Pirms Ādama

8. nodaļa

Es labi atceros pirmo ziemu pēc manas aiziešanas no mā­jām. Bieži sapņoju, ka es sēžu zemē, no aukstuma sarāvies. Ļepausis, cieši spiezdamies pie manis, arī ir kamolā savilcies. Mūsu ģīmji ir no aukstuma zili nosaluši un zobi klab kā drudzī.

Sevišķi grūti bija pārciest rīta stundu vēsumu; tad mēs gan­drīz nemaz negulējām, bet nospiestā garastāvoklī kā sastinguši gaidījām sauli, kura mūs sasildīs.

Zāle bija nosarmojusi un pa to staigāt nebija patīkami.

Kādā rītā mēs upmalā pamanījām ledu. Bija aizsalusi pat strauta tērcīte, pie kuras mēs parasti gājām dzert.

Šis jaunums mūs ļoti uztrauca.

Pat visvecākais no mums, kuru saukšu par Veco, neko tam­līdzīgu nebija piedzīvojis. Es atceros viņa nemierīgo, uztraukto skatu (mūsu acu skatienam vienmēr bija tāda izteiksme, ja mēs kaut ko nespējām saprast vai arī jutāmies kāda noslēpu­maina, nenojaušama spēka varā).

Tāpat kā visi, arī Sarkanacainais Glūniķis izskatījās ļoti ne­laimīgs.

Dažreiz viņš skumji skatījās uz ziemeļaustrumu pusi, it kā arī viņš turētu Ugunscilvēkus par šīs nelaimes vaininiekiem.

Bet šī tomēr bija pirmā un vienīgā reize, kad mēs dabūjām ledu redzēt. Citas ziemas nebija tik bargas. Vismaz es vairs ne­vienas citas tik bargas ziemas neatceros.

Mana personīgā pārliecība ir, ka šī ziema bija priekštecis tām bezgala garajām ziemām, kuras tuvojās no ziemeļu puses ar lielajiem ledus blāķiem, kas apklāja arvien lielākus un lielā­kus apgabalus.

Bet šīs ziemas mēs vairs paši nepiedzīvojām.

Daudz paaudžu izmira, pirms mūsu pēcteči bija spiesti at­kāpties bargā klimata priekšā un doties uz dienvidiem, ja ne­gribēja vai nespēja piemēroties jaunajiem apstākļiem.

Ja neņem vērā rūpes, ko mums šī bargā ziema radīja, var sacīt, ka mūsu dzīve ritēja ļoti bezrūpīgi.

Mums jau nebija nekādu mērķu, un vēl mazāk bija gribas pēc tiem censties.

Mēs ēdām, kad bijām izsalkuši, dzērām, kad slāpa, bēgām no plēsīgiem zvēriem, naktis pavadījām alā, bet dienas centā­mies vadīt izpriecās un jautrībā.

Mūsu ziņkārība tomēr bija bezgala liela, netrūka mums arī zināmas atjautības un asprātības.

Uz dzīvi gan neviens nopietni neskatījās, izņemot varbūt tos gadījumus, kad tieši draudēja briesmas vai kad mūs pār­ņēma dusmas. Bet šis dusmu izvirdums gāja kā nācis, tikko bi­ja izzuduši tie apstākļi, kas to bija izraisījuši.

Mēs bijām ari ārkārtīgi nekonsekventi savos darbos, jo visu darījām, vadoties no acumirklīgām iegribām vai ari instinkta. Par savas rīcības sekām rūpēties mums nenāca ne prātā.

Kā jau teicu, mums nekādu noteiktu mērķu nebija, un šai ziņā mēs stāvējām daudz zemākā attīstības pakāpē par Uguns- ļaudīm, kuriem pastāvība piemita daudz lielākā mērā.

Bet dažreiz arī mēs bijām spējīgi censties pēc viena kon­krēta mērķa, sevišķi tas sakāms par mūsu jūtu pasauli.

Uzticība, kas turēja kopā monogāmos pārus, pierāda šos manus vārdus. Un mana ilgā pieķeršanās Ātrkājltei un mūžī­gais ienaids pret Sarkanacaino Glūniķi ir tāda paša rakstura parādības.

Visvairāk man nepatika mūsu garīgā aprobežotība un ne- konsekventā izturēšanās.

