Pirms Ādama

14. nodala

Laiks lēni grima mūžībā, diena pēc dienas, mēnesis pēc mēneša.

Mēs dzīvojām klusi un netraucēti un no agra rīta līdz vēlam vakaram kodām riekstus.

Es atceros, ka tajā gadā rieksti bija sevišķi padevušies.

Ķirbjus pieriekstojuši, mēs gājām uz klints nogāzi, kur riekstus varēja labi dauzīt.

Viens no mūsu ciltsbrāļiem bija atklājis, ka riekstu var ielikt akmens bedrītē un tad ar citu akmeni pārsist. Tā kodolus varēja dabūt bez riekstu košanas.

Jaunā metode guva vispārēju piekrišanu, un drīz klintī vairs nebija nevienas bedrītes, pie kuras nesēdētu kāds riek­stotājs.

Dzimtenē mēs atgriezāmies rudenī. Arī ziema gadījās silta un panesama.

Es bieži apciemoju mātes mājokli, purvmalu, kur auga mellenes, strautu, kurā mēs iemācījāmies plostot, bet visrūpī­gākā meklēšana nedeva nekāda labuma. Ātrkājīte bija pa­zudusi.

Bet man pēc viņas modās aizvien lielākas ilgas.

Katru reizi, kad es par viņu iedomājos, mani pārņēma sa­vādas jūtas un neizprotama izsalkuma sajūta. Tas tiešām bija savāds izsalkums, un es to jutu arī tad, kad biju paēdis.

Nevaru sacīt, ka mūsu dzīve alā būtu vienmuļa. Nevajag aizmirst Sarkanacaino Glūniķi.

Droši mēs jutāmies tikai savā mazajā aliņā. Neraugoties uz to, ka alas ieeja tagad bija diezgan krietni paplašināta, pat mēs tur varējām iekļūt ar lielām pūlēm. Sarkanacainajam Glūni­ķim ala bija pilnīgi nepieejama.

Un alai Glūniķis arī vairs netuvojās. Saņemto mācību viņš nebija aizmirsis, jo to viņam pastāvīgi atgādināja milzīgs bum­bulis, kurš atradās uz kakla - vietā, kur ķēra sviestais akmens.

Bumbulis bija galvenais iemesls, kura dēļ Glūniķis mūsu alai arvien gāja apkārt ar līkumu.

Man jāatzīstas, ka es uz šo savu varoņdarbu ne vienu reizi vien nolūkojos ar neslēptu prieku. Juzdamies pilnīgā drošībā, es pārgalvīgi smējos, ar saviem smiekliem Glūniķi sanikno­dams līdz ārprātam.

Neraugoties uz to, ka slavenajā cīņā ar Glūniķi neviens no maniem ciltsbrāļiem man nebija nācis talkā, es jutu, ka viņu simpātijas ir mūsu pusē.

Varbūt arī, ka šinī gadījumā lomu spēlēja ne tik daudz līdz­jūtība, kā ienaids pret Sarkanacaino Glūniķi.

Bet tas jau vienalga. Lieta bija tāda, ka ikviens no mūsējiem turēja par savu svētu pienākumu mūs brīdināt, ja Glūniķis mums nepamanīts tuvojās.

Mēs varējām atrasties gan mežā, gan upmalā vai arī alu priekšā - Glūniķis mūs nepārsteigtu.

Šāds atbalsts ievērojami atviegloja mūsu cīņu ar ļaunāko cilts locekli.

Bet reiz tomēr gadījās, ka Glūniķis mani tikko nenosita.

Bija rīta puse, kad gandrīz visi gulēja.

Es biju pārsteigts un sabijies, jo alā iekļūt nebija nekādas iespējas. Pie alas cauruma, zobus atņirdzis, stāvēja Sarkan­acainais Glūniķis.

Nekavēdamies es metos iekšā tajā alā, kurai bija divas iz­ejas. Tai pašā alā divi mūsu tautieši bija sekmīgi izturējuši cī­ņu ar Plēsējzobi. Turpat arī es ar Ļepausi biju iepazinies, pir­mo reizi izkāvies un tūlīt pēc kaušanās sirsnīgi sadraudzējies.

Ieskrējis spraugā, kura savienoja abas alas, es pamanīju, ka Glūniķis man pakaļ nedzenas. Mani prieki tomēr bija pāragri. Brīdi vēlāk es pie spraugas pamanīju riebīgo Glūniķa pauri.

Es aizlīdu uz otru spraugas galu, kur Glūniķis man nekā nevarēja padarīt.

Vairākas reizes viņš gāja no alas laukā, tad nāca atpakaļ, līdz beidzot lika mani mierā.

Šī slapstīšanās tomēr vilkās līdz pusdienai, bet atnesa man arī zināmu labumu, jo alā es uzgāju vēl vienu slēptuvi, kurā es varēju justies tikpat drošs kā savā alā.

Šai ziemā Glūniķis atkal nežēlīgi nobeidza savu pēdējo sievu.

