man tā gribējās ar viņu paspēlēties - noķert un nosviest lejā nepazīstamo priekšmetu.

Cilvēks mani ieraudzīja, bet nepiegrieza man vērību, sāk­dams darboties ar Bezzobi, kurš vēl arvien zara galā šūpojās.

Bulta iešņācās, un Bezzobis no pārsteiguma un sāpēm ie­kaucās - viņš bija.ievainots.

Nu es uz šo lietu sāku raudzīties citādi.

Vēlme spēlēties pazuda, un es trīcēdams piespiedos pie sava zara.

Gaisā uzlidoja otra un trešā bulta, kuras Bezzobi neķēra, bet, caur zariem izskrējušas, slaidā līkumā nokrita zemē.

Atkal iežvadzējās uzvilktā aukla, bulta aizlidoja, un, bries­mīgi iekliegdamies, Bezzobis palaida zaru vaļā.

Gaisā viņš pārmeta vairākus kūleņus, un es paspēju ievērot, ka bulta stāv kā iesprausta viņa krūtīs.

Viņš krita no divdesmit metru liela augstuma un nāca stā­vus lejā kā akmens. Pret zemi atsities, viņš divas reizes palēcās uz augšu un tad izstiepās.

Bet viņš vēl bija dzīvs, sāka raustīties un konvulsīvi ar ro­kām kašņāt zemi.

Es vēl atceros to, ka Ugunscilvēks, pacēlis lielu akmeni, pie­skrēja pie Bezzobja un sadragāja viņa galvu.

Vairāk es neko neatceros.

Visā manā bērnības laikā par meža dzīvi sapņodams, es, nonācis līdz šim sapņa posmam, arvien uzmodos. Un katru reizi es modos pats no sava izmisuma un baiļu pilnā klie­dziena. Uzmodies es vienmēr redzēju pār sevi noliekušos māti un aukli, kuras maigi glāstīja man galvu un mierināja, ka viņas taču ir šeit un man ne no viena nav jābaidās.

Šis ir viens no maniem sapņiem. Nākamais arvien sākas tā, ka es un Ļepausis skrienam mežā iekšā. Ugunscilvēks, Bezzo­bis un nāves daikts bija pazuduši. Bet mēs abi, neraugoties uz lielām bailēm, pūlēdamies valdīties, uzmanīgi pa koku zariem turpinām savu ceļu.

Šis sapnis man vienmēr tā iesākas un šai sapnī es arvien kājā jūtu dedzinošas sāpes. Tās bija no bultas, ar kuru Uguns­cilvēks bija mani ievainojis.

Sāpes bija ļoti mokošas un mana iešana apgrūtināta, tādēļ ar bultu kājā es Ļepausim nevarēju tikt līdzi.

Beidzot sāpes man laupīja visus spēkus, un es apsēdos uz zara.

Ļepausis turpināja savu ceļu. Es viņu pasaucu - klusā un sāpju pilnā balsī.

Viņš apstājās, pār plecu palūkojās uz mani un devās tālāk.

Bet tad viņš atgriezās, pienāca pie manis un sāka apskatīt kāju caururbušo bultu.

Viņš mēģināja bultu izvilkt, bet tā bija iegājusi ļoti dziļi. At­skabargas neļāva bultu izvilkt.

Es nevarēju paciest šausmīgās sāpes, kuras radās, Ļepausim bultu kustinot, un sagrābu viņu aiz rokas.

Labu laiku mēs sēdējām koku zaros, slēpdamies no varbū­tējā ienaidnieka.

Ļepausis no bailēm drebēja un izrādīja nepārprotamu vē­lēšanos bēgt. Viņš nemierīgi glūnēja lejup un tikai retumis pameta kādu skatu ari uz mani. Es visu laiku klusiņām vaidēju.

Savas bailes Ļepausis arī nemaz necentās slēpt, bet tomēr no manis neatkāpās ne soli. Šī viņa izturēšanās pret mani ta­gad man liekas kā mājiens par vēlāko laiku altruismu un mī­lestību, kas cilvēku padarīja par spēcīgāko un ievērojamāko dabas radījumu.

Ļepausis vēlreiz mēģināja bultu izvilkt, bet es atkal pre­tojos.

Tad viņš noliecās pie manas kājas un, bultu cieši sagrābis, ņēmās to grauzt pušu.

Šo darbu viņš veica ar tādu veiklumu un prasmi, ka bulta pat nekustējās un tādēļ sāpju neradīja.

Es atceros šo skatu un, protams, atcerēšos vienmēr.

Tas notiek pirms daudziem gadu simteņiem. Mēs esam divi. Divi mazi un nožēlojami pusaudži, no kuriem viens pū­las savaldīt savas pārliecīgās bailes, nospiest egoistisko instink­tu, kurš dzen viņu uz priekšu glābties, bet paliek pie otra, ne­aizsargāta, ievainota, kuram vajadzīga palīdzība. Un ik reizes, kad šis skats man nāk atmiņā, gara acu priekšā mostas arī citas gleznas. No šīm gleznām manī noraugās Glābšanas Armijas darbinieki, Sarkanā Krusta varoņi un mocekli, misionārs Da- miāns, kurš savu dzīvi apracis Havaju salu lepras slimnieku kolonijas klusumā, pats Kristus un visi tie ļaudis, kuru garīgais spēks un izturība ir atvase no Ļepauša, Lielzobja un citu mums nepazīstamu senās pasaules iedzīvotāju garīgā cēluma.

Kad bulta bija pārgrauzta, tā viegli iznāca no ievainojuma vietas.

Es gribēju jau doties ceļā, kad Ļepausis pats mani apturēja. No ievainojuma plūda asinis. Ļepausis saplūca sauju zāļu un lapu un apsēja ievainojumu. Tas līdzēja, jo asiņošana mitējās.

Steigšus mēs turpinājām ceļu un drīz sasniedzām savu šauro mitekli alā.