Kādā rītā es atradu pāršķeltu meloni, kurā bija iekrājies lie­tus ūdens. Es padzēros, un tas man likās ļoti gards. Tad es iz­dzēru to visu, paņēmu meloni, iesmēlu tajā no upes ūdeni, dzēru atkal un pacienāju arī Ļepausi. Bet tad es meloni no­sviedu, nemaz neiedomādamies, ka to var piepildīt ar ūdeni un aiznest uz alu. Un naktī taču bieži slāpa, sevišķi tad, kad va­karā es biju saēdies sīpolus.

Protams, ka slāpes nemocīja tikai mani vien; tās juta visi, jo nevienam nebija drosmes naktī iziet no alas, lai dotos uz upi padzerties.

Reiz es uzgāju sakaltušu ķirbi, kurš dīvaini grabēja, kad es to kratīju. Tas bija jauks grabulltis. Ar sauso ķirbi es ilgi spēlē­jos, bet beidzot viņu nosviedu, nemaz neiedomādamies, ka tas man varētu lieti noderēt.

Bet tai laikā visa cilts bija sākusi lietot ķirbjus ūdens uzgla­bāšanai. Bija vien jāatsakās no izgudrotāja goda, to dabūja Ve­cais; viņš laikam pie šī jaunieveduma bija nonācis pēc ilgu ga­du nepārtrauktas prātošanas.

Saki, ko gribi, bet tā tas ir. Vecais pirmais sāka lietot ķirbjus ūdens nešanai un uzglabāšanai. Ik dienas viņš nesa ūdeni uz alu, kurā viņš dzīvoja un kura piederēja viņa dēlam Plikpaurim.

Sākumā cilts par Vecā rīcību ļoti brīnījās, bet vēlāk, patei­coties mūsu īpatnējai imitēšanas tieksmei, paši to izmēģinā­jām, un nepagāja ilgs laiks, kad jaunievedums jau bija ieguvis vispārēju atzinību.

Reiz Vecais saslima un ilgu laiku nevarēja no alas iziet. Tad ūdens nešanas pienākumu uzņēmās Plikpauris, kurš pēc da­žām dienām nosprieda, ka ūdeni tikpat labi var atnest viņa dēls Biezlūpis. Biezlūpim šis pienākums tad arī palika turp­māk. Viņš apgādāja alu ar ūdeni arī tad, kad Vecais jau bija vesels.

Tā nemanot radās tradīcija, un pieaugušie vīrieši, izņemot dažus, vairs pēc ūdens negāja, bet sūtīja bērnus un arī sievietes.

Es un Ļepausis bijām ne no viena neatkarīgi, tādēļ mēs ūdeni nesām vienīgi sev un zobojāmies par citiem bērniem, kuriem bieži bija jāpārtrauc spēlēšanās, lai atnestu pieaugu­šajiem ūdeni.

Mūsu attīstība gāja uz priekšu visai gausi. Neko labāku ne­varējām izdomāt, kā vienīgi spēlēšanos, kurā mēs imitējām pieaugušos. Maz gan mums bija to zināšanu, un tās pašas mēs ieguvām šādā ceļā.

Pārāk negribu cilti kritizēt, bet jāatzīstas, ka vienīgais svarī­gais notikums visā tajā laikā bija jau minētā ķirbju piemēro­šana ūdens nešanai.

Sākumā, kā to no Vecā bijām noskatījušies, mēs ķirbjos gla­bājām tikai ūdeni. Bet kāda sieviete bija nākusi pie slēdziena, ka ķirbī var turēt arī mellenes. Šī gudrība izplatījās pa visu ciemu, un visas sievietes sāka ķirbjos nest no meža ogas, riek­stus un sakņaugus.

Šī laimīgi uztvertā ideja ātri tika apgūta un vispusīgi attīs­tīta, par ko mums jāpateicas vienīgi sievietēm.

Skaidri nav zināms, kā tas notika, bet nav izslēgts, ka kāda sieviete, iedama uz mežu ogot, bija savu ķirbi aizmirsusi alā, tāpēc no divām lielām lapām ar sausām smilgām bija savār­stījusi kaut ko tarbai līdzīgu un šajā primitīvajā kurvī atnesusi mājās salasītās mellenes. To redzēja citas sievietes un cītīgi darīja pakaļ, bet tālākus soļus šai virzienā viņas netika spē­rušas. Kurvjus pīt no klūdziņām nevienam vēl nebija spēju iz­gudrot.