Ja atceraties, es Glūniķi nosaucu par atavismu, bet pa­tiesībā viņš bija vēl kas sliktāks, jo zemāk par mums stāvošu dzīvnieku tēviņi ar savām mātītēm tik slikti neapgājās, par no­nāvēšanu nemaz nerunājot.

Lūk, kāpēc man nāk prātā, ka, neraugoties uz viņa šausmī­gajām atavistiskajām īpatnībām, Sarkanacaino Glūniķi var uz­lūkot par cilvēku priekšteci, jo vienīgi šo divkājaino dzīvnieku sugas tēviņi ir spējīgi nobendēt savas mātītes.

Pēc sievas slepkavības Glūniķis, kā jau tas bija paredzams, sāka meklēt citu sievu.

Viņš ieskatījās Dziedonē, Plikpaura meitā, Vecā dēla meitā.

Tā bija vēl gluži jauna sieviete, kura, tumšajā alā sēdēdama, bieži mēdza dziedāt vienmuļas melodijas. Viņa nesen bija uz­sākusi kopdzīvi ar Līkkāji. Tas bija kluss un mierīgs radījums, kurš nemīlēja ķildas un kaušanos, jo bija mazs, kalsns, pastīvs un slinks.

Tik atbaidošu varmācību no Glūniķa puses es vēl nekad ne­biju redzējis.

Tas notika pievakarē, kad cilts parasti sapulcējās uz lau­kuma alu priekšā, lai še vadītu krēslas stundas.

Noguruši mēs sēdējām smiltīs, kad pamanījām Dziedoni skrienam pa taku. Sarkanacainais Glūniķis viņai dzinās pakaļ.

Dziedone skrēja pie vīra meklēt glābiņu, un nabaga nožēlo­jamais Līkkājis, lai gan pamatīgi sabijies, pierādīja, ka viņa krūtīs pukst varoņa sirds. Zinādams, ka viņam draud neizbē­gama nāve, viņš tomēr nebēga, bet piecēlās, ierūcās, saslēja spalvas un atņirdza zobus.

Glūniķis aiz dusmām iekaucās. Šādu nekaunību viņš uz­skatīja par nāvīgāko apvainojumu. Viņš izstiepa roku un sa­grāba Līkkāji aiz rīkles. Vārgais pretinieks drudžaini iekodās ienaidnieka rokā, bet, brīdi-vēlāk, locīdamies kā tārps, pakrita ar pārlauztu kaklu gar zemi.

Dziedone sāka šausmīgi vaimanāt; Sarkanacainais Glūniķis sagrāba viņu aiz matiem un ievilka savā alā.

Visu cilti sagrāba nevaldāmas dusmas. Vīrieši sita sev pa krūtīm, slēja gaisā sarus un grieza zobus. To, ka visu cilti ir pārņēmušas kopējas dusmas, man nācās redzēt pirmoreiz. Tā tiešām bija pirmā reize, kad ciltī bija pamodies kolektīvisma instinkts, kas mudināja uz kopīgu un iepriekš apdomātu rīcību, tieksmi pēc kopdarbības.

Ikviens no mums neskaidri juta sevī briestam šo kopējas rī­cības nepieciešamību, bet nespēja šīs jūtas darīt zināmas citiem, jo nebija līdzekļu, ar kuriem šīs jūtas izteikt, - nebija vārdu.

Mēs bijām nožēlojami, garīgi sašķelti, jo mūs nevienoja tā spēcīgā saite, ko sauc par valodu, saite, kura kopējas idejas dara pieejamas visai civilizētajai pasaulei, apvienojot visus cil­vēkus vienā saimē.

Nepieciešamo vārdu trūkuma dēļ mēs nevarējām saprasties un tādēļ ari Glūniķim nespējām nekā padarīt.

Zemapziņā nojauzdami, ka mums kaut kas jādara, mēs to­mēr arvien mēdzām atsacīties no kopējo mērķu sasniegšanas, jo trūka iespējas šīs idejas darīt visiem zināmas. Valoda un vārdi, šie ideju simboli, vēl atradās tālā nākotnē, un to izgud­rošana bija ilgs un grūts process.

Un tomēr mēs pūlējāmies izteikt domas ar kaut kādām ska­ņām, domas, kuras zibensātrumā bija radušās visu klātesošo galvās.

Plikpauris sāka pirmais "runāt". Ar mežonīgām, nesakarī­gām skaņām, kuras plūda kā straume, viņš izteica savu ienaidu pret Sarkanacaino Glūniķi un vēlēšanos viņam atriebties. Viņam savas jūtas attēlot izdevās puslīdz labi - mēs viņu sa­pratām. Bet, kad jūtu izskaidrošanas vietā viņš mēģināja skaidrot, kas, pēc viņa domām, būtu darāms, cilts viņu vairs nesaprata.

Tad, pieri saraucis un nemitīgi krūtis dauzīdams, sāka "ru­nāt" Platģīmis, bet viņa runa ilgi nevilkās, jo iesāka bļaut visi. Katrs gribēja izkliegt savu sašutumu. Pastarpām bija dzirdama arī Vecā vārgā balss.

