Vēlmju akmens

desmitā nodaļa

Nākamajā rītā Kolins piezvanīja atkal. Savienojums nebi­ja daudz labāks kā iepriekšējā reizē. Mamma un pārējie aiz­brauca, viņš sacīja. Drīz viņi tevi apraudzīs.

- Un tu pats? Džemma centās runāt tik skaļi, cik spēja. Kad tu atgriezīsies?

- Nezinu. Varbūt dažas dienas. Palīdzēšu ar tīrīšanas dar­biem. Vai ilgojies pēc manis?

- Jā, viņa atbildēja.

Piepeši atskanēja kaut kas līdzīgs blīkšķim, un Kolins ieru­nājās tikai pēc minūtes. Man tagad jāiet, gribēju tikai tev pateikt, ka neviens nav cietis. Satiksimies, kad atgriezīšos.

Pēc sarunas Džemma vēl kādu brīdi turēja telefona klau­suli rokā. Bija tik labi apzināties, ka Kolins viņai piezvanījis, lai arī ir tik ļoti aizņemts.

Līdz pēcpusdienai pētnieciskais darbs ritēja ļoti labi. Iedziļinoties materiālos, viņai nācās sev atgādināt, ka tiek veidota ģimenes vēsture. Viņai nebija jāievēro tik liela pre­cizitāte kā parasti. Šis vairāk bija darbs priekam, lai ģime­nei būtu patīkami. Vai, runājot konkrētāk, misis Freizerei.

Džemma bija izvēlējusies racionālu pieeju. Viņa nevēlējās rakņāties viduslaiku vēsturē, bet vairāk pētīt deviņpadsmi­to gadsimtu. Gribējās uzzināt vairāk par vēstuli, kuras frag­mentu viņa bija izlasījusi. Kas bija Džūlians? Un kas ir "tā sieviete, kurai nerūpēja viņa nāve"? Kad Džemma bija izska­tījusi Džoslinas veidotos ģenealoģijas dokumentus, viņas no­sūtīja viena otrai vairākas elektroniskā pasta vēstules. Nevienu Džūlianu viņas nebija atradušas.

Toties bija divas Temzinas. Viena Oldridža, otra Frei­zere. Ja vēstulē pieminētais bijis Amerikas Pilsoņu karš, tad rakstītājai vajadzēja būt Temzinai Freizerei, jo Temzina Ol­dridža nomira pirms šī kara. Taču šie vārdi lika Džemmai domāt par sakarībām.

Džemma aizrakstīja Džoslinai un pavaicāja, ko viņa zina par Temzinām. Džosija atbildēja, ka var pateikt tikai datu­mus. Viņa nezināja, vai kaut viena no Temzinām bijusi pre­cējusies un dzemdējusi bērnus. "Oldridžiem bija tendence ra­dīt bērnus, kuru tēvs nedzīvo ģimenē," Džosija rakstīja. "Un par to mēs mēdzam ķircināt Trisu. Turklāt Oldridži un Frei­zeri bijuši draugi. Viņi precējās savā starpā jau kopš laika, kad apmetās šajā pilsētā."

"Liekas, ka šī draudzība nav mainījusies," Džemma uz­rakstīja.

"Šajā pilsētā nemainās nekas," Džosija atbildēja. "Es sa­vu meitu nosaucu par Edilīnu."

Viņas rakstīja viena otrai vēl vairākas elektroniskā pasta vēstules, un beigās Džosija paziņoja, ka arī piedalīsies pik­nikā kopā ar savu ģimeni. "Pat Roja slavēja tevi par to, kā tu izglābi to zēnu. Viņa domā, ka vairums sieviešu raksturī­ga upura pozīcija. Viņas tikai nogaida, kas notiks. Piknikā būs arī manas labākās draudzenes Sāra un Tesa. Abas ir gai­dībās un mēdz sacensties, kura vairāk spēs apēst. Pagaidām uzvar Tesa."

Džemma smaidīja un uzrakstīja, ka nespēj vien sagaidīt, kad varēs ar viņām visām iepazīties. Pēc tam viņa atkal ķērās pie darba. Viesu namiņu apciemoja misis Freizere at­brauca ar nelielo kravas auto, kuram uz melnā pārsega bija uzzīmēts zelta kronis.

- Tā mans dēls Lenijs izdomāja pajokot, misis Freizere sacīja, taču nešķita, ka viņai šāds joks liktos nepatīkams. Vi­ņa aizrautīgi klausījās visā, ko stāstīja Džemma, jo īpaši par Vēlmju akmeni. Vai jābūt Freizeru asinsradiniekam? Vai jā­būt dzimušam šajā ģimenē, lai šādi piepildītu vēlēšanās? viņa vaicāja.

- To es nezinu, Džemma atbildēja, pārsteigta par kun­dzes aizrautību. Viņai jau gribējās teikt, ka stāsts par Vēlmju akmens maģiskajām īpašībām ir tikai ģimenes mīts, tomēr viņa neko nesacīja. Izskatījās, ka misis Freizerei ir kāda vē­lēšanās un viņa karsti alkst, lai tā piepildītos. Džemma ne­spēja iedomāties, ko gan šī sieviete vēl varētu vēlēties, ja viņai jau bija itin viss.

- Turpini strādāt, dārgā, misis Freizere sacīja un pasnie­dza viņai kredītkarti. Šī ir tā pati, ko Reičela lieto, pērkot visu saimniecībā nepieciešamo. Nopērc visu, kas tev vaja­dzīgs darbam.

- Un ugunsgrēks? Džemma vaicāja, pirms misis Freize­re devās projām.

- Nebija tik briesmīgi, viņa paskaidroja. Daudz pos­tījumu, taču neviens nav cietis. Nu jau kļūst labāk, viss tiek kontrolēts.

- Kolins sacīja, ka viņš palīdz sakopšanas darbos.

Misis Freizere pasmaidīja. Mans dēls tev zvanīja?

- Tikai pāris reižu, Džemma sacīja un jau vēlējās, kaut nebūtu to darījusi. Džīna bija Freizeru ģimenes mīlule.

