Pirms Ādama

6. nodaļa

Kad es otrā dienā redzēju bērnus, kuri spēlēja slēpšanos pie plato alu caurumiem, es nopratu, ka šīs alas nav apdzīvotas un ka tajās neviens neuzdrošinātos naktis pavadīt.

Gulēšanai derēja tikai tās, kurām bija šaura ieeja. Jo šaurā­ka, jo labāka, jo tās nebija pieejamas dažādiem plēsoņām, kuru priekšā mēs bijām gluži bezspēcīgi.

Jau pašā pirmajā rītā es mācījos pienācīgi novērtēt alu šauro ieeju nozīmi.

Pirmajai gaismiņai svīstot, laukumā bija ieradies Plēsēj- zobs - tīģeris.

Daži mūsējie jau bija pamodušies un izgājuši ieelpot tīru gaisu. Nikno ienaidnieku pamanījuši, viņi sabēga atpakaļ alās.

Bet divi cilvēki, būdami pārāk tālu no drošā patvēruma, bija spiesti meklēt glābiņu citur.

Nezinu, kā lai šo divu cilvēku izturēšanos izskaidro. Varbūt bailes viņus uz to spieda. Varbūt viņi juta tīģera tuvošanos, bet, gluži kā norunājuši, viņi reizē ieskrēja platajā alā, kur va­kar vakarā es ar Ļepausi vedu nesekmīgo cīņu.

Tīģerim šī sprauga acīmredzot bija par šauru, jo, neko nepanācis, viņš, ārkārtīgi saniknots, izlēca atkal no alas laukā.

Bija noprotams, ka naktī Plēsējzobam nav bijušas veiksmī­gas medības un tādēļ viņš bija licis visas cerības uz kādu neuz­manīgu divkājaini. Tādēļ, pamanīdams abus bēgļus, viņš tiem uz karstām pēdām bija meties pakaļ. Bet bēgļi laimīgi izspruka un brīdi vēlāk lūkojās laukā no otras alas.

Nometnē izcēlās negants troksnis. Alu iedzīvotāji, piespie­dušies cits pie cita, brēca un kliedza cik jaudas: kā ārprātīgi vi­ņi žestikulēja un briesmīgi šķobījās un vaibstījās.

Šādi žestikulēt viņus spieda savāds instinkts. Bija ļoti liels niknums, lai gan bailes dominēja. Skaidri atceros, ka arī es tā­pat žestikulēju, spārdījos un gaudoju, bet nevis tāpēc, ka tā da­rīja mani ciltsbrāļi. Nē. Mani uz to spieda savāds iekšējs spēks; tas man pavēlēja žestikulēt un gaudot mežonīgās skaņās, sa- sliet spalvas, un tas pats spēks pildīja manu dvēseli ar mežonī­gām bezprāta dusmām.

Ilgu laiku vecais tīģeris skraidelēja ap alu ieejām, bet bēgļi čūskas lunkanumā slapstījās, pārbēgdami caur šauro spraugu uz neapdraudēto pusi.

Tai brīdī arī mēs, it kā būtu norunājuši, uzsākām cīņu.

Tīģerim izlecot no alas, mēs viņu apbērām ar akmens lietu. Tas Plēsējzobu galīgi saniknoja, un viņš vērsās pret mums.

Izstiepdamies visā garumā, viņš taisīja milzīgu lēcienu un sāka rāpties stāvajā klintī.

Mēs visi paslēpāmies alās, bet tīģeris, kurš nespēja pie klints noturēties, nokrita augšpēdus lejā, krītot savainodams kāju.

Mūsu ala bija pašā klints galotnē, tādēļ mēs par Plēsējzobu daudz nebēdājām.

Alā es ilgi nevarēju nociesties. Gribējās paglūnēt uz klints šķautni. Un tas bija tieši laikā, jo es pirmais pamanīju tīģera krišanu un aiz prieka skaļi iekliedzos.

Visa nometne atkal bija kājās, un simtiem roku lingoja ak­meņus, ka prieks bija skatīties. Bet bija grūti trāpīt, jo arī ar ievainotu kāju tīģeris lidot lidoja pa laukumu.

