Pirms Ādama

17. nodaļa

Viss, kas šajā nodaļā ir aprakstīts, notika nākamā rudens sākumā.

Neizdevušās medības acīmredzot uz Glūniķi bija atstājušas zināmu iespaidu, jo viņš uz Ātrkājīti vairs neglūnēja, bet pa­ņēma sev citu sievu, kura, visiem par lieliem brīnumiem, nodzīvoja līdz pat rudenim. Notika vēl arī cita negaidīta lieta: šī sieva Glūniķim dāvāja bērnu. Tas bija Glūniķa pirmais bērns, jo neviena agrākā sieva pie viņa tik ilgi nebija nodzī­vojusi, lai spētu viņam kādu bērnu dāvināt.

Šis gads bija neparasti veiksmīgs. Laiks bija silts un mīlīgs. Barības ļoti daudz. Es atceros, ka sevišķi daudz bija kāļu…

Lazdas lūza no riekstiem, bet plūmes bija lielas un saldas kā vēl nekad.

Ar vārdu sakot, tas bija zelta gads. Vēl jaukāks tas man šķiet, kad iedomājos nākamā gada sākumu.

Notika kaut kas briesmīgs. Notika tas, ko mums jau sen va­jadzēja gaidīt, ja tikai mēs būtu bijuši mazliet apķērīgāki.

Notikumi sākās agrā rītā, kad visa cilts vēl bija alās. Rīts bija vēss un miglains. Daži bija izgājuši pēc barības un dabūjuši galu.

Es ar sievu vēl gulēju alā. Lielais troksnis mani uzmodināja. Mūsu ala, kā jau zināms, atradās pašā kalna galā. Mēs metā- mies pie izejas un bailīgi paglūnējām lejā.

Viss laukums bija pilns ar cilvēkiem. Tie bija Ugunsļaudis.

Viņu kliedzieni un kaukšana saplūda kopā ar cilts vai­manām.

No pirmā acu uzmetiena jau varēja spriest, ka Ugunsļaužu vidū valda zināma kārtība, ko par mūsējiem nevarēja sacīt.

Katrs no mums rīkojās uz savu roku, nesaprazdams, cik lielu ļaunumu viņš atnes pārējiem. Katrs par savu dzīvību cīnī­jās, kā nu mācēdams, pavairodams vispārēju paniku.

Kamēr mēs atjēdzāmies un sākām sviest akmeņus uz Ugunsļaudīm, tie bija sapulcējušies pie kalna pakājes.

Pirmajai akmeņu kārtai, liekas, bija panākumi. Uguns­ļaudis steidzīgi atkāpās, atstādami trīs ievainotos. Drīz gan viņi mēģināja ievainotos pievākt, bet ari tad mēs viņus aiz- dzinām.

Man Ugunsļaužu darbošanās bija labi redzama. Viņi bija neganti saniknoti, bet, neraugoties uz dusmām, rīkojās ļoti uz­manīgi, turējās pa gabalu un apbēra mūs ar bultām. Bultas mūs iedzina alās.

Bultu mākonis prasīja upurus. Divdesmit pieciem cilvē­kiem bija trāpīts, pieci bija uz vietas pagalam. Pārējie iemuka alās.

Mūsu ala bija pārāk augstu, lai bultas to varētu aizsniegt. Es baiļu nejutu. Mani mocīja tikai milzīga ziņkārība. Es gribēju visu redzēt un tādēļ neslēpos alā. Ātrkājīte, no bailēm trīcē­dama un stenēdama, iespiedās alas kaktā. Es savilkos kamolā pie alas ieejas un vēroju.

Cīņa gāja ar pārtraukumiem. Mūsējie visi bija paslēpušies, un Ugunsļaudis acīmredzot kala plānus, kā mūs no alām izdzīt.

Dažreiz kāds no ienaidniekiem iznāca no krūmiem, bet vi­ņu tūlīt sagaidīja akmeņu krusa. Tad pretinieks muka un ap­šaudīja alas ar bultām.

Starp uzbrucējiem bija arī vecais, stīvais mednieks. Viņš, cik es sapratu, bija vadonis. Visi viņam klausīja, iedami tur, kur viņš pavēlēja.

Neliels ienaidnieku pulciņš iegāja mežā un drīz atgriezās ar sausiem zariem, lapām un zāli. Tad visi tuvojās alām; lielākā daļa uzbrucēju turēja ieročus gatavībā.

Es arvien vēl glūnēju lejup. Ugunsļaudis sakrāva zarus un sauso zāli gar sienu, netālu no pirmā stāva alām, un aicināja sev talkā briesmīgo sabiedroto - uguni.

