Pirms Ādama

5. nodaļa

No meža izgājis, es atrados nelielā laukumā. Vienā pusē at­radās stāva un ļoti augsta klints krauja, otrā pusē bija upe. Arī krasts bija ļoti stāvs, un mazas taciņas veda uz pašu ūdens malu.

Tās bija ieminusi cilts, kas bija atstājusi dzīvi kokos un sā­kusi dzīvot klinšu iedobumos - alās.

Nejauši es biju uzdūries viņu galvenajam miteklim. Šo ap­metni varētu saukt pat par ciematu.

Es, māte un Pļāpa dzīvojām krietnu gabalu no galvenās ap­metnes, tāpēc, savā ziņā, varējām sevi pieskaitīt pie "ārpilsē­tas" iedzīvotājiem.

Šis attālums, kā vēlāk izrādījās, nebija nemaz tik liels. Es to biju nostaigājis nedēļas laikā, bet, ja es ar apkārtni būtu bijis pazīstams, tad šo gabalu būtu spējis nodipot pat vienā stundā.

Un tagad nu, mežmalā apstājies, es ieraudzīju veselu alu mudžekli, kailo upes krastu un daudzās taciņas, kas veda uz upi.

Krastmalā dažādās pozās saulē gozējās mani ciltsbrāļi.

Veselu nedēļu es, mazais vientuļnieks, biju klejojis pa mežu, neredzēdams nevienas sev līdzīgas būtnes, tādēļ jutos galīgi izmisis un satriekts. Bet tagad, redzot tik daudz radinieku, mani pārņēma nedabiska laime un es kā negudrs metos uz upes pusi.

Bet te notika kaut kas negaidīts: no pūļa viens bija mani pa­manījis un laida vaļā savādu, laikam brīdinošu saucienu, jo acumirklī bars paniskās bailēs izklīda.

Palēkdamies un kūleņus mezdami, viņi likās, cik jaudas, uz alām un pazuda. Pazuda it visi, izņemot vienu, gluži maziņu būtni, kuru vispārējā burzmā bija aizmirsuši pie kalna pakājes.

Viņš žēli un raudulīgi iepīkstējās.

Tūdaļ alas caurumā parādījās mātes galva. Aizmirstais ma­zulis atguva savu pašsavaldīšanos un metās mātei klāt, pieķē­rās viņai ar visu spēku, un tad abi pazuda alā.

Es nu biju galīgi viens. Nesen vēl ļaužu pilnā krastmala bija kā izmirusi.

Es apsēdos mitrajās smiltīs. Stāvoklis bija gaužām bēdīgs. Es nekā nesapratu. Kādēļ viņi visi no manis bijās? Kas tad tāds sevišķs ir noticis?

Tikai vēlāk, kad es ar viņu ieražām biju iepazinies, es sa­pratu šo baiļu iemeslu: pamanījuši mani steidzīgi skrienam, ļaudis bija nodomājuši, ka man pakaļ dzenas kāds zvērs. Ma­nu steidzīgo skriešanu ļaudis bija noturējuši pat briesmu vēsti.

Smiltīs sēdēdams un ar izmisuma skatu tumšajos alu cau­rumos raudzīdamies, es pamanīju, ka no turienes uz mani vē­rīgi glūn daudz acu. .

Brītiņu vēlāk no alām šur tur parādījās pa deguna galam un tad arī dažas bailīgas galvas. Vēl mazu brīdi, un viņi sāka savā starpā sakliegties.

Steigā un burzmā dažs labs bija paglābies sava kaimiņa alā. Lielākā daļa bērnu un pusaudžu bija aizklīduši no vecākiem un, žēli gaudodami, lūkojās apkārt. Bet viņu bēdas drīz zuda - vecākus pamanīdami, viņi sāka jautri smieties. Mātes atbildē­ja viņiem ar to pašu.

Vārdu, kā jau es sacīju, nevienam nebija, bet katrs savējo pazina pēc balss.

Pusaudži un mātes ilgi klaigāja, bet, neraugoties uz to, ka nekādas briesmas nebija manāmas, neviens no alas ārā nenāca.

Ļaudis bija pārāk apdomīgi, lai tīši dotos neredzamās bries­mās.

Beidzot viens tomēr saņēma dūšu. Šim radījumam bija lemts manā dzīvē spēlēt lielu lomu. Un ne manā vien. Vēlāk es šo radījumu nosaucu par Sarkanacaino Glūniķi, jo viņam bija sarkanas, stipri iekaisušas acis. Varbūt tikpat sarkana bija arī viņa dvēsele.

