Pirms Ādama

3. nodaļa

Visbiežāk man rādījās šāds sapnis: maziņš un sarāvies es guļu ligzdā, kura pīta no zariem. Dažreiz es gulēju uz mugu­ras. Nereti es tā gulēju stundām ilgi, vērīgi lūkodamies, kā sau­les stari rotājas vēja kustinātajās lapās. Bieži vien, kad vēja spars pieauga, koks šūpojās no vienas puses uz otru, šūpoja ligzdu un kopā ar ligzdu arī mani.

Visu to laiku, kamēr es biju tik mazs, ka nedrīkstēju no ligzdas iziet, mani baidīja savāda sajūta. Tā bija nojauta par lielo dziļumu, kurš atradās zem manis.

Es to nekad netiku redzējis, jo pār ligzdas malu nekad neie­drošinājos skatīties. Bet ka zem tās atrodas milzīga, tukša telpa, to es pastāvīgi jutu. Likās, ka tā atplētusi savu milzīgo, nepie­pildāmo rīkli, lai mani aprītu. Ne no kā pasaulē es tā nebijos, kā no šīs mūžīgi atplestās rīkles.

Šis sapnis, kurā es drīzāk biju pasīvs, nevis aktīvs dalībnieks un kurš drīzāk attēloja stāvokli, bet ne darbību, man rādījās pašā agrākajā bērnībā.

Bet pēkšņi lielais miers pazuda; tā vietā radās jauni rēgi, kuri bija pārāk briesmīgi. Draudoši notikumi, pērkona negai­si un citi piedzīvojumi, kādi dienā man nenāca ne prātā. Tādēļ šie sapņi mani spieda kā lietuvēns.

Nemācēdams vēl loģiski domāt, es velti lauzīju ap šiem sap­ņiem galvu, bet izprast tos nespēju.

Vissliktākais bija tas, ka maniem sapņiem nebija sistemā­tiska virknējuma un iekšējās sakarības.

Es, piemēram, redzu sevi kā mazu, sīku radījumu, kurš ne­traucēti guļ ligzdā.

Paiet dažas minūtes, un es jau esmu pieaudzis cilvēks, kurš izmisumā izcīna lielu kauju ar Sarkanacaino Glūniķi.

Bet arī šī aina pazūd, un nākamajā momentā es uzmanīgi eju pa platās upes niedrāju.

Gadi man sapņos pārvērtās par minūtēm. Lieli notikumi skrēja garām ar vēja ātrumā un tika pārdzīvoti dažās se­kundēs.

ŠI lielā steiga radīja tādu haosu, jukas, ko es neesmu spējīgs attēlot.

Tikai vēlāk, kad es jau biju jaunekļa gados, mani sapņi sā­ka daudzmaz saistīties. Tie ieguva noteiktu un nepārprotamu raksturu. Tikai tad man bija iespējams šos sapņus savirknēt tā, lai no atsevišķiem momentiem un ainām radītu vienu kopēju gleznu.

Pagāja vēl daži gadi.

Es sasniedzu pilngadību un nu jau spēju bez pūlēm rekons­truēt šo sen zudušo primitīvo pasauli. Rekonstruēt to taisni tādu, kādu es to tiku redzējis savas senās dzīves periodā. Parei­zāk sakot, es rekonstruēju to periodu, kurā bija dzīvojis mans senais "es".

Nepretendēdams uz socioloģiskiem pētījumiem, es, lai at­vieglotu sev darbu, centīšos jūs ar visiem saviem sapņiem iepa­zīstināt viegli un saprotami.

Šie sapņi ir savā starpā saistīti. Pāreja no viena uz otru ir la­bi samanāma. Un šī apvienojošā saite ir mana draudzība ar Ļepausi, ienaids, kuru pret mani juta Sarkanacainais Glūniķis, un lielā mīlestība, ar kādu Ātrkājīte mani mīlēja.

Ja visus faktus savāc vienkopus, iznāk dziļi saistīts stāsts, par kuru - es esmu pārliecināts - jūs būsiet tikpat ieinteresēti kā es pats.

Par māti man ir ļoti bālas atmiņas. Ļoti iespējams, ka vis­spilgtākās ir šīs: man liekas, ka es sēžu zemē. Esmu jau ne­daudz paaudzies, tapis vecāks par to sīkulīti, kas gulēja ligzdā. Bet patstāvīgi staigāt es vēl nespēju.

Es vārtos pa nobirušām, sausām lapām, spēlējos ar tām un laiku pa laikam klusi ieīdos. Saule spīd, silda un glāsta. Es jū­tos tik apmierināts, tik laimīgs.

Tā ir maza meža pļaviņa, kurā es atrodos. Visapkārt pa­paržu ceri, krūmi, un visam pāri ceļas milzīgie koku stumbri un līkie zari.

Man ausīs iesitas troksnītis. Es pieslejos un ausos. No bai­lēm aizžņaugusies rīkle. Es jūtos kā pamiris. Troksnis atgādina cūkas rukšķēšanu.

Te es pamanu, ka paparžu ceri līgojas, tad pašķiras un spraugā parādās divas nikni zaigojošas acis, smails purns un apžilbinoši balti ilkņi.

