Pirms Ādama

13. nodaļa

Šīs pašas dienas novakarē mēs dabūjām redzēt Uguns- ļaudis.

Tie bija daži pie šīs cilts piederīgi mednieki, kuri netālu no mūsu koka bija uzkūruši uguni.

Pirmajā brīdī cilvēku balsis mūs manāmi uztrauca, bet drīz vien mēs nomierinājāmies un vēlāk, tumsai topot arvien dzi­ļākai, sajūtām dziņu pietuvoties medniekiem.

Klusi mēs kāpām no koka uz koku, līdz pat tai vietai, no kuras mēs varējām nepamanīti un netraucēti svešiniekus no­vērot un papriecāties par neredzēto skatu.

Nelielā laukumiņā, koku starpā, netālu no upes dega ugunskurs, ap kuru sēdēja vairāki Ugunscilvēki.

Ļepausis piepeši piespiedās pie manis, un es manīju, ka viņš trīc.

Kas gan Ļepausi būtu varējis sabaidīt?

Es ciešāk ieskatījos Ugunsļaužu ģīmjos. Vienu no mednie­kiem es pazinu. Tas bija tas pats mazais, klibais vecis, kurš no­kāva Bezzobi.

Kad vecis piecēlās, lai ugunskurā piesviestu zarus, es re­dzēju, ka viņš vienu kāju diezgan krietni pievelk.

Likās, no tā laika, kad mēs veci redzējām pēdējoreiz, viņš ir vēl vairāk izkaltis un salīcis. Viņš bija arī pilnīgi nosirmojis.

Pārējie mednieki visi bija jauni. Es pamanīju, ka visiem bija arī loki un bultas.

Plecus, muguru un gurnus klāja zvērādas. Rokas un kājas bija kailas. Viņi, kā jau es senāk stāstīju, nebija tik spalvaini. Galvas bija mazākas nekā mums, bet piere stāvāka.

Viņi nestaigāja, uz priekšu saliekušies, kā mēs to mēdzām darīt, bet toties viņu kustības nebija tik elastīgas un vijīgas. Viņu mugurkauls un ceļi nelocījās ar tādu vingrumu kā mums. Rokas arī bija daudz īsākas, un, kā es novēroju, viņi ejot uz tām neatbalstījās. Muskuļi man likās pilnīgāki un si­metriskāki un sejas izteiksme maigāka. Lūpas bija plānākas, un zobi nemaz neatgādināja ilkņus. Pleci viņiem tomēr nebija platāki par mūsējiem, un viņu svars, jādomā, nebija lielāks par mūsu pieaugušo vīriešu svaru. Vispār ņemot, viņi no mums atšķīrās daudz mazāk kā mēs no Mežaļaudīm. Personīgi es ne­būt nešaubījos, ka šīs trīs ciltis bija radniecīgas.

Ugunij, ap kuru mednieki sēdēja, piemita kaut kāds neiz­teicami valdzinošs spēks.

Mēs abi sēdējām kokā ilgu laiku un, acu nenovērsdami, lū­kojāmies gan uz dūmiem, gan uguni.

Ne vienu reizi vien es sajutu nevaldāmu kāri pieiet tuvāk, to apskatīt, noteikt, kas tā ir par tādu lietu, bet tas nebija iespē­jams.

Ja mēs gribējām izbēgt no nāves, mums bija rūpīgi jāslēpjas.

Ugunsļaudis sasēdās ap ugunskuru un drīz aizmiga. Viņi gulēja sēdus, nolaiduši galvas uz ceļiem.

Bet viņi gulēja ļoti modri, un viņu ausis pastāvīgi kustējās. Brīžiem viens vai otrs piecēlās, lai iemestu ugunskurā sausos zarus.

Bet tumsā ārpus gaismas aploka staigāja plēsīgie zvēri.

Mēs viņu tuvumu nojautām pēc sevišķām, mums ļoti labi pazīstamām skaņām.

Visvairāk tur bija suņu un hiēnu.

Viņu mežonīgā riešana un kārā smilkstēšana uzrāva visus medniekus kājās.

Uguns uzliesmoja gaišāk, un tūliņ iestājās klusums.