Paretam gan gadījās, ka viens otrs ieprātojās aiznest uz alu lielo paparžu sausās lapas, kur gulēt.

Man liekas, ka pēc mums līdz kurvju pīšanai netika vēl ne divdesmitā paaudze.

Par vienu lietu es nešaubos: ja būtu sākusies kurvju pīšana, tad, pakāpeniski progresējot, šī ideja būtu novedusi pie audu­mu izgatavošanas, un tas savukārt būtu ļaudis novedis pie drēbju lietošanas. Drēbes atkal būtu zināmā mērā veicinājušas kautrības sajūtu.

Bet tas viss vēl piederēja tālai nākotnei.

Mēs, kā jau teicu, attīstījāmies pārāk lēni un savu progresu gandrīz nemaz nemanījām.

Mums nebija ne darbarīku, ne uguns, un mūsu valoda sa­stāvēja no nedaudzām skaņām.

Visādi izgudrojumi slēpās vēl tik tālā nākotnē, ka pat do­mas par tādu varbūtību mūs sabaidītu līdz nāvei.

Bet es pats arī gandrīz nonācu pie liela atklājuma.

Lai pierādītu, cik lielā mērā mūsu attīstība bija atkarīga no nevilšiem gadījumiem, iedrošinos apgalvot, ka man pirmajam ienāca prātā, ka suni varētu padarīt par mājas kustoni.

Piebildīšu vēl arī to, ka šī ideja pat Ugunsļaudīm bija gluži sveša. Es skaidri zinu, ka mūsu ienaidnieki, kuri mita ziemeļ­austrumu pusē, suņus vēl nebija pieradinājuši.

Šo svarīgo pasākumu man izjauca Ļepausis.

Nezinu, vai tas bija labi vai slikti, bet Ļepauša rīcība uz ilgu laiku aizturēja cilvēces jau tā lēno attīstību.

Rietumos diezgan tālu no mūsu alām bija liels purvs, bet dienvidos atradās nelieli un pilnīgi kaili pakalni.

Mēs turp nekad negājām, jo tur nebija ko ēst un kalnu spraugās mita daudz plēsīgu kustoņu.

Bet reiz mēs ar Ļepausi izgājām pastaigāties un kalnos ap­maldījāmies. Tas notika nejauši, un pie tā vainīgs bija mūsu vecs paziņa Plēsējzobs.

Tikai lūdzu nesmejieties, kad es jums teikšu, ka mēs abi tī­ģeri dzenājām, dzenājām ar aizrautību tādēļ, ka mums ne­draudēja ne mazākās briesmas.

Savu veco ienaidnieku mēs, saulei lecot, satikām mežā un, kokā juzdamies pilnīgā drošībā, atļāvāmies uz viņu izgāzt visu naidu, ko jutām.

Lēkdami no zara uz zaru, mēs sekojām tīģerim ar ellīgu troksni, tādā kārtā brīdinādami savus ciltsbrāļus par Plēsēj- zoba ierašanos.

Tādos apstākļos, protams, vecais zēns nevarēja cerēt uz iz­devīgām medībām, tādēļ šis varen apskaitās.

Viņš rūca, dauzīja ar asti savus sānus, šad tad apstājās un, uz mums skaizdamies, acīmredzot pūlējās izgudrot paņē­mienu, kā dabūt mūs rokā.

Bet mēs smējām arvien skaļāk un apmētājām pretinieku ar zariem.

Tīģera nerrošana bija parastākā cilts izprieca.

Dažreiz gadījās, ka, nenokāpjot no kokiem, tīģeri vai lauvu dzenāja puse no visas cilts.

Tā bija mūsu atriebība par dažu mūsu ciltsbrāļu apēšanu. Ļaunu nedomādami, tie mežā meklēja pārtiku un galu galā paši nokļuva uz kārā zoba.

Ar šo dzenāšanu mēs lepnajiem, spēcīgajiem plēsoņām de­vām labu mācību. Viņiem šāds troksnis nebija pa prātam, un tādēļ tie, reiz šīs nepatikšanas pārcietuši, turpmāk turējās no alām pieklājīgā attālumā.

Zvēru baidīšana gan nāca vairāk instinktīvi, neapzinīgi; galvenais jau bija lielie prieki un jautrība, kas šādās reizēs ne­izpalika.

Un tā nu spēlēdamies mēs tīģeri bijām notriekuši vismaz trīs jūdzes.

