Pirms Ādama

15. nodaļa

Nākamajā ziemā Ļepausis paņēma sievu. Man šī lieta bija gluži negaidīta, jo par savu nodomu viņš man nekad nebija ieminējies.

Par drauga apsievošanos es dabūju zināt gluži negaidot un pie tam šādā sakarā: vēlu vakarā, mājās pārnākot, es rausos alā, bet negaidot sajutu šķērsli - mana vieta jau bija aizņemta. Ļepausis ar savu kundzi bija mierīgi iekārtojušies alā. Un šī kundze izrādījās mana pusmāsa, Pļāpas meita.

Es mēģināju iespraukties ar varu, bet, tā kā alā vietas bija tikai diviem pieaugušajiem, es, visām pūlēm par spīti, iekšā netiku.

Dažas spēcīgas dunkas mani pārliecināja, ka man sava paša alā vairs nav ko meklēt un ka vislabāk būs, ja es nekavēdamies posīšos prom.

Es aizgāju un šo nakti, kā arī dažas citas pārlaidu šaurajā spraugā starp divām alām. Kļūmīgos dzīves brīžos šī sprauga mani arvien bija glābusi. Un es uz šo spraugu stipri paļāvos. Ņemot vērā nesenos piedzīvojumus, es spriedu, ka spraugā mani sagaida pilnīga drošība.

Viss būtu labi, ja nebūtu bijis suņu, kuri bija tik izkāmējuši un vāji, ka caur spraugu ložņāja ne sliktāk par mani.

Dažas naktis pagāja mierīgi, bet tad suņi uzoda manas pēdas.

Ja viņi būtu klupuši spraugā iekšā no abām pusēm, beigas man bUtu. Par laimi, tas tā negadījās, un šoreiz es no nāves izglābos. Tomēr, šļūkdams laukā no spraugas, es uzdūros suņu baram, kurš mani gaidīja. Es pa nogāzi muku augšup. Viens no suņiem no manis neatkāpās ne soli un pēkšņi sagrāba mani aiz kājas un tikko nenogāza zemē. Viņš, kā jau teicu, cieši ie- kodās man kājā, bet es, neraugoties uz briesmīgajām sāpēm, rāpos augšā, vilkdams suni sev līdzi.

Drīz es atrados uz klints apmēram divpadsmit pēdu virs bara, kurš neganti, bet veltīgi pūlējās man piekļūt.

Juzdamies pilnīgā drošībā, es sagrābu kājā iekodušos un no ilga bada noliesējošo suni un to nožņaudzu. Tas man nenācās viegli, jo suns izmisīgi turējās pretī.

Beidzot viņš tomēr palaida zobus vaļā un saļima.

Es uznesu beigto suni pašā klints galā un nakti pavadīju iedobumā pie alas, kurā Ļepausis ar savu jauno sievu mierīgi gulēja.

Pirms es ierīkojos uz dusu, man vajadzēja noklausīties ciltsbrāļu lamāšanos, jo lielais troksnis bija viņus uzmodinājis. Bet šī lamāšanās mani neapbēdināja. Es lietai piegāju no jaut­rās puses un nolēmu viņiem atdarīt.

Kad suņu bars beidza kaukt un visi aizmiga, es laidu pa krauju lejā lielu akmeni, kurš dārdēdams ripoja lejā. Tūliņ vi­sās alās atskanēja nikni rēcieni. Man bija ļoti jautri ap dūšu, un es smējos pilnā rīklē.

Nākamajā rītā es, Ļepausis un viņa sieva ķērāmies pie nožņaugtā suņa un tā saēdāmies, ka trīs dienas neņēmām mutē ne augļus, ne saknes.

Ļepauša precības nebija no laimīgajām, un, man par lieliem priekiem, laulības saites drīz izira.

Vēlāk es dabūju zināt, ka visā kopdzīves laikā Ļepausis ir bijis tikpat nelaimīgs kā es.

Es biju gluži viens un neizsakāmi cietu arī tādēļ, ka man bija atņemta mana iemīļotā mazā ala. Nesaprotu, kādēļ es nemeklēju sakaru ar citiem ciltsbrāļiem. Jādomā, ka mana ilg­gadējā draudzība ar Ļepausi bija tā mani pārņēmusi, ka cita draudzība nebūtu bijusi iespējama. Tā bija kļuvusi par paradumu.

Es, protams, arī būtu varējis apņemt sievu un varbūt arī būtu to izdarījis, ja ciltī nebūtu jūtams sieviešu trūkums.

Par šo apstākli ir vainojams vienīgi Sarkanacainais Glūni­ķis, kurš galīgi nelikās ne zinis par pārējo ciltsļaužu labumu un labklājību.

Bet bez visiem šiem iemesliem bija vēl viens apstāklis, kas mani no precēšanās atturēja. Tās bija atmiņas par Ātrkājīti.