Nekad vēl nebiju redzējis šo dižo dzīvnieku tik pazemojošā stāvoklī. Viņa lepnums bija sāpīgi aizskarts. Viņš, atkāpdamies no akmeņu krusas, lēni soļoja uz upmalu un, pie ūdens piegā­jis, skatījās uz mums ar liesmojošu skatu, rādīja milzīgus il­kņus, nežēlīgi kūla ar asti savus sānus un plātīja rīkli, gribē­dams uztvert krītošos akmeņus.

Es nomērķēju un sviedu, trāpīdams pa Plēsējzoba pašu de­gungalu. Viņš palēcās, no pārsteiguma un sāpēm rēkdams un sprauslodams.

Plēsējzobs bija uzvarēts un to labi apzinājās.

Tomēr viņš atguva pašsavaldīšanos un lepni un nesteigda­mies sāka soļot uz mežmalu.

Pāris reižu viņš apstājās, lai apskatītu mūs ar uzmanīgu un izsalkušu skatu.

Mēs atbildējām ar skaļiem bļāvieniem, svilpieniem un smiekliem, labi zinādami, kādas sekas būs šim izaicinājumam. Un mēs nebijām vīlušies.

Tīģeris no jauna nāca uzbrukumā, un kauja izvērtās par komisku spēli.

Bet atjaunotā cīņa nevilkās ilgi. Tīģeris apdomājās un pār­trauca neveiksmīgo cīņu. Vēl tagad es skaidri atceros viņa acis, no kurām viena bija aizpampuši un asiņaina, un lēnos soļus, kad viņš, valdīdams negantās dusmas, nesteigdamies atstāja kaujas lauku. Bet, krūmqs ticis, viņš aizrikšoja ātrā gaitā, retu­mis klusu un sāpīgi ierēkdamies.

Acumirklī visi atstāja alas un trokšņodami sāka aplūkot tī­ģera nagiem saskrāpētās klintis. Tad pūlis atcerējās arī abus bēgļus un piegāja pie lielās alas.

Viens no bēgļiem bija gandrīz vēl bērns. Lepni viņš nolūko­jās uz pūli.

Bet viņa triumfs nebija ilgstošs. Pieskrēja kāda sieviete - viņa māte, kā to vēlāk dabūjām zināt - un uzbruka triumfētā- jam ar negantu niknumu, plēsa tam matus, ausis un griezīgi spiedza. Gatavā ragana.

Šis beigu cēliens mūs vēl vairāk uzjautrināja, un, viens ot­ram vilnā ieķērušies, mēs aiz sajūsmas sākām vārtīties pa zemi.

Visi mēs dzīvojām bezgalīgās un nebeidzamās bailēs, bet, neraugoties uz to, mēs ļoti mīlējām smieklus un jautrību. Prie­kus mēs vērtējām ļoti augstu un nodevāmies tiem ar visu sirdi. Jautrībai mums nebija robežu. Kaut ko smieklīgāku ieraudzī­juši, mēs vārda pilnā nozīmē aizrijāmies no smiekliem. Un šiem smiekliem taču bija tik daudz iemeslu. Jā, es varu droši apgalvot, ka smieties jau nu mēs pratām.

Tādu pašu godu, ar kādu mēs saņēmām tīģeri, mēs veltījām katram plēsonim, kuram neviļus gadījās iekļūt mūsu teritorijā. Mēs svēti aizsargājām savu taku un upju krastu neaizskaramī­bu, pārvērzdami dzīvi par īstu elli tiem zvēriem, kuri uz īsu lai­ciņu iemaldījās mūsu apkaimē.

Šāda taktika pat niknākiem zvēriem pret mums iedvesa cieņu.

Mēs nebijām tik stipri, izturīgi un droši, cik viltīgi, un šī vil­tība kopā ar neapzinātu apķērību un dabisku veiklību palīdzē­ja mums izkulties sveikā cauri briesmīgajai, ienaida pilnajai aizvēsturisko laiku atmosfērai.

Kā jau es teicu, Ļepausis bija par mani gadu vecāks. Viņš nebija spējīgs man kaut ko pastāstīt par savu pagātni, tādēļ es, nekad viņa māti neredzēdams, turēju šo zeņķi par bāreni.

Jāpiezīmē, ka tēviem mūsu sabiedrībā bija ļoti maza no­zīme.

