Pirms Ādama

1. nodaļa

Tēli un rēgi! Neskaitāmu un neparastu tēlu virkne! Jau tad, kad man tas viss vēl bija mikla, es bieži mocījos ar jautājumu: no kurienes viņi nāk un kas rada tos savādos rēgus, kas dzīvo un darbojas manos sapņos? Šie sapņi taču ne mazākā mērā ne­atgādina to dzīvi, tos apstākļus, kuros es patlaban atrodos.

Šie tēli ir sabojājuši man bērnību, pārvērzdami manus sap­ņus par nebeidzamu murgu virkni. Un vēlāk viņi mani pārlie­cināja pat par to, ka es krasi atšķiros no visiem citiem, ka es esmu pretdabisks un nolādēts radījums.

Es dzīvoju, biju apmierināts un priecīgs. Bet tas bija tikai dienā. Manas naktis bija baiļu pilnas - drausmīgu mokošu un nepārvaramu baiļu pilnas.

Es iedrošinos apgalvot, ka neviens cilvēks nav cietis tik milzī­gas bailes. Nē, neviens, vai tas būtu mūsdienu vai senais cilvēks.

Jo, raugi, šīs bija iedzimtas bailes - bailes, kādas cilvēks va­rēja just tikai sirmā senatnē, kad pasaule vēl bija jauna, nesen radīta. Tās bija bailes - lielas bailes, kuras visā garajā periodā, kuru sauc par vidējo aizvēsturisko periodu, no cilvēka nav at­kāpušās ne soli.

Ko es ar to gribu teikt?

Šeit nepieciešams mans paskaidrojums, citādi mani sapņi jums nebūs saprotami. Bet man šie sapņi taču ir tik tuvi, tik skaidri.

Šai brīdī, kad es rakstu šīs rindiņas, kā dzīvi manā priekšā stāv visi tie radījumi, kuri mīt tai svešajā pasaulē. Es atrodos it kā burvīgas fantasmagorijas varā, bet jūtu un apzinos, ka šīm būtnēm, šiem rēgiem jūsu acīs nav nekādas nozīmes, nedz iek­šēja vai ārēja satura.

Nu, sakiet, kāda jūsu acīs ir nozīme manai draudzībai ar Ļepausi? Vai jums šī draudzība kaut ko izskaidro? Vai Ātrkājī- tes skaistums un neizsakāmā grācija? Vai Sarkanacainā Glūni­ķa nevaldāmās kaislības un viņa ataviskais spēks? Ko šie fakti jums izsaka?

Gluži neko - tukša skaņa. Par tādu pašu "neko" jūs uzska­tīsiet arī Ugunsļaužu un Mežaļaužu dzīvi un darbību. Ko jūs sapratīsiet no viņu mežonīgās valodas - vienbalsīgiem klie­dzieniem -, kuru tonim, noskaņai un skaļumam bija jāattēlo runātāja domas un garastāvoklis?

Un kā gan jūs lai tos arī saprastu? Jums taču nav pazīstami tie apstākļi, kuros šīs, jums pilnīgi nenozīmīgās, skaņas ir ra­dušās. Jūs taču neesat izbaudījuši, ar kādu prieku viņi atpūtās drēgnajās alās jūras malā! Jūs nepazīstiet arī to patīkamo paš­sajūtu un kluso mieru, kurus tik labi pazīstu es - es, kas ne vienu reizi vien esmu no rīta līdz vakaram gulējis jūras, upes vai ezera krastā. Jūs nekad neesat arī izjutuši rīta vēja dzestro pieskārienu kailajai miesai, sēžot koka galotnē. Arī jauno koci­ņu mizas garša jums nav pazīstama.

Bet laikam jau stāstu vajadzētu sākt no pašiem manas bēr­nības laikiem.

Bērns būdams, es dienā ne ar ko neatšķīros no citiem bēr­niem. Bet naktī, sapņos, es pārvērtos par citu, man pašam ne­pazīstamu radījumu. Un šajos sapņos dominējošais faktors bija bailes - briesmīgas, nesaprotamas bailes. Tikai retumis manos sapņos pamirdzēja gaišāks bezrūpīga prieka stariņš. Ja tā nebija, tad sapņi bija nepārtrauktu briesmu - savādu, ārprā­tīgu un normālam cilvēkam pilnīgi nesaprotamu baiļu pilni.