Sākumā parādījās tievas dūmu strūkliņas, kuras griezda­mās stiepās uz augšu. Dūmu strūklas auga augumā, un starp tām, te uzliesmodamas, te dzisdamas, šaudījās liesmu mēlītes. Zari brikšķēja, kļaudamies cits pie cita. Ugunīgās čūskas tos žņaudza.

Dūmi kļuva arvien biezāki un smacīgāki, līdz beidzot ietina visu kalnu pakāji. Es atrados pārāk augstu, dūmi man nekaitēja, tikai retumis koda acīs. Es izberzēju acis un turpināju lūkoties neredzētajā skatā.

Vecais bija pirmais, kuru Ugunsļaudis izsvēpēja no alas. Vējš aizpūta dūmus sāņus, un es varēju šo notikumu novērot no sākuma līdz beigām.

Vecais izskrēja no alas un, rokām mētādamies, skrēja gar ugunskuru. Viņš uzmina kvēlojošai oglei, iekaucās no sāpēm un tad sāka rāpties kalnā. Sāka šņākt bultas. Vecais apstājās, pieplaka pie klints, atplēta muti un sāka kratīt galvu.

īsu brīdi vēlāk visa viņa mugura bija vienās brūcēs. Visur rēgojās spalvainie bultu gali.

Viņš bija vecs, vecāks par jebkuru no mums, bet mirt viņš negribēja. Redzēdams, ka no nāves vairs nevar izbēgt, viņš skumji iekaucās… Te viņa rokas nošļuka gar sāniem, un viņš nokrita no klints.

Man liekas, ka krizdams viņš salauza kaulus. Zemē gulēdams, viņš vēl kustējās, mēģināja pat piecelties. Bet te pie viņa pieskrēja Ugunscilvēks un ar milzīgu vāli sadragāja viņa kailo pauri.

Lūk, tāda bija Vecā nāve! Un tādu pašu galu sagaidīja dau­dzi no mūsu cilts. Nespēdami paciest kodīgos dūmus, viņi drāzās no alām laukā un krita no ienaidnieku bultām. Dažām sievietēm un bērniem bija bail alas atstāt, un viņi dūmos tur­pat arī noslāpa.

Kad Ugunsļaudis pirmo stāvu bija iznīcinājuši, viņi sāka gatavoties otrā un trešā stāva aplenkšanai. Kamēr viņi ar mal­kas un žagaru klēpjiem rāpās augšā, Sarkanacainajam Glūni­ķim izdevās ar sievu un bērnu izskriet no alas un sasniegt klints augšu.

Ugunsļaudis bija pārsteigti. Būdami pārliecināti, ka, līdz nāvei pārbijušies, mēs paliksim alās, viņi, redzēdami, ka Glū­niķis skrien pa nogāzi, negribēja savām acīm ticēt. Bultas viņi atcerējās tikai tad, kad bija jau par vēlu. Klints galu sasniedzis, Glūniķis pagriezās, nikni paglūnēja uz ienaidniekiem, zvērīgi ierēcās un sāka dauzīt krūtis.

Ugunsļaudis laida viņam pakaļ veselu bultu mākoni, bet tās Glūniķi nesasniedza. Nākamajā brīdī viņš pazuda no acīm.

Es redzēju, ka dūmi piepildīja trešo un ceturto alu rindu. Tikai nedaudzi spēja pārrāpties pār klinti. Visi cita krita lejā, kur bija jau daudz līķu.

Man nāk prātā Biezlūpis. Viņš, žēli īdēdams, ar caururbtām krūtīm atskrēja līdz mūsu alas ieejai, pakrita un noplūda asinīm.

Ugunsļaudis nesteigdamies kāpa arvien augstāk. Visas ze­mākās alas jau bija izkvēpinātas un to iedzīvotāji apkauti.

Mani ciltsbrāļi izmantoja tos brīžus, kad dūmi aizklāja klinti, un muka, cik ātri vien spēja. Kas šādu mirkli palaida ga­rām, bija tikpat kā miris.

Es sapratu, ka arī mums jābēg, bet nevarēju pārvarēt savu ziņkārību.

Pēkšņi Ugunsļaudis pārtrauca savu postošo darbību. Lie­lais vairums jau bija novākts; pārējie slēpās alās.

Beidzot es paklausīju Ātrkājītes lūgumam un sāku rāpties klints galam pāri. Mūs ieraudzījuši, Ugunsļaudis sāka skaļi kliegt. Izrādījās, ka pie šī uztraukuma vainīga Ātrkājīte.

Ugunsļaudis sāka ātri sarunāties un rādīt uz manu sievu. Viņa drebēja no bailēm, spiedās man klāt un vilka mani aug­šup. Klints galu sasnieguši, mēs vairs atpakaļ neskatījāmies, bet ieskrējām mežā.

Šis atgadījums mani pārsteidza, un es to bieži vien pār­domāju.

