Pirms Ādama

16. nodaļa

Es viņu sastapu turpat pie purva, tai vietā, kur dzīvoja mana māte un kur mēs ar Ļepausi uztaisījām savu pirmo ligzdu.

Mēs satikāmies gluži negaidot.

Nejauši pie koka piegājis, es izdzirdu pazīstamu maigu balsi un palūrēju uz augšu.

Jā, tā bija viņa - Ātrkājīte. Viņa sēdēja uz zara, šūpoja kājas un skatījās uz mani. »

Es no brīnumiem sastingu un stāvēju nekustēdamies.

Ātrkājīti uzlūkojot, man pēkšņi kļuva ārkārtīgi labi ap sirdi.

Bet šāds stāvoklis neturpinājās ilgi. Manī modās savādas jū­tas, kuras es ar pūlēm valdīju.

Tikko es piegāju pie koka, kad Ātrkājīte ar neredzētu veik­lību pārlēca uz otru zaru.

Es uzrausos kokā, bet, kad es grasījos Ātrkājīti sagrābt, viņa taisīja pārgalvīgu lēcienu, pārlidodama uz otru koku. Es viņu redzēju drošībā biezajā lapotnē. Viņa raidīja uz mani siltus un sirsnīgus skatienus, brīžiem izdvesdama sev raksturīgās klusās un maigās skaņas.

Jēgu pazaudējis, es lēcu pie viņas, bet atkal atkārtojās tas pats; kad es biju otrā kokā, viņa jau trešajā un, caur lapām mani novērodama, klusi aicināja mani pie sevis.

Es sajutu, ka mūsu attiecības ievērojami atšķiras no tām, kas bija starp mums pirms dažiem gadiem.

Tagad es tiecos pēc Ātrkājltes un zināju ļoti labi, ko es no viņas gribu.

Ari viņa to varbūt zināja un tādēļ nelaida mani sev pārāk tuvu.

Bet es biju gluži aizmirsis, ka viņa ir Ātrkājīte un lēkšanā es ar viņu nevaru sacensties. Es džinos tai pakaļ, lēcu no koka uz koku, bet viņa arvien bija man priekšā, lūkojās uz mani, klusi un maigi aicināja sev klāt, lēkāja un dejoja manu acu priekšā.

Stundas ritēja nemanot. Jo vairāk Ātrkājīte no manis bēga, jo lielāka man radās tieksme viņu noķert.

Pienāca vakars. Ēnas tapa garākas un tumšākas. Likās, ka visa apkārtne smīn par manām pūlēm.

Ātrkājītei pakaļ dzīdamies un retumis uz zara atpūzdamies, es pūlējos izprast tās pārmaiņas, kuras es pie viņas novēroju.

Viņa bija izaugusi un labi attīstījusies. Formas bija apaļākas un muskuļi lielāki. Viņai piemita kaut kas jauns, tāds, ko es nevarēju izprast, bet kas, protams, nevarēja būt nekas cits kā pilnīgi ziedošas sievietes iespaids.

Cik es varēju spriest, tad mēs nebijām redzējušies trīs ga­dus. Var jau būt, ka bija pagājuši nevis trīs, bet pat četri gadi. Jo vairāk es domāju, jo vairāk man gribējās ticēt, ka tiešām pagājuši četri gadi. Kur gan viņa šos četrus gadus bija pava­dījusi?

Kādēļ viņa tik ilgi bija pazudusi?

Kas viņai tai laikā bija gadījies?

Šie jautājumi man nedeva mieru, bet atbildes, protams, es nezināju. Ātrkājīte man nespēja pastāstīt ne nieka. Mums ne­bija valodas.

Man ir iemesls domāt, ka viņa, tāpat kā es ar Ļepausi, ir ce­ļojusi pa pasauli, ceļodama pilnīgi viena. Varēja jau arī gadīties tas, ka ceļošanas iemesls ir bijis Sarkanacainais Glūniķis.

Varēja arī būt, ka Glūniķis, viņu mežā sastapis, bija sācis to tvarstīt. Ar to būtu pieticis, lai Ātrkājīti no šejienes aizbaidītu.

Pamatodamies uz vēlākiem notikumiem, es varu spriest, ka sākumā viņa bija pārgājusi pār kalniem, virzījusies uz dienvi­diem un tad nogriezušies uz lielās upes pusi.

Šo apgabalu apdzīvoja Mežaļaudis, no kuriem baidīdamās Ātrkājīte būs atkal atgriezusies uz dzimteni.

Vēlāk es pastāstīšu par iemesliem, kas mani spieda tā domāt.

Ēnas jau atkal bija tapušas garākas, un mana centība bija augusi, bet panākumu nebija.

Apbrīnojamā kārtā viņa mani turēja lielā attālumā. Es aiz­mirsu tumsu un uz mums glūnošos zvērus. Es biju zaudējis jebkuru sajēgu.

Pa pļavu skriedams, es iztraucēju veselu čūsku koloniju, bet tagad es no viņām nebijos.

Čūskas metās man virsū, bet es ar lieliem lēcieniem no viņām izmuku.

Tad es uzskrēju virsū vēl lielākam eksemplāram, bet izbēgu arī no tā. Ātrkājīte bija jau tālu priekšā. Pa kokiem lēkāt man nebija viegli, tādēļ es nolēcu zemē un laidu tālāk. Bet lejā uz­skrēju virsū izsalkušai hiēnai.

Redzēdama mani tik uzbudinātā stāvoklī, hiēna pilnīgi pa­reizi sprieda, ka kaut kas ir noticis vai arī drīzumā notiks, un tādēļ viņa man ziedoja veselu stundu. Arī mežacūkas skriešanā ņēma dalību, jo lielais troksnis bija saistījis viņu uzmanību.

Pamanījusi tuvojamies mežacūku baru, Ātrkājīte taisīja iz­misuma pilnu lēcienu. Es uzlēcu uz zara, kurš bija tikai pēdas augstumā no zemes.

Ja es būtu pazaudējis aukstasinību, manas dienas būtu skai­tītas. Bet tas nenotika, un mirkli vēlāk es jau biju drošībā.

Kuiļi tomēr nelikās mierā, tādēļ es divas reizes biju spiests mainīt virzienu, jo nespēju pārlēkt pār koku plato starpu.

Es zināju, ka katrs solis man var atnest nāvi, bet mani tas neuztrauca. Es biju pilnīgi apmāts.

Šai brīdī man nebūtu baiļu pat no Plēsējzoba, klibā Uguns- cilvēka, pat no veselas Ugunsļaužu saimes.

Ātrkājīte izturējās gluži citādi. Viņa bija ārkārtīgi uzmanīga un vairījās pat no vismazākajām briesmām.

Kopš tā notikuma ir pagājuši daudzi gadu simteņi, bet, kad mana atmiņa darbojas īpaši dzīvi, es gaiši redzu visu notikušo. Kuiļi stāv zem koka. Es vienā kokā. Ātrkājīte otrā. Jau veselu dienu viņa mūk no manis. Viņa man ir tikpat kā rokā, bet te atkal iespraucas starpā negaidīts šķērslis - kuiļi.

Savādi. Ātrkājīte šo situāciju neizmanto. Viņa nemūk, bet sēž un gaida, acīmredzot vēlēdamās, lai es turpinātu savas medības.

Man izdodas kuiļiem tikt garām, un es laižu tālāk, bet tik­pat neatlaidīgi skrien arī Ātrkājīte, it kā viņa virzītos uz kon­krētu mērķi.

Satumsa. Ātrkājīte mani pārveda par klinti, aiz kuras es no­nācu biezos krūmos, kuri badīja manu miesu. Ātrkājītei neiz- spūra ne mats. Viņa acīmredzot ceļu zināja ļoti labi.

Beidzot mēs nonācām pie liela ozola.

Nogaidījis, kamēr Ātrkājīte uzkāpj ozolā, es viņai sekoju un beidzot viņu ligzdā noķēru. Tā bija tā pati ligzda, ko es pirms trim gadiem biju nesekmīgi meklējis.

Izrādījās, ka hiēna mums visu laiku bija sekojusi. Tagad viņa nosēdās zem koka un no izsalkuma rēca. Neņemdami vērā vi­ņas rēkšanu, mēs par hiēnu pasmējāmies. Beidzot viņa aizgāja.

Bija pavasaris un gaisā vibrēja dažnedažādas skaņas.

Kā jau parasti šai gadalaikā, dzīvnieku starpā notika sīvas cīņas.

Savā augstajā ligzdā mēs dzirdējām meža zirgu nikno zvieg­šanu, ziloņu ilkņu smagos belzienus un lauvu rūkšanu.

Gaiss bija silts; augstu pie debess spīdēja mēness, un ligzdā mums bija tik labi, tik patīkami.

Ap rīta pusi mēs pamanījām divus putnus, kuri kāvās ar tā­du aizrautību, ka es varēju tiem nepamanīts tuvoties un pār­griezt kaklus.

Putni bija ļoti trekni, un tādēļ mūsu kāzu maltīte bija sevišķi garda. Ēdamā mums netrūka, jo pavasarī putnus bija viegli noķert.

Dažas dienas vēlāk mēs, mēnesim spīdot, novērojām šādu skatu. Sakāvās divi briežu tēviņi. Troksni bija izdzirdis lauvu pāris. Abi klusu piezagās un cīnītājus nobeidza.

Cik ilgi mēs ligzdā dzīvojām, es skaidri nezinu. Reiz ozolā iespēra zibens, sadedzināja koka galotni un iznīcināja arī mūsu mitekli. Es ķēros pie darba, bet Ātrkājīte man negribē­ja palīdzēt. Vēlāk es dabūju zināt, ka viņai no zibens ļoti bail un ka tādēļ viņa vairs nav gribējusi vecajā vietā palikt. Tā ie­mesla dēļ arī mēs aizgājām uz alu, lai nodzīvotu tur savu me­dusmēnesi.

Ļepausi es izvācu no alas tādā pašā veidā kā nesen viņš mani.

Es ar Ātrkājīti paliku alā, un Ļepausis aizgāja uz spraugu.

Tūlīt pēc mūsu ierašanās sākās nepatikšanas.

Dziedoni Sarkanacainais Glūniķis jau bija aizraidījis pie senčiem. Dziedonei bija sekojušas vēl dažas Glūniķa sievas.

Patlaban Glūniķis dzīvoja ar mazu un bailīgu sievietīti, kura nemitīgi raudāja, neskatoties uz to, vai vīrs viņu dauzīja vai ne.

Lieta bija skaidra - viņas nāve bija tikai laika jautājums. Bet vēl viņa nebija mirusi, kad Glūniķis jau meta skatus uz Ātrkā­jīti un pēc sievas nāves sāka tai uzmākties.

Par laimi, viņa tieksmju objekts bija būtne, ko es ne velti biju iesaucis par Ātrkājīti. Viņa bija ātrākā skrējēja visā ap­metnē, bet arī tad viņai vajadzēja pielikt visus spēkus, lai iz­muktu no Sarkanacainā Glūniķa ķetnām.

Es viņai nekādi nespēju palīdzēt. Pie pirmā mēģinājuma briesmonis mani saraustītu gabalos. Es vairījos no viņa, cik spēdams, jo plecā taču man vēl bija briesmīgās rokas atstātā zīme.

Un nu es dabūju vēl otru zīmi klāt.

Kad Glūniķis mani ievainoja, Ātrkājīte bija slima. Es do­māju, ka viņai bija drudzis, jo mūsējie ar šo kaiti bieži slimoja. Lai kas tas arī būtu, viņa bija ļoti nogurusi un vārga. Muskuļi bija zaudējuši savu vingrumu. Mukt no Glūniķa nebija viegli, sevišķi tad, kad viņš sekoja jūdzēm tālu.

Parasti Ātrkājīte tādos gadījumos glābās mežā, kur apmeta līkumu un tad atgriezās uz alu.

Šoreiz to izdarīt bija daudz grūtāk; kurp vien viņa skrēja, Glūniķis arvien bija priekšā. Vajadzēja palikt mežā.

Un tad sākās bezgala ilgas medības. Abi joņoja pa kokiem, sasniegdami mežmalu; tad Ātrkājīte devās atpakaļ un Glūniķis uz pēdām pakaļ.

Uztrauktā cilts vēroja šīs medības. Kad Glūniķis bija tālu, visi neganti rēca, bet, viņam tuvojoties, atkal apklusa. Nevie­nam nebija drosmes skaļi protestēt.

Galu galā mēs visi bijām nespēcīgu aculiecinieku lomā. Mātītes asi un spiedzoši kliedza, tēviņi slēja spalvu un dauzīja ar rokām pa krūtīm.

Bet Ātrkājītes liktenis no tā neuzlabojās. Visvairāk noskai­ties bija Platģīmis, bet, GlUniķim tuvojoties, arī viņa balss aiz­rāvās.

Savu izturēšanos nevaru saukt par varonīgu. Atzīstos, ka mans stāvoklis bija kaunpilns.

Bet ko tad es varēju darīt? Tas nejaukais briesmonis taču bija daudz spēcīgāks par mani. Cīņa pret viņu būtu ārprāts. Viņš mani nosistu, bet Ātrkājītei ar to nebūtu līdzēts.

Mana nāve viņai labuma neatnestu. Tādā kārtā es biju spiests skatīties, niknoties par savu nespēku, kad Glūniķis bija tālu, un vākties no ceļa, kad viņš bija tuvu.

Jau bija pagājis labs laiciņš; nāca vakars, bet Glūniķis vēl ar­vien turpināja savas medības. Viņš laikam bija nodomājis Ātr­kājīti nogurdināt, lai tad viņu bez pūlēm dabūtu rokā. Kā rā­dījās, viņa nodoms izdosies, jo Ātrkājīte tiešām sāka pagurt. Bija redzams, ka ārprātīgajām medībām drīz būs gals.

Bet te Ātrkājītei ienāca labs padoms prātā. Viņa uzrāpās koka galotnē, kur pa tievajiem zariem Glūniķis nevarēja sekot. Še viņa butu varējusi atpūsties, ja Glūniķis nebutu izdomājis jaunu plānu.

Viņš pakāpās kokā un sāka to no visa spēka kratīt. Mana sieva nespēja noturēties un atlaida zaru vaļā. Krizdama viņa aizķērās zem zemāka zara, un tas viņu glāba. Otro reizi

Glūniķis viņu iesvieda blakus esošā koka zaros. Ari tagad viņa noturējās. Bet drīz vien viņa pazaudēja pēdējos spēkus.

Medības turpinājās. Cilts ļaudis arvien vēl spiedza, kliedza, dauzīja krūtis, ņirdza zobus. Visi redzēja, ka gals klāt. Bija jau galīgi satumsis.

Ātrkājīte iekārās tievā zarā pēdu trīsdesmit no zemes. Viņa bija ārkārtīgi nogurusi.

Sarkanacainais Glūniķis šūpojās kā pulksteņa pendele, ka­rādamies pie tā paša zara.

Ātrkājītei piekļūt viņš nespēja. Tā atkal bija no zara jāno­krata. Un to viņš arī izdarīja.

Lunkanā zara kustības bija pārāk spēcīgas - Ātrkājīte no­krita zemē.

Krītot viņai izdevās tā pagriezties, lai nokristu uz kājām. Parastos apstākļos šāds kritiens tai neko nenozīmētu. Bet ta­gad, kā jau teicu, viņa bija nomocīta un nespēja noturēties kājās. Tās saliecās, viņa pakrita un zaudēja samaņu.

Sarkanacainais Glūniķis metās viņai klāt.

Ar ķetnu sagrābis Ātrkājītes matus, viņš pacēla galvu un ie­rēcās. Viņš laikam gribēja cilts priekšā palielīties ar uzvaru.

Šajā acumirklī es no dusmām pazaudēju galvu, aizmirsu apdomību un vēlēšanos dzīvot.

Sarkanacainais Glūniķis vēl rēca, kad es viņam no koka uz­lēcu virsū. Tas bija tik negaidīti, ka Glūniķis nespēja noturēties kājās. Redzēdams savu pretinieku guļam, es viņā ieķēros ar ro­kām un kājām, gribēdams ilgāk noturēt pie zemes. Tas diez vai man būtu izdevies, ja viena Glūniķa roka nebūtu sapinusies Ātrkājītes matos.

Bet te man pēkšņi bija radies palīgs. Tas bija Platģīmis, kuru mans piemērs bija dziļi iedvesmojis. Cilts apspiedējs ir jāpārmāca, un tādēļ Platģīmis nolēca no koka un iekodās Glū­niķa krūtīs.

Brīdis bija ļoti izdevīgs, ja citi būtu nākuši talkā, mēs ar Glūniķi būtu viegli tikuši galā. Bet neviens nenāca. Visi sēdēja kokos un aiz bailēm drebēja.

Nevarēja būt ne mazāko šaubu, ka Glūniķis mūs abus pie­veiks. Pagaidām mūsu stāvokli atviegloja tas apstāklis, ka Ātr­kājīte stipri traucēja Glūniķa darbību. Viņa bija drusku atpūtusies un tagad sāka pati pretoties.

Glūniķis negribēja laist vaļā viņas matus. Ar brīvo roku viņš sagrāba mani un vilka sev klāt, gribēdams man pārkost rīkli.

Gals bija tuvu. Glūniķis atplēta muti un manā plecā dziļi ielaida savus nagus. Šis ievainojums līdz mūža beigām bija sāpīgi sajūtams.

Te pēkšņi nāca negaidīts pavērsiens. Tik pēkšņi, ka mēs ne­paspējām apdomāties. Mums visiem četriem uzgāzās virsū milzīgs zars, kurš mūs izmētāja uz visām pusēm. Platģīmis briesmīgi iebļāvās. Es nezināju, kas notiek. Man likās, ka es būtu manījis tīģera strīpaino ādu, un tādēļ vienā acumirklī at­rados kokā.

Tas bija vecais paziņa - Plēsējzobs. Troksni izdzirdis, viņš bija nepamanīts pienācis.

Ātrkājīte uzrāpās otrā kokā, un es viņai tūlīt piebiedrojos. Viņa klusi raudāja un šņukstēja. Es viņu apkampu un cieši pie­spiedu pie sirds.

Apakšā brikšķēja kauli. Tur Plēsējzobs tiesāja vakariņas. Netālu no mums uz zara sēdēja arī Sarkanacainais Glūniķis. Man bija bail skatīties viņa ugunīgajās acīs, ar kurām viņš nikni raudzījās uz Plēsējzobu - briesmoni, kurš bija stiprāks par viņu pašu.

Mēs abi ar Ātrkājīti ilgi kokā nesēdējām, bet devāmies uz alu. Ciltsbrāļi palika kokos. Viņi tīģeri lamāja un apmētāja ar zariem. Tīģeris kūla asti, rādīja ilkņus un turpināja savas dzīres.

Lūk, tādā kārtā mēs izglābāmies no Glūniķa. Mūsu laimi bija izpircis Platģīmis ar savu dzīvību.

Ja Plēsējzobs nebūtu ieradies, tad es Glūniķa ķetnās būtu beidzis savu dzīvi. Tad nebūtu radies arī mans otrs "es", kurš skatās un tūkstošiem gadu tālā pagātnē redz savu tālo senci, lasa avīzes un žurnālus, dzīvo elektrības laikmetā un raksta par sen pagājušiem un nevienam nezināmiem notikumiem.