Pēc izskata viņš bija tīrais briesmonis: milzīgs stāvs, kurš varēja svērt vismaz savus deviņdesmit kilogramus. Spēka ziņā ar viņu neviens nevarēja mēroties. Ugunscilvēki un Mežaļau- dis bija augumā par viņu daudz mazāki. Kad es žurnālu ilus­trācijās redzu mūslaiku cīkstoņus un bokserus, man arvien uz­mācas doma: kurš no viņiem spētu sacensties ar Sarkanacaino Glūniķi?

Mani par viņiem māc šaubas.

Ar diviem pirkstiem viņš spētu izplēst jebkuru muskuli no viņu miesas un ar knipi sadragāt ikviena tagadējā pasaules čempiona galvaskausu, ar līkiem un asiem nagiem apaugušās kājas palīdzību uzšķērst vēderu, ar vienu roku apgriezt kaklu un ar otru roku bez pūlēm pārlauzt mugurkaulu.

Vēlāk es pārliecinājos, ka Sarkanacainais Glūniķis spēj ļoti tā­lu lēkt: divdesmit pēdu liela sprauga viņam nebija nekas sevišķs.

Viņš bija ļoti spalvains. Šāda āriene nevienam no mums nepatika, jo ciltij skaistuma ideāls skaitījās kailums. Bet Sar- kanacainajam Glūniķim spalvas bija uz visa ķermeņa, padusēs un uz pleciem bija sevišķi lieli spalvu kušķi. Arī ausis un de­guns bija spalvām aizauguši, tās slējās ārā asiem galiem. Kailas bija vienīgi delnas, pēdu apakšas un plakstiņi.

Viņš tiešām bija atbaidošs, viņa ģīmis raustījās un šķobījās bez mitēšanās, un rokas nekad nebija mierā - katru viņa soli pavadīja kāds žests.

Un kur tad vēl lielā, gaļīgā un nokārusies lūpa, kura tik labi harmonēja ar briesmīgo acu zvērojošo skatu.

Tāds bija Sarkanacainais Glūniķis.

Uzmanīgi uz visām pusēm lūkodamies, viņš patlaban bija iznācis no alas un tagad devās rāpus uz upes malu.

Pie ūdens pienācis, viņš sāka vērīgi aplūkot apkārtni, nelik­damies par mani ne zinis.

Kā jau teicu, Sarkanacainais Glūniķis bija ieradies rāpus; viņam vajadzēja tikai drusciņ pieliekties, lai ar garajām rokām sasniegtu zemi. Kustēdamies uz visām četrām, Sarkanacainais Glūniķis jutās veiklāks un brašāks. Arī skriet viņš uz četrām spēja ļoti labi, kamēr mēs citi to nespējām izdarīt - pūlies, cik gribi.

Nevienam no mūsējiem nebija tik garu roku, tādēļ arī ne­viens nevarēja bez pamatīgas saliekšanās zemi aizsniegt.

Sarkanacainais Glūniķis, kā jau teicu, to darīja it viegli un tādēļ, lūk, pat mēs viņu varējām uzskatīt par atavisku iemieso­jumu.

Atavisms, - jā, tas būtu viņam īstais vārds.

Mēs visi atradāmies uz evolūcijas ceļa. Atmezdami dzīvi kokos, mēs bijām spēruši milzu soli uz priekšu. Šai attīstības posmā bija iegājuši jau mūsu senči. Tādēļ tagad, atkarībā no dzīves jaunajiem apstākļiem, mūsu ķermenis bija manāmi pārveidojies un reizē ar to - arī mūsu gaita.

Bet Sarkanacainais Glūniķis bija tikpat primitīvs, cik mūsu attālākie senči. Viņš, jādomā, dzīvoja starp mums dabas kļū­das pēc. Viņam būtu vajadzējis dzīvot pāris desmit gadsimtu atpakaļ, kad nolaišanās no koka uz zemes nozīmēja neizbē­gamu nāvi. t ,

Vērīgi apkārtni aplūkodams, viņš staigāja pa krastu, glūnē­dams uz katru krūmu puduri, lai pārliecinātos, vai tur nav pa­slēpies dzīvnieks, kas mani izbiedējis.

Arī citi ciltsbrāļi izlīda no savas patversmes, bet no alas tālu neatkāpās.

Beidzot Sarkanacainais Glūniķis tomēr bija pārliecinājies, ka briesmas nedraud, un tādēļ nošļūca pa stāvo krastu līdz pa­šai ūdens malai.