Beidzot viņš iežmiedza asti kājstarpi un aizskrēja kā no­pērts kucēns.

Mēs laidām steidzīgi pakaļ, bet, nonākuši nelielā meža lau­kumā, pazaudējām tīģeri no acīm.

Mazliet tālāk atradās klinšaini pauguri.

Ziņkārība mūs dzina uz priekšu. Nedomādami par sekām, mēs nolēcām no koka un gājām paugurus aplūkot.

Bet tālu netikām, varbūt kādus simt metrus - kad, apie­dami lielam klints bluķim apkārt, pamanījām trīs sīciņus ku­cēnus draiskojamies.

Viņi mūs nemanīja, un mēs varējām netraucēti tos vērot.

Klints sienā bija redzama plata sprauga. Tur, jādomā, atra­dās viņu ala.

Vecais suns laikam bija aizgājis medībās.

Ja kucēni būtu paklausīgi, tad viņi pacietīgi gaidītu alā. Bet viņu mazajās krūtīs pukstēja ārkārtīgi enerģiska sirds un dzī­ves spars nebija valdāms.

Šis pats spars arī mūs bija trenkājis pa kokiem un tagad no­vedis kalnos, lai meklētu piedzīvojumus. Nav brīnums, ka šis pats nevaldāmais dzīvesprieks bija izvedis saulītē kuslos mazu­ļus. Māte viņus par šādu nepaklausību būtu stingri sodījusi, to es zināju gluži labi.

Bet kucēni tomēr bija ļoti interesanti.

Ļepausis negaidot paglūnēja uz mani, un mēs, kā norunā­juši, klupām kucēniem virsū.

Tie, klusu iekaukdamies, metās uz alu - vienīgo viņiem zi­nāmo patvērumu.

Bet mēs tomēr viņus panācām. Viens kucēns man paskrēja zem kājām, es paklupu, bet kucēnu noķēru.

Kad kucēns man ar saviem sīkajiem zobeļiem iekoda rokā, es, no sāpēm pārsteigts, kodēju izlaidu no rokas.

Acumirkli vēlāk viņš jau bija alā paslēpies.

Ļepausis, kurš cīnījās ar otru kucēnu, šķībi uz mani palū­kojās un lika man noprast, kāds neveiklis un muļķis es esmu.

Man kļuva kauns, es ar sparu metos uz priekšu un sagrābu trešo kucēnu aiz astes. Arī šis kucēns iekodās rokā, bet es viņu ar otru roku sagrābu pie rīkles.

Kucēnus rokā paņēmuši, mēs nosēdāmies zemē un ilgi priecājāmies par kucēnu dusmām, rūkšanu un īdēšanu.

Bet te Ļepausis nodrebēja. Viņš bija kaut ko izdzirdējis. Pārbijušies mēs paglūnējām viens uz otru un acumirklī sapra­tām briesmas. Mēs ļoti labi zinājām, ka pat vismazākais kusto­nis, savus bērnus briesmās redzēdams, pārvēršas par negantu zvēru.

Nebija šaubu, ka savādo troksni radīja tuvojošies suņi, jo mēs šīs skaņas ļoti labi pazinām. Un kā lai mēs nepazītu šos mums un visiem citiem zālēdājiem bīstamos radījumus!

Mēs bieži novērojām suņus viņu medību gaitās, kad tie, dzenādami bizonu pūļus, atņēma tiem teļus un vecākus, neva­rīgākus dzīvniekus.

Meža suņi nelaida arī mūs sveikā cauri.

Es pats reiz piedzīvoju gadījumu, kad sieviete, kurai bija uzbrucis suņu bars, mēģināja mežā paglābties. Mežs bija pa­tālu, un viņa to sasniedza no skriešanas pārguruši. Kokā gan viņa tika, bet nebija spēka zaros noturēties un viņa nokrita zemē. Acumirklī viņa tika saplosīta.

Mēs sagrābām savus gūstekņus un, atpakaļ neskatīdamies, laidām uz mežu.

Kokos uzkāpuši, mēs jutāmies pilnīgā drošībā, tādēļ atkal smiedamies ņēmāmies ar kucēniem.

Bet tad man nācās veikt vienu no visgrūtākajiem uzdevu­miem, kāds man jebkad visā mūžā bija jāveic.

Es iedomājos sunīšus aiznest uz savu alu.