Tas ir mežakuilis. Viņš skatās uz mani augstākā mērā uz­manīgi, pāris reižu ieurkšķas, pamīcās no vienas kājas uz otru, pagroza galvu, sakustinādams kuplās papardes.

Es jūtos pārbijies. Mana sirds gandrīz apstājusies pukstēt, un es nespēju novērst no mežakuiļa sastingušu skatu.

Instinktīvi jūtu, ka jāuzvedas klusi. Sastingsti no bailēm, bet nekliedz.

Tāds ir instinkta diktēts likums. Ilgi es palieku tādā stāvoklī un gaidu - gaidu, pats nezinādams, ko.

Kuilis iznāk no ceriem. Tā acīs vairs nav ziņkārība, bet nik­nums. Tās spīd tik ļauni. Viņš draudoši pagriežas uz manu pusi, pasper soli, otru, trešo…

Es griezīgi iespiedzos. Šādu skaņu es tagad pat gribēdams nespētu izspiest, tik asa un griezīga tā bija. Es saucu pēc palīga. Un palīgs tiešām arī nelika uz sevi gaidīt.

Mans kliedziens kuili samulsināja. Viņš domīgi apstājās, un šai brīdī starp mani un viņu nostājās kāda būtne.

Atļaujiet jūs iepazīstināt ar manu māti.

Viņa atgādina milzīgu orangutanu, lai gan stipri no tā at­šķiras.

Viņa ir smagāka, augumā par to lielāka un nav tik spal­vaina. Rokas ir īsākas, kājas garākas. Mugurā dabīgs apģērbs.

Varu jums darīt zināmu, ka dusmu brīdī viņa ir gatavā fUrija.

Pašlaik viņa ir negantās dusmās. Griež zobus, seju savie­busi, rēc, gaudo, kliedz.

Viņas ierašanās ir tik negaidīta, viņas izskats tik briesmīgs, ka kuilis atraujas atpakaļ, pietupjas, saslien sarus, bet grasās tomēr mesties uz priekšu.

Drudžaini elpodama, māte dodas pie manis.

Es ļoti labi zinu, kas man tādos gadījumos darāms. Es palē­cos, apķēros mātei ar rokām un kājām riņķī. Mātei apķēries, es jūtu, kā zem ādas savelkas cietie muskuļu mezgli.

Es mātei esmu uz muguras. Viņa lec un pieķeras pie zara. Tūlīt pat kuilis, zobus griezdams, drāžas mums pakaļ. Viņa balss blēj skaļi kā taure. Es saprotu, ka viņš kaut ko sauc. Tūlīt arī paparžu ceri sāk kustēt un krūmi brikšķēt, un drīz vien zem koka stāv ap divdesmit kuiļu.

Mēs esam pilnīgā drošībā, kādi četri metri no zemes.

Māte vēl arvien ir uzbudināta, viņa šņāc, spiedz un kliedz uz kuiļiem, kuri negantās dusmās apakšā plosās.

Es arī drebu, skatos uz sakaitinātiem zvēriem un pūlos imi­tēt mātes kliedzienus.

Tālumā es saklausu atbildi. Arī tur kāds kliedz. Kliedzieni nāk aizvien tuvāk, un pēc brīža arī tēvs ir klāt. Tēvs, es saku, jo, spriežot pēc visām pazīmēm, tam jābūt manam tēvam.

Nevaru sacīt, ka viņš būtu liels skaistulis. Puscilvēks, pus- pērtiķis - viņš nav ne cilvēks, ne pērtiķis.

Es viņu nespēšu tā aprakstīt, kā viņš būtu to pelnījis. Mūs­dienās šādi eksemplāri vairs nav atrodami ne virs zemes, ne pazemē. Viņš ir liela auguma un sver droši vien ap 130 mārci­ņām. Ģīmis ir plats un plakans. Biezās uzacis aizsedz mazās, dziļi iekritušās acis. Tā, ko sauc par degunu, tikpat kā nav. Pla­kans, plats, bez jebkādām kontūrām - bumbulis ar diviem caurumiem. Tāds bija šis piedēklis.

Piere ļoti slīpa. Mati pārklāj visu pieri un galvu, kura ir smieklīgi maza, bet kakls ļoti resns, īss un atgādina celmu.

Ķermenis arī nav nekāds daiļais. No tā dveš viens vienīgs spēks. Platas, neaptveramas krūtis. Muskuļi sevišķi acīs nekrīt, pleci nav visai plati, un visā ķermenī nevar saskatīt nevienu slaidāku līniju. Nesimetrisks, mežoņu skulptora radīts tēls.

Viņā, kā jau teicu, manāms tikai spēks, kuram nav skais­tuma. Tas ir primitīvs, cietsirdīgs spēks, kurš spēj tikai postīt, žņaugt, dragāt un plosīt.

Gurni arī ir ļoti šauri. Kājas tievas un spalvainas. Kāju mus­kuļi atgādina auklas. Šīs kājas drīzāk līdzinās rokām, jo ikri, kuri cilvēka kājai dod zināmu skaistumu, gandrīz nemaz nav redzami.

