Pirms Ādama

4. nodaļa

Manās atmiņās bija lielas neskaidrības laika ziņā. Par laika periodiem man nebija ne mazākās sajēgas.

Es nezināju, vai redzētos notikumus citu no cita atdala gads, divi vai pat veseli pieci gadi.

Laika nojausmu man palīdzēja aptvert tikai apkārtējo ap­stākļu maiņa un to dzīvo būtņu nodarbošanās, kuras es pastā­vīgi redzēju. Tikpat neskaidra man ir visu notikumu hronolo­ģiskā secība.

Par vienu gan es nešaubos. Tas ir, ka es kopā ar māti nokri­tu no koka pirms iepazīšanās ar Ļepausi, kurš tapa par manu draugu.

Man liekas, ka ar māti es izšķīros šo divu notikumu starp­laikā.

Par tēvu man citu atmiņu nav, kā vienīgi tās, kuras es jau aprakstīju iepriekš.

Pēc tam viņš manā dzīvē ne reizi nav rādījies.

Spriežot pēc tā laika apstākļiem, jādomā, ka drīz pēc kau­tiņa ar kuiļiem viņš ir gājis bojā. Nevar būt šaubu, ka viņš mi­ra pašos spēka gados un ka viņš ir kritis par upuri varmācīgai nāvei.

Tā es arī nedabūju zināt, kur un kad viņš miris, vai viņš no­slīcis, pazudis tīģera vēderā, vai viņam iedzēlusi čūska.

Neaizmirstiet, ka es atceros un stāstu tikai to, ko tiku pats savām acīm redzējis.

Pat ja māte būtu redzējusi tēva pēdējo stundiņu, viņa man nespētu neko pateikt. Visā visumā mūsu ciltij bija ne vairāk par trīsdesmit, četrdesmit skaņām, kuras veidoja mūsu valodu.

Es mūsu saziņas līdzekļus saucu par skaņām, nevis par vār­diem, jo īstenībā tie tādi arī bija. Šīm skaņām nebija noteiktas nozīmes, un tās katrs varēja lietot pēc patikas.

Šīm parastajām skaņām mēs ar intonāciju, garumu un ak­centu centāmies piedot sevišķu un konkrētu nozīmi. Deklinā­cijas mēs, protams, nepazinām. Par laiku, kurā atstāstāmais notikums bija gadījies, mēs spriedām tikai apmēram. Mūsu sarunas skāra tikai konkrētus priekšmetus. Lielā mērā mums palīdzēja arī mīmika. Viss abstraktais atradās ārpus mūsu ap­ziņas robežām.

Ja kādam šāda abstrakta doma arī ienāca prātā un viņš gri­bēja šo domu darīt citiem zināmu, tad tas nebija izdarāms, jo nebija attiecīgu skaņu. Nožēlojami sīkais vārdu krājums bija pārāk nepietiekošs, un jaunizgudrotās skaņas citiem nebija sa­protamas.

Tādos gadījumos nācās ķerties pie žestiem, un, vēlēdamies savu domu izteikt, cilvēks žestikulēja, cik enerģiski vien spē­dams, bezgala atkārtodams vienu un to pašu jaunizgudroto skaņu.

Šādā kārtā mūsu vārdnīca pamazām auga, dodama iespēju labāk saprasties un izteikt vēlēšanos.

Toreiz mēs dzīvojām vienkāršu, elementāru dzīvi, bet zinā­jām un mācējām daudz ko tādu, kas tagadnes cilvēkam ir gluži svešs.

Mēs varējām kustināt ausis uz visām pusēm, atslābināt, tad atkal sasliet. Varējām ar roku un kāju pakasīt tādas vietas, ku­ras tagad cilvēkiem nav gandrīz sasniedzamas. Smagus akme­ņus mēs sviedām ne tikvien ar rokām, bet arī ar kājām. Likās, ka mums nav mugurkaula, jo mēs locījāmies tik veikli, kā tagad nespēj neviens akrobāts. Arī putnu ligzdas mēs postījām ar tādiem panākumiem, ,uz kādiem neviens 20. gadsimta pa­laidņa puika nevar cerēt.