Nav izslēgta varbūtība, ka Ātrkājīte ir cēlusies no Uguns- ļaudīm. Var jau būt, ka viņa tos atstājusi agrā bērnībā, citādi viņa tos atcerētos un tik briesmīgi nebūtu baidījusies. Varēja būt arī tā, ka viņa, piederēdama pie šīs cilts, saules gaismu ie­raudzījusi kaut kur tālu no savējiem. Es pats domāju, ka viņas tēvs ir Ugunscilvēks, kurš bija ņēmis sievu no mūsu cilts. Tā­dā kārtā Ātrkājīte varēja būt jauktene, kura bija vienādi tuva kā mums, tā Ugunsļaudīm. Tādi gadījumi ir bijuši. Ātrkājīte pati par sevi neko nespētu pastāstīt. Nespētu pastāstīt pat tad, ja viņa mācētu runāt.

Mēs pārdzīvojām briesmīgu un neaizmirstamu dienu.

Tie, kas bija vēl dzīvi palikuši, aizbēga uz purvu un noslē­pās mežā.

Ugunsļaudis skrēja tiem pakaļ, bez žēlastības kaudami visus, kurus vien varēja sagūstīt.

Bija redzams, ka viņi rīkojas ar iepriekšēju nodomu.

Viņu skaits bija pieaudzis, dzīve tiem kļuvusi neērta. Tādēļ arī viņi bija nodomājuši mūs iznīdēt. Viņi savu mērķi sasnie­dza. Jā, citādi tas nevarēja būt, jo, salīdzinot ar viņiem, mēs bi­jām muļķīga un neattīstīta suga. To, kas bija noticis, nevar saukt par kauju. Tā bija slepkavība, grautiņš. Zvērīgie preti­nieki nežēloja nevienu un, pūlēdamies iekarot sev teritoriju, netaupīja ne lielus, ne mazus.

Mums likās, ka pasaulei pienācis gals, un mūsu izmisumam nebija robežu. Mežā nonākuši, mēs rāpāmies kokos, bet arī te neatradām patvēruma, jo Ugunsļaudis ielenca mežu un slaktē­ja vienu bēgļu pulciņu pēc otra.

Nekad vēl man nebija nācies pieredzēt tik daudz briesmu. Visu dienu mani kratīja drudzis.

Mēs abi nepalikām ilgi vienā vietā. Šis apstāklis mūs glāba. Bet mēs sākām noprast, ka uz glābšanos ir ļoti maz cerību, ka mūs drīz panāks. Ugunsļaudis skraidīja pa mežu. Viņi meklēja mūsu pēdas, apreibuši no izlietajām asinīm, un savā nežēlībā pārspēja visu, ko vien es varēju iedomāties.

Mēs varējām iet, kurp vien gribējām, visur mēs redzējām viņu nežēlības upurus.

Es nezinu, kas notika ar manu māti, bet es redzēju Pļāpu, kurš, bultām caururbts, nokrita pie mana dzimtā koka. Šo skatu redzēdams, es no priekiem skaļi iesmējos.

Pirms es šo nodaļu beidzu, jāpasaka kāds vārds par Sarkan­acaino Glūniķi.

Ugunsļaudis viņu noķēra kokā, netālu no purva. Es ar Ātr­kājīti atrados drošībā un tādēļ varēju viņu novērot.

Ugunsļaudis bija pārāk aizņemti ar Glūniķa ķeršanu, lai pievērstu mums uzmanību. Arī biezie koku zari mūs aizsedza skatienam.

Zem koka, kurā sēdēja Glūniķis un viņa ģimene, bija sala­sījušies ap divdesmit Ugunscilvēku. Viņi laida bultas uz labu laimi. Nokritušās viņi uzlasīja un laida atkal.

Sarkanacaino Glūniķi es neredzēju, bet retumis dzirdēju viņa rēkšanu. Pēc brīža ari rēkšana apklusa, jo Glūniķis bija ie­rāpies dziļumā. Glūniķa sieva dobumā neiekļuva, bulta viņu norāva zemē.

Viņa bija smagi ievainota un nespēja kājās piecelties.

Bet bērnu viņa pūlējās visiem spēkiem sargāt. Viņa lūdzās Ugunsļaudīm žēlastību, bet tie tikai smējās, dauzīja sievieti ar rungām un skrāpēja ar garajiem nagiem.

Sieviete raidīja uz viņiem lūdzošus skatus un, pie sevis pie­spiedusi, sargāja savu bērnu.

Te pie viņas pienāca kāds vīrs ar lielu vāli. Sieviete to ierau­dzīja, visu saprata, bet turpināja lūgties, līdz saņēma pēdējo triecienu.

Glūniķis sēdēja dobumā pilnīgā drošībā.

