Pirms Ādama

10. nodala

Līdz apnikumam izsmējušies, mēs iedrošinājāmies nokāpt no koka un paiet mazliet atpakaļ uz alas pusi līdz purvam, kura tuvumā bija melleņu mētras.

Tas bija tas pats purvs, pa kuru es biju pirmo reizi patstā­vīgi ceļojis. Arī ar māti es te agrāk biju nācis.

Cik sen es nebiju redzējis māti. Es zināju, ka viņa dažreiz bija apmeklējusi mūsu nometni, bet arvien bija tā sagadījies, ka manis nometnē nebija.

Pāris reižu es biju redzējis arī Pļāpu. Vienu reizi pie upes un otru - pie mūsu alas.

Ar lielu prieku es viņu kaitināju un rādīju mēli.

Par savu bijušo ģimeni es vispār maz interesējos. Galu galā man viņiem ne par ko nebija jāpateicas un mātes izturēšanās nebija tāda, kas spētu modināt maigas jūtas.

Mellenes saēdušies, mēs uzkodām no olām tikko izšķīlušos irbju cālēnus un, ievērodami vislielāko piesardzību, devāmies caur mežu uz upi.

Te atradās mana vecā dzīvesvieta - koks, no kura mani Pļāpa bija aizdzinis. Māte vēl aizvien tur dzīvoja.

Izrādījās, ka ģimenē ir pieaugums, jo mātei uz pleca sēdēja sīks bērnelis. Turpat zaros sēdēja arī meitene, bailīgi uz mums lūkodamās. Tā acīmredzot bija mana māsa vai, pareizāk sakot, pusmāsa.

Māte mani pazina, bet, redzēdama, ka es rāpjos kokā, dzi­na mani projām.

Ļepausis vēl nebija atguvis drosmi un tādēļ metās bēgt. Es ar lielām pūlēm atturēju viņu no bēgšanas.

Pēc īsa brīža māsa nolaidās no koka, un mēs sākām spē­lēties.

Tomēr mūsu izpriecai bija diezgan bēdīgas beigas. Viņa, kā jau teicu, tiešām bija mana māsa, bet radniecības saites vi­ņai nebūt neliedza ar mani apieties pilnīgi nepanesami. Acīmredzot savu ļauno raksturu viņa bija mantojusi no sava tēva.

Pilnīgi negaidot, viņa kļuva neganti nikna, ieķērās man matos un ar sīkiem zobeļiem sāka man kost rokā.

Es zaudēju savaldīšanos un krietni viņu iedunkāju.

Māsa sāka spiegt un pīkstēt.

Troksnis bija diezgan liels, to izdzirda Pļāpa un metās mei­tai palīgā.

Arī māte nāca talkā.

Neko labu nesagaidot, mēs iesprukām mežā.

Pļāpa mūs ilgi tvarstīja, bet bez panākumiem.

Kad ķērāji mums beidzot lika mieru un par notikušo bijām kārtīgi izsmējušies, bija jau liela krēsla.

Drīz iestājās pilnīga tumsa, bet par atgriešanos uz alu mēs nedomājām. Skaidra lieta, ja Sarkanacainais Glūniķis ir no­metnē, tad par alu nedrīkst pat sapņot.

Mēs uzrāpāmies vientuļi augošā kokā, tur tīri ērti iekārto­jāmies un pārlaidām nakti.

Tā bija riebīga un neaizmirstama nakts. Sākumā lija pama­tīgs lietus, tad sāka pūst ledaini auksts vējš.

Slapji un no aukstuma drebēdami, mēs apkampāmies un piespiedāmies viens pie otra.

Mums abiem bija neizsakāmi žēl sausās un siltās alas, kur mēs bijām jutušies tik droši.

Beidzot sāka aust gaisma.

Laikam gan nevienu rīta blāzmu mēs nebijām sagaidījuši ar tik nošļukušu dūšu.

Un mēs cieši apņēmāmies, ka šāda nakts būs pēdējā mūsu mūžā.