Arī dienā man dažreiz uzmācās baiļu momenti, bet šīm bailēm nebija nekā kopēja ar tām, ko es pārdzīvoju naktī, sap­ņos. Šīs bailes stāvēja pāri manam saprātam.

Es biju tipisks pilsētnieku bērns, kuram par lauku dzīvi un dabu bija ļoti miglains un, protams, neobjektīvs priekšstats. Bet pilsētas un to lielos namus es sapņos nekad neredzēju. Vēl vairāk, manas sapņu valstības robežas nepārkāpa pat neviens cilvēks.

Uz kokiem dzīvē es lūkojos pilsētas parkos un žurnālu ilus­trācijās, bet sapņos es klejoju pa bezgalīgiem mūžamežiem. Un koki šais mežos man nebūt neizlikās neskaidri, nenoteikti, nē - to kontūras bija asi un konkrēti veidotas. Es redzēju katru zaru, katru žuburīti, redzēju pat katru lapu. Un es jutu, ka ma­ni no šā pirmatnējā meža un tā dzīves nekas nešķir, ka esmu tam tuva un radniecīga būtne.

Es nekad neaizmirsīšu lielo pārsteigumu, kurš mani pār­ņēma, pirmo reizi ieraugot ozolu. Ieraugot tā lapas, zarus un žuburoto kroni, es pēkšņi atcerējos, ka šo pašu koku es jau neskaitāmas reizes esmu redzējis sapņos.

Vēlāk, kad man nācās pirmo reizi redzēt priedi, bērzu un lauru koku, es vairs nebrīnījos un nejutos pārsteigts. Jā, šos kokus es jau sen pazinu, jo biju jau tos redzējis un katru nakti sapnī turpināju tos skatīt.

Jūs, liekas, jau esat pārliecinājušies, ka šis fakts neatbilst pa­rastajiem sapņu "pamatlikumiem".

Mēs taču zinām, ka sapņos katrs no mums pārdzīvo tikai to, ko viņš ir redzējis un pārdzīvojis savā reālajā dzīvē.

Sapņi ir viskomplicētākais nomodā pārdzīvoto un izjusto iespaidu attēlojums. Bet mani sapņi, lūk, šo pamatlikumu ignorē. Manu sapņu saturam nav nekā kopēja ar reālo dzīvi. Tās bija divas pilnīgi nošķirtas dzīves, kuru vienīgā saikne biju es pats. Jā, es biju vienīgais dzīvais tilts starp šīm divām sveša­jām pasaulēm.

Bērna gados es zināju, ka riekstus un ogas piegādā augļu tirgotāji. Bet jau sen pirms šādu zināšanu iegūšanas es sapņos biju šķinis riekstus no koka vai arī uzlasījis tos no zemes zem kuplas lazdas. Tāpat es arī biju lasījis ogas un plūcis no kokiem augļus, lai gan patiesībā man par augļu ievākšanu nebija ne mazākās jēgas.

Es labi atceros un nekad neaizmirsīšu to dienu, kad pirmo reizi redzēju uz galda mellenes. Šīs ogas es iepriekš nekad ne­biju redzējis un tomēr no pirmā acu uzmetiena tās pazinu un atcerējos, ka sapņos neskaitāmas reizes esmu klejojis pa me­žiem, šīs ogas lasīdams.

Es vēl nebiju apēdis nevienu ogu, bet jau it labi zināju, kā­da viņām garša. Māte man pasniedza bļodu ar mellenēm. Un es nebiju maldījies, tā bija tā pati mazliet kodīgā garša, ar kuru es jau tūkstošiem reižu sapņos biju iepazinies.

Un čūskas! Ilgi pirms tam, kad es par viņām dabūju zināt, tās mani sapņos bija šausmīgi vajājušas.