Te nejauši kāds sagrāba rungu, sākdams dauzīt koka stum­bru. Viņam izdevās uztvert zināmu ritmu, un mūsu kliegšana negribot turpinājās šai ritma taktī. Ritmiskā kliegšana atstāja uz mums savādi nomierinošu iespaidu. Mēs aizmirsām savas dusmas un arī šo dusmu iemeslu un korī vilkām kaut kādu ne­jēdzīgu, no divdesmitā gadu simteņa cilvēku redzes viedokļa pilnīgi mežonīgu meldiņu, kurš mums izlikās ļoti skaists.

Šis gadījums vislabāk pierāda mūsu domu pasaules naba­dzību un nespēju domas ilgi koncentrēt uz vienu lietu. Un, ja jau domas nevar koncentrēt, tad, protams, nevar būt ne runa par aktīvu darbību, kuru šī doma diktētu.

Vēl pirms dažām minūtēm mūsu cilts pirmo reizi jutās vie­nota no kopējām jūtām un tieksmēm, bet primitīvais ritms, kurā mēs ieklausījāmies, visas jūtas bija izkliedējis. Mēs aiz­mirsām visu. Sabiedriskais instinkts tomēr jau pastāvēja. To pierāda tas apstāklis, ka mēs dzīvojām grupās. Bet šis instinkts vēl bija ļoti vājš; to varēja apmierināt ar kopēju dziesmu, ko­pējiem smiekliem.

Tālākus panākumus mēs šī instinkta izkopšanā nesasnie­dzām, bet man gribētos domāt, ka šīs pulcēšanās ir bijušas pa­matakmens aizvēsturisko cilvēku apspriedēm un civilizēto laiku nacionālajām sapulcēm un starptautiskiem kongresiem.

Mums, jaunradošās pasaules skatītājiem un viņas pirma­jiem aktīvajiem dalībniekiem, vēl trūka valodas, tādēļ mēs, bieži pulcēdamies, apmierinājāmies ar šādu kakofoniju - kakofoniju, ar kuru salīdzinot Bābeles kakofonija bijusi mu­zikāla.

Lai nu kā, jēdziens par ritmu, kurš taču ir viens no nākamās mākslas elementiem, mums bija radies. Var sacīt, ka es esmu bijis aculiecinieks mākslas dzimšanai.

Un tā nu mēs sākām savu dziesmu. Katrs, turēdamies pie kopējā ritma, vilka pats savu meldiju un, neapmierinādamies ar dziesmu vien, rēca, rūca, gaudoja, kliedza, žestikulēja un de­joja. Ikviens bija pats ar sevi tā nodarbināts, ka, aizmirsdams visus klātesošos, iedomājās sevi par pasaules centru, būtni, kura krasi atšķiras no saviem ciltsbrāļiem, kuri atkal savukārt iedomājas par sevi to pašu.

Dusmas uz Sarkanacaino Glūniķi sen bija pārgājušas, un mēs rēcām, lēkājām un ālējāmies tik ilgi, kamēr bailes no tum­sas mūs piespieda mesties alās.

Bailes pārņēma mūs visus vienā laikā, un acumirklī lau­kums kļuva kluss.

Tikko mēs bijām alās nolīduši, pie debesīm iedegās zvaig­znes, meža un klinšu ēnas padarīdamas vēl melnākas.

Mēs baidījāmies ne tikai no tumsas. Nekādu reliģisku jūtu mums nebija - trūka pat visniecīgākā jēdziena par citu, nere­dzamu pasauli.

Mēs pazinām tikai redzamo pasauli, un viss, no kā mēs bai­dījāmies, bija tikpat reāls un pilnīgi konkrēts. Mūs baidīja plē­sīgi zvēri - radījumi ar miesu, asinīm un kauliem. Tikai viņu dēļ mēs slēpāmies no tumsas, jo, gaismā nerādīdamies, šie plēsoņas naktis bija neierobežoti valdnieki. Viņi mūsu dvēse­lēm lika bailēs drebēt, bet šīs bailes arī bija tikai konkrētas. Nekā mistiska tajās nebija.

Pilnīgi iespējams, ka šīs reālās bailes, pakāpeniski pārveido­damās, ir pārvērtušās par abstraktām bailēm un tādējādi radī­jušas spēcīgu un neuzveicamu priekšstatu par citu, nepazīs­tamu pasauli, kurā mīt mums naidīgas būtnes - būtnes, ku­rām nav miesas un asiņu.

Tikai vēlākās paaudzes, pavirzīdamās uz priekšu vispusīgas attīstības ziņā, būs attīstījušas sevī lielākas bailes no nāves, tumsu pārvērzdamās par pasauli, kurā mīt spoki un gari.

Man liekas, ka Ugunscilvēki šādas bailes jau pazina. Kas at­tiecas uz mums, tad jāsaka, ka mēs baidījāmies no nakts mel­numa un slēpāmies alās vienīgi tādēļ, ka baidījāmies no tādiem ienaidniekiem kā Plēsējzobs, lauvas, vilki, suņi un citi plēsoņas.