Mēs atcerējāmies mūsu vecāku taisītās ligzdas un ķērāmies pie darba.

Ligzda, protams, iznāca ļoti nejēdzīga, bet mūsu pieticīgās prasības tā pilnībā apmierināja.

Kad mūsu darbs tuvojās beigām, saule jau bija uzlēkusi un tās siltie stari izgaisināja mūsu pagājušās nakts baigās atmiņas.

Bet pēc kārtīgā darba mums uzradās milzīga apetīte, un tā­dēļ mēs devāmies meklēt ko iekost, bet pēc tam priecīgā garā nodevāmies savām ikdienišķajām sportošanām.

Mūsu sajūsma bija tik liela, ka vairākas dienas mēs nespē­jām no ūdens izkāpt. Mēs aizmirsām pat ēšanu.

Jaunuzceltais mājoklis bija aizmirsts; naktis mēs pavadījām pie strauta kokos, lai no rīta varētu tūlīt pat sākt kuģošanu.

Aiz lieliem priekiem mēs aizmirsām pat to, ka kaut kur ne visai tālu dzīvo mūsu ienaidnieks - Sarkanacainais Glūniķis.

Mēs izmēģinājām daudzus stumbrus un nācām pie atziņas, ka tievs un viegls stumbrs ir vieglāk uz priekšu dzenams un attīsta lielāku ātrumu. Novērojām arī to, ka īsie stumbri ir vieglāk stūrējami.

Mūsu atklājumi ar to vien nebeidzās. Reiz mēs, sēdēdami katrs uz sava stumbra, saķērāmies kopā un tūliņ pamanījām, ka stumbri uzreiz kļuva ļoti stabili un ūdenī vairs nevēlās ap­kārt.

Ar vienu roku mēs turējāmies pie baļķa, ar brīvo airējām, cik jaudas.

Katru dienu mēs airēšanā uzstādījām jaunu ātruma re­kordu.

Mūsu novērojumi un pētījumi tālāk tomēr nesniedzās.

Mēs bijām izgudrojuši visprimitīvāko kuģošanas veidu, bet bijām tik truli, ka šā atklājuma nozīmi nesapratām.

Mums ne prātā nenāca, ka stumbrus var sasiet ar elastīgām saknēm un liānām. Mēs bijām apmierināti ar to, ka stumbrus saturējām kopā ar rokām.

Tikai tad, kad mūsu aizraušanās mums jau drusku bija ap­nikusi, mēs sākām naktis pavadīt mūsu ligzdā.

Un te, netālu no mūsu mājokļa, mēs sastapām Ātrkājīti.

Pirmo reizi es viņu ieraudzīju raujam no jauna ozoliņa svaigas zīles.

Viņa bija ļoti klusa un bailīga. Sākumā viņa izturējās ļoti mierīgi, bet, mūs pamanījusi, nolēca no koka un pazuda.

Arī vēlāk mēs viņu šad tad sastapām, bet nesastapuši gājām meklēt gan pie upes, gan mežā.

Beidzot pienāca diena, kad viņa no mums nebēga. Taisni otrādi - viņa mūs gaidīja un viņas balsī bija saklausāmas mai­gas un aicinošas skaņas.

Bet ari tad vēl mums neizdevās tai tuvāk piekļūt.

Kad viņai likās, ka mēs esam jau pārāk tuvu, viņa skrēja projām, bet, labu gabalu noskrējusi, atkal apstājās, mūs atkal klusi un maigi aicinādama.

Tā mēs draiskojāmies vairākas dienas. Ilgs laiks pagāja, iekams mēs ar viņu tuvāk iepazināmies.

Beidzot tas notika, un Ātrkājīte sāka ar mums spēlēties.

Ātrkājīte man bija iepatikusies no pirmā acu uzmetiena. Viņa bija ļoti skaista un atstāja labu iespaidu. Tik laipnu un skaistu acu man nekad nebija nācies redzēt.