Es atceros, ka mans tēvs nevarēja kārtīgi paiet. Tas tādēļ, ka viņa kājas līdzinājās rokām. Lielais pirksts daudz neatšķīrās no īkšķa. Tādēļ arī ar kāju viņš varēja tikpat labi pieķerties pie zara, kā ar roku, bet paiet nevarēja.

Pie mums viņš vienmēr mēdza ierasties negaidīti, lēkdams no zara uz zaru, no koka uz koku.

Kā dzīvs viņš šai acumirklī stāv manā priekšā.

Pinkains klucis, kuram ir četras rokas, kurš mūžīgi rēc aiz dusmām un lido no zara uz zaru ar tādu vieglumu, kādu no tik rupji veidotas būtnes nevarētu gaidīt. Viņš uz brīdi apstājās, lai labāk noteiktu attālumu, un tad lēca. Seši metri tādos brīžos ir tīrais nieks. Pa kokiem viņš nesās kā vēja nests, vai, pareizāk sakot, viņš lidoja.

Uz viņu skatoties, es jūtu, ka arī manī asinis sāk kūsāt. Arī man sagribas lēkt no zara uz zaru. Arī es sajūtu savus mosto- šos spēkus un cīņas kāri.

Šī tieksme nav nekas pretdabisks.

Kad bērns noskatās uz tēvu, kurš ar spēcīgiem cirvja zvēlie­niem gāž gar zemi milzīgu koku, viņš savā dvēselē jūt, ka reiz arī viņam tādi darbi būs pa spēkam.

Un manī modās tāda pati sajūta. Mani spēki vēl snauda, bet nojauta, ka arī viņiem būs tāds pat darbs, tādi paši šķēršļi, tādi paši panākumi.

Beidzot tēvs pienāca pie mums. Varēja manīt, ka viņš ir ļoti dusmīgs. Mute bija putās, un acis nikni vērsās uz kuiļu baru.

Viņš rūca kā suns. Ilkņiem līdzīgie acu zobi mani baidīja.

Tēva ierašanās un uzvedība kuiļus vēl vairāk saniknoja. Tēvs lauza sausus zarus un svieda lejā. Vienā rokā viņš pat pa­kārās zarā un nolaidās tik zemu, cik vien varēja. Kuiļi rēca, bet, nevarēdami viņu sasniegt, skraidelēja ap koku.

Tēvs ar to vien neapmierinājās. Viņš nolauza zaru un sāka kuiļus dauzīt.

Mēs ar māti spiedzām no prieka. Bet galu galā jau viss ap­nīk. Tēvs nometa zaru un, izaicinoši smiedamies, devās prom. Māte sekoja viņam.

Es jutu, ka cīņas gars mani atstāj un atkal uzrodas vecā bai­ļu sajūta. Vienīgā drošā vieta bija mātes mugura, uz kuras uz­rāpies es turpināju savu ceļojumu.

Atceros, kā reiz lūza zars. Māte taisīja milzīgu un briesmīgu lēcienu. Man ienāca prātā, ka nu visam gals. Mežs, saules stari, zāle, papardes - viss saplūda kopā.

Krizdams es pamanīju tēvu, kurš sastinga un bažīgi lūkojās mums pakaļ.

Tad viss satumsa. Brīdi vēlāk es pamodos - pamodos savā mīkstajā, ērtajā gultiņā, juzdams aukstus sviedrus uz pieres, un no bailēm drebēju.

Logs bija plaši atvērts un istabā plūda dzestrs nakts vējš. Uz galda mierīgi dega maza lampiņa. Tad es sapratu, ka viss ir labi beidzies, ka kuiļi nav mūs saplosījuši un ka mēs zemē nenokri- tām, citādi manis tagad te nebūtu - tagad, kad no notikuma, kuru tik labi mana atmiņa ir uzglabājusi, ir pagājuši tūksto­šiem gadu.

Un tagad mēģiniet iedomāties sevi manā vietā. Iedomājie­ties, ka jūs sapņojat tos pašus sapņus un pārdzīvojat tās pašas jūtas. Tai laikā es taču biju mazs nejēga bērns. Mežacūku es nekad nebiju redzējis, pat mājas cūku ne. Uz pannas čurk­stoša cūkas gaļa taču nevar dot par cūku nekāda priekšstata.

Un, neraugoties uz to, mežakuilis, reāls kā pati dzīve, dzīvo un darbojas manos sapņos, un es bēgu no viņa, glābdamies pie saviem neparastā izskata vecākiem.

Kādēļ tad brīnīties par to, ka šie baigie sapņi mani mocīja kā lietuvēns?

Es jutos kā nolādēts un par savu nelaimi neuzdrošinājos nevienam stāstīt. Nezinu, kas mani no tā atturēja. Varbūt es jutos vainīgs, kaut gan noteikti nevarēju pateikt, kādā ziņā un ko man varētu pārmest.

Tā klusās un mēmās ciešanās pagāja gadi, un tikai tad, kad es pieaugu, es beidzot izpratu savu sapņu iemeslus un raksturu.