Viltīgi un uzmanīgi noslēpušās, viņas, likās, mani gaidīja meža pļaviņās,-locīdamās metās laukā no savām slēptuvēm un vizēdamas steigšus rāpoja prom pa saulē izdegušo zāli un kai­lajām klintīm. Bieži tās mani vajāja līdz pat koka galotnei un dzina mani arvien augstāk, vīdamās ap koku zariem ar savām muskuļainajām un atbaidoši spīdošām miesām. Baidīdamies no viņu stindzinošā skata, es lēcu no zara uz zaru; tie krakšķēja un locījās, un es sajutu reālas bailes no tā reibinošā dziļuma, kurš atradās zem manis.

Čūskas! Cik labi es pazīstu viņu žuburoto mēli, pērļu acis, mirdzošo ādu, šņākšanu un atbaidošo čaukstēšanu, kad tās rāpo pa sausām lapām. Pirmo reizi tās dzīvas ieraugot cirkā, es jau labi pazinu viņu drausmīgo un hipnotizējošo spēku. Man tās bija jau senas paziņas vai, pareizāk sakot, manas vecas ienaidnieces, kas mani ik naktis sapņos baidīja.

Un meži, lielie meži! Meži, kuriem nav ne sākuma, ne gala. Tajos ir tik tumšs un tik baigi. Kas zina, kas var pateikt, cik ga­du simteņu es pa tiem esmu klejojis? Klejojis kā bailīgs, iebie­dēts radījums, kuram katrs mazākais troksnītis rada bailes un kurš trīc no paša ēnas. Mani nervi pastāvīgi bija saspringti, es vienmēr biju gatavs bēgt, lai izvairītos no briesmām, kuras uz mani glūnēja ik uz soļa, jo es taču biju pilnīgi neaizsargāts un viegli pieejams laupījums visiem tiem briesmoņiem, kas mita šais mežos. Tāpēc es arī dzīvoju vienās nepārtrauktās bailēs.

Piecu gadu vecumā es pirmo reizi nokļuvu cirkā un no turienes pārnācu mājās slims. Ne saldumi, ne limonāde ne­bija cēlonis manai slimībai. Mēģināšu jums stāstīt visu pēc kārtas.

Tai brīdī, kad mēs iegājām cirkā, atskanēja draudošs rū­ciens. Es izrāvu savu roku no tēva rokas un, lauzdamies caur pūli, skriešus devos uz izeju, bet pie durvīm pakritu, bļaudams no bailēm. Tēvs mani piecēla un sāka mierināt. Viņš norādīja uz pārējiem cilvēkiem, kuri nemaz nelikās izbijušies no lauvas rūciena, un apgalvoja, ka mums nekādas briesmas nedraud.

Bet tikai ar lielām pūlēm tēvs mani pierunāja pieiet pie lau­vas krātiņa. Trīcēdams un no bailēm sastindzis, es piegāju un tūlīt arī pazinu savu seno ienaidnieku.

Jā, tas bija viņš, briesmīgais zvērs. Senās atmiņas vienā acu­mirklī mani aiznesa uz citu pasauli…

Lūk, svelmainās pusdienas saules stari mirdz un laistās ga­rajā zālē. Milzīgs savvaļas vērsis mierīgi plūc zāli. Te pēkšņi zāle pašķiras un gaisā spēcīgā lēcienā pazib brūns ķermenis. Briesmīgais zvērs ir jau vērsim mugurā. Dzird lauvas rūcienu, vērša māvienu un kaulu brikšķēšanu.

Te vēl kāda aina. Kluss upes līcis, kur dzīvnieki nāk padzer­ties. Savvaļas zirgs stāv līdz ceļiem ūdenī un, lēni baudot, dzer ūdeni. Te pēkšņi atkal zvērs - tas pats brūnais zvērs. Lēciens, izmisuma pilns zviedziens, it kā aprautas vaimanas - un atkal kaulu brikšķēšana.

Un vēl viena aina: dabā valda sērīgs vakara klusums. Ne­kust ne lapiņas. Te pēkšņi dziļo klusumu pārtrauc spēcīgs rē­ciens - brīvs, mežonīgs rēciens no pilnas krūts, skanēdams kā pastarā bazūne. Biezoknī sākas nemierīga lapu čabēšana. Es un mani ciltsbrāļi skraidām kā izbiedētas skudras. Trīcam, sa­stingstam no bailēm un spiežamies cits pie cita: briesmīgais zvērs ir tuvumā.

