Pirms Ādama

12. nodaļa

Man nav ne mazākās jēgas par to, cik ilgi mēs abi klejojām pa svešo zemi.

Mēs bijām kā jūrnieki, kuri, kuģim bojā ejot, izsviesti svešā un tuksnešainā krastā.

Mēs pametām krastmalu un daudz dienu, nedēļu un var­būt pat mēnešu klejojām pa apgabalu, nesastapdami nevienu savu ciltsbrāli.

Par šo klejošanu es nekā noteikta nevaru pastāstīt, jo no­tikumu hronoloģiskais virknējums man ir izzudis no at­miņas.

Šis laiks man ir kā miglā, tikai atsevišķi gadījumi saglabāju­šies atmiņā tik dzīvi, it kā kopš tiem nebūtu pagājuši desmiti tūkstoši gadu.

Es ļoti labi atminos, ka mēs, ceļodami uz kalniem, kuri at­radās starp Garo un Tālo ezeru, cietām badu. Atceros arī, ka mēs ķērām teļu, kurš gulēja zem koka.

Arī par Mežaļaudīm, kuri apdzīvoja mūžamežus starp kal­niem un lielo ezeru, man saglabājušās spilgtas atmiņas.

Sākumā, pazaudējuši upi no acīm, mēs virzījāmies uz rie­tumiem un sasniedzām nelielu upīti, kura tecēja pa purvainu apvidu.

Tur mēs pagriežamies uz ziemeļiem, apgājām purvus un pēc vairāku dienu ceļa nonācām pie ezera, kuru es nosaucu par Lielo.

Ēdamā te netrūka, un tādēļ mēs še nodzīvojām dažas dienas.

Tepat mēs arī nejauši sastapām Mežaļaudis.

Tie, vārda pilnā nozīmē, bija īsti pērtiķi. Jā, mežonīgi un nikni pērtiķi. Bet caurmērā jau mēs no viņiem sevišķi neatšķī- rāmies.

Viņu ķermeņi, tiesa gan, bija spalvaināki, kājas muskuļai­nākas un līkākas, acis mazākas, kakls īsāks un resnāks, bet nā­sis atgādināja caurumiņus ģīmja vidū.

Viņu sejas, delnas un pēdu apakšas bija bez spalvām.

Viņi runāja tādā pašā skaņu valodā kā mēs, lietodami uz­svarus, īsu un garu skaņu izrunu.

Vārdu sakot, mēs no viņiem gandrīz ne ar ko neatšķīrāmies.

Pirmais, ko es sastapu, bija mazs, kalsns un izdēdējis cilvē­ciņš ar grumbainu seju un pūžņojošām acīm.

Es viņu uzskatīju par savu likumīgo laupījumu.

Tajos laikos mēs nepazinām nekādu žēlastību. Katrs sveši­nieks bija arī ienaidnieks.

Un šis cilvēks taču nepiederēja pie mūsu cilts un turklāt bija arī ļoti vecs.

Viņš sēdēja, piespiedis muguru pie koka. Jādomā, ka tas bija viņa mājoklis, jo koka zaros bija redzama veca, pusizju- kusi ligzda. Tajā vecais laikam pavadīja naktis.

Es parādīju veci Ļepausim, un mēs tūlīt metāmies viņam virsū.

Viņš mēģināja uzsprukt kokā, bet nepaspēja to izdarīt; es viņu notvēru aiz kājas un norāvu zemē.

Nu tik sākās prieki. Mēs vecim kniebām, vazājām viņu aiz ausīm pa zemi, plēsām matus, sitām ar rungu, visu laiku par viņu smiedamies. Un, veča bezspēcīgās dusmas redzot, mums bija jāsmejas līdz asarām.

Pūlēdamies atdzīvināt sen izdzisušo jaunības sparu un ga­diem līdzi aizgājušos spēkus, viņš bija traki komisks.

Kādā karstā dienā, kad mēs, no bada novārguši, knapi vil­kām kājas, mēs sasniedzām pēdējo kalnu grēdu.

No pēdējā kalna virsotnes mēs ziemeļu pusē pamanījām ezeru, bet austrumu pusē melnas mežu kontūras.

Bet nogurums bija tik liels, ka ezeru mēs spējām sasniegt ti­kai pēc divām dienām.

Ezermalā mēs piepeši ieraudzījām teļu, kurš koka ēnā snauda.

Teļu nonāvēt bija ļoti grūti, jo citu ieroču nebija, kā vienīgi kailās dūres.

Gaļu mēs ēdām ar lielu apetīti, bet atlikumu aiznesām uz mežu, kur to paslēpām kokā.

Vēlāk gan mēs pie noslēptā krājuma neatgriezāmies, jo strauts, kurš ietecēja ezerā, čumēja un mudžēja no lašiem, kur šie laida ikrus.

Ezera rietumpusē atradās lielas pļavas, kur varēja saskatīt milzīgus bifeļu pulkus. Bez bifeļiem tur skraidīja arī suņu ba­ri. Tie mums varēja atnest nepatikšanas, tādēļ mēs negājām pār pļavām, bet virzījāmies gar strautu uz ziemeļu pusi. Vēlāk, īsti neatceros, kāda iemesla pēc, mēs atkal mainījām virzienu un devāmies uz austrumiem un dienvidaustrumiem caur mil­zīgu un tumšu mežu.

Es jūs neapgrūtināšu ar mūsu vienmuļā ceļojuma aprakstu, bet aprobežošos tikai ar dažām piezīmēm, lai jūs saprastu, kādā veidā mēs sasniedzām Ugunsļaužu zemi.

Staigādami mēs nonācām pie upes, bet, protams, nezinājām, ka tā ir tā pati upe, kuras krastā atrodas mūsu alu nometne.