No mūsu sievietēm, kuras, salīdzinot ar Ātrkājīti, bija tīrās raganas, šī meitene krasi atšķīrās.

Viņa nekad nedusmojās, nikni un mežonīgi nekliedza, un es jutu, ka viņa drīzāk vairās no ķildošanās un kaušanās, nekā izrāda patiku šādās sadursmēs ņemt dalību.

No viņas, likās, izstaro savāds maigums. Šo maiguma ie­spaidu, protams, radīja viņas auguma siluets un sejas panti.

Viņai bija lielas acis, kuras nebija tik dziļi iegrimušas dobu­mos kā mūsu sievietēm. Uzacis bija taisnas. Deguns nebija liels.

Mūsu ciltij deguni bija mazi, plakani un uz augšu uzslieti, tā ka nāsis bija skaidri redzamas. Ilkņi rēgojās kā meža cūkām, augšējā lūpa nokārusies un apakšējā izslieta uz āru.

Ātrkājītei šādu pazīmju nebija. Viņas ķermenis, izņemot muguru, roku un kāju stilbus, nebija spalvains. Gurni gan bija pašauri, bet toties ikriem bija ļoti pareiza un skaista forma.

Uz Ātrkājīti lūkodamies, es domāju, ka viņa laikam pieder pie Ugunsļaužu cilts. Var jau būt, ka viņas vecāki pieder pie augstākas sugas.

Atkārtoju vēlreiz, ka viņa krasi atšķīrās no mūsu sievietēm, tāpēc man uzreiz iepatikās.

Viņas graciozās kustības un maigums mani dziļi valdzināja.

Viņa nekad nesadusmojās un nebija īgna. Likās, ka kauša­nās viņu neizsakāmi baida. Mazāko briesmu gadījumā viņa trūkās kājās, lai acumirklī pazustu. Tādēļ es viņu sāku dēvēt par Ātrkājīti.

kādas pārdzīvo ikviens no mums, ja sapni gadās krist no galvu reibinoša augstuma.

Un tas ir tādēļ, ka ari Lielzobim ir bijuši divi "es". Viens "es"- viņš pats, un otrs "es" - tā svešā, nepazīstamā būtne, kura darbojās tikai pirmā "es" miegā, vezdama Lielzobi uz to tālo pagātni, kad cilvēki - nākamie cilvēki - dzīvoja rāpuļu, spārnotu briesmoņu un sen izmirušu pūķu veidā. Bet dažreiz šie sapņi sniedzās vēl tālāk, vēl dziļāk, paceldami miglas plī­vuru, kurš no mums slēpj laikmetu, kad tie paši cilvēka dīgļi, viņa pirmatnējās formas mazu un niecīgu dzīvnieciņu veidā ņudzēja jūru un upju dibenā.

Es nevaru un ari neiedrošinos turpināt savu domu pave­dienu. Visas šīs lietas ir pārāk miglainas, pārāk komplicētas, pārāk draudošas.

Es tikai gribēju nedaudz pieskarties tām perspektīvām, kas mani radīja nojausmu par dzīvās radības evolūcijas gaitu. Evo­lūcijas, kura pārvērta pērtiķi par cilvēku, bet pirms tam - rā­puli par pērtiķi.

Bet tagad es lūkošu turpināt savu stāstu.

Starp Ātrkājīti un citām viņam pazīstamām sieviešu kārtas būtnēm Lielzobis lielu atšķirību nesajuta. Viņš nenojēdza, ka Ātrkājīte ir radījums ar smalkākiem sejas pantiem, skaistākām un platākām acīm, ka viņas seja ir simetriska un deguns nav gaisā uzrauts un plakans. Viņš uz Ātrkājīti neskatījās kā uz skaistuma ideālu.

Es, skatīdamies uz Ātrkājīti ar Lielzobja acīm un prātu, re­dzēju tikai jaunu mātīti, kurai bija lielas acis, kura mani maigi aicināja pie sevis un kura nekad neskrāpējās.