Lai tur vai kā, bet visā Ļepauša laulības laikā es biju visne­laimīgākais radījums pasaulē. Augām dienām es bez jēgas slaistījos pa nometni un naktīs trīcēju par savu dzīvību kā apšu lapa.

Te nejauši viens no mūsējiem nomira, un viņa sieva tūlīt pārgāja cita vīrieša alā.

Es okupēju atstāto alu, bet, ievērojot tās pārāk plato ieeju, kura pat Sarkanacainajam Glūniķim bija labi pieejama, es at­griezos uz veco spraugu. t

Pienāca vasara. Es cauras dienas aizvadīju mežā, pārgulē­dams ligzdā netālu no dīķa.

Vēlreiz atgādināšu, ka Ļepausis nevarēja lepoties ar laimīgu laulības dzīvi. Nav jāaizmirst, ka viņa sieva taču bija Pļāpas meita.

Ja jūs atceraties Pļāpas dabu, tad jūs sapratīsiet, ka šī fūrija bendēja mana vientiesīgā drauga dzīvi.

Nekur nebija tik daudz ķīviņu un sirsnīgas izkaušanās kā viņu alā. Sarkanacainais Glūniķis varētu saukties par Zil- bārdi, bet arī tad, manuprāt, viņš drauga sievu nebūtu ieka­rojis. Pat viņš bija tik gudrs, lai no šādas raganas bēgtu slaidos rikšos.

Liktenis pret manu draugu tomēr bija labvēlīgs. Viņa sieva drīz nomira.

Tā vasara bija padevusies ļoti skaista. Burkāni ziedēja pat divas reizes, un otrā burkānu raža bija pat lielāka par pirmo. Cilts pa burkānu lauku vien dzīvoja.

Kādā rītā mēs brokastojām lielā kompānijā. Man blakus sēdēja Plikpauris, drusku tālāk Vecais un aiz viņa Biezlūpis. Otrā pusē sēdēja mana pusmāsa un viņai blakus Ļepausis.

Piepeši Plikpauris un mana māsa uzlēca kājās. Tai pašā brīdī es arī izdzirdu lidojošas bultas šņākšanu un smagu kritienu.

Paniskās bailēs mēs izklīdām, atstādami ievainotos guļot.

Viena bulta man aizlidoja gar ausi un ar vibrējošu skaņu ieurbās zemē. Es skaidri atceros, ka, vairīdamies no bultas, pa- sitos sāņus.

Pēc nākamā šāviena arī Ļepausis pakrita. Bulta bija izur- busies caur ikriem.

Viņš piecēlās, pastreipuļoja pāris soļu un atkal pakrita.

Atkal viņš piecēlās un pasauca mani klusā, žēlā balsī.

Es atskatījos un, ieraudzījis viņu no bailēm gluži sarāvušos, metos tam klāt.

Ļepausis man parādīja bultu, kuru es nekavēdamies mēģi­nāju izraut. Bet draugs no nepanesamām sāpēm iekaucās un sagrāba manu roku.

Pār mums ar skaļu svilpienu pārlidoja vēl viena bulta, un tūlīt arī nākamā sašķīda pret klinti smalkās druskās.

Mums draudēja neizbēgama nāve, tādēļ es nedrīkstēju ka­vēties.

Es rāvu bultu no jauna, un, Ļepausim nežēlīgi gaudojot, šo­reiz tas man izdevās.

Minūti vēlāk mēs jau skrējām kā vēja nesti.

Brītiņu vēlāk es atskatījos atpakaļ.

Vecais skrēja klupdams krizdams, it kā pats velns viņam dzītos pakaļ. Bultas viņu neķēra.

Tad es pamanīju, ka no slēptuves izskrien trīs Uguns- cilvēki.

Veco viņi labi redzēja, bet nepievērsa tam uzmanību. Viņš bija vecs un viņa gaļa sīksta. Ugunsļaudīm bija vajadzīgs Plik­pauris un mana māsa.

Vēl gabaliņu paskrējuši, mēs atkal paglūnējām uz ienaid­niekiem. Tie stāvēja pie ievainotajiem un ar lieliem akmeņiem dragāja tiem galvas.

Viens no tiem bija tas pats vecais un klibais mednieks.

Beidzot mēs sasniedzām mežu un pa kokiem mukām tālāk. Tiešās briesmas nu bija garām, un Biezlūpis nolēma pagaidīt Veco.

Mēs skrējām tālāk.

Lūk, tādos apstākļos Ļepausis pazaudēja sievu.

Nākamo nakti es pavadīju savā alā, un mūsu uz laiku pār­trauktā draudzība atkal atjaunojās.

Cik es varēju noprast, tad sievas nāve Ļepausi pārāk neap­bēdināja. Vismaz viņš neizrādīja ne mazāko žēlabu. Daudz vairāk viņš cieta no ievainotās kājas. Kamēr tā sadzija, pagāja ne mazāk par nedēļu. Bet kāja sadzija labi, pat rēta nepalika, un vēlāk Ļepausis lēkāja un skrēja ar senāko ņiprumu.