Un tagad, redzot, ka šis briesmonis ir nekaitīgs, mani pār­ņem nāvīgas dusmas. Es griežu zobus kā ārprātīgs un skraidu gar būri, izrādīdams lauvam savu nicināšanu ar savādām, sap­ņos bieži dzirdētām skaņām.

Lauva pieceļas, piespiež purnu pie krātiņa stieņiem un ne­spēcīgās dusmās vēro mani ar liesmojošu skatu.

Viņš, protams, ir mani pazinis. Noteikti, jo viņš pazina ma­nus saucienus - šīs senās un viņam tik labi pazīstamās skaņas.

Mani vecāki pārbijās.

"Bērns ir slims," māte sacīja.

"Nieki, neliels nervu uzbudinājums," tēvs noteica.

Es nekad viņiem netiku stāstījis īsto iemeslu, un viņi to ne­zina līdz pat šai dienai.

Es redzēju arī čūsku dīdītāju. Tai vakarā nekas cits nespēja saistīt manu uzmanību. Mani pārveda mājā slimu un uzbudi­nātu. Es saslimu no apziņas, ka mani nakts mocītāji tagad ir ielauzušies arī manā reālajā dzīvē.

Es biju sevī noslēdzies un noslēpumains.

Tikai vienu reizi es savas bailes izstāstīju kādam savam vienaudzim. Man toreiz ritēja devītais gads. Savu sapņu iepaidā es savam biedram diezgan skaidri aprakstīju to sen zudušo pa­sauli, kurā es, pēc manas pārliecības, kaut kad biju dzīvojis. Stāstīju par Ļepausi un mūsu izpriecām; stāstīju par Ugunsļau- dīm, viņu dzīvi un mājokļiem. Mans biedrs smējās, vēderu turēdams, un savukārt sāka stāstīt par spokiem un miroņiem, kuri naktī atdzīvojoties.

Jo vairāk es stāstīju, jo vairāk mans biedrs smējās. Es vi­ņam zvērēju pie visiem svētajiem, ka sapņos redzēto es nepār­spīlēju ne ar pušplēstu vārdu. Viņš apklusa, nolūkojās manī ar savādu skatu un atstāstīja mūsu sarunu, protams, stipri sagro­zītu, pārējiem biedriem, kuri kopš tā laika sāka no manis vai­rīties.

Tāds pavērsiens man bija rūgta mācība. Es jutos atgrūsts, un tiešām - es taču nebiju normāls radījums, jo citi mani ne­saprata, bet es viņiem nespēju izskaidrot savas dubultās dzīves esošo dabu.

Kad manā klātbūtnē ļaudis sarunājās par spokiem un ga­riem, es klusēju, bet sevī ironiski smējos, jo tad iedomājos sa­vas naktis.

Es zināju, ka manas bailes nav iedomātas, ka tās ir tikpat īs­tas kā dzīve, kurai nav nekā kopēja ar šādiem iedomu tēliem un naivas fantāzijas radīto spoku pasauli.

Pārdabiskās būtnes mani nebaidīja un, par tām domādams, es nejutu ne mazākā satraukuma.

Toties citas bailes man bija labi pazīstamas. Es labi zināju, ko nozīmē kritiens no koka galotnes, niknu čūsku pakaļdzīšanās un mežonīgu suņu kārā smilkstēšana un asie skati, kuri man lika drebēt, kad, no tiem izmucis, es sēdēju uz zara. Mana senā dzīve bija pilna ar konkrētām un reālām briesmām - briesmām, kurām ir miesa un asinis.

Vilkači un meža gari, ja tos salīdzina ar manu baiļu izraisī­tājiem, kuri mani terorizēja agrā bērnībā un terorizē vēl tagad, kad esmu pieaudzis un rakstu savas atmiņas, nav nekādi ļaun­dari, un viņus varētu dēvēt pat par sirsnīgiem draugiem.