Tad ieradās lauvu tēviņš un mātīte. Zem mūsu koka apstā­jušies, viņi, krēpes un spalvu sacēluši un acis piemieguši, kāri glūnēja uz burvīgās uguns pusi.

Tēviņš no nepacietības drebēja un acīmredzot ar pūlēm valdījās. Bet lauvene bija apdomīgāka un mierināja savu krē- paino biedru.

Lauvene pamanīja arī mūs, un abi nezvēri, nāsis izpletuši, sāka uz mums raudzīties.

Viņi saprata, ka arī te viņiem loms nav sagaidāms, un tādēļ, pametuši vēl reizi skatu uz ugunskuru, pazuda tumsā.

Mēs vēl ilgi sēdējām kokā, acu no uguns nenovērsdami. Tā mūs bija pilnīgi apbūrusi.

Brīžiem mežā atskanēja izsalkušu plēsoņu vaidi, un, tumsā ieskatījušies, mēs manījām viņu acu fosforisko mirdzumu.

Meža biezoknī nodārdēja lauvas rūciens un tūlīt pat arī sa­gūstītā dzīvnieka baiļu kliedziens. No upmalas nāca savāda klusa rukšķēšana. Tie bija degunradži, kuri upmalā bradāja pa niedrēm.

Sāka svīst gaismiņa.

Mēs bijām ilgi un cieši gulējuši. Mednieku vairs nebija.

Mēs nokāpām no koka un, apkārtni rūpīgi pārmeklējuši, piegājām pie izdzisušā ugunskura.

Zem pelniem vēl gailēja ogles. Es visādā ziņā gribēju izpē­tīt, kas uguns ir, kam tā līdzinās, ko viņa atgādina, un tādēļ pa­ņēmu kvēlojošo ogli rokā.

Manu baiļu, izbrīna un sāpju kliedzienu izdzirdējis, Ļepau­sis metās bēgt. Pamanījis viņu koka galotnē, es arī nespēju vairs valdīt bailes un metos draugam pakaļ.

Šis nelaimīgais eksperiments uz mani atstāja dziļu iespaidu, un no tā laika es ugunij nekad klāt neķēros.

Mūsu bailes tomēr drīz pārgāja. Mēs atkal nokāpām no koka un, līdzīgi Ugunsļaudīm, apsēdāmies pie pelnu gubas. Arī galvu mēs atbalstījām uz ceļiem kā viņi un izlikāmies aiz­miguši. Vēlāk mēs sākām imitēt Ugunsļaužu valodu, ar lielu aizrautību izkliegdami dažādas skaņas, kādas vien mums ienā­ca prātā.

Te es nejauši atcerējos, ka klibais vecis daudzreiz bija pel­nus ar koku rušinājis. Es arī tāpat sāku rīkoties un sacēlu gaisā veselu dzirksteļu un pelnu mākoni.

Šis neredzētais skats mūs pamatīgi pārsteidza, un mēs ilgi sēdējām, elpu aizturēdami. Burvīgās uguns spēks mums likās tik brīnišķīgs, tik neizprotams.

Bet klibais vecis taču ar pelnu rušināšanu vien nebija noņē­mies, viņš bija arī zarus ugunī metis.

Mēs ķērāmies pie tā paša darba.

Sākumā mēs metām mazus zariņus un sausas lapas.

Lieta gāja uz priekšu. Zari aizdegās, un mēs nevaldāmā priekā sākām ap uguni dejot.

Liesma šāvās ļoti augstu, un mēs metām zarus bez apstājas. Tas bija panākums, kuru nedrīkstēja atstāt neizmantotu, un tādēļ mēs vēlām ugunī veselus koku stumbrus.

Dūmu stabs sniedzās pāri meža galotnēm. Malka sprē­gāja, un uguns rūca. Mēs jutām, ka šis ir dižākais darbs, kā­du vien mūsu rokas ir veikušas, un tādēļ bijām uz sevi bries­mīgi lepni.

"Arī mēs esam Ugunsļaudis," mēs nodomājām un mežo­nīgā dejā riņķojām ap uguni.

Priecādamies mēs nepamanījām, ka aizdegās arī nokaltusi zāle un koku brikšņi. Aizdegās arī mežmala. Mēs pārbijušies saskatījāmies un atkāpāmies no uguns.