Vecais bija mūsu cilts vienīgais vecais cilvēks. Dažreiz, kad mana atmiņa darbojās sevišķi spilgti, es saskatīju lielu līdzību starp Veco un mūsu dārznieka tēvu. Arī dārznieka tēvs bija ļoti vecs, krunkains un izkaltis līdz pēdējam. Tais brīžos, kad viņš domīgi sēdēja, stīvi raudzīdamies savā priekšā ar pūžņainām acīm, un kustināja bezzobaino muti, man likās, ka viņš būtu Vecā brālis.

Bērnībā šī lielā līdzība mani šausmīgi baidīja. Manīdams vecā vīra tuvošanos, es tad katru reizi bēgu.

Un tā nu Vecais bija rets eksemplārs mūsu ciltī, jo neviens no mums tādu vecumu nesasniedza. Pat padzīvojuši ļaudis bija ļoti reti.

Reti kāds mira dabiskā nāvē. Ja mums būtu bijušas domā­šanas spējas, mēs būtu zinājuši, ka visi mirsim priekšlaicīgā, varmācīgā nāvē.

Katram uznāca kāda liga. Tā nomira mans tēvs, tā nomira Bezzobis, mana māsa un Plikpauris. Nāve mūs pārsteidza negaidot, pašos spēka gados, kad mums vēl bija lielas cerības un daudz neizbaudītu dzīves jaukumu. Dabiskā nāve? Tādu mēs nepazinām, jo tais laikos par dabisko nāvi uzskatīja tieši varmācīgo nāvi.

Vecuma nespēka gadus neviens nepiedzīvoja. Vismaz es neviena tāda gadījuma neatceros. Tādu galu varbūt Vecais būtu sagaidījis, bet arī tas nenotika. Kaut kāda smaga, tagadē­jos laikos itin viegli dziedināma slimība pļāva cilvēkus kā zāli. Un mūsējie mira pilnīgā vientulībā, kaut kur nomalē, neviena neredzēti, neapraudāti.

Likās, ka ļaudis izdziest. No rīta vēl dzīvs, vesels iziet no alas, bet vakarā vairs neatgriežas. Skaidra lieta - viņš ir miris. Lielā­koties mūsējie nozuda nepiepildāmajos plēsīgo zvēru vēderos.

Nesenais Ugunsļaužu uzbrukums bija beigu sākums.

Nepagāja ilgs laiks, kad mēs par to varējām pārliecināties.

Mūsu ienaidnieki sāka parādīties aizvien biežāk.

Viņi nāca ļoti uzmanīgi, nekad pa vienam, bet divatā, tri­jatā. Bultas viņiem ļāva rīkoties pēc sirds patikas. Viņi nogāza savu laupījumu pat no visaugstāko koku galotnēm. Mums li­kās, ka bultas ir viņu roku.turpinājums. Ugunsļaudis varēja nonāvēt cilvēku pat simt soļu lielā attālumā.

Tādēļ viņi mums izlikās tik draudoši, daudz briesmīgāki pat par pašu Plēsējzobu.

Bez tam viņi bija ļoti viltīgi, viņiem bija bagātāka valoda un, vissvarīgākais, - viņi saprata vienotas rīcības nozīmi.

Tagad mēs uz mežu gājām ar lielu uzmanību, kļuvām vēl bailīgāki, veiklāki un aizmirsām savu parasto bezrūpību.

Tagad mēs vairs nevarējām nokarāties no zara un kaitināt asinskāros ienaidniekus, kuri uz mums no apakšas glūnēja. Tas jaukais laiks, kad uz katru koku varēja skatīties kā uz ne­pieejamu cietoksni, bija jau pagājis.

Parasto plēsoņu vietā bija atnākuši citi, vēl briesmīgāki - plēsoņas ar simts pēdu gariem ilkņiem un nagiem; plēsoņas, kuri asinskārībā pārspēja visus senās pasaules zvērus.

Kādā rītā, kad cilts pašlaik taisījās uz mežu, izcēlās šaus­mīga panika.

Visi paslēpās alās. Mums bija paradums bēgt un tikai vēlāk noskaidrot, kādā veidā briesmas mums draudējušas.

Un ari tagad, kad bijām jau pie alu ieejām, mēs apstājāmies un sākām aplūkot apkārtni.

Brītiņu vēlāk uz laukuma alu priekšā parādījās Ugunscil­vēks - tas pats vecais un stīvais mednieks.

Viņš ilgi un uzmanīgi pētīja apkārtni, vēroja mūsu alas, vai­rāk reižu nogāja gar klinti. Tad mierīgiem soļiem, tomēr ļoti uzmanīgi, nogāja pa taku līdz upei un minūti vēlāk atgriezās pa otru taciņu. Atkal laukumā iznācis, viņš vērīgi apskatīja alas, pagriezās un klibodams iegāja mežā.

Un ilgi vēl mēs neuzdrošinājāmies alas atstāt, bet žēli un bailīgi savā starpā sasaucāmies.