Es sēdēju uz krasta, bet viņš mani neievēroja.

Pēkšņi Sarkanacainais Glūniķis ievilka nāsīs gaisu un ne­mierīgi palūkojās apkārt. Mani pamanījis, viņš pienāca klāt un aši uzsita man pa pakausi. Es kā futbola bumba aizlidoju kādas piecpadsmit pēdas sāņus un krizdams izdzirdu, ka visa cilts par mani smejas un zobojas.

Jādomā, ka Sarkanacainā Glūniķa rīcībā mani ciltsbrāļi sa­skatīja kaut ko īpaši uzjautrinošu, jo sirsnīgie smiekli negribēja rimties.

Tādā veidā uz mani bija vērsta ļaužu uzmanība.

Jāpiebilst, ka man nav pie rokas cita vārda, tāpēc es savus ciltsbrāļus nosaucu par ļaudīm, lai gan patiesībā viņiem šāds tituls nu galīgi nepiederas.

Sarkanacainais Glūniķis uz mani vairs pat nepaskatījās, un tādēļ es varēju, spiegt un pinkšķēt, cik sirdij tīk. Drīz es kļuvu par visas cilts uzmanības objektu.

Ap mani salasījās pulciņš pieaugušo. Sievietes es pazinu, jo atcerējos tās no pērnā gada, kad māte mani pirmo reizi ņēma līdzi riekstot.

Bet sievietes pie manis ilgi neuzkavējās. Viņu vietā ieradās kāds pusducis bērnu. Tie bija ļoti ziņkārīgi, un viņu izturēša­nās bija nežēlīga.

No visām pusēm mani ielenkuši, šie kverpļi ņēmās mani grūstīt, kniebt, mēli rādīt un nejauki žestikulēt.

Un mani pārņēma tik lielas bailes, ka es ilgi sēdēju, nespē­dams ne pirksta pakustināt.

Bet tad man uznāca nevaldāmas dusmas, un es metos virsū saviem pāridarītājiem.

Es atceros, ka Ļepausis dabūja par visiem vairāk. Jāpiebilst, ka par Ļcpausi es viņu iesaucu tāpēc, ka viņš spēja kustināt tikai vienu ausi. Otra nekustējās un pastāvīgi bija noļukuši. Jā­domā, kādreiz ar citiem bērniem plosīdamies, Ļepausis bija sastaipījis muskuļus, kuri kustina ausi, un tie bija zaudējuši saraušanās spējas.

Mēs saklupām kopā, kodām un plēsām viens otram vilnu veseliem kušķiem.

Ļepausis bija gadu vecāks, bet manā pusē bija liels pārsvars, jo es biju pārskaities un dusmas man deva lielāku spēku.

Beidzot mans pretinieks muka, un es jozu viņam pakaļ.

Tālu viņš gan netika, jo nogriezās pa taku uz upi. Es prā­toju, ka tūlīt viņš man būs rokā, bet stipri vīlos. Ļepausis ap­kārtni pazina ļoti labi. Es - ne drusciņas. Tādēļ arī viņam ne­nācās grūti maniem vajāšanas plāniem pārvilkt krustu. Un Ļepausis, naski uzrikšojis kalniņā, pazuda tumšas alas platajā caurumā.

Es bez apdomāšanās arī spraucos viņam pakaļ, bet, pama­tīgi izbiedēts, metos tūlīt no alas ārā. Melnā tumsa (jo nekad vēl alās nebiju bijis) uz mani atstāja nospiedošu iespaidu.

Un atkal es ņēmos gaudot un vaimanāt. Bet Ļepausim, rā­dās, baiļu nemaz nebija.

Viņš skaļi smējās, pienāca pie manis no aizmugures, pa­grūda mani gar zemi un tajā pašā brīdī atkal nozuda.

Es tīri labi sapratu, ka atrodos starp alas ieeju un savu ie­naidnieku. Laukā viņš nepamanīts nevar izsprukt. Kur gan lai tādā tumsā viņu meklē? Es skatījos, bet nekā neredzēju. Klau­sījos, bet nekā nedzirdēju.

Galīgi apjucis, es uzmanīgi atkāpos līdz alas ieejai, svēti no­solīdamies šeit sagaidīt savu ienaidnieku.

Es sāku noprast, ka Ļepausis alu atstājis pa citu ieeju nekā iegājis. Šīs domas tūlīt apstiprināja Ļepauša nicinošie smiekli, kas skanēja tepat tuvumā. Es uzlēcu kājās, lai dotos viņam pa­kaļ, bet viņš atkal pazuda tumsā.