Koki aizdegās cits pēc cita, līdz beidzot viss apkārtējais mežs bija liesmās.

Mēs briesmīgi pārbijāmies. Šausmīgais un nevaldāmais ele­ments bija pasprucis vaļā, un tā priekšā mēs bijām spiesti at­kāpties.

Ļepauša acīs es pamanīju pazīstamo žēlo un uztraukto iz­teiksmi. Droši varu sacīt, ka arī manās acīs viņš redzēja tādu pašu.

Kā arvien nelaimes brīžos, mēs piespiedāmies viens pie otra un nekustēdamies stāvējām uz vietas tik ilgi, kamēr uguns mūs dzina tālāk. Likās, ka no karstuma mums sāka svilt mati.

Tā mēs uguns priekšā atkāpāmies soli pa solim, virzīdamies uz austrumu pusi.

Pusdienas laikā mēs nonācām līdz tai vietai, kur upe meta lielu līkumu, radīdama kaut ko pussalai līdzīgu. Šī pussala bija kalnaina, un no kalnu galotnēm mēs varējām labi pārredzēt mežu, kurš tagad izskatījās pēc īstas ugunsjūras. Liesmu viļņi lēni vēlās uz austrumu pusi.

Mēs bijām drošībā, un mums nāca smiekli. Sirsnīgi nosmē­jušies, mēs devāmies tālāk un, turēdamies gar krastu, pagriezā- mies uz rietumiem, bet tad, nepaspējuši ne atjēgties, nokļu­vām Ugunsļaužu nometnē.

Jāsaka, ka no stratēģijas viedokļa viņu nometnes vieta bija izvēlēta ļoti veiksmīgi. Zemes gabals, kur nometne atradās, bija pussalas galā, kuru no trim pusēm apskaloja plata upe. Neaizsargāta bija vienīgi ceturtā puse, bet šeit pati daba nāca palīgā, aizsegdama pieeju ar stāviem klinšu pauguriem. Tas bija dabisks cietoksnis.

Tādā kārtā, būdami no pasaules pilnīgi izolēti, Ugunsļaudis varēja netraucēti dzīvot un baudīt labklājību.

Es domāju, ka tieši šīs labklājības dēļ Ugunsļaudis bija spiesti pārceļot no šīs vietas tālāk, tādējādi atnesot mūsu ciltij tik daudz nelaimes. Mierīgie un laimīgie dzīves apstākļi bija veicinājuši Ugunsļaužu cilts pieaugšanu, un viņu nometne tiem kļuva par šauru. Pamazām paplašinādami savas robežas, viņi spieda laukā mūsu ciltsbrāļus, atņēma alas un iekārtojās apgabalos, kur bija dzīvojušas daudzas mūsu paaudzes.

Mums gan šīs domas toreiz prātā nenāca. Galvā bija vienīgi domas par bēgšanu, bet arī tad mēs nevarējām nociesties, lai ziņkārīgi neaplūkotu lielo nometni.

Pirmoreiz mums tagad nācās redzēt Ugunsļaužu sievietes un bērnus. Bērnu lielais vairums bija kaili, bet sievietes tinušās zvērādās.

Tāpat kā mēs, viņi mita alās. Nogāzē, krastmalas pusē, dega vairāki ugunskuri. Nezinu, vai Ugunsļaudis savu ēdienu vārīja - to mums neizdevās novērot -, bet es ticu, ka vārīšanas mākslas elementārie jēdzieni viņiem bija pazīstami.

Līdzīgi mums, ūdeni nesa ķirbjos. Tai brīdī, kad mēs vēro­jām nometnes dzīvi, pa kalna nogāzi nāca vesels bars sieviešu un bērnu ar ķirbjiem rokās. Bērnu mēs redzējām ļoti daudz. Viņi priecājās un plosījās savā starpā, ne ar ko neatšķirdamies no mūsu cilts mazuļiem. Abu sugu jaunajai paaudzei bija daudz kā kopēja.

Ilgi mēs uz nometni neiedrošinājāmies skatīties. Vajadzēja mukt, jo mēs pamanījām puikas, kuri, savrup nostājušies, mā­cījās šaut ar loku.