Olas gan mēs neņēmām kolekcijai, bet, lai remdinātu badu.

Atceros…

Nu, nav vērts pārāk steigties. Pastāstīšu par Ļepausi un mūsu draudzību.

No mātes es šķīros agrā bērnībā.

Nav izslēgta varbūtība, ka pēc mana tēva nāves viņa ieguva sev jaunu dzīvesbiedru.

Par savu patēvu es neko daudz neatceros, un šīs atmiņas arī nav visai saistošas.

Patēvs bija vieglprātīgs radījums, kurš pie tam kustējās kā ūdenszāle. Viņš nevarēja ne brīdi palikt mierā.

Viņš runāja vienā runāšanā, un tādēļ vien es viņu nevarēju ne acu galā ciest.

Par solīdu kungu viņu nevarēja saukt nekādā ziņā. Viņa rī­cība un izturēšanās arī bija tukša un nepārdomāta.

Šajā ziņā viņš ļoti atgādināja pērtiķus, kādus tagad redzam zooloģiskajos dārzos.

Viņš mani sāka nīst, es savukārt no viņa baidīties un mukt. Viņam ierodoties, es katru reizi spiedos pie mātes. Bet es taču augu un visu mūžu uz mātes aizstāvību nevarēju cerēt.

Uz šo apstākli tad, liekas, Pļāpa arī stipri cerēja.

Jāpiezīmē, ka vārdā mēs viens otru nesaucām. Savā stāstā es tos lietoju tikai tāpēc, lai daudzie manis aprakstīties indivīdi jums nesajuktu.

Savu dārgo patēvu es nosaucu par Pļāpu, jo šis vārds viņu labi raksturo.

Sevi pašu es saukšu par Lielzobi, jo šie kožamie rīki man bija sevišķi labi attīstīti.

Un tagad atgriezīsimies pie Pļāpas. Viņš mani vajāja, cik spēdams, knieba un dauzīja ar dūrēm.

Māte man bieži nāca palīgā, un tad es ar neizsakāmu prieku noraudzījos šai "laulības idillē".

Galu galā mūsu ģimenē valdīja bezgalīgas ķildas un dūru cīņas, kurām par iemeslu mūžīgi biju es.

Jā, mūsu ģimenes dzīve nebija laimīga. Šo teikumu rakstī­dams, es sirsnīgi smejos. Ģimenes dzīve! Ģimene! Aizvēsturis­kajos laikos tā iestādījuma, ko tagad sauc par ģimeni, taču ne­bija. Bars nepazina ne ģimenes, ne radniecības, ne dzimto māju.

Es dzīvoju mātes aizsardzībā, bet mātei taču nebija pastāvī­gas dzīvesvietas.

Viņas galvenās rūpes bija, lai naktis nebūtu jāpavada zemē. Pārējais viņu neuztrauca. Viņa piederēja pie tās senās paau­dzes, kas dzīvoja kokos. Mūsu cilts garīgi augstāk stāvošie lo­cekļi dzīvoja pie upes, bet māte bija pārāk konservatīva, neat­zina nekādus jaunievedumus, visādi pēla liberālo jaunatni un turējās pie meža dzīves.

Mums, protams, bija pašiem savs koks, kur mēs pavadījām lielāko daļu no dzīves. Retumis gadījās, ka nakts mūs pārstei­dza ari citur. Tad mēs gulējām tur, kur bija biezāki zari.

Mūsu pastāvīgais mājoklis bija liela ligzda; rupja, no zariem pīta grīda, uz kuras bija samestas sausas lapas. Tā gan bija daudz primitīvāka par putnu ligzdu, bet ligzdu tomēr atgādi­nāja.

No īstas ligzdas to atšķīra ērts, biezs, no liānām un zari­ņiem taisīts jumtiņš.