Pakaļ es nedzinos, bet «nosēdos pie ieejas alā. Ienaidnieks no alas laukā nākt pat nedomāja, bet viņa zaimojošie smiekli ska­nēja gluži tuvu.

Es neizturēju un metos alas dziļumā. Un atkal bez panāku­miem.

Šis manevrs atkārtojās vairākas reizes. Nevarēdams valdīt dusmas, es džinos ienaidniekam pakaļ, bet melnā tumsa man katru reizi iedvesa tādas bailes, ka es tūlīt pat izskrēju atpakaļ.

Mani ļoti interesēja viens jautājums: kā Ļepausis man var nepamanīts pienākt no ieejas puses, ja es guļu pie paša alas cauruma un skatos platām acīm.

Drīz mūsu cīņa pārvērtās par spēli, ko tagadējie bērni sauc par vistiņu ķeršanu.

Un visu pēcpusdienu mēs spēlējām "vistiņu ķeršanu", pa­retam mazliet atpūzdamies.

Dusmas pārgāja, un, gluži nemanot, mēs bijām iedraudzē­jušies.

Novakarē Ļepausis jau neatkāpās no manis ne soli, un, cie­ši kopā saspiedušies, mēs sagaidījām vakaru. Ļepausis mani ie­pazīstināja arī ar alas neizdibināmo noslēpumu. Izrādījās, ka alas dibenā ir neliels caurums, pa kuru var nokļūt otrā alā, ku­ras izeja atradās kalna otrā pusē. Šo spraugu izmantodams, Ļepausis bija mani kaitinājis.

Es smējos, un mēs tapām lieli draugi.

Kad citi draugi mācās man virsū, Ļepausis nāca man talkā, un uzvara bija mūsu pusē. Tad es biju apmierināts un laimīgs.

Arī ar apmetni Ļepausis mani iepazīstināja, lai gan par aiz­vēsturisko ļaužu dzīvi un ieražām viņš daudz neko nevarēja paskaidrot, jo mūsu valoda vēl bija ļoti trūcīga un nepilnīga. Nedaudz skaņu, kuras bija viņa vienīgā valoda, nevarēja man neko vēstīt, bet, vērīgi sekodams drauga izturēšanās manie­rēm, es nopratu diezgan daudz.

jau pašas pirmās pazīšanās dienas vakarā Ļepausis izvadāja mani pa visu nometni un uzaicināja uz klajumiņa paspēlēties. Tas bija jauki, un mēs pamatīgi izklaidējāmies, līdz vēders sā­ka atgādināt par savu eksistenci. Arī šai kaitei Ļepausis prata lī­dzēt, aizvezdams mani uz mežmalu, kur auga sulīgi burkāni. Mēs ēdām līdz pagurumam, bet atpūtušies devāmies uz upi dzert un tad uz alu.

No upes nākdami, mēs gandrīz vai saskrējāmies ar Sarkan­acaino Glūniķi.

Es gāju pa taku aiz sava biedra, kad viņš pēkšņi milzīgā steigā, uz mani pat nepaskatījies, metās sāņus un nogūlās uz kalniņa. Nesaprazdams šīs rīcības iemeslus, es viņam sekoju ar tādu pašu ātrumu, instinktīvi nojauzdams, ka nupat esmu iz­glābies no kaut kādām briesmām. Lai ziņkārību apmierinātu, es paglūnēju uz taku.

Kā tad, tur jau ļoti cienīgā gaitā nāca Sarkanacainais Glūni­ķis, bolīdams savas briesmīgi liesmojošās acis.

Ari tas, ka visi citi bērni bija pēkšņi pazuduši, man krita acīs.

Pat pieaugušie lasījās nost no ceļa, pūlēdamies savas bailes slēpt zem vienaldzības maskas.

Pienāca vakars, satumsa un laukumā alu priekšā neredzēja nevienas dzīvas radības. Visi bija devušies pie miera.

Arī mani Ļepausis aicināja uz savu alu.

Diezgan ilgi mēs rāpāmies pa stāvu klinti uz augšu, līdz bei­dzot sasniedzām iedobumu ar ļoti šauru alas caurumu. Pats es šo spraugu nekad nebūtu atradis. Ļepausis sarāvās kamolā un pazuda no acīm. Ar lielām pūlēm es viņam spraucos pakaļ un atrados mazā un ļoti zemā telpā. Tā varēja būt divas pēdas augsta, trīs plata un kādas četras gara.

Te, viens pie otra piespiedušies, mēs netraucēti pārlaidām nakts melnumu.