Neapjēgdams, kāpēc, es labprāt spēlējos ar Ātrkājīti un kopā postīju putnu ligzdas.

Jāatzīstas, ka viņa man daudz ko iemācīja. Galvenokārt tas sakāms par kokos kāpšanu.

Viņa bija ļoti veikla, spēcīga, un viņas kustības neierobe­žoja nekādi apģērba gabali.

Un tieši tajā laikā starp mani un Ļepausi iestājās tāda kā at­svešināšanās, kuru par naidīgu gan nevar saukt.

Ļepausis bija pasācis bieži apciemot manas mātes koku. Cik es nopratu, tad viņu interesēja mana pusmāsa. Pļāpa gan esot sākumā rūcis, bet vēlāk samierinājies ar biežajiem Ļep- auša apciemojumiem.

Turpat kaimiņos dzīvoja daudz citu bērnu. Tie bija mono- gāmu pāru atvases. Ātrkājīti ievilkt šai sabiedrībā man neiz­devās.

Man vajadzēja tikai tuvāk pieiet māsai, kad Ātrkājīte jau grasījās pazust. Es atceros, ka reiz es ar varu viņu mēģināju piespiest piedalīties spēlēs. Viņa atkāpās, bailīgi apkārt lūkoda­mās, uzrāpās kokā un sāka mani klusi un žēli saukt pie sevis.

Tādā kārtā es pamazām atradu no Ļepauša sabiedrības un viņa jaunajiem draugiem, bet sirsnīgi iedraudzējos ar Ātrkājīti, lai gan vēl arvien nezināju, kur viņa dzīvo.

Protams, ja nebūtu noticis kas neparedzēts, mēs būtu pa­vairojuši monogāmo pāru skaitu. Mūsu sirsnība bija abpusēja.

Bet tad nāca šis negaidītais notikums.

Kādā rītā, kad saule vēl nebija uzlēkusi un Ātrkājīte vēl ne­bija ieradusies, mēs abi ar Ļepausi bijām aizgājuši līdz upei.

Mēs tikko kā bijām nobraukuši ar baļķi no krasta, kad iz­dzirdējām negantu rēkšanu.

Tas bija Sarkanacainais Glūniķis.

Viņš sēdēja uz vētras izgāztu koku gubas un lūrēja uz mūsu pusi. Viņa zvērojošās acis nevēstīja neko labu.

Mēs šausmīgi sabijāmies, jo tuvumā nebija alu ar šauru ieeju, kurā mēs varētu paslēpties.

Par laimi, mēs atradāmies uz ūdens, pēdu divdesmit attā­lumā no krasta.

Šo apstākli apjauzdami, mēs nedaudz nomierinājāmies.

Glūniķis nokāpa no koku kaudzes un, pie ūdens pienācis, sāka nikni sist sev pa krūtīm.

Mūsu baļķi atradās blakus. Baļķus kopā turēdami, mēs sā­kām Glūniķi kaitināt.

Sākumā mūsu smiekli skanēja nedroši, bet, redzēdami, ka mūsu ienaidnieks mums netiek klāt, mēs smējāmies aizvien skaļāk.

Nav šaubu, ka agri vai vēlu mūsu cilts šo problēmu būtu at­risinājusi, bet Ugunsļaužu uzbrukumi un manu ciltsbrāļu pa­niskā bēgšana mūsu attīstību apturēja uz gadu simtiem.

Grūti pateikt, cik daudz posta un nelaimes mūsu ciltij at­nesa šī bēgšana un tas, ka Ugunsļaudis ieņēma mūsu teritoriju.

Manas personīgās domas ir tās, ka šī bēgšana mūsu cilti ir iznīcinājusi, jo visi, kas vien varēja, aizgāja uz upes ieteku pie aukstās jūras un tur izmira.

Apstākļi jaunajā vietā nebija tādi, lai varētu viegli izdzīvot.

Rodas jautājums: kā gan es varēju šo krīzi pārdzīvot?

Bet ko tur steigties? Stāstīšu visu pēc kārtas.