Tikai tagad es skaidri saprotu, ka mūsu liktenis varēja būt arī citāds, ja nebūtu niecīgu, dažkārt pat nenozīmīgu apstākļu, kuri tomēr ir spēlējuši noteicošo lomu.

Mēs, kā jau sacīju, nezinājām, ka tā ir mūsu upe. Par to ne­kas neliecināja.

Ja mums nebūtu izdevies atkal pārcelties pār upi pie savas cilts, mēs laikam nekad nebūtu atgriezušies un es, tagadējais "es", kuram bija jādzimst tūkstošiem gadu vēlāk pēc aprakstī­tajiem notikumiem, saules gaismu nekad nebūtu ieraudzījis.

Mēs abi bijām noilgojušies pēc mājām. Ilgās un mokošās klejošanas laikā mēs bijām mācījušies pazīt ilgas pēc dzimte­nes, savas cilts un savas zemes.

Bieži es sapņoju arī par Ātrkājīti - jauno un maigo radī­jumu, kurš mani arvien bija pie sevis vilinājis, bet kurš tagad mita nezin kur.

Par viņu domādams, es jutu savādu izsalkuma sajūtu; jutu pat tad, kad biju līdz acīm pieēdies un vairāk nespēju ne kumosa norīt.

Un tā nu mēs bijām iznākuši pie upes.

Ēdamā šeit bija pārpilnība. Vajadzēja tikai noliekties pēc ogām un ēdamām saknēm.

Tagad mēs varējām atpūsties. Un, tā atpūzdamies, mēs še nodzīvojām ilgāku laiku.

Kādā dienā Ļepauša galvā pazibēja kaut kāda doma. Sakiet ko gribat, bet es skaidri novēroju šo domas dzimšanas iekšējo procesu.

Ļepauša acīs parādījās man labi pazīstamā žēlā un uztrauk­tā izteiksme, ko drīz vien nomainīja apmulsums. Likās, tā doma, kas pēkšņi bija radusies, tikpat pēkšņi arī pazuda.

Bet vēl pēc brītiņa Ļepausis atkal tapa domīgs. Viņš ilgi un cieši lūkojās uz mani, tad uz upi un upes pretējo krastu. Viņš mēģināja arī man darīt savu domu saprotamu. Mēģināja vai­rākas reizes, bet viņa skaņu krājums bija pārāk mazs, lai šo domu izteiktu.

Tas man likās jocīgi. Es sāku smieties un smējos tik ilgi, ka­mēr vēders sāka sāpēt.

Ļepausis manus smieklus ņēma ļaunā. Viņš noskaitās tik ļoti, ka bez brīdinājuma sagrāba mani pie rīkles un nosvieda augšpēdu.

Tagad neko nevarēja darīt. Bija jākaujas. Un mēs kāvāmies ilgi un pamatīgi. Beidzot Ļepausis uzmuka koka galotnē, kur apbruņojās ar garu zaru, tādējādi piespiezdams mani turēties pieklājīgā attālumā.

Ļepauša acīs doma vairs nemirdzēja. Es šo domu nezināju, bet pats Ļepausis to jau bija aizmirsis.

Bet nākamajā rītā šī doma Ļepauša galvā atkal pazibēja.

Var jau būt, ka tur sava nozīme bija instinktam, kas Ļep- ausi neatturami vilka uz māju. Noteikti es to gan nevaru ap­galvot; es tikai saku, ka doma atkal bija radusies un tagad daudz izteiktāka nekā jebkad.

Ļepausis mani aicināja uz upmalu, kur es arī aizgāju. Tur viņš rādīja uz baļķi, kas gulēja ūdenī.

Es nodomāju, ka Ļepausis grib ūdenī paspēlēties, tāpat kā nesen mēs strautā bijām spēlējušies, kad pamanīju, ka Ļepau­sis nezin no kurienes ar pūlēm velk otru baļķi.

Tikai tad, kad mēs sēdējām uz baļķiem un sparīgi airējām pa straumi lejup, es sapratu sava drauga nodomus.

Pēkšņi viņš meta airēšanai mieru, parādīja uz pretējo krastu, tad sāka ar dubultu spēku airēt un bļaut.

Viņš gribēja mani uzmundrināt, radīt manī spēku, pārlie­cību un ticību uz pasākuma izdošanos.

Es savu draugu tagad sapratu un ķēros pie darba ar tādu pašu aizrautību kā viņš.

Straume mūs uztvēra un aiznesa uz dienvidu krastu, bet mēs vēl nebijām paspējuši izkāpt krastā, kad vējš un viļņi atkal mūs aizdzina uz ziemeļu krastu.

Redzēdams, ka krasts tik tuvu, es piespiedos ar visu sparu, lai noairētu to niecīgo gabaliņu, jo man briesmīgi gribējās iz­kāpt krastā.

Bet Ļepausis airēja uz dienvidu krasta pusi.

Baļķi, kurus mēs turējām kopā, bet katrs airējām uz savu pusi, sāka ūdenī griezties un slīdēt pa straumi lejup. Klusi un lēni lielie meži slīdēja mums garām.

Bija krietni jānopūlas, lai baļķus saturētu kopā, bet tas bija jādara, jo, kopā turēti, baļķi ūdenī negrozījās.

Tā kā baļķi bija visu laiku jātur ar rokām, tad mums ne­bija ne mazākās iespējas izkauties. Bet mēs lamājāmies tik ilgi, kamēr labvēlīgā straume mūs atkal piedzina tuvāk pie dienvidu krasta.

Nu mēs atkal airējām, cik jaudas, un, krastā tikuši, tūdaļ uzrāpāmies kokā.