To apzinādamies, Ugunsļaudis noturēja īsu apspriedi.

Viens no medniekiem uzrāpās kokā.

Tālāko es nedabūju redzēt, bet dzirdēju niknas cīņas troksni un redzēju, ka pūlis ir satraucies.

Pēc īsa brīža Ugunscilvēka ķermenis nokrita no koka zemē un palika guļot. Pārējie viņam pieskrēja klāt. Viens pacēla kri­tušā galvu, bet tā gļēvi nokarājās uz sāniem. Ar savu vajātāju Glūniķis bija ticis ātri galā.

Ugunsļaudis noskaitās.

Pamanījuši kokā plaisu, viņi to piepildīja ar sausām lapām, zāli un pielaida uguni.

Redzēdami jaunas briesmas, mēs abi nolēmām mukt.

Ugunsļaudis turpināja savu darbu. Biezi dūmi apņēma degošo koku.

Pēkšņi viņi atlēca no degošā koka. Sarkanacainais Glūniķis jau bija viņiem rokā.

Nekad vēl es nebiju Glūniķi redzējis tik niknu. Mētādamies ar garajām rokām, viņš vienā mirklī tuvākajam medniekam pārplēsa seju. ja atceras Glūniķa milzīgo spēku, par to nav ne­kāds brīnums. Sagrābis otru mednieku, viņš tam pārkoda rīkli.

Ugunsļaudis kliegdami atkāpās, bet tad metās no jauna Glūniķim virsū.

Bet te Glūniķim izdevās sagrābt vāli, ar kuru viņš sāka dragāt ienaidnieku galvas.

Ugunsļaudis atkal atkāpās. Glūniķis notīrīja sev ceļu un rēkdams ieskrēja mežā. Pakaļ raidītās bultas viņu nepanāca.

Mēs nekavēdamies devāmies ceļā, bet sastapām otru Ugunsļaužu pulciņu. Mums nācās atkāpties purvā. Šo vietu mēs labi pazinām un tādēļ bez bailēm devāmies uz priekšu pa staigno purvu. Ienaidnieks mums neiedrošinājās sekot, un tā­dēļ mēs mierīgi turpinājām ceļu uz mežu, kurš atradās starp mazo un lielo purvu.

Mežiņā mēs sastapām Ļepausi. Nezinu, kā gan viņš bija spējis no nāves paglābties. Laikam tāpēc, ka iepriekšējā nakti nometnē nebija bijis.

Mežiņš nebija liels, bet diezgan biezs. Kādu laiku te mēs va­rējām slēpties. Bet Ugunsļaudis vajāja mūsu cilts vēl dzīvi pa­likušos ar nedzirdētu neatlaidību. Varēja noprast, ka viņi ir nolēmuši mūs visus izkaut.

Pusdienas laikā mēs pamanījām Spalvaino, kurš kopā ar sievu gāja uz austrumiem. Viņi gāja steigšus, bet ļoti uzmanīgi, un viņu sejās bija lasāmas mežonīgas bailes.

No tās puses, no kuras tie bija nākuši, drīz sāka skanēt klie­dzieni. Ugunsļaudīm bija izdevies pārkļūt pār mazo purvu.

Mēs visi trīs devāmies Spalvainim pakaļ. Lielo purvu sa­snieguši, mēs apstājāmies, jo šeit nezinājām nevienas takas.

Mēs bijām ārpus mūsu teritorijas, vietā, no kuras mūsu cilts vienmēr bija vairījusies. Neviens no mums tik tālu nekad nebija bijis. Ja ari bija, tad nekad nebija atgriezies. Lielais purvs sevi slēpa neredzamas briesmas.

Un tā nu mēs drebēdami stāvējām purva malā. Ugunsļaužu kliegšana skanēja arvien tuvāk.

Spalvainis metās uz priekšu un, pārskrējis pār pirmo staig­nāju, sasniedza cietu vietu.

Viņa sieva tam sekoja. Viņa paspēra dažus soļus, bet sabi­jusies atnāca atpakaļ.

Ātrkājīte bez bailēm devās purvā un simts metru tālāk par Spalvaini izbrida uz cietas takas.

Kad mēs ar Ļepausi viņu panācām, ienaidnieki jau bija mežmalā.

Spalvainā sieva tos ieraudzīja, skrēja mums pakaļ, bet iegrima staignājā.

Atskatījušies mēs ieraudzījām, ka Ugunsļaudis nabaga sie­vieti apstrādāja ar bultām. Bet viņa grima šķidrajās dūņās ar­vien dziļāk. Bultas jau sāka arī līdz mums atlidot.

Spalvainais skumji noskatījās sievas nāvē, piebiedrojās mums, un mēs četri, nezinādami, kurp ved atrastā taka, devā­mies iekšā lielajā purvā.