Mēs atkal sabijāmies no šī labi pazīstamā daikta un tūliņ iesprukām mežā, pa šauru taku dodamies uz upi.

Tur mēs ieraudzījām īstu plostu, kuru laikam kāds Uguns­cilvēks bija taisījis.

Divi pilnīgi vienāda garuma un resnuma baļķi bija cieši sa­sieti kopā ar lokanām saknēm un liānām. Drošības labad pāri bija pārmesti daži koki.

Mums galvā ienāca viena un tā pati doma.

Ugunsļaužu apgabals bija jāatstāj, cik ātri vien iespējams, un vislabākais līdzeklis ir plosts, ar kuru var pārbraukt upei pāri uz otru krastu.

Ilgi netūļādamies, mēs uzkāpām uz plosta un stūmāmies prom no krasta.

Plosts gabaliņu pavirzījās uz priekšu, bet tad atrāvās atpa­kaļ, it kā kāds stiprāks to turētu. No stiprā rāviena mēs gandrīz iekritām upē.

Izpētot tuvāk, mēs atklājām, ka plosts ir piesiets pie upma­las koka ar veselu elastīgu sakņu pīņu sistēmu.

Plostu nācās atraisīt.

Straumes vidū tikuši, mēs atradāmies tieši pretī Uguns­ļaužu nometnei.

Lūkodamies tikai uz pretējo krastu un koncentrēdami visu uzmanību uz airēšanu, mēs nometni nebijām ievērojuši. Skaļi kliedzieni mūs beidzot piespieda atskatīties.^

Uz krasta stāvēja daudz cilvēku, kuri bļaustīdamies rādīja uz mums ar pirkstiem. Pulcējās aizvien vairāk ļaužu, jo klie­dzējiem pievienojās vēl citi, kuri viens pēc otra līda no alām ārā.

Arī mēs metām airēšanai mieru, lai vēl reizi apskatītu Ugunsļaudis.

Uz krasta izcēlās negants troksnis. Daži vīri uz mums šāva, bet lielā attāluma dēļ bultas līdz mums neatlidoja.

Man un Ļepausim tā bija visievērojamākā diena mūžā. Austrumos mūsu radītais ugunsgrēks darīja savu postošo dar­bu, virzīdamies uz Ugunsļaužu nometnes pusi, bet mēs upes vidū jutāmies pilnīgā drošībā.

Saviem niknākajiem ienaidniekiem mēli rādīdami, mēs lai­dām pa straumi lejup, arvien tālāk uz dienvidiem. Vēlāk upe pagriezās uz austrumiem, tad atkal uz dienvidiem un beidzot tieši uz rietumiem.

Ugunsļaužu zeme jau bija tālu aiz muguras, un apkārtne likās tāda kā pazīstama.

Pēkšņi no brīnumiem pārņemti, mēs ieraudzījām lēzeno piekrasti, kur agrāk bijām nākuši pēc ūdens. Tūliņ vajadzēja parādīties arī burkānu laukam un tālāk mūsu nometnei.

Mēs sākām airēt ar dubultu sparu un acumirkli vēlāk pie- stūrējām pie tās vietas, kuru mūsu cilts visbiežāk apmeklēja. Pašlaik te bija daudz sieviešu un bērnu, kuri bija sanākuši pie ūdens.

Mūs ieraudzīdami, viņi metās bēgt, ķirbjus pa roku galam nosviezdami.

Mēs izkāpām krastā un, kā jau to varēja gaidīt, atstājām plostu likteņa varā. Plosts lēni aizpeldēja pa straumi.

Apkārtni aplūkojuši, mēs sākām uzmanīgi tuvoties savai alai. Visa cilts bija pazudusi, tikai šur tur uz mums glūnēja ne­uzticīgas acis.

Sarkanacainā Glūniķa tuvumā nebija.

Lūk, tā nu mēs bijām atgriezušies dzimtenē.

Nākamo nakti mēs pavadījām savā brīnišķīgajā mazajā aliņā, kura atradās pašā kalna galā. Alu gan mums nācās atbrī­vot no jaunajiem iedzīvotājiem. Tie bija pāris kauslīgu zeņķu, kuri mūsu prombūtnē bija uzurpējuši mūsu īpašuma tiesības.