Ģimenes dzīve vēl atradās visprimitīvākajā stadijā, un pāri, kuri tikko vakar bija sagājuši kopā, šodien jau ķildojās un šķīrās.

Mūsdienās cilvēki dara tāpat, lai gan tagad tas notiek ar laulības šķiršanas procedūru. Tas, liekas, ir likumīgāk, bet bū­tība jau tā pati.

Bet mums, lūk, likumu arī nebija.

Mēs darījām to, kas iepatikās, vadīdamies pēc stihiskiem likumiem.

Bet, neraugoties uz šādiem apstākļiem, sabiedrībā sāka jau parādīties monogāmijas pirmās pazīmes. Vēlāk šī monogā- mija tām ciltīm, kuras to bija pieņēmušas, deva lielu varu un nozīmi.

Jau pat tai laikā, kad es rados pasaulē, šur tur varēja sastapt uzticīgus un mīlestībā vienotus pārīšus, kuri dzīvoja, nošķīru­šies no lielā pūļa.

Dzīve lielajā barā monogāmiju ļoti maz vai, pareizāk sakot, nemaz neveicināja. Tādēļ šie pāri meklēja vientulību. Ilgus ga­dus viņi dzīvoja savrup, par pūli nelikdamies ne zinis, lai gan, dzīvesbiedram nomirstot, palicējs nekavēdamies sagādāja sev jaunu līdzbiedri.

Jau pašās pirmajās dienās pēc ierašanās nometnē manu prātu stipri nodarbināja tās nesaprotamās un lielās bailes, ku­ras visiem ļaudīm piemita tik lielā mērā. Šīs bailes, kā es varē­ju noskārst, radīja ziemeļaustrumu puse, jo uz turieni ļaudis arvien raudzījās klusi un nospiestu garu.

Jau tad, kad Ļepausis mani pirmo reizi aizveda burkānos, kas auga tieši ziemeļaustrumos, es pamanīju, ka mans biedrs ir apklusis un soļo, galvu nokāris.

Neskatoties uz to, ka, jo tālāk no nometnes, jo sulīgāki un resnāki bija burkāni, Ļepausis turēja par labāku apmierināties ar sīkām un niecīgām saknītēm.

Kad es gribēju iet tālāk, viņš kliedza un sita man pa galvu.

Es tūdaļ nopratu, ka ziemeļaustrumos mums uzglūn reālas briesmas. Bet Ļepauša leksikā bija pārāk maz vārdu, lai šo briesmu cēloni un raksturu man izskaidrotu.

Bet visu laiku, kamēf es ēdu sulīgos burkānus, Ļepausis rūca un, kā mācēdams, sunīja mani.

Es neko nesapratu, bet tomēr visu laiku biju modrs, lai gan tieši nekādu briesmu neredzēju.

Bez tam, es turējos tuvu kokiem, lai, briesmām tuvojoties, paslēptos zaros. Ne lauva, ne tīģeris mani tad nenoķertu.

Kādā vakarā nometnē izcēlās liels uztraukums. Visa cilts drebēja bailēs. Ļaudis paslēpās uz klints un bailīgi rādīja ar pirkstiem uz ziemeļaustrumiem.

Nezinādams, ko tas nozīmē, es steigšus paslēpos alā.

Tikai pēc ilga laika es iedrošinājos palūkoties uz to pusi un pirmo reizi mūžā ieraudzīju noslēpumaino parādību - dūmus.

Tas bija vislielākais "radījums", kādu es jebkad biju redzē­jis. Tas man atgādināja milzīgu čūsku, kura ir pacēlusies stāvus uz astes gala, ar galvu skar koku galotnes un klusi un ritmiski šūpojas no vienas puses uz otru.

Tomēr instinktīvi es sapratu, ka dūmi paši par sevi nav baiļu un briesmu cēlonis, bet tikai briesmu vēstnesis.

Es jau nezināju, ko šie dūmi sola, par ko liecina, ko sevī slēpj, un neviens no mūsējiem man to nespēja paskaidrot.

Bet ilgi šī neziņa neturpinājās.

Drīz vien es uzzināju, ka dūmi vēsta par kaut ko, kas ir draudošāks par lauvu, nežēlīgāks par tīģeri un čūsku, ka tos rada viscietsirdīgākais pasaules radījums. Par tādu vismaz mēs visi viņu uzskatījām.