- Jauki, misis Freizere noteica un iekāpa savā kravas auto. Projām braucot, viņas sejā joprojām rotājās smaids.

Džemma netērēja laiku, lai mēģinātu saprast, ko īsti nozīmē­ja misis Freizeres mīklainais smaids. Viņa atkal ķērās pie darba.

Misters Freizers iegriezās pie Džemmas, lai iedotu viņai algas čeku. Kad Džemma vēlējās pastāstīt par izpētes rezul­tātiem, likās, ka viņš tik tikko pretojas miegam, bet uzreiz atdzīvojās, tiklīdz Džemma pateica tikai vienu vārdu: Morgans.

- Henrijs Frederiks Stenlijs Morgans dibināja šo kompā­niju tūkstoš deviņi simti devītajā gadā Molvērnlinkā Vusteršīras grāfistē. Pirms dažiem gadiem es no viņa dēla Pītera nopirku divus Morgan auto. Diemžēl Pīters jau ir miris. Ta­gad es gribu dabūt Aero Supersport.

Džemma iepleta acis. Tie taču maksā…

- Kuš! misters Freizers sacīja. Ja pateiksi Alijai, tev nāksies sēsties tai mašīnai pie stūres.

- Esat dzirdējis, cik ļoti man patika vadīt Kolina džipu?

- Es dzirdēju tikai to, ka tu brauci ar viņu kopā un nespiedzi. Misters Freizers paraudzījās uz Džemmu, it kā vē­lēdamies pateikt, ka viņa ir lieliski tikusi galā. Viņš jau kāpa savā mazajā melnajā kravas auto, kuram uz pārsega uzkrā­sotas sarkanas svītras, bet tad pagriezās un piebilda: Ak jā. Lenijs esot redzējis ierakstu, kā tu kāpi Kolinam uz ple­ciem. Viņš teica, ka esot tevī iemīlējies.

- Tas salauzīs Ailas sirdi, Džemma attrauca. Misters Freizers iesmējās un aizbrauca.

Divas reizes pie Džemmas atnāca Šeimuss. Kluss jaunie­tis, kurš runāja ļoti maz, taču viņai šķita, ka puisis ir ārkār­tīgi vērīgs un pamana ļoti daudz. Kad Šeimuss pie Džem­mas ieradās pirmo reizi, viņa mēģināja pastāstīt par to, ko jau paguvusi noskaidrot viņa dzimtas vēstures izpētē. Izska­tījās, ka, līdzīgi tēvam, viņš par šo jautājumu neizrāda ne­kādu interesi.

Strādājot ar liela auguma sportiskiem jauniešiem, Džem­ma bija sapratusi, ka šie puiši allaž jūtas izsalkuši. Viņa uz­aicināja Šeimusu apsēsties uz dīvāna, bet pati devās pagata­vot viesim sviestmaizi. Viņam līdzi bija allaž neiztrūkstošā zīmēšanas mape; kamēr Džemma gatavoja milzīgu sviest­maizi ar gaļas šķēlēm un citām garšīgām lietām, ko vien va­rēja sameklēt savā ledusskapī, puisis šo to paguva uzskicēt. Džemmai nebija kartupeļu čipsu, un viņa nolēma izlīdzēties ar šķēlītēs sasmalcinātiem burkāniem. Viņa nolika uz galda šķīvi ar ēdienu un ceturtdaļpintes lieluma krūzi ar ledus tē­ju, bet pati atsāka pētīt dokumentus.

Pēc stundas viņa, sēdēdama uz grīdas papīru un grāma­tu ielenkumā, paraudzījās uz Šeimusu. Tagad viņš bija iekār­tojies uz krēsla un zīmēja. Džemma turpināja strādāt un nepievērsa viņam uzmanību. Apmēram pēc stundas viņš de­vās projām. Puisis neteica ne vārda, vien pamāja atvadu svei­cienu.

Nākamajā dienā viņš ieradās atkal. Izdzirdējusi klauvē­jienu, Džemma atvēra durvis. Tieši tobrīd viņa lasīja dažā­das vēstules un nevēlējās pārtraukt šo nodarbi. Likās, ka Šei­muss to saprot. Viņš ar rokas mājienu norādīja, lai Džemma apsēžas uz grīdas. Pēc tam viņš devās uz virtuvi un jau pēc dažām minūtēm nolika zemē viņai blakus paplāti ar sviest­maizi un tēju. Džemma viņam uzsmaidīja, viņš apsēdās krēs­lā un ķērās pie savas sviestmaizes. Nākamajā reizē, kad Džemma paraudzījās uz Šeimusu, viņš aizrautīgi zīmēja. Vi­ņa nepamanīja, kad puisis devās projām.

Tajā vakarā ārpusē pie viesu namiņa durvīm uzradās di­vi sēžamspilveni, un Džemma bija pārliecināta, ka tos sagā­dājis Šeimuss. Ieradās Reičela, lai paņemtu tukšās bļodas. Viņa atnesa pārtikas papildinājumu. Vēl kaut ko no "pār­palikumiem", kā tas tika nodēvēts. Tiesa, bija redzams, ka ēdiens uz lielākās daļas šķīvju nav pat aizskarts, un Džem­ma saprata, ka tie gatavoti īpaši viņai.

- Vēlmju akmens, hmm? Reičela bez jebkāda ievada pa­vaicāja.

- Vai esi par to dzirdējusi?

- Misis F taču vairs nerunā ne par ko citu. Viņa bažījas, ka Vēlmju akmens viņas vēlēšanos neizpildīs, tāpēc lika mis­teram F trīs reizes atkārtot: "Es gribu mazbērnus." Tagad gaidu to dienu, kad Lenijs paziņos, ka vienai no viņa mei­tenēm gaidāms bērns.

- Ceru, ka tā nebūs Aila, Džemma noteica, un abas iesmējās.

Kad Reičela iekāpa savā apvidus automašīnā, kas bija no­krāsota zaļganos aizsargkrāsas toņos, Džemma sacīja: Nu jau vairākas dienas neesmu saņēmusi nekādas ziņas no Ko­lina. Nekas ļauns taču nav atgadījies tajā ugunsgrēka vietā, vai ne?

- Mums arī nav nekādu ziņu, Reičela paskaidroja. Ko­lins vada helikopteru, tāpēc viņam tur ir ļoti daudz darba. Vai sailgojies pēc viņa?

- Nu, vienkārši… Džemma aprāvās un pašūpoja galvu. Man tikai gribējās zināt, ka viņam nekas nekaiš.

- Tev gan būs grūti izvēlēties. Kolins un doktors Triss…

- Triss ir tikai draugs. Tas arī viss. Es viņu gandrīz ne­maz nepazīstu. Arī Kolins ir draugs, un arī viņu es nemaz tik labi nepazīstu, bet… Kad Reičelas sejā parādījās smaids, Džemma nolēma, ka pareizāk būs paklusēt.

- Draudzība ir varena lieta, vai ne? Reičela noteica, un tad automašīna aiztraucās lielās mājas virzienā.

Neviens Džemmai nepalīdzēja turēties tālāk no Kolina…

* * *

Nākamajā rītā Džemma pamodās jau pulksten četros un vairs nespēja aizmigt. Dažus pēdējos gadus viņa dienu bija pieradusi sākt ar enerģisku treniņu. Tagad šādu aktivitāšu trūkums darīja sievieti nemierīgu. Piecos viņa padevās, pie­cēlās, apģērbās un aizgāja uz virtuvi gatavot sev brokastis. Ārā joprojām valdīja tumsa. Piepeši viņa izdzirdēja klauvē­jienu pie stikla durvīm un ieraudzīja kādu cilvēku. Likās, ka viņam uz sejas ir maska. Džemma salēcās, taču jau pēc da­žiem mirkļiem atskārta, ka tas ir Kolins. Viņa piegāja pie dur­vīm un tās atslēdza.

- Priecājos, ka tu biji aizslēgusi durvis, viņš sacīja ienāk­dams.

Kolins izskatījās briesmīgi. "Maska" bija sodrēji un kvē­pi, kas bija tik biezi pārklājuši viņa seju, ka āda vairs nebija saskatāma.

- Nāc un apsēdies! Tu izskaties pārguris, Džemma teica.

- Nē, es negribu nosmērēt tev visas mēbeles. Atvedu Periju un jau grasījos doties mājās, bet ieraudzīju gaismu tavā logā. Nolēmu pārliecināties, vai viss ir kārtībā. Kas tur tā smaržo?

- Ak! Džemma iesaucās un aizsteidzās uz virtuvi. Tī­tara gaļas šķēles! Atgriezusies viņa pamanīja, ka Kolins iz­skatās izsalcis. Un kad tu pēdējo reizi ēdi?

- Nezinu. Kaut kad vakar. Viņš ar plaukstu pieskārās durvīm. Man jātiek mājās un…

- Es sagriezu papriku un sīpolus. Man ir arī olas un siers. Es gatavoju lielisku omleti. Esmu nopirkusi arī Elijas gata­voto septiņu graudu maizi. Tā gan ir dažas dienas stāvēju­si, bet, ja uzziedīšu labi daudz sviesta, tu to nemaz nepa­manīsi.

Džemma redzēja, ka Kolins padodas. Kad viņa ar rokas mājienu aicināja vīrieti uz virtuvi, viņš piegāja pie letes un apsēdās uz augstā krēsla. Džemma aši piepildīja glāzi ar apelsīnu sulu, un viņš to vienā malkā izdzēra. Ar sviestu dās­ni apziestā maize tika notiesāta, kamēr Džemma gatavoja omleti no četrām olām. Piparus un sīpolus viņa jau bija sa­griezusi iepriekš un apcepusi eļļā. Tagad kopā ar sieru viņa to visu uzlika uz omletes un nolika pilno šķīvi priekšā Koli­nam.

Kamēr viss ēdiens nebija notiesāts, Kolins nebilda ne vārda.

- Vai jūties labāk? Džemma vaicāja, kad viņš pacēla galvu.

- Daudzkārt labāk, Kolins atbildēja un plati nožāvājās. Viņš mēģināja ar plaukstu aizklāt muti, bet tikai vēl vairāk notraipīja seju ar kvēpiem.

- Un cik sen tu neesi gulējis?

- Domāju, ka dienas trīs. Viņš lēnām cēlās kājās. Džemma, tu esi īsts dārgums. Liels paldies. Man jātiek mā­jās un jānomazgājas. Āda niez. Un man jāpaguļ.

Kad viņš, sperot soli, paklupa, Džemma satraucās, ka šā­dā stāvoklī viņam jāvada automašīna. Džemma uzlika roku Kolinam uz muguras un pastūma vīrieti uz savas guļamista­bas pusi. Duša ir labajā pusē. Nesteidzies.

- Drēbes… viņš teica.

- Man ir viens liels svīteris, tajā varētu satilpt jūs abi ar Šeimusu kopā. Un man ir arī piemērotas treniņbikses. Dro­ši! Kad būsi nomazgājies, aizvedīšu tevi uz mājām, un varē­si izgulēties.

Viņš šķībi uzsmaidīja Džemmai, un baltie zobi novizēja uz netīrumiem klātās melnās sejas fona. Desmit minūtes, viņš sacīja.

Džemma nolūkojās, kā Kolins iziet no istabas. Saklausī­jusi ūdeni šļakstāmies, viņa nespēja turēties pretī alkām, kas pāršalca augumu. Kails Kolins tikai dažu soļu attālumā… Viņa pagatavoja kulteni no divām olām, paēda brokastis un sa­kopa virtuvi. Izdzirdējusi, ka ūdens pārstājis līt, viņa atce­rējās par apsolītajām drēbēm un atskārta, ka vispirms vaja­dzēja tās sameklēt un nolikt tā, lai viņš varētu paņemt. Ka­mēr Kolins slaucīsies, viņai būs iespēja ielavīties guļamista­bā un drēbes paņemt.

Istabā viņa ieraudzīja, ka Kolins, dvieli ap vidu aptinis, uz vēdera guļ šķērsām viņas gultai. Viņš bija cieši aizmidzis.

Viņa paspēra dažus soļus tuvāk skapim, taču nespēja ne­skatīties uz gandrīz kailo vīrieša augumu.

Guļamistabā bija tumšs, tomēr blāvā gaisma, kas šeit iespī­dēja no virtuves, ļāva saskatīt vīrieša spēcīgos muskuļus un lika viņa ādai ievizēties zeltainā mirdzumā. Kolina āda pēc dušas vēl bija mitra, un Džemmai ļoti gribējās tai pieskar­ties, lai sajustu viņa siltumu.

Uz mirkli viņa aizvēra acis un ieelpoja Kolina smaržu. Vi­ņai bija sajūta, ka šī cilvēka vīrišķā būtība piepildījusi visu telpu. To varēja saost, sajust, pat izgaršot. Tā ieskāva Džem­mu no visām pusēm.

Kad Džemma atvēra acis, izrādījās, ka Kolins uz viņu ska­tās. Acis puspievērtas, skatiens miegains, taču tikpat kais­līgs kā Džemmai.

Kolins pastiepa roku pretī Džemmai, lūgdams to saņemt.

Viņa nespēja turēties pretī un ar pirkstu galiem pieskārās Kolina delnai. Viņa sajuta, kā pašas plauksta iegulst vīrieša daudzkārt lielākajā delnā.

Viņš pagriezās uz muguras un pavilka Džemmu tuvāk. Vi­ņas brīvā roka atspiedās pret Kolina kailajām krūtīm.

- Es tevi gribēju jau kopš pirmā brīža, kad ieraudzīju, Kolins nočukstēja.

- Ar mani bija tāpat, Džemma atzinās, un Kolins viņu apskāva. Kad abu lūpas saskārās, Džemma juta, ka šis skūpsts ir tieši tāds, kā viņa sapņojusi. Pārāk bieži viņa bija sevi pieķērusi lūkojamies uz Kolina lūpām un domājam par tām. Kad tās pieskārās Džemmas kaklam, viņa atlieca gal­vu. Viņai mugurā bija platās drānas, kādās viņa parasti strā­dāja. Paklausot Kolina lielajām rokām, tās ātri un viegli pade­vās. Viņa plaukstas pieskārās Džemmas ādai.

- Skaista… viņš nomurmināja un ar lūpām meklēja viņas krūtis.

Jau pēc dažām sekundēm viņa gulēja kaila un atplestām rokām sagaidīja Kolinu. Kad viņš uzgūlās Džemmai, viņa novaidējās, izbaudīdama vīrieša svaru. Brīnišķo, smago vī­rieša augumu. Viņa ar kājām cieši aptvēra Kolina vidukli, viņš paņēma Džemmu, un viņa sāka kustēties atdevīgā ritmā.

Pēc dažiem spēcīgiem, ātriem grūdieniem tika sasniegts kulminācijas brīdis.

- Paldies, mazā, Kolins noteica un sabruka. Jau tūlīt vi­ņa sajuta vīrieša kluso elpu uz sava kakla. Viņš bija aizmi­dzis.

Džemma mirkli gulēja rāmi. Viņa neapšaubāmi nejutās ap­mierināta, tomēr bija patīkami apzināties, ka Kolins ir bla­kus. Pēc brīža Džemma nodomāja, ka vajadzētu celties aug­šā, taču nebija viegli novelt Kolinu nost. Viņa pastūma vīrieša plecu, bet tikpat rezultatīvi būtu pūliņi viņas spēkiem izkus­tināt milzu laukakmeni.

- Kolin, viņa klusi sacīja, bet viņš neatbildēja. Kolin! viņa atkārtoja jau skaļāk. Viņš joprojām nekustējās.

Džemma pūlējās izkļūt no Kolina auguma gūsta un, to da­rot, sajuta asas sāpes sānā. Lieliski, viņa nomurmināja. Saplīsa šuves…

Vīlusies viņa iebikstīja Kolinam ar elkoni pa ribām. Viņš kaut ko noņurdēja un novēlās no Džemmas, tomēr labā ro­ka turēja viņu apskautu gluži kā rotaļu lācēnu. Viņš piekļāva Džemmu ciešāk.

- Izbeidz, Džina, viņš sacīja. Ļauj man gulēt. Viņš pagrieza galvu uz otru pusi.

Viņa sastinga un tad skaidri un diezgan skaļi noteica: Es esmu Džemma.

- O, Džemma, Kolins atsaucās. Gudrā un drosmīgā.

Ja viņa šos vārdus būtu uzklausījusi vēl tikai pirms

stundas, tad būtu jutusies iepriecināta. Bet tagad… Viņi abi kaili gulēja blakus, tikko aši izspēlējuši ātrā seksa mir­kli, turklāt un tas bija vēl ļaunāk Kolins bija nosaucis viņu par Džīnu.

Tas prasīja zināmas pūles, tomēr Džemmai izdevās atbrī­voties no Kolina skavām un piecelties. Džemma stāvēja pie gultas un skatījās uz Kolinu. Viņa juta riebumu pati pret se­vi, ka pakļāvusies kaislei un ļāvusi tai nomākt veselā saprā­ta balsi. Džemma zināja, ka ir vienīgā vientuļā sieviete no savu paziņu loka, kura ne reizi nav atļāvusies iesaistīties vie­nas nakts sakaros. Kāda viņas draudzene bija sacījusi, ka šādi sakari ir vienīgais pareizais risinājums. "Nekādu sarež­ģījumu. Jūs kopā aizejat, visu izdarāt, un tad tu dodies pro­jām." Tā sludināja draudzene.

Taču Džemma nekad nebija piederējusi pie šādām sievie­tēm. Var jau būt tāpēc, ka viņa it kā dzīvoja vēsturisko no­tikumu pasaulē, tomēr viņa ticēja, ka sekss nozīmē kaut ko vairāk nekā tikai augumu fizisku saskari.

Nu viņa bija pārkāpusi pati savus noteikumus. Bija pieļā­vusi, ka vienkārša, primitīva iekāre liek viņai aizmirsties.

Viņa pārtrauca par to domāt, jo aptvēra, kā gar sānu tek sīka silta straumīte. Gandrīz tumšajā istabā nekas nebija sa­skatāms, bet, pieskaroties ar plaukstu apsējam, viņa sajuta, ka tas kļuvis mitrs. Sasodīts! Brūce atvērusies.

Džemma iegāja vannas istabā un skaidri zināja tikai vie­nu nekavējoties jātiek projām no viesu namiņa. Viņa ātri saģērbās, daudz neskatīdamās, ko velk mugurā, paķēra somu un automašīnas atslēgas un izgāja ārā. Viņa iekāpa ma­šīnā, tomēr īsti nezināja, kurp doties. Likās tikai prātīgi aiz­braukt pie ārsta, lai viņš apskata ievainojumu.

Kad Džemma nokļuva pie Trisa prakses durvīm, jopro­jām vēl bija ļoti agrs un ielās nemanīja ne dzīvas dvēseles. "Un ko tagad?" viņa nodomāja. "Vai man jāsēž mašīnā un jāgaida, kamēr pilsēta pamostas?"

Pēkšņi pie automašīnas loga kāds pieklaudzināja, un viņa klusi iekliedzās. Aiz stikla vīdēja Trisa glītā seja. Viņam rokā bija krūze ar karstu kafiju. Džemma atvēra automašīnas logu. ' Vai kaut kas atgadījies? Triss vaicāja.

- Sāns asiņo.

- Iesim iekšā, un es to apskatīšu. Viņš atvēra auto dur­vis. Džemma kāpa ārā un paklupa, Triss satvēra viņas roku. Jau pēc dažām minūtēm viņa sēdēja uz kušetes ārsta kabi­netā, un krekls bija pacelts uz augšu. Ārsts bija noņēmis ap­sēju.

- Viss ir labi, Triss sacīja. Mitrs tur ir, taču ne no asi­nīm. Brūce dzīst labi. Liekas, marle ir samirkusi. Vai tu šo­rīt mazgājies dušā vai vannā?

- Es… Džemma ierunājās, bet tad saprata, ka gandrīz nespēj valdīt asaras.

- Vai kaut kas noticis? Triss vaicāja. Džemma? Viņš pakāpās atpakaļ. Es zvanīšu Kolinam.

- Nē! Džemma gandrīz kliedza.

Triss apstājās. Labi. Nezvanām Kolinam. Un kā būtu ar malku viskija?

Džemma pamanījās viņam veltīt kaut ko līdzīgu smaidam. Paldies, taču nē.

Ceļoties augšā no kušetes, ārsts viņai palīdzēja un pēc tam nelaida vaļā viņas roku. Triss pavadīja Džemmu līdz lielam krēslam un lika tur apsēsties. Tad viņš iepretī nolika vēl vie­nu krēslu un apsēdās pats. Un tagad pastāsti, kas lika tev tik ļoti sadusmoties uz mūsu slaveno šerifu.

- Es… Džemma svārstījās, taču Trisa skaistajā sejā vī­dēja kaut kas tik nopietns, ka viņa izlēma uzticēties. Jau pēc dažām minūtēm viņa Trisam bija visu izstāstījusi. Par die­nām, ko pavadījusi kopā ar Kolinu, un to, cik ļoti viņai Ko­lins patīk. Viņš man parādīja māju, ko nopircis, kamēr ne­viens cits par to vēl neko nezināja. Aizbraucis dzēst ugunsgrēku, viņš man no turienes piezvanīja. Jau sāku do­māt, ka mums veidojas nopietnākas attiecības, bet tad viņš mani nosauca par Džīnu. Un visi par viņiem runā kā par pāri, kurš teju, teju apprecēsies, taču Kolins viņu nekad pat ne­piemin… Ja nu vienīgi tajā reizē, kad sacīja, ka viņa palīdzēs izvēlēties mēbeles jaunajai mājai. Džemma aizklāja seju ar plaukstām. Es nezinu, kas īsti notiek. Un nu vēl šisl

Viņa pastāstīja Trisam arī par ātro seksu ar Kolinu.

Džemma pavisam apjuka, jo Triss pasmaidīja. Labi! viņš noteica.

- Labi?! Džemma juta, kā viņu pārņem dusmas. Tu nesaproti! Misis Freizere vienu no pretendentiem uz darba vietu patrieca par seksu ar Leniju. Ja viņa uzzinās, ko esmu izdarījusi, padzīs arī mani. Un es tikko esmu sākusi strādāt, turklāt…

- Es pazīstu Aliju Freizeri visu savu mūžu, arī Leniju, ja reiz par to runājam. Kolins sacīja, ka viņa māte tevi pieņē­musi, jo tev ir interese par pētījumiem. Turklāt, ja katru rei­zi, kad kāds pārguļ ar Leniju, tas būtu ietekmējis viņas lē­mumus, tad jau puse štata iedzīvotāju būtu kaut kur patriekti. Doktors Triss izņēma no kabatas mobilo telefo­nu. Piezvanīšu Reičelai, lai aizved Kolinu no tavas mājas, bet pēc tam mēs abi varētu doties brokastīs.

- Esmu jau paēdusi.

- Tad tu varēsi apēst kaut ko nekaunīgi cukurotu. Vai, vēl labāk, kaut ko tādu, kur daudz šokolādes.

Pat doma par ko tādu lika Džemmai sajusties labāk. Tu esi laba draudzene, viņa pateica un pati izbijās no saviem vārdiem. Es negribēju…

Triss kā atvairoties pacēla roku. Ir jau labi. Mana pēdē­jā draudzene nosauca mani par slēptu homoseksuāli, jo ne­vēlējos viņu precēt.

- Lai saglabātu savu cieņu.

- Un ne nieka nedomātu par manējo, viņš atteica un tad sacīja pa telefonu: Reičela? Ceru, ka neuzmodināju, bet mums ar Džemmu nepieciešama tava palīdzība. Pēc tam viņš izgāja uzgaidāmajā telpā, lai turpinātu sarunu.

Pēc divdesmit minūtēm Džemma sēdēja Elijas veikalā pie galdiņa pretī Tristanam. Veikals vēl nebija atvērts, tāpēc Triss bija ievedis Džemmu pa dienesta ieeju. Apkārt rosījās dar­binieki, kas papildināja preču krājumus. Elija bija pārāk aiz­ņemta un pie viņiem nepienāca, taču, kā varēja noprast, Trisa atrašanās šeit tik agri no rīta bija pierasta lieta. Viņš zināja, kur dabūjams viss nepieciešamais.

Džemmai priekšā uz šķīvja bija kūka ar šokolādes pildī­jumu un šokolādes glazūru pāri. Un vēl arī liela krūze ar dzērienu, ko varētu nosaukt gandrīz par tīru šokolādi. Pēc četriem lieliem kumosiem un diviem malkiem viņa jutās jau krietni labāk. Tu esi lielisks ārsts, viņa nomurmināja ar pilnu muti.

- Par šokolādi un sievietēm es iemācījos savā pirmajā stu­diju gadā medicīnas augstskolā. Šī metode nekad nepieviļ.

Triss ēda olu burito. Džemma nojauta, ka to Elija paga­tavojusi īpaši viņam. Džemma nespēja nepamanīt, ka ikvie­na sieviete, kura šeit strādā, ejot garām, centās pagadīties viņa redzeslokā. Ari Džemma tika nopētīta un analizēta, lai secinātu: kas gan viņā ir tik īpašs, ka Triss uzaicinājis uz tik­šanos? Man nešķiet, ka tikai šokolādei jāpateicas par ta­viem panākumiem pie sievietēm.

- Saki, Džemma, kādu izsargāšanās metodi tu lietoji? Triss izklaidīgi ieskatījās savā šķīvī.

Viņa pārstāja košļāt, tad pēc brīža turpināja, norija kumo­su un teica: Es… hmm… Man beigušās tabletes.

- Un tu neesi nopirkusi jaunas, Triss secināja.

Džemma atsāka ēst. Viss notika pārāk ātri, lai par kaut

ko tādu domātu.

- Tu runā gluži kā pusaudze, Triss aizrādīja.

- Būs jau labi, Džemma teica. Kopā ar saviem puikām esmu pētījusi šo jautājumu un zinu pareizās mēneša dienas. Runa nav par to.

- Skaidrs, atteica Triss, tad brīdi klusēja. Pastāsti man par savu darbu!

- Galvenokārt esmu mēģinājusi papildināt Džosijas veik­tos ģenealoģijas pētījumus. Viņa ir draudzene… Džemma aprāvās. Es aizmirstu, kur atrodos. Tu taču noteikti pazīs­ti Džoslinu.

- Palīdzēju viņas dvīņiem ienākt šajā pasaulē.

- Tad jau tu par viņu zini daudzkārt vairāk, nekā es jeb­kad vēlēšos uzzināt, Džemma sacīja, un Triss iesmējās. Neesmu vēl neko daudz paveikusi, būtu gribējies izdarīt vairāk.

- Vai Freizeri tevi tracina?

Džemmai likās, ka nevajadzētu par viņu un Kolinu pateikt vairāk, nekā jau pasacīts. Viņi mani diezgan bieži apciemo.

- Kaili vai ar drēbēm mugurā? Triss ķircinājās.

- Vēl ir pāragri par to smieties, Džemma aizrādīja, to­mēr pasmaidīja.

- Vai vēlies vēl šokolādi?

- Nē, ar šo bija gana. Būs labāk, ja atgriezīšos un ķeršos pie darba. Protams, ja vien Reičelai bija laiks aizvest Koli­nu.

- Noteikti, Triss bilda, bet turpināja sēdēt, galvu nolie­cis, un neizrādīja ne mazāko vēlēšanos kaut kur doties.

Džemma paraudzījās uz viņu. Vai tu man vēlies kaut ko pastāstīt? Vai varbūt vaicāt?

- Vēlmju akmens, Triss atbildēja. Vai esi par to uzzi­nājusi kaut ko vairāk?

- Nē, lai gan mēģināju. Vai Kolins tev ir kaut ko stāstījis par to?

- Jā, Triss paskatījās uz Džemmu. Neiebilsti, ja tev at­klāšu kādu stāstu?

- Ar vislielāko prieku paklausīšos par kaut ko, kas liks aizmirst manas nedienas.

- Tajā dienā, kad Kolins devās dzēst uzgunsgrēku, mēs kopīgi brokastojām. Viņš man pastāstīja par Vēlmju akmeni. Mēs par to pasmējāmies. Tajā vakarā pastāstīju savai māsai un viņas meitiņai. Es vēlējos viņas uzjautrināt, taču Nella no­ticēja katram vārdam un gauži noskuma. Viņa sacīja, ka arī daļēji ir Freizere un no visas sirds vēlas, lai tētis atgriežas mājās un viņi visi paliek dzīvot Edilīnā. Viņa lika man un Edijai piecelties un trīs reizes atkārtot viņas vēlēšanos. Vi­ņasprāt, tas vajadzīgs, lai viņa varētu būt pārliecināta, ka Vēlmju akmens ir mūs dzirdējis.

Triss apklusa, un Džemma gaidīja. Likās, viņam ir sakāms vēl kaut kas.

- Pagājušajā naktī Edijai piezvanīja un pavēstīja, ka viņas vīrs Irākā sašauts un…

-Ak!

- Nē, viss ir kārtībā. Viņam nekas nopietns nekaiš, tātad varēs izveseļoties. Viņš aizvests uz hospitāli Maiami. Mani vecāki dzīvo Sarasotā un nekavējoties aizbrauca pie viņa. Džeiks atlabs, taču ievainojums ir gana smags, lai pēc tam atvaļinātos no armijas. Jau apmēram pēc mēneša viņš atgrie­zīsies mājās pavisam.

- Tas taču ir brīnišķīgi! Džemma sacīja.

- Un vēl kaut kas. Pirms pieteikšanās armijā Džeiks bija augstas klases mehāniķis, viņam bija darbs Detroitā. Cilvēks, kam piederēja autoserviss, sacīja, ka gaidīs Džeiku atgrie­žamies un viņam tur vienmēr būs darbs. Triss paraudzījās uz Džemmu. Tajā rītā, kad Nella izteica savu vēlēšanos, autoserviss, kur Džeiks varēja strādāt, uzsprāga. Tas notika naktī, cietušo nebija, taču nu Džeikam vairs nav darba, kur atgriezties.

Džemma paliecās uz priekšu un paraudzījās uz viņu. Un vēl?

- Tajā pašā dienā, kad uzzinājām par sprādzienu, mums pateica, ka mistera Freizera galvenais mehāniķis, kurš strādā servisa centrā Edilīnas nomalē, paziņojis par pārcelšanos uz Kaliforniju, tuvāk sievas radiem. Misters Freizers man piezva­nīja un sacīja, ka Džeiks, ja vien vēlas, var šo darbu dabūt. Tas notika pirms dažām dienām. Un pagājušajā naktī atska­nēja tas zvans par Džeika ievainojumu. Tā vien izskatās, ka nepilnas nedēļas laikā piepildījusies Nellas vēlēšanās. Tas viss notika pēc tam, kad viņa šo vēlēšanos bija izteikusi.

- Tu taču zini, ka tā ir tikai sagadīšanās, vai ne? Džem­ma sacīja.

- Esmu par to pārliecināts, taču šodien… Triss parau­dzījās uz Džemmu.

- Tu domā, ka es…

Triss pamāja ar galvu. Jā. Reičela man pastāstīja…

Džemma spēji ievilka gaisu. Ka misis Freizere izteica vē­lēšanos pēc mazbērniem.

- Tieši tā.

- Bet… vai tad tiem nevajadzētu būt no Džīnas? Džem­ma smagi norija siekalas.

- Kolins man neteica, kā viņiem abiem sokas, bet… ja nu viņi nepaliek kopā? Trisa balsī ieskanējās dusmas. Vai tad viņa šaudīsies turpu šurpu no Ričmondas?

- Es pilsētā redzēju juristu biroju. Varbūt viņa varētu…

- Iekļauties MOV? Makdauelu, Oldridžu un Velšu uzņē­mumā? Mans brālēns tur ir partneris. Varu droši sacīt, ka viņi nepieņems nevienu no ārpuses.

- Bet viņa taču būs Kolina sieva! Tātad piederīgā, Džemma iebilda, lai gan šie vārdi sprūda viņai kaklā.

- Tas nenotiks, Triss strikti sacīja.

Paņēmusi pēdējās šokolādes drusciņas no sava šķīvja, Džemma ielika tās mutē. Cik sen tev Džīna nepatīk?

- Kopš reizes, kad viņa kādā ballītē noglāstīja man gurnu.

- Vai tu par to stāstīji Kolinam?

- Mēģināju, taču viņš neklausījās.

Džemma pārdomāja visu, ko Tristans viņai bija pastāstī­jis. Paklau, esmu pārliecināta, ka viss, kas saistās ar to Vēlmju akmeni, ir tikai ģimenes mīts. Ja tā būtu taisnība, Freizeriem visus šos gadsimtus būtu garantēta visu vēlmju piepildīšanās. Tā tomēr neizskatās. Vai arī es kļūdos?

Triss pasmaidīja. Nē. Ja būtu noticis pēc misis Freize­res prāta, viņas meita nekad neiestātos medicīnas augstskolā. Tad Ariela paliktu Edilīnā, apprecētos un dzemdētu vismaz sešus bērnus. Un, ja notiktu pēc mistera Freizera prāta, visi viņa bērni būtu vai traki uz automašīnām un gribētu pār­ņemt ģimenes biznesu.

- Patiešām ir labi, ka nav nekā tāda, kas garantētu visu vēlmju piepildīšanos, vai ne? Džemma noteica. Vēlēša­nās nonāktu pretrunā cita ar citu. Viens vēlētos kaut ko sa­vu, bet kāds cits pilnīgi pretējo.

- Nemaz jau nerunājot par to, ka cilvēki dusmās vēlētu cits citam slimības, Triss papildināja.

Džemma paraudzījās uz viņu. Un tu? viņa vaicāja. Ja reiz Nella ir dajēji Freizere, tad jau arī tu tāds esi. Ja tev būtu jāpasaka vēlēšanās, kāda tā būtu?

- Es… Triss ērtāk iekārtojās krēslā. Šķita, ka viņš ne­grasās sacīt vēl kaut ko.

- Es izstāstīju tev, cik muļķīgi rīkojos ar Kolinu. Tu arī vari man izstāstīt savus noslēpumus.

- Jā, bet es esmu ārsts. Esmu pieradis glabāt citu cilvēku noslēpumus.

- Un es esmu vēsturniece. Esmu pieradusi pie divsimt ga­du seniem noslēpumiem.

Viņš pasmaidīja. Labi. Es meklēju viņu.

- Kuru?

- To, par kuru sarakstītas dziesmas un romāni. Māsa dēvē mani par lielu romantiķi, bet es esmu pārliecināts, ka īsto pazīšu, tiklīdz ieraudzīšu. Triss ievilka elpu. Un es gribu, lai viņai patīku nevis izskata vai profesijas, bet daudz nopietnāku iemeslu pēc. Viņš mirkli skatījās savā šķīvī, pēc tam atkal pavērās uz Džemmu. Var jau būt, ka Vēlmju akmens darbojas manai māsai, taču man ne.

- Tas, protams, nav iespējams, bet es iedomājos, ka inte­resanti būtu uzzināt, kas pēc visiem šiem gadiem atkal aktivējis Vēlmju akmens darbību.

- Tu. Varbūt tu ar šo dokumentu palīdzību kaut ko atvēri. Varbūt Vēlmju akmens ir tur, tikai tu neesi to ieraudzījusi.

- Neiespējami, Džemma paziņoja. Esmu izskatījusi pil­nīgi visas kastes. Tajās bija tikai papīri un vēl dažas lietiņas, kas kādam bijušas emocionāli svarīgas.

- Piemēram?

- Lentes, medaljoni, kuros noglabātas matu cirtas. Vik­torijas laikmetam pierastas sentimentālas piemiņlietas. Tā kā Triss tikai raudzījās uz Džemmu, viņa turpināja: Es pa­tiešām neticu maģijai. Un biju domājusi, ka arī tu, kā jau zi­nātnei piederīgs cilvēks, tāpat.

- Parasti tā patiešām ir. Taču kopš brīža, kad Nella iesā­ka šo mazo drāmu un izteica vēlēšanos, viss sagriezās kā­jām gaisā. Pagājušajā naktī tā arī netiku gultā, un šodien es vedīšu Nellu un Ediju uz lidostu. Viņš ar plaukstu pārvil­ka pāri sejai. Atbraucu uz savu kabinetu šorīt agrāk, lai pirms došanās projām izrakstītu pacientiem dažas receptes. Manā prātā rosījās domas par Džeika atgriešanos, bet tad ieradies tu un pavēstīji par Kolinu. Un… Viņš sarauca pie­ri. Man liekas, vajadzētu pagulēt.

- Piekrītu, Džemma sacīja. Viņa pamanīja, ka veikalā jau staigā klienti, tātad darba laiks jau sācies. Ja tu esi tāds pats kā Kolins, tad labāk dodies projām no šejienes, citādi ļaudis sāks tev vaicāt par savām kaitēm.

Abi piecēlās, novāca tukšos plastmasas traukus un ieme­ta atkritumu urnā.

Triss uzlika roku Džemmai uz pleca. Paldies, Džemma. Tev bija nepieciešams ar mani parunāt, bet galu galā vairāk runāju es pats.

- Man tas sagādāja prieku. Es ilgojos pēc saviem drau­giem augstskolā. Džemma paberzēja roku. Un jo īpaši man pietrūkst treniņu kopā ar puišiem.

- Ak jā. Tieši treniņi tev palīdzēja tikt pie tāda auguma, par kuru tagad internetā sajūsminās.

- Ne gluži, viņa sacīja un iesmējās.

- Piknikā tu iepazīsies ar Maiku. Viņš ir ļoti sportisks. Tad nu jūs abi varēsiet… darīt visu to, ko jau nu cilvēki sporta zālē dara.

- Un tu jau droši vien piedzimi ar šiem spēcīgajiem mus­kuļiem un pat nezini, kā izskatās svaru stienis ar četrdesmit piecu mārciņu smagiem atsvariem. Viņi devās veikala dzi­ļumā.

- Reizēm es iegriežos sporta zālē un mazliet patrenējos, Triss sacīja, kad abi bija piegājuši pie sagādes automašīnām paredzētās rampas. Sāku saprast, kāpēc Kolins tevi uzskata par valdzinošu.

- Un tāpēc viņš mani nosauca par Džīnu?

Triss nesmējās. Kā tu rīkosies, kad nākamreiz Kolinu sastapsi?

- It kā nekas nebūtu noticis. Sīkums vien. Un tā jau arī bija…

- Man liekas, tas būs grūtāk, nekā tu iedomājies, Triss sacīja. Paklau, ja parādās jel kādas pazīmes, ka tev ir… nu, tu jau pati saproti. Uzreiz man paziņo. Labi?

- Raudāšu uz tava sliekšņa. Viņi bija nonākuši pie Trisa automašīnas. Šodien sākšu ļoti nopietni pētīt to Vēlmju akmens lietu.

- Arī par šiem rezultātiem man noteikti pasaki, Triss piekodināja un iekāpa automašīnā.

- Līdz pēdējam sīkumam, Džemma noteica un izņēma no somas savu BlackBerri/. Pasaki man savu elektroniskā pasta adresi, un es tev izstāstīšu pilnīgi visu, ko būšu uzzi­nājusi.

Triss pasmaidīja, nosauca adresi un izrakstīja arī recepti

kontraceptīvā līdzekļa iegādei.

* * *

Nākamās nedēļas laikā Džemmai bija grūti koncentrēties darbam. Viņa apmēram stundu lasīja, šo to pierakstīja, pēc tam centās sasaistīt jauniegūto informāciju ar jau zināmo. Bet, kad stunda tuvojās beigām, viņa sāka skatīties nezinā­mās tālēs un domāja par Kolinu. Viņa pārcilāja atmiņā katru kopā pavadītā laika sekundi, katru pārmīto vārdu un jo īpaši steidzīgo pamīlēšanos gultā. Viņa loģiski pamatoja, kālab Kolins bija nosaucis Džīnas vārdu. Džemma bija pavaicājusi Reičelai un noskaidrojusi, ka Kolins ar Džīnu bija pāris kopš koledžas beigšanas. Protams, ka viņš varēja kļūdīties, ja reiz abi bijuši kopā tik ilgu laiku. Turklāt tajā rītā Kolins bija ļoti pārguris.

Jau no pirmās dienas viņa domāja, kā cēli pateiks Koli­nam, ka nekas nav noticis un ari vairs neatkārtosies. Viņa pre­cīzi, līdz pēdējam sīkumam izplānoja savu runu.

Tikai Kolins neieradās, un Džemma neko nevarēja viņam pateikt. Viņš ari nepiezvanīja un neatsūtīja īsziņu. "Vai viņš jūtas vainīgs?" Džemma domāja. "Vai mokās pārdomās, cenzdamies izlemt, kā man pateikt, ka nožēlo izdarīto? Vai viņš gatavojas šai sarunai tikpat rūpīgi kā es?"

Katru dienu Džemma izdomāja jaunu notikumu scenāri­ju. Viņš atzinies Džīnai, ka bijis neuzticīgs. Vai viņi paliks kopā? Vai izšķirsies?

Džemma nepārtraukti raizējās par savu darbu, jo zināja, ka to viņai var atņemt. Zaudēt ideālu darbu… Un kā dēļ? īsa kaisles mirkļa dēļ ar vīrieti, kuram ir pastāvīgas attiecī­bas ar citu? Tas taču nav tā vērts!

Taču, no otras puses, ja Kolins pārtrauc attiecības ar Džī­nu…

Kad Triss ieradās Džemmai pakaļ, lai vestu uz pikniku, viņa bija izdzīvojusi jau tik daudz dažādu emociju gammu, ka pat īsti vairs nezināja, kā reaģēs, kad atkal satiks Kolinu. Viņa cerēja, ka Kolina tur nebūs un nenāksies ar viņu tik­ties.