Šī nojume gan maz atgādināja tos mājokļus, ko tagad taisa cilvēks. Vislielākais nemākulis tagad spētu uztaisīt labāku jum­tu, bet mēs, lūk, arhitektūras laukā bijām tikai pionieri.

Uz krustām samestiem zariem bija uzmests sausas zāles un liānu slānis. Jumtu balstīja četri collu resni stabi. Tā bija visa labiekārtošana. Jāatzīstas, ka lietainā laikā ūdens caur jumtu tecēja kā caur sietu.

Bet es esmu novirzījies no temata. Es taču gribēju stāstīt par Pļāpu. Viņa dēļ mūsu dzīve kļuva par nastu. Runādams par ģi­menes dzīvi, es, protams, nerunāju par uzturēšanos ligzdā, bet par mūsu attiecībām.

Šai ziņā Pļāpa savu nepastāvīgo raksturu neizrādīja. Viņš vajāja mani nemitīgi, lai gan nespēja man pievērst uzmanību ilgāk par piecām minūtēm. Lietu sarežģīja vēl tas apstāklis, ka ar laiku māte mani sāka mazāk aizstāvēt. Varēja redzēt, ka ģi­menes nesaskaņu dēļ māte sāka mani nīst.

Lieta nonāca tik tālu, ka es nolēmu no ģimenes aiziet.

Tomēr šim nodomam nebija lemts piepildīties, jo vārda tiešā nozīmē es tiku izsviests no ligzdas.

Pļāpa izmantoja gadījumu, kad es ligzdā biju viens pats. Pirms kāda laiciņa patēvs bija aizgājis ogot. Es ligzdā iesnau­dos, bet pēkšņi izdzirdu pazīstamo patēva balsi.

Es sapratu savu bezizejas situāciju un, no bailēm trīcēdams, sarāvos kamolā.

Pļāpa nāca taisni uz mūsu koka pusi un, neganti rēkdams, sāka kāpt augšā. Es jau stāstīju, ka mūsu valoda bija ļoti naba­dzīga un tādēļ, gribēdams izteikt visu ienaidu un vēlēšanos izrēķināties ar mani, Pļāpa savu vārdu krājumu drīz vien bija izsmēlis. Bet ari ar to man pietika. Es sapratu.

Pļāpa vēl nebija līdz ligzdai uzrāpies, kad es uzlēcu kājās un metos bēgt. Drīz es atrados tieva zara galā.

Pļāpa kāpa man pakaļ. Es rāpos aizvien augstāk. Beidzot es sasniedzu vistievākos zarus. Pļāpa pēc dabas bija ļoti bailīgs. Viņš bija ārkārtīgi uzmanīgs. Tievos zaros rāpties viņš negri­bēja, jo bija pārāk smags un nevēlējās riskēt.

Un man pakaļ kāpt jau arī nebija nekādas vajadzības. Ne­lietis to zināja itin labi. Viņa acis iemirdzējās un purns uz brīdi ieguva tādu kā prātīgu izteiksmi. Sagrābis zaru, uz kura es at­rados, viņš sāka to kratīt. Ak Dievs, tavu kratīšanu!

Šīm mokām, likās, nebūs gala. Dusmas Pļāpas spēkus tikai pastiprināja. Viņš ņēmās ar neredzētu piepūli. Un beidzot no­tika tas, ko varēja gaidīt. Zars lūza, un es kritu, nolauzto zaru instinktīvi spiezdams pie sevis.

Paldies Dievam, ka zem koka nebija neviena kuiļa un ka biezie krūmi vājināja kritiena sparu.

Ja man sapnī nācās krist, es ikreiz modos, bet, šo sapni re­dzēdams, es nekad nemodos. Krūmos krizdams, es, žēli pīkstē­dams, braucu tiem cauri līdz zemei.

Es nemodos, bet turpināju sapņot. Asiņains un noraudājies es gulēju biezajā zālē. Paskatījies uz augšu, es ieraudzīju Pļāpu, kurš velnišķīgā priekā dūca pašsacerētu dziesmu un, dziesmas taktī šūpodamies, šūpoja arī koku.

Acumirklī es mitējos raudāt. Es taču vairs nebiju drošībā un tādēļ sapratu visas briesmas, kuras es baurodams varu radīt.

Es beidzu raudāt un dzīvi ieinteresējos par savādajiem gais­mas efektiem, kurus es pats neapzinādamies radīju, paceldams un nolaizdams pieraudātās acu skropstas.

Tad es sevi aptaustīju un secināju, ka belziens nav bijis se­višķi spēcīgs. Šur tur bija izrauts kāds spalvu kušķis, noskrāpē- ta āda, iedūrušās skabargas. Tās bija sevišķi nepatīkamas. Bet mani ievainojumi nebija bīstami. Neviens kauls nebija lauzts, un tais laikos jau cilvēki spēja sāpes vieglāk panestam arī ātrāk izveseļojās, ja vien kaite nebija mirstama.

Kāja gan bija drusku sagrūsta, un kādu nedēļu es kliboju.

Kopš manas krišanas bija pagājis jau labs bridis. Es vēl ar­vien gulēju krūmos.

Pēkšņi mani pārņēma izmisuma pilna apziņa, ka man vairs nav mītnes.

Bet tūlīt pat es arī izlēmu pie mātes un patēva vairs neat­griezties.

"Kaut kā jau iztikšu," nodomāju. "Iešu mežā un uzmeklēšu kādu koka dobumu."

Pārtikas jautājums mani neuztrauca, jo šai ziņā es jau vai­rāk kā gadu biju pilnīgi neatkarīgs. Tikai dažreiz māte man pārtikas ziņā deva kādus norādījumus.

Rāpus līzdams, es klusi izspraucos no krūmiem.

Pļāpa vēl arvien dziedāja un šūpoja koku.

Man riebās uz viņu skatīties, un es devos ceļā. Es biju jau diezgan apķērīgs un tādēļ šo ceļojumu uzsāku ar vieglu sirdi.

Vienalga, kur es nonākšu, ka tikai prom no nīstā patēva.

Uzrāpies kokā un lēkdams no zara uz zaru, es klejoju ilgu laiku.

Kaut kāda noteikta plāna man nebija, jo, līdzīgi saviem ciltsbrāļiem, es uz to nebiju spējīgs.

Nav jāaizmirst, ka es vēl biju bērns, kuram šad tad vaja­dzēja apstāties, paslēpties' un izklaidēties.

Par šī perioda notikumiem es daudz neko neatceros. Mans senais "es" to ir aizmirsis.

Pie labākās gribas es savus saraustītos sapņus tā nevaru sa­kārtot, lai gūtu skaidrāku priekšstatu par to laiku, kurš pagājis līdz manai atnākšanai alu nometnē.

Neskaidri un kā pa miglu atceros, ka grūtības man radīja pārvarēt meža pļavas.

Neatceros arī to,, cik ilgi biju ceļā. Atceros vienīgi, ka saulai­nas dienas mijās ar lietainām. Vējš, lietus un bads mani sevišķi mocīja.

Atceros arī to, kā es kādā dienā mēģināju badu remdēt.

Es medīju ķirzakas. Viņas gozējās saulē pie kāda pakalna. Lielais vairums gan izmuka, bet, akmeņus sānis veldams, es dažu labu astaini tomēr sagūstīju.

Arī čūskas mani mocīja. Taisnību sakot, viņas mani neva­jāja, bet slinki gulēja saulē. Tās bija bailes no čūskām, kas lika man mukt ar tādu steigu, it kā tās tiešām man dzītos pakaļ.

Bieži es košļāju jauno kociņu rūgto mizu un ik dienas ēdu negatavos riekstus.

Sevišķi labi es atceros arī lielās vēdersāpes, kuras laikam iz­raisīja daudz negatavo riekstu un ķirzaku apēšana. Skaidri gan to pateikt nevaru. Nezinu un nesaprotu arī to, kā gan mani ne­uzgāja kāds zvērs, kad, no lielām vēdersāpēm kaukdams, es il­gas stundas vārtījos pa zemi.