Bet, kucēnus rokā turēdami, mēs nevarējām veikli pārvie­toties no zara uz zaru. Vajadzēja iet pa zemi, bet arī šis nodoms izjuka, jo mūs sāka vajāt hiēna.

Ļepausim ienāca prātā cits padoms.

Viņš atcerējās, ka, nesdams uz māju zarus, viņš tos bija kūli sējis uz muguras.

Ar tievām liānām viņš sasēja kucēna ķepas un, ar resnāku liānu apsējis kucēnam kaklu, pakāra mazo nastu uz muguras.

Tagad nu rokas un kājas bija pilnīgi brīvas, par ko Ļepausis milzīgi priecājās.

Ar lepnu uzvarētāja skatu uz mani palūkodamies, viņš mani aicināja darīt to pašu.

Bet viņa lielie prieki nevilkās ilgi. Sunēns netaisījās mierīgi tupēt uz svešā muguras. Viņš nošļuka uz pleciem, tad uz krū­tīm un beidzot, ilgi nedomādams, iekodās uzvarētāja vēderā.

Tas šādu pretošanos nebija gaidījis. Pārsteigts viņš ierēcās, atrāvās atpakaļ, pazaudēja līdzsvaru un zemē nenokrita tikai tāpēc, ka paspēja pieķerties pie zara. Liāna pārtrūka, un sunēns nokrita zemē.

Hiēna nekavēdamās metās pie savām pusdienām.

Ļepausis hiēnai dusmās parādīja dūri un pazuda kokos.

Man ļoti gribējās aiznest kucēnu mājās, tāpēc es rūpīgi ķē­ros pie darba. Es nolēmu izmantot Ļepauša ideju, bet nolēmu to pilnveidot.

Es kucēnam ne tikvien sasēju kājas, bet ieliku arī sprunguli mutē, lai viņš nevarētu kost. Sprunguli es ar liānām apsēju, lai neizkrīt.

Pēc ilgām pūlēm es beidzot tomēr pārkūlos mājās ar visu kucēnu.

Laikam gan man piemita neatlaidība lielā mērā, kādas ma­niem ciltsbrāļiem nebija, jo citādi es savu nodomu nebūtu īs­tenojis.

Ļaudis, redzēdami, ka es stumju kucēnu alā, sāka par mani zoboties. Bet tas mani neuztrauca, jo manas pūles bija vaina­gojušās ar panākumiem un suns bija mājās. Tik jaukas spēļ- lietas nevienam nometnē nebija.

Kucēnu es drīz vien pieradināju pie sevis, lai gan viņš bija negants kustonis un sākumā koda bez mitēšanās.

Es atkal viņu purināju aiz ausīm tik ilgi, kamēr viņš izrādīja padevību.

Suņuks man ļoti patika, un es viņam ziedoju savu laiku. Viņš taču bija kaut kas jauns, gluži neredzēta spēļu lietiņa. Un mūsējie jau traki mīlēja visu, kas ir jauns. Es šai ziņā nebiju iz­ņēmums.

Redzēdams, ka kucēns neēd augļus un saknes, es viņam ķēru putnus, vāveres un mazus kaķēnus.

Jāpiebilst, ka paši mēs lietojām gan augu barību, gan arī gaļu, un bijām iemācījušies noķert mazos dzīvniekus tīri veikli.

Kucēns ēda, prasīja vēl un izskatījās ļoti mundrs.

Viņš pie manis nodzīvoja ne ilgāk par nedēļu.

Kādu dienu es atgriezos alā ar veselu sauju fazānu cāļu. Alā iegājis, es ieraudzīju, ka Ļepausis kucēnu nositis un taisās ēst.

Es viņam uzklupu, un mēs izcīnījām vissīvāko dūru cīņu.

Tā beidzās pirmais suņa pieradināšanas mēģinājums.

Mēs nevarējām un nevarējām beigt kauties un abi pazaudē­jām labus vilnas kušķus.

Beidzot mēs nomierinājāmies, labu laiku rūcām viens uz otru un tad slēdzām mieru, miera derības nosvinēdami ar maltīti, kurā kopīgi notiesājām nosisto kucēnu.

Tāpat jēlu?

Nu jā. Uguni mēs taču nepazinām. Mūsu pārvēršanās par radījumiem, kuri savu ēdienu cep un vāra, vēl slēpās tālā